Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Mazais hiēnēns. 4.daļa.

Šis ir stāsts par to, kā ir būt grūtniecei – skrējējai grūtniecības ceturtajā mēnesī.

Mēneša sākumā ir viens fantastiski emocionāls pasākums – skrējiensoļojums Rīga – Valmiera, kurā es darbojos kā brīvprātīgā slavenajā Rubenes kontrolpunktā. Ja nevaru noskriet, tad varu palīdzēt citiem to izdarīt! Ņemot vērā manu stāvokli, izdomāju piesardzības pasākumus. Savelku mugurā visas iespējamās drēbes un paņemu līdzi vēl otru komplektu – ja nu kļūst auksti vai slapji. Jebkurā brīdī esmu gatava okupēt vienu no saviem privātajiem krēsliem un nekustēt no vietas. Varu iet pagulēt automašīnā. Varu iet uz Mazo Ansi un siltumā ēst kārtīgu maltīti. Galu galā, varu sarunāt ar kādu, lai aizved mani uz civilizāciju, un vēl es varu zvanīt vīram, lai glābj. Realitātē no tā visa noderēja tikai tas, ka biju kārtīgi saģērbusies – kārtu kārtas pasargāja mani no vajadzības iet atpūsties, gulēt vai sildīties. Regulāri barojos ar pārtiku no sportistu galda, un tāpēc dienas beigās biju pietiekami paēdusi, pat neizmantoju līdzi paņemtās pankūkas. Tā kā mana mamma jau ilggadīgi tiek atzīta par vienu no labākajām brīvprātīgajām visā tajā pasākumā, smeļos zināšanas no viņas. Ja skrējējs ierodas un neko negrib, vajag uzskaitīt visu, ko šeit var dabūt. Ja joprojām negrib, jāņem visi tie šķīvji un paplātes, un jāvicina zem deguna – varbūt kaut ko tomēr apēdīs. Tas strādā! Viņi tiešām ņem kaut ko un apēd! Tā kā pašai ir ultramaratonu pieredze, tad vismaz aptuveni varu apjaust, kā tad tie cilvēciņi tur jūtas, ko grib, un ko viņiem vajag. Zinu, ka tas, ko grib, un tas, ko vajag, ne vienmēr sakrīt. Zinu, ka viņi var būt riebīgi un dusmīgi, bet neviens tāds šoreiz nav. Ņem pretī tējas un buljonus, dažs labs tiek pie pamasētām kājām, citam vajag palīdzēt ar sistēmas uzpildīšanu, bet viens gadījums bija ekstrēms. Sīkumos neaprakstīšu, bet tad, kad es beidzot sagaidīju tā čaļa acu fokusēšanos, es teicu: “Jāstājas ārā.” Zinu, cik sāpīga var būt izstāšanās, man pilnīgi lūza mana skrējēja sirds, bet cilvēks pats ir svarīgāks par finišu un rezultātu. Šausmināties gan nebija laika, jo skrējēji ieradās viens pēc otra, un katram viņa ultramaratons ir svarīgākais. Es tik ļoti iegāju tajā visā iekšā, ka beidzot varēju atslēgt grūtniecības domas. Par to atcerējos tikai tad, kad līdzbiedri man apjautājās, vai nu nevajadzētu drusku atpūsties vai sasildīties. Paldies par rūpēm, bet es tiešām jutos lieliski! Nogurums pienāca tikai vakarā, apbalvošanas laikā, kur man kārtējo reizi paveicās – tiku pie kastes ar veselības dzērieniem. Tik garšīgi! Tā kā alu es tagad nedzeru, tad veselības dzērieniņi man ir iecienīti kārumiņi. Pasākums kopumā iedeva pārliecību, ka pie ultraskriešanas es atgriezīšos. Vajag tikai pagaidīt, kad sīkulītis būs nogatavojies, un jācer, ka es ātri atgūšos pēc tā visa.

Vēl viens pasākumu veids, kur es varu aizmirst par grūtniecību, ir orientēšanās. Fantastisks sporta veids! Tikai es, karte un kompass. Vienīgā doma – atrast nākamo kontrolpunktu. Ar orientēšanos man iet interesanti – reizēm es lieliski tieku galā, bet citreiz apmaldos trijās priedēs, nesaprotu, kur atrodos, un piedevām vēl sāku neticēt kompasam. Varat iedomāties, pie kā noved neticēšana kompasam. Man ir talants iepērties pašās džunglīgākajās vietās, no kurām pat normāli ārā nevar tikt, tāpēc skriešanas posmi lieliski mijas ar iešanas, rāpšanās un līšanas posmiem, tāpēc tikai finišā attopos, ka ir veikti visi 7 vai 8 kilometri. Pēc tam ir kājas gaisā, smaids sejā un zupa vai pankūkas vēderā. Pēc tādas izskriešanās pa mežu lielisks garastāvoklis ir garantēts. Piedalījos ne tikai parastajos Magnētos, bet arī lielākā pasākumā – Rīgas kausos. Pirmajā dienā biju drusku vīlusies distancēs. Tagad es neņemu, kā parasti, garāko un grūtāko, bet gan drusku vieglāku variantu, jo garajā varu iesprūst uz ilgu laiku un daudziem kilometriem. Problēma ir faktā, ka vieglākā distance ir ne tikai īsāka, bet arī vienkāršāka no orientēšanās viedokļa, līdz ar to izpaliek maldīšanās pa mežu, griešanās ap savu asi un skaļa sarunāšanās pašai ar sevi, kam seko meža izķemmēšana, kurā arī parasti es uzvācu vajadzīgos kilometros. Vieglā distancē nav jāblandās, tāpēc kilometru krietni mazāk. Šoreiz nevis cilvēki par mani apžēlojas un rāda kartē, kur atrodamies, bet gan tieši nāk pie manis pēc padoma. Patīk tāda savas sugas pārstāvju komunikācija mežā! Otrajā sacensību dienā gan tieku grūtākā apvidū, un viss ir kārtībā. “Mēness ainavā”, kā apvidu nosauc vecie orientieristi, sanāk gan apmaldīties, gan griezt piruetes, gan runāt ar sevi. Viss kārtībā!

Lasu uz priekšu grāmatu par skriešanu grūtniecības laikā un gūstu arvien vairāk apstiprinājumu, ka to var un vajag darīt. Vieglāka grūtniecība, mazāks sarežģījumu risks, ātrāka atgūšanās pēc dzemdībām, formas uzturēšana, veselīgāks un gudrāks bērns… Tie ir labi iemesli tiešām skriet un par to justies gandarītai, nevis vainīgai. Tagad, kad gremošanas problēmas ir mazinājušās un nelabumi mitējušies, skriet ir arī vieglāk. Varu ar to pašu piepūli noskriet vairāk, un tagad man jau ir normāli vienā reizē skriet 5-10km, nevis 0-5, kā bija pašā sākumā. Pilnīgi liekas, ka varētu vēl vairāk, bet drusku tomēr baidos arī samocīt sevi un sīko hiēnbērnu, jo joprojām cenšos turēties pie pārliecības, ka viss ir jādara bez nomocīšanās. Pavasara asfalta sacensībās Rēzeknē un Daugavpilī cenšos ripināt neitrālajā ātrumā – necenšos skriet ātrāk un kādu nokost, bet arī speciāli sevi nebremzēju. Reizēm liekas, ka varbūt vajadzētu bremzēt, bet kas to zina? Bet tā fantastiskā sajūta, kas rodas no tādas normālas skriešanas, ir pārāk patīkama, lai vienmēr tikai bremzētu un bremzētu sevi! Bremzēšana tiek pārtraukta, kad vienā citā grūtniecības grāmatā izlasu, ka arī piepūle sīcim par ļaunu nenāks. Nevajagot gluži trenkt sevi, līdz melns gar acīm, bet vidēja piepūle neesot nekas slikts. Laiks atbrīvoties no vecu tanšu runām un sākt vadīties pēc tā, kas ir apstiprināts normālos, zinātniskos pētījumos! Skrien Latvija seriālā skrienu piecīšus, un tā vispār ir tāda jauna pieredze. Trakākais ir tas, ka starta pūlītī nevienu nepazīstu. Gandrīz visi mani ierastie skriešanas biedri skrien pusmaratonu! Tā vietā mani līdzskrējēji ir tādi, kā tās divas meitenes, kas, ieraugot 1km atzīmi, nopriecājās, ka vēl tikai 1km palicis. Žēl, ka nebiju viņām blakus, kad viņas sasniedza 2km šilti. Gan Rēzeknē, gan Daugavpilī pusi distances cenšos apdzīt iesācējus un bērnus, tāpēc sanāk drusku ātrāk uzskriet, lai ātrāk tieku ārā no pūļa. Kad tas ir izdarīts, vairs nav motivācijas kaut ko tur vilkties, un uzņemtajā tempā arī laižu līdz finišam. Mēneša beigās 5,5km noskrieti ar tempu 5:19, kas ir aptuveni 2 minūšu uzlabojums kilometrā, ja salīdzina ar grūtniecības sākumu un nelabumu periodu.

Ceturtais mēnesis atnes labāku pašsajūtu ne tikai fiziskajā, bet arī estētiskajā sfērā. Es vairs neuzbarojos! Sīkulītis aug kā pēc grāmatas, bet es pati vairs neuzresnēju! Apmēri stāv uz vietas, un tas nozīmē tikai vienu – speķis zūd par to apjomu, par kuru pieņemas hiēnēns. Audz ātrāk, maziņais, un apēd visus taukus! Pavasaris, lielāka kilometrāža un labāks garastāvoklis dara savu. Es arī esmu nomierinājusies ar ēšanu. Tas nekas, ja kādu vakaru nepaēdu kārtīgi. Zinu, ka sīkais tāpat paņems no mana organisma visu, ko viņam vajag, un viņam pietiks, ja vien es neķeršos klāt kaut kādām katastrofālām diētām, un tām es negrasos ķerties klāt. Salīdzinoši normālo izskatu ievēro arī apkārtējie. Darbā saņemu komplimentus. Ceturtais mēnesis rit pilnā sparā, kad man pajautā, kur tad man tur iekšā tas bērniņš atrodas. Vai tad tiešām nevar redzēt? Izrādās, nevarot! Tas ir patīkami! Bet ne uz ilgu. Mēneša vidū (vai beigās, ja skaita pareizi) rodas velkošas un stiepjošas sajūtas, kas pašas par sevi ir visnotaļ biedējošas, taču mani nomierina grūtnieču literatūra – ap šo laiku maziņais strauji pieņemas apmēros, stiepjot visu, ko var izstiept, un no tā arī biedējošās sajūtas. Atceros, ka sākumā arī bija līdzīgi, un toreiz ārsts teica, ka viss ir normāli. Mazais gluži vienkārši aug, un drīz jau no iegurņa izvelsies pāri bikšu malai. Kad tas notiek, pārskatīšanās pēc esmu uzvilkusi bikses, kas man derēja pirms grūtniecības, nošausminājos, ka nekas neder, un nopirku speciālās grūtnieču bikses. Ideāli! Pēc dzemdībām ārā nemetīšu, noderēs pēc Jaunā gada izēšanās. Sportam vēl der pašas pirmās skriešanas bikses, kas sen jau izstaipītas, saplēstas, salāpītas un iebāztas orientēšanās drēbju plauktā. Labi, ka ir tāda orientēšanās, kurā es novalkāju līdz galam saplēsto sporta ekipējumu! Tagad var mierīgi vilkt atkal mugurā ārpus meža. Šķiet, ka pirkt jaunas garās bikses nemaz nevajadzēs – kad pat tās vairs nederēs, būs jau silts, un varēs pirkt šortus.

Runājot par nelabumu, tas mēneša vidū atgriezās tieši tad, kad parādījās nelietīgās sajūtas vēderā. Tik traki, kā man nebija pat sākumā! Braucu uz darbu, skatījos vienā punktā, lai neapvemtos, un tad tomēr sapratu, ka līdz darbam es nenoturēšos, un izkāpu ārā. Vēmienīgums pazuda, taču reiba galva un vispār jutos diezgan slikti. Sēdēju uz soliņa un mēģināju saņemties braukt tālāk uz darbu, taču tad nolēmu netēlot varoni un piezvanīju priekšniecei, palūdzot brīvu dienu. Lieliski, tirinos mājās, bet to jau arī nevar izdarīt ar vienu paņēmienu! Visa atlikusī diena gultā un miera stāvoklī, cerot, ka viss man ir kārtībā, un var atslābt. Jo tālāk grūtniecība iet, jo tā ir biedējošāka un neparedzamāka.

Sīkulītim strauji augot, es sāku izjust vienu konkrētu sava ķermeņa daļu, un tā daļa ir urīnpūslis! Es laikam nemaz vēl nesākšu stāstīt, cik ļoti tas traucē skriešanas laikā, ja jau pat ikdienā sagādā neērtības. Es varu aiziet uz tualeti, uzvilkt zābakus un mēteli, grasīties doties uz darbu un tad saprast, ka varbūt labāk vēlreiz ieiet. Vīrs smejas, ka man esot prostamola problēmas. Pa vairākiem lāgiem ceļos augšā naktī. Kāpēc naktī man vajag uz tualeti, ja urīnpūslis ir apakšpusē, bet es guļu horizontāli? It kā tas esot saistīts ar nieru darbības izmaiņām, un tam tā esot jābūt jau pašā sākumā, bet sākumā man nebija. Urinēšanas problēma parādījās līdz ar vēderiņu. Un kas vēl būs nākamajos mēnešos? Ir kārdinājums dzert mazāk šķidruma, bet apzinos, ka tas nebūs tas pareizākais veids, kā ar to cīnīties. Labi, ka gigantiskais vēders man būs vasarā, tāpēc nebūs jāzaudē dārgās sekundes, velkot nost kārtu kārtas ar drēbēm. Runājot par drēbēm, pagaidām ārā ir auksts laiks, un neviens bez speciālas vajadzības nevar noteikt, ka esmu stāvoklī. Plānajās drēbēs jau kaut ko var redzēt, bet pagaidām ir tā riebīgā starpstadija, kad nevar saprast – stāvoklī vai resna. Kad man ir izdevīgi parādīt savu stāvokli, izgāžu vēderu un velku pieguļošas drēbes. Kad gribu paturēt noslēpumā, tad vēders ir uz iekšu un drēbes brīvas. Līdz pat ceturtā mēneša beigām (vai piektā mēneša sākumam, atkarīgs no skaitīšanas sistēmas) es varu izvēlēties, kuram rādīt, ka esmu stāvoklī. Patīkami!

Tā kā vēders kopš tās vienas nelabuma reizes aug neiedomājamā straujumā, ķeros atkal pie grūtnieču literatūras. Skriešanas grāmatā rakstīts, ka šī laika svarīgākais darbiņš ir sagatavot atbildi tiem, kas drīz vien ar gudru ģīmi centīsies mācīt man dzīvot. Man nav ne jausmas, ko es tādiem atbildēšu. Normāliem cilvēkiem varētu normāli paskaidrot, bet nenormāliem? Meklējot informāciju par grūtniecību, ik pa laikam sanāk ieklīst grūtnieču un jauno māmiņu forumos, un tikpat ātri izklīst ārā. Rodas sajūta, ka dzemdēt ļauts tikai sievietēm, kuras skolas laikā latviešu valodā ir bijušas nesekmīgas. Kā var tik drausmīgi rakstīt? Un vēl tas kaitinošais paradums saukt sevi par “mēs”! Kas, tu kaut kāda Anglijas karaliene, ka vari sevi uzrunāt daudzskaitlī? Viss kopumā tas izskatās aptuveni tik katastrofāli – “mees jaw esam 17 nedēljinaa :)*~”. Šausmas! Ja tādas tās lietas, es joprojām negribu identificēt sevi ar grūtniecēm. Kāpēc cilvēki kļūst iracionāli, kad runa ir par mazuļiem? Apkārtējie mēģina noteikt mana augļa dzimumu pēc vēdera formas, pumpām, manas skaistuma un starojuma pakāpes un vēl sazin kādām, ellē, metodēm. Ej tu un iestāsti, ka tie ir šarlatāniski minējumi ar 50% precizitāti! Jau gaidu, kad kāds pateiks kaut ko par horoskopiem. Kā lai racionāls cilvēks to visu iztur? Iespējams, tas ir kaut kāds mūsu kultūras fenomens, jo ārzemju izcelsmes grūtnieču literatūra ir sakarīgāka. Viss tiek saukts īstajos vārdos. Jā, tev var būt sarežģījumi, tev var būt briesmīgas dzemdību traumas, tev var būt urīna un fēču nesaturēšana grūtniecības laikā un pēc tās, tavs ķermenis var neatgriezeniski izmainīties, tev var piedzimt kroplis, tavs vīrs var novērsties un, galu galā, tu dzemdībās vari nomirt ar visu savu dzemdējamo. Tādi teksti nomierina vairāk, nekā maigi uzstājīgais “tev noteikti viss būs kārtībā”, ko saņemu ik pa laikam. Man noteikti būšot vieglas dzemdības, es ātri atgūšot formu, man būšot vesels, gudrs un superīgs bērns, es būšot laba māte, man būšot mazs vēders un vispār viss būšot kārtībā. Johaidī, tu to nevari zināt! Pieredze rāda, ka ne vienmēr visas briesmīgās lietas notiek ar svešiem cilvēkiem kaut kur tālu prom. Dažreiz lielāka un mazāka mēroga nelaimes, un pat traģēdijas, piemeklē mūs pašus, un ar to ir jārēķinās! Protams, es ceru, ka man viss būs labi, bet es nevaru būt par to pārliecināta. Es varu tikai darīt visu iespējamo, lai manai ģimenei viss būtu kārtībā, bet ir lietas, ko nav iespējams ietekmēt. Vienīgais cilvēks, no kura es ņemu pretī nesakarīgus tekstus, ir mans vīrs. Viņš tik mīļi prot pastāstīt par mūsu sīkulīti! Tā vien šķiet, ka viņš viņu pazīst! Klausoties viņā, es pamazām pieņemu, ka tas, kas man ir ieperinājies vēderā, veidojas par cilvēku, par mūsu pašu bērniņu.

Šajā mēnesī sāku gaidīt augļa kustības. Jau iepriekš izzondēju, kā tās atpazīt. Izrādās, ir vairāki veidi, un nevar zināt, kā tad būs man. Uzzinu, kad, visticamāk, jāsāk just, bet gaidu jau laicīgi, jo to nekad nevar zināt, kad nāks pirmais spēriens. Sīkulis jau sen tur kārtīgi ņemas un ārdās pa iekšu, bet nav vēl tik liels un stiprs, lai izspertos cauri, bet ja nu tomēr? Un ir! Pusotru nedēļu ātrāk, nekā es gaidīju, es sajutu burbulīšus! Es zināju, ka tas var būt burbulīšu veidā, tāpēc jau iepriekš pievērsu uzmanību pat vissīkākajiem burbuļiem manās iekšās, lai nesajauktu, un es esmu pārliecināta, ka nekas pat līdzīgs šiem mazajiem burbulīšiem man nav bijis. Beidzot es jūtu viņu pašu, nevis viņa izdalīto indi, kas sūta man vēmeklīgas sajūtas! Ar nepacietību gaidu, kad viņam būs mazāk vietas, un varēsim viens otru normāli bakstīt.

Kas attiecas uz ucināšanos, manī nekas nav mainījies. Kopš grūtniecības sākuma esmu redzējusi divus zīdaiņus, un man nav bijis ne mazākās vēlmes viņiem pieskarties vai pieiet tuvāk. Bērni kā bērni. Viņu vecāki gan vai plīst aiz lepnuma par saviem mazuļiem. Es ļoti ceru, ka man arī kaut kas līdzīgs parādīsies. Tagad, kad mana grūtniecība nav nekāds noslēpums, saņemu vēstules no sievietēm, kam attieksme pret šito visu ir bijusi līdzīga manējai. Lasu stāstus par to, ka ar saviem bērniem vienalga gribas ucināties, lai arī par svešiem nav nekādas dižās intereses. Nu, cerams! Atceros, ka vienu laiku strādāju par aukli, bet tas sīcis jau bija tāds paaudzies, un ar viņu visu varēja sarunāt. Nez, no kāda vecuma ar bērnu var kaut ko sarunāt?

Ceturtais mēnesis ir arī Stirnu buka sezonas atklāšanas laiks. Šogad skriešu Zaķa distanci, kamēr vēl varēšu paskriet. 10km pa mežu, izrādās, var būt pilnīgi pietiekami. Pirmo reizi skrienu kaut ko īsāku par Lūsi, tāpēc sākumā bail, ka būs mazuma piegarša, taču tās nav. Pilnīgi var izskrieties arī Zaķītī. No ainavām gan nekā daudz neredzēju, jo, zinot manu talantu pagaršot zemi un sūnas, pārvietojos ļoti uzmanīgi, pievēršot uzmanību saknēm un negludumiem. Kad sāku aizelsties, pārgāju soļos. Mierīgi, bez stresa, ar atpūtas pauzēm. Tāda relaksēta skriešana noveda pie tā, ka pat kalnu karaļa sprinta posms nesagādāja nekādas mokas. Jauks paskrējiens dabā, tieši tāds, kādi man patīk! Tieku paskriet arī Jūrmalas purvu mežos, kur kādu laiku nebija skriets. Vairāk gan priecājos par dabu un sauli, nekā skrēju, bet tam nav nozīmes – es tagad drīkstu vilkties pat tad, kad it kā būtu jātrenējas sacensībām. Tiklīdz kļūst grūtāk skriet, apstājos, lai pabakstītu Austrijas agrenes, aplūkotu paugurknābja gulbi vai paklausītos meža dzīvnieciņu čaboņā pāri grāvim. Varētu jau it kā doties pastaigā pa mežu, bet nē, skriet tomēr ir foršāk!

Viens no mēneša labākajiem skrējieniem bija spontāns treniņš. Es nevarēju izdomāt, vai labāk iet uz koncertu, vai dabas pulciņu. Sēdēju, domāju un izdomāju, ka vispār jau es gribu skriet. Tad ir jāskrien! Ārā gāž lietus, bet tas nav nekāds šķērslis! Jaka ar kapuci mugurā un viss kārtībā! Traka ir tikai pirmā peļķe, nākamās ir sajūsmas pilnas. Skrienu gar upi, caur parkiem, apkārt dīķim un priecājos, ka mums ir tik brīnišķīga galvaspilsēta, kurā var aizskriet arī uz zaļām vietām. Lietus līst un līst, kājas ir slapjas līdz pat augšai, cimdiņi ir slapji, seja ir aizlijusi, bet man sejā smaids. Man tā patīk! Tā patīk! Grūtniecība nav nekāds atbrīvojums no foršām lietām. Ja skriešana ir tīrs endorfīnu perēklis, tad ir jāskrien!

1. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-1-dala/
2. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-2-dala/
3. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-3-dala/
4. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-4-dala/
5. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-5-dala/

10 komentāri rakstam Mazais hiēnēns. 4.daļa.

  • antra antra

    “…nošausminājos, ka nekas neder, un nopirku speciālās grūtnieču bikses. Ideāli! Pēc dzemdībām ārā nemetīšu, noderēs pēc Jaunā gada izēšanās.”
    “No ainavām gan nekā daudz neredzēju, jo, zinot manu talantu pagaršot zemi un sūnas” – hahaha :)

    Lieliski uzrakstīts. :) Patīkami lasīt.
    Es turpinu sekot līdzi.

  • Gaidu ar nepacietību nākamo rakstu :)

  • bro bro

    Forši, Guntiņ,
    raksti vēl :)

  • Viktoriinii Viktoriinii

    E-meizing!!! Fantastiski forši uzrakstīts. Gaidu turpinājumu, jo nu jau man vajag zināt, kā attīstīsies hienēns!
    P.s. – nākošreiz satiekot, centīšos atcerēties uzjautāt par tiem horoskopiem!!! =D

  • pundurtrusis pundurtrusis

    Jā, pazīstamas sajūtas, man bija tieši tāpat, kad pārgāju uz zaķi, pēkšņi nevienu nepazīstu, visi draugi skrien garos :)

    Forši raksti! :)

  • Rozamunde Rozamunde

    Ierēcu par prostamolu un atcerējos, ka savulaik arī ķiķināju, ka man noteikti ir “kāda no prostatas saslimšanām” :D

  • thunder man thunder man

    Labs … arī gaidu turpinājumu … īsts rakstnieces talants. Ar bērniem neko nevar sarunāt … :)) nu labi kāds gan jau var, bet es nē – manai 6-gadīgajai der vai nu – kaut ko dabūsi, vai kaut ko nedabūsi un tad tikai reaģē. Savukārt 2-gadīgajai tagad aug tādi radziņi – velnēns ne bērns.

  • pulvermuca pulvermuca

    Bērni audzina vecākus nevis vecāki bērnus :)
    Kad biju stāvoklī, tad biju iedomājusies kā staigāšu / skriešu ar ratiem.
    Patiesībā manam kundziņam rati nepatīk, kulbu kaut kā nomocījām- braucām tikai bez jumtiņa, lai var pētīt debesis un kokus. Likās sēžamā daļa patiks, jo varēs visu pētīt, bet nekā, jo nepatīk ratos mierīgi sēdēt: vajag velties un celties… Apbrīnoju citus bēbīšu, kas mierīgi sēž ratos piesprādzēti. Droši vien, kad iemācīsies staigāt, tad būs neapturams.
    Ja neskaita ratu (un arī autokrēsiņa nebūšanas), tad superīgs džekiņš.

  • “mees jaw esam 17 nedēljinaa :)*~”, dzimuma noteikšana, horoskopi –> Hehe, to varu saprast, racionālo cilvēku problēmas :D

  • mtiger mtiger

    Smaidāmais gabals :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.