Šogad man ar skriešanu ir, kā ir. Neizplūdīšu detaļās; vienkāršoti runājot, man ir atklājies artrīts krustu locītavās, un tas sāp un sāpēs mūžīgi. Izārstēt nav iespējams, apārstēt un sadzīvot gan var. Cenšoties saprast, kā tagad dzīvot pēc iespējas nesāpīgāk un vienlaikus piepildītāk, skriešanas ir bijis mazāk, bet dubultmaratonam “Taisnais” esmu reģistrējusies jau sen. Skriet gribas, bet tieši sāpju vilnis uznācis, tāpēc daļēji paklausu draugiem un pārreģistrējos uz nūjošanu maratona distancei.
Sacensību rītā nekas nesāp, laikam zāļu kurss ir iedarbojies, bet nu nav jau vairs variantu – esmu pārreģistrējusies uz nūjošanu, tad jānūjo. Līdzjutējs Dāvis jau ierasti aizved mani uz startu un smejas par to, ka esmu ielikusi somā lukturi. Bet ja nu es salaužu kāju un tieku galā tikai vakarā? Nē, ja es salauztu kāju, man vajadzētu zvanīt, lai brauc pakaļ. Ok. Bet lukturis somā paliek, tāpat kā atstarojošā veste un folijas sega. Es atceros to Rīga – Valmiera izgāšanos ar ekipējuma nepaņemšanu līdzi. Vairs nekad! Nevaru saprast, cik daudz laika man vajadzēs. Pērnie rezultāti ir nedaudz virs 5 stundām līderiem, bet tas liekas par traku. 7 stundas būtu reāli – tas būtu 6km/h, kas ir mans ikdienas staigāšanas ātrums. Es centīšos ātrāk, nūjas arī palīdzēs, bet distance ir gara, man sametīsies tulznas, botās būs akmeņi un es apstāšos barošanas punktos. Maratons ir maratons, arī ar nūjām. Ar gudru ziņu nodrošinos pret roku tulznām – aplīmēju kritiskās vietas ar teipu un uzvelku vēl cimdus pa virsu.
Pirms starta pačaloju ar draudziņiem, ejam uz starta līniju, aiziet! Pirmais kilometrs ātrāk par 8 minūtēm. Nav slikti! Otrais tāpat. Ok. Esmu pirmā no sievietēm, un man traki sagribas uzvarēt. Ja nu izdotos? Ja nu? Tas nozīmē močīt 42 kilometrus. Nu jau tikai 40. 39. To tak varētu, ko? Katrs kilometrs zem 8 minūtēm. Dažreiz kāds sanāk par dažām sekundēm ilgāks, bet tad nākamajā pielieku soli, lai izlīdzinātos. Skati skaisti – saulains, vēl rīta migla vietumis aizķērusies, rudens zelts iekrāso dabu. Jā, šis ir viens no skaistākajiem sporta pasākumiem! Ļoti patīk oktobris. Ik pa laikam mani apdzen kāds no 84km skrējējiem. Tik lieliski – es varu paskatīties skriešanas sacensības, esot trasē! 14km aiz muguras, laiks izēst putras biezeni. Kontrolpunkts, izmetu atkritumus, fiksi paķeru kolu un laižu tālāk. Nav laika atpūtai, man jāiet pēc uzvaras!
Pēc kontrolpunkta ir sajūta, ka vairs tikai astīte palikusi. Realitātē man palikušas divas trešdaļas, bet es šito esmu divreiz skrējusi garajā variantā, un tad šeit mentāli sākas beigu posms. Ik pa laikam mani apdzen 84km skrējējs, tad viņš piekūst, un es viņu apdzenu. Tā maināmies ilgus kilometrus. Cenšos viņu uzmundrināt. Vienā brīdī likās, ka apgriezīs man sprandu, bet nu pats vainīgs, lai deso ātrāk! To viņš vienā brīdī arī izdara. Ap pusceļu drusku noplok enerģija. Arvien biežāk ir kilometri virs 8 minūtēm, bet vienmēr izdodas saņemties un pasoļot ātrāk. Ieraugu apkārtnē ainavas, kuras nepamanīju citus gadus. Laiciņš ir tiešām fantastisks! Atceros, ka Dāvis mani gaidīs finišā pēc 7 stundām. Nosūtu ziņu, ka būšu galā ātrāk. Pamazām sāku ķert lēnākos 21km staigātājus un nūjotājus, un pat skrējējus. Kļūst interesantāk. Lēnākie vienkārši bauda rudens dienu un ainavas! Bet man nesanāk, man mutē jau uzvaras garša. Ai, kā gribas nonākt galā pirmajai! Un ai, kā sametušās jau tulznas un sabiruši botās abrazīvi akmeņi! Es taču zināju, ka tā būs! Man laikam patīk sāpes, citādi jau es te nepieteiktos gadu no gada. Neko darīt, mana stiprā puse ir spēja ignorēt sāpes. Uz priekšu! Kontrolpunktā redzu brīvprātīgojam Aiju. Zinu, ka viņa visu izdarīs ātri un kā vajag, un jau laikus saucu, ka gribēšu desmaizi ar sieru, ko arī zibenīgi dabūju. Man vēl pakaļ nosauc, ka šogad esot melnā tēja (pērn es izmisīgi katrā kontrolpunktā meklēju melno tēju, bet nebija). Finišā, tēju dzeršu finišā! Kilometrs pēc kilometra, jau 28km atzīme. Putras biezenis, kontrolpunktā kola un prom!
Palikusi trešdaļa, bet šķiet, ka jau viss. Arvien grūtāk noturēt tempu, tāpēc manas domas aizņem saņemšanās soļot ātrāk. Skaisti tiltiņi, no kuriem man, kā vienmēr, bail iegāzties gravās. Skaistas ainavas, govis, dīķi, upītes, ezeriņi, rudenīgi skati… Arvien vairāk cilvēku apkārt, kurus hop, hop, nokožu. Viena nūjotāja iet ar asfalta uzgaļiem. Žēl skatīties, kā viņa mokās – nūjas slīd pa granti. Garāmejot iesaku noņemt uzgaļus, ko viņa arī izdara. Pēc finiša aprunājāmies, izrādās, ka nebija iedomājusies tā izdarīt, un tagad būšot pavisam cita lieta nūjot arī ikdienā. Prieks, ka pasviedu cilvēkam ideju, kā uzlabot brīvdienu pārgājienus. Nu jau vairs 10km paliek. Tas ir 5 ar katru kāju. Kilometri vienlaikus iet uz priekšu un neiet. Katrs solis sāp noberztajās pēdās (es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem ir jēlas kājas no tā vien, ka uz šņorēm paskatās), mēle pār plecu, bet nu tagad nedrīkst atlaist! Es nezinu, kur ir sekotāja! Uz atpakaļu neskatos, tikai uz priekšu! Ir tā – ja tu turpini kustēties, tad vienā brīdī tas beidzas, un, ticiet vai nē, arī šim pārgājienam vienā brīdī pienāk gals. Redzu finiša arku un pulciņu ar cilvēkiem sev priekšā. Es negribu finiša bildēs būt aiz cilvēkiem, tāpēc ir divas iespējas – vai nu atpalikt, vai pielikt soli. Jūs taču zināt, kuru variantu es izvēlējos, vai ne?
Tā kā finišējām kopā vairāki cilvēki no vairākām distancēm, tad ovācijas bija visiem no visiem. Fantastika. Man tā patīk finiši! It īpaši tie, kuros ir ovācijas. Mans laiks 5:36’22. Finiša čalas ar draudziņiem, smiekli, zupa, kliņģeris un kruasāns. Viss ir! Pārģērbjos un sāku gaidīt apbalvošanu. Bet nevaram sagaidīt trešo vietu… Daudzi jau devušies mājās, sākam jau smieties par neko. Atmosfēra ir pozitīva, dīdžejs sāk likt arvien smieklīgākas dziesmas. Ejam aplaudēt finišētājiem. Katrs nākamais arvien vairāk nomocījies. Eju pateikt dīdžejam, lai uzliek manis pasūtīto finiša dziesmu, kas pa burzmu manā finišā neatskanēja. “Tā gribējās man saules lēkta.” Kaifojam par mūziku un tur jau arī trešā vieta nūjo! Veselas divas draudzenes! Saucam, ka cīņa par trešo vietu – lai saņemas! Viņas domā, ka mēs jokojam, bet joku nav – jākāpj uz pjedestāla, viņām dalīta trešā vieta. Viņas saka, ka būtu nākušas ātrāk, ja zinātu, ka viņas gaida. Bet ir viss forši arī tāpat! Renāte (otrās vietas ieguvēja) arī pamodusies no iekūņošanās un ilgās gaidīšanas, un sāk līksmot. Dīdžejs vēlreiz uzliek manu dziesmu, kāpjam uz bluķiem, saņemam dāvanas, un nebeidzam līksmot, smieties un sajūsmināties par neko. Galu galā pirmais pleķis ir pirmais pleķis – vai tā būtu skriešana, vai nūjošana, 84km vai 42km! Bet pāri visam – izkustēšanās, jauki cilvēki, sarunas un smiekli!
Teikšu kā ir. Šogad pēdējo reizi pilnvērtīgi esmu skrējusi 10. janvārī. Noskrēju 16 kilometrus, nezinot, ka tie būs pēdējie. Pēc tam skrējieni ilga 10-15 min., protams, miksējot tos ar staigāšanu un nūjošanu.
Kāpēc man nācās to darīt?
Laikam katrai sievietei ir tāds moments, tāds īpašais stāvoklis, kad viņa jūtas ārkārtīgi priecīga un laimīga. Un šo stāvokli parasti raksturo ar vienu vārdu – grūtniecība. No tā brīža mainās viss: dzīves ritms, ēšanas paradumi, režīms, vēlmes, sapņi, fantāzijas, uzskati, utt. Bet kad tad īsti atnāk tas brīdis? Uzreiz pēc divu svītru ieraudzīšanas? Vai pēc ārsta apmeklējuma? Vai varbūt sapratne, ka Tev ir īpašais stāvoklis, atnāk kopā ar toksikozi un nogurumu? Man laikam būs pēdējais variants. Jo līdz brīdim, kad man bija nelaba dūša cauru diennakti un nogurums, ko varēja salīdzināt ar pēcmaratona sajūtām, es vēl jutos kā parasta skrējēja, kurai vienkārši (nezināmu iemeslu dēļ) neļāva skriet!
Nezinu, kā puišiem. Kad viņi saprot, ka kļūs par tētiem? Jo sajūtas “kaut kas tur aug” viņiem nav.
Tā lūk! Ārsts mani informēja par visiem ierobežojumiem, un nācās sastādīt jaunu dienas grafiku. Jā, jo tieši ierobežojumu bija visvairāk. Nedrīkst skriet, lēkāt, krist, taisīt vēderpresi, ēst svaigas olas (pat vēršacīs), suši, sālītu lasi, svaigas garneles, pusapceptu steiku, stipru kafiju, nedrīkst staigāt uz augstiem papēžiem, vilkt īsus svārkus utt. Garš, garš saraksts, kas man likās garāks par “atļauto” sarakstu. Lai redzētu, kā man gāja un cik grūti bija pieņemt jauno režīmu, es rakstīju dienasgrāmatu.
09.01.
Taisot grūtniecības testu, pirmo reizi ieraudzīju vāji redzamu otro svītriņu. Neteikšu, ka biju pārsteigta. Kā nekā, esmu jau precējusies, ir ģimene. Esam jau pieauguši cilvēki. Tad šis ir nākamais solis. Parādīju svītriņu vīram. Lai nesapriecātos par agru, vīrs ieteica apmeklēt ārstu.
10.01.
Neizturēju, uztaisīju atkārtotu testu – atkal divas svītras. Nu jau labāk redzamas (vismaz man tā šķiet). Vīrs prom komandējumā. Atvēru internetu un salasījos par grūtniecības noteikšanu, HGG līmeņiem, iesaldēto grūtniecību, ārpus dzemdes grūtniecību. Kā parasti, visu to ļauno izvilku ārā un sāku nervozēt. Un noskrēju 16km. Paliku nedaudz mierīgāka.
11.01.
Atkal tests. Voilá – svītriņa jau parādījās 3 minūšu laikā. Sāku priecāties un paziņoju labo ziņu vīram. Vīrs tomēr gaida ārsta slēdzienu. Pierakstījos pie ārsta.
12.01.
Esmu pie ārsta. Man paveicas tik ātri tikt, jo kāda sieviete atcēla vizīti. Esmu priecīga. Ārste saka, ka embrija vēl nav. Laikam vēl “nāk pa trubām”. Ārsts iesaka man beigt skriet un sākt staigāt – max 2h dienā. Nākamā vizīte plānota uz 27.01., lai oficiāli reģistrētu grūtniecību, liktu mani uzskaitē un veiktu visas analīzes.
13.01.
Nodevu vajadzīgās analīzes. No rītiem un vakariem sāka parādīties nogurums. Neliels, kā pēc ļoti aktīvi nostrādātas dienas. Sāku staigāt iekštelpās uz skrejceliņa. Nostaigāju 1 st. – 7km, HR – 120. Ļoti tracina! Tracina cilvēki apkārt, lēni ritošais laiks un ātrums. Kaitina, ka visi prasa, kāpēc es neskrienu. Pagaidām teikt neko nevaru. Saku, ka ir veselības komplikācijas.
14.01. – 16.01.
Katru dienu nostaigāju no 6 – 8 km. Tracina viss! Kāpēc nedrīkst skriet? Jūtos kā invalīds.
17.01.
Nolēmu no mājām aiziet līdz lielajai Maximai un atpakaļ. Kopā 13km – 2:10h. Pulsu nezinu. Zinu tikai, ka man īpaši nepatīk pastaigāties gar lielceļiem, kur brauc fūres. Skriet man tur patīk, bet pastaigāties ir kaut kas pavisam cits. Atkal jūtos kā invalīds. Uz Maximu nolēmu vairs viena neiet, jo slēpos krūmos no suņukiem, lēcu grāvī, kad brauca fūres utt. Pilnas bikses ar piedzīvojumiem.
18.01.-19.01
Atkal staigāju telpās. Nekas labs nav. Sāku vingrot: nedaudz stiepšanās un nedaudz spēka treniņš (bez vēderpreses!). Izlasīju daudz par vingrošanu grūtniecēm. Dažas arī skrien, kāpēc es nedrīkstu?
20.01.
Nolēmu paskriet. Noskrēju visus 2 km. Jutos kā IronWoman. Dalījos ar vīru. Mani salamāja un teica, ka labāk nopirks man nūjas, nekā es skriešu. Piekritu nūjām.
21.01.
Noguruma vairs nav. Prieka pilnas bikses. Jūtos kā normāls cilvēks. Vakarā atkal nedaudz paskrēju. Sāku ievērot diētu. Nolēmu neēst saldumus un treknus ēdienus.
22.01.
Atveda vīra dāvinātas nūjas. Nolēmu izmēģināt. Ārā ir mīnuss (-)16°C. Saģērbos siltāk nekā skriešanai. Izdomāju nostaigāt 7-10 km.
Uzsāku ap ~18:00 vakarā. Tumšs. Nav redzami normāli cilvēki. Sniegs. Ceļš ir slidens un aizputināts. Ir iespējams pārvietoties tikai pa sniegā iebristām taciņām. Nūjas iedūrās sniegā un tās bija grūti izvilkt, tas mani sāka tracināt. Nūjas sitās pa kājām. Pēc 30 min sāka salt. Pēc 35 min sāku trakot: esmu lēna, skriet nedrīkst, nūjas visu laiku rokās, pat tekošo degunu nevar noslaucīt, mati krīt acīs, kājas slīd, nūjas duras sniegā… Aaaa… sāku sist sniegu. Kāpēc, kāpēc es nevaru skriet? Jutos ļoti vīlusies šajā dzīvē! Uzsāku skriet, saprotu, ka nedrīkst, apstājos, izraudājos un atsāku nūjot. Pēc nostaigātām 60min, nosalusi, bet laimīga, es beidzu savu treniņu. Kopējais garums 7.1km, HR 131. Nolēmu līdz pavasarim nenūjot.
23.01. – 26.01.
Katru dienu jūtos kā cilvēks. Normāls, fiziski attīstīts un nekas man nesāp un toksikozes nav!
27.01.
Biju pie ārsta. Grūtniecība ir konstatēta. Yahooo! Būšu mamma.
Uzzinot, ka katru dienu raitā solī es nostaigāju no 7 – 13km, ārsts man liedza staigāt un ieteica lēni pastaigāties. Uz manu jautājumu: “cik ātri un cik tālu es drīkst staigāt?” Viņa teica: “Tu nesaproti? Tu esi mamma! Un pirmajā trimestrī sevī ir jāsaudzē, jo bērniņš tikko sāka attīstīties.” Iedeva cerību, ka otrajā trimestrī ļaus man nedaudz paskriet. Ziniet, cilvēki ir dažādi, organismi ir dažādi. Dažiem ir atļauts skriet, dažiem (kā man) nē. Labāk klausīt ārstu. Jo arī mana ārste pati sporto un viņa atbalsta topošo māmiņu sportošanu, ja vien viņām atļauts sportot. Labi, sāku samierināties ar vienkāršām pastaigām līdz marta sākumam. Tikai pēc ārsta vizītes es atmetu domu par skriešanu pirmajā trimestrī.
Izstāstīju visu vīram. Vīrs bija priecīgs kļūt par topošu tētuku. Nolēmām nevienam citam neko nestāstīt, mūsu mazais noslēpums.
28.01.-29.01.
No rītiem, pa dienu un vakaros parādījās šausmīgs nogurums. No rītiem bija sajūta, ka pa nakti esmu strādājusi laukos un rāvusi bietes. Sāp viss, un visi muskuļi ir tik noguruši, ka pat slinkums izlīst ārā no gultas . Tādas sajūtas vēl nav bijušas! Pa dienu gribas gulēt vienmēr un visur. Vakaros, kad pārnācu no darba, vienīgais, ko spēju izdarīt, bija paēst un iet gulēt. Nav spēka pat ar kaķi paspēlēties. Kaķis saprot un neapvainojas. Man ir gudrs kaķis.
30.01.
Izstāstīju draudzenei, ka jūtos ļoti vāja. Viņa teica, ka tas ir normāli. Lai es priecājos, ka man nav toksikozes.
31.01.
Jūtos tīri labi. Nedaudz pastaigājos ar mammu. Protams, izstāstīju mūsu mazo noslēpumu. Viņa ļoti priecājās. Es arī priecājos, jo nu man būs, ar ko pastaigāties. Jo ļoti grūti un vientuļi staigāt vienai.
03.02. Sākas!
Lai arī cik priecīga nebiju, tomēr toksikoze atnāca līdz manīm. Kas ir toksikoze? Nelaba dūša visas dienas garumā. Negribi nedz ēst, nedz dzert, nedz dzīvot. Tāds stāvoklis, it kā vakardien būtu dzerts šampanietis ar tekilu un pēc tam vēl alus. Tad no rīta tu jūties ļoooti slikti. Vemt negribi, toties nelaba dūša ir. Bet vissliktākais ir tas, ka es vakar nedzēru. Saku lasīt un prasīt, kā no tā atbrīvoties. Daži ieteikumi: ingvers, greipfrūtu sula, melnā maize, citron-ūdens, krekeri utt.
04.02.06.02.
Īsti nekas nemainās. No rītiem viss sāp. Pa dienu slikta dūša. Vakaros cenšos saņemties un nostaigāt savu stundu. Stāvoklis ir nereāls.
07.02.
Labi izgulējos. Labi paēdu. Parādās apetīte – tas labi. Sazvanījos ar kaimiņieni, izgājām pastaigāt. Nostaigājam 6 stundas – 18km. Labi! Interesanti kā es jutīšos rītdien?
08.02. – 13.02
Viss atkārtojas. No rītiem viss sāp. Pa dienu slikta dūša. Vakaros cenšos saņemties, lai nostaigātu savu stundu. Stāvoklis ir nereāls. Negribas strādāt, vēlos pabūt viena un gulēt… un gulēt… un gulēt.
14.02.
I Love Running Riga organizēja Valentīndienas skrējienu Mežaparkā. Mammas dēļ pieteicos 5km “skriešanai”.
Atnācām laicīgi un izņēmām numurus. Es paķēru nūjas, līdz ar to organizatori šķībi skatījās uz mani un mammu. It kā tas būtu skriešanas pasākums un nūjotājiem tur nav vietas. Satiku daudz pazīstamu skrējēju. Jautāja, kā man iet un pa cik plānoju noskriet. “Heh… vai es vispār plānoju skriet?” – es nodomāju, bet atbildēju: “Šodien es ar mammu. Tātad būs nūjošana”. Ak dievs, kā es gribētu skriet!!!
Nostaigājam savus 5 km. Mamma priecīga, viņai tās ir pirmās sacensības. Es arī priecīga, es taču biju starp skrējējiem. Sajūta fantastiska. Vakarā sameklēju sev aerobiku grūtniecēm.
Izdomāju, ka ar otro trimestri sākšu apmeklēt baseinu (ūdens aerobiku), masāžu un sākšu vairāk staigāt. Protams, ja toksikoze un veselības stāvoklis to ļaus. Daudz jaunu un pozitīvo plānu tuvākajiem trīs ar pus mēnešiem.
15. – 25.02.
Īsti nekādu izmaiņu nav. No rīta nogurums, pa dienu slikti. Labi ir tikai tad, kad ēdu. Bet ja es kaut ko paēdu, tad vairs to ēst nevēlos. Piemēram, paēdu zefīru, pēc 15 min man ir slikti, un uz zefīru vairs neskatos. Tad apēdu cīsiņus, vienu – divas reizes un atkal ir slikti. Tā ir ar visiem produktiem, izņemot sieru, balto maizi, banāniem un āboliem. Vakaros cenšos veikt pastaigu līdz 1 stundai. Sāku krāt soļus telefona aplikācijā S Health. Diezgan ērti un saprotami, kā arī var sekot līdzi dienas aktivitātes līmenim. Kā arī es ik pa brīdim vakaros cenšos izpildīt aerobikas nodarbību, kas ilgst 15-20min. Neskatoties uz to visu, svars aug un aug. Tas viss tāpēc, ka līdz 12.01. man bija 5-6 treniņi nedēļā pa 1-2 stundām un tagad… tagad maksimums, ko daru vakaros, ir aerobika plus ēšana, jo pa dienu ēst negribas.
26.02.
Pirmo reizi jūtu, ka bikses ir pa mazu. Nē! Nevis dibena vietā, bet tieši jostas vietā. Tātad bez taukiem arī aug vēders. No malas to vēl nevar pamanīt, un treniņos tas vēl netraucē, toties bikses jau spiež.
27.- 28.02.
Ziniet, sākas dīvainas sajūtas. Pirmais trimestris drīz jau beigsies un sliktā dūša pamazām pazūd. Toties nogurums paliek. Sestdien izstaigājos ar mammu. Nolēmām papētīt Olaines mežus. Aizgājām līdz ezeram (~3km), tad atpakaļ (+vēl 3km), tad nedaudz pa mežu. Kopā vairāk kā 2 stundas, un nopelnīti 9km. Svētdien pastaiga bija jau raitāka. Jo sabiedrotā bija Dina, jaunā divu jauku zēnu mamma. Par 103 minūtēm pa Jūrmala pludmali paspējam nostaigāt 9.30 km. Tiešām bija saulains un silts laiks. Es jau labprāt vēl pastaigātu, toties Dinai bija jādodas pie zēniem. Pēc pusgada mani arī šis liktenis sagaidīs.
29.02. – 02.03.
Pirmais trimestris jau tuvojas beigām un nelabo dūšu nomaina grēmas. Toties nogurums ir mazāks. Pa dienu neko neēdu, jo kuņģis sāp. Ēdu vakaros, tad pa naktīm neguļu, jo atkal sāp kuņģis. Un tā pa apli. Uzprasīšu ārstam, ko var darīt, jo ēšana vakaros var novest līdz tam, ka pēc neilga laika pa durvīm es varēšu ieiet tikai sāniski.Toties varu staigāt un sportot (grūtnieču aerobiku). Tas priecē. Nogurums parādās tikai no rītiem un nedaudz pa dienu. Laikam alerģija pret darbu. Ar prātu es jau saprotu, ka strādāt man ir atlicis tikai 4 mēneši, tāpēc arī ķermenis pretojas darbam. Mēģināšu vairāk gulēt, varbūt būs vairāk spēka.
03.03.
Šodien pēdēja pirmā trimestra diena. Nelaba dūša vēl paliek, bet iespējams, ka tā jau ir fantoma nelaba dūša. Jūtos labāk, jo šodien ir diena, kad apmeklēšu ārstu, un iespējams man būs dota zaļā gaisma, lai skrietu. Ārste uztaisīja USG, teica, ka ar mani un mazuli viss kārtībā, toties skriet pagaidām nedrīkstu, bet varu apmeklēt ūdens aerobiku grūtniecēm. Kā arī drīkst veikt masāžu, lai noņemtu krampjus un sāpes muskuļos. Dīvaini, vai ne, sportot nesportoju, toties krampji un sāpes muskuļos ir. Rītdien būs jauna diena, varbūt rītdien iešu uz baseinu, varbūt atkal nūjošu. Ārste saka – otrais trimestris ir daudz labāks par pirmo. Ja godīgi, pirmais trimestris tik daudz enerģijas ir paņēmis, ka es pat nevarētu paskriet. Ja es nebūtu zinājusi, ka gaidu mazuli, domātu, ka spēks pamet manu ķermeni, vai esmu nāvīgi slima, jo citādi izskaidrot notikušās pārmaiņas nevar. Tiekamies otrajā trimestrī!
Aprīļa notikums Nr.1, bez šaubām, bija skrējiensoļojums Rīga – Valmiera. No tā tad arī bija lielākais mēneša skrējēja kandidātu birums. Ievērību izpelnījās gan skrējēji, gan brīvprātīgie, gan skrienoši brīvprātīgie. Rīga – Valmiera Rubenes kontrolpunkts jau kļuvis leģendārs ar savu servisu. To jau otro gadu apsaimnieko Divplākšņi un viņu starpā arī Inta, kurai pēc skrējiena daudz pateicības vārdu veltīts. Kā aizkadrā uzzinājām – “uz brīvprātīgo darbu brauc ar savu ekipējumu, iznes no dzīvokļa labumus, lai atdāvinātu tos skrējējiem”. Un skrējēji to ir novērtējuši. Mēneša skrējēja aprīlī – Inta Amoliņa – skrējēja, mamma, pašaizliedzīga brīvprātīgā, piemērs un motivācija ikvienam.
Sveiki! Šis būs mans iepazīšanās stāsts. Sev ne visai saprotamu iemeslu dēļ, esmu pievienojusies VSK Noskrien. Skriešana galīgi nav mans hobijs (vismaz nebija). Es sevi gan nevaru nosaukt par dīvānā sēdētāju, jo ar prieku kustos. Vasarā orientējos, ziemā slēpoju gan ar distanču, gan kalnu slēpēm. Slidoju. Kopš pagājušā rudens esmu aizrāvusies ar nūjošanu, ko veiksmīgi apvienoju ar Pārdaugavas mazo ieliņu un muižu apskati. Vai zinājāt, ka Pārdaugavā vēl ir saglabājušās ap 30 vēsturisko muižas ēku? Savus maršrutus nūjošanai es parasti plānoju līdz 10 km rādiusā ap savu māju. Tie reti bija īsāki par 10 km un nebija garāki par 20 km. Nu jau Pārdaugavas muižas ir apskatītas un iegūta izturība garākiem pārgājieniem. Laiks jauniem izaicinājumiem!
Kā es sāku regulāri skriet? Viss sākās ar to, ka savā telefonā ielādēju Endomondo Sports Tracker aplikāciju, lai varētu fiksēt savus nūjošanas maršrutus un noietos kilometrus. Kā jau sociālos tīklos mēdz notikt, radās draugi. Ar interesi sekoju līdzi tam, kā visi aktīvi kustas. Sāku pieņemt dažādus izaicinājumus (pievienoties chalanges), pamatā tiem, kas saistās ar noieto kilometru un patērēto kaloriju skaitīšanu. Bet pagājušā gada beigās kāds Endo draugs man ielūdza pievienoties 2014. gada janvārī skriešanas izaicinājumam (chalange). Es nospiedu ‘’JOIN”.
Šeit vajadzīga neliela atkāpe. Ja mani izaicina sportot, es parasti piekrītu. Ja piekrītu, tad piedalos. Tā reiz pirms dažiem gadiem māsa man teica, ka vajag piedalīties NikeRigaRun un noskriet stafeti. Viens posms 2,5 km. Šķita, ka es to varu. Viegli negāja. Kāds gabaliņš bija arī atpūšoties jāpaiet. Pirms diviem gadiem, mans puika, redzot televīzijā Nordea Rīgas maratona pārraidi, jautāja, kādēļ mēs tur nepiedalāmies? Pagājušajā gadā mēs piedalījāmies. Skrējām 5 km. Tas bija briesmīgi. Tā jau netrenējušam ir grūti tos 5 km noskriet. Bet, ja vēl pūļa dēļ tu nevari skriet savā ritmā, tad vispār zūd skriešanas spēju un prieka. Nolēmu, ja šajā pasākumā vēl kādreiz piedalīšos, tad skriešu kādu garāku distanci, kur vairāk telpas skriešanai. Pagājušajā vasarā piedalījos vēl divos skriešanas pasākumos – Sieviešu skrējienā un NikeRigaRun. Jāatzīst, ka ne Sieviešu skrējiena 7 km, ne NikeRigaRun 10 km vienmērīgi noskriet man neizdevās. Brīžiem bija jāpāriet soļos un ātrākie nūjotāji mani pat apsteidza. Tas nebija forši.
Pievienojoties Endomondo skriešanas izaicinājumam, es sapratu, ka būs jāsāk regulāri skriet. Nolēmu, ka jāsatrenējas tā, lai minētās distances varētu noskriet līdz galam bez pāriešanas soļos. Bet ir janvāris, ziema, vakari tumši. Parādās arī aukstums un – 10 grādi. Uzvaras parkā un Latvijas pakalnos sāk pūst sniegu. Arī nūjošanas treniņu Mežaparkā negribas pamest. Tā nu es pa darbdienas vakariem sāku skriet, nūjot un slēpot. Brīvdienās braucu uz kalnu vai slidoju. Kad pirmo reizi noskrēju 10 km, sapratu, ka es to varu un varbūt varu pat vēl vairāk. Nolēmu, ka latiņa jāpaceļ vēl augstāk. Februārī ar Endomomdo aplikācijas palīdzību izveidoju treniņplānu, uzstādot mērķi 18. maijā noskriet pusmaratonu.
Turpināju slēpot, skriet un nūjot, pavilkos pat uz Ņergu virtuālo izaicinājumu – nosoļot 12 dienās 107 km. Labi, ka vēl pietika prāta nepietiekties skrējiensoļojumam Rīga – Valmiera, lai gan anketu es atvēru 2 reizes. Sāka nedēļā pietrūkt dienu un brīvo stundu. Manas sportiskās aktivitātes sāka rindoties ķēdītē viena aiz otras un ievilkties līdz vēlai nakts stundai. Es, piemēram, tagad zinu, ka Uzvaras parkā apgaismojumu pēc 21.00 neizslēdz un ka, pēc noslēpotiem 10 km, paskriet ir ļoti grūti. Aptvēru, ka šī aizrautība pie laba gala nenovedīs. Ieviesu sev nosacījumu – ne vairāk kā vienu treniņu dienā un tas nav slēpošanas-skriešanas vai skriešanas – nūjošanas treniņš, pat ne iešanas – skriešanas treniņš. Tad nu nedēļas dienas sadalījās šādi – 3 dienas skriešanai, pa 2 dienām nūjošanai un slēpošanai. Soļošana (iešana) atļauta tikai uz darbu (5 km) vai uz veikalu. Protams, ka pieturēties pie šāda grafika nav tik viegli, jo ir taču vēl citi izaicinājumi. Piemēram, nedēļas nogalē bija jābrauc uz nūjotāju ziemas nometni Igaunijā. Saskaņā ar treniņplānu svētdien plānoto 13 km skrējienu vajadzēja jāpārcelt uz pirmdienu. Nūjošanas trenere gan ieteica pirmdien pēc intensīvās slēpošanas atpūsties. Nepaklausīju un noskrēju plānoto distanci. Pēc 2 nedēļām man Somijā ir nozares amatieru distanču slēpošanas mači. Katru gadu es šo pasākumu gaidu ar domu, ka varēšu vienu nedēļu kārtīgi izslēpoties kvalitatīvās trasēs (dažkārt tā ir arī vienīgā nedēļa, kad vispār uz distancenēm uzkāpju). Šogad domāju, ko darīt ar tiem 3 skriešanas treniņiem, kas ieplānoti šajā nedēļā? Skriešanas treniņus, manuprāt, var pārcelt, bet nedrīkst izlaist.
Kamēr rakstīju šo stāstiņu, tikmēr pati nonācu arī pie atbildes, kādēļ es kļuvu par VSK Noskrien biedru. Man vajag padomu, kā sabalansēt manu skriešanas treniņplānu ar visām citām manām sportiskajām vēlmēm.
Un vispār, kad kolēģe man vaicāja, ko man uzdāvināt dzimšanas dienā, es pasūtīju jaunu adīšanas žurnālu. Ziniet, ko man uzdāvināja? Tamboradatu un tamborēšanas rokasgrāmatu, lai man būt jauni izaicinājumi!
Lasma3
P.S. Ziniet, es lepojos ar saviem noskrietiem 142 km 2014.gadā, bet vienlaikus arī ceru, ka pēc 18.maija es atkal sākšu mežā meklēt kontrolpunktus.
Noskrien.lv portāla lietošanas prasmes man vēl jāapgūst, tādēļ paldies Laumai, kas atsūtīja info, kā šo rakstiņu var blogā ievienot.
Reizēm gadās izlasīt komentārus, ka noskrien.lv ir domāts tikai ultrām, un īso distanču skrējēji netiek novērtēti. Tā nav taisnība. Es neskrēju ne skolas laikā, ne meitas universitātes laikā. Arī tagad laikam man vairāk būtu jāgaida mazbērni, ne augsts rezultāts. Bet tagad es skrienu. Skrienu lēni un maz, zem 5km. Bet uzrakstīšu par savu pieredzi, varbūt kādam noder. Ja kāds saka, ka tikai ultras raksta par savu pieredzi, tad neviens jau neliedz rakstīt arī ne-ultrām.
Bija 2013.g agrs pavasaris, kad nopirku 2 komplektus nūjošanas nūju ar cerību atrast kompāniju un sākt nedaudz aktīvāku dzīvesveidu. Kompāniju neatradu un turpināju sēdēt uz dīvāna.
Vienā jaukā dienā man essnee saka: “Mammu, tu ar tām nūjām trenējies ar, vai nē?” Saku, ka nē, nav kompānijas. Un tad negaidīti meita saka, ka pēdējais laiks sākt, jo ir mani piereģistrējusi Sieviešu skrējiena ietvaros uz 7km distanci nūjošanā. Un uz Biķerniekiem ar. Atpakaļceļa nav, vienkārši jāpiedalās, un viss. Paspēju patrenēties kādas 4-5 dienas, un sacensību diena bija klāt. Vienīgā motivācija bija, ka pat ja es palikšu pēdējā, tas būs ātrāk par tiem, kas tikai skatās. Nu, nebija tik traki, Biķerniekos aiz manis palika kādi 9 cilvēki. Bet finišā tā dalībnieka medaļa un atmosfēra mani tā uzmundrināja, ka Mežaparkā jau biju devītajā vietā savā vecuma grupā. Nākamais gājiens bija, ka meita mani pieteica uz Valmieras maratona nūjošanas distanci. Piekritu, bet dažas dienas pirms sacensībām essnee man prasa, vai es zinot, ka būs jānūjo 15km, jo īsākas distances vienkārši neesot. Biju šausmās, 15km, un pa mežu, es taču apmaldīšos! Es taču nevarēšu! Bet meita pārliecināja, ka varēšu un neapmaldīšos. Un tā arī bija. Aiz bailēm apmaldīties priekšējos sportistus tālu nelaidu prom un turējos līdzi, cik spēka. Beigās pat finišēju ar sev neticami labu rezultātu.
Nākamais gājiens. Zelta rudens Siguldā. Piedalīšos? Piedalīšos! Divas nedēļas pirms sacensībām: “A tu zini, ka Siguldā nav nūjošanas disciplīnas?” – “Nu labi, nepiedalīšos.” – “Bet es tevi pierakstīju tautas skrējienā 5,27km!” Ārprāts, kāds skrējiens? Es taču pat līdz miskastei nevaru aizskriet! Vecums, kājas, locītavas utt.
Nu, ko darīt. Kādas četras dienas lēniņām patrenējos skriešanā – 1km, 2km, 3km un 4. Līdz 5 tā arī netiku. Sacensību diena klāt. Stāvu uz starta līnijas (kopā ar ultrām) un domāju, ko es te daru. Bet abas meitas un citi noskrienieši mierināja, ka “gan jau, tie jau tikai 5km, mēs skriesim 10 un 20km.” Skrējienu uzsāku par ātru. Tikai tad, kad pamanīju, ka skrienu reizē ar meitu dace_a, sapratu, ka jāpiebremzē. Skrēju ar dievu uz pusēm, reizēm vairāk gāju, nekā skrēju. Ļoti palīdzēja Noskrien nozīmīte – tiklīdz pārgāju soļos, uzreiz kāds noskrienietis uzmundrināja: “Noskrien, noskrien!” Tā arī, vairāk pateicoties citu uzmundrinājumam, nevis saviem spēkiem, līdz galam kaut kā jau tiku. Un nemaz nebiju pēdējā. Aiz manis vēl palika kādi 18 cilvēki. Pēc sacensībām tāds gandarījums par piedalīšanos, ka tagad āķis lūpā. Vienu gan apņēmos – man jātiek līdz “noskrien”, nevis “noej”. Liels paldies meitām, Agy, Daryai, YOTO un citiem noskrieniešiem, kuri mani uzmundrināja distancē!
Nākamais pakāpiens bija 18.novembrī. “Mammu, tikai 3km Rembatē, piedalīsies?” Nu protams, ka piedalīšos! Varbūt, ka pat noskriešu, nevis noiešu. Noskrēju ar! Trešā vieta savā vecuma grupā! Pirmā medaļa par sasniegumiem, nevis piedalīšanos. Rembates aplī par savu skrējienu VSK Noskrien komandai saņēmu vairāk punktu, nekā Rūdas vīrs, par ko īpaši lepojos.
Tā ka nesakiet: “Es nevaru!” Ir vai nu “negribu”, vai “slikti gribu”. Tā es pagājušajā gadā izkāpu no dīvāna un iekāpu kedās. Vēlreiz paldies meitām! Tā ka visi īso distanču skrējēji – laipni lūgti uz sacensībām! Skriesim kopā!
Starp citu, meita jau mani ir piereģistrējusi Cēsu Eco Trail uz 15km skrējienu. Un nedomājiet! Es mežā nepalikšu!
km 
-