Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

NEskrējējas īpašais stāvoklis. 1. daļa. Jeb – kā sadzīvot ar nūjošanu/ staigāšanu, kad nedrīksti skriet

Teikšu kā ir. Šogad pēdējo reizi pilnvērtīgi esmu skrējusi 10. janvārī. Noskrēju 16 kilometrus, nezinot, ka tie būs pēdējie. Pēc tam skrējieni ilga 10-15 min., protams, miksējot tos ar staigāšanu un nūjošanu.

Kāpēc man nācās to darīt?

Laikam katrai sievietei ir tāds moments, tāds īpašais stāvoklis, kad viņa jūtas ārkārtīgi priecīga un laimīga. Un šo stāvokli parasti raksturo ar vienu vārdu – grūtniecība. No tā brīža mainās viss: dzīves ritms, ēšanas paradumi, režīms, vēlmes, sapņi, fantāzijas, uzskati, utt. Bet kad tad īsti atnāk tas brīdis? Uzreiz pēc divu svītru ieraudzīšanas? Vai pēc ārsta apmeklējuma? Vai varbūt sapratne, ka Tev ir īpašais stāvoklis, atnāk kopā ar toksikozi un nogurumu? Man laikam būs pēdējais variants. Jo līdz brīdim, kad man bija nelaba dūša cauru diennakti un nogurums, ko varēja salīdzināt ar pēcmaratona sajūtām, es vēl jutos kā parasta skrējēja, kurai vienkārši (nezināmu iemeslu dēļ) neļāva skriet!

Nezinu, kā puišiem. Kad viņi saprot, ka kļūs par tētiem? Jo sajūtas “kaut kas tur aug” viņiem nav.

Tā lūk! Ārsts mani informēja par visiem ierobežojumiem, un nācās sastādīt jaunu dienas grafiku. Jā, jo tieši ierobežojumu bija visvairāk. Nedrīkst skriet, lēkāt, krist, taisīt vēderpresi, ēst svaigas olas (pat vēršacīs), suši, sālītu lasi, svaigas garneles, pusapceptu steiku, stipru kafiju, nedrīkst staigāt uz augstiem papēžiem, vilkt īsus svārkus utt. Garš, garš saraksts, kas man likās garāks par “atļauto” sarakstu. Lai redzētu, kā man gāja un cik grūti bija pieņemt jauno režīmu, es rakstīju dienasgrāmatu.

09.01.

Taisot grūtniecības testu, pirmo reizi ieraudzīju vāji redzamu otro svītriņu. Neteikšu, ka biju pārsteigta. Kā nekā, esmu jau precējusies, ir ģimene. Esam jau pieauguši cilvēki. Tad šis ir nākamais solis. Parādīju svītriņu vīram. Lai nesapriecātos par agru, vīrs ieteica apmeklēt ārstu.

10.01.

Neizturēju, uztaisīju atkārtotu testu – atkal divas svītras. Nu jau labāk redzamas (vismaz man tā šķiet). Vīrs prom komandējumā. Atvēru internetu un salasījos par grūtniecības noteikšanu, HGG līmeņiem, iesaldēto grūtniecību, ārpus dzemdes grūtniecību. Kā parasti, visu to ļauno izvilku ārā un sāku nervozēt. Un noskrēju 16km. Paliku nedaudz mierīgāka.

11.01. 

Atkal tests. Voilá – svītriņa jau parādījās 3 minūšu laikā. Sāku priecāties un paziņoju labo ziņu vīram. Vīrs tomēr gaida ārsta slēdzienu. Pierakstījos pie ārsta.

12.01.

Esmu pie ārsta. Man paveicas tik ātri tikt, jo kāda sieviete atcēla vizīti. Esmu priecīga. Ārste saka, ka embrija vēl nav. Laikam vēl “nāk pa trubām”. Ārsts iesaka man beigt skriet un sākt staigāt –  max 2h dienā. Nākamā vizīte plānota uz 27.01., lai oficiāli reģistrētu grūtniecību, liktu mani uzskaitē un veiktu visas analīzes.

13.01.

Nodevu vajadzīgās analīzes. No rītiem un vakariem sāka parādīties nogurums. Neliels, kā pēc ļoti aktīvi nostrādātas dienas. Sāku staigāt iekštelpās uz skrejceliņa. Nostaigāju 1 st. – 7km, HR – 120. Ļoti tracina! Tracina cilvēki apkārt, lēni ritošais laiks un ātrums. Kaitina, ka visi prasa, kāpēc es neskrienu. Pagaidām teikt neko nevaru. Saku, ka ir veselības komplikācijas.

14.01. – 16.01.

Katru dienu nostaigāju no 6 – 8 km. Tracina viss! Kāpēc nedrīkst skriet? Jūtos kā invalīds.

17.01.

Nolēmu no mājām aiziet līdz lielajai Maximai un atpakaļ. Kopā 13km – 2:10h. Pulsu nezinu. Zinu tikai, ka man īpaši nepatīk pastaigāties gar lielceļiem, kur brauc fūres. Skriet man tur patīk, bet pastaigāties ir kaut kas pavisam cits. Atkal jūtos kā invalīds. Uz Maximu nolēmu vairs viena neiet, jo slēpos krūmos no suņukiem, lēcu grāvī, kad brauca fūres utt. Pilnas bikses ar piedzīvojumiem.

18.01.-19.01

Atkal staigāju telpās. Nekas labs nav. Sāku vingrot: nedaudz stiepšanās un nedaudz spēka treniņš (bez vēderpreses!). Izlasīju daudz par vingrošanu grūtniecēm. Dažas arī skrien, kāpēc es nedrīkstu?

20.01.

Nolēmu paskriet. Noskrēju visus 2 km. Jutos kā IronWoman. Dalījos ar vīru. Mani salamāja un teica, ka labāk nopirks man nūjas, nekā es skriešu. Piekritu nūjām.

21.01.

Noguruma vairs nav. Prieka pilnas bikses. Jūtos kā normāls cilvēks. Vakarā atkal nedaudz paskrēju. Sāku ievērot diētu. Nolēmu neēst saldumus un treknus ēdienus.

22.01.

Atveda vīra dāvinātas nūjas. Nolēmu izmēģināt. Ārā ir mīnuss (-)16°C. Saģērbos siltāk nekā skriešanai. Izdomāju nostaigāt 7-10 km.

Uzsāku ap ~18:00 vakarā. Tumšs. Nav redzami normāli cilvēki. Sniegs. Ceļš ir slidens un aizputināts. Ir iespējams pārvietoties tikai pa sniegā iebristām taciņām. Nūjas iedūrās sniegā un tās bija grūti izvilkt, tas mani sāka tracināt. Nūjas sitās pa kājām. Pēc 30 min sāka salt. Pēc 35 min sāku trakot: esmu lēna, skriet nedrīkst, nūjas visu laiku rokās, pat tekošo degunu nevar noslaucīt, mati krīt acīs, kājas slīd, nūjas duras sniegā… Aaaa… sāku sist sniegu. Kāpēc, kāpēc es nevaru skriet? Jutos ļoti vīlusies šajā dzīvē! Uzsāku skriet, saprotu, ka nedrīkst, apstājos, izraudājos un atsāku nūjot. Pēc nostaigātām 60min, nosalusi, bet laimīga, es beidzu savu treniņu. Kopējais garums 7.1km, HR 131. Nolēmu līdz pavasarim nenūjot.

23.01. – 26.01.

Katru dienu jūtos kā cilvēks. Normāls, fiziski attīstīts un nekas man nesāp un toksikozes nav!

27.01.

Biju pie ārsta. Grūtniecība ir konstatēta. Yahooo! Būšu mamma.

Uzzinot, ka katru dienu raitā solī es nostaigāju no 7 – 13km, ārsts man liedza staigāt un ieteica lēni pastaigāties. Uz manu jautājumu: “cik ātri un cik tālu es drīkst staigāt?” Viņa teica: “Tu nesaproti? Tu esi mamma! Un pirmajā trimestrī sevī ir jāsaudzē, jo bērniņš tikko sāka attīstīties.” Iedeva cerību, ka otrajā trimestrī ļaus man nedaudz paskriet. Ziniet, cilvēki ir dažādi, organismi ir dažādi. Dažiem ir atļauts skriet, dažiem (kā man) nē. Labāk klausīt ārstu. Jo arī mana ārste pati sporto un viņa atbalsta topošo māmiņu sportošanu, ja vien viņām atļauts sportot. Labi, sāku samierināties ar vienkāršām pastaigām līdz marta sākumam. Tikai pēc ārsta vizītes es atmetu domu par skriešanu pirmajā trimestrī.

Izstāstīju visu vīram. Vīrs bija priecīgs kļūt par topošu tētuku. Nolēmām nevienam citam neko nestāstīt, mūsu mazais noslēpums.

28.01.-29.01.

No rītiem, pa dienu un vakaros parādījās šausmīgs nogurums. No rītiem bija sajūta, ka pa nakti esmu strādājusi laukos un rāvusi bietes. Sāp viss, un visi muskuļi ir tik noguruši, ka pat slinkums izlīst ārā no gultas . Tādas sajūtas vēl nav bijušas! Pa dienu gribas gulēt vienmēr un visur. Vakaros, kad pārnācu no darba, vienīgais, ko spēju izdarīt, bija paēst un iet gulēt. Nav spēka pat ar kaķi paspēlēties. Kaķis saprot un neapvainojas. Man ir gudrs kaķis.

30.01.

Izstāstīju draudzenei, ka jūtos ļoti vāja. Viņa teica, ka tas ir normāli. Lai es priecājos, ka man nav toksikozes.

31.01.

Jūtos tīri labi. Nedaudz pastaigājos ar mammu. Protams, izstāstīju mūsu mazo noslēpumu. Viņa ļoti priecājās. Es arī priecājos, jo nu man būs, ar ko pastaigāties. Jo ļoti grūti un vientuļi staigāt vienai.

03.02. Sākas! 

Lai arī cik priecīga nebiju, tomēr toksikoze atnāca līdz manīm. Kas ir toksikoze? Nelaba dūša visas dienas garumā. Negribi nedz ēst, nedz dzert, nedz dzīvot. Tāds stāvoklis, it kā vakardien būtu dzerts šampanietis ar tekilu un pēc tam vēl alus. Tad no rīta tu jūties ļoooti slikti. Vemt negribi, toties nelaba dūša ir. Bet vissliktākais ir tas, ka es vakar nedzēru. Saku lasīt un prasīt, kā no tā atbrīvoties. Daži ieteikumi: ingvers, greipfrūtu sula, melnā maize, citron-ūdens, krekeri utt.

04.02.06.02.

Īsti nekas nemainās. No rītiem viss sāp. Pa dienu slikta dūša. Vakaros cenšos saņemties un nostaigāt savu stundu. Stāvoklis ir nereāls.

07.02.

Labi izgulējos. Labi paēdu. Parādās apetīte – tas labi. Sazvanījos ar kaimiņieni, izgājām pastaigāt. Nostaigājam 6 stundas – 18km. Labi! Interesanti kā es jutīšos rītdien?

08.02. – 13.02

Viss atkārtojas. No rītiem viss sāp. Pa dienu slikta dūša. Vakaros cenšos saņemties, lai nostaigātu savu stundu. Stāvoklis ir nereāls. Negribas strādāt, vēlos pabūt viena un gulēt… un gulēt… un gulēt.

14.02.

I Love Running Riga organizēja Valentīndienas skrējienu Mežaparkā. Mammas dēļ pieteicos 5km “skriešanai”.

Atnācām laicīgi un izņēmām numurus. Es paķēru nūjas, līdz ar to organizatori šķībi skatījās uz mani un mammu. It kā tas būtu skriešanas pasākums un nūjotājiem tur nav vietas. Satiku daudz pazīstamu skrējēju. Jautāja, kā man iet un pa cik plānoju noskriet. “Heh… vai es vispār plānoju skriet?” – es nodomāju, bet atbildēju: “Šodien es ar mammu. Tātad būs nūjošana”. Ak dievs, kā es gribētu skriet!!!

Nostaigājam savus 5 km. Mamma priecīga, viņai tās ir pirmās sacensības. Es arī priecīga, es taču biju starp skrējējiem. Sajūta fantastiska. Vakarā sameklēju sev aerobiku grūtniecēm.

Heidi Klum 10minDenise Austin 20 minLauren Griffith 25 min

Izdomāju, ka ar otro trimestri sākšu apmeklēt baseinu (ūdens aerobiku), masāžu un sākšu vairāk staigāt. Protams, ja toksikoze un veselības stāvoklis to ļaus. Daudz jaunu un pozitīvo plānu tuvākajiem trīs ar pus mēnešiem.

15. – 25.02. 

Īsti nekādu izmaiņu nav. No rīta nogurums, pa dienu slikti. Labi ir tikai tad, kad ēdu. Bet ja es kaut ko paēdu, tad vairs to ēst nevēlos. Piemēram, paēdu zefīru, pēc 15 min man ir slikti, un uz zefīru vairs neskatos. Tad apēdu cīsiņus, vienu – divas reizes un atkal ir slikti. Tā ir ar visiem produktiem, izņemot sieru, balto maizi, banāniem un āboliem. Vakaros cenšos veikt pastaigu līdz 1 stundai. Sāku krāt soļus telefona aplikācijā S Health. Diezgan ērti un saprotami, kā arī var sekot līdzi dienas aktivitātes līmenim. Kā arī es ik pa brīdim vakaros cenšos izpildīt aerobikas nodarbību, kas ilgst 15-20min. Neskatoties uz to visu, svars aug un aug. Tas viss tāpēc, ka līdz 12.01. man bija 5-6 treniņi nedēļā pa 1-2 stundām un tagad… tagad maksimums, ko daru vakaros, ir aerobika plus ēšana, jo pa dienu ēst negribas.

26.02.

Pirmo reizi jūtu, ka bikses ir pa mazu. Nē! Nevis dibena vietā, bet tieši jostas vietā. Tātad bez taukiem arī aug vēders. No malas to vēl nevar pamanīt, un treniņos tas vēl netraucē, toties bikses jau spiež.

27.- 28.02.

Ziniet, sākas dīvainas sajūtas. Pirmais trimestris drīz jau beigsies un sliktā dūša pamazām pazūd. Toties nogurums paliek. Sestdien izstaigājos ar mammu. Nolēmām papētīt Olaines mežus. Aizgājām līdz ezeram (~3km), tad atpakaļ (+vēl 3km), tad nedaudz pa mežu. Kopā vairāk kā 2 stundas, un nopelnīti 9km. Svētdien pastaiga bija jau raitāka. Jo sabiedrotā bija Dina, jaunā divu jauku zēnu mamma. Par 103 minūtēm pa Jūrmala pludmali paspējam nostaigāt 9.30 km. Tiešām bija saulains un silts laiks. Es jau labprāt vēl pastaigātu, toties Dinai bija jādodas pie zēniem. Pēc pusgada mani arī šis liktenis sagaidīs.

29.02. – 02.03.

Pirmais trimestris jau tuvojas beigām un nelabo dūšu nomaina grēmas. Toties nogurums ir mazāks. Pa dienu neko neēdu, jo kuņģis sāp. Ēdu vakaros, tad pa naktīm neguļu, jo atkal sāp kuņģis. Un tā pa apli. Uzprasīšu ārstam, ko var darīt, jo ēšana vakaros var novest līdz tam, ka pēc neilga laika pa durvīm es varēšu ieiet tikai sāniski.Toties varu staigāt un sportot (grūtnieču aerobiku). Tas priecē. Nogurums parādās tikai no rītiem un nedaudz pa dienu. Laikam alerģija pret darbu. Ar prātu es jau saprotu, ka strādāt man ir atlicis tikai 4 mēneši, tāpēc arī ķermenis pretojas darbam. Mēģināšu vairāk gulēt, varbūt būs vairāk spēka.

03.03.

Šodien pēdēja pirmā trimestra diena. Nelaba dūša vēl paliek, bet iespējams, ka tā jau ir fantoma nelaba dūša. Jūtos labāk, jo šodien ir diena, kad apmeklēšu ārstu, un iespējams man būs dota zaļā gaisma, lai skrietu. Ārste uztaisīja USG, teica, ka ar mani un mazuli viss kārtībā, toties skriet pagaidām nedrīkstu, bet varu apmeklēt ūdens aerobiku grūtniecēm. Kā arī drīkst veikt masāžu, lai noņemtu krampjus un sāpes muskuļos. Dīvaini, vai ne, sportot nesportoju, toties krampji un sāpes muskuļos ir. Rītdien būs jauna diena, varbūt rītdien iešu uz baseinu, varbūt atkal nūjošu. Ārste saka – otrais trimestris ir daudz labāks par pirmo. Ja godīgi, pirmais trimestris tik daudz enerģijas ir paņēmis, ka es pat nevarētu paskriet. Ja es nebūtu zinājusi, ka gaidu mazuli, domātu, ka spēks pamet manu ķermeni, vai esmu nāvīgi slima, jo citādi izskaidrot notikušās pārmaiņas nevar. Tiekamies otrajā trimestrī!

 

5 komentāri rakstam NEskrējējas īpašais stāvoklis. 1. daļa. Jeb – kā sadzīvot ar nūjošanu/ staigāšanu, kad nedrīksti skriet

  • Krustnagliņa Krustnagliņa

    Interesanti palasīt par šo tēmu, atceros kā pēc dzemdībām sāku iet garās un ātrās pastaigās (10 – 25km), pēc pusgada jau sāku arī mazliet skriet, bet gāja ļoti grūti. Lielākais motivātors bija svara nomešana, tagad jau mērķi pavisam citi. Grūtniecības laikā vieglā vingrošana un aerobika nedeva apmierinājuma sajūtu, ļoti pietrūka enerģiska izlādēšanās. Laimīgu gaidīšanas laiku un patīkamu nūjošanu, skriešana nekur nepazudīs ! :)

  • Jaudinieks Sieru_Silve_Savilks

    Toksikoze, grēmas, negaršīgi zefīri, kuģis sāp, fantomi utt… Kaut kāda šausmene, brrr… Kaut esmu no pretējā dzimuma, tāpat negribas palikt stāvoklī

  • Rainy777 Rainy777

    Sadzīvošana ar neskriešanu tiešām ir problemātiska. Man pašam, kad jau biju “saslimis” ar skriešanu, pirms pirmās pusmaratonu sezonas nācās pārciest operāciju un mēnesi nedrīkstēju (sākumā gan arī nevarēju) skriet… Tas bija sāpīgi…

  • Elīna K Elīna K

    Interesanti palasīt,jo nesen pati gāju tam visam cauri. Pirms vēl domāju par ģimenes pieaugumu,man galvā šaudījās divas domas-kā es bez darba un kā es bez skriešanas varēšu! :D Izrādījās-var. Ja zinu,kā vārdā atsakos. Man gan pieredze ir pretēja-daktere atļāva visu,arī skriešanu. Bet to pati àtri atmetu,jo pulss bija pārāk augsts(ar to cīnos visu laiku) un likās ka tā mazulim nodaru vairāk ļauna nekā laba. Tā kā jutos ļoti labi,tad vietā nāca nūjošana, garas pastaigas un citādas aktivitātes. Nu jau gadu esmu atsākusi tipināt. Sākums gan bija traki grūts. Paldies par rakstu,Darya,gaidu turpinājumu! :) Un lai mazais aug laimīgs un dod neizmērāmu prieku vecākiem! :)

  • Krustnagliņa, paldies. Par laimi gaidīšanas prieks jzu beidzas, un sākas negulēšanas prieks :) svara pieaugums bija niecīgs un skriet atsāku 6 nedēļa pēc dzemdībām. Bija ārkartīgi grūti saņemties un atsākt skriet.
    Sieru_Silve_Savilks, grūtniecībā ir savi plusi. Par tevi rupējas, tevi samīļo, tev palīdz, tevi aizsarga. Tu vari daudz gulēt, est visu ko un visur kur vēlies. Piem., es ēdu cepumus Maksimā, neviens no darbiniekiem man nebija aizrādījis. Tikai uzsmaidīja. Laikam izskatījos ļoti izsalkusi. Bet tas jau tikai tad, kad ir redzams vēders. Bez vēdera neesi grūtniece!
    Rainy777, tas es tevi saprotu :)
    Elīna K, paldies par novēlējumiem. Es arī pardzivoju par darbu un skriešanu. Ja ar darba zūdumu es samierinājos jau nākamājā grutnieču atvaļinājuma dienā, tad par skriešanu es domāju katru dienu. Gaidīju kad pēc dzemdībam būs jāiet pis dakteres atradīties un viņa teiks:”Jā,Darja, tagad tu vari skriet!” Tieši sekojot pulsam, es vingroju un soļoju grutniecības laikā, lai “back on track” nebūtu tik briesmīgi. Tomēr briesmīgi bija :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.