Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

RĪGA – BIKSTI

Jau pērn, 2016.gadā gribēju piedalīties Rīga – Biksti koptreniņā, bet sabijos no aukstā laika, kurā man nebija garo skrējienu skriešanas pieredzes, tādēļ aizbraucu skriet 24km distanci vienā no “Noskrien ziemu” posmiem.

Tajā pašā dienā nosolījos sev, ka līdz nākamajam gadam satrenēšos un jau ar pārliecību, ka līdz tam būšu labākā formā, skriešu neatkarīgi no laikapstākļiem, kas šogad gan bija ļoti piemēroti skriešanai.

Līdz gada beigām tiek saskrieti ~3000 km, bet tā īsti bez nekāda treniņplāna, vienkārši kilometrāžas apjomu palielināju laikam ejot.

Tā nopietni gatavošanās sākās vien 14 nedēļas pirms Bikstu skrējiena. Paldies Dropsim (Andrim Ronimoisam) par trenņu plāniem, bija grūti, reizēm pat neizturēju treniņu, bet tagad varu droši teikt, ka bija vērts pamocīties.

28. janvāris Rīga – Biksti (81km)

10 minūtes pirms starta

10 minūtes pirms starta

Tad nu tai dienai pienākot, vēl patīkams pārsteigums ir, ka numuru secība tiek pakārtota alfabētam, kas man palīdz tikt pie sava pirmā numura – Nr. 1, kas jau liek aizmirst par jebkāda veida izstāšanos (pagaidām).

Te nu mēs esam – kupls bariņš skrējēju kā arī organizatori un brīvprātīgie

Te nu mēs esam – kupls bariņš skrējēju kā arī organizatori un brīvprātīgie

Startējam 09:00!

Startējam 09:00!

Pirmais kontrolpunkts Piņķi (12km)

Pirmais kontrolpunkts Piņķi (12km)

Līdz pirmajam kontrolpunktam visai raiti skrienas ~5:15 km/min tempā, jau no starta iesēžos astē Spaidijam un Rubenam, skrienu līdzi, lai arī temps ir par augstu priekš manis, ņemot vērā, cik gara distance jāskrien, jūtos pārāk labi, lai bremzētu sevi, un nolemju skriet ar domu – ātrāk skriesi, tālāk tiksi. Tāpat, zinot savu fizisko formu, kaut kad plīsīšu 81km distancē.

riga-biksti-2017-055

No pirmā kontrolpunkta visspilgtāk atmiņā palikusi dievīgā Broku tēja, tā bija tieši laikā un sasildīja uz urrā! Ilgi neuzkavējamies, uzpildām ūdeni un dodamies tālāk, mēģinām turēt tempu 5:00-5:15, visiem trim mainoties lomām tempa turēšanā, nu jau esam nošķirti grupā – trijatā.

Bez nekādām problēmām nonākam 25km kontrolpunktā Lāčos – tēja, šokolādes desas šķēle, uzpildām ūdeni un prom! Jau pirmajā km pēc kontrolpunkta pazaudēju biedrus, tiem temps krities, kā rezultātā nolemju arī piebremzēt, tomēr vēl vairāk kā 50km priekšā, nav ko trakot, gan jau uzspēs vēl. Nometu tempu, sagaidu Spaidiju un Rubenu, un lēnām turpinām jau saudzīgākā 5:30-6:00 min/km tempā. Viena lieta, ko es visvairāk neciešu skrējiena laikā, kad sāk salt. Un šoreiz esmu nošāvis garām ar cimdu izvēli, cimdi kļuvuši mitri un vējš pūš cauri. Rokas ir sapūstas un uzpampušas, kaut kā līdz 35,5km kontrolpunktam to pieciešu, un tur jau izpalīdz Andris ar saviem cimdiem, paldies, stundas laikā rokas atkal sasila un līdz pat Bikstiem vairs ne brīdi nesala!

Ieskrienam trešajā kontrolpunktā (35,5km)

Ieskrienam trešajā kontrolpunktā (35,5km)

Te es izlēmu ļoooti karstu tēju iedzert kā aukstu ūdeni, kam negadās.. tā arī nepadzēries devos tālāk!

Te es izlēmu ļoooti karstu tēju iedzert kā aukstu ūdeni, kam negadās.. tā arī nepadzēries devos tālāk!

Ilgi gaidītā cimdu maiņa

Ilgi gaidītā cimdu maiņa

Pie reizes tiek pārvilkts sauss krekls garām rokām, apēstas pāris šķēles apelsīna un var doties ceļā uz nākamo kontrolpunktu, kas mūs sagaida 51.kilometrā, episkais Riekstu KP! Šoreiz  čamma esmu es, Spaidijs ar Rubenu jau prom.

Te nu sākas lielākais pārbaudījums, kājas sāk kļūt smagas, un aptuveni pēc 4h cīņas tiek savākti abi mani ceļa biedri (Spaidijs un mirkli vēlāk Rubens), kas mani demotivē vispār turpināt un spiež padoties vairāk kā jebkad. Bet uz aicinājumu lekt mašīnā un pamest trasi kopā ar viņiem atcērtu ar nē nē, es gribu tikt līdz nākamajam kontrolpunktam un tad lemšu tālāk!

Paldies, jūs mani lieliski tempā pavilkāt, ja atmiņa neviļ ~40km!

Paldies, jūs mani lieliski tempā pavilkāt, ja atmiņa neviļ ~40km!

Kājas vairs neklausa, tad nu nolemju sākt skrējiensoļojumu – 800m skrienu 100-200m ātri eju, bieži vien atskatos atpakaļ, vai nav kāds sekotājs, tomēr divatā būtu vieglāk. Meklēju kādu, kurš arī acīmredzami cieš kā es, kādu, kas pavelk, ko pavilkt un kam ir lielāka pārliecība par finišu kā man dotajā brīdī – kad abi ceļa biedri ir savākti no trases siltā mašīnā un, droši vien, ir ceļā uz gardo soļanku, rosolu un citiem labumiem, kas sagaida finišā – Bikstos!

Tā nu līdz 51.km, Riekstu kontrolpunktam, tiek nostreipuļots un tur – šosejas malā sagaida dīvāns, krēsli un viss pārējais, kas vilina izstāties manā šā brīža kondīcijā.

Ceturtais, Riekstu kontrolpunkts (51km)

Ceturtais, Riekstu kontrolpunkts (51.km)

Nežēlīgi…

Nemaz nemēģinu nekur apsēsties, zinu, kā tas beigsies. Ātri līdz somai, kas jau KP gaida mašīnā, paķeru snikeru un pāris SiS želejas, sarunāju, ka Dainis pārvedīs somu uz nākamo KP (60.km), kur mani sagaidīs sausas siltas drēbes, lukturītis, magnijs visādam gadījumam un vēl pāris želejas. Atskatoties atpakaļ, redzu, ka ir pāris sekotāji, tas priecē. No bagāti uzklātā galda paķeru vien pāris šķēles apelsīna, pa virsu uzkožu snikeri un uzdzeru kolu, un lēnām, negribīgi eju prom, visu gremojot, kamēr vēl neesmu pilnu muti pateicis, ka viss – vediet prom, man pietiek!

Tā nu atkal atsāku skrējiensoļojumu. Pēc visa apēstā tāds varens enerģijas bums parādās, bet īsti ātrāks nekļustu ~6:50 min/km kustos lēnām uz priekšu. Atskatos vēlreiz, un ir sekotāji, kas tuvojas, nu super, drīz vien būs kompānija! Par pārsteigumu uzpeld cita kompānija un priekšā, nevis aizmugurē. Tie ir 5 suņi, kas visai drosmīgi sargā savu teritoriju un neizskatās priecīgi par Rīga – Biksti skrējienu. Sagaidu tuvāko sekotāju – Raimondu, paķeram no grāvja pa kokam un ejam lēnām gar suņiem, rejošu suņu pavadībā noejam metrus 400, varbūt gluži ne atpūta, bet kājas kļūst vieglākas, un adrenalīna pieplūdums jūtams!

Turpinām skriet, beidzot neesmu vairs viens un ir vieglāk, daudz vieglāk. Raimondam arī viegli neiet, bet par izstāšanos ne reizi neieminas. Tik piemin, ka šī ir nu jau viņa pirmā ultra un līdz finišam kaut vai rāpus, bet tiks! That’s the spirit, tas mani pārliecina aizmirst visas iepriekš minētās šaubas par Bikstu sasniegšanu!  Un turpinām tādā pašā lēnā garā kustēt, skaitot izvietotos stabiņus gar ceļu, 4 stabus skriet, 1-2 stabus atpūsties ātri ejot, temps ~7 min/km, kas ir visai briesmīgi lēni, bet ātrāk ne par ko nesanāk.

Sasniedzam 60.km kontrolpunktu, kur jau gaida soma un siltas drēbes, pārģērbjos, izdzeru siltu buljonu, uzkožu sieru un marinētus gurķīšus, pieleju kolu pudelē, atšņorēju botes nedaudz vaļīgāk, kājas sapampušas un sāka spiest jau. Nu ko, vairs tikai pusmaratons, ieminos Raimondam. Jālaiž tālāk! Līdz nākamajam KP (72,5.km) seko smagākie kilometri trasē, bet tas fakts, ka es nemokos viens un redzu, ka kāds priekšā vēl mokās (Raimonds), visu atvieglo, turpinās stabiņu skaitīšanas stratēģija, nu jau nedaudz atvieglotā versijā – 400/200m skrienot/ejot (~ 7:15 km/min).

Sāk parādīties mazi kāpumi un skrējieni lejup, kur izmantojam gravitāciju, cik nu vien iespējams, skrienot lejup un taupoties, ejot augšup!

Sasniedzot 70.km, kad līdz KP vairs tikai 2,5km ieminos Raimondam, ka varētu pielikt tempu, man pēkšņi otrā elpa klāt. Raimonds atbild, ka vairs nav iekšā un turpinās tādā pašā garā. Nedaudz baidos no tā, ka pēkšņi tik viegli paliek, nolemju vēl 2,5km līdz pēdējam KP skriet tāpat kā līdz šim – ar pauzēm un, ja KP jutīšos tikpat labi, tad šaušu ārā līdz finišam tempā, bez apstājas.

Ieskrienam pēdējā 72,5.km kontrolpunktā, atkal kāda glāze kolas, uzkodas un vēl pēdējo reizi tiek ielieta kola līdzi pudelītē, jautāju vai varu ieskriet vēl desmitniekā, saņemu atbildi – ja tagad izskrien, tad esi tieši desmitais – nevilcinos un skrienu, ko kājas nes, sazin varbūt vēl kādu apsteigšu. Redzamība vien labi ja puskilometrs, visapkārt migla un jau satumst, velku ārā galvas lukturīti, jau laicīgi ieslēdzu. Pāris minūtēs jau ir piķa melna tumsa, mēģinu kādu vesti saskatīt kaut kur tālumā. Kad viena jau pamanīta, temps sāk kāpt kājām nejūtot, tās pēkšņi vieglas kļuvušas. Palieku dusmīgs, nopietni pēc 72,5km!? Kur jūs bijāt 45.-72,5.km, kad es vilkos kā sašauts? Laikam jau tur galvā bija problēma, ne kājās, ko pierāda pēdējo 9km ātrums, 4:45-5:05, kas man bija ātrākie kilometri visas distances garumā (viela pārdomām). Tad nu, ja kājas klausa – jāķer vien atlikušie distancē tipinātāji, nepaiet ne 2km, kā skrienu garām Rolandam, pārliecinos, ka viss ok, novēlu veiksmi un skriešus pēc nākamā jāņtārpiņa vestē. 77 km nopīkst un redzu priekšā vēl vienu atstarojošu vesti, pēdējo reizi pāreju soļos, lai izdzertu atlikušo kolu kopā ar želeju un ķeru, noķeru un apsteidzu Aigaru, kam arī uzsitu pa plecu, skatienā gan redzu izbīli, neko vairāk, nu nekas, novēlu veiksmi un skrienu tālāk. Pāris minūtes vēlāk, ieraugot zīmi “Biksti”, ir tāds atvieglojums un reizē stress. Vēl taču jāatrod, kur tad ir tā finiša māja! Stāv šosejas malā vīrietis, kas paaicina klāt un paskaidro, kā atrast māju, pametu viņu, skrienot norādītājā virzienā, un pēkšņi viss viņa teiktais ir aizmirsts. Kaut kāds tiltiņš jāmeklē, tas ir viss, ko atceros! Nu ja tiltiņš, tātad sākšu ar upes meklēšanu, ko arī izdodas ātri vien atrast, kurai sekojot gar krastu arī atrodu tiltiņu, un par laimi māja vien netālu no tiltiņa ir, ko arī ātri vien pamanu un lidoju uz finišu pārlaimīgs un atviegloti spēka pilns! Jāāā, protams, neiztikt bez slavenās frāzes “nekad vairs”, kas šobrīd, rakstot par šo skrējienu, vairs tik pārliecinoši neskan galvā kā distances otrajā pusē!

Pēc 8 stundām un 31 minūtes Biksti ir sasniegti, ar smagu nopūtu iekaros finišā, mājas uzrakstā “Tiltiņi”

Pēc 8 stundām un 31 minūtes Biksti ir sasniegti, ar smagu nopūtu iekaros finišā, mājas uzrakstā “Tiltiņi”

Paldies par skrējienu un pasākumu vispār kopumā, kārtējo reizi iepazinu sevi ultrā vēl vairāk un zinu, pie kā ir jāpiestrādā turpmāk sezonā! 


© https://agrisn.wordpress.com/

10 komentāri rakstam RĪGA – BIKSTI

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.