Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Siguldas tests: vai ir iespējams progresēt regresējot?

Par progresu un regresu.

Skriešanā progresu novērot savā ziņā ir ļoti vienkārši. Ja spēju noskriet kādu distanci ātrāk, nekā jebkad iepriekš, tātad oficiāli esmu progresējis šajā distancē! Ja es nespēju tik ātri noskriet, tad oficiāli tomēr neesmu pierādījis, ka esmu progresējis. Protams, elites līmenī bieži vien notiek arī taktiskās cīņas, kad distances sākums tiek skriets ļoti lēni, bet tas jau ir cits stāsts. Tad vēl ir dažādas ekvivalences tabulas, piemēram, iaaf, Jack Daniels’ VDOT, McMillan, Hansons, Runworks, utt, kas salīdzina dažādās distancēs uzrādītos rezultātus pēc to augstvērtīguma. Tātad, ja man distancē ar garumu X ir visaugstvērtīgākais rezultāts, un es to pārspēju, tad tas jau ir absolūtais progress.

Tagad atgriežamies pie manis. Man pēc visām ekvivalences tabulām pusmaratonā iznāk viskrutākais rezultāts: 1:17:19. Izvirzītais mērķis: noskriet atrāk. Izvēlētie mači: Siguldas pusmaratons. Datums: 07.10.2017.

Kāpēc es esmu iedomājies, ka esmu regresējis? Dažādas sīkas veselības ķibeles vai vienkārši nepilnības traucē trenēties tik bieži, kā gribētos. Dažbrīd arī treniņos vienkārši nekas nesanāk, lai kā es arī pēc vislabākās sirdsapziņas necenstos. Regresu apliecina arī spliti intervālu treniņos stadionā, Siguldas serpentīnā. Pirms gada skrējās ātrāk. Bet te nu ir neliela viltībiņa. Šogad Siguldā trase ir uztaisīta daudz vienkāršāka nekā iepriekšējos gados. Nav neviena kāpuma, tā ir arī platāka, taisnāka bez asiem pagriezieniem, kartē nav neviena 180 grādu pagrieziena. Lielāko daļu trases skriešana notiek pa svaigi ieklātu asfaltu. Visi priekšnoteikumi, lai izspiestu PB pat ar manu ne pārāk labo sportisko formu.

Sacensību kalendārs.

Pirms pāreju pie skrējiena apraksta, atļaušos pačīkstēt par sacensību kalendāru. Pēdējie mači man bija 2 mēnešus iepriekš, kad skrēju… 800m. Vēl nedēļu iepriekš bija 3000m ar pilnīgi bezcerīgu pēdējo vietu. Varētu likties, ka sacensību kalendārs ir ļoti piesātināts. Bet problēma tā, ka es savu anatomisko defektu dēļ neriskēju skriet taku skrējienus. Un ja vēl izsvītro laukā mačus, kur distance īsāka par pusmaratonu un kur trase nav sertificēta, tad vispār vairs gandrīz nekas pāri nepaliek. Gandrīz vai labākais variants: pavadīt gandrīz 5h ceļā, lai noskrietu LČ 10km. Agrākos laikos šis čempis notika tepat Mežaparkā ar daudz lielāku konkurenci.

Treniņi.

Tad nu 2 mēnešus pavadīju treniņrežīmā. No vienas puses tā pat ir vieglāk gatavoties, ja pa vidu kaut kur nav jāiespiež citi mači. Mēģinu trenēties gudri, respektējot šā brīža organisma ierobežojumus. Jauninājums: jau tā reti pa asfaltu skrienu, bet šoreiz var teikt ka vispār pa cieto segumu neskrēju, lai būtu mazāks trieciens uz pēdām, locītavām, utt. Kilometrāža liela nebija: ap 40km nedēļā. Toties gandrīz katru dienu vēl papildus daudz visādi fiziskie vingrinājumi, arī cross-training, joga, elpošanas vingrinājumi… Par kvalitāti liecina kaut vai pirmspēdējā nedēļa, kurā no aptuveni 41.5 noskrietajiem km 30 bija tā saucamie trenējošie kilometri, kas tika skrieti 95-105% no pusmaratona tempa. Tātad attiecība ap 75%, kamēr dažam labam tā ir 0-10%… Vēl jāpiebilst, ka, neskrienot mačos 2 mēnešus, par motivācijas trūkumu un sevis pasaudzēšanu sacensībās nav jāuztraucas. Dažam labam gan piesātinatā kalendāra dēļ baterijas jau bija manāmi nosēdušās…

Beidzamās dienas pirms pusmaratona izvērtās satraucošas. It kā centos ievērot piesardzību. Pa veikaliem, kur dažādas baktērijas pa gaisu klejo, pārāk neblandījos. Tiem, kas ļoti gribēja man paspiest roku, laipni atteicu sanitāru iemeslu dēļ. Tomēr, kad bija palikušas 3 dienas pirms mačiem, pamostoties sapratu, ka pārāk labi nejūtos. Tāda pirmsapaukstēšanās sajūta. Tad nu daudz taisīju Wim Hof elpošanas vingrinājumus, kā arī daudz dzēru ūdeni, lai to nelāgo bacili dabūtu laukā. Nostrādāja! Pasākuma dienā jutos ļoti labi.

Siguldas pusmaratons.

Tad nu man ir izdevies nonākt līdz starta dienai. Pirmkārt, patīkami, ka starts 10:00. Stundu vēlāk kā pirms gada. Dabūju labi izgulēties. Otrkārt, šī pusmaratona burvība bija tā, ka visa reģistrēšanās un ģērbšanās notika iekšā. Arī iesildoties nebija nemaz pa āru jāskrien. Šai gadījumā tas bija īpaši būtiski lietus dēļ. Vēl viena lieta. Salīdzinājumam. Pagājušajā gadā, kad starta laukums bija pie panorāmas rata, pārģērbšanās telts bija aizpūsta gandrīz vai līdz pašai Gaujai. Tad nu toreiz nācās pārģērbties ārā, kad tikai daži grādi virs 0°C. Nav vienkārši tādos apstākļos uzsilt pirms starta.

Esmu jau pavirzījies pavisam tuvu līdz pašam skrējienam. Mani ļoti iepriecināja lietus. Statistika nemelo. No maniem 4 patiešām lietainajiem un slapjajiem mačiem PB labots 3 reizes. Vienreiz, kad lietus vietā uznāca kārtīga krusa, arī jauns PB! Haha! Vienīgā reize, kad man nekas nesanāca, bija nelaimīgajos Ozolniekos, kur es apmaldījos. It kā pēc teorijas skaitās, ka slapjā segumā saķere mazāka. Bet praksē es to kaut kā neizjūtu. Toties man ļoti viegli ir elpot. Svaigs gaiss. To, ka lietus nav šķērslis arī jaudīgākiem skrējējiem, apliecina kaut vai 1.v. labotais PB.

Iepriekšējā rindkopā tomēr vēl netiku līdz pašam skrējienam. Šajā gan būs! Tātad mana stratēģija bija uzspiest pa hronometra pogu pēc katra apļa, lai skaita pa jaunu. Orgi katrā aplī vēl bija uzstellējuši arī pirmo 3km atzīmes. Pie tām es vienkārši sekoju līdzi, lai temps nekristos. Pirmo 2km atzīmes bija uzliktas ļoti precīzi. 3.km atzīme gan bija pilnīgi šķībi (kādas 20s tuvāk pie mana tempa), bet tas nebija tik svarīgi. Galvenais bija nākamajos apļos salīdzināt ar iepriekšējos apļos redzēto.

1. aplis. Skrējiens sākās bez aizķeršanās. Lietus pieņēmās spēkā, kas mani priecēja. Kad skrējēji izretojās, centos skriet pa ceļa pašu vidu, kur bija pacēlums, un ūdens bija mazāk. Pēc kāda laiciņa iesēdos astē Mārtiņam A. un Petram P. Uz šo vīru aizmugurēm dabūju skatīties aptuveni pusdistanci. Neliels pārsteigums bija 1. apļa beigās, kur izrādījās, ka bija jāskrien 180 grādu pagrieziens. Kartē tas nebija norādīts! Neko darīt. 1. aplis pieveikts 18:57. Tātad iet uz 1:15:48 pēc 4 apļiem. Bet galvenā intriga bija tā, cik ilgi jāskrien beidzamais finiša posms. Orgi mājaslapā ielika tikai attēlu, nevis, piemēram, arī google maps uzzīmētu karti, tāpēc bija grūti saprast.

Tas bārdainis priekšā: Mārtiņš A. Tas plikpauris aiz viņa: Petras P

Tas bārdainis priekšā: Mārtiņš A. Tas plikpauris aiz viņa: Petras P

2. aplī turpinu skatīties uz abu veterānu pakaļām. Jūtu, ka viens puisis aiz muguras ļoti skaļi tuvojas. Apavi šim klab kā tādam zaldātam: pat skaļāk nekā man! Tas izrādās Artūrs C. Šis paskrien garām un paķer līdzi arī abus veterānus. Es pēc km atzīmēm saprotu, ka temps sācis drusku kristies. Mēģinu neatslābt. Galu galā 2. aplis noskriets 19:05. 8s lēnāk kā pirmais.

3. aplī paskrienu garām Mārtiņam A. Vēl pēc kāda laiciņa arī Petras P. ir noķerts un apdzīts. Sāku tuvoties Artūram C.! Drīz noķeršu. Varbūt. Kaut kur vēl fonā patrāpās Reinis Tops, kurš izdomājis 2., 3. apli skriet 1min lēnāk kā pirmo. Šim atkal mači kaut kādā tur mistiskā treniņrežīmā. Tātad 3. aplis 18:55. 10s ātrāk kā iepriekšējais aplis un mans dienas labākais apļa laiks. Labs restarts sanācis.

4. aplī jūtu, ka nav vairs īsti labi. Ikru muskuļi pamatīgi piedzīti, labajai kājai aizmugurējo augšstilba muskuli jūtu. Smagi paliek! 1.km tikai 3:47. 10s lēnāk, kā iepriekšējā aplī. Mēģinu saņemties, bet pie 3.km atzīmes esmu jau pazaudējis vismaz 20s, ja salīdzina ar iepiekšējo apli. Jūtu, ka kāds man aiz muguras sāk tuvoties. Galvu negrozu, bet drīz vien man paskrien garām Tops. Tizlums! Mēģinu turēties aiz muguras un daudz neatpalikt. Ikri čupā, kaut kā tur mēģinu cīnīties un tirināties. 4. aplis 19:18min. 23s lēnāk kā iepriekšējais. Nu labi vēl, ka tā.

Kopā 4 apļi 1:16:13. Man palikušas vairs tikai 1:05min! Ilgāk vairs nedrīkst. Cīnos. Ieskrienu stadionā. Finišs! Nospiežu hronometra pogu. 1:17:14! Kaut kādā mistiskā veidā tomer izmocīju PB par 5s. Drusku cūcene. Paveicās. Vismaz kaut kāds solis uz priekšu.

Beidzamās atziņas.

Laimīgā Sigulda. No saviem 12 pusmaratoniem 4 esmu skrējis Siguldā. Visās reizēs PB! Atgriezīšos te vēlreiz.

Atpalicēji? Jā, tos es kaut kā šoreiz īpaši nepieminēju. Trase bija patiešām ļoti labi uztaisīta. Lielākoties plata, ar labu caurlaidību, kā arī nebija S veida līkumu, līdz ar to lielākā daļa skrēja taisni. Bija viegli apdzīt. Šoreiz atpalicējus izmantoju kā savu priekšrocību, jo bija motivācija neatslābt, pēc iespējas ātrāk apdzīt to grupiņu un tad tos nākošos utt.

Par nestandarta apļa laikiem. Man sanāca 18:57+19:05+18:55+19:18. Šādi man ir pirmo reizi. Visbiežāk ir vai nu katrs nākamais aplis lēnāks vai tieši otrādi: ar katru apli kāpinu tempu. Šoreiz sanāca pavisam ačgārni. 3. aplis, kad jau ir daudz atpalicēju, visātrākais. 2. aplis, kad trase vistukšākā un nav mīcīšanās startā, lēnāks gan par 1., gan par 3. apli. Tiešām dīvaini sanāca.

Želeja. Nu jā. Veltīgi paķēru līdzi. Tā arī visu skrējiena laiku pamesta palika manā bikšu kabatā. Nekas. Satikšu OreMani, varbūt viņam uzdāvināšu. Puisim pavisam drīz būs dzimšanas diena.

Noberztie krūšu gali. Iepriekš smīkņāju par citiem, kuriem šī problēma, bet šoreiz pats uz šito iekritu. Vaina bija tajā, ka lietus dēļ tas krekls man bija pielipis pie miesas un berza kā tāds smilšpapīrs. Lai kādas tur arī nebūtu tās īpašības sporta krekliem, bet, ja viss ir galīgi slapjš, tad starp parasto kokvilnu un šo te supermateriālu lielas atšķirības vairs nav. Vajadzēja nopirkt speciālos magnētiņus, lai numuru var piespraust pie šortiem un lai varētu skriet bez krekla. Nolikumā nav teikts, ka tā nedrīkstētu. Liela jēga no slapjas lupatas, kas piesūkusies pie ādas, nebija. Tikai traucēklis.

Oldenburga, 2015

Plānojot 2015. gada sezonu, par Frankfurti zināju jau pavasarī, bet, kad uzzināju par Oldenburgu, tā šķita kā zīme no debesīm. Pusmaratons nedēļu pirms Frankfurtes maratona pilsētā, kur dzīvo laba draudzene, to es nevarēju laist garām. Kaut tā nepavisam nebija plānots, Oldenburga drīz vien atņēma sezonas galvenā starta statusu, par ko gan es pārāk skaļi nerunāju. Uzvarēt, tikt uz pjedestāla, tikt zem 1:15. Izpildīju divus, bet medaļu, diplomu, kausu, naudas balvu, to visu atsvēra tuva cilvēka apskāviens pēc finiša. Tas ļāva saprast, ka to daru ne tikai priekš sevis.

Kad ielidoju Brēmenē, lija, kad iebraucām Oldenburgā, turpināja līt. Ar laika prognozēm biju iepazinies un vismaz bija cerība, ka svētdien būs labs laiks. Taču tiekot siltumā, biju viscaur izlijis un nedaudz nosalis. Saaukstēties nebūtu labi.

Nākamajā dienā kopīgi izbraucām trasi un pie reizes izņēmām sacensību dokumentus. Iebraucot pilsētā nodomāju, ka, ja šādi līs, tad nebraukšu pa nekādu trasi, bet sestdienā laiks bija patīkams, miglains, bez vēja. Kaut tāds būtu arī rīt, lielajā dienā. Kā vēlāk izrādījās, iepazīties ar trasi bija ļoti vērtīgi un ļoti noderēja cīņā ar konkurentiem, un par sekundēm.

Svētdienas rīts pagāja bez starpgadījumiem, laicīgi pamodāmies, rātni izēdu visu putru, pēc tam, kad biju uzvilcis kompresijas zeķes, izdzēru ierasto kafiju, paņēmu jau iepriekšējā vakarā saliktās mantiņas un varējām braukt. Ja pareizi atceros, tad tad vēl nelija, varbūt uz beigām sāka smidzināt, taču slapjš bija gan. Neko darīt.

Apskatījām visu centru, teltis un sapratām, ka ir pārāk auksts, lai atlikušo laiku līdz startam dirnētu ārā un saltu.

Pasildījušies iepirkumu centrā, kas vienlaikus kalpoja arī kā Expo un nopētījuši manus iespējamos konkurentus, devāmies ārā gatavoties startam. Pārģērbos, atkal saģērbos un devos stāvēt garā rindā uz tualeti – pirmo reizi redzēju, ka vācieši netīšām lien bez rindas, jo to nav pamanījuši un, kad viņiem to aizrāda, tad ir ļoti pārsteigti un šausmīgi atvainojas. Amizanti.

No tualetes iznācu, kā jau parasti, aptuveni desmit minūtes pirms starta, skrēju iesildīties un paspēt nostāties uz starta līnijas. Knapi paspēju atdot virsjaku, pirms ielīdu starta koridorā, otrajā rindā, jo pirmo sargāja draudīga paskata, milzīgi amerikāņu futbola spēlētāji. Pirmo reizi arī nācās līdz īstajam startam vēl labu gabalu soļot, iespējams, ka tā tāda vācu organizatoru īpatnība.

Katrā gadījumā daži svinīgi vārdi, kuriem uzmanību īpaši nepievērsu. Drei… zwei… eins. Starts!

12132440_10205833039078347_4725216118023653189_o

Līderu grupa

Kaut gan bija drēgns, mitrs un nedaudz šaubījos par saķeri, tomēr starts izdevās ļoti brīvs un sekmīgs. Kopā ar vēl vienu skrējēju izvirzījāmies vadībā un tā skrējām pirmos līkumus, līdz nostabilizējās temps un savācās neliela skrējēju grupiņa, kas izretojās tikai beidzamajos kilometros. Divi melnādainie, kas izskatījās pēc somāliešu pirātiem – viens maza auguma, otrs garāks un dikti tievs, pārējie baltie cilvēki un es, kopā seši, kas arī turējāmies kopā gandrīz līdz beigām, te vienam, te kādam citam pārņemot vadību. Pa priekšu brauca pavadošais auto ar laiku, kas bija ļoti parocīgi, jo pie kilometru atzīmēm nevajadzēja lūrēt pulkstenī.

Drīz vien smidzekli nomainīja stiprāks lietus, asfalts kļuva slapjāks, slidenāks, peļķes lielākas un dziļākas, un, iekāpjot tajās, šļakatas tikai vairojās, tāpat kā arī no citiem skrējējiem šļakstēja arvien vairāk, turklāt kļuva vēsāks.

Pirmajā dzirdinātavā nekavējos un to izlaidu, un uzreiz aiz tās sākās atpakaļskrējiens. Vienmēr, kad skrienu pa Krasta ielu, kur ir pretkustība, cenšos atbalstīt līderus. Šeit bija patīkami to sajust pašam, kad garā skrējēju ķēde atbalsta līderu grupu, tai virzoties garām.

Pirmo reizi Pferdemarkt, ceļš aizvijās cauri glītāku māju rindām un sāku jau just, ka temps varētu būt par ātru. Līderu grupā pagaidām vēl turējos, bet uzņemtais 3:24 temps šķita ātrāks nekā biju gatavs, un sāka uzmākties šaubas, vai tādu izdosies noturēt. Skaidrs bija viens – skrējiens būs gana ātrs un ar nekādu 1:17 nepietiks uzvarai, kā tas bija pērn. Pagaidām gan varēja skriet pārāk nepiepūloties, ar elpošanu viss bija kārtībā, aizelsies nebiju un tempu uzturēt nesagādāja problēmas; atlika vien mierīgi sēdēt astē citiem un izlūkot konkurentus.

Tievais melnis skrēja šķietami bez nekādas piepūles, kā treniņā, mazais gan visu laiku sēdēja astē un pat nedomāja neko forsēt. Skrējējs ar balto cepuri šķita neatlaidīgs un jau no paša sākuma bija apņēmies nevienam nepiekāpties; skrējējs sarkanajā kreklā izskatījās pēc vietējā, jo perfekti pārzināja trasi un jau laikus signalizēja, kur būs nākamais pagrieziens; zilajā kreklā arī neko daudz neforsēja, tikai neuzkrītoši turpināja skriet grupas ietvaros.

12120036_10205833039638361_9152290657656406543_o

Pferdemarkt

Otro reizi skrienot gar Pferdemarkt, nolēmu izmantot iespēju un padzerties, pārāk gudri gan tas nebija, jo nācās mainīt kursu ārpus grupas, noskriet liekus metrus, gandrīz palaist garām iespēju, ka mani fotogrāfē atbalstītāja; un vispār tāpat jau lija lietus, kam man vēl papildus ūdeni. Zināju, ka tagad vairs neredzēsimies un atliks vienam pašam atrast spēkus turēties. Pēc pagrieziena – atpakaļ dzīvojamajos rajonos, astotajā kilometrā sastapos ar pirmajām īstajām grūtībām noturēt tempu, varbūt tas bija aukstums, bet kaut kā jutu, ka grupa nedaudz attālinās un mani atstāj astē. Uz katru soli pa dažiem centimetriem. Grupas aizmugurē skrēja mazais melnais un zināju, ka nedrīkstu palaist grupu par tālu, citādi pēc tam jau būs par vēlu censties kaut ko sasmelt. Temps arī man bija nokrities par vairāk kā 10 sekundēm lēnāks nekā pirmīt. Nedaudz pieliku soli, riskēju un aptuveni kilometra laikā noķēru grupu, lai atkal iesēstos astē.

Lija jau diezgan stipri un tāpat kā Lattelecom Rīgas maratonā, īsie šorti bija uzrullējušies uz augšu. Pa to laiku tievais melnis bija nedaudz atrāvies no grupas, un skrējējs ar balto cepuri viņam cieši turējās līdzi; man nedaudz pa priekšu skrēja zilajā un sarkanajā kreklā, bet mazais bija pāris soļus man aiz muguras. Jutu, ka, ja atkal neriskēšu, man atliks cīnīties ar šiem diviem par trešo vietu un, kad vēl jāskrien apmēram puse distances, nepavisam negribējās zaudēt šo cīņu. Izspraucos starp tiem abiem un, kāpinot tempu, dzinos pakaļ abiem līderiem. Mans pēkšņais izrāviens sapurināja arī pārējos sekotājus un drīz vien atkal skrējām visi kopā.

Uzgriežoties uz Pophankenweg, kurā veicu izrāvienu, pirmo reizi sajutu pretvēju. Tas gan nebija nekāds niknais Ziemeļjūras vējš, par kuru esmu dzirdējis tikai nostāstus, taču tas bija gana stiprs, lai nāktos mazliet pacīnīties. Iespējams, tas bija arī palīgs noķert abus līderus, jo tiem noteikti bija grūtāk skriet vieniem pašiem, nekā mums grupā vienam otru uz maiņām piesegt.

Pagrieziens zem šosejas, cauri tunelim un klāt cilpa apkārt lielveikalam. Citējot draudzeni – tikai vācieši spēj uztaisīt maratona trasi ap veikalu. Jāskrien bija gar jau iepriekšējā dienā iepazīto automazgātuvi un burtiski pāri automašīnu stāvlaukumam, kas vēl vakar bija pilns. Tagad tas bija nomarķēts un tikai vietām stāvēja vientuļi iepirkumu ratiņi bez stūmējiem.

Cilpas vairākos pagriezienos varēju kaut nedaudz nogriezt trasi un te palīdzēja tas, ka jau zināju, kas sekos tālāk. Ja ne pārāk daudz sekunžu, tad vismaz pozīciju ārpus peļķēm varēju saglabāt veiksmīgi.

Pirms dzelzceļa jau atkal bijām visi kopā, neviens nebija palicis aplī ap veikalu un bija klāt jautrākā skrējiena epizode – man patīk īsas nogāzes, kas nedaudz pamaina tempu – skrienot zem dzelzceļa nebiju vienīgais, kas nedaudz uzkāpināja tempu, to darījām mēs visi, izņemot pavadošo auto un velobraucēju, kuri savā starpā pļāpājot bija nedaudz aizmirsušies. Tik daudz, ka mums vajadzēja šiem uzsaukt, lai brauc ātrāk citādi vēl apdzīsim.

img_7821

Cīņā par trešo vietu

Pagrieziens uz “Sazāļoto Trusīšu” ceļu un notika pirmais nopietnais sacensību pavērsiens. Skrējējs baltajā cepurē pārliecināti, neatlaidīgi un neapturami sāka atrauties, bet šoreiz neviens viņam īsti nesekoja. Nedaudz aiz viņa kopā ar tievo melnādaino skrējēju turpinājām mēs, kamēr pārējie no grupas skrēja vēl dažus soļus aiz mums. Drögen-Hasen Weg bija taisna aleja, kuru senie koki sargāja no vēja, bija auksts, sakritušas slidenas lapas un vienā brīdī ievēroju, ka, skrienot plecu pie pleca ar melni, mūsu soļi un roku vēzieni sakrita perfekti. Nezinu, kurš kuram vairāk palīdzēja uzturēt tempu – viņš man vai es viņam, bet zinu, ka bez viņa ritma nebūtu izdevies noturēties. Šādi pat varēja nedaudz atslābināties un atkal iejusties skrējienā. 14. kilometrs.

Drīz sekoja pagrieziens pa labi, kurā atradās, šķiet, skaļākais dzirdināšanas punkts – to apkalpoja ugunsdzēsēju brigāde, tā šķiet, ka tiem turpat blakus bija depo. Diemžēl nevarēju viņus iepriecināt un uzkavēties, bija jāskrien tālāk. Līderis joprojām turpināja attālināties, bet tajā pat laikā jutu, ka nu ir labi, melnādainais īpaši nerāvās uz priekšu, un tā varētu turpināt vēl ilgi. Vienā no “S” veida līkumiem, kur ceļš pēkšņi sašaurinājās un abās pusēs bija tādi kā notekgrāvji, mēs īpaši labi nesadalījām trasi un netīšām nācās iebakstīt ar elkoni melnajam ribās. Kaut arī tas sanāca gluži netīši, tomēr pie tik slidena ceļa un pagrieziena daudz netrūka, lai viņš attaptos grāvī. Ceru, ka viņš pēc tā neizdarīs secinājumu par latviešiem.

Vēl daži pagriezieni pa visai necilu apvidu un bijām atpakaļ tādā kā dzīvojamo privātmāju apvidū – garum garš posms, kurā atkal sajutu vēju, un bija skaidri redzams, kurš būs uzvarētājs, ja nekas īpaši nemainīsies. Tajā brīdī jau samierinājos, ka uzvara nespīd, jo līderis ļoti pārliecinoši turpināja attālināties. Nemanot bija jau klāt 18. kilometrs, kas vienmēr ir tāds neliels lūzuma punkts, neliela atkāpe, kad vairs palikuši tikai trīs kilometri, bet tomēr labs gabals. Līdz 19. kilometram ievēroju, ka abi melnie ir kādu gabalu atpalikuši un nu, kā sarunājuši, skrien kopā. Vairs nekas daudz nebija atlicis un jāsaka, ka skriet bija palicis visai grūti. Kājas bija diezgan piedzītas, bija auksts un rokas vairs nejutu, un sāku nedaudz apšaubīt savas spējas ilgi šādi noturēties; joprojām skrējām trijatā, taču skrējējs sarkanajā kreklā sāka nedaudz atrauties un arī tas zilajā kreklā bija man pāris soļus priekšā.

Nezinu, ko viņš ieņēma – kādu dopingu, stimulantu vai ko – nesaskatīju želejas iepakojumu, kas tika nomests zemē, bet pēc tā skrējējs sarkanajā kreklā sāka arvien pārliecinošāk kāpināt tempu un atrauties. Centos tikt līdzi, bet arvien vairāk jutu, ka tam man spēka nepietiks. Bija atlicis apmēram kilometrs un skrēju pa riebīgo, slideno bruģi, bet skrējējs zilajā kreklā mina uz papēžiem. Atkal bijām apmainījušies vietām. Nezinu no kurienes pazibēja doma, ka viss, tūlīt būs finišs, ka ir jāsaņemas, ka es gribu to sasodīto pjedestālu un es nesamierināšos ar ceturto vietu. Pat pazibēja doma, ka, ja finiša taisnē skriesim plecu pie pleca, tad nebaidīšos likt lietā elkoņus – tā trešā vieta ir mana! Atgriezās cīņas spars, par spīti tam, ka jau tā skrēju tuvu maksimumam un spiedu cik vien varēju – jutu arī, ka viņš nebūs cīnītājs un vairs neatskatījos. Bija daži pavisam lēni un tusnīgi atpalicēji, kas laikam skrēja 10km un arī tuvojās finišam, taču par to es vairs nedomāju – galvā bija tikai finišs un trešā vieta.

img_7817

Finišs

Galvenā iela, kurā tika dots starts, pagrieziens pa kreisi, nedaudz pa labi un jūs esat sasniedzis galamērķi. Finišs un pie 1:13:02 apturēju pulksteni. Kaut kas prātam neaptverams! Ja godīgi, tad pašā taisnē pat vispār neko apkārt neredzēju, tikai līniju un pulksteni.

Sarokojāmies ar pārējiem finišētājiem, apsveicu un streipuļoju tālāk plūsmas virzienā. Paņēmu kaut ko dzeramu, kaut kādu gāzētu ābolu limonādi, banānu un ieejot teltī man rokā iegrūda maizes klaipu. Bet solīja taču kūkas! Ēst patiesībā negribējās un vairāk ar acīm meklēju draudzeni – ilgi nebija jāmeklē. Uz viņas izteikumu, ka esot uzvarējis, es atbildēju – bet es taču neuzvarēju. Tagad par to domājot, nevaru noslēpt smaidu. Ja cita acīs esi uzvarētājs, tad neko daudz vairāk pat nevajag. Pārģērbos ar neticības sajūtu, vēl nevarēju aptvert ko esmu izdarījis gan rezultāta, gan izcīnītās vietas ziņā. Kad sāku gatavoties šai sezonai, pat sapņos nerādījās kas tāds. Pirms nedaudz vairāk kā stundas pat necerēju izskriet zem 1:14.

12091232_10205833038678337_7092497828440653753_o

Trešā vieta

Līdz apbalvošanai bija jāpaciešas gandrīz trīs stundas, tāpēc bija ļoti prātīgi, ka bijām jau laicīgi norezervējuši galdiņu vēlajām brokastīm jeb brunch. Līdz turienei gan bija kāds gabaliņš, tāpēc izmantoju iespēju atsildīties. Un tad es sapratu, ko man viss šis bija prasījis. Tik sāpīgs un nekustīgs nebiju bijis ilgi, apakšstilbi bija ārkārtīgi savilkti un sāpīgi, arī hamstringi žēlojās par to, ko esmu tiem nodarījis. Knapi aizvilkos un sakostiem zobiem pastaipījos kanālmalā.

12087748_10205833038038321_5520242660855872608_o

Pjedestāls gan kungiem, gan dāmām

Biju arī pilnīgi pārsalis, tāpēc vairāk izmantoju iespēju sasildīties, nekā ēst, cik tik lien. Nedaudz uzēdu, papļāpājām un, kad jau tuvojās pulkstens divi, virzījāmies atpakaļ uz sacensību centru un galveno telti, kurā paredzēta apbalvošana. Vispirms apbalvoja kādu kungu, kas bija, šķiet, piedalījies visos Oldenburgas maratonos, tad apbalvoja ātrākās sievas pusmaratonā, kam sekoja apbalvošana kungiem. Kauss, diploms, bezalkoholiskais alus ar glāzi, naudas balva un daudz bildes. Apmierināts ar padarīto un nopelnīto, varēju doties mājās atpūsties, dalīties iespaidos un palepoties sociālajos portālos.

12091337_10205833040038371_5301901065507746292_o

Beidzot ir arī, par ko pasmaidīt

Mazāk kā nedēļa bija atlikusi līdz Frankfurtes maratonam un nepavisam nejutos gatavs skriet vēl, kur nu veselu maratonu ātrāk nekā jebkad agrāk. Bet tajā brīdī atļāvos par to nedomāt un atstāt uztraukumus pirmdienai un jaunajai nedēļai.

Ar autora laipnu atļauju pārpublicēts no topinjs bloga.

Kefīra kauss? Nē! Alus kauss!

IMG_20141007_135840

Es, protams, nevienam neiesaku skriešanas laikā lietot kaut ko grādīgu, jo visiem sen zināms, cik alkohols ir ļauns…

Bet tomēr, kāpēc alus? Vienkārši. Tā kā šajā stāstā runa būs par skriešanu, tad, piemēram, pēc izdzerta litra alus bez manāma diskomforta mērenā tempā varu skriet diezgan ilgi, pēc tikpat daudz izdzerta kefīra noskriešu vien pāris kilometrus līdz vēders teiks “STOP”.

Ar dzeršanu saistītais ievads, kā jau varbūt nopratāt, bija domāts, lai pievērstos pasākumam, kuram tikai retais Noskrienietis uzdrošinājās pakļaut savu veselību – Rīgas 1. Alus maratonam. Tas arī nebija īpaši nepieciešams, jo pasākuma datums sakrita ar Dzo24h stafeti, tādēļ jautājums – „kur Rīgā skriet?”, tajā datumā, bija lieks.

Jāsaka, ka Rīgas Alus maratons jau krietnu laiciņu pirms noliktā datuma bija izsaucis asas vārdu sadursmesplašsaziņas līdzekļos starp alus cienītājiem un veselīga dzīvesveida aizstāvjiem, tādēļ piedalīties un sajust patieso pasākuma gaisotni, nebalstītu uz kaut kādām prognozēm, man personīgi bija īpaša interese.

Laikam jāsāk ar izskaidrojumu, kas ir Alus maratons un ar ko tas atšķiras no citiem maratoniem. Pēc nosaukuma spriežot, iespējams kāds padomātu, ka tās ir alus dzeršanas sacensības, bet tā gluži nav. Alus maratonu pieveikt bija iespējams arī vispār nedzerot alu, tomēr tad finišā jārēķinās ar ne tik labu rezultātu, bet par visu pēc kārtas.

Alus maratons ir tāda kā orientēšanās sporta distance pa Rīgu, kur kontrolpunktu vietā ir alus bāri. Dota Rīgas karte ar atzīmētiem bāriem, kas ir jāapmeklē un katrā jādabū zīmogs par apmeklējumu. Par katru neapmeklētu bāru 40 min klāt pie finiša laika. Vēl interesants noteikums bija, ka drīkst izmantot sabiedrisko transportu, kas konkrētajā dienā (Rīgas svētkos) bija bez maksas. Jāsaka gan, ka tas noderēja tikai tam, lai maršrutā savienotu dažus tālākos kontrolpunktus, jo viens no tiem bija Sarkandaugavā, otrs Āgenskalnā un viens Teikā. Pārējie 26 kontrolpunkti vairāk vai mazāk Rīgas centrā.

Kā tajā visā iepīta alus dzeršana? Tā kā par katriem kādā bārā izdzertiem 100 ml alus, tiek noņemta 1 minūte no finiša laika, par to tiek iespiesti atsevišķi zīmogi kartē. To, kad, kurā barā un cik daudz alu dzert vai nedzert, katrs pats varēja izvēlēties. Tomēr, lai Alus maratons būtu vairāk skriešanas un mazāk dzeršanas pasākums, finišā alkohola līmenis asinīs nedrīkstēja pārsniegt 2 promiles.

Kā jau vairums maratonu, arī šis sākās ar reģistrāciju – šoreiz no plkst. 10.00 līdz plkst. 12.00 tika saņemts maratona t-krekls, kas bija iekļauts 15 EUR dalības maksā. Atšķirīgais pie reģistrācijas bija tas, ka tika izsniegta karte ar kontrolpunktiem un es varēju sākt plānot savu maršrutu. Jāpiebilst, ka iesaistīto bāru nosaukumi internetā bija publicēti jau iepriekš, bet organizatori ar nolūku karti ar to atrašanās vietām izsniedza tikai reģistrējoties. Pats pārāk nopietni šim pasākuma nepiegāju, tādēļ iepriekš internetā nebiju izpētījis 30 Rīgas bāru atrašanās vietas. Tādēļ pēc reģistrācijas bija neliels stresiņš, pētot karti pēdējā brīdī.

Starts šim neparastajam maratonam tika dots sēžot bārā Republikas laukumā 1, nevis stāvot uz starta līnijas kā parasti. Visiem dalībniekiem bija maratona laikā jāvalkā oficiālais oranžais t-krekls, tādēļ uz laiciņu Republikas laukums bija diezgan oranžs. Precīzi nepateikšu, jo dalībnieku sarakstu neredzēju, bet pasākumā piedalījās ap 50 cilvēku.

Pēc starta jau ar pirmo kontrolpunktu radās problēmas. Neesmu labs orientierists, bet to, ka kartē norādītajā Saeimas komisiju mājā nevar būt bārs, es sapratu. Mana aizdoma apstiprinājās, kad atskrēja vēl viens maratonists, kuram bija nojausma, kur tādam „Dzintara” bāram jāatrodas. Kad beidzot pa diviem to atradām, tad gan jutu atvieglojumu, ka kļūda šoreiz tiešām ir kartē, nevis manā galvā.

Tālāk mans maršruts ar trolejbusu veda uz Sarkandaugavu, jo biju izpētījis, ka tajā brīdī man izdevīgi uz to galu doties. Pēc Sarkandaugavas “Cheese moon” bāra apmeklējuma sapratu, ka, ne pārāk uzmanīgi pētot sacensību nolikumu, esmu palaidis garām to, cik dažādi Rīgas bāros maksā alus. Tādēļ jāsaka paldies Agnekai un Laurai, kuras pēckopīgi noskrietā 24h stafetes posma, bija ar mieru satikties un aizdot papildus finansējumu alum, kas man pietrūka.

Pēc manas saprašanas, alus izsniegšanas nianses pasākuma organizatoriem derētu nākamgad kaut kā tomēr konkretizēt, jo nācās piedzīvot neprognozējamas lietas. Pirmkārt jau minētās alus cenas. Saprotu, ka katram bāram ir savs izcenojums, bet, ja cenas variē no 0.25-1 EUR par 100 ml alus, tad grūti prognozēt izdevumus.

Otrkārt, dažos bāros varēja izšmaukt alu nopērkot un nedzerot, jo viens bārmenis pats man norādīja uz pilnām  alus glāzēm, kuras tikko pametuši maratonisti, jo galvenais viņiem esot bijis zīmogus dabūt kartē.

Trešā mulsinošā lieta bija, ka dažviet alu deva līdzi pudelē vai bundžā.. Piemēram, tajā laikā, kad Lauma savā Dzo stafetes posmā dabūja lietusgāzi, Pārdaugavā bija novērojama neierasta parādība – lietū skrienošs maratonists ar alus bundžu rokās.

Par alu tā kā skaidrs, bet nu par atmosfēru. Pretēji informatīvajā telpā valdošajiem atsevišķajiem uzskatiem, ka šis varētu būt izteikts pudeles brāļu pasākums, es pats biju nedaudz pārsteigts, kad Āgenskalnā autobusa pieturā sastapu divus alus maratonistus – vecākus ar mazu šokolādes maratonistu ratos.

Tāpat Teikā “Ilgezeem” bārā sastapos ar omulīgu sieviešu (un viena vīrieša) kompāniju, kas sākumā bija atturīgi runājot par saviem sasniegumiem, bet kad saprata, ka komandu konkurencē nestartēju, tad parunājām un pajokojām par stratēģijām. Tā kā dāmas bija Tallinas ielas rajona “vietējās”, tad nedaudz izpalīdzēja ar orientēšanos tajā galā. Bija prieks ap to laiku saskrieties arī ar mūsu pašu Vizbulīti.

Pēcpusdienā uz pasākuma beigām vienā bārā manīju maratonistus, kam neizskatījās, ka būtu stress par galarezultātu sēžot pie saviem alus kausiem, bet cik tad var skriet, ne tā?

Ieskrienot finišā šoreiz nesagaidīja medaļa, bet gan alkohola pārbaude asinīs ar alkometru, kuru veiksmīgi izturēju. Maratona rezultātus organizatori paturēja noslēpumā, sakot, ka tos paziņošot plkst. 19:00. Tā kā pulkstenis bija 16:30, tad ko gan labāku vēl varēju brīvajā laikā padarīt, ja ne paskriet vēl vienu Dzo24hstafetes posmu pa Pārdaugavu… Jāsaka gan, ka līdz stafetes finišam neizturēju, jo nebiju rēķinājies, ka atkal būs lietus un, visu dienu pārtiekot no skriešanas un alus, vakarā tomēr enerģija aptrūkās… Lai nu kā, pārvelkot siltas drēbes un ar milzīgu baudu notiesājot siera bageti, plkst. 19:00 biju ieradies uz rezultātu paziņošanu.

alus

No Noskrieniešiem Alus maratonā piedalījās arī pleguritc, ar kuru pārmijām pāris vārdus  – viņš ir Alus maratona trešās vietas ieguvējs. Ja vēl citi Noskrienieši bija, lai atzīstas paši, jo neatpazinu. Pats finišēju aiz pleguritc, bet tā kā apbalvoja pirmos 6, tad es arī tiku pie sava alus kausa.

Otrā klases ekskursija jeb Baltic Cup 100km

1

20.jūlijā Viļņa iekrāsojās dzeltena, jo VSK Noskrien klasesbiedri bija ieradušies līdz šim vērienīgākajā kluba klases ekskursijā ārvalstīs – vairāk kā 60 skrējēji, viņu ģimenes locekļi un līdzjutēji. Kaut ko līdzīgu bija pieredzējuši vien igauņi pašu rīkotajā 12h Vecgada skrējienā “Dream of the Final Night”, kad pie ziemeļu kaimiņiem ieradās nedaudz vairāk kā 40 ekskursantu. Igauņi to nav aizmirsuši, un to apstiprina vienīgā Viļņā sastaptā igauņa teiktais: “Marta, you did it again…” (tulk. – Marta, Tu izdarīji to vēlreiz…). Lasīt tālāk.