Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Oldenburga, 2015

Plānojot 2015. gada sezonu, par Frankfurti zināju jau pavasarī, bet, kad uzzināju par Oldenburgu, tā šķita kā zīme no debesīm. Pusmaratons nedēļu pirms Frankfurtes maratona pilsētā, kur dzīvo laba draudzene, to es nevarēju laist garām. Kaut tā nepavisam nebija plānots, Oldenburga drīz vien atņēma sezonas galvenā starta statusu, par ko gan es pārāk skaļi nerunāju. Uzvarēt, tikt uz pjedestāla, tikt zem 1:15. Izpildīju divus, bet medaļu, diplomu, kausu, naudas balvu, to visu atsvēra tuva cilvēka apskāviens pēc finiša. Tas ļāva saprast, ka to daru ne tikai priekš sevis.

Kad ielidoju Brēmenē, lija, kad iebraucām Oldenburgā, turpināja līt. Ar laika prognozēm biju iepazinies un vismaz bija cerība, ka svētdien būs labs laiks. Taču tiekot siltumā, biju viscaur izlijis un nedaudz nosalis. Saaukstēties nebūtu labi.

Nākamajā dienā kopīgi izbraucām trasi un pie reizes izņēmām sacensību dokumentus. Iebraucot pilsētā nodomāju, ka, ja šādi līs, tad nebraukšu pa nekādu trasi, bet sestdienā laiks bija patīkams, miglains, bez vēja. Kaut tāds būtu arī rīt, lielajā dienā. Kā vēlāk izrādījās, iepazīties ar trasi bija ļoti vērtīgi un ļoti noderēja cīņā ar konkurentiem, un par sekundēm.

Svētdienas rīts pagāja bez starpgadījumiem, laicīgi pamodāmies, rātni izēdu visu putru, pēc tam, kad biju uzvilcis kompresijas zeķes, izdzēru ierasto kafiju, paņēmu jau iepriekšējā vakarā saliktās mantiņas un varējām braukt. Ja pareizi atceros, tad tad vēl nelija, varbūt uz beigām sāka smidzināt, taču slapjš bija gan. Neko darīt.

Apskatījām visu centru, teltis un sapratām, ka ir pārāk auksts, lai atlikušo laiku līdz startam dirnētu ārā un saltu.

Pasildījušies iepirkumu centrā, kas vienlaikus kalpoja arī kā Expo un nopētījuši manus iespējamos konkurentus, devāmies ārā gatavoties startam. Pārģērbos, atkal saģērbos un devos stāvēt garā rindā uz tualeti – pirmo reizi redzēju, ka vācieši netīšām lien bez rindas, jo to nav pamanījuši un, kad viņiem to aizrāda, tad ir ļoti pārsteigti un šausmīgi atvainojas. Amizanti.

No tualetes iznācu, kā jau parasti, aptuveni desmit minūtes pirms starta, skrēju iesildīties un paspēt nostāties uz starta līnijas. Knapi paspēju atdot virsjaku, pirms ielīdu starta koridorā, otrajā rindā, jo pirmo sargāja draudīga paskata, milzīgi amerikāņu futbola spēlētāji. Pirmo reizi arī nācās līdz īstajam startam vēl labu gabalu soļot, iespējams, ka tā tāda vācu organizatoru īpatnība.

Katrā gadījumā daži svinīgi vārdi, kuriem uzmanību īpaši nepievērsu. Drei… zwei… eins. Starts!

12132440_10205833039078347_4725216118023653189_o

Līderu grupa

Kaut gan bija drēgns, mitrs un nedaudz šaubījos par saķeri, tomēr starts izdevās ļoti brīvs un sekmīgs. Kopā ar vēl vienu skrējēju izvirzījāmies vadībā un tā skrējām pirmos līkumus, līdz nostabilizējās temps un savācās neliela skrējēju grupiņa, kas izretojās tikai beidzamajos kilometros. Divi melnādainie, kas izskatījās pēc somāliešu pirātiem – viens maza auguma, otrs garāks un dikti tievs, pārējie baltie cilvēki un es, kopā seši, kas arī turējāmies kopā gandrīz līdz beigām, te vienam, te kādam citam pārņemot vadību. Pa priekšu brauca pavadošais auto ar laiku, kas bija ļoti parocīgi, jo pie kilometru atzīmēm nevajadzēja lūrēt pulkstenī.

Drīz vien smidzekli nomainīja stiprāks lietus, asfalts kļuva slapjāks, slidenāks, peļķes lielākas un dziļākas, un, iekāpjot tajās, šļakatas tikai vairojās, tāpat kā arī no citiem skrējējiem šļakstēja arvien vairāk, turklāt kļuva vēsāks.

Pirmajā dzirdinātavā nekavējos un to izlaidu, un uzreiz aiz tās sākās atpakaļskrējiens. Vienmēr, kad skrienu pa Krasta ielu, kur ir pretkustība, cenšos atbalstīt līderus. Šeit bija patīkami to sajust pašam, kad garā skrējēju ķēde atbalsta līderu grupu, tai virzoties garām.

Pirmo reizi Pferdemarkt, ceļš aizvijās cauri glītāku māju rindām un sāku jau just, ka temps varētu būt par ātru. Līderu grupā pagaidām vēl turējos, bet uzņemtais 3:24 temps šķita ātrāks nekā biju gatavs, un sāka uzmākties šaubas, vai tādu izdosies noturēt. Skaidrs bija viens – skrējiens būs gana ātrs un ar nekādu 1:17 nepietiks uzvarai, kā tas bija pērn. Pagaidām gan varēja skriet pārāk nepiepūloties, ar elpošanu viss bija kārtībā, aizelsies nebiju un tempu uzturēt nesagādāja problēmas; atlika vien mierīgi sēdēt astē citiem un izlūkot konkurentus.

Tievais melnis skrēja šķietami bez nekādas piepūles, kā treniņā, mazais gan visu laiku sēdēja astē un pat nedomāja neko forsēt. Skrējējs ar balto cepuri šķita neatlaidīgs un jau no paša sākuma bija apņēmies nevienam nepiekāpties; skrējējs sarkanajā kreklā izskatījās pēc vietējā, jo perfekti pārzināja trasi un jau laikus signalizēja, kur būs nākamais pagrieziens; zilajā kreklā arī neko daudz neforsēja, tikai neuzkrītoši turpināja skriet grupas ietvaros.

12120036_10205833039638361_9152290657656406543_o

Pferdemarkt

Otro reizi skrienot gar Pferdemarkt, nolēmu izmantot iespēju un padzerties, pārāk gudri gan tas nebija, jo nācās mainīt kursu ārpus grupas, noskriet liekus metrus, gandrīz palaist garām iespēju, ka mani fotogrāfē atbalstītāja; un vispār tāpat jau lija lietus, kam man vēl papildus ūdeni. Zināju, ka tagad vairs neredzēsimies un atliks vienam pašam atrast spēkus turēties. Pēc pagrieziena – atpakaļ dzīvojamajos rajonos, astotajā kilometrā sastapos ar pirmajām īstajām grūtībām noturēt tempu, varbūt tas bija aukstums, bet kaut kā jutu, ka grupa nedaudz attālinās un mani atstāj astē. Uz katru soli pa dažiem centimetriem. Grupas aizmugurē skrēja mazais melnais un zināju, ka nedrīkstu palaist grupu par tālu, citādi pēc tam jau būs par vēlu censties kaut ko sasmelt. Temps arī man bija nokrities par vairāk kā 10 sekundēm lēnāks nekā pirmīt. Nedaudz pieliku soli, riskēju un aptuveni kilometra laikā noķēru grupu, lai atkal iesēstos astē.

Lija jau diezgan stipri un tāpat kā Lattelecom Rīgas maratonā, īsie šorti bija uzrullējušies uz augšu. Pa to laiku tievais melnis bija nedaudz atrāvies no grupas, un skrējējs ar balto cepuri viņam cieši turējās līdzi; man nedaudz pa priekšu skrēja zilajā un sarkanajā kreklā, bet mazais bija pāris soļus man aiz muguras. Jutu, ka, ja atkal neriskēšu, man atliks cīnīties ar šiem diviem par trešo vietu un, kad vēl jāskrien apmēram puse distances, nepavisam negribējās zaudēt šo cīņu. Izspraucos starp tiem abiem un, kāpinot tempu, dzinos pakaļ abiem līderiem. Mans pēkšņais izrāviens sapurināja arī pārējos sekotājus un drīz vien atkal skrējām visi kopā.

Uzgriežoties uz Pophankenweg, kurā veicu izrāvienu, pirmo reizi sajutu pretvēju. Tas gan nebija nekāds niknais Ziemeļjūras vējš, par kuru esmu dzirdējis tikai nostāstus, taču tas bija gana stiprs, lai nāktos mazliet pacīnīties. Iespējams, tas bija arī palīgs noķert abus līderus, jo tiem noteikti bija grūtāk skriet vieniem pašiem, nekā mums grupā vienam otru uz maiņām piesegt.

Pagrieziens zem šosejas, cauri tunelim un klāt cilpa apkārt lielveikalam. Citējot draudzeni – tikai vācieši spēj uztaisīt maratona trasi ap veikalu. Jāskrien bija gar jau iepriekšējā dienā iepazīto automazgātuvi un burtiski pāri automašīnu stāvlaukumam, kas vēl vakar bija pilns. Tagad tas bija nomarķēts un tikai vietām stāvēja vientuļi iepirkumu ratiņi bez stūmējiem.

Cilpas vairākos pagriezienos varēju kaut nedaudz nogriezt trasi un te palīdzēja tas, ka jau zināju, kas sekos tālāk. Ja ne pārāk daudz sekunžu, tad vismaz pozīciju ārpus peļķēm varēju saglabāt veiksmīgi.

Pirms dzelzceļa jau atkal bijām visi kopā, neviens nebija palicis aplī ap veikalu un bija klāt jautrākā skrējiena epizode – man patīk īsas nogāzes, kas nedaudz pamaina tempu – skrienot zem dzelzceļa nebiju vienīgais, kas nedaudz uzkāpināja tempu, to darījām mēs visi, izņemot pavadošo auto un velobraucēju, kuri savā starpā pļāpājot bija nedaudz aizmirsušies. Tik daudz, ka mums vajadzēja šiem uzsaukt, lai brauc ātrāk citādi vēl apdzīsim.

img_7821

Cīņā par trešo vietu

Pagrieziens uz “Sazāļoto Trusīšu” ceļu un notika pirmais nopietnais sacensību pavērsiens. Skrējējs baltajā cepurē pārliecināti, neatlaidīgi un neapturami sāka atrauties, bet šoreiz neviens viņam īsti nesekoja. Nedaudz aiz viņa kopā ar tievo melnādaino skrējēju turpinājām mēs, kamēr pārējie no grupas skrēja vēl dažus soļus aiz mums. Drögen-Hasen Weg bija taisna aleja, kuru senie koki sargāja no vēja, bija auksts, sakritušas slidenas lapas un vienā brīdī ievēroju, ka, skrienot plecu pie pleca ar melni, mūsu soļi un roku vēzieni sakrita perfekti. Nezinu, kurš kuram vairāk palīdzēja uzturēt tempu – viņš man vai es viņam, bet zinu, ka bez viņa ritma nebūtu izdevies noturēties. Šādi pat varēja nedaudz atslābināties un atkal iejusties skrējienā. 14. kilometrs.

Drīz sekoja pagrieziens pa labi, kurā atradās, šķiet, skaļākais dzirdināšanas punkts – to apkalpoja ugunsdzēsēju brigāde, tā šķiet, ka tiem turpat blakus bija depo. Diemžēl nevarēju viņus iepriecināt un uzkavēties, bija jāskrien tālāk. Līderis joprojām turpināja attālināties, bet tajā pat laikā jutu, ka nu ir labi, melnādainais īpaši nerāvās uz priekšu, un tā varētu turpināt vēl ilgi. Vienā no “S” veida līkumiem, kur ceļš pēkšņi sašaurinājās un abās pusēs bija tādi kā notekgrāvji, mēs īpaši labi nesadalījām trasi un netīšām nācās iebakstīt ar elkoni melnajam ribās. Kaut arī tas sanāca gluži netīši, tomēr pie tik slidena ceļa un pagrieziena daudz netrūka, lai viņš attaptos grāvī. Ceru, ka viņš pēc tā neizdarīs secinājumu par latviešiem.

Vēl daži pagriezieni pa visai necilu apvidu un bijām atpakaļ tādā kā dzīvojamo privātmāju apvidū – garum garš posms, kurā atkal sajutu vēju, un bija skaidri redzams, kurš būs uzvarētājs, ja nekas īpaši nemainīsies. Tajā brīdī jau samierinājos, ka uzvara nespīd, jo līderis ļoti pārliecinoši turpināja attālināties. Nemanot bija jau klāt 18. kilometrs, kas vienmēr ir tāds neliels lūzuma punkts, neliela atkāpe, kad vairs palikuši tikai trīs kilometri, bet tomēr labs gabals. Līdz 19. kilometram ievēroju, ka abi melnie ir kādu gabalu atpalikuši un nu, kā sarunājuši, skrien kopā. Vairs nekas daudz nebija atlicis un jāsaka, ka skriet bija palicis visai grūti. Kājas bija diezgan piedzītas, bija auksts un rokas vairs nejutu, un sāku nedaudz apšaubīt savas spējas ilgi šādi noturēties; joprojām skrējām trijatā, taču skrējējs sarkanajā kreklā sāka nedaudz atrauties un arī tas zilajā kreklā bija man pāris soļus priekšā.

Nezinu, ko viņš ieņēma – kādu dopingu, stimulantu vai ko – nesaskatīju želejas iepakojumu, kas tika nomests zemē, bet pēc tā skrējējs sarkanajā kreklā sāka arvien pārliecinošāk kāpināt tempu un atrauties. Centos tikt līdzi, bet arvien vairāk jutu, ka tam man spēka nepietiks. Bija atlicis apmēram kilometrs un skrēju pa riebīgo, slideno bruģi, bet skrējējs zilajā kreklā mina uz papēžiem. Atkal bijām apmainījušies vietām. Nezinu no kurienes pazibēja doma, ka viss, tūlīt būs finišs, ka ir jāsaņemas, ka es gribu to sasodīto pjedestālu un es nesamierināšos ar ceturto vietu. Pat pazibēja doma, ka, ja finiša taisnē skriesim plecu pie pleca, tad nebaidīšos likt lietā elkoņus – tā trešā vieta ir mana! Atgriezās cīņas spars, par spīti tam, ka jau tā skrēju tuvu maksimumam un spiedu cik vien varēju – jutu arī, ka viņš nebūs cīnītājs un vairs neatskatījos. Bija daži pavisam lēni un tusnīgi atpalicēji, kas laikam skrēja 10km un arī tuvojās finišam, taču par to es vairs nedomāju – galvā bija tikai finišs un trešā vieta.

img_7817

Finišs

Galvenā iela, kurā tika dots starts, pagrieziens pa kreisi, nedaudz pa labi un jūs esat sasniedzis galamērķi. Finišs un pie 1:13:02 apturēju pulksteni. Kaut kas prātam neaptverams! Ja godīgi, tad pašā taisnē pat vispār neko apkārt neredzēju, tikai līniju un pulksteni.

Sarokojāmies ar pārējiem finišētājiem, apsveicu un streipuļoju tālāk plūsmas virzienā. Paņēmu kaut ko dzeramu, kaut kādu gāzētu ābolu limonādi, banānu un ieejot teltī man rokā iegrūda maizes klaipu. Bet solīja taču kūkas! Ēst patiesībā negribējās un vairāk ar acīm meklēju draudzeni – ilgi nebija jāmeklē. Uz viņas izteikumu, ka esot uzvarējis, es atbildēju – bet es taču neuzvarēju. Tagad par to domājot, nevaru noslēpt smaidu. Ja cita acīs esi uzvarētājs, tad neko daudz vairāk pat nevajag. Pārģērbos ar neticības sajūtu, vēl nevarēju aptvert ko esmu izdarījis gan rezultāta, gan izcīnītās vietas ziņā. Kad sāku gatavoties šai sezonai, pat sapņos nerādījās kas tāds. Pirms nedaudz vairāk kā stundas pat necerēju izskriet zem 1:14.

12091232_10205833038678337_7092497828440653753_o

Trešā vieta

Līdz apbalvošanai bija jāpaciešas gandrīz trīs stundas, tāpēc bija ļoti prātīgi, ka bijām jau laicīgi norezervējuši galdiņu vēlajām brokastīm jeb brunch. Līdz turienei gan bija kāds gabaliņš, tāpēc izmantoju iespēju atsildīties. Un tad es sapratu, ko man viss šis bija prasījis. Tik sāpīgs un nekustīgs nebiju bijis ilgi, apakšstilbi bija ārkārtīgi savilkti un sāpīgi, arī hamstringi žēlojās par to, ko esmu tiem nodarījis. Knapi aizvilkos un sakostiem zobiem pastaipījos kanālmalā.

12087748_10205833038038321_5520242660855872608_o

Pjedestāls gan kungiem, gan dāmām

Biju arī pilnīgi pārsalis, tāpēc vairāk izmantoju iespēju sasildīties, nekā ēst, cik tik lien. Nedaudz uzēdu, papļāpājām un, kad jau tuvojās pulkstens divi, virzījāmies atpakaļ uz sacensību centru un galveno telti, kurā paredzēta apbalvošana. Vispirms apbalvoja kādu kungu, kas bija, šķiet, piedalījies visos Oldenburgas maratonos, tad apbalvoja ātrākās sievas pusmaratonā, kam sekoja apbalvošana kungiem. Kauss, diploms, bezalkoholiskais alus ar glāzi, naudas balva un daudz bildes. Apmierināts ar padarīto un nopelnīto, varēju doties mājās atpūsties, dalīties iespaidos un palepoties sociālajos portālos.

12091337_10205833040038371_5301901065507746292_o

Beidzot ir arī, par ko pasmaidīt

Mazāk kā nedēļa bija atlikusi līdz Frankfurtes maratonam un nepavisam nejutos gatavs skriet vēl, kur nu veselu maratonu ātrāk nekā jebkad agrāk. Bet tajā brīdī atļāvos par to nedomāt un atstāt uztraukumus pirmdienai un jaunajai nedēļai.

Ar autora laipnu atļauju pārpublicēts no topinjs bloga.

18 komentāri rakstam Oldenburga, 2015

  • Zvērs! Un paldies par ļoti detalizētu atskaiti.

  • Raibacainais Ezītis Ezīc miglā

    MALACIS!!!

  • Aldis B Aldis B

    Labs apraksts. sajūtas, kā pats skrietu…
    Lai sekundes dilst arī turpmāk!

  • dot dot

    topinj, tu neesi normāls. Vai pats saproti, ka tagad arī Latvijā būs jāskrien nenormāli ātri?

  • piile piile

    kā dots saka – tagad latiņa ir jānotur un jāceļ vēl augstāk ;)

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    topinj, Tu esi vislabākais! Tu esi Mūsējais! Uz tā pjedestāla arī neviens cits nebija. Tu biji vienīgais!

  • voļda voļda

    Apsveicu!Progress acīm redzams:)
    Izcils rezultāts, Superātrums joho:)
    Noskrien,noskrien,noskrien:)))

  • ansiso ansiso

    Apskatījos skriesim.lv topinjs šī gada statistiku. Rēzeknē sāka ar 1:21h. Tad katrā nākošajā pusmaratonā vidēji 1min uzlabojums. It kā ar to nepietiktu. Beigās Oldenburgā PB uzlabojums par 2:30min. Īsti nepielec, kā var 8 dienu laikā uzlabot PB par 2:30min. OK, Siguldā tie daudzie atpalicēji, trase drošvien grūtāka, asfalts štruntīgāks, bet nu vienalga. Atliek nezaudēt motivāciju, prātīgi trenēties, izvairīties no nevajadzīgiem ultramaratoniem, un tad jau kādreiz…
    P.S. Tagad aptuveni nojaušu, kur Dotam ir tā sarkanā līnija, kad jau skriešana skaitās nenormāli ātri nevis vienkārši ātri: kaut kur starp 1:13-1:15h.

  • dot dot

    Nometot 20kg no svara pat es teorētiski varētu skriet pusmaratonu 1:15..1:20. Zem 1:15 jau sākas kosmoss.

  • Hiēna essnee

    Topiņa skriešana jebkurā gadījumā ir kosmoss. Cepuri nost!

  • svans svans

    SUPPERRRRR !

  • topinjs topinjs

    Paldies, par labajiem vārdiem, bez noskrieniešu atbalsta nekas no šī visa neizdotos.
    dot, Tu taču zini, ka tas ir labākais kompliments jebkuram skrējējam ;)
    Ansi, Skrien Latvija seriālā pēdējo reizi jutos labi Ventspilī, katrā nākamajā skrējienā piemeklēja arvien jaunas likstas. Siguldas trase man nepatīk dažādu iemeslu dēļ, tāpēc varbūt neizdevās tur kā cerēts, bet katrā gadījumā Oldenburgas rezultāts bija pārsteigums arī man.
    Nākamās sezonas plāni jau tiek kalti un zinu, ka pāris sekundes vēl var nomest.

  • Labinieks Labinieks

    Tas fantastiskais progress ir prātam neaptverams. Topiņš varētu taisīt lekcijas par to kā sasniegt šādus rezultātus tik īsā periodā. Latvijas elitei jāsāk uzmanīties :) . Lielie apsveikumi.

  • _Edgars_ _Edgars_

    Apsveicu Reini ar lielisku sezonu un iespaidīgu progresu!

  • Lasma3 Lasma3

    Prieks par taviem sasniegumiem. Bet, sekojot līdzi endomondo skriešanas draugu aktivitātēm, var redzēt, cik tu nopietni uz šo rezultātu gāji. Patīkami, ka atskrien arī pie Divplākšņiem kopā paskriet un medaļas parādīt. Bija tas gods Oldenburgas medaļu rokās turēt. Lepojamies!

  • july july

    Saskrēja prieka asaras! Malacis!

  • Valdis.M Valdis.M

    Woow, tas tiešām ir traki ātri! Baigais malacis, cepuri nost ! Jau iepriekš skatījos iekš endomondo tavus ātruma kāpinājumus un groziju galvu par šiem tabulas “zāģiem” ,te nu redzams to rezultāts!Apsveicu !
    Interesants rakstiņš, bij ko pārdzīvot līdzi. Pats arī kādu želeju lietoji, jebšu tikai izmantoji dzeršanu ?

  • Ina Ina

    Fantastiski, prieks par Taviem sasniegumiem! Rezultāts manam prātam neaptverams!!! Apsveicu :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.