Biedriem

Pacietības mācība. Pirmā mācībstunda

Sāp. Ir secinājumi un ir aptuveni skaidrs, kā būtu jārīkojas, bet gribas visu ātrāk. Gribu skriet sacensībās, gribu savu pirmo maratonu, gribu krāt kilometrus, piedalīties koptreniņos, skriet pa mežu, smiltīm, pauguriem, iziet vientuļajā brīvdienu skrējienā uz vismaz trim stundām, nogurt no skrējieniem, sajust muskuļu sāpes pēc kārtīga treniņa… Gribu, gribu, gribu. Kā niķīgs bērns. Bet reālā situācija rāda, ka šobrīd to nevaru un vismaz šodien ir pārņēmušas šaubas, vai tik drīz to varēšu. Kādam nepārprotami šķiet, ka man ir jāiemācās būt pacietīgai. Gribas tam pretoties, kaut ar prātu saprotu, ka tādējādi varu iedzīvoties vēl lielākās traumās. Jau pāris reizes esmu pārkāpusi tam pacietības un prātīguma slieksnim un sajutusi, kā tieku atmesta pāris soļus atpakaļ. Vai tas bija tā vērts?

Man šķita, ka esmu prātīga, bet acīmredzot man jākļūst vēl prātīgākai. Pagaidām ir tikai viens jautājums – Kāpēc?

37 komentāri rakstam Pacietības mācība. Pirmā mācībstunda

  • Varbūt tādēļ, lai ietaudzītu kādas citas foršas lietas, kam citādāk nepievērstu uzmanību? Nebēdā, veseļojies, saudzē sevi un i nepamanīsi, ka būsi jau atpakaļ trasē ar smaidu, gāzdama jaunus rekordus. ;)

  • Māris T Māris T

    Ribas?
    Veseļojies!

  • Jekaterina Jekaterina

    Zinu, kā Tu jūties! Man bija jāiemācās iemīlēt skriešanu no citas puses, pacietīgās :) Turies, viss noteikti sadzīs un arī pirmais maratons nekur neliksies!

  • papucis

    Tieši tā, tagad ir vasara, var skriešanas vietā peldēt, sauļoties, uzspēlēt volejbolu, audzēt dilles balkonā un vēl vis kaut ko :)
    Var arī veltīt laiku, lai atjaunotu skriešanas drēbju garderobi, sastādītu treniņplānu, mērķus … varbūt jāsāk airēt :)

  • Stereotips Stereotips

    Nevienam nav pautu uzrakstīt, izņemot man. Simtnieku veči, trešā šāda “neveiksmīgā” reize un nākamajā tikšanās reizē no manis Skrejdieviņa vietā high five sejā. Nečakarējiet mūsu dāmām veselību un tikai tāpēc, ka janofraktē LV komanda un nav kas skrien, ja esat pozitīvi izkūkojuši prātu nodarbojaties ar sevi, masturbējiet, bet ar savu medus uzbāzību nebojājiet meitenēm dzīvi. Šoreiz Nenoskrien. Punkts.

  • Stereotips Stereotips

    P.S.
    Lindams, vēsu galvu, basas pēdas un svaigas zemenes ar putukrējumu ;)

  • Pārāk vēlu uzzināju par Lindas dalību. Par Jekaterinu vispār biju šokā. Dāmas ieskatieties savos Renča ciparos pirms piekrītat šādām avantūrām. Ceru, ka nedēļas nogales estipoisu ultra nesagrozīs prātus turpbraucošajām dalībniecēm. Sarakstos esošās izskatās saprātīgas

    Linda, veseļojies! Maratons 3h33min nekur nespruks ;)

  • .Linda Lindams

    Paldies visiem. Pirmkārt – nav jau tik traki, kā varbūt izklausās – vakar uz svaigām mirkļa emocijām šo uzrakstīju. :)
    Un otrkārt – var jau protams meklēt vainīgos – tos, kas piedāvāja, tos, kas neatrunāja, un galu galā arī tos, kas audzināja un neveda ne uz pulciņiem, ne sportiem, bet es tomēr esmu paradusi atbildību par saviem lēmumiem un darbībām uzņemties pati. Gana liela meitene taču jau esmu. :)
    Tiešām negribu vainot nevienu citu, tie paši minētie veči – gan Ainārs, gan Andris pirms starta ieteica būt prātīgai un neaizrauties ar fanātismu. Andris bija pirmais, kas teica, lai neskrienu, ja kaut kas sāp, un aizdzina prom krievu treneri, kad tas steidzās palīgā ar jau otro rozā tabletīti… bet es taču pati gudra – kā tad es tā tagad stāšos malā, pie pirmajām sāpēm. Īstie močītāji taču dara visu caur mokām! Kā arī tur – uz vietas uzreiz jau nav skaidrs vai šī sāpe ir tā, kas radīs kaut kādas sekas, vai tas ir vienkārši īslaicīgs organisma šoks uz notiekošo?

  • +1 Stereotipam. Viss labaisnak ar gaidishanu ;) iedo oranismam atpusties un sagatavoties ravienam. Atceries ka kaku dzimtas parstavji medibas visu labi, sagatavo kermeni lecienam un tikai tad veic darbibas ;) Lindams, es zinu Tu esi kaku dzimtas parstave ;)

  • Jekaterina Jekaterina

    Mana pirmā reakcija uz Stereotipa un Matīsa komentāriem bija kā gražīgam bērnam: “Kāpēc Marta var un es nē?” :D Otrā reakcija: “Wow, puišiem tiešām rūp!” Paldies par to, esmu sajūsmā!

    Piekrītu Lindai, arī es neesmu radusi savās pārgalvībās vainot citus, pati vien piekritu, pati skrēju. Turklāt, es to tagad uztveru par ļoti toreiz vajadzīgo mācībstundu – es nezināju, ka esmu no tiem, kas iet uz priekšu arī tad, kad vairs nedrīkst iet un ir jāapstājas, lai apdomātos, ko es daru. Vārdu sakot, kājas iet pa priekšu galvai (tāpēc no manis sanāk briesmīgs orientierists) :D Tagad es šo daļu sevis nedaudz pazīstu, tāpēc varu piestrādāt pie nestartēšanas/nefinišēšanas, kad liekas, ka tā būtu pareizāk.

  • Nu potenciālos garo distanču skrējējus nevajadzētu salīdzināt ar kaķu dzimtas pārstāviem.

  • Stereotips, labi ka tev ir pauti. Bet ja ar simtnieku večiem ir domāts Ainārs, tad nedomāju, ka viņš spētu kaut ko Lindai vai Katjai piespiest ar varu. Un nedomāju, ka viņas ir tik stulbas aitas, kas nezina pašas ko dara. Tas ir tā pat kā ar visām šīm Apkārt pasaule, Cīņām un statistikas cipariem. Tas kurš grib plēst pakaļu to arī darīs neskatoties ne sāpēm, traumām un savu škietamo nevarēšanu, ka tik pirmais, ātrākais, cīņu līderis un varbūt pavisam vienkārši – paskatīsmies kā tas būs un es taču varu.
    Un tie, kuri tagad ietērpušies “man rūp” apmetnī uzvedās apmēram kā tie, kas vicinās kulakiem pēc kaujas vai kā tie, kas sūdz tiesā mikroviļņu krāsns ražotājus, jo viņu nebija taču pateikuši, ka kaķus tur nevar žāvēt. It īpaši ņemot vērā skriešanu šlobenēs un uz Salascgrīvu uzdejot.

  • Trakais Trakais

    Katram ir sava taisība, bet diskusija interesanta. Vienīgais ieteiktu dažiem rūpīgāk lasīt tekstu pirms izdarīt drosmīgus komentārus – runa ir par pacietības mācību.

  • Valters Valters

    Tu jautā kāpēc? Es atbildi nezinu, bet prātā nāk stāsts, ko dzirdēju pirms gada no kādas paziņas.
    Pirms vairākiem gadiem kādam visnotāļ labam un pareizam cilvēkam bija jālido uz Ameriku, lai piedalītos kādā svarīgā konferencē. Dienu pirms izlidošanas viņš uz gājēju pārejas pakļuva zem auto un pamatīgi salauza kāju. Kad mana paziņa viņu apmeklēja slimnīcā, viņš jautāja – Kāpēc? Par ko? Atbildes protams nebija. Tā atnāca pēc divām dienā. Konference notika 2001 gada 11. septembrī Ņujorkas “Dvīņu torņos”….

  • .Linda Lindams

    Jā, Valter, tieši par to arī ir mans – Kāpēc? Sākumā pieļāvu, ka tas tādēļ, lai Nordea kādu Nila sindromu nesaķertu. Bet, kad tur man iedeva pa ribām (neskrienot), paliku nesaprašanā un atbildi uz savu jautājumu vēl gaidu…

  • Zane Rambaka Zane Rambaka

    Vakar TEDxRiga par tēmu “pacietība” runāja Viesturs Celmiņš, ir vērts noskatīties – lattelecom tv arhīvā ir jau pieejams. Man vismaz lika aizdomāties. Katrā gadījumā to sajūtu “gribas tagad” tik ļoti saprotu.

  • Stereotips Stereotips

    Signi, neesi tētis lielim puišiem, viņiem pašiem vajadzētu atbildēt par sevi, savādāk pats nostājies otrā frontē pret sevi ar “man rūp” apmetni un kaķu žāvēšanu bez pieredzes skriet iešļūcenēs 2,5 h.
    Skatīsiemies patiesībai acīs, Latvija maza un nav daudz dāmu, kas skrien ultras ar atbilstošu sagatavotību, bet LV komandu vajag, ka acīs cērtās. Andris kā organizātors varētu iemest statistiku.
    Meitenēm tiešām rūp un viņas darīs daudz, ja pie viņām griezīsies ar lūgumu, to vajag likt aiz auss, NOVĒRTĒT un būt saprātīgiem, nevis izmantot savtīgos mērķos.
    Un “kas būtu, ja būtu” arī labs koncepts no humora sērijas, bet šoreiz runa par faktiem. Prieks, ka biedri šo piemin un uztver kā diskusiju, nevis kā cepšanos vai strīdu. Paldies!

  • Lauma Lauma

    Valtera rakstītais lika aizdomāties, pat tirpas izskrēja cauri. Atbilde uz tavu jautājumu – Kāpēc? Tāpēc, ka vēl nevajag, nav īstais laiks.

  • Ainars Ainars

    100% piekrītu Stereotipam, ka uz šādiem pasākumiem pierunāt nedrīkst un nevajag. Nekad neesmu to darījis un nedarīšu. Pirms gada gan Maffija, gan eees pašas mani uzmeklēja, kad jau bija nolēmušas skriet 100nieku. Katra atsevišķi. Ar katru atsevišķi paskrējām pa kādām reizēm kopā un papļāpājām par dzīvi, tai skaitā par dzīvi 100nieka laikā. Šogad vienkārši Marta netika no darba, bija brīva viena sieviešu vieta – piedāvāju Lindai braukt paskatīties maču, paskriet pēc vēlmēm, pabūt tajā gaisotnē. Mans pirmais mails Lindas rakstā ir precīzi citēts. Sieviešu komandas nebija, sportiskā plānā nekādu saistību nebija. Un par Lindu rūpējās visi. Par Lindas pašajūtu kopš atgriešanās zinu, turpat katru dienu to pārrunājam. Tāpēc, ka jebkurā gadījumā jūtos atbildīgs.

  • Vizbuliite Vizbuliite

    Pirmajā, otrajā gadā no skriešanas uzsākšanas, man arī šķita, ka “kalnus varu gāzt”. Gribējās daudz, visu un uzreiz. Toreiz arī apstākļi bija labvēlīgāki skriešanai, vairāk laika treniņiem.
    Protams sapņoju par savu pirmo simtnieciņu, bet apstākļi sagrozījās tā, ka darbs dzen darbu un to vidusceļu grūti atrast. Laikam jau vēl īstais laiks nav pienācis. Pietiek, ka bojāju veselību ar tādu darba slodzi. Ar pārmērīgu skriešanu to vēl vairāk sačakarēt vienkārši nevaru atļauties.
    Tāpēc tagad tikai mazliet, lēnītēm un nepakļauties nekādām provokācijām:) Mēs paši esam atbildīgi par savu rīcību.

  • ansiso Ansis Ozoliņš

    Piekrītu stereotipam visā sacītajā. Tie īstie ultramaratonu pasākumi vispār domāti vairāk mazohistiem, lai pēc tam pāris mēnešus ārstētos no traumām un piestaigātu regulāri pa ārstu kabinetiem. Citi dabū arī tādas traumas, kas liek manīt visu skrējēja mūžu pēc tam. Protams, ir arī izņēmumi, kam kājas no gumijas

  • Stereotips Stereotips

    Par atbildību. Piekrītu, vainot citus ir bērnišķīgi tiem, kuri paši padevušies savam vājumam, neapdomībai, bet tas neliedz analizēt ainu un kādam ar “Skatu no malas” kā Streipam paskatīties uz situāciju. Kā pasakā par zemnieku un velnu: “Kas vainīgs? Pats vainīgs!”
    Anonīmajam alkoholiķim (skrējējam), kurš dzer (skrien) zāles, lai dzīvotu pilnvērtīgāku dzīvi, piedāvāt iedzert (paskriet ultras) vicinoties ar Very Special Old Pale(Ļoti īpašs vecs čoms) pudelēm un glāzītēm ir pilnīgi nevainīgi, pēc iemešanas (noskriešanas) normālas paģiras (traumas) un lāpīšanās (ārstēšanās) vecajā nedēļu un mēnešu garumā, normāls plosts.

  • Jekaterina Jekaterina

    Stereotipam +1 par salīdzinājumu, ļoti precīzi :)
    Iespējams, ka gan man, gan Lindai šo pacietības mācību vajadzēja apgūt un dzīve mums piespēlēja kārdinājumu, no kura mēs nespējām atteikties. Man visticamāk savādāk to arī nevar iemācīt, kā uzsitot ar bomi (vēlams lielu) pa galvu. Tā kā – abām diskusijas pusēm un citiem komentētājiem paldies par rūpēm, apsolos mācīties (droši vien ka turpināšu no savām kļūdām, tāda tā daba) ;)

    P.S. Apsolos tuvākajā laikā arī uzmest pāris ierakstus blogā, kā man ar to mācīšanos iet :)

  • Tuksnesa vetra Tuksnesa vetra

    +13 Signim! :)

  • Kvaki Kvaki

    Spītība iet roku rokā ar PACIETĪBU!
    Vēl vajadzīga ticība.
    Laiks dziedē visu!
    Tici,Lindam!

    P.S.viss izbaudīts uz savas ādas.

  • jupe jupe

    “Jau pāris reizes esmu pārkāpusi tam pacietības un prātīguma slieksnim un sajutusi, kā tieku atmesta pāris soļus atpakaļ. Vai tas bija tā vērts?”

    Protams, ka bija vērts. Lai saprastu un lai uzrakstītu šo domugraudu. Lai nebūtu vairs jautājumu, šaubu, “noraušanās”.
    Salīdzinājums ar cita veida atkarībām ir vietā. Un vēl vietā ir atcerēties, ka atkarību uzveikt var tikai tad, kad pats saproti, ka tā ir problēma. Kamēr šī atklāsme neatnāk, tikmēr nekas nepalīdzēs. Vieniem pietiek ar citu piemēru, citiem to vajag izbaudīt uz savas ādas.

    Stereotip, tak Tev jau ar viss uz savas ādas jānomēģina. Neliec sevi augstāk par Lindams. Turpat tai vienā katlā sēžat. :)

    Lindams, veseļojies!

  • Inga_K Inga_K

    Linda! Pacietību vienmēr ir vērts iemācītes :) Tas noder. Un, pat ja garāku, ilgāku vai ātrāku skriešanu nākas iepauzēt, tas taču nekas, veselība vienmēr ir svarīgāka par mirkļa gribuli. Priecājies par to, cik Tu vari tagad, un par katru centimetru, ko vari šodien vairāk nekā vakar :)

    P.S. pārkāpjot pacietības mācību, rumpis mēdz nejauki atriebties ļoti negaidītis veidos, vismaz manējais :)

  • Sametās vainas sajūta par Vecgada izdarībām vietā, kur patreiz sēžu uz celma. Atceros, kā dažus mūsējos čaļus rezultāta vārdā cēlu augšā un stūmu trasē. Piedodiet, ja spējat. Pēdējā laikā, uzzinot par dažu meiteņu plāniem, drīzāk piedāvāju kādu atbilstošu treniņu. Ja laika pietiekami, dikti atrunāt arī negribas

  • shahs shahs

    Kāpēc laikam atbildes nav. labā ziņa ir tā, ka rūpīgi veicot treniņus tās ceļu sāpes ir iespējams “noregulēt”. Janvārī mani bija pārņēmusi tieši tāda pati bezpalīdzība – aizliegts darīt to, kas tik ļoti patīk (gan skriet, gan dejot manā gadījumā), ko vēl vairāk paspilgtina nezināšana – vai vispār kādreiz tas būs atļauts. Un tad sāku rūpīgi peldēt, kas izrādījās krietni palīdzēja tik atpakaļ uz strīpas. Turies! Būs labi.

  • Mazzinsh Mazzinsh

    Linda – es tā pragmatiski,bez filosofijas. Ir peidāvājums manā veidolā kādu siltu darbdienas vakaru uz kīšezeru ar SUP dēli “pār” KIšezeru (nekādas apmačības nav vajadžigas 3 ls stundā). Pilnīgs chill, bet ir forši!

  • Čingons no Babītes chingons no Babites

    Lindams – varbūt jautājums jau pašā sākumā ir uzdots nepareizi?

    Nevis kāpēc, bet piemēram, ko un kā no tā būs mācīties?
    Pieej tam visam no citas puses – nevis gribu, gribu, gribu, bet ar citu pieeju – tagad es varu to un to.
    Ja vingrināšos utt., tad rīt vai parīt jau varēšu vēl to un vēl šito.
    Galvenais nepārforsēt un nepārcensties, viss nāks ar laiku.

    Es gan neesmu tas labākais piemērs, bet lūdzu te būs daļa no personīgās pieredzes – 2009.g. rudenī dabūju muguras skriemeļu traumu, tā ka nespēju pat no gultas piecelties.
    Pēc vingrošanas kursa utt. atsāku skriet 2011.g. pavasarī, noskriedams treniņrežīmā to pašu Ušakova Nordea maratona pusīti.
    Pašlaik nav īpašu problēmu noskriet arī 200km dienā, un vēl kilometri liekas par maz.
    Protams, gadās arī pašam pārcensties, kā tas bija šā gada garajā ziemā ar visādiem garajiem skrējieniem, bet no tā jau neviens nav pasargāts.

  • Čingons no Babītes chingons no Babites

    p.s. Mēs visi esam pasaules čempioni komentāru rakstīšanā un padomu došanā, tāpēc vairāk gudri nerakstīšu, bet vienk. aizsūtīju Lindams e-pastā sava fizioterapeita-padomdevēja-treniņpartnera kontaktus. Tagad viss. Punkts.

  • .Linda Lindams

    Paldies. Tiešām. Visiem. Par atbalstu, padomiem, līdzi jušanu. Jūs visi esat forši!!! :)

  • sm72 sm72

    Manuprāt, jo vairāk mēs par šīm lietām runāsim, jo vairāk dosim izvēles iespēju citiem līdzatkarīgajiem padomāt par savām attiecībām ar skriešanu! Manuprāt tā arī ir “Noskrien” sūtība! Bet, ja sagribās neiecietīgi pret cita viedokli kašķēties, tad labākās zāles ir iet paskriet:)

  • Lindams. Pilnīgi kā lasītu to, ko pati gribēju šeit blogā ierakstīt. Šķiet, ka morāli ir grūtāk kā fiziski. TĀAAAAA gribas skriet un visu darīt… mēs tiksim atpakaļ trasē, tikai nedaudz jāpaciešas!!!

  • Kvaki Kvaki

    Linda!
    Mani novērojumi Ventspilī liecina,ka veselība Tev ir atgriezusies.
    Papēži vien nozibēja,kad “aizmauci”savā “čirikā”:)
    Prieks par to!
    P.S.cerams,ka pēc distances Tev arī nekas nesāpēja.

  • .Linda Lindams

    Nē, sāpes tiešām ne distances laikā, ne pēc tās nejutu. Bet nevaru teikt, ka esmu pavisam vesela. Pusmaratonu diez vai būtu noskrējusi. Bet gan jau arī pie tā atgriezīšos! :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.