Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Tikšanās ar “Lūsi”

Tērvetē, skrienot buka distanci sacensībās “Stirnu buks”, bija tik grūti, ka apsvēru domu turpmāk pāriet uz zaķa distanci. Bet, reģistrējoties uz Ogres Zilajiem kalniem, roka paslīd un nospiež lūša distanci. Liela loma tur atkal bija meitai Guntai, kura apgalvoja, ka man vajagot beidzot noskriet ko garāku, un ka lūša distancē mazāka konkurence uz pjedestālu manā vecuma grupā. Vārdiņam “pjedestāls” ir liels spēks, dikti jau gribētos pacīnīties par kādu trešo vietu! Bet par baltu velti to šoreiz nevarēs dabūt, būs jācīnās.

Starta koridorā stāvot, atkal nāk virsū šaubas – ko es te daru? Mana vieta ir uz dīvāna – zeķes adīt! Saku Guntai, ka laikam sāp ceļgals un slikta dūša metas. Gunta nosaka, ka tas ir tikai galvā. Nu labi, ja galvā, tad galvā! Nesāp man nekāds ceļgals un nav nekādas sliktas dūšas. Tās ir tikai atrunas. Mani mierina doma, ka pārgājiens arī ir labs sporta veids. Ieraugu Rimantu un saku, lai uz loteriju mani negaida, ka būšu vēl mežā.

 

IntaAmolina_1

Starts. Skrienas normāli, nākas pat sevi piebremzēt, jo, vadoties pēc tempa, esmu sākumam par ātru. Skrienu burzmā, apkārt čaloņa, un klāt ir vieta, kur buki aiziet pa labi. Tā vien gribētos kopā ar visiem virzīties uz finiša pusi, bet man vēl priekšā lūša cilpa.

Pēc dažiem metriem mani pārņem maģiska sajūta. Tā, tas ir lūsis! Apkārt iestājas klusums. Čalotāji devušies uz finišu. Klusums relatīvs, jo mežs sāk ar tevi runāt. Putniņi vītero, lapiņas plaukst. Ievu krūms apņem tevi ar mīkstu, smaržīgu pēli un aicina uzkavēties. Ak, šīs ievas! Nekādas ievas – skrien! Tālumā, aiz pagrieziena pazūd jauneklis dzeltenā kreklā, un es palieku viena ar savu lūsi.

Biju nolēmusi, ka tad, kad palikšu viena, varēšu mierīgi, baudot mežu, pāriet soļos, bet padomājot sapratu, ka nekas taču nesāp, un nav nekāda iemesla soļot. Skrienu tik tālāk. Atkal ievas. Nē. Nekādas ievas. Skrien!

Lūša cilpā notiek visādas dīvainas lietas. Izturības kontrolpunktā strauji tuvojas vīrietis ar kaut kādu dīvainu aparātu. Izskatās, ka grib man to iedot. Kas man tagad būtu jādara? Es negribu skriet tālāk ar kaut kādu aparātu rokā. Ak nē, paldies Izturībai, tā ir tikai laika kontrole!

Ievas! Nē!

Pēkšņi ieraugu sev priekšā dzeltenā krekla īpašnieku. Ko tas nozīmē? Es viņam tuvojos? Tad taču tas ir cērtams kociņš! Mēģināšu noķert. Nu, ja ne noķert, tad vismaz pakritīšu viņam uz nerviem. Tikmēr kritu viņam uz nerviem, kamēr esam blakus. Ko nu? Man negribas skriet pa priekšu, bet nesākšu tak bremzēt! Lieku garām, bet priekšā kalniņš. Nevaru tak sevi apkaunot un uzreiz pēc apdzīšanas pāriet soļos! Gribi vai negribi, jāskrien! Grūti. Bet man vajadzētu pazust viņam no redzes loka, lai viņam negribētos mani apdzīt. Domājams, ka viņu nokaitināju.

Skatos, priekšā zīme, ka tūlīt dzeršanas punkts. Ļoti labi, bet kas tad nu – priekšā kaut kāda dubļu žampa. Vai tiešām organizatoriem ir tik laba humora izjūta? Bet nē, kalniņā ir redzams arī dzirdināšanas punkts. Fū! 20km aiz muguras, un kontrolpunktā mani sagaida ar Latvijas himnu. Nez, tas man, vai arī tā sagaida visus? Tas tomēr nav man, bet par godu Latvijas hokejistiem. Nu labi. Te mani noķer arī dzeltenais krekls un saka, ka knapi mani panācis. Saku, ka varu paturēt tempu – lai ķer mani! Un prom esmu. Tā nu mēs tur visu laiku skrējām blakus. Kalniņā man garām. No kalniņa es garām. Sākām pļāpāt un aizrunājāmies par Rīga – Valmiera. Izrādās, esam tikušies Rubenē. Nu man jau liekas normāli, ka skrienu līdzīgi ar ultramaratonistu. Mums abiem iet grūti, jo negribu un negribu atpalikt. Tad mums pietuvojās arī visātrākais, sirdī jaunais nūjotājs (pēc jaunajiem likumiem, nevienu jau vārdā nedrīkst saukt). Tā nu abi ar dzelteno kreklu prātojam, ko tie nūjotāji lieto. Pēdējie kilometri tā arī pagāja, trijatā pļāpājot. Uz beigām gan es padevos un paliku viena. Nu ko, līdz galam jātiek! Paldies Vāverei ar visskaistākajiem matiem, ka neļāva man soļot pie paša finiša! Un tiešām, es to paveicu!

 

IntaAmolina_2

Pēc finiša pateicos saviem tempa turētājiem. Drīz jau arī apbalvošana. Ļoti cerēju, ka esmu trešā. Bet nē – trešā vieta citai. Nu, kad nav, tad nav! Bet, kad izsauca mani uz pirmo vietu – neticēju savām ausīm! Šitās emocijas! Neliegšos, tas ir patīkami un forši.

Paldies foršajām Vāverēm un lieliskajiem Riekstiem par vētrainajiem apsveikumiem! Viena no Vāverēm pieprasa stāstu. Lūdzu! Paldies ģimenei! Bet vislielākais paldies Guntai par iedvesmošanu! Apskāviens pirms starta – tas lika saņemties!

Pēc apbalvošanas saku Guntai, ka man šodien baltā svītra, ka loterijā laimēšu pulsometru, kaut man nevajag. Atdošu Guntai. Darīts! Guntai beidzot ir pulsometrs!

Paldies pacietīgajiem lasītājiem, ja jums interesēja, ko sacensībās domā lēnais gals!

Fixing up a car to drive in it again…

1

Šogad nekādi nespēju noformulēt sezonas atskaiti bloga formātā, tāpēc izveidoju atskaiti kā galeriju facebook. Lai iedvesmotu arī citus skrējējus izveidot rakstus par aizvadīto sezonu, Šefs palūdza pārpublicēt arī noskrien lapā.

Lasīt tālāk.

Mēneša skrējējs. Bubu

Titulbilde

Lai skriešanu padarītu interesantāku un sezonas vidū nebūtu iespēju padoties atslābumam, jau vairākus gadus ir ieviesti dažādi reitingi. Plašākais no tiem – 2016.gada skriešanas reitings “Noskrien 2016″- aptver 28 dažādas skriešanas sacensības un noslēdzās 23.oktobrī līdz ar Ozolnieku pusmaratonu. Žūrijas uzmanību šomēnes izpelnījās reitinga līderis – Ainārs Kumpiņš, kurš Noskrien klusi parādījies šī gada sākumā, taču ar savu sniegumu jau paguvis ne vienam vien konkurentam nervu galus pakutināt. Nevar nepiezīmēt arī viņa uzvaru Baltijas Baso pēdu ultramaratonā, kur izcīnīja pirmo vietu starp garākās distances skrējējiem, kas šo attālumu mēroja basām. Pavisam nedaudz pietrūka līdz godalgotajam trijniekam Latvijas Čempionātā ultragarajos skrējienos. Taču ar uzvaru reitingā nekas nebeidzas – Aināra sirds acīmredzot pieder garajām distancēm, šodien viņš, piemēram, 9h9m laikā noskrējis mazliet vairāk nekā 99km “Neiespējamā skrējiena” ietvaros…

Lasīt tālāk.

Mēneša skrējējs. Normunds7

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Kamēr notika balsošana par jūnija mēneša skrējēju, tikmēr viens no kandidātiem pašā jūlija sākumā izveic vēl vienu varoņdarbu, kas viņa titula iegūšanai uzliek apstiprinošo zīmogu.  Skriet sācis pirms pāris gadiem, sacensību gaitas uzsācis ar ultramaratoniem, un no visām sacensībām tikai divās nav kāpis uz goda pjedestāla. Mēs teiktu – fenomens. Pats gan izklausās krietni pieticīgāks. Parunājām ar Normundu Lauci par šo un to.

Lasīt tālāk.

Mēneša skrējēja. VViva

viviana

Pirms nepilniem diviem gadiem viņa pēkšņi parādījās nez no kurienes un uzreiz kāpa uz pjedestāliem, tādējādi pārsteidzot ne vienu vien konkurenti. Izskatīga blondīne, gariem matiem – kas viņa tāda ir, droši vien ne viens vien vērotājs pie sevis un tuvākajiem jautāja. Nu jau viņu redzēt uz pjedestāla skriešanas sacensībās ir ierasta lieta. Šogad jau vienu skriešanas seriālu pieveikusi kā uzvarētāja – bijusi labākā starp dāmām “Noskrien ziemu!” garajā distancē. Spēcīga skrējēja, kas, kā izrādās, skrien savam priekam, jo nopietni trenēties nav laika! Mēneša skrējēja martā – VViva jeb Viviana Kirilova.

Lasīt tālāk.

Sciurus vulgaris Rīgas rogainingā

Man patīk skriet, varu to darīt stundām ilgi, izbaudot dabas skatus vai vienkārši kustību prieku, tomēr garie skrējieni, ka zināms, ir stipri ārpus komforta zonas un mēdz sagādāt ne tikai grūtības, bet arī krietnu devu vientulības. Reizēm tas der, bet reizēm gribas kompāniju. Rogainingi šajā ziņā ir ideāli. Protams, var gadīties, ka jacīnas ir ne tikai ar savu, bet arī ar pārinieka mīkstmiesi, tomēr neizpaliek jautrība un kopīgi piedzīvojumi daudzu stundu garumā. Pirms pusotra gada pamēģināju to pirmo reizi un kopš tā brīža nevaru vien likties mierā. Patīk. Visbiežāk mana komandas biedrene ir bijusi Inga. Kopā ar viņu esam guvušas stipri daudz sāpīgu mācību, tādēļ vienojāmies, ka šoreiz visu darīsim pareizi vai vismaz ne tik nepareizi, kā līdz šim. Nomainījām arī nosaukumu no amizantā, bet mazliet neveiklā „Kur ir Ziemeļi?” uz „Sciurus vulgaris” kā atsauci uz VSK Noskrien Vāverēm.

rog10

Starta vietā pie Azura ierodamies laicīgi, tādēļ reģistrācijā ne mirkli negaidām rindā, paspējam pat uzēst brokastis un ieskriet aptiekā. Inga mani nedaudz uztrauc, jo nav vesela, lai gan viņa ir stipra un, jādomā, izturēs tās 6 stundas. Plānošana mums aizņem tieši haotiskas 20 minūtes. Neizskatot variantus, uzzīmējam ļoti optimistisku maršrutu ar 39 km gaisa līnijā. Gan jau vēlāk izdomāsim, kur noīsināt. Metamies stāties rindā pie ieejas starta koridorā. Kad pienākusi mūsu kārta nopīkstināt identus, Inga pēkšņi apķeras, ka nevar atrast kompasu. Saku, ka iztiksim ar manējo, bet viņa nav ar mieru, tādēļ traucas uz mašīnu to meklēt. Man tas uzdzen nelielu stresu, bet gan jau, ka es arī negribētu skriet bez kompasa. Vēroju kā cilvēku masas plūst iekšā starta koridorā. Esam tik daudz. Tas varētu radīt sastrēgumus uz ieplānotā dzelzceļa pārvada. Inga atgriežas bez kompasa, ko darīt, skriesim ar vienu. Starts. Cilvēku masa spiežas cauri vārtiem. Pieķeros pie Ingas somas, negribētos pazust straumē. Plūstam tai līdzi tilta virzienā, lēciens pāri barjerai un sastrēgums uz kāpnēm. Pirmais punkts ir tieši ceļmalā – pieticīgs divnieciņš. Diemžēl esam uzsākušas par strauju un mana nelietīgā kreisā kāja ņemas par to atriebties, raujoties labi zināmajos krampjos. Nāksies nomest tempu, gan pēc kādiem 5 km atlaidīs. Tikmēr savācam pāris garlaicīgus punktus Daugavas malā. Laiks ir vienkārši brīnišķīgs – tik silts un pavasarīgs. Skriet bez virsjakas izrādījās pareizā izvēle. Nākošie 7 punkti izvietoti Ķengaragā. Tas ir mans rajons, te esmu pavisam droša, skrienu taču pa bērnības pagalmiem. Bišku padomāt vajag vien pie 67. punkta, parējie paši iekrīt kabatā. Ķengaragu atstājam ar 28. punktu, šķērsojot Šķirotavas dzelzceļa pāreju. Tieši laikā, jāpiezīmē, jo aiz mums dārdēdams velkas kravas vagonu sastāvs.

Turpinām pa Krustpils ielu. Ceļā aizvadīta nedaudz vairāk kā stunda. Šķiet, mums iet tīri labi, bet priecāties vēl nedaudz par agru. Droši vien, ka visi grūtie punkti vēl tikai priekšā. Necik daudz neskrējušas, raujam pa kreisi mazdārziņos meklēt 58. punktu. Šķērsojam grāvi, skaļi apmainoties ar viedokļiem, vai tas bija vai nebija jādara tieši šeit, lai nu kā – turpinām gar to uz priekšu, atpakaļ jau neskriesim. Šī nodarbe kļūst par izaicinājumu, kad jāspraucas pa brikšņiem starp grāvi un sētu, aiz kuras riedams un siekalas šķiezdams, plosās milzīgs, pinkains suns. Jāspraucas tiešām ar spēku, un esmu tik tuvu zvēram, ka sajūtu viņa elpu uz savas sejas. Tirpas pārskrien pār muguru iedomājoties, ar kādu labpatiku viņš šobrīd iecirstu zobus manā vaigā. Varbūt vajadzētu viņu nofotografēt? Atmetu šo domu, redzot, ka Inga sāk strauji attālinaties. Tiekam uz normāla ceļa un punkts ir rokā.

Tālāk karte rāda, ka šķērsojams grāvis. Kad nonākam pie tā, saprotam, ka ir auzas, grāvis ir plats un nekā līdzīga tiltiņam nav. Pavadām mirkli prātojot, vai ir vērts meklēt kādu apkārtceļu, bet nolemjam skriet gar grāvi puslīdz vajadzīgajā virzienā, cerībā, ka tas paliks vismaz šaurāks. Tas, protams, nenotiek. Otrpus grāvim pamanām kādu vīru komandu, kas saka, ka mūsu izvēlētajā virzienā nekas labs nav gaidāms, vienas vienīgas sētas, tādēļ labāk šķērsot to sasodīto padarīšanu. Viņi brien pāri grāvim vietā, kur tas aizaudzis ar krūmiem. Drosmīgi, bet pretīgi. Taču kādu mirkli skrējušas saprotam, ka mums jādara tas pats. Ūdens ir tiešām atbaidošs – duļķains, necaurspīdīgs, ar varavīkšņainiem eļļas plankumiem pa virsu. Noskatām tādu aizaugušāku vietu un brienam pāri. Kedas piesmeltas, bet pāri esam. Nebija nemaz tik traki. Tikai neparasti silta sajūta kājām. Veiksmīgā kārtā esam trāpījušas uz vajadzīgā ceļa. Lai atrastu 65. punku, neriskējam maldīties cauri rūpnieciskajām teritorijām un skrienam apkārt uz Granīta ielu. Atpazīstam šo vietu, vispirms pēc smaržas – spēcīga svaigas koksnes smarža, pēc tam arī pēc izskata. Protams, te mēs skraidījām pagājušo sestdien, tikai no citas puses. Saprotam, ka, ja esam tik tālu apmetušas līkumu, būtu grēks nepaņemt arī 43. punktu, kas atrodams vieglāk par vieglu. Pēc tā garš un garlaicīgs skrējiens uz jau plānoto sešinieku. Jau atkal Ingas Garmins paziņo, ka laiks uzēst. Man rodas aizdomas, ka tam gadžetam vispār nekas cits nav prātā. Mirkli pasvārstījušās ar domu par vēl vienu ārpuskārtas četrinieku, tomēr nolemjam turēties pie plānojuma. Skrienot uz nākamo punktu, tiek pieveikts pusmaratons. Kādas 2h un 15 min. Tas mani uzjautrina – mans pirmais pusmaratons pirms 3 gadiem prasīja tikpat ilgu laiku. Inga smejas, ka viņai tik lēna pusmaratona gan nav bijis. Atrodam punktu, tas ir viegli, tāpat arī vēl vienu, maza ezeriņa krastā. Izskrienam cauri Vālodzēm, pa ceļam satikuši draudzīgo Eža Puskažociņu. Pēc punkta sasniegšanas saprotam, ka puse ceļa, spriežot pēc mūsu optimistiskā plānojuma, ir pieveikta un tūlīt būs pagājusi arī puse laika, tādēļ ir vērts apsēsies ceļmalā un nedaudz pārdomāt dzīvi. Pieņemam prātīgu lēmumu, nedoties uz vēl diviem attāliem ieplānotajiem punktiem, jo tas prasītu kā minimums 5 km, pie tam kas vēl zina, vai tajos mežos nesavārīsim ziepes. Tā vietā, ja laiks atļaus, paņemsim klāt kādu punktu tuvāk startam. Pēc sastrādātajām muļķībām Rīgas Rogainingā rudenī, ļoti centīsimies iekļauties kontrollaikā. Metamies pretī 55. kontrolpunktam. Līdz lielajam ceļam aizskrējušas, griežam pa taisno pāri apstādījumiem vajadzīgās elektrolīnijas virzienā. Priekšā, protams, grāvis. Kamēr apmulsusi veros, cik liels līkums būtu jāmet tam apkārt, Inga jau ir atradusi šaurāku vietu un lido tam pāri. Lieliski, tagad tikai pa stigu uz priekšu. Purvs, mums vajadzīgs austrumu stūris. Vai purviem vispār ir stūri? Kamēr par to prātoju, punkts jau spīd cauri kokiem. Lieliski. Ceļā uz nākamo gan nedaudz sapinamies meistarībā un aizskrienam ar dīvainu līkumu, ko pamanām tikai vakarā, pētot noskrieto ceļu. Tobrīd likās, ka skienam pa taisno. Nākamais punkts izrādās Līgo parka estrāde Ulbrokā. Viegli, tāpat kā turpmākie 2 kontropunkti tajā pašā Ulbrokā. Tomēr pēc tam tik vienkārši vairs neizskatās. Nākas skriet, līst un vilkties apkārt rūpnieciskai teritorijai. Brikšņi, atkritumi un sēta, kas šķiet teju vai bezgalīga.

rog6_n

Punkts tiek veiksmīgi atrasts un nākošais meklējams mežā. Tur gan nedaudz samulstam, jo šķietami vajadzīgā taka nav viena, kā saprotam pēc kartes, bet kādas trīs paralēlas. Galvu jauc arī svītrainas lentas, kas, sasietas ap kokiem, labprāt tēlo prizmas. Par laimi, mežs ir gana caurskatāms, lai punktu tomēr pamanītu.

Ceļā uz nākošo necilo trīspunktnieku, esam par zemu novērtējušas kartē iezīmēto grāvi. To, protams, var apskriet, bet no šīs vietas punkts atrodas nieka 50 metru attālumā. Vajadzēja domāt laicīgāk. Nav variantu, jātiek tam pāri. Diemžēl šis nav tik aizaudzis kā iepriekšējais draudziņš, bet labā ziņa ir tā, ka ūdens ir puslīdz caurspīdīgs. Pirmais solis, ir labi, iegrimstu līdz celim, otrs – arī līdz celim, nākošais, tuvāk grāvja vidum mani iesūc līdz augšstilbam. Nu nē, raujos atpakaļ, Inga palīdz man tikt ārā. Peldēt īsti negribas, un vilks viņu zina, cik dziļi var iegrimt grāvja viducī. Mēģinu vēlreiz, kur ūdens, kaut arī nav caurspīdīgs, taču aizaudzis ar maziem, retiem krūmeļiem. Kaut kā, pie tiem turoties, izbrienam cauri. Šeit vismaz ir tāda sajūta, ka pat tad, ja nāktos grimt dziļāk, pie tiem turoties, kaut kā izvilktos ārā. Punkts ir mūsu, metamies pakaļ nākošajām, un tur, kā smiedamies par mums, priekšā vēl viens grāvis, lielāks, platāks, dziļāks un netīrāks par visiem šodien redzētajiem. Inga saka, ka nebūs nekādas apkārt iešanas. Esam jau slapjas, mums nav ko zaudēt. Nu nezinu, līdz viduklim negribu, ne jau tajā zampā. Noskatām aizaugušāku vietiņu. Tā gan nevieš uzticību, jo krūmiņi ir ļoti smalki. Sakožu karti zobos, man līdzsvaram noderēs abas rokas, un drūmā nolemtībā brienu iekšā. Grimst, briesmīgi grimst. Un smird. Neizsakāmi smird, pēc kaut kādiem puvekļiem. Neviens normāls cilvēks te savu kāju droši vien nespertu.  Bet mēs esam nogurušas, mums nav variantu. Jo dziļāk grimstu, jo ciešāk sakožu karti. Negribu, negribu, negribu! Tieku pāri, kāda laime! Tikko kā karte ir no mutes laukā, varu lādēties tieši tā, kā Ķengaraga iedzimtajai pienākas, lai man piedod šī rajona inteliģentā daļa. Pametu skatu atpakaļ, Inga ir tieši grāvja vidū un iegrimusi līdz staklei. Ak, nē, kaut nu viņa turpinātu uz priekšu, nevis atpakaļ! Protams, viņa dara tieši tā, izlīzdama no grāvja slapja un pretīgām dūņām nomūrējusies. Paspēju iemūžināt pēdējos šīs cīņas mirkļus. Esam krietni atvēsinājušās, bet punkts ir mūsu.rog1_n

Ceļā uz nākošo punktu izlemjam, ka ātrāk būtu nogriezt mazu stūrīti caur kapiem. It kā nenāk prātā, ka būtu minēts kāds aizliegums. Man vispār patīk kapi, pie kam šajos ir daudz manu radinieku. Domāts – darīts. Raujam cauri kapiem. Pēc mirkļa izdzirdam skaļus svilpienus un dusmīgu aurošanu. Mēs esot bezkaunīgas. Bļāvēji sapulcējušies ap klātu galdu, velta mums ne tos jaukākos vārdus. Man gan liekas, ka ne mēs tās bezkaunīgās, ne mēs svilpjam, ne aurojam, ne dzīrojam pie klāta galda kapos – nelēkšojam taču pāri kapu kopiņām, vienkārši skrienam pa celiņu. Turpinām uz priekšu, apsteidzot kādu sieviešu komandu. Par laimi vairāk neapmierinātu indivīdu nesastopam, tikai liels, melns kaķis, pamanījis mūsu tuvošanos, bailīgi aizlien aiz kāda pieminekļa. Skaistulis. Priekšā vārtiņi, esam laukā, izskrienam cauri dzīvojamai teritorijai un esam tieši vajadzīgā ceļa galā. No turienes paņemt 64. punktu ir tīrā bērnu spēle. Pēc šī izlemjam paņemt vienu neplānotu punktu, kas izrādās, ir parciņā, caur kuru reiz skrējām vienā no Teikas koptreniņiem. Vieglāk par vieglu, ja neskaita, ka līdz tam jāskrien kāds pusotrs kilometrs. Vēl pāris skrienamie punkti un Dreiliņu mežš, kurā maldījāmies šīs sezonas pirmajā SSV. Aizraujam bišku par tālu, bet punktu atrodam, kaut ar zināmu līkumu, te nu jāpiekrīt teicienam: kam nav galvā, tam ir kājās. Atlikušas vien kādas 30 minūtes, tas nozīmē, ka no viena plānotā četrpunktnieka jāatsakās – nekādas flirtēšanas ar kontrollaiku šodien. Skrienam bez apstājas paņemot pēdējos 2 punktus. Nogurums un sāpošas kājas. Ko nu tur liegties, esam nomocījušās, bet finišs jau redzams, sadevušās rokās, gavilēdamas ieskrienam tajā kādas 7 minūtes pirms kontrollaika beigām.  Mēs to izdarījām! Lieliska sajūta!

rog8

Izdarījām visu, ko varējām, atliek vien gaidīt rezultātus. Mūs sagaida mani vecāki ar garšīgu tēju. Pastaipām sāpošās kājas un dodamies pie rezultātu monitora. Savā grupā esam pirmās, tomēr mūs apsteidz veterānu komanda – Crazy sisters. Punktu skaits mums ir vienāds, bet viņas ieradušās ātrāk. Nav slikti, bet vēl jau rezultāti var mainīties, jo komandas turpina ierasties. Esam optimistes, tādēļ dodamies saposties pjedestālam, atstājušas manu tēti pieskatīt rezultātu tabulu. Atgriežamies tieši uz apbalvošanu. Emocijas kūsā un sāpes uz mirkli aizmirstas. Liels ir mūsu pārsteigums, ka apbalvošana notiek strikti pa grupām un mums tomēr ir iespēja uzkāpt uz pjedestāla augstākā pakāpiena. Ai, cik jauki! Smaids pa visu seju. Mums patīk tas pakāpiens!

DSC_4092