Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Baso pēdu stāsts

Ir pienācis augusts, un jau ceturto reizi pošos dalībai baspēdu izklaidē gar Kolkas ragu. Trešo reizi garākajā – 53km -, distancē. Piesakos vien kādas pāris nedēļas pirms starta, jo nav spēcīgas pārliecības, ka spēšu paskriet gana ātri, pie tam basām kājām. Šovasar man ir bijuši akurāt 3 basie treniņi. Un nedēļu pirms baspēdu starta, līdzīgi kā daudzi citi normāli meža dīvainīši, 24 stundas aizvadu klaiņojot pa nātru un latvāņu biezokņiem netālu no gleznainā Rāznas ezera. Par laimi, tas nespēj mani pārlieku nogurdināt, ne arī sabeigt daudz ko piedzīvojušās pēdas, tad nu pēdējā augusta nedēļas nogale tiek saplānota, saskaņojot ultrabaspēdošanu ar 19. kāzu gadadienas atzīmēšanu. Veipa kungs, bez šaubām, arī piedalās – neatzīmēšu jau to gadadienu viena, arī atbalsts trasē ir pašā reizē.

Ceļā dodamies uzreiz pēc darba, piektdienas vakarā, lai sestdienas rīts būtu mierīgs un laisks, kā jau tam pienāktos būt brīvdienā. Nakts tiek aizvadīta Kolkā. Pamostos agri, laiskā gulšņāšana man šoreiz nepadodas. Basām kājām aizlavos līdz jūrai. Ir vēss, saule tikko uzlekusi. Tāds miers apkārt un neviena cilvēka. Vien lieli ūdensputni satupuši uz laivu piestātnes paliekām, spārnus iepletuši, vēro sauli. Varbūt jūru, īsti nevar saprast. Nolemju aiziet līdz sakritušo koku zonai, lai paskatītos, vai to nav iespējams apskriet pa ūdens pusi. Pēdas salst, un tomēr jāpieliek pūles, lai apspiestu vēlmi mest nost drēbes un ļauties peldei. Esmu piesaistījusi liela, melna suņa uzmanību, tas tek man pakaļ un piedāvā rotaļas ar kociņu. Dzīvnieks neliek man mieru kādu kilometru, un tā kā man nav vēlmes iegūt savā īpašumā jaunu mājas mīluli, tad sāku domāt kā no tā tikt vaļā. Sakritušie koki tomēr nav apskrienami pa ūdeni – cik nu brienu, nekādu sakarīgu sēkli neuzeju, ai, labi, gan manas pēdas to mazo čiekuru gabalu izturēs. Kamēr bradāju pa ūdeni un lodāju pa kokiem, suns ir veiksmīgi pazudis. Lai viņu vēlreiz nesatiktu, brienu pa mētrām ārā uz šoseju, uz jūru paskatīšos vēlāk. Sāk līt. Vai tad grūti bija paņemt lietussargu? Slapja un nosalusi atgriežos viesnīcā. Kā būs sacensībās? Vai es nenosalšu, ja 5 stundas skriešu vējā, lietū un slapjās smiltīs? Man nav nekāda plāna, vien tik, ka katrā kontrolpunktā varētu apēst pa želejai, tātad 4 želejas. Dzeršu laikam tikai ūdeni, pie tam nesīšu to līdzi. Man ir tās šķīdināmās tabletes, bet laikam nē, nav garšīgas. Pietiks ar želejām. Cik ātri skriet? Nav ne jausmas. Sen neesmu skrējusi ātri.

Mazirbē ierodamies mazāk nekā pusstundu pirms starta. Ceļu no Kolkas līdz starta punktam pavada pamatīga lietusgāze. Pirmsstarta burzma. Manu uzmanību piesaista meitene ar pasakaini skaistiem matiem – tie ir rudi un kādas trīs reizes garāki kā man. Sapnis vienkārši! Man par vilšanos viņa tos tomēr saviņķelē bizē. Satieku arī daudz pazīstamu seju, saņemu numuru, iesildos. Šaipus Kolkas ragam ir vējš. Gandrīz tik pat stiprs kā pērn, bet, kā vienmēr, vajadzīgajā virzienā.

2017 D800 Baskaju ultra-95

Trase.

Tradicionālā dziesma un starts. Skrienu pakaļ figūrām, kas strauji no manis attālinās. Priekšā spēju saskatīt Līvas tumšo stāvu, Aināra sarkano kostīmiņu, Rolandu un Pēteri. Pārējos jau grūti atšķirt. Skrienas viegli, bet pulss uzstājīgi kāpj. Ļoti labi zinu, ka, ja skriešu pārāk ātri, kreisās kājas ikrs sarausies bremzējošā krampī, tādēļ liels ir mans pārsteigums, kad pirmais kilometrs nopīkst ar biedējošu 4:34 tempu. Pulss jau 165. Met nost, sasodīts, stulbais sievišķi! Tā tak ir ultra! Meklēju ritmu, vajag lēnāk. Īstenībā jau pie vainas ir vējš, viņš izdara pusi darba manā vietā. Tas, protams, jāizmanto, jo aiz Kolkas tādas iespējas vairs nebūs. Vējā dzied volejbola tīkls, pie tam ļoti melodiski un daudzbalsīgi. Laiku pa laikam ieskrienu ūdenī un nevaru saprast, kas ir prātīgāk – skriet pa ūdeni vai smiltīm. Pa ūdeni ir pulka patīkamāk. Nākamais kilometrs 4:35, nu, come on! Garmins līdzīgu ciparu izmet vēl dažas reizes, un es sāku baidīties, ka būšu galīgi sačakarējusi sev pēdējos 30 kilometrus ar pagalam pārķertu startu. Pēc sestā kilometra temps ir nokrities līdz 4:41. Tāds tas turas arī līdz pirmajam kontrolpunktam. Želeja un ūdens. Ātrāk prom, lai par to nepatīkamo saldumu nav daudz jādomā. Atpakaļ ritmā. Līdz Kolkas ragam skrienu ar tempu ap 4:50. Tas jau labāk, tas mani nenobeigs. Skats ir milzīgs šī skrējiena pluss. Man nekad neapniks vērot jūru. Fantastiski skaisti – viļņi un debesis. Tas majestātiskums un miers, kas pavada šādas mūžīgas ainavas. Pat vēja raustītie putni un baltās viļņu galotnes nespēj to nekādi satricināt. Kur gadījies, kur ne – klāt jau Kolkas rags. Vai vienmēr viņš bijis tik tuvu? Šķiet pieveikti vien kādi 19 kilometri. Veipa kungs mani sagaida pirms raga, tieku pie otras želejas. Ūdens pudelīti vēl nemainu, nedzerās kaut kā. Rags pilns ar priecīgiem cilvēkiem. Liela daļa uzmundrina un māj. Divplākšņu kontrolpunkts, kur man tiek paziņots, ka ir pieejami mizoti apelsīni. Man it kā negribās, bet, ja tiešām mizoti, tad nevaru nepaņemt. Neijas kundze piedāvā uzpildīt pudelīti, bet tā, kā zināms, vēl ir pilna. Glāze kolas un dodos tālāk, lai atsistos pret ierasto līča puses sienu. Pēc maza gabaliņa pa pludmali, rāpjos augšā kāpā, lai apskrietu sakritušo koku zonu. Nav liels gabals, bet pēdām tas ir izaicinājums. Atgriežoties pludmalē sagaida nepatīkams, bet arī ne pārsteidzošs ceļabiedrs – pretvējš. Mierinu sevi, ka tas tik izteikts nevar būt ilgi, krasta līnija taču liecas, un drīz tam būtu jāiegriežas no kādas sānu puses. Skriešana sāk prasīt pūles, kāpas ir izsitušas no ritma, un tūlīt pat vēl viena ritmu čakarējoša vieta – vārti uz jūru. Tā ir laivu piestātne, kas ir vai nu jāapskrien pa krūmiem, vai jāapbrien pa ūdeni. Izvēlos otro variantu un kuļos tālāk. Mans temps šajā posmā strauji krīt un kopumā ir vien tā ap 5:40-5:45. Tieši tik stipri esmu atsitusies pret sienu. It kā nejūtos slikti, bet ātrāk kaut kā nevaru. Kontrolpunkts, kas tuvojas, ir Melnsils. Tas man saistās ar lieliskām bērnības atmiņām, tik daudz dīku vasaras dienu aizvadīts šajā pilnīgi tukšajā, burvīgajā pludmalē. Edijs mani pārsteidz kādus 3 kilometrus pirms kontrolpunkta. Neesot varējis atrast. Man vienalga – cik pretīga želeja ir tagad, tik pat pretīga tā būtu arī pēc 3 kilometriem. Riju nost un skrienu tālāk. Beidzot papildinu ūdens pudeli. Šķiet, varu saskatīt to vietu, kur jābūt kempingam, tas gan neliek man paātrināties.

Melnsils ir sasniegts, un skriešanas prieks ir pačibējis. Kaut kā man pietiek. Izdzeru glāzi kolas, pasapņoju par CET arbūziem, vēl viena glāze kolas un jādodas tālāk. Uzvelkos augšā kempingā. Pēteris ierāpies Matīsa laivā deklamē kaut kādu dzejoli. Nez, ko šis neskrien? Attopos, ka pati jau arī gausi pastaigājos. Tā nu gan nav aršana: „Tūlīt pat saņemies!” Saņemos. Smagi. Gribu sēdēt smiltīs un vērot jūru. Kāpēc man jāskrien? Turpmākie kilometri ir ap 6:00min/km. Skrienu uz Ģipku. Tas ir visgrūtākais posms. Garmindraudziņš uz rokas pīkst tik reti, ka liekas – laiks ir apstājies. Sāk kaitināt asie, baltie gliemežvāki, kas gaumīgi izbārstīti pa visu krasta līniju, un negantais slīpums. Izvēlos robotajā meža līnijā atskaites punktus līdz kuriem jāskrien. Iedomājos, ka Ģipka varētu būt pie tālumā vīdošā tornīša. Nu, nekas briesmīgs jau nav. Skrien tikai un daudz nedomā! Arī pats galapunkts ir tik pat kā redzams. Ja pareizi atceros no iepriekšējā gada, tad rags, kas redzams priekšā, iezīmē 50 kilometrus. Aiz tā ir vien štrunts un riebīgo niedru posms.

2017 D800 Baskaju ultra-154

Maratons. Pie Ģipkas jābūt maratonam, tāpēc neskaties pulkstenī un nedomā, ka tūlīt tas pulciņš priekšā varētu izrādīties kontrolpunkta ļaudis! Tie ir tikai atpūtnieki. Es gribu mesties jūrā. Saule brīžiem neizturami cepina. Vizualizēju, kā es finiša līniju šķērsojusi, nebremzējot ieskrienu jūrā un ar galvu pa priekšu ienirstu viļņos. Nē, diez vai. Vispirms es sabrukšu smiltīs. Ir taču vēl tik tālu jāskrien. Kad noskrieti 40 kilometri, esmu droša, ka tālumā redzamais bariņš ir kontrolpunkta iemītnieki un apmeklētāji. Vēl drusciņ, pavisam drusciņ, un tad būs pēdējais posms. Kontrolpunktā atkal atļaujos apstāties. Veipa kungs mani norāj, sacīdams, ka šoreiz man jāizdzer visa želeja, nevis puse jāizlej smiltīs. Vai es tā izdarīju? Pat neievēroju. Ina saka, ka līdz finišam vien 10.2 kilometri. Tas neesot daudz. Tiešām? Tas ir kā līdz mēnesim! Skrienu prom. Es to varu. Es varu noskriet 10 kilometrus un man nav jāsalēninās vēl vairāk. Turpinu skriet kripatiņu zem 6 minūtēm un izlemju, ka nav taču ko taupīt. Paātrināšos. Skrienu cik varu un jūtu, ka mans ķermenis protestē. Kilometrs uz 5:45, un es vairs nevaru paelpot. Diafragma savilkusies tādā kā sāpīgā akmenī un, šķiet, spiež uz augšu. Varu izdarīt vien seklas ieelpas, liekas, ka smoku. Nebūs ātrāk. Jāatgriežas pie 6 minūtēm. Tas ļauj elpot normālāk. Palikuši 6 kilometri. Tas taču nav daudz, vienalga cik kilometru jau būtu aiz muguras. 5 kilometri – tas ir briesmīgi daudz. Rags tuvojas. Krasts palicis ļoti slīps, vai arī kājām ir apnicis slīpums un viņas protestē. Augšstilbi savilkti sāpīgos krampjos. 4 kilometri. Tiešām? Nupat taču bija seši! Galvā griežas cipari un, šķiet, ka finiša laiks varētu būt ap 4h 52min. Taču nezinu, grūtais niedru posms vēl priekšā.

Esmu sasniegusi Ragu! Noskrieti 50 kilometri – 4 stundas 35 minūtes, vai paspēšu atlikušos noskriet tā, lai sanāk ātrāk nekā pērn? Kāds var izslēgt tos zobratiņus galvā – viņi traucē man skriet. Au! Kaut kas ieduras pēdas velvē un nekrīt nost. Nelīdz ne pēdas vilkšana, nedz purināšana. Jāapstājas un jāizvelk – kaut kāda zivs galva ar asakām iedūrusies. Fui! Pēdējais normālais kilometrs un sākas niedru posms. Pirms tā var tālumā redzēt finiša arku. Niedres, kas savā starpā intensīvi sačukstas, sausās, grimstošās smiltis, durstīga zāļu taciņa. Vai tiešām šis posms bija tik garš? Vesels kilometrs, idritvaikociņ! Esmu ārā un redzu finišu. Nu vairs tiešām nav ko taupīt – skrienu cik jaudas. Viss! 4h 50min30sek. Par 8 minūtēm ātrāk nekā pagājušogad. Man laikam pietiek. Saņemu apskāvienus un apsveikumus. Apsēžos un pļāpāju, pēkšņi vairs nespēju paspert ne soli – viss sāp un spēciņi galā. Jūrā es tomēr iemetos, kopā ar nule finišējušo Grāmatnieces kundzi, kā arī ar visām drēbēm un numuru. Kaut kā jāsaņemas aizvilkties līdz viesnīcai, pārģērbties un gatavoties apbalvošanas ceremonijai. Tas šķiet vēl grūtāk par tikko pievarēto skrējienu.

Šis pēc sajūtām no tiesas bija mans maksimums. Nenoliedzami bija skaisti, un rezultāts mani apmierina. Vai tas būtu savādāks, ja sākumā līdz Kolkas ragam es neskrietu pilnā galvā kā tāda galīga nepraša? Vilks viņu zina, jau 3 gadus nevaru sadūšoties pamēģināt. Un vispār – man nepatīk mocīties, priekšroku dodu izklaidēm. Bija maķenīt par traku, lai šo varētu saukt par izklaidi, bet, ja es skrietu vēlreiz, tad tas būtu jādara vēl ātrāk un… fu, fu, fu. Man to nevajag. Uzvarētāja Līva finišējusi man neaizsniedzamā laikā. Otrā vieta, protams, ir jauki, bet milzīgais atpaliciens man liek izskatīties pēc nīkules. Man labpatiktos domāt, ka Līva ir kiborgs, kaut nē, pēc finiša medicīniskās palīdzības zonā redzēju viņas tulznas. Tomēr cilvēks. Un normāla skrējēja. Tādiem kā viņa jāpiedalās… hmm, smaids pa visu seju! Pārdūrusi savas 2 tradicionālās augusta mēneša tulznas, atskārstu pajautāt Līvai, kas darbojas ap savējām, vai viņa nevēlētos savas īpašās spējas likt lietā kādā 24 stundu čempionātā. Solījās padomāt. Var jau būt, ka neizvēlējos to piemērotāko mirkli, bet cik tad bieži man gadās viņu sastapt.

 2017 D750 Baskaju ultra-1415

Klāt apbalvošanas ceremonija, patīkams mirklis. Sieviešu trijnieks 53 kilometros ir akurāt tāds pats kā pērn. Arī vakars tik pat vēss. Viss ir forši, tikai vasara ir beigusies. Vai es būšu šeit arī nākošgad? Es nezinu, iespējams, ka esmu izskraidījusies pa šīm smiltīm pietiekami, bet varbūt tomēr ne. Varbūt tieši šeit ir īstā vieta, kur tvert pēdējos vasaras mirkļus, jo, ja tā labi padomā, man patiesībā nevajag ne kalnus, ne Kanārijas – vieta, kur jūtos vislabāk, tomēr ir un paliek šī burvīgā Kurzemes piekraste. Es te iederos.

2017 D800 Baskaju ultra-41

Paldies A.Auniņam par burvīgajām fotogrāfijām!

9 komentāri rakstam Baso pēdu stāsts

  • Ina Ina

    Pasakaini skaistas sacensības un fantastisks apraksts! Tu tur noteikti iederies, ne tikai šos četrus, bet arī visus turpmākos gadus!

  • Paldies par stāstu un iespēju atgriezties vasaras feināko sacensību atmosfērā!(: Vislabāk man patīk Tava atziņa, ka Tev nepatīk mocīties un priekšroku dod izklaidēm-man ir līdzīgi…un jā, viens pavisam normāls cilvēks vēl mazliet apdomās To Tavu piedāvājumu.

  • Inga_K Inga_K

    Fantastisks apraksts un bildes :) Tiešām brīnos, ka Tev bija iekšās nedēļu pēc 24h izklaidēm skriet baspēdas!

  • Cassandra Cassandra

    Burvīgs raksts un burvīgs pasākums :) Pirms trīs gadiem tā bija mana pirmā oficiālā ultra un labprāt tur atgriezīšos vēl un vēl. Nepiekrītu domai, ka, lai skrietu vēlreiz, tas jādara ātrāk. Tā mūžīgā ainava, tās majestātiskums un miers mudina uz baudīšanu un kādēļ gan tai neļauties? Nu, vismaz pēc Kolkas raga :)

  • Hiēna Hiēna

    Tu esi superīga, un man patīk tā zaļā kleita! :) Interesanti, ka, 3x skrienot sīkdistanci, man galīgi nav palicis atmiņā kaut kāds rags pa vidu. Un tā niedru zona tak ir forša!

    Man bija personīgs prieks katru reizi, kad kāds paņēma tos mizotos apelsīnus! :D

  • edGars

    ir labi būt tur, kur iederies :)

  • Niedru zona tiešām ir forša :) Apsveicu ar vicečempiones titulu! Kas zina – ja nu Līva tiešām nākamgad pāriet uz ko īsāku, kā te draudēja.. ;)

  • OMG OMG

    Piekrītu par meiteni ar garajiem, rudajiem matiem – apdzenot pat spēju izmocīt ko līdīgu komplimentam šai dāmai. Tava mugura, Dacīt, bija mans karogs pēdējos kilometrus, kad gribēju spert gaisā Grāmatnieka kungu par to, ka viņš mani še ir atvilcis un ka man tas viss riebjas (lasīt – treniņu trūkums) tik ļoti, ka sāp pat matu gali. Tomēr attālums starp mums nedila, kā es to būtu vēlējusies, esi dikti stipra un ātra. Apsveikumi ar pjedestālu!

  • sigita sigita

    Uhhhh, izskatās, ka Ultralapsa sāk vākt ultraspēcīgu komandu 24h mačiem. Visu cieņu! Tad jau drīz beigsies haļaviņa, kad uz 24h varēs aizbraukt, pašam kaut ko tik traku vienkārši izdomājot pāris mēnešus pirms starta :) Vēl tik jāievieš kaut kādi atlases kritēriji ;)

    Bet, par basajiem – malacis, ļoti ātrs malacis!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.