Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Mans ideālais pirmais pusmaratons.

NRM_sony_2NRM_sony_1

Stāsts pieteikts par pusmaratonu, taču par to man sanāca uzrakstīt salīdzinoši nedaudz, lai gan emociju bija tik daudz, bet tās jau nav iespējams izstāstīt, savukārt kilometri, lai gan skrēju lēnu, lidoja pārāk ātri, lai katru no tiem aprakstītu. Pārējais ir par laiku līdz pusmaratonam.

Par pusmaratona noskriešanu sāku sapņot jau pagājušā gada maijā, kad atklāju noskrien.lv lapu. Tā man bija pilnīgi jauna pasaule! Visi tie skriešanas apraksti, skrējēju profili uz mani nostrādāja tik kārdinoši, ka gribējās saukt: es arī tā gribu! Un arī tagad, kad pusmaratons pieveikts, es kāri turpinu lasīt katru jaunāko skrējiena aprakstu, jo nākotnē gribas skriet arvien tālāk un arvien ilgāk, ar nosacījumu – izbaudot skrējienu. Tā vien šķita, ka tas ir mans ideālais dzīvesveids – kopā ar skriešanu.

Pagājušajā gadā pusmaratonu tomēr vēl nenoskrēju, pietrūka motivācijas, kad vīram sākās garum garās darba dienas līdz pat pusnaktij un viņš nevarēja mani nomainīt pie bērniem (tagad man tas neliekas nekāds attaisnojums – var taču skriet arī uz/no darba). Vēl es arī sabijos – kā būs skriet tai milzīgajā barā, prātā nāca atmiņas no skolas krosiem ar starta drudzi, ar paniku, ar asins garšu mutē, nonācu pie secinājuma, ka man nav vajadzīgas sacensības, lai būtu motivācija skriet. Taču, cik paradoksāli, pēc neilga laika skriešanu pametu uz 4 mēnešiem.

Šī gada 3. janvārī uzsāku skriešanu ar apņemšanos startēt Nordea Rīgas Maratonā 19. maijā un noskriet pusmaratonu. Diemžēl viss pagājušās vasaras progress bija zudis (lai gan nebija tā, ka es būtu nesportojusi, es cītīgi 4-5 reizes nedēļā mājās turpināju vingrot). Sāku ar lēnu skriešanu virs 8min/km, ātrāk pulsometrs neļāva. Taču skriet gribējās tik ļoti, ka skrēju tikpat daudz kilometrus, kā vasarā, turklāt nesamazināju slodzi arī vingrošanā. Pārcenšanās un nepacietība pēc trim nedēļām rezultējās labās kājas ceļa sāpēs, un trīs nedēļas ņēmu pilnīgu pauzi skriešanai. Tas bija vērtīgs laiks, kurā es piedzīvoju gan bailes, ka nevarēšu skriet vairs nekad, gan izgūglēju par traumām un to profilaksi, gan nosolījos turpmāk būt piesardzīga, lai šādas pauzes vairs nebūtu jāņem. Kā arī izlēmu izmēģināt minimālos apavus, jo intuitīvi jutu, ka tie man atbilst. Izlēmu, ka pirmo pusmaratonu skriešu tad, kad spēšu to izdarīt minimālajos apavos.

Sāku es ar skriešanu basām uz lentas 12. martā, jo pēc ilgiem laikiem uz mēnesi paņēmu abonementu zālē, lai vieglāk pārdzīvotu to, ka nevaru skriet. Drīz jau sagaidīju arī pasūtītās Merrell Pace Glove. Kopumā pāreja uz minālajiem apaviem bija mazliet ātrāka, nekā biju iecerējusi (lai gan vēl aizvien nav noslēgusies pilnībā), viss notika kā pēc grāmatas – sākumā jutu ikru muskuļus, bet, kad tie pielāgojās, maija beigās parādījās top-of-the-foot-pain. Cenšos ieklausīties organismā, ņemt atpūtas dienas, ja jūtu, ka varētu tuvoties trauma, rezultātā tāpēc esmu atteikusies no dalības ne vienā vien kārdinošā koptreniņā. Lai arī tādās reizēs ir žēl, es sev atkārtoju, ka negribu vairs skriešanas traumas, ka man vēl ir ilgs laiks kopā ar skriešanu iecerēts, ka pagūšu vēl izskraidīties, kad kājas būs izaudzējušas izturību.

Nordea tomēr pieteicos noskriet 10 km, jo likās, ka nebūs prātīgi, martā atsākot skriešanu no 2 km, maijā skriet Nordea. Taču, tuvojoties Nordea, nejauši sanāca izskriet gan 16 km, gan 18 km, gluži kā pēc pusmaratona plāna. Turklāt sajūtas bija apbrīnojami labas, konstatēju, ka pēc kāda 15 km man iestājas eiforija, kas turpinās vairākas stundas, bija sajūta, ka varētu skriet „līdz pasaules galam”. Kājas gan pēc tam sāpēja, taču pēc pelnītas atpūtas jutās arvien spēcīgākas. Vairākas reizes arī paskrēju fartlek, kas arī deva jūtamu progresu. Nepilnu nedēļu pirms Nordea es sapratu ka nespēšu izskriet 10km, jo mans aicinājums šai reizē ir pusmaratons, ka lielāku kaifu gūšu no lēna pusmaratona, nekā izspiežot pēdējos spēkus desmitniekā. Tā nu samaksāju augsto pēdējās nedēļas dalības maksu, ko nevienu brīdi neesmu nožēlojusi.

Dažas dienas pirms pusmaratona noķēru kaut kādu vīrusu un paliku bez balss, tas bija baisi. Balss pamazām atgriezās, bet nejauks klepus saglabājās līdz pat pusmaratonam, taču es to uztvēru ar humoru: tas notiek tikai tāpēc, ka gaidāms pusmaratons!

Sestdienā vēlējos kārtīgi atpūsties un sagatavoties psiholoģiski, jo visa nedēļa paskrēja milzīgā aizņemtībā un miega badā. Taču arī sestdiena pagāja tāpat. Karstumā aizvedu bērnus uz bērnu Rimi maratonu (puikas bija vīlušies, cik tā skriešana bija maza, jo ik pēc 20 m bija jāstājas pie objektiem trasē, taču to kompensēja medaļas, cukurvate un piepūšamās atrakcijas). Mājās knapi dzīvi atkļuvām, taču drīz jau bija jāved bērni pie viņu vecmāmiņas un jādodas uz draudzenes dzimšanas dienu. Biju sev nosolījusies vēlākais deviņos doties mājās, pa ceļam nopirkt minerālūdeni Nordea rītam, Piena spēku, ko dzert pēc pusmaratona piebeigšanas, kā arī C vitamīnu ar glikozi enerģijai trasē. Bet tik vienkārši es aizlaisties nevarēju, un mājās tiku ap vienpadsmitiem, kad visi veikali jau ciet. Arī ar pāris nelielām baltvīna glāzēm tusiņā sagrēkoju. Kamēr vēl sameklēju rītam drēbes, izrēķināju, cikos jādodas laukā no mājas, piespraudu numuru, bija jau divpadsmit. Iemigt arī nebija viegli (kas man ir ļoti netipiski), bet 5:15 jau nozvanīja modinātājs.

Stresiņš no rīta nedaudz bija, taču es sevi nomierināju ar domu, ka šī ir diena, kuru tik ilgi esmu gaidījusi un es noteikti izbaudīšu katru momentu, lai kas arī nenotiktu. Nosolījos skriet komfortablā tempā un izbaudīt katru momentu. Trolejbusa pieturā un arī trolejbusā minimālo apavu auklas pārsēju vairākas reizes, jo likās, ka kreiso kāju spiež, kaut arī nekas tur vairs nevarēja spiest.

Krastmalā pieslējos pie Noskrien komandas, nofotografējos, atradu tempa turētājus uz 2:15, un iepazinos ar Guci, kura arī skries kopā ar TT uz 2:15 un kura tāpat kā es dzīvo Mežciemā. Nodevu uzticamo Sigmu nākamai lietošanai, jo biju pasūtījusi sev jaunu pulsometru, devos trasē brīva – bez pulksteņa un bez telefona, sajūtas ideālas. Kad devos trasē, sākumā saputrojos un ielīdu pie TT uz 4:15, tagad šķiet, ka varēju tur arī palikt un noskriet pusmaratonu nedaudz ātrāk, bet tobrīd tā nelikās.

Esmu lasījusi, ka daudziem ir finiša asaras. Man tādu nebija, bet man toties bija starta asaras, ka beidzot tas ilgi gaidītais notiek un es te varu būt.Un pēc tam uzreiz jau eiforija, kura saglabājās man līdz pat vakaram. Vienā brīdī konstatēju, ka smaidu visu laiku, droši vien tiku pie jaunām krunkām. Varu tiešām teikt, ka izbaudīju katru skrējiena soli. Kilometri un laiks gāja ātri. Karstumu jutu, bet tas nebija apgrūtinošs kā pāris dienas iepriekš, kad knapi vilkos 4 km skrējienā. Laikam emocionālais pacēlums mani nesa visu to ceļu, nevis manas kājas. Skrēju gabaliņu aiz Dāvja, Ullas, Daryas, Sigņa. Uzmanīju, lai viņi pārāk no manis neattālinās, jo stājos visās dzirdināšanas vietās un pēc tam bija jāiedzen. Dzenoties pakaļ no dzirdināšanas punktiem, jutu, ka daudz ātrāk spēka paskriet arī tomēr nav.

Taču 16.-17. km, kad vajadzētu būt sienai, man atvērās jauna elpa. Skriet kļuva vēl vieglāk, vispār bez piepūles un sāku domāt, kad labāk atdalīties no TT. Tā es minstinājos līdz pat 18,5. km, kad secināju, ka 2,5 km jau nu spēšu noskriet viena un atdalījos. Jāatzīstas, ka bija forši skriet garām tik daudziem vīriešu kārtas pārstāvjiem, no kuriem daļa arī gāja, bija prieks, ka es to varu izdarīt tik viegli, bez kāpšanas sev pāri un bez pārpūles. Skrēju, smaidīju un izbaudīju endorfīnu superdevu. Viss bija tieši tā, kā es vēlējos, nē, vēl labāk! Vienīgais, kas sagruzīja, bija daudzie guļošie pa malām, tas arī neļāva tempu uzgāzēt vēl mazliet, jo sajūtas bija baisas, uz viņiem skatoties (man bija patiess prieks nākamajā dienā lasīt, ka nekādu smagu seku nevienam nebija). Finišēju ar spurtu. Rezultāts (čipa laiks) 2:09:12. Mans rezultāts, protams, raksturo fizisko nabadzību, taču es jutos laimīga un apmierināta ar to.

Sajūtas bija ļoti pacilājošas, prieks arī par skaisto medaļu, ar kuru izvazājos arī pa Vecrīgu, atbalstot maratonistus ar aplausiem, ar to arī braucu mājās trolejbusā, jo tobrīd šķita, ka tā vajag un biju vēl aizvien totāli eiforiskā, ne īsti pieskaitāmā stāvoklī.

Patiesībā sen (kopš jaunākā bērna dzemdībām) tādas sajūtas nebija piedzīvotas. To dēļ bija vērts noskriet pusmaratonu, to dēļ bija vērts gatavoties un turpināt skriet arī turpmāk. Vēl aizvien ir sajūta, ka tas bija kaut kas vērtīgs, kas ar mani notika, lai gan it kā taču tikai pusmaratons noskriets. Novēlu katram izbaudīt tik pasakainas sajūtas no skrējiena. Arī nākotnē ļoti gribētos skriet tāpat – izbaudīt un priecāties skrējiena laikā. Tāpēc, ja gribu labot rekordu un skriet ar kaifu, jātrenējas apzinīgi, jo ļoti mocīties sacensībās negribas, man process tomēr ir svarīgāks par rezultātu. Nordea ne tuvu neskrēju uz maksimumu, bet ar rezervīti, rezultātā pat bija nedaudz mazuma piegarša, likās, ka varētu tas pasākums būt arī kādus kilometrus garāks. Maratonā tas laikam pēc definīcijas nav iespējams – visu distanci 100% izbaudīt pozitīvām sajūtām (kaut gan ir tāda ideja pārbaudīt to nākamgad rudenī uz savas ādas), bet pie pusmaratona gan pilnīgi noteikti! Ar nosacījumu, ka viss labi sakrīt – veselības stāvoklis, laikapstākļi utt..

Nākamais rīts savukārt sākās ar emocionālām lomkām – totālu emocionālu izsīkumu, kas turpinājās pāris dienas. Laikam emocijas bija iztērētas avansā. Pēc tam jau atkal radās prieks, par to, ka kādu laiku nav vairs nekam jāgatavojas, atvieglojums, ka tas beidzot ir izdarīts, bet pavisam drīz radās jau nākamie plāni un mērķi.

Noskrien!

18 komentāri rakstam Mans ideālais pirmais pusmaratons.

  • Ivars Ivars

    Labs! Atsauc jau pabalējušas atmiņas :)

  • Hiēna essnee

    Man prieks par tevi! :) Man arī bija pirmā puse un arī startā bija asaras, tas tiešām ir tik emocionāli!

    Un beidzot kāds nosauca vārdā to, kas man notika pie tā 16.km – siena! Man kaut kā likās, ka īsta siena ir tikai maratona 35.km, bet jā, man tak bija arī pusītē, un citādi to nemaz nevar nosaukt.

    Vēl viena doma – ku žēl, ka fiziskās nabadzības termins radās uzreiz pēc pasākuma. Kā mēs tur trasē varētu rēkt, ja jau zinātu, kas mēs esam! :D

  • Kuks Kuks

    Skaisti!
    Pusmaratons (tāpat kā burvis) nenāk ne par ātru, ne par vēlu, tas nāk tieši tad, kad ir nolēmis to darīt :)
    Apsveicu!!!

  • Krastmalā pieslējos pie Noskrien komandas, nofotografējos, atradu tempa turētājus uz 2:15, un iepazinos ar Guci, kura arī skries kopā ar TT uz 2:15 un kura tāpat kā es dzīvo Mežciemā un kura arīdzan mēdz paskraidīt pa baso.. :)

    Skaists stāsts. Apsveicu ar pirmo!

  • Spāre lido bite_L

    paldies visiem! mazliet žēl, ka laikam nākamajos pusmaratonos vairs tik spilgtas sajūtas nebūs. bet nekas, būs savādāk.

    ar Guci man skrējiens ir jau norunāts, ka kaut kad būs. varbūt tiešām jāplāno pa baso, jo visu laiku taisos saņemties sākt skriet basām arī pa āru, bet kaut kā nesanāk :)

  • Šitais man atgādina manu pirmo pusīti. Es arī gatavojos citai distancei (toreiz 10km nebija, gatavojos piecītim). Kādu nedēļu vai divas pirm NRM mani sāka pārņemt izaicinājums pamēģināt 21 km… Noskrieniešu iedvesmota, to arī izdarīju. Tādēļ Tavas sajūtas un pārdomas liekas ļoti pazīstamas :)

    Skaisti Tev sanācis! (Es finišā teicu: “Nekad vairs!”) Acīmredzot, Tu esi biusi daudz prātīgāka, tādēļ novēlu Tev ne vienu vien baudpilnu skrējienu, neatkarīgi no plānotās distances! Noskrien! :)

  • papucis

    Pusmaratona rezultātu tāpat kā maratona rezultātu nevar vienmēr precīzi noprognozēt, vienmēr ir savas nianses gan pirms starta, gan distancē, tā kā pārsteiguma moments vienmēr pastāv :) Man pirmais pusmaratons nesagādāja nekādas emocijas, jā, noskrēju, bet nekas vairāk lai arī bija forši. Kad zini aptuveni kāds rezultāts varētu būt, tad tā prieka no paša rezultāta ir ļoti maz, eiforija sākas tad, kad uz finiša tablo redzi rezultātu, kas labāks par cerēto un plānoto :)

  • LasmaO LasmaO

    Izskatās, ka bijis patiešām ideāls :) Apsveicu!

  • Anna

    Malacis :)

    Lieliska meitene ar, kuru kopā skrienam treniņos – tā turpināt :)

  • Gucis Gucis

    Paldies par kompāniju trasē :D
    Malacis, savu mērķi sasniedzi! :) Un noteikti izskriesim arī ar basām..

  • eees eees

    “Maratonā tas laikam pēc definīcijas nav iespējams – visu distanci 100% izbaudīt pozitīvām sajūtām”… Ir iespējams, ja ne pirmajā tad nākamajos gan. Tā kā novēlu Tev noskriet tik pat pozitīvu maratonu kā šo pirmo pusmaratonu!!! :)

  • Ātrāk par manu pirmo pusīti. Apsveicu!

  • Spāre lido bite_L

    ees”Ir iespējams, ja ne pirmajā tad nākamajos gan. Tā kā novēlu Tev noskriet tik pat pozitīvu maratonu kā šo pirmo pusmaratonu!!! :)”
    super! paldies, būs man, uz ko tiekties ;)

  • Spāre lido bite_L

    paldies visiem!
    Guci, paldies Tev ar par kompāniju, izskriesim noteikti, ceru, ka drīz!
    Matiss, Tava pirmā pusīte gan jau bija vispār bez sagatavošanās:D

  • Kaspars/4brāļi/Ogre

    Fiziska nabadzība – tie ir Kristapa Kaimiņa vārdi no intervijas. Izskatās, ka iegājušies tautas folklorā.

    Es arī esmu “fiziska nabadzība”, jo labākais no 6 PM ir tikai 1:48:00

  • .Linda Lindams

    Nē, fiziskās nabadzības folkloras gods pienākas citam “varonim”, tie nebija Kristapa vārdi.

  • jupe jupe

    Njā, pirmais arī man bija emocionāls. Man nebija, kā Tev – beigās viegli un forši. Man bija grūti, bet gandarījums fantastisks.

    Uzticamā Sigma bija uz rokas jaunajai īpašniecei, kura arī noskrēja savu pirmo pusmaratonu. 1:56 viņas laiks (ja nekļūdos) un arī mute līdz ausīm no smaidīšanas. :D

    Mājās braucot trolejbusā arī viena šausmīgi starojoša ar medaļu kaklā stāvēja un tomēr nenocietās neizstāstīt, cik forši jūtas. Kas vienreiz šito izbauda, tas ir uzāķējies uz āķa un nost nekāpj. Lai nākamie skrējieni tikpat forši!

  • und Arturio

    Linda, mūsu 24h varonis… “fiziska nabadzība” teica treneris no Ventspils – http://www.skriesim.lv/en/person/view?id=16390 , teica to uz savu audzēkņi, kurs diezgan labi skrēja 400m.. ap 50sec, bet Ventspils maratona kluba rikotas sacensībās (laikam tas bija sezona noslēguma mači) stafetes skrējienā zaudēja Līgai Jansosei (cik tur bija etaps neatceros, laikam 1+ km)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.