Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Mazais hiēnēns. 8. daļa.

Man jautā: “Kāpēc tu skrien?”. Es atbildu: “Man patīk!”. Salkanos grūtniecības padomos taču iesaka darīt to, kas sagādā prieku! Man prieku sagādā skriešana. 8. mēnesī gan sāk iet tā pašvakāk ar kilometrāžu, bet tas nekas! Es priecājos arī par 2km skrējienu. Šajā ierakstā pastāstīšu, kā ir skriet ar gigantisku vēderu un tikt galā ar dīvainiem cilvēkiem vēl pēdējo laiciņu pirms dzemdībām.

Mans grūtniecības 8. mēnesis sakrīt ar gada 8. mēnesi, un tā sākumā ir mana dzimšanas diena. Kārtējie svētki bez šampānieša. Aizdomājos, ka vispār neatceros, kad man būtu bijusi tāda vasara, kad es nevaru pēc sutīgas dienas atvērt ledusskapi un izvilkt no tā vienu aukstu alu, ko iečūkstināt sakarsušajās iekšās. Vēl nekad man nav to tā gribējies, kā tagad, kad nedrīkst! Tieši tāpēc, ka nedrīkst! Bet sportot gan drīkst, tāpēc tiek sadabūts kompass un orientēšanās parpalas, lai varētu pamaldīties pa mežu. Sākumā Magnētā iet tīri braši, bet tad kaut kur noklīstu un vairs neko nesaprotu. Eju pa taciņu un ceru, ka iepriekšējie iebriduši pareizi. Kad visu manu galvu apņem biezs zirnekļa tīkls ar beigtiem kukaiņiem un visādu meža drazu, saprotu, ka pa šo taku pilnīgi noteikti jau sen neviens nav gājis. Protams, vai tad tā būtu es, ja visi punkti būtu skaisti atrodami? Nātres dzeļ cauri biksēm, nākas līst pa pretīgiem brikšņiem, bet man vienalga patīk šitais sports. Nepatīk tikai apslēptās bedres, jo tad sanāk neprognozēts trieciens pa kāju, kas iziet cauri ķermenim. It kā jau nekas traks, bet drusku satraucos, ka tas varētu radīt strijas uz vēdera, jo es nezinu, cik tur ļoti āda nostiepjas tajā brīdī, kad kāja iemūk bedrītē. Nolemju beidzot iegādāties to grūtnieču jostu. Plakanajos asfalta skrējienos pilnīgi noteikti no tās nav nekādas jēgas. Vismaz es nekādu pozitīvu atšķirību nejūtu, tikai karsē vairāk. Uz sacensībām tomēr uzvelku, ja reiz esmu nopirkusi, jo žēl iztērētās naudas. Ikdienā gan nevelku, jo man jau tāpat ir karsti, un es arī nekādu efektu nejūtu. Taku un orientēšanās skrējienos? Iespējams, ka palīdz amortizēt vēderu noskrējienos. Nezinu. Katrā ziņā, nekāda ievērojama uzlabojuma nav. Nedēļām ritot, ievēroju, ka pēc jostas nēsāšanas man drusku sāp muguras lejasdaļa. It kā pareizi to jostu uzlieku, tā ka nezinu, kas par vainu. Ātri vien pierodu, ka josta ir orientēšanās ekipējuma sastāvdaļa, tāpēc jau zinu, ka pēc Magnētiem vajag padomāt par muguras labsajūtu.

Piedalos “Izskrien Rīgu!” seriāla kārtējā posmā Lucavsalā. Ļoti patīk. Pieci skaisti apļi, kur normāli izskrieties, satikties ar citiem skrējējiem un izbaudīt atrašanos pie ūdeņiem. Kaut kā sagriežas vēders, laikam nevajadzēja pirms tam sastūķēt galvā tik daudz saldējuma, bet vēdera problēmas piederas pie lietas! Neskrienu tik ātri, lai tas man radītu nopietnus sarežģījumus. Drīz pēc finiša sāk līt lietus, tāpēc nolemju negaidīt apbalvošanu un doties mājās, lai nekļūtu vēsi. Autobuss ilgi jāgaida… Eju uz nākamo pieturu, kur pievienojas trolejbusa maršruts. Arī tas vakarā nekursē īpaši bieži. Eju tālāk, vēl vienu pieturu, vēl vienu… Vienā brīdī saprotu, ka vairs nav jēgas gaidīt transportu, un aizeju līdz pat mājām. Tā kā arī no rīta biju kārtīgi izstaigājusies, vakarā jutu patīkamu nogurumu, kas ļāva gulēt kā susuram. Beidzot! Pa ilgiem laikiem viena normāla nakts, kurā es izguļos!

Labais miedziņš pēc nogurdinošas dienas dod man jaunu cerību dzīvē. Es spēju normāli gulēt, man tikai pirms tam ir jāpiekūst! Garus skrējienus es vairs nespēju noskriet, bet pēc kaut kādiem 2km atjaunojos tik ātri, ka vakarā no noguruma nav ne vēsts. Lai kaut kā sevi nokausētu, es ieviešu mērķtiecīgas pastaigas. Vairs ne uz veikalu pēc saldējuma, bet uz tālo veikalu pēc saldējuma. Nevis uz humpalām paskatīties smukus rāpulīšus, bet uz visām rajona humpalām un izpētīt kārtīgi, jo veikals pats par sevi ir nogurdinoša padarīšana. Nevis pasaukt kādu ciemos, bet aiziet pašai. Nevis izdīkt, lai vīrs aizved ar mašīnu, bet izdīkt, lai viņš tāpat nāk līdzi. Tas strādā! Miegs tik tiešām ir labāks!

Pagājušajā mēnesī es sāku vingrot, jo man uz nakti bija sākusi sāpēt mugura. Nezinu, vai no vingrinājumiem, vai no prasmīgākas midzeņa iekārtošanas, bet sāpīte atkāpās ātri vien. 8. mēnesī nekas nesāp, un kaut kā vingrošana tiek izlaista vienu dienu, divas dienas, trīs dienas… Nav motivācijas. Man riebjas vingrot, fuj! Vienīgā vingrošana, kas man jebkad ir patikusi, ir nodarbības pie slavenā pieccīņnieka Čerkovska, kuras es varēju apmeklēt darbā, bet tur sanāca pabūt tikai dažas reizes, jo priekšniecība izdomāja, ka tieši manam kantorim ir jādara darbi tajā laikā, kad notiek vingrošana. Vēlāk es saslimu un beigās vēl izrādījās, ka esmu stāvoklī, un tai laikā vemstīšanās man bija aktuālāka par stāvēšanu uz rokām, rāpjoties ar kājām pa sienu. Pieņemu, ka man arī tā vingrošana agri vai vēlu būtu apriebusies. Man iesaka pamēģināt jogu, bet es esmu jau mēģinājusi – riebjas man arī tā. Rezultātā es vienkārši nevingroju. Varbūt dažreiz, ja izdodas saņemties.

Pirmais taku skrējiens šomēnes man ir Cēsu Eco trail. Izvēlos sīkdistanci – 6km. Tas izrādās pilnīgi pietiekami. Sākumā ļauju kājām pašām mani nest lejā pa skaisto sākuma lejupceļu, tad baudu mežu un takas, un priecājos, ka viss sanāk. Kad uzrodas tādi niknāki uzkalniņi, tad pāreju soļos. Man pa priekšu tipina vairākas meitenes. Ja es būtu normālstāvoklī, tad bez domāšanas kostu nost, bet tagad savaldos – es taču sev apsolīju, ka šogad nebūs nekādas sacenšanās! Jābauda! Klasiskais finiša augšupceļš patīkami nogurdina, atsverot trases mazo kilometrāžu. Pēc finiša izbaudu sacensību centra gaisotni, gaidot finišā vīru. Runājos ar cilvēkiem, skatos, kā skrējēji nāk finišā, un baudu dienu. Patīkami pārsteidz ēdināšana – ir tiešām garšīgi! Nekādas putras, dabūju makaronus ar mērci. Kārtējā lieliskā diena, pēc kuras var laiskoties, grauzt našķus un gulēt saldā miedziņā.

Sākoties grūtniecībai, es jau gatavojos, ka cilvēki mācīs mani dzīvot, tāpēc iemācījos daudz ko laist pār galvu un uz daudz ko nereaģēt. Nereaģēšana ir grūtākais, jo esmu paradusi aizstāvēt savu viedokli. Vidusceļu atrodu sarunās ar vīru: “Zini, kādu stulbumu man tas un tas šodien pateica? Klausies!” Un tad abi norēcamies. Daudziem ir viedokļi par skriešanu grūtniecības laikā, krūts barošanu, grūtnieces un jaunās māmiņas uzturu, pareizām dzemdībām, zīdaiņu aprūpi, ratu nepieciešamību, dzīvesvietas izvēli un sazin vēl, kādām tēmām, par kurām bezbērnu cilvēkus liek mierā. Visvairāk, protams, dabūju par skriešanu. Es esmu lasījusi literatūru par grūtniecību un sportu, tāpēc lieliski zinu, ka tas mazajam hiēnēnam nāk tikai par labu, bet man nav vēlēšanās katru reizi kādam paskaidrot, ka viss ir kārtībā. Bieži izvēlos neteikt neko un kaut kā novirzīties no tēmas. Daudzi pamatīgi gvelž man aiz muguras, domādami, ka es neko nemanu, bet par to īpaši nesatraucos – kurš no mums gan neaprunā citus? Kāds pasaka acīs, un arī ar to es sadzīvoju normāli – es izvērtēju, vai ieteikums ir sakarīgs, bet uzticos sev, nevis svešiniekam. Un ir vēl trešā suga – kas pielīp kā dadzis un atkal un atkal atgādina man, cik es nepareizi dzīvojot. Lūk, šādi cilvēki mani spēj pamatīgi nokaitināt! “Neņem galvā!” un “Domā labas domas!” šādos gadījumos nestrādā. Kādas vēl labās domas, ja es gribu kļūt agresīva? Valdos, valdos, laižu pār galvu, līdz beidzot, 8. mēnesī, mans mērs ir pilns. Es joprojām negribu ne ar vienu salekties, bet sevī noturēt arī nevaru. Acīs jau sariešas asaras, bet es negribu bimbāt kaut kādu stulbeņu dēļ! Un tad es ķeros pie pārbaudītas vērtības – skriešanas! Uzvelku drēbes, neiesildos un dodu vaļā! Ātrākais kilometrs pa 5:40! Objektīvi, protams, smieklīgs ātrums, bet tagad es skrienu minūti – pusotru lēnāk. Atskrienu mājās, sviedri līst, ķermenī miers un beigās vēl kārtīgi nosmejos, ka cilvēks, kas krata pirkstu par manu skriešanu, ir izprovocējis mani uz pēdējā laika niknāko treniņu. Es domāju, ka bērniņš ar mani ir uz vienu roku – kuram gan patīk, ja kāds kaitina viņa mammu?

Tāpat, kā ir aktivizējušies visādi pārmetumu izteicēji, ir sarosījušies arī atbalstītāji. Arvien biežāk saņemu uzmundrinājumus un klausos atzinīgos vārdos par to, ka joprojām kustos. Pieņemu laba vēlējumus sev un hiēnēnam. Pat nepazīstami cilvēki nāk klāt un dēvē mūs abus ar maziņo par malačiem. Saņemu komplimentus no sērijas “cepuri nost un kāju virsū” ar reālu cepures noņemšanu. Vienreiz nepazīstams cilvēks man pat palīdzēja uzvilkt zeķes (tas laikam arī mēdz būt grūtākais ikdienas uzdevums). Tas patiešām spārno un iedvesmo izbaudīt katru skrējienu, kas man vēl ir atlicis. Sanāk, ka gan labvēļi, gan nelabvēļi kaut kādā mērā mudina mani skriet. Patīkami!

Saņemu arvien vairāk pamācību. Bieži vien tās pat ir labi domātas, bet kaut kādas stulbas. Tagad pilnā mērā saprotu teicienu par grūtnieci kā par sabiedrības īpašumu. Tik tiešām – cilvēki ne vien vēlas mani pačamdīt, bet arī uzskata mani par pilnīgu ambāli un cenšas visādos veidos izglītot, pie tam apvainojoties, kad es atļaujos nepiekrist. Saņemu gan tiešām sakarīgus ieteikumus (parasti gan es pati pajautāju pazīstamām jaunajām māmiņām padomu, ja man ir kas neskaidrs), gan arī pilnīgu sviestu, kas balstīts pārliecībā, ka līdz ar bērna ieņemšanu sievietes vienīgā loma ir māte. Nevaru vien nobrīnīties, cik ļoti cilvēki, kam bieži ir tikai par vienu gatavu bērnu vairāk, nekā man, uzskata sevi par pārākiem un gudrākiem. It kā jau neesmu nekāda muļķe, maģistra grādu ieguvu pati saviem spēkiem un visās izglītības iestādēs esmu tikusi uzskatīta par gudru, saprātīgu un racionālu cilvēku, tad nu tiecos domāt, ka esmu spējīga arī apgūt zināšanas par zīdaiņu kopšanu un pati pieņemt lēmumus saistībā ar to, kur un kā dzemdēšu, ar ko un kā barošu mazo, kam un kad atstāšu pieskatīt, kā transportēšu un kā palīdzēšu attīstīties. Tāpat pilnīgi droši zinu, ka arī pēc hiēnēna laišanas pasaulē es turpināšu būt sieva, sieviete, fizkultūriete, dabas pētniecības amatiere, grāmatu lasītāja, ballētāja, saimniece un slinkotāja. Jā, es zinu, ka bērna dzimšana maina dzīvi, bet nav iemesla, lai es pati mainītos par 180 grādiem. Pirms 10 gadiem man teica, ka pēc 5 gadiem man vairs roks nepatikšot. Jā, kā tad! Pat nav tik senā pagātnē jārakņājas! Kad vēl tikai plānoju bērniņu, es drošības labad pie pilnas saprašanas uzrakstīju uz papīra ieteikumus un noteikumus sev, lai nesanāk tā, ka grūtniecības hormonu ietekmē pārvēršos par tādu neadekvātu māti, par kādām brīnos un šausminos. Agrāk, kad es šausminājos par to, kā var nevakcinēt bērnu, mēģināt viņu ārstēt ar homeopātiju vai pakļaut reliģiskiem rituāliem, man teica vārdus no sērijas: “Kad pašai būs mazais, tad tu gan redzēsi!” Nu labi, man vēl tikai pusgatavs, bet grūtniecības hormoni nav ietekmējuši manas spriešanas spējas. Tas liek domāt, ka arī uz priekšu es būšu tā pati es, kas pirms hiēnēna, un manu rīcību joprojām neietekmēs telefona zvans, kurā man tiek pavēstīts, ka kāds nosapņojis manas dzemdības, tāpēc labāk man būtu tajā dienā neskriet.

Atpakaļ pie skriešanas! Ja ievas pavasarī ir iemesls vēsam laikam, tad Kuldīgas pusmaratons vasarā ir iemesls +30 grādiem. Es svīstu jau no eksistēšanas vien, tāpēc priecājos, ka šogad jāskrien tikai piecītis. Priecīgā noskaņojumā nostājos pirms nūjotājiem un apņemos nevienu nemēģināt speciāli apdzīt. Beidzot kaut kā sanāk, ka starta vieta ir ideāla – ne man nākas bremzēt lēnuču pulkā, ne arī mani baigās masas visu laiku apdzītu. Ļoti ērta skriešana. Kur vien ir ūdens, tur dzeru un laistu sevi. Ir karsti, bet pašsajūta ir lieliska. Man Kuldīgā vienmēr patīk! Skrienu lēni, lai nepienāktu visādi “es nevaru” brīži, kas gan pēdējo reizi man bija kaut kad pagājušajā gadā, kad es vēl nebiju stāvoklī un skrēju, cik jaudas. Apgriešanās punktā esmu izbrīnīta, ka aiz manis vēl ir tik daudz skrējēju. Beigās ar savu 6:18 tempu esmu aptuveni pa vidu visiem piecīša skrējējiem. Tīri tā neko! Pēc finiša garastāvoklis ir lielisks, pašsajūta tāpat. Nopriecājos, ka ir pietiekami daudz ūdens, lai sevi aplaistītu, un eju ēst putru. Tikai mājās uzzinu, ka varēja dabūt arī makaronus, bet nu nekas – pat mūžīgā putra šoreiz garšo. Pēc skrējiena pelde un kauja ar dunduriem, un diena ir izdevusies!

Ikdienas skrējieni kļūst arvien īsāki un lēnāki. Desmitkilometrīgos es vairs neskrienu, pietiek ar 2-5km, tāpat kā grūtniecības sākumā. Mēneša beigās savu 2,3km garo aplīti ap parka stūri noīsinu vēl vairāk – skrienu tikai gar parka malu, kur sanāk jūdze. Pietiek arī ar to – esmu izskrējusies, izkustējusies un uzņēmusi labās skriešanas emocijas. Izņēmums ir orientēšanās, kur parasti sanāk noskriet drusku vairāk, bet tur jau arī pa vidu es atpūšos, grozot karti. Vienkārši nevelk, piekūstu, tāpēc sarežģīts apvidus pat ir labāks par vieglu, jo sarežģītā vairāk sanāk stāvēt uz vietas un brīnīties. Lielu lomu kilometrāžas samazināšanā spēlē karstums. Es nezinu, kur apkārtējie atrod tās slavenās Latvijas aukstās vasaras, bet es arī gribu uz to klimata zonu, jo karstums beidz mani nost. Katru vasaru man ir pārāk karsti, un šis gads nav nekāds izņēmums. Mainās tikai tas, ka bez vēdera es pa sutu spēju noskriet vairāk un ātrāk. Es sutinos ārā jau tad, kad temperatūra ceļas virs 20 grādiem, bet augustā jau mēdz būt visi 30! Grūtniecības sākumā es tieši baidījos no augusta, jo sapratu, ka tad būs moku kulminācija – liels grūtniecības laiks kombinācijā ar lielu karstumu. Nevaru vien nopriecāties, ka mans dzīvoklis ir ēnas pusē, bet ārā ta arī gribas! Es esmu pieņēmusies svarā par 10kg, man ir resni stilbi, kas sasvīst un berzējas viens gar otru, tāpēc kleita nebūt nav tas jaukākais apģērba gabals. Šorti arī nav, bikses ne tik. Es nesaprotu, kā riktīgi resni cilvēki spēj eksistēt. Viņi pierod, cieš vai samierinās? Kā dzīvo tie resnie veči, kam alusvēders ir trīsreiz lielāks par manu punci? Māsa saka, ka viņi pērkot kurpes bez šņorēm, bet grīdu viņiem mazgājot sievas. Jā, kurpju šņores un tamlīdzīgas zemās padarīšanas. Ar tām ir kā pa kalniem – reizēm viss ir elementāri, bet reizēm es dīcu vīram, lai uzvelk man botas kājās. Sīkulis vēderā grozās, kā grib, un, ja viņš grib iespiesties iekšā, tad man ir grūti pieliekties. Dīvaini, jo man agrāk likās, ka grūtāk būs brīžos, kad viņš ir vairāk uz āru. Atcerējos elpošanas problēmas, kas mani piemeklēja 6. mēnesī. Tagad jau esmu aizmirsusi, kas tas tāds ir, jo maziņais jau sen ir izvēlies uz priekšu un tik ļoti vairs mani nesaspiež. No visām grūtniecības blakusparādībām man ir tikai tizla gaita un liels vēders. Ļoti reti gadās atvilnis vai slābanums, tā ka grūtniecības raksts “tu noteikti sen jau gribi, lai mazulis būtu piedzimis” man ir kaut kāds kosmoss, jo jūtos labi. Man pašai šķiet, ka mans vēders ir gigantisks, bet visi saka, ka maziņš. Pazīstams skrējējs: “Nesen rādīja, viena sprintere vēl 8.mēnesī skrien!” Es: “Es jau arī esmu 8.mēnesī.” Skrējējs: “Ko? Nē… Tas neskaitās…” Ar vīru aizejam uz lekciju jaunajiem vecākiem. Pirmo reizi redzēju tik daudz grūtnieču vienuviet. Lielākajai daļai tādi vēderi, ka, mūsuprāt, tur būtu jābūt iekšā kādam bariņam sīkulīšu, bet nu nevar tā būt, ka lielākajai daļai tur ir vairāki. Un nebija tā, ka viņas visas būtu noēdušās resnas. Tad arī saprotam, ka laikam jau tiešām man ir paveicies ar mazu punci.

Ar visām tām slimnīcu lietām arī sanāk epopeja. Es jau laicīgi biju izstaigājusi simts ārstus un dabūjusi zīmi, ka man nepieciešama tāda dzemdību palīdzība, kādu es vēlos. Izrādās, ka tas neko nenozīmē. Izvēlētajā slimnīcā mani skarbi noliek pie vietas, pasakot, ka es esot jauna, slaida sieviete ar mazu punci, un man nekas nepienākas. Jādzemdē vien pēc viduslaiku metodēm, ja vien man nav lieku pāris tūkstošu euro. Ja es jau no paša sākuma būtu zinājusi, ka būs vien jāmaksā, tad es tā arī darītu, bet tagad mani pārņem dusmas un izmisums, ka ārsta zīme pilnīgi neko nenozīmē! Tas vienkārši nav godīgi! Asarām pilot, braucu uz citu slimnīcu, kur vismaz varu ar ārsti kārtīgi izrunāties un daudzmaz vienoties par to, kā tad nu viss notiks, bet vienalga līdz galam es nespēju noticēt, ka tā arī būs. Man ir šausmīgi bail, man ir bail no tās jaunās slimnīcas, man ir bail no tā, ka mani atkal var atšūt, man ir bail no tā, ka dzemdības var izvērsties par vienu no tiem daudzajiem šausmu stāstiem. Visas tās nākamās dienas es cīnos ar izmisumu, kas ir pilnīgs pretstats tam, kā es iepriekš jutos. Biju pilnīgi mierīga un pārliecināta, ka mana ķeburiņa pirmās dienas būs viens vienīgs prieks un laime visai manai mazajai ģimenītei. Labi vēl, ka neklausīju stulbajiem grūtniecības padomiem un neuzrakstīju savu ideālo dzemdību plānu, jo jau tagad ir skaidrs, ka nekā skaista un ideāla tur nebūs. Vienīgā labā ziņa, ko saņemu ārstniecības iestādēs, ir tā, ka mans hiēnbērns joprojām ir veselīgs. Arī man pašai visi parametri, kurus es spēju kontrolēt, ir ideāli. Lai arī mūsu abu šībrīža veselīgums liek no mediķiem saņemt “nečīksti un dzemdē” attieksmi, tas vienalga mani iepriecina, jo kas gan var būt labāks par ziņu, ka bērniņš ir vesels? Kārtējo reizi ar manu izmisumu tiek galā vīrs. Ja man grūtniecība būtu jāizdzīvo vienai, es sen būtu trakomājā, bet vīrs atrod pareizos vārdus, lai es nomierinātos, spētu pieņemt adekvātus lēmumus un paskatītos uz visu no rēcīgās puses. Tas nekas, ka izlēmām tajā superslimnīcā vairs kāju nespert! Pēc 9 mēnešu čurāšanas retos krūmeļos un aiz caurspīdīga žoga varu samierināties arī ar dzemdību nodaļas tualeti gaiteņa galā. Darbā taču vispār reizēm nākas nakšņot kazarmveidīgā dienesta viesnīcā, kur dušu esmu iesaukusi par cīsiņu izstādi (tur vienkārši abiem dzimumiem viss ir kopā)! Kas tik nav darīts!

Ritot nedēļām, skriešana arvien samazinās arī sacensībās. Ir skaidrs, ka Stirnu buka Milzkalnes posmā jāskrien Vāveres distance. Ir karsts, bet vienalga skrienas viegli. Pat pārāk viegli! Nepaspēju vēl startu aizmirst, kā jau finišs rēgojas! Trase skrienama, līdzena. Sabremzējos tikai vietās, kur priekšā skrienošie sagurst un nolemj pastaigāt. Lai dabūtu kaut kādu nogurumu, nolemju pēdējo gabalu skriet ātrāk, bet nekas nesanāk, jo notirpst kāja. Pēdējoreiz kaut kas tāds laikam bija maijā, bet toreiz pārgāja pats no sevis. Ar tirpstošu kāju neriskēju skriet ātrāk, jo nav ne mazākās vēlmes izsmērēties pa granti. Sviedri plūst nevis no noguruma, bet no karstuma, toties vēlāk uznāk lietus, kas vismaz atbrīvo no augusta karstuma uz vairākām dienām. Patīkami!

Pēdējās sacensības ir “Izskrien Rīgu!” Pļavnieku posms – pēdējais šajā seriālā. Pļavnieki ir Rīgas otrā galā, bet es gribu uz turieni aizbraukt, jo gribu mugursomiņu, ko dod vismaz 5 posmu finišētājiem. Pirmsstarta naktī plosās vējš un gāž lietus. Nu nē, somiņa nav tik svarīga, lai es riskētu dabūt kaut kādu saaukstēšanos, slapjās drēbēs tirinoties pa kaut kādiem ellē ratā Pļavniekiem! Tomēr pēcpusdienā laiks noskaidrojas, un dodos vien uzskriet. Sacensības, kā vienmēr foršas, bet jau no paša sākuma atkal notirpst kāja, tāpat kā Stirnā. Skrienu mega lēni, jo grūti ar tādu kāju, un arī iekšās vairs nav tās jaudas, tāpēc nospriežu, ka ar šo nu laikam mana sacensību sezona arī beidzas. Izbaudu pēdējos kilometrus, apzinoties, ka nākamās gonkas ir neprognozējamā nākotnē. Es šo laiku skaitu vēl pie 8. mēneša, bet daktera kalendārā tagad jau skaitās 9.mēnesis. Tīri tā neko! Pats labākais ir tas, ka Satelīta reitingā es joprojām esmu 2. vietā. Gandrīz vai žēl, ka jāņem dzemdību pauze, bet smejos, ka vismaz sanāk ar vērienu pamest sacensību sfēru.

Tas, ka es sacensībās vairs neskrienu, nenozīmē, ka nevaru tajās piedalīties! Laikā, kad top skaidrs, ka desmitnieki vairs nav domāti man, es piesakos par brīvprātīgo Baltijas Baso pēdu ultramaratonā. Sanāk šiverēt pie barošanas Kolkā un pie medaļu dalīšanas finišā. Kolkā laiks aizskrēja nemanot. Lēju ūdeni, mizoju apelsīnus, pildīju dalībnieku dzērienu pudelītes un centos motivēt skriet, cik var. Skrējēji izrādījās tik ātri, ka varējām sākt novākties vēl pirms laika, un labi, ka tā, jo knapi paspējām ar papēdi uzvilkt smiltīs finiša līniju, kad uzvarētājs jau bija klāt. Viņš ieradās pirms oficiālā finiša darba laika! Laikam jau visiem ātri skrējās, jo visi paspēja kontrollaikā. Stundas atkal paskrēja nemanot. Skrējējs, aplausi, medaļa, apsveikums, skrējējs, medaļa, apsveikums, apskāviens… Pozitīvās emocijas uz visiem 100! Tikai mazlietiņ skauda… Es arī gribu skriet tik daudz! Gandrīz vai sāku nožēlot, ka tomēr nepieteicos 11km skrējienam, bet tad norāju sevi – es taču labi zinu, ka izskatās vieglāk, nekā ir patiesībā! Būs jau arī citi gadi! Un kad tad vēl izbaudīt brīvprātīgo darbu, ja ne tagad? Kad paliku stāvoklī, es biju nodomājusi to vien darīt, kā darboties sacensībās, bet nekas no tā nesanāca, jo es visu laiku vēl varēju paskriet.

Uz mēneša beigām es ar izbrīnu atklāju, ka man vairs nav bail no mazuļiem. Manā kontaktu lokā ir pāris skrienošu māmiņu, kam ir zīdainīši zem gada vecuma, un es viņu bērnu klātbūtnē jūtos pilnīgi normāli! Saku vīram, ka mums arī drīz viens tāds līdzīgs būs, un viņš arī smaida un priecājas, ka tie bērniņi nemaz tā nebrēc vienā laidā. Priecājos par noderīgiem padomiem, kas nāk no šī gadsimta, un bērnu drēbēm. Tas, ka zīdaiņu drēbes iet pa riņķi, ir nenovērtējams atbalsts! Man jau likās, ka man ir 100 rāpulīšu, bet, kad mēģināju sākt krāmēt dzemdību somu, sapratu, ka tomēr ir par maz, lai es justos mierīga. Saņemot savā rīcībā drēbes, no kurām citi mazuļi ir izauguši, beidzot man vismaz iestājās miers par to, ka man noteikti būs, ko uzvilkt savam bērnam, kad viss būs sačurāts un sakakāts, un apvemts. Runājot par savām drēbēm, nekas neatšķiras no iepriekšējā mēneša. Neko jaunu pirkt vairs nav jēgas, tāpēc velku to pašu. Arī sportā situācija nav mainījusies – kas neder, tas neder, kas der, tas der. Zilais 2015. gada CET krekls joprojām ir par lielu – vēderā tā kā derētu, bet plecos plivinās un izskatās vēl tizlāk, nekā tad, kad plivinājās arī vēdera daļā. Šķiet, ka tā arī tas paliks.

Tāds nu bija mans grūtniecības 8. mēnesis – ar skriešanu un darbošanos brīvprātīgajos, ar mierpilnām un izmisuma pilnām dienām, ar atbalstu un nosodījumu no apkārtējo puses, bet ar nemainīgu pārliecību, ka bērniņš ir labs un skriešana arī ir laba. Aktivitātes ziņā maziņais pārspēj abus vecākus, kopā ņemtus – to vien dara kā plosās. Tā nu ir iegājies, ka es pati grūtniecību skaitu nevis tā, kā ir pareizi, bet tā, kā man pašai liekas pareizi – no tā brīža, kad sīkulītis reāli tur iekšā uzradās, tāpēc 9.mēnesis man sanāks tāds īsāks. Domāju, ka kādu reizīti arī uzskriešu, bet vispār nākammēnes uzrakstīšu vairāk tādu kā kopsavilkumu par to, kā man ir gājis, kādas atziņas esmu guvusi, un ko iesaku citām skrējējām, kas grib gan skriet, gan gaidīt bērniņu. Kad tas nākamais ieraksts būs, es vēl pateikt nevaru, jo nobeigumu noteikti rakstīšu tad, kad hiēnēns laimīgi jau čučēs savā midziņā, bet man nav ne jausmas, kad pienāks tāds brīdis, kad varēšu pieķerties pasaulīgām lietām un uzrakstīt, kā tad ir skriet 9.mēnesī.

10 komentāri rakstam Mazais hiēnēns. 8. daļa.

  • IlzeP IlzeP

    Lai Hiēnēns pareizajā brīdī ātri un viegli ierauga šo pasauli!

  • Krustnagliņa Krustnagliņa

    “Tāpat pilnīgi droši zinu, ka arī pēc hiēnēna laišanas pasaulē es turpināšu būt sieva, sieviete, fizkultūriete, dabas pētniecības amatiere, grāmatu lasītāja, ballētāja, saimniece un slinkotāja.”

    Šis. Ļoti bieži saskāros ar uzskatu, ka tagad būsi tikai māte dzemdētāja. Nē, tā nenotika.
    Kā vienmēr – interesanti un jauki uzrakstīts.

  • Dziņa Dziņa

    Te nu arii vakar palika mans meegjinaajums aiziet laiciigi guleet, lai izguleetos pirms Daugavpils. :D Kaa vienmeer interesanta un aizraujosha lasaamviela, ja saak lasiit, tad pusceljaa apstaaties nevar. :)

  • Rasmiks Rasmiks

    Esmu sajūsmā par šo stāstu sēriju! Turieties!

  • Ilze

    Paldies, par burvīgajiem rakstiem! Lai jauks pēdējais mēnesis un lai dzemdības pēc iespējas tādas kā vēlies!

  • mtiger mtiger

    Bija liels prieks redzēt BBPU finišā, Tu ar savu aktivitāti esi viens no maniem iedvesmas avotiem :) Kolkā arī ar vienu aci pamanīju, laikam rādīji man ceļu.

  • piile piile

    Veselību un ar interesi gaidīšu pēdējo – noslēdzošo – daļu :)

  • Jekaterina Jekaterina

    No manis par BBPU ekstra paldies, gan par Kolku, gan finišu – nu jūs jau ar mammu zināt par ko ;)

  • Jekaterina Jekaterina

    Un jā, arī ar nepacietību gaidīšu nākamo sēriju :) Lai vieglas dzemdības!

  • a-anna a-anna

    Atkal burvīga lasāmviela, liels paldies! Lai jums ar hiēnēnu viegls “grūtniecības finišs”! Un lai daudz foršu atbalstītāju arī pēc hiēnēna dzimšanas!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.