Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Otrā Pusīte

Nupat, svētdien, es noskrēju savu otro pusīti šogad. Tiesa, lasot šeit, maratonistu skrējienu stāstus, man šķiet, eh, nu kas tad ir mana pusīte- nieks un vēl mazuliet. Tomēr, tomēr – es priecājos, ka atkal ar skriešanu esmu uz Tu.  Pirms daudziem, daudziem gadiem es skrēju kopā ar savu tēvu – gan, tad, kad viņš gatavojās Valmieras skrējieniem, gan arī Tautasdziesmas maratonam, kas notika  Biķernieku trasē. Tur es tālajā 1990. gadā noskrēju savu pirmo pusmaratonu- 2:32:19. Pa šiem daudzajiem gadiem tas pavisam bija izkūpējis no galvas. Skriešana arī bija aizmirsusies, tā vietā biju izvēlējusies riteņbraukšanu. Reiz, kad pamēģināju atsākt skriet, sapratu, ka ar riteni uz priekšu var tikt ātrāk, un atmetu ar roku.

2013.gada vasaras sākumā kāds notikums man atsauca atmiņā to, cik forši ir skriet. Un tā es atsāku, pa kilometram, diviem, trim. Lēnām un grūti,soli pa solītim, bet – es vairs bez skriešanas nevarēju. Tiesa- Rīgā skrēju agri, agri no rīta, lai mani neviens neredz, vai arī tikai laukos, kur skatītāju vispār nav. Es nezinu kāpēc kaunējos – laikam jau man šķita, ka izskatos smieklīga, sporta tērps nekāds un botas šausmīgi vecas. Bet, es skrēju. Kad biju nonākusi līdz 7 un 8km, nolēmu, ka jāpiesakās NRR 10 km. Izdarīju to, un tad protams, skriešanā sanāca pauze – velo izbraucienā satraumēju kāju, kad sadzija, otrai kājai piemetās dīvainas sāpes un treniņi izpalika. Pienāca NRR diena, un es biju satraukusies ne pa jokam, spītīga  esmu, bet to, ka gatava neesmu,  zināju.  Bija grūti, bet es noskrēju. Un jutos varen apmierināta ar sevi. Šķita, ka tā jau ir robeža, bet protams  uzradās arī jautāji – nu vai skriesi nākamgad NRM 21km?  Uz ko es atbildēju, nezinu gan, vai man to vajag. Pienāca rudens, skrēju arvien vairāk, sapazinos ar kolosālu skriešanas kompanjoni, noskrieto km skaits auga, un pavasarī es pieteicos skriet NRM. Līdz 15-16km, mēs skrējām kopā ar manu draudzeni, bet tad es sapratu, ka viņas tempam līdzi turēt  nevaru un palaidu viņu. Pēdējie 2km man pagāja kā pa miglu, tomēr godam finišēju. 2:15:49. Nedaudz atelpas un es jau izbaudīju prieku par paveikto.  Un, sapratu – es gribu vēl. Skriet.

Draudzene pieteicās Tallinas SEB maratona 42km distancei, es 21km. Visa vasara priekšā es padomāju, sagatavošos kārtīgi, skriešu  bieži un daudz.  Nekas no tā nesanāca- visu vasaru laukos, lauku darbi, vēli vakari… skrēju, bet tomēr ne tik daudz kā gribējās, kā man šķita ka vajag.

Augusta beigās sastiepu potīti, darīju visu, lai tā ātrāk sadzīst, bet protams, pavisam uz vietas nosēdēt nevarēju, sēņot gāju, ar riteni braucu.  Tiklīdz nesāpēja, atkal skrēju, krāju km, lai Tallinā būtu vieglāk.

Beidzot pienāca tā diena.  Aizbraucām dienu iepriekš, pastaigājām pa Vecpilsētu, saņēmām numurus, un sarīkojušas savu pasta party, devāmies gulēt. No rīta pavadīju draudzeni uz maratonistu startu, paspēju vēl onlainā redzēt, kāds rezultāts viņai pie 10km atzīmes, un tad jau devos pati uz savu startu. Nolēmu skriet bez pulksteņa, un bez telefona, nolēmu – kā būs tā būs, klausīšu savai iekšējai balsij. Pēc starta šķita, ka visi man aizskrien garām,  bet es tik turpināju savu uzņemto ātrumu.  Ap 10km man radās interse uzzināt, cik ātri/lēni es skrienu, bet tā kā nekur nevienu pulksteni nemanīju, pieņēmu, ka skrienu tik pat ātri cik parasti, jo nejutos piekususi un joprojām skrējās viegli. Padziedāju pie sevis ”Maza, maza meitenīte”, ”Bēdu manu lielu bēdu” un  vēl kko tādā stilā un turpināju baudīt skrējienu. Kad bija kādi 14 km noskrieti- es padomāju- ā, vēl 7 , nav tik daudz, kad pārvērtu to minūtes, tad gan man likās, ka tas ir padaudz. Turpināju skriet, pamēģināju vai varu ātrāk – jā varu, nekas pašsajūtā nemainās un nopriecājos. Beidzot ieraudzīju vecpilsētas torņus, viens līkums caur vecpilsētu, parks, atkal iela, un tad jau tuvojos finišam – ieraugu Baznīcas tornī beidzot pulksteni, nopriecājos, cik ātri skrienu, paspēju vēl padomāt, ka tas pulkstenis var arī stāvēt uz vietas, vēl pavisam nedaudz, un es ieraugu finišu!  Mans otrais pusmaratons ir noskriets ar prieku un baudu – rezultāts 2:04:53!

p.s. Meitene, kura finišētājiem dalīja folijas, kurās ietīties ,  man to neiedeva, laikam neizskatījās, ka  es skrējusi būtu. Bet vislabākais bija vakarā, krodziņā, uz kuru devos ar medaļu kaklā – pienāca klāt kāds vīrietis un lakoniski pajautāja angļu valodā – kāds bija Tavs laiks? Kad es pateicu 2:05 , viņš novilka njā, man 2:20 un pasmaidīja, parādot uz augšu paceltu īkšķi.

16 komentāri rakstam Otrā Pusīte

  • Hiēna essnee

    Apsveicu! Skriet ir brīnišķīgi, un staigāt visu dienu ar medaļu kaklā arī:)

  • july july

    Malacis! Forši ir skriet ar prieku un gūt uzvaru pār sevi!Tā tik turpināt!

  • Rozamunde Rozamunde

    Malacis!
    Bet te jau atkal var par āboliem un ābelēm parunāt :)

  • paldies essnee un july! :)

    Rozamunde – var jau gan parunāt, kaut līdz šim likās, ka āboli neskrien, tik dažu ābolu ābolēni:)

  • Zanda19 Zanda19

    Āboli iziet trasē un skrien tā, it kā būtu piedzimuši ar kedām kājās. :) Man tāds prieks par Tevi. :)

  • Lasma3 Lasma3

    Apsveicu! Cik gan tie stāsti mēdz būt līdzīgi attiecībā uz šo skriešanas posmu: “Rīgā skrēju agri, agri no rīta, lai mani neviens neredz, vai arī tikai laukos, kur skatītāju vispār nav.” Kapēc mēs gribam slēpties?

  • Zanda 19 – jā, bet mani āboli neskrien- nu ne tik daudz, vismaz, šodien pat runāju ar vienu- viņš nesaprotot, kā tik ilgi var skriet- garlaicīgi esot, ar 10km pilnīgi pietiekot.
    Lasma 3 – nu, es jau rakstīju- jutos neveikla skrējēja, tai laikā man visi satiktie izskatījās atlētiski, veikli un ārkārtīgi sportiski.

  • Ivars Ivars

    Labi, ka Tu skrien! Un paldies, ka uzrakstīji skriešanas stāstu, kas galu galā aizveda pie Tava emuāra. Sen nebija sanācis lasīt tik uzrunājošu, juteklisku un emocionālu dzeju!

  • Paldies Ivar, sen tādu komplimentu nebiju saņēmusi :)

  • Māris T Māris T

    Forši. Prieks lasīt.

  • Mana otrā pusīte bija lēnāka – 2h17

  • Toties, Tu Matīss, tagad skrien Ultras un Spartatlonā :)

  • Andulis

    Tātad… :)

  • Anduli – tātad ko?:) ka man ar jāgatavojas uz ko garāku?:D ni, ni. (tiesa, vakar pirmo reizi mūžā noskrēju 25km).

  • Andulis

    Noskriet pat bez speciālas gatavošanās ir vislabākais :) Kā tad jūties, vai ir dzīve pēc pusmaratona?

    Ja ir, tad viss notiek pareizi :)

    P.S. “Dzīve pēc pusmaratona” bija koptreniņš pirms trim gadiem. Tā autore pa šo laiku ir tikusi līdz 96 km sacensībās (ja neesmu ko palaidis garām).

  • Ui, ir dzīve, un kāda vēl!:)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.