Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Pirmais tūrisma maratons

Patiesībā man jau negribējās rudenī skriet nekā nopietna, jo gada otrajā pusē slinkošana kļuvusi par nelāgu ieradumu. Tomēr biju tā kā sadomājis lauzt šo tradīciju un sešu nedēļu laikā sagatavoties noskriet Tartu maratonu daudz maz pieņemami. Plāni paliek plāni, bet ir jāstrādā arī pie to izpildījuma. Lai noskrietu maratonu, ir jātrenējas, lai noskrietu labi – ļoti čakli jātrenējas un jāievēro arī sportiskais režīms. Šoreiz plāns čakli pildījās divas nedēļas, tad uzklupa vīrusi un slinkums, un galu galā biju saskrējis krietni par maz kilometru, nemaz nerunājot par ātruma darbiem, pieēdis klāt 3 liekus kilogramus un kārtējo reizi atsācis smēķēt. Njā, dažs labs jau jokoja, ka skriešanas sacensībās vajadzētu ieviest smēķētāju kategoriju, kurā es noteikti varētu cīnīties par augstām vietām, bet tā nu es cīnos ar šo 25 gadus ieilgušo netikumu mainīgām sekmēm un šajā brīdī ir zaudējumu periods.
Pēdējās nedēļās es aizvien vairāk piezemēju maratona rezultāta mērķus, līdz biju nonācis līdz plānam vismaz noskriet, vēlams, ātrāk par četrām stundām. Tātad tūrisma maratons, un tūrisms jau arī bija prātā. Reti kurš neizbrīnījās, kad pateicu, ka ne reizi neesmu bijis Igaunijā, bet tā nu bija sanācis, ka tieši šo kaimiņvalsti bija izdevies ignorēt visus 40 mūža gadus. Un tā kā skrienu ne pārāk ilgi, tad ārzemēs sacensībās vēl nebiju paspējis piedalīties.
Ja jau man beidzot dod igauņus, tad lielām porcijām. Tartu maratona datums bija 6.oktobris, un izrādījās, ka tieku sūtīts komandējumā uz Tallinu 4.-5.oktobrī. Tāpēc dažs labs brīnījās, kāpēc uz Tartu dodos caur Tallinu jeb uz Tērbatu caur Rēveli un numerologiem derētu papētīt, kāpēc man Tallinā viesnīcā istabai bija 503.numurs, bet Tartu – 502.numurs.
Riksis apkārt Tallinas vecpilsētai

Riksis apkārt Tallinas vecpilsētai

Viesojos valdības mājā

Viesojos valdības mājā

Tallinā pēc četrarpus stundu kratīšanās autobusā ierados ceturtdien un pirms sanāksmes izlaidu 5 km riksi apkārt vecpilsētai. Skrējās tīri viegli un likās, ka maratonā problēmām nevajadzētu būt. Pēc tam divas dienas bija oficiālie pasākumi ar kolēģiem no citām Baltijas reģiona valstu galvaspilsētām un viesmīlīga cienāšana no igauņu puses, kas manu pelmeņa formu slaidāku nepadarīja. Piektdienas pēcpusdienā pēc kārtējās barošanas devos uz autoostu, jo busi uz Tartu kursēja ik pēc pusstundas. Še tev nu bija, izrādījās, ka visas biļetes izpārdotas. Vajadzēja jau padomāt, ka piektdienā varētu būt problēmas ar biļešu iegādi, bet iepriekš iegādāties negribēju, jo īsti nezināju, kad tikšu brīvs no oficiālajiem darbiem. Nekas cits neatlika, kā rikšot uz dzelzceļa staciju, brīnumainā veidā paspēju uz vilcienu un pat pamanījos iespraukties pēdējā brīvajā sēdvietā. Vilciens bija jauns un smuks, brīžiem dragāja uz 120km/h (nez kad mūsu bāleliņi beigs kasīties ar to vilcienu iepirkumu?).
Kad pēc divarpus stundām ierados Tartu, bija jau satumsis. Tā kā mīlu iet kājām, droši ievadīju Google maps hoteļa nosaukumu un devos ceļā. Nosoļoju pāris km un apkārtne kļuva aizvien aizdomīgāka – ne smakas no viesnīcas, kaut kāds tumšs graustu un privātmāju rajons. Sapratu, ka pieļauta laža, nolamājos, ievadīju norādēs hoteļa adresi, nevis nosaukumu, un steidzos pamest rajonu, kur no katra krūma vai pavārtes varēja izlīst kāda burlaku banda un atbrīvot mani no liekas bagāžas stiepšanas. Tā nu pēc kādiem pieveiktiem 7 km beidzot tiku līdz hotelim un tad devos uz sacensību centru pēc numura. Trāpījos tur tieši pirms nakts skrējiena sākuma, tīri skaļu ballīti igauņi bija sarīkojuši.
43270237_1806437222737361_2023984148326121472_o
Daudz tusēties tur negribējās, bija jau pavēls. Ja ceļā uz viesnīcu pamatīgi sakarsu, tad vēlāk istabā nāca virsū drebuļi, un jutos kaut kā nelāgi. Tomēr izdevās ātri aizmigt. Kad pamodos, galva bija kā spainis, kājas no vates, sajūta kā pie paaugstinātas temperatūras. Termometru meklēt nebija ne laika, ne jēgas, ieēdu brokastis, saposos un devos uz startu. Gaisa temperatūra bija ap 12-13 grādiem, ideāla skriešanai kreklā, tomēr līņāja un pa dienu tika solīts vēl krietni daudz lietutiņa, tāpēc uzvilku arī plāno lietusjaku. Līdzi bija 5 želejas, 2 no tām ar kofeīnu trases beigu daļai.
Vienu kilometru noskrēju iesildoties, sajūtas nebija no labākajām, bet kustēt varēju. Nospriedu, ka stāšos ārā, ja paliks slikti, bet ne pārāk ātri, jo autobuss tikai vakarā un būs baigā garlaikošanās. Netālu no starta satiku Stirnubuka vadības komandu, nedaudz papļāpāju un tad jau bija laiks tikt pie 42km laimes. Vismaz lietus tobrīd nelija.
Pirms starta

Pirms starta

Optimistiski ielīdu starta koridorā 3:00-3:45. Cilvēku nebija pārāk daudz – maratonisti ap 600, pusmaratonisti ap 1000. Biju plānojis skriet tempā zem 5:30. Sākums, kā ierasts, sanāca ātrāks, pirmais kilometrs ap 4:55, nākamie divi ap 5:05. Bija diezgan daudz peļķu, par laimi, nevienā neiepēros. Vienā vietā sanāca pārsimt metrus skriet pa zemesceļu, tiesa, ne pārāk dubļainu. Sāku iejusties kā Stirnubuka trasē, un ne velti – vēlāk bija krietns gabaliņš pa slikti noblietētām šķembām uz topoša ceļa, kur gandrīz izmežģīju potīti, tad vēl citviet bija nedaudz labākas šķembas, trases beigu daļā diezgan daudz zemesceļu un dubļainu parka celiņu, bruģis un citi manām potītēm tik mīļi elementi – būtu zinājis, noteipotos pirms starta.
Drīz mani apdzina 3:30 tempa turētājs ar pavadošo eskortu. Pēc brīža manīju, ka viņa balons aiziet neceļos un cēli aizpeld zilajās tālēs, nezinu, kā viņš bez tā vēlāk iztika. Bet tā nu ap 3.-4.km sāku justies nelāgi, apziņa, ka jāskrien vēl gandrīz 40 km, ieviesa mēmas šausmas. Tomēr pēc pirmās dzeršanas vietas oma nez kāpēc strauji uzlabojās, tempu gan nedaudz nometu un tā arī turpmāk tipināju, kā kuro kilometru – te uz 5:25, te uz 5:05, ātrums zem 5:30 bija tikai ūdens punktos, kur atļāvos mierīgi savu glāzīti iztukšot ejot.
43399137_1806477529399997_159156288100499456_o
Trase bija diezgan interesanta – pa veloceliņiem, industriālās apbūves rajoniem, vienā vietā bija jāšķērso dzelzceļa sliedes pa speciāli uzliktiem paliktņiem, lai kāds nenorauj uz acīm, pa privātmāju rajoniem, pa šosejām un asfaltētiem celiņiem cauri mežam, gar daudzdzīvokļu mājām, stadioniem un vēl viskautko, piemēram, gar ziemāju rapša laukiem un man kā pāķim tik patīkamā kūtsmēslu aromāta pavadībā. Brīžiem nedaudz parasināja lietutiņš, atklātajās vietās bija labs pretvējš vai ceļavējš, kā kuru brīdi. Šur tur bija kājām jūtami kāpumiņi. Ap trases trešdaļu man sāka tuvoties 3:45 tempa turētājs ar sekotājiem, kurš, atšķirībā no 3:30 kolēģa, bija pamanījies vējā nepakāst balonu un turēja to cieši pie sevis.
Skrien pa ielu maziņš knariņš, pakaļ dzenās estu bariņš

Skrien pa ielu maziņš knariņš, pakaļ dzenās estu bariņš

Kaut kur ap 27.-28.kilometru laiks palika gaužām nejauks, lietus gāza pamatīgi, un vēl sanāca pretvējā skriet pa diezgan jūtamu kāpumu pie satiksmes viadukta. Tur mani arī viss bars noķēra un pāris km izmantoju priekšējos skrējējus aizvējam. Tad man apnika kāpt neredzamās peļķēs un aizmuku, uzskrienot pēdējos ātrākos kilometrus (31.kilometrs pat 5:09). Bet prieki nebija ilgi, ap 33.-34.km jauda sāka zust, ātrums jau svārstījās starp 5:40-5:50, un drīz ar balonu bruņotais bārdainis mani noķēra, apdzina, un nepielūdzami lēnām sāka attālināties. Bijām ieskrējuši atpakaļ pilsētas centrā, skrējām gar upi pa promenādi un pa parka celiņiem, skati brīnišķīgi, bet likās, ka vairs kājas pie dibena neturas un sākās tik gaužām nelāgi pazīstamās gūžu sāpes. Līdz finišam bija atlikuši vairs kādi 7 km, tāpēc par izstāšanos i pat nedomāju, biju gatavs pat vajadzības gadījumā līdz finišam aizrāpot. Pāris reižu uz dažām sekundēm pārgāju soļos, bet ātrumu izdevās noturēt ap 5:55. Tad jau bija jāskrien pa vecpilsētu, pienāca milzu kalns, kurā nācās vien soļot, tad nedaudz bīstami līkumi noskrējienos pa dubļainiem parka celiņiem, gabaliņš pa bruģi un finišs 3:49:12.

Finišētāja krekls

Finišētāja krekls

43304718_1806518886062528_5595929081985105920_o

Trase man kopumā patika. Visticamāk, ka nākamgad šķembu vairs nebūs, jo tie bija topošie ceļi, sausākā un mazāk vējainā laikā varētu tīri ātri uzskriet, protams, ja nav problēmu ar kalniem – tas ir viens no maniem vājajiem posmiem, ko vajadzētu koriģēt. No PB atpaliku par 35 minūtēm, bet tas jau ir tikai likumsakarīgi.
Tagad gan laiks restartam – dažas nedēļas jāpaskrien mierīgi, un tad jau jāsāk gatavoties kalnu gāšanai nākamajā sezonā.

3 komentāri rakstam Pirmais tūrisma maratons

  • Diddi Diddi

    Man arī izdevās šo trasi 42 km garumā noskriet kā tūrisma maratoniņu, par ko nenožēloju ne mirkli, jo viss patika- gan pilsēta, gan pauguriņi, gan lietus un vējš, gan igauņu puiši, kuri daudzkārt uzsāka sarunu. Rezultāts sanāca atbilstoši saskrietajiem (drīzāk nesaskrietajiem km). Mazliet niķojās vēders (ieplānoto 2 želeju vietā apēdu vien vienu). Jau samērā tuvu finišam deva padzerties kolu, ko šoreiz izmantoju. Par lielu pārsteigumu manam vēderam tas patika, un finišā varēju ieskriet ar milzu smaidu.

  • Malacis, Mārtiņ! Paguvi aizbraukt, nekriti par upuri laupītājiem, pārcieti slikto pašsajūtu, saņēmies, izturēji, noskrēji. Lieliski! Un rezultāts arī cienījams.

  • Hiēna Hiēna

    Piedzīvojumi pirms starta labie! Vispār pēc apraksta izklausās interesanta trase.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.