Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Mazais hiēnēns. 2.daļa

Šī ir otrā daļa stāstam par grūtniecību un skriešanu, bailēm, ierobežojumiem un pārdomām. Līdz kaulam patiess stāsts bez izskaistinājumiem. Laika skaitīšanā es nepielietoju klasisko 40 nedēļu sistēmu, kur sākuma nedēļas ir “nullītes”, bet gan skaitu kopš brīža, kad, visticamāk, embrijs tika iestādīts.

Hiena2

Otrais grūtniecības mēnesis nāk ar vēl lielākiem nelabumiem, nekā pirmais. Reizēm es darbā nespēju pastrādāt. Sēžu un blenžu uz to kvadrātmetru debess, ko redzu pa sava kabineta logu. Ir tāda pirmsdzemdību depresija? Tad man tāda ir. Tikšana uz darbu un mājās ir īsts pārbaudījums. Man ir slikti, man ir auksti un man nāk miegs. Ir šausmīgs slinkums skriet. Es zinu, ka pēc skrējiena es jutīšos labāk, bet nespēju sevi piespiest iziet ārā. Pieķeru sevi pie domas, ka es taču vienkārši attaisnoju savu slinkošanu ar to, ka man būs bērns! Kad pārvaru slinkumu un notipinu tos dažus kilometrus, es tiešām jūtos labāk. Vienmēr! Vairumā gadījumu gan neizdodas saņemties. Tā vietā tupu migā ar tēju un grāmatu, cīnos ar nelabumu un prātoju par to, cik labi es justos, ja midzeņošanas vietā es kustētos svaigā gaisā.

Es daudz domāju. Nesaprotu dažas lietas. Piemēram, kā bērns var būt kaut kas labs, ja es pirms tam esmu jutusies pilnībā laimīga. Tas ir visiem zināms, ka pirmais bērns apgriež dzīvi kājām gaisā, bet es nemaz negribu, lai man dzīve apgriežas! Man ir ļoti labi tāpat! Apkārtējie uzskaita visas tās labās lietas, kas nāk komplektā ar bērnu, bet man tās nebūt nešķiet labas lietas. Man gribas raudāt, kad saprotu, ka drīz vien tas viss gāzīsies pār mani. Vienīgais prieks no tā visa man ir mirdzums vīra acīs, kad viņš cenšas saprast, kur tieši man vēderā tas maziņais ir, lai var papaijāt. Man saka, ka es mazo uzreiz iemīlēšot, kad viņš piedzims, bet tie paši cilvēki man teica, ka mātes jūtas man parādīšoties, tiklīdz embrijs būs iekšā. Tie izrādījās meli. Kā lai ticu tālāk? Reizēm gribas ar kādu parunāt par to, ka man nav mātes jūtu, bet pretī saņemu nosodošus skatienus. Vai tad es esmu vainīga, ka man nav to jūtu, kurām it kā vajadzētu būt? Izrādās, tev nav jābūt ne alkoholiķim, ne sociālā dienesta pastāvīgajam klientam, lai nekļūtu apgarots no tā vien, ka būs bērns. Tu pilnīgi mierīgi vari strādāt labā darbā, dzīvot divatā ar vīru reģistrētā laulībā, nebūt ne alkoholiķis, ne narkomāns, būt samērā veselīgs fizkultūrietis, un tu vari pat plānot grūtniecību, bet vienalga nesajust to bezgalīgo mīlestību, kādu pienāktos sajust, tiklīdz embrijs ieperinās vēderā. Tā gluži vienkārši var notikt. Un tikpat vienkārši tas viss var arī pāriet. Man pagrieziena punkts bija pirmā ultrasonogrāfija, kur man parādīja maziņo, ļāva paklausīties sirdspukstus un pastāstīja, ka viss norit normāli. Tad es pirmo reizi mazo hiēnēnu sajutu kā savējo. Neteiksim, ka kaut kādas baigās mātes jūtas būtu uzradušās, bet es sapratu, ka es, vīrs un embrijs esam uz vienu roku. Mēs esam viena komanda!

Kad sākumā viss bija slikti, es meklēju visādus ļaunus prieciņus. Ar īstu baudu es izjūtu atriebības prieku. Piemēram, ieeju poliklīnikā, bet priekšā jau pūlis ar cilvēkiem, kam arī vajag pie ārsta. Eju pēc numuriņa un ieraugu pogu, ar kuru grūtnieces var saņemt ārpuskārtas numuru, lai tiktu tālāk bez rindas. Man to nevajag, varu pagaidīt. Es nekad neesmu uzskatījusi, ka cilvēks būtu kaut kā īpaši priviliģēts par to vien, ka nodarbojies ar seksu bez izsargāšanās. Pārlaižu acis sanākušajiem cilvēkiem. Lielākā daļa no tiem ir lepnas carienes, kas, simts punkti, savā laikā ar vēderiem pa priekšu kā kuģi ir spraukušās visur bez rindas! Es labi atceros no savas bērnības, cik briesmīgi ir sēdēt rindā pie ārsta, kad tev ir 10 gadi, bet visi zīdaiņi tiek bez rindas. Kā tas ir, kad tev gribas čurāt un ēst, un dzert, bet tev nav ne autiņbiksīšu, ne piena pudeles, ne ūdens. Sēdi un gaidi, grūtnieces un zīdaiņi bez rindas! Paskatos vēlreiz uz tām tantēm. Ha, saņemiet! Es ar ļaunu prieku spiežu to grūtnieču pogu un eju carienēm pa priekšu! Lai jūt, kā tas ir, kad citi iet bez rindas! Jau gaidu, kad man izaugs vēders, lai varētu trolejbusā mest tantes ārā no sēdekļiem, kā viņas aiz elkoņa meta mani, kad es vēl biju bērns! Žēl, ka nevar atrast tieši tās pašas tantes!

Internetā man tiek piedāvāti visvisādi raksti par grūtniecību un zīdaiņiem. Palasu arī. Dominējošais viedoklis ir tāds, ka obligāti jādzemdē dabiski, vēlams mājās, obligāti jāzīda sīkais ar krūti pēc iespējas ilgāk, jāuzskata viņš par pasaules centru un lielāko laimi. Ja tev ir ķeizargrieziens, tu esi slikta māte, ja tu nekrīti laimes ģībonī no domas par zīdaiņa puņķiem, tu esi briesmīga sieviete, un ja tu uztraucies par savu izskatu grūtniecības laikā un pēc tās, tad tu vispār degsi elles ugunīs un uz sārta piedevām! Bērns ir pats galvenais, mātes pienākums ir ziedoties bērna labā, bet tēvs vispār kaut kur pazūd. Jā, kur tad tēvs? Kāpēc viņš netiek pieminēts? Tad pār mani nāk apskaidrība – visus tos briesmīgos rakstus sacer vientuļās mātes, kam dzīvē neiet, tāpēc viņas sevi realizē, ziedojoties bērnam! Liekais svars? “Jo es dzemdēju!” Tas nekas, ka pirms 20 gadiem! Nagi niez apakšā ļauni uzrakstīt, ka man ir vīrs, kurš mīl mūsu embriju, gatavo ēst un ievelk segu pārvalkā, bet gan jau kaut kad vēlāk. Kad man būs īpaši sakrājies.

Ar skriešanu ir tā, ka es pilnīgi un par visiem simts esmu sapratusi, ka garus skrējienus pa reljefu es neskriešu. Man ir Noskrien Ziemu! abonements garajām distancēm. Uzrakstu organizatoram, lai nomaina uz mazo distanci. Man nomaina uz tuvāko posmu, bet tālāko atstāj garo ar domu, ka varbūt tomēr skriešu to. Smaidu un klusēju. Gan jau viss tāpat nāks gaismā! Godīgi sakot, nesaprotu, kā citas var noslēpt grūtniecību līdz brīdim, kad jau iet dekrētā. Es diezgan ātri pateicu kolēģēm, kas par lietu, bet viņas jau sen bija sapratušas, kāpēc es eju pie ārstiem un sēžu sapulcēs ar bāli zaļu ģīmi. Skrējēji vēl it kā nezina, bet pietiks kādam paskatīties manus neesošos treniņus, lai rastos jautājums, kāpēc netrenējos garajiem. Sezona tak nāk ar joni! Vispār jau labāk ir pateikt vismaz tiem cilvēkiem, ar ko ikdienā jākontaktējas, lai viss ir skaidrs, un cilvēkiem nav jāmin, kāpēc es acīmredzami mokos.

Viena traka lieta ir ierobežojumi. Man vienmēr gribas to, ko es nevaru vai nedrīkstu! Tie trīs ķiršu ali laikam drīz man sapņos rādīsies. Lai arī enerģijas dzērienus es lietoju aptuveni reizi gadā (pēc Baso pēdu ultramaratona, kur tos dala par izcīnītajām vietām), es stipri izjūtu to, ka nav vēlams tādus dzert. Man gribas! Es kaut kur salasījos, ka nav vēlams trenēt presīti. Nekad vēl es tā neesmu gribējusi taisīt presītes, līdz vēders saraujas krampī! Agrāk es mēdzu sevi atstāt bez vakariņām, ja pa dienu biju pārforsējusi ar pārāk barojošu ēdienu, bet tagad cenšos vismaz mazliet kaut ko dabūt sevī iekšā pat tad, ja īsti negribas, jo man nav ne jausmas, kad mazais grib ēst. Laikam jau visu laiku. Nebūtu labi viņu atstāt bez barības. Kā par brīnumu, nav tādu produktu, kuru man kaut kā īpaši kārotos, bet ir tā, ka visu laiku gribas ēst, bet neko nevar ieēst. Varu izcept vistas cepeti un tad viņu neēst. Kaut kāda stulba sajūta.

Kad saņemos uz skriešanu, man parasti gribas noskriet kādus 10 kilometrus, bet saprotu, ka, visdrīzāk, pietiks ar pieciem. Reizēm piecītis tiek pārtraukts jau pēc diviem. Vienkārši nevaru paskriet un viss, grūti. Tāpēc nekur tālu prom no mājas nedodos. Nebūtu labi attapties 5km no mājām sasvīdušā treniņtērpā un nesaprast, kā lai tiek mājās. Agrāk recepte bija vienkārša – saņemies un hiēno mājās! Tagad tā nevar, es negribu mocīt maziņo. It kā jau nekas, var riņķot ap parka stūri, bet man tomēr patīk tālākas ekspedīcijas. Trūkst tās sajūtas, kad var aizskriet 15km no mājām un tikai tad sākt domāt, kā atgriezties atpakaļ pa interesantāku ceļu. Lieku cerības uz silto laiku, kad slapja mugura nebūs šķērslis pāriet soļos vai atpūsties uz kāda beņķa. Par mazo kilometrāžu es nesatraucos, jo man nav nekam jātrenējas. Par reto izvilkšanos ārā gan sevi šaustu. Es labi zinu, kas liek man justies labāk, bet es to nedaru!

Otrā mēneša vidū beidzot pats ķermenis sāk justies normālāk. Tās ķermeņa daļas, kas iepriekš bija sāpīgas un cietas kā akmens, nu pamazām atlaižas. Gremošanas problēmas samazinās, un es nakts vidū vairs nemostos no sajūtas, ka tūliņ man uzsprāgs zarnas. Izņēmums ir reizes, kad saēdos visādus draņķus. Vienreiz izdomāju, ka ir laba ideja paēst ceptus pelmeņus un pēc tam vēl paku ar čipsiem. Visu nākamo diennakti es to nožēloju! Vēderā gan ir kaut kāda dīvaina sajūta, ko es nespēju aprakstīt. Tā kā velk, tā kā stiepj, bet ārste saka, ka viss kārtībā – tā var būt. Vispār man patīk nosmieties līdz grīdai, bet tagad īsti vairs pat tas nesanāk, jo iekšā viss kaut kā ļurinās. Kad smejos no sirds, gribas korseti, kas satur visas ķidas vēderā. Un vēl es ar šausmām skatos, ka 34.bikšu izmērs vairs nav mans… Es ēdu tikpat daudz, cik parasti, bet skriešanas ziņā es no 45 un vairāk kilometriem nedēļā esmu nokritusies līdz 15 un pat mazāk. Visādas citādas plosīšanās arī ir atmestas. Loģiski, ka riepa aug! Paskatos spogulī un sajūtos pretīgi. Ir tikai otrais mēnesis, un man ir riebīgi no tā speķa, kas jau ir uzaudzis virsū, jo es nevaru darīt itin neko, lai to iznīcinātu! Esmu samierinājusies ar domu, ka man gluži vienkārši nāksies izstaipīt ādu uz vēdera par tik lielu platību, cik aizņems embrijs, bet es neesmu gatava uz speķi.

Runājot par smiešanos, man tiešām tas patīk. Ienāk prātā kaut kāds stulbums, un viss, smiekli nāk virsū! Piemēram, noskrienu pilnīgi pietiekamu treniņu 2km garumā un ar labi padarīta darba sajūtu paskatos uz savu trofeju plauktu. Piemiņas medaļas par 50 kilometriem, par 80, par 100, dalībnieka kartītes no Pasaules čempionātiem… Ak, 100 kilometru! Ak, Pasaules čempionāts! Kurš to tagad varētu pateikt? Un tad ienāk prātā, ka bērnudārzā sīkie lielīsies, kuram smukāka mamma un kuram tētis policists, bet mans sīkais teiks: “Bet mana mamma var noskriet simts kilometru!” Kurš ticēs? Audzinātāja? Kā tad!

Otrais grūtniecības mēnesis nāk arī ar pirmajām sacensībām jaunajā statusā. Visai interesanti. Es jau tāpat tagad skrienu ļoti lēni, bet Noskrien Ziemu! jāskrien arī ļoti uzmanīgi, jo trasi klāj ledus. Kad jūtu, ka gribas elpu ievilkt dziļāk, pāreju soļos. Nekādas nomocīšanās! Ja to vispār var nosaukt par skriešanu, tad tā skriet ir tīri interesanti. Bez piepūles tur tirinies pa beigu galu, nevienu nepazīsti, baudi dabu, skaties, kā tev skrien garām cilvēki… Kad mani apdzen kāds, kurš pēc skata normālos apstākļos tiktu atstāts putekļos, manī pamostas hiēna, kas grib nokost. Bet nē, nedrīkst! Lai hiēna iet gulēt, es gribu būt zvīņnesis, bet hiēna nevar būt zvīņnesis, tāpēc labi, ka hiēna ir gudra un izdomā jaunu plānu – nez, cik cilvēku ir iespējams noskriet, ja pats skrien bez piepūles un pilnīgā relaksā, kamēr apkārtējie pūš un elš? 17. Atbilde ir 17. Hahā! Puiši, garām skrienot, sauc, lai es beidzot slinkot, bet meitenes jautā, vai viss kārtībā, ka es tā velkos. Jā, ir viss kārtībā! Daudzi saprot, kas par lietu. Vairāki atzīst, ka es izskatos slikti. Beidzot! Beidzot kāds apstiprina to, ko es redzu spogulī! Es tiešām izskatos nomocījusies, un nav ne vēsts no izslavētā grūtnieču starojuma.

Tie, kas zina, ka esmu stāvoklī, izturas pret mani īpaši iejūtīgi. Nav jau ne vainas, ka man neļauj statīvā nomainīt ūdens tvertni, cenšas atslogot darbā un piekodina pēc skrējiena uzreiz pārģērbties sausās drēbēs, bet tad es pamazām sāku saprast, ka ne jau pret mani ir tā iejūtība, un ne jau tāpēc, ka apkārtējiem nu nenormāli gribētos atvieglot man ikdienu. Pati esmu lasījusi un mācījusies bioloģiju un sugu uzvedību. Pieaugušajiem ir tīri instinktīva vēlme sargāt grūtnieces un mazuļus, jo tas dabā ļauj izdzīvot lielākam skaitam sugas pārstāvju. Kurām sugām tas ir vairāk attīstīts, kurām mazāk, bet cilvēkiem diezgan pamatīgi. Eh, tās rūpes ir vienkārši evolūcija! Bet tas nekas, evolūcija ir laba lieta. Izmantoju ar lielāko prieku. No dažiem cilvēkiem gan tā ir ne tikai sugas kopējā uzvedība, bet patiesas rūpes, piemēram, no manas personīgās mammas. Vajadzēja nodzīvot līdz 31 gadam, lai saprastu, cik forši ir tas, ka mamma vienmēr grib pabarot, un šo mātes barotājas instinktu es ļauju viņai izpaust. Kad aizeju pie viņas ciemos, viņa vienmēr parūpējas, lai es pierītos, un lai viņas mīļais znotiņš arī būtu paēdis. Nemaz neiebilst, ka es šiverējos pa viņas ledusskapi, meklējot kārumus. Ir labi!

Runājot par emocionālo sfēru, emociju svārstības ir gandrīz kā no grāmatas. Vienā brīdī varu just izmisumu un piņņāt par visu pasauli, bet jau pēc laiciņa smieties pilnā rīklē par kaut kādiem stulbumiem, kurus saprot tikai 2 cilvēki pasaulē – es un vīrs. Lai otro grūtniecības mēnesi nobeigtu uz emociju pacēluma, atstāstīšu vienu dialogu: “Ko tu darītu, ja tev būtu Mazda 626?” – “Kura tieši?” – “Tā zaļā!” Seko histēriski smiekli 2 cilvēku izpildījumā. Viss, gaidiet nākamo stāstu!

8 komentāri rakstam Mazais hiēnēns. 2.daļa

  • Izklausās cerīgi ;)
    un ticu, ka PČ 100km nekur nepazudīs un atgriezīsies stiprāka

  • mtiger mtiger

    Ja neskaita dažas ultras, tad Tu ar savu grūtniecību skrien vairāk nekā es :)

  • Andulis

    Šogad pēc plāna nemaz nebija jābūt PČ 100niekā. “Tikai” Eiropas čempim.

    Tagad parādījusies info, ka nenotikšot pat tas! Viss ļoti saskaņots ar hiēnēnu :)

  • villijs78 villijs78

    Beidzot kaut nedaudz izdodas sākt saprast sievietes :)

  • Ivars Ivars

    Ļoti izglītojoši šie grūtnieču blogi. Lai spēks un veselība un turpini rakstīt!

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Guntiņ, Tev tik tā liekas, ka Tevī pietrūkst mīlestības, vai nav mātes jūtas. Tu tikai tās vēl neproti atpazīt. Es ļoti labi redzu kā Tu mainies. Tas kā Tu rūpējies par maziņo, lai viņam nav grūti, kā Tu atsakies no ultrām, kā Tu rūpējies lai nenosalst, kā Tu padomā, ka maziņais droši vien grib ēst, kaut Tu pati negribi, tā jau arī ir tā mātes mīlestība. Ar Tevi viss būs kārtībā! Es būšu Tev blakus!

  • Ar ļoti lielu piespiešanos izlasīju šīs tavas pārdomas. Secināju – ak tu tētiņ, par ko strjoms? Iznēsā, piedzemdē, apskaties, ja nepatiks, apēdīsi. Vai tad hiēnas tā nedara?

  • pulvermuca pulvermuca

    Paldies, ka dalies ar savām sajūtām ;) Es esmu tā, kurai daži kolēģi par ģimenes pieaugumu uzzināja tikai tad, kad devos dekrētā.
    Pirmos mēnešus man viss tā smirdēja, ka gandrīz neko nespēju ieēst, norāvu vēl gripu un pēc pirmajiem trīs mēnešiem svars bija mīnusā.
    Prieku sabiedriskajā transportā prasīt sēdvietu nesanāca izmantot, jo līdz dekrētam nebija vajadzības, bet dekrētā vīrs mani visur veda ar mašīnu.
    Nezinu, kurā mēnesī esi tagad, bet paši foršākie mēneši ir otrajā trimestrī.
    Šobrīd svari man rāda mazāku ciparu nekā pirms grūtniecības, neba nu visas pēc dzemdībām audzē speķi. Bet ja ar pamatīgu izēšanos svin katru mazuļa mēneša jubileju, tad nav brīnums, ka arī pēc vairākiem gadiem joprojām izskatās kā sestajā mēnesī.
    Mātes jūtas neparādās uzreiz, bet tās atnāks un pat pati nepamanīsi kā ;)
    Pirmā sonogrāfija ir štrunts, salīdzinājumā ar pirmajām kustībām, kuras gan sākumā ir tādas kā “taureņi vēderā” vai “šauj popkorns” :D
    Internetā vispār daudz muļķības raksta, piemēram, ka jaundzimušie daudz guļ…
    Manam Rakarim jau astoņi mēneši, katru dienu uzsāku, saņemot mīļu,bezzobainu smaidu…

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.