Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Mans pirmais kalnu maratons – pa visu naudu un vēl mazliet!

Esmu pieveicis savu pirmo kalnu maratonu un saņēmies savam pirmajam rakstam iekš Noskrien.lv. Jau iepriekš atvainojos visiem tiem, kas lasīs, jo raksts ir padevies pagarš, kā jau uz salīdzinoši svaigām emocijām tapis. Neprotu lakoniski rakstīt jau kopš skolas laikiem, un arī gramatikā man bija 4 desmit baļļu sistēmā, bet sajūta bija, ka jāuzraksta. Ja ne citiem, tad sev par piemiņu.

Šis bija jau trešais gads, kad mani uzrunāja doma par SKM, iepriekšējās reizes sakrita visādi apstākļi gan darbā, gan veselības likstās, ka beigās nejutos spējīgs pat pieteikties uz mazo distanci un tā arī sezonu parasti beidzu pirms SKM. Šogad biju stingri nolēmis SKM noteikt kā savu sezonas finiša līniju, jo gads tāds svinīgs padevies – noskrēju savu 5-to maratonu ar jaunu PB, tad vēl savu 20-to pusīti (Siguldā, kur palīdzēju draugam uzlabot viņa PB, savu PB (pirmo reizi zem maģiskajām 100 minūtēm) jau biju šogad izskrējis Kuldīgā) un likās, ka viss ir sakritis tā, ka šogad beidzot jāstartē arī SKM. Metu aci uz vidējo distanci, kurā iepriekš bija startējis mans draugs iRUN, kurš man to visādi reklamēja. Pēc Siguldas pusītes gan sajutos diezgan saguris un nevarīgs tāpēc vairāk domāju par 14 nekā 34 km, bet tas bija līdz brīdim, kad ieraudzīju SKM reklāmu, kurā bija minēts, ka pasākumam šogad 10-tā jubileja! Jāatzīst tas mainīja visu! Esmu „nedaudz pasists” uz jubilejas pasākumiem, jo visi mani maratoni ir bijuši jubilejas pasākumi (30-ais Dublinas maratons – 2009, 20-tais Rīgas maratons – 2010, 20-tais Paavo Nurmi maratons Turku, Somijā – 2011, 10-tais Edinburgas maratons – 2012 un beidzot 10-tais Viļņas maratons – 2013). Tā nu nolēmu, ka iesākto jubilejas maršrutu ļoti skaisti papildinātu 10-tais SKM. Protams, gribējās arī medaļu! :) Tāpēc klusā neprātā sāku morāli sevi gatavot šim izaicinājumam.

Ekipējums

Pārskatot savu gatavību startēt par maratonu garākā gabalā, kurā jau no paša sākuma pieļāvu domu, ka nāksies pavadīt visas 10h, secināju, ka ar maratona pudeļu jostiņu varētu būt par īsu, kā arī radās jautājums par nūjām. Paklaušinājis pieredzējušo noskrieniešu viedokli nospriedu, ka labāk nodrošināties gan ar nūjām, gan naglenēm. Ieskrūvēju savos Asics Gel Arctic ziemas šipus, nedēļu pirms SKM uztaisīju šopinga tūri, tiekot pie normālas mugursomas ar 2l bunduli sporta dzērienam un iespēju piekabināt regulējamas nūjas, ko arī piepirku klāt. Mana vismaz morālā gatavība pēc visiem pirkumiem bija krietni cēlusies un vēl tikai atlika tāds sīkums kā nedaudz pagatavoties kalnu skrējienam, jo šogad kalnu treniņus, ja neskaita pavasara krosu aprīlī, nebiju veicis.

Gatavošanās

Tā kā doma par SKM bija nostiprinājusies krietni vēlu, bet – 54km vēl vēlāk, tad skaidrs, ka nekādu superformu uzbūvēt vairs nevarēju, bet vismaz vienu pauguru skrējienu ar jauno mugursomu un nūjām likās, ka vajag veikt. Tā nu svētdien (6 dienas pirms SKM) kopā ar filipo, ko biju pielauzis tomēr startēt vidējo nevis kā ierasts mazo gabalu, devāmies pabiedēt Mežaparka pastaigu publiku. Iesākumā cik nu varējām rāpāmies katrā paugurā, ko redzējām. Pēc 10km šādā režīmā, kur viens otru nomainījām trases vadīšanā, sākām jau „netīšām” nepamanīt visus kalniņus, bet nu kopumā godam noskrējām 21km. Kaut arī nogurums bija liels, morālais pārliecības līmenis bija pacēlies par vēl dažām iedaļām. Tiesa atskaitot dzērienu sistēmas pārbaudi, kas funkcionēja labi, nūjas tā arī palika iekabinātas somā un kalpoja tikai kā papildu slodzes elements. Nākamajā vakarā, nu jau viens pats atkal devos uz Mežaparku, lai noskrietu vēl vienu pusīti (pirmo reizi mūžā biju noskrējis 2 pusmaratonus pēc kārtas) un izkalu vēl vienu morāles celšanas plānu, jeb papildu motivātoru – jānoskrien nedēļā tik daudz, lai pēc SKM 54km es tiktu pie virtuālās nozīmītes „100km nedēļā” (līdz šim iespētais maksimums bija 77km). Saprotu, ka diezgan bērnišķīga motivācija, bet biju gatavs tiešām izmantot visas iespējas, kā sevi motivēt nepadoties un finišēt izvēlēto distanci. Plāns par 46km pieveikšanu pirms SKM izdevās, tiesa nedaudz atkāpjoties no grafika un pat piektdienas vakarā vēl skrēju tumsā pa Daugavas stadionu, lai pieliktu trūkstošo 5-cīti.

Pēdējā brīža komanda un pārdomas

Kopējo vilcienu komandas pieteikumam biju jau nokavējis, tāpēc, lai ietaupītu pāris latus nācās pašam uzņemties komandas savanģošanu. It kā jau pāris lati šeit neko nespēlēja, bet likās, ka komandā startēt būtu kaut kā foršāk un draudzīgāk (jauniepazītie komandas biedri tam bija labs pierādījums!). Diezgan ātri forumā mani atrada Kikii, tad vēl vienā darba sanāksmē satiku pieredzējušu orientieristu, kas arī bija bez komandas, filipo jau bija sasiets un trūka vēl tikai viens, ko par laimi pēdējā brīdī piespēlēja Aivars703. Tā kā komanda nokomplektējās burtiski pēdējā brīdī, tad tā arī mūs nosaucu – „Pēdējā brīža izaicinātāji/VSK Noskrien”. Dalības maksu un komandas pieteikumu nosūtīju trešdienas vēlā pēcpusdienā. Darba nedēļa kā par spīti bija sakritusi tiešām pasmaga un mana labā apņemšanās vismaz pēdējo nedēļu ēst pusdienas un labi izgulēties izpildījās tikai par 50% (ēdu pusdienas). Piektdiena aizgāja paaugstināta stresa apstākļos, jo bija jāatklāj konference un pašam vēl jāuzstājas ar prezentāciju, kurai bija tikai sagatave. Par laimi uzstāšanās bija pēcpusdienā un līdz ar pusdienu pārtraukumu savu sakāmo biju saformējis gan ar jaunām bildēm, gan aktuālu statistiku un animāciju. Konferences pārtraukumā satikos ar savu bijušo kolēģi un noskaidroju, ka viņam pērn SKM nav padevies un viņš bija spiests izstāties… Opā! Tas bija pirmais nopietnais trieciens pa manu morālo pārliecību, ka kaut kā jau līdz finišam tikšu. Cilvēks tomēr ir krietni trenētāks par mani, PB gan pusītē, gan maratonā ir labāki par manējiem, regulāri brauc X-Race, MTB, skrien, slēpo ar distancenēm, spēlē florbolu utt. Un ja šāds čalis dabūn izstāties, tad ko es esmu sadomājies… ? Vakarā apēdu 3 porcijas makaronu, iemalkoju pāris glāzes vīna, noskatījos YouTube motivējošos ultramaratonistu veikumus un atguvu pāris iedaļas zaudētās morālās stājas. Puikas jau bija aizvesti pie vecākiem, lai ar viņu guldināšanu nav vēl enerģija jātērē un atlika tikai pašam pienācīgi izgulēties pirms atbildīgā starta. Nogurums bija gana liels, ka nolēmu somas kārtošanu atlikt uz rītu, jo daži saka, ka nogulēta stunda pirms pusnakts ir līdzvērtīga 2 pēc pusnakts. Bija jau pāri 11 vakarā un negribējās palikt tikai ar nevērtīgajām miega stundām. Gulēšana tiesa padevās švaka, biju tā sadomājies, ka visu nakti jau skrēju, redzēju kā pienāku pie Siguldas kalna augšā (kur finišs) un secinu, ka visi jau aizskrējuši trasē un kalns ir tukšs (droši vien zemapziņa atceras, ka Siguldas pusītē nokavēju startu par 5 minūtēm, un tiešām trase bija tukša), turpinājumā visādi murgi par ultramaratoniem un skriešanu, un no rīta pamodos jau reāli saguris.

Rīts pirms starta

Nesaprotu, vai esmu vispār esmu gulējis, jeb tādā caurā nomodā atradies guļus stāvoklī. Sāku krāmēt somu. Klusībā pārmetu savu nolaidību visu darīt pēdējā brīdī, bet nu kaut kā savādāk pagaidām nesanāk. Sapildu dzēriena maisu ar Isostar dziru, vēl vēlā vakarā aizsūtīju pieteikumu tam 54km komplektam, ko nolemju salikt starpfiniša zonā, lai ir drošības sajūta, ka vajadzīgajā brīdī, būs kur smelties enerģiju, sapakoju nūjas, lidostas 1l šķidrumu maisiņā satinu rezerves „skinu”, lai pēdējā aplī būtu sausa drēbe ko pārvilkt, iepakoju pāris želejas un batoniņus, Maximā pirkto pieres lukturīti pa 1,53Ls, ko vēl māsas kāzās devām kā rekvizītu naktssarga amatam, pārbaudu, ka strādā un jūtos gana gatavs startam. Sieviņa ir tik mīļa, ka uztaisa man rīta putru, ko ātri ielocu un dodos jau uz mašīnu, kur mani gaida aspruds, viņa kompanjone un filipo. Pa ceļam runājam par gaidāmo distanci, laika prognozēm, kas sola „mīkstu” trasi, pieredzi, ekipējumu u.c. atbilstošiem tematiem. Sadaļā pie ekipējuma atceros, ka neesmu paņēmis filipo solīto pudeļu jostiņu, atzīstos savā aizmāršībā, bet var just, ka draugs reāli saskumst par šo faktu. Saruna apsīkst un meldiņš skan jau par neskriešanu otrajā aplī utt. Saku, lai nestreso, ka Siguldā ieskriesim Šokolādē un Sportlandā noteikti būs tās jostiņas. Viņam tikpat tāda agrāk vai vēlāk būtu pašam vajadzīga. Pa ceļam apdzenam 3 puišus uz velo, vienam somā iespraustas arī nūjas, kas liek domāt, ka daži „iesildās” pirms SKM un tiešām šoferis brašo trijotni nosauc par čaiņikiem, kas visā nopietnībā dodas uz Siguldu! Apbrīnojama pārliecība par sevi! Šoferīts arī vispār izrādās baigais tērauds, startējis gan Monblānā, gan SKM. Kad apjautājos par rezultātu (~8h), tad mans ego dabūn otro triecienu pēdējo 12h laikā. Ja šitāds kadrs, nomocījies 8h ar astīti, tad kā es varu cerēt iekļauties 10h??? Siguldā esam pirms 10 un Sportlands ir ciet.  Neko darīt, saku, ka vēl ir iespēja, ka Sportlad būs uz vietas ar telti, bet sliktākajā gadījumā skriesim kopā un es padalīšos ar savu dziru. Par laimi Sportland telts tiešām tiek celta augšā un filipo tiek pie savas jostas ar dzēriena pudeli. Viena problēma mazāk. Pa to laiku lietus sāk pieņemties spēkā un no pārģērbšanās telts reāli negribas līst ārā. Piespiežu sevi aiznest somu uz starpfiniša telti, pa ceļam savācot Isostar pasūtīto paku un saņemot pēdējās norādes par tās lietošanu. Jau kaujas ekipējumā dodamies izstāvēt rindu uz tualetēm, kas kustās gliemeža ātrumā, lietus gaidīšanu nepadara jautrāku un lēnām sāk piezagties dežavū sajūtu par 2 nedēļu veciem notikumiem, kur tieši dēļ tualešu rindas nokavējām pusmaratona startu. Šoreiz tomēr viss beidzas laimīgi un esam lejā kādas 5 minūtes pirms starta. Sazvanāmies vēl ar Kikii un paspējam uztaisīt vienu kopīgu pirmsstarta foto!

 DSC_0687

Starts un 1.aplis 

Sāku ļoti prātīgi. Kā nekā priekšā 54,5km un nav jēgas dabūt sāndūrēju jau pēc pirmā kalna. Iespējams šī bija viena no manām kļūdām, kur varēju ietaupīt kādas pāris minūtes vai vairāk, jo sākšana no pēdējās rindas nozīmēja vairākas stāvēšanas sastrēgumos pie pirmajām takām. No vienas puses priecājos, ka tāds mierīgs sākums un varu izbaudīt pasākumu, bet laiks protams tikšķ… Kalniņš lejā pēc bobsleja trases nes pirmo pārsteigumu – pārvietošanās notiek vai nu nekontrolēti, vai no viena lazdu pudura līdz nākamajam, nolemju izmantot otro variantu un gluži kā tarzāns ķeros lazdās, kuras izmantoju kā virvi, līdz atlaižos un tveru pēc nākamā atbalsta. Brīnumainā kārtā tieku garām palielam bariņam un pēdējo kalna daļu jau pa slēpošanas trasi veicu skriešus. Otrais kalniņš atkal tāds jauks, sevišķi pēdējie 20m, kur daudzi jau tikuši līdz suņa pozai, nolemju, ka pagaidām tik zemu neesmu saliekts un tieku augšā homo sapiens formātā. Kārtējā kalniņā uz leju ļauju savām naglenēm vaļu un tiešā nozīmē aiztraucu garām virknei tautas, pie trepītēm augšup gan esam atkal visi kopā. Ar jautrās tiesneses palīdzību tieku vēl pie dažiem foto ar skaistu skatu fonā, nu tā teikt – lai ir ko feisbukā ielikt! Vēl viens straujš noskrējiens no kalna, tiltiņš pār Gauju, kur atļaujos pāriet soļos un attaisu pirmo želeju. Pagaidām viss ok. Otrā puse trasei ir vēl vieglāka, noskrējiens pa bruģi un esmu jau pie pirmā ēdināšanas punkta! Sajūtas visnotaļ pozitīvas, padzeru remdeno tēju, ar prieku atklāju, ka galds tiešām piemeklēts pat tādam gardēdim kā man – ir siers un vīnogas, tik pietrūkst glāzes atdzesēta baltvīna, bet citādi – pa pirmo zorti! Paņemu sauju vīnogu rokā un mierīgi soļojot tās noloku. Tepat arī tilts pār Gauju un pirmā apļa finišs pret kalnu. 2h:05min. Normāli, ja otro apli veikšu tāpat, mazo aplīti kādā stundā, nu maksimums pusotrā, tad uz pēdējo nogriezni ar 4,5h vajadzētu pietikt, lai finišētu kontrollaikā.

2.aplis

Pēc pirmā jutos tik pašpārliecināts, ka nodomāju, ko te visi pārspīlē ar to SKM grūtumu, 14km vispār bija tāda easy pastaiga! Ok, otrajā aplī dubļi bija dziļāki un noskrējienos vairs nebiju tik ātrs. Pie tiltiņa pār Gauju, kad atļāvos atkal pāriet soļos, lai iesūktu kārtējo želejas gabalu mani panāk Kikii, kas izrādās visu šo laiku kopā ar filipo ir skrējusi man pa priekšu un tikai medicīniskā pauze pēc kritiena strautiņā ir samainījusi mūs vietām. Jāatzīst savā lepnumā biju diezgan drošs, ka esmu abiem priekšā. Nedaudz patērzējuši un uzrāpušies kārtējā kalnā atvadāmies, jo Kristīnei pēdējais aplis un jāpieliek solis, lai panāktu filipo, bet man vēl pēdējos spēkus trasē atstāt negribas. Gurdums pamazām sāk izpausties neveiklākās kustībās, paslīdēšanās, līdzsvara zaudēšanās uz dubļaini slīpajām nogāzēm, bet gluži līdz „0” gravitācijai nenolaižos, tik vien kā cimdi vairs nav piemēroti ēšanai ar rokām. Ēdināšanas punktā pirms Gaujas tilta atkal saformēju sev porciju siera ar vīnogām, patērzēju ar pārīti vīnogkāru jauniešu, kas ik pa brīdim pamainās vietām ar mani trasē. Abi jaunieši naski liek lietā nūjas, kamēr manējās joprojām iestiprinātas somā, tīras un smukas. Taupu grūtajam brīdim, ko ceru piedzīvot tikai pēdējā aplī. Pirms Gaujas tilta mani pa apli apsteidz sacensību līderis Mārtiņš, novēlu viņam veiksmi un atsāku skriet. Tad seko „mazais mīļais” aplītis, no kalna lejā pretī jau skrien Kuks un daži citi noskrienieši, daudzi uzmundrina. Nu jā, ir jau arī iemesls. Dubļainais kalns man atgādina pasaku par Antiņu un viņa brāļiem, kas jāja stikla kalnā un slīdēja atpakaļ. Sajūtos kā reāls Antiņš, jo ķeros izmisumā pie zāles kušķīša, lai ar visām naglenēm neslīdētu lejā. Pretī daži tiešā nozīmē slēpo no kalna, nūjas gar sānu līdzsvaram un slīd pa taisno pēc labākajiem nobrauciena paraugiem. Kaut kā tieku līdz puisim krustcelēs, kas plaudējot uzmundrina, saka, ka mākonīša (domāts laikam kalns) priekšā esot ko aplaudēt un uzmundrināt! Nākamā nogāze ir krimināla, lielajā aplī pat nav ar ko salīdzināt. Mani iecienītie lazdu puduriņi nav, ir tikai pliki stumbri, pret kuriem tad arī kā tā bumbiņa spēļu automātā sitos, lai kaut kā nonāktu lejā. Spēka skriet vairs nav. Atkal soļoju. Sajūtu, ka grūtais brīdis ir klāt un velku nost somu, lai beidzot liktu lietā savas jaunās, nelietotās nūjas. Kamēr pakojos mani panāk jauniešu pāris, kas skrien vidējo distanci un ar ko satikāmies arī iepriekšējā ēdināšanas punktā, apjautājas, vai viss kārtībā. Atbildu, ka esmu nolēmis pamēģināt trasi ar nūjām, šie nosmej, ka esot mani drusku jau pa ceļam apsmaidījuši un nolēmuši, ka man tās tikai stilam piekabinātas. Novēlam veiksmi viens otram un šie aiztrauc savā finiša posmā, man šeit vēl būs jāatgriežas otrreiz. Tālāk iet drusku vieglāk, sāku vingrināt arī rokas ar nūjām, bet ātri attopos, ka steigā no rīta neesmu pielicis klāt tās plastmasas atdures un dziļajos dubļos nūjas iestrēgst tā, ka ar spēku ir jāvelk ārā… Nu neko, nodeva pēdējā brīža pakošanai. Makšķernieki saslējuši smukas teltis un stāsta savus stāstiņus, īpašu uzmanību nepievēršot faktam, ka taka ved caur viņu teritoriju. Kalniņš pirms strauta ir laikam domāts ninzām, koki, pret kuriem atdurties, šoreiz ir ar nolauztiem asiem zaru galiem, ka gribot negribot jāatceras Kung-fu Pandas multeni (pirmo daļu), kur nabaga Po iziet šķēršļu trasi, tikko kā nominēts kā drakona cīnītājs. Man neiet daudz labāk, palaižu garām vairākus dalībniekus, daži arī no vidējās distances. Ticis uz asfalta palaižu garām vēl vienu meiteni ar kaķīša ausaini un nedaudz atļaujos pasoļot ar saviem dzelzs zābakiem, kas labi grab pa ietvi. Otrais aplis ir galā, nūjas arī beidzot sasmērētas, nolemju, ka pēdējā aplī iešu tikai tad, ja būšu 34km veicis ātrāk par 6h, pretējā gadījumā īsti jēgas nav, jo diez vai tumsā un uz noguruma fona kļūšu ātrāks. Kamēr atvelku elpu, dzirdu ka finišā tiek pieteikta pirmā dāma, tobrīd vēl nezinu ka tā ir Dace, bet nospriežu, ka meitene ir baigais nazis, jo pašam vēl 20km priekšā! Nomainu „skinu” un ielocu somā lukturīti, to man bija prāts nenēsāt visus apļus. Pārbaudu, ka dzeramais maiss vēl tikai pusē, tāpēc nav jēgas neko papildināt. Gan jau ar litru iztikšu atlikušajā daļā. Pienāk Linda un uzmundrina par apņēmību, pati sakās esam beigta pēc 34km, apbrīnojot manu apņēmību doties tālāk cīnīties ar trasi. Tikai šodien uzzinu, ka Linda ir tikusi uz goda pjedestāla un, protams, finišēt 34km tādā tempā prasa zināmu piepūli. Vēlreiz apsveicu!

3.aplis

Padzeros organizatoru piedāvāto remdeno tēju un, paņēmis rokā šokolādes sieriņu, ko neesmu ēdis jau mēnešiem, jo mājās tie pieder tikai bērniem, dodos laimīgs trasē, cieti nolēmis finišēt! Cīņa par 10h kontrollaiku ir nupat sākusies pa īstam! Redzu, ka starpfinišā ir vēl vismaz 2 puiši, kuri arī patērzē ar draugiem un neilgi pēc manis dodas pēdējā aplī. Nopriecājos, ka nebūs totālākā vientulība un varbūt sanāks pievienoties viņiem kopīgā distances veikšanā. Nošļūcienā aiz bobsleja trases jaunieši mani apsteidz, bet nākamajā kalniņā atkal esmu viņiem klāt. Uzzinu, ka viens (bez nūjām) ir stipri pieredzējis puisis, kas SKM startējis jau reizes 4 laikam, un šoreiz palīdz savam draugam tikt līdz finišam. Tātad neesmu vienīgais avantūrists, kurš, nebūdams īsti gatavs, startē SKM pirmo reizi un uzreiz garo gabalu ar domu par finišu kontrollaikā! Kalnā sanāk uzkāpt pirmajam, bet jau pie nākamās nogāzes esam atkal kopā. Uzzinām, ka palikusi vairs tikai 1h līdz kontrollaikam (19:30), lai tiktu pēdējā mazajā aplī. Pieredzes bagātākais kompanjons objektīvi novērtē mūsu spēkus un atzīst, ka laikam nāksies piekāpties cīņā ar laiku! Viņa “audzēknis” par to nemaz neliekas saskumis, teju pusnopietni pat pauž gandarījumu, ka varēs saīsināt distanci. Pieredzējušais draugs pārmet, ka tā neklājas domāt, ka jācīnās līdz galam! Arī man padošanās doma neapmierina, jo neba tāpēc esmu trasē mocījies gandrīz 7h, lai izstātos pirms laika un bez medaļas! Pa trepēm augšā esmu pirmais un šoreiz īpaši negaidot jaunos partnerus dodos tālāk trasē. Vakars tāds jau pavēlāks un secinu, ka pienācis brīdis beidzot uzmontēt uz galvas arī bākuguni. Nākamajā kontrolpunktā, kas ir nogāzītē pa vidu nosaucu savu numuru un ar tiesneša laba vēlējumiem dodos tālāk. Vēl viens želejas malks un aktīvi darbinot nūjas parēju vieglā riksītī, pie tilta atkal dabūnu nosaukt savu numuru, pabrīdinu, ka aiz manis ir vēl divi un dodos pāri Gaujai. Otrā krastā mani sagaida pamatīga migla. Regulēju lukturi te tuvāk, te tālāk, bet bilde diezgan spocīga, taku īsti neredzu, vairāk pēc sajūtām turpinu kustēties uz priekšu. Brīžiem lukturītis attaisno savu cenu un kļūst blāvāks, tad atceros, ka līdzpaņemtās rezerves bačas ir palikušas kontrolpunkta teltī… Nu bez gaismas pasākums laikam būtu galā. Bet sitiens pa lampiņu un … tā izdziest pavisam, otrs mēģinājums – o, esmu atpakaļ trasē! Šādi joki atkārtojās vēl pāris reižu, bet kopumā arī 1,53Ls vērts lukturītis savu funkciju nepaveica daudz sliktāk kā daža laba pa 80 lati pirktais (tiesa nevaru objektīvi salīdzināt, iespējams ka pēdējais spēj kliedēt miglu un darīt citus brīnumus). Ja otrajā aplī skatījos pēc cietākas virsmas un lielās dubļu pančkas centos apiet, tad tagad droši dodos tām cauri kā visurgājējs, jo neredzu tālāk par pāris metriem un nevaru atšķirt, kur dubļi pāri potītēm un kur līdz tām. Pēc kārtējām peļķēm un ūdens iesmelšanas botā, atzinīgi novērtēju savu ekipējumu, jo Gore termozeķes joprojām tur kājas siltumā, bet botas nesamirkst un caur Goretex materiālu nelaiž iekšā to, kas sūcas no augšas. Domas dažādas, – varbūt piebremzēt nedaudz un ļaut tiesnešiem sevi sūtīt pa tiešo uz finišu…? Nolemju tomēr darīt visu, kas manos spēkos, lai tomēr tiktu pēdējā aplī. Pulkstenis kopā ar endomondo man beidzies jau pēc 34km, tā kā nav ne jausmas, cik daudz es kavēju, vai ir rezerve, zinu, ka esmu uz būt/nebūt robežas. Beidzot ir klāt bruģētais noskrējiens, vēl pēdējo reizi ļaujos gravitātei uzņemot ātrumu, ko kājas var knapi turēt, drīz jau mans mīļais ēdināšanas punkts, šoreiz knapi pamanāms, jo to izgaismo vien pāris svecītes uz galda, gluži kā uz pieminekļa. Mans iecienītais siers un vīnogas ir beigušās, bet galvenais jautājums – cik ir pulkstenis?! “19:22”  skan atbilde. Paķeru banāna galiņu un bliežu tumsā, zinu, ka astoņās minūtēs varu tikt līdz tilta otrai pusei, bet negribas paļauties uz nejaušību un ja nu puisim otrā krastā pulkstenis steidzas? Vēl pa ceļam mani aptur cits tiesnesis un pieprasa nosaukt numuru. “Pieci, viens, seši, deviņi” atkārtoju jau kādu piekto reizi šovakar. Saku, ka iespējams aiz manis vēl būs divi, kas tiks trasē, tiesnesis gan neviltoti cer, ka esmu pēdējais. Pie svarīgā kontrolpunkta pieskrienot, tiesnesis tā nīgri novelk – “pēdējā minūtē, 19:29 …” Nu pagaidām komandas nosaukumu esmu attaisnojis godam, bet vēl jau ir mazais aplis, turklāt pilnīgā piķa tumsā! Apņēmība ir atgriezusies, vairs nav ko zaudēt, esmu ticis pēdējā aplī, iespējams kā pats pēdējais, tad nu jāatstāj visi spēki, lai iekļautos tajās 10h! Pretī skrien daži vientuļi vīri un neviltotā izbrīnā uzsauc – “jūs tikai tagad dodaties trasē?!?” Jā, tikai tagad. Meitene pirms antiņkalna skatās savā telefonā un nevelta man pat vienaldzīgu skatienu, bet puisis kalna augšā pie krustojuma kā allaž ir pozitīvs, – sāk aplaudēt tiklīdz ir pamanījis manu lukturīti, nosaucu kārtējo reizi savu numuru, saņemu vislabākos novēlējumus izturēt un pieveikt trasi, un viņa aplausu pavadīts pazūdu aiz kalna. Sen vairs neesmu redzams tiesneša skatienam, bet viņš zina, ka dzirdu viņu un turpina aplaudēt, ap sirdi tiešām paliek silti. Tumsā tas mazais kalns vairs nešķiet tik draudīgs kā pirmajā reizē, vairāk uz sajūtām nekā uz saskatītā, turpinu mētāties no koka pie koka, līdz tieku lejā. Vairs neatļaujos soļot, skrienu, atsperoties ar nūjām, mans laiks kā smilšu pulkstenītis pamazām iztek. Tālumā pamanu gaismiņu, nopriecājos, ka varbūt tuvojos vēl kādam divplāksnim, bet drīz vien saprotu, ka tuvošanās ir pārāk ātra un gaismiņa ir vairāk oranža nekā balta – makšķernieki. Puišiem vakara iekārtojums tiešām omulīgs, vairākas jāņugunis, uz uguns čurkst desiņas, rokās spēka dzira, tā vien gribētos piestāt un atvilkt elpu, bet zinu, ka nav ne minūtes. Pamanījuši mani pēdējā brīdī vīriem pasprūk neviltots sveiciens: “ŅEFIGA SJEBE!”. “Jums arī labs vakars” nosaucu un prom esmu. Kad pēc kārtējā kalna esmu noguris skriet, imitēju ātru nūjošanu un vismaz pašam šķiet, ka kustos ātrāk nekā otrajā aplī. Tuvojoties kung-fu nogāzei pirms mazās upītes, nedaudz pazaudēju orientieri, sasitu galvu pret pārkritušu koku un nodomāju, ka tāds te nebija, tāpēc laikam bija jālien šeit lejā, norāpies dažus metrus tomēr ieraugu plandošo lentu nedaudz augstāk trasē, un esmu spiests rāpties atpakaļ kalnā. Ticis pāri upītei pamanu tuvojošamies gaismiņas. Pēdējie divi tiesneši vēl noprasa numuru un paziņo – “Jūs esat pēdējais!” Tas gan nav man nekāds jaunums. Saņemu pēdējās norādes, kur jādodas, jo posteņus viņi jau ir pametuši, dodos tālāk. Uz asfalta mani sagaida vēl pārītis tiesnešu, kas bija ļoti atviegloti pēc mana numura nosaukšanas, jo ar to viņu darba diena bija beigusies. Šoreiz vairs nevaru atļauties soļot, jo atlikušas ir vien 24 minūtes un aptuveni vēl 3km. Skrienu. Tiesnesis krustcelēs atkal mani sveic ar aplausiem, vēl pēdējo reizi nosaucu kā cietumnieks no galvas iekalto numuru un metos lejā pa slidkalniņu, skrienu cik varu, jo zinu, ka laiks man ir pavisam maz, vēl jau lielais kalns! Vizualizēju, ka finišēju pēc 9:59:59s … ceru, ka nostrādās arī šoreiz. Kalns ir pavisam tukšs un tumšs, jau grasos doties tālāk, jo tumšā šķiet šis nav īstais, vai tomēr ir? Pasperu pāris soļu kalna virzienā un laikam pamanījuši manu lukturi cilvēki kalna galā sarosās. Iedegas pāris prožektori, kāds palaiž pa skaļruni sirēnu un uzmundrina kāpt kalnā. Sakožu zobus un atlikušajiem spēkiem atdodu visu, kas palicis. No augšas gan droši vien izskatos pēc bruņurupuča. Neesmu šķiet vēl pusē, kad atskan aplausi un tā turpinās līdz esmu ticis augšā, dzirdu tekstus, bet nefilmēju sejas. Kāds iesaucas “Tas esi TU?!!?!!” (labprāt zinātu kurš/-a) tas bija, jo likās kā tāds patīkams pārsteigums, vismaz man tas skanēja kā atzinība! Kāds uzkar kaklā medaļu un pasaka, ka esmu nedaudz nokavējis, bet medaļu esot pelnījis! Nedaudz streipuļodams dodos pa tiešo uz tualeti, jo visu 10h garumā tik vien kā vienreiz mežā uztaisīju mazo pieturiņu. Pa ceļam mani vēl panāk Ainīc, uzsit uz pleca un apsveic par izturību, atsaucu, ka tiekamies pirtī un dodos apsēsties. Mēģinu sakārtot domas un sajūtas. Es tomēr esmu finišējis un medaļa man ir kaklā. Neticami! Nezināju, ka esmu spējīgs kustēties uz priekšu 10h 5min un 43s. Jā, kontrollaikā neiekļāvos, bet man nebija pret sevi sirdsapziņas pārmetumu, jo atdevu trasē tik daudz spēka cik bija. Apbrīnoju tos, kas trasi pieveic 5, 6, 7, 8 un pat 9 stundās. Es tam šoreiz nebiju gatavs. Varbūt es vispār nebiju gatavs fiziski priekš 54,5km, un droši vien daudz prātīgāk būtu startēt vidējā distancē, bet man ļoti gribējās iet uz visu banku un zināju, ka esmu spītīgs un mērķtiecīgs. Biju absolūti pēdējais, ja neskaita tos 22 dalībniekus, kas nefinišēja, bet sajūtas ir tādas, ka es to arī esmu paņēmis – visu banku!

Pēcgarša

Zupa, par ko biju dzirdējis no citiem skrējējiem, mani vairs negaidīja un arī ģērbtuves telts jau tika jaukta nost, kamēr es vēl tur mēģināju atbrīvoties no savām netīrajām drēbēm. Komandas biedrs Imants (filipo) atnesa no galda paķertās bulciņas un banānus, bet man tiešām pārāk nenesās prāts uz ēšanu. Andris (aspruds) ar kompanjoni nepacietīgi gaidīja mašīnā jau vairāk kā pusotru stundu, bet nekādus pārmetumus man neveltīja, pacietīgi vēl piestāja pie veikala, lai varam nopirkt ciemkukuli Noskrien fināla ballītei. Atmosfēra pozitīva, ļaužu daudz, dažus atpazīstu no skrējieniem, citus pēc nikiem un diskusijām forumā. Tikko esam piesēduši uz palodzes kā pie mikrofona tiek sportiska izskata kungs, kas paziņo, ka viņš ir no komandas “Pēdējā brīža izaicinātāji” un grib iepazīties ar pārējiem komandas biedriem. Nedaudz izbrīnīti, bet raušamies augšā un sasveicināmies ar Guntaru, ko līdz tam biju dzirdējis tikai pa telefonu. Vēlāk top arī komandas kopbilde ar Kristīni uz rokām (gaidu no Darjas). Forši mums tie jaunie komandas biedri, nodomāju. Pačalojam par skrējienu, dzīvi kā tādu. Vispār cilvēki visapkārt pozitīvi, arī sacensību uzvarētāji pagodinājuši pasākumu ar savu klātbūtni. Valda jautrība un galdi lūzt no ciemkukuļiem, tiek sveikts namatēvs un pasākumā ir vēl kādi 10 jubilāri, lielāko daļu nepazīstu personīgi, bet nejūtos svešs. Pirtī tiek pārrunātas visatklātākās un trakākās ar skriešu saistītas lietas, sākot no seksa ar pulsometru līdz pat čūsku salas izdzīvošanas skrējienam. Cilvēki lec baseinos ar halātiem, tad pārmetas uz tvisteri, kur top akrobātu cienīgas pozas. Spēju tik nobrīnīties par cilvēku enerģijas apjomu, jo pats vairāk kā sēdēt ar izstieptām koka kājām nevaru. Baudu vakaru un kopības sajūtu, pulkstenis jau pus 2 naktī, bet miegs vēl nenāk un prom doties negribas. Pasākums izskatās ies līdz rītam, tomēr mūsu mašīnai ir laiks uz Rīgu un tā nu negribīgi ceļamies un dodamies mājās. Nākamajā rītā ievadu skrējienu un kļūstu par Dzo komandas līderi noskrietajos kilometros nedēļas ietvaros! Priecājos kā bērns, uztaisu pat printskrīnu, lai paliek piemiņai. :) Saņemu arī nozīmīti “100km nedēļā”, kur teksts sākas ar vārdiem – “Tu esi monstrs!” Nosmaidu, jo tiešām jūtos pelnījis šos vārdus. Nu ko, viena kolosāla sezona nu ir galā un jānosprauž jauni mērķi nākamajai, lai ir motivācija turpināt kustēt uz priekšu un kas zina, pieveikt kādu jaunu pēdējā brīža izaicinājumu?!  Noskrien!

32 komentāri rakstam Mans pirmais kalnu maratons – pa visu naudu un vēl mazliet!

  • Lauma Lauma

    šis bija labs “tiesnesis tā nīgri novelk – “pēdējā minūtē, 19:29 …”

  • Pagājušajā nedēļā pārlasīju dot piedzīvojumus trasē ;)
    Sveiciens gada izturīgākajam skrējējam

  • Aivars703 Aivars703

    Tā rodas Varoņi. Apsveicu.

  • Dziņa Dziņa

    Tagad es zinu, kurš tas bija ar nūjām nevis rokās, bet piestiprinātām pie somas.

  • Spāre lido bite_L

    super! izlasīju ar aizrautību!

  • .Linda Lindams

    Nu zin… izlasīju un arī sagribēju garo distanci pa tumsu ar lukturi. :D Apbrīnoju par apņēmību un izturību!

  • Hiēna essnee

    Saistoši uzrakstīts, paldies! :)

  • Rainers Rainers

    Super apraksts! Redzams,ka cilvēks gatavojies…Es somu līdz neņēmu(starpfinišā atstāju),jo… tā tak Noskrien kreklu aizsegtu :)

  • viagris viagris

    Apsveicu!!
    Brīžiem nožēloju, ka nepieteicos 54km.. Bet galvā iesēdies šķiet dot rakstītais, ka 54km distance ir līdzvērtīga 80km pa taisno, kas manā galvā šķiet nereāls cipars.. pagaidām.. :)

  • Cukuriņš kriss240188

    Super raksts :)Apsveicu ar sasniegto finišu ;)
    Pašam B cilpa likās briesmīga dienasgaismā, nestādos priekšā kāda tā bija tumsā. ;)

    Agri, mani arī Dot teiktais par tiem 80km tā diezgan pamatīgi izsita no pārliecības augstumiem

  • papucis

    “Šoreiz vairs nevaru atļauties soļot, jo atlikušas ir vien 24 minūtes un aptuveni vēl 3km. Skrienu.” sanāk, ka tie pēdējie ~3km ir nākuši apmēram pusstundā? :O Zināmas izjūtas, kad mēģini skriet, bet liekot pat visu laukā temps labi ja 8min/km :) Soļošanu gan nevajag noniecināt, kad esi galīgi noplīsis, tad reizēm soļojot var tikt ātrāk uz priekšu nekā skrienot – savus 8:00 min/km var turēt

  • spaanietis spaanietis

    Paldies par pacietību lasītājiem un pozitīvo atbalstu gan trasē, gan tagad! :)

  • Nu varen skaists apraksts!

    Jā, tas puisis, kas bija tiesnesis B cilpas vietā, kur dalījās pretī skrienošās plūsmas, tiešām varen entuziastisks, visiem laikam aplaudēja. Mani pat par malaci nosauca, kad pirmo reizi tur ierados. Deva papildus spēkus laikam.

    Bet neizskatās, ka Tev gramatikā būtu jādod četri 10 ballu sistēmā. Lai gan kopš skolas laikiem droši vien kas mainījies ;)

  • girtkaz girtkaz

    Tiešām izdzīvots par visu naudu. Ar rakstīšanu arī tev vis ir kārtībā – tava Latviešu valodas skolotāja neko no skriešanas nesaprot :D

  • Vienkārši super!! :))
    Saķiķinājos par ‘gluži kā tarzāns ķeros lazdās’ un ‘kā tā bumbiņa spēļu automātā’ vai ‘kalniņš ninzām’..! Tas atsauc atmiņas..! :D
    Bet šis jau izklausās, pēc izbēgušo cietumnieku meklēšanas: ‘Iedegas pāris prožektori, kāds palaiž pa skaļruni sirēnu un uzmundrina kāpt kalnā.’
    Superīgi uzrakstīts!! ;)

  • maffija maffija

    iespaidīgi ;)

  • kasio

    Forši uzrakstīts un varu iedomāties to gandarījuma sajūtu! ir ko pabaudīt.

  • Artūro

    Visi tie, kas turpināja ceļu šajā skarbajā trasē tumsā, ir vissīvākie, visizturīgākie. Jūs izkāpāt no ikdienas pierastajiem rāmjiem. Tas ir raksturs. Respekts no manis.

  • Kuks Kuks

    Man – skauž! Tā vienkārši skauž, ka ir cilvēki, kas var pa dubļu vannām veselas 10h noņemties!
    Cepuri nost un dūņās iekšā – labi uzrakstīts un vēl labāk noskriets!!!

  • Aivars Aivars

    Ļoti interesants, aizraujošs un es pat teiktu – sulīgs, raksts. Trāpīgi esi noraksturojis noskrieniešu kopā būšanas brīdi: “Atmosfēra pozitīva, ļaužu daudz, dažus atpazīstu no skrējieniem, citus pēc nikiem un diskusijām forumā”.

  • laaga

    spaanietis – visu cieņu par cīnīšanos līdz galam!

  • ramiism ramiism

    Apsveicu!
    Izskatās, ka vislielāko atbalstu var saņemt vai nu finišējot vienam no pirmajiem, vai tieši otrādi – vienam no pēdējiem :)

  • Respekts. izklausās, ka debiju esi izbaudījis tiešām pa visu naudu. Jauks raksts. :) Malacis!

  • july july

    Kolosāls apraksts!

  • Gucis Gucis

    Raksts ir fantastisks, dzīvoju līdzi katrai rindiņai. :) Un Tavs veikums ir apbrīnojams!

  • Kikii Kikii

    Lielisks stāsts un lieliskas emocijas, prieks bija lasīt! Apņēmību un izturību arī turpmāk. Prieks bija būt vienā komandā. ;))) Paldies, ka pierunāji uz 34km distanci, nenožēloju, fantastisks pārbaudījums. Un lielais paldies kolēģim filipo par kopā skriešanas atbalstu līdz pat pēdējam kilometram. Komandas gars patiešām bija jūtams no Jums abiem, paldies par to! ;)))

  • Rudīte

    :) Raksts labais – vēlreiz varēja iziet distanci un saprast, kā citi uz to skatījušies, kā jutušies.
    Tas tiesnesis bij` labais un īstajā vietā :D
    Visu cieņu par izturību un cīņas sparu! Trakajiem pieder pasaule! Tā turpināt!

  • novembris akaliga

    Aizraujoši uzrakstīts, pilnīgi kā detektīvā gribas ķert ar acīm uz priekšu, kas notiks pēc tam :) Malacis visās nozīmēs!

  • spaanietis spaanietis

    Vēlreiz visiem paldies par pozitīvo enerģiju jūsu komentāros! Tas iedrošina nākotnē padalīties ar citiem skriešanas piedzīvojumiem. :) Šodien beidzot iešana jau sanāk bez pieklibošanas un nokāpšana pa kāpnēm bez sāpju grimases sejā. :)Šīs mazās blaknes, protams, ir daudz īslaicīgākas par to pozitīvo, kas izdzīvots un saņemts gan caur sava rakstura un miesas bārbaudi, gan pozitīvajiem cilvēkiem trasē un ārpus tās!

  • gatca gatca

    Malacis, es tevi visu laiku apbrīnoju, bet pēc šāda skrējiena vienkārši godbijīgi noliecu galvu. Laikam daži cilvēki piedzimst ar pārcilvēka spējām, vai arī daži bez tādām :) Ļoti aizraujošs raksts, rada klātbūtnes sajūtu un nelielu baltu skaudību… Turpini skriet un … rakstīt.

  • Vilhelmīne

    Renār, lepojamies ar Tevi! Un es, kā bijusī avīžniece, gribu teikt – Tu esi ļoti labs reportieris. Interesants raksts, bagātīga valoda, bet par atsevišķām komata kļūdām nav jāuztraucas. Tās izlabo korektori un redaktori… Tā turpināt_ gan sportojot, gan rakstot!

  • pugulis

    Labs un interesants raksts. Biju viens no tiem satiktajiem puišiem pēdējā aplī (tas ar tām nūjām). Skrēju kopā ar M.Zvīdriņu. Nebiju trenējies un tā arī neizdevās pagāšgad pieveikt 54km distanci (neielaida mazajā aplītī, jo kādas 5min nokavējām), šogad cerams, ka izdosies, jo atkal esmu pieteicies un pavisam noteikti vairāk patrenējies nekā pagāšgad!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.