Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

VSK Noskrien komanda pirms maratona bildējas 8:00 pie Lielā Kristapa krastmalā.

Biksti-Rīga. Mājup skrienas vieglāk

Aizvadīts kārtējais ultramaratons. Ceturtais trīs gadu laikā, kopš sāku skriet. Šoreiz ātrākais un patīkamākais no visiem. Un vispirms milzīga pateicība Limanānu ģimenei un visiem brīvprātīgajiem, kas ļāva notikt šim brīnišķīgajam pasākumam!

To, ka gribēšu šo 82 kilometru ultrakoptreniņu skriet, zināju jau pirms gada, finišējot šādā pasākumā (pērn gan tas notika pretējā virzienā). Toreiz gāja grūti, beigās nevarēju paskriet vispār un kopumā nosoļoju traki daudz, bet vēlme atkārtot bija liela. Tomēr pēc veiksmīgi pieveiktā skrējiensoļojuma Rīga-Valmiera sāka vajāt trauma pēc traumas – divreiz nobruka ceļgals, kas pamatīgi izcūkoja pavasara un vasaras skriešanas sezonu, bet rudenī iedzīvojos stresa lūzumu buķetē pēdā, kas gan ļāva tikt cauri tikai ar slodzes samazināšanu, kā arī D vitamīna un kalcija terapiju, un skriešana nebija jāpārtrauc. Bija jau bažas, cik un kā varēšu vispār skriet, tomēr rudenī un ziemā varēju trenēties tīri labi un seriāla “Noskrien ziemu” pirmajos 2 posmos parādīt tīri sakarīgu sniegumu. Pusotru nedēļu pirms starta treniņā, skrienot intervālus, sastiepu apakšstilba muskuli (aizmugurē, virs potītes). Ar tādu pašu sāpošu noskrēju arī Āraišu sacīkstes pa sasalušajiem pampakiem, sāka sāpēt vēl vairāk, un nācās aizkāpt līdz fizioterapeitam, kurš muskuli pamatīgi izspaidīja un noteipoja. Pa nedēļu skrēju ļoti maz un līdz startam vairs nekādu bēdu par muskuli nebija.

Salīdzinot ar startu pirms gada, biju par kādu kilogramu vieglāks, bet tāpat kādus 8-10 kg smagāks, nekā vajadzētu. Bija bažas par to, ka kopš jūnija neko garāku par 30 km nebiju skrējis, tomēr cerēju, ka izbraukšu cauri ar diezgan lielo intensitāti īsākajos treniņos. Pērn biju smēķēšanu atmetis gada sākumā, bet vasarā, dīkdieņojoties ar traumām, atkal atsāku. Tomēr decembra sākumā atkal netikumu nometu un no Bikstiem uz Rīgu varēju doties ar diezgan tīrām plaušām. Priecēja tas, ka laiku solīja labu, nelielu ceļavēju un kopumā trasi lejup no kalna. Līdzi paķēru mugursomu, lukturi, atstarojošo vesti, poverbanku, 5 SIS želejas (tikai 2 kofeīna, jo izrādījās, ka pārējās esmu izēdis).

Starta dienā kopīgi ar vairākiem citiem trakajiem autobusā devāmies uz Bikstiem. “Dzirnaviņu” viesu namā tikām laipni sagaidīti, pārģērbāmies, piereģistrējāmies, nofočējāmies un bijām gatavi doties trasē.

27369069_1516465168401236_6431823862508697665_o
Muzikālā komanda

Muzikālā komanda

27356261_1516465665067853_8435121240102623764_o

27355791_1516465985067821_6721184003156298736_o

27023891_1516466191734467_5922458559511434519_o

Šogad skriet gribētāju bija mazāk nekā pērn, iespējamie līderi darbojās pēc saviem treniņplāniem, tāpēc nospraudu sev nekaunīgu uzdevumu noskriet ātrāk par 9 stundām (pērn bija 9:38) un veiksmes gadījumā iespraukties olimpiskajā sešiniekā.

Pirmos 25 kilometrus skrēju plānotajā tempā – ap 5min/km, brīžiem nedaudz ātrāk, brīžiem nedaudz lēnāk. Īpašas smaguma sajūtas nebija, bet sākums tik viegli neskrējās, kā bija iepriekšējos divos ultramaratonos. Pulss arī turējās nedaudz augstāks, nekā gribētos, bet nekas arī īpaši nesāpēja.

27024226_1516470928400660_9084024606571762545_o
27164634_1516471095067310_1046562447131831851_o

Pirmais kontrolpunkts bija pēc 8 km Anneniekos. Tur īpaši nekavējos, man ātri uzpildīja pudeli ar kolas un tējas maisījumu, apēdu apelsīna daivu un rikšoju tālāk. Pēc kāda laiciņa iestājās janvārim īsti raksturīgs laiks – uzspīdēja saulīte, un sametās riktīgi karsti. Cimdus novilku, lai uzvilktu atpakaļ tikai pēc tumsas iestāšanās. Pikti šķendējos, ka neesmu līdzi paņēmis keponu, jo ziemas cepurē svīdu ne pa jokam, nekā cita nost vilkt nevarēju, un tā nu tā kā tāds silts pīrādziņš turpināju rikšot. Satiksme īpaši netraucēja, vienīgi fūres regulāri aizšļāca brilles, tās mēģināju ar cimdiem tīrīt, bet brīžiem sanāca vien stiklus noķēpāt un tad nu tāds ar miglainu skatu turpināju vien klīst uz Rīgas pusi. Bija interesanti vērot vietas, kur pirms gada knapi vilkos un vaimanāju, bet tagad varēju laist slaidā riksī. 15.kilometrā apēdu pirmo bezkofeīna želeju.

Otrajā kontrolpunktā (21.kilometrs), kas atradās Pienavā, iegrauzu dažus čipsus, sieru un apelsīnus, sasmīdināju Ultralapsu, dabūju savu uzpildīto pudeli un devos tālāk. Pusmaratonu biju pieveicis 1:48, likās tīri ok. Temps vēl turējās ap 5min/km, bet pēc 25.kilometra jau sāku kļūt lēnāks, tempu turot ap 5.10-5.20min/km. Apēdu otro bezkofeīna želeju. Trešajā kontrolpunktā (29.kilometrs), pirms pārvada pār dzelzceļu noķēru Ābolu Jāni, kurš bija braši sācis, bet sāka pagurt.

16 km garais posms līdz nākamajam kontrolpunktam (45.kilometrs) Kalnciema DUS izvērtās grūtākais visa skrējiena laikā. Sākumā vēl Ābols skrēja netālu aiz manis, bet tad jau rikšoju viens pats. Temps nokritās uz 5.30-5.40min/km, sāka sāpēt (vai vismaz izlikās, ka sāp) aizvien vairāk ķermeņa daļas – te pēdas, te gūžas, nez kāpēc arī pleci un rokas. Sāku kalt visdažādākos plānus par izstāšanos, bet nospriedu, ka maratona distance tomēr jānoskrien un līdz kontrolpunktam jātiek. Katram gadījumam apēdu vienīgās divas ibumetīna tabletes un beigu galam taupīto kofeīna želeju. Tad vēl garām vēja ātrumā aizskrēja Dāvis. Viņa uzmundrinājuma vārdi nelīdzēja, Mīkstmiesis bija klāt, gribējās apsēsties un raudāt. Tomēr vēlme tikt līdz tuvākajam benzīntankam un piedzerties uzvarēja, tāpēc turpināju rikšot. Tad, vai nu ibumetīns, vai kofeīns, bet palika skriet tīri viegli. Krājās kilometrs pēc kilometra, bet īpaši grūtāk nepalika, brīžiem pat padungoju kādu dziesmiņu vai uzsvilpoju. Pat pie suņu mājas, kur pērn pa pļavu skraidīja vairāki melni, lieli suņi, manīju tikai vienu duksi un to pašu tikai labu gabalu no ceļa lamājamies (ja nemaldos, tas bija šajā posmā).

Kontrolpunktā ieskrēju tīri svaigs un labā omā, maratona distanci biju pieveicis 3:47. Kad uzzināju, ka esmu trešais, oma uzleca vēl par dažām pakāpēm augstāk un, sastrēbies Daiņa pasniegto gardo buljonu, sparīgi devos tālāk, dažus kilometrus skrienot pat ap 5.30min/km. Ap 50.kilometru apēdu pēdējo bezkofeīna želeju un tā arī mierīgi sasniedzu nākamo kontrolpunktu pie “Lāčiem” (55.kilometru). Ilgi tur nečammājos, ātri uzpildījos un devos tālāk. Paskriet vēl varēja tīri normāli.

Ap 60.kilometru beidzot ieraudzīju normālu mežu, kurā var ielīst. To arī izmantoju, lai pie reizes uzliktu lukturi, jo sāka krēslot, un apēstu savu pēdējo kofeīna želeju. Izrādījās, ka somā lukturis bija ieslēdzies. Varbūt tāpēc, varbūt citu iemeslu dēļ, bet baltā gaisma spīdēja ļoti vārgi, nācās pārslēgt uz sarkano. Par laimi, ceļš bija labi redzams arī bez luktura. Tāds sarkani mirgojošs kā luksofors arī turpināju ceļu, temps lielākoties ap 5.45min/km. Dažbrīd uz kādām sekundēm pārgāju soļos, bet minimāli, galvenokārt lai padzertos.

Tuvojoties pagriezienam uz Piņķiem, bažījos, ka nepaskrienu garām, jo biju tur skrējis tikai no otras puses. Bažas nebija veltas, jo Ābols pamanījās paskriet garām un pieveikt dažus liekus km. Pirms pagrieziena mani noķēra viens taksometrs, interesējoties, kur esot kaut kāda Annas skola. Nācās atzīt, ka nezinu, laikam tāpēc vizināt nepiedāvāja. Piņķu pagriezienu veiksmīgi atradu, ceļš bija skaists, skrēju svilpodams, juzdams finiša smaržu. Piestāja vēl viena mašīna, jauns čalis interesējās, kas par sacensībām, novēlēja laimīgu ceļu. Piņķos vēl sacienājos pēdējā kontrolpunktā (68.kilometrs) un turpināju ceļu. Tiesa, bez savas pudeles. Par laimi, tiku sasaukts un pie pudeles tiku, kas man tika gādīgi atnesta, tā ka beigu posmā jāslāpst nebija.

Pustumsā atradu kaut kādu taku pāri pļavai uz gājēju pāreju. Aiz tās bija ieteikums skriet cauri mežam, bet bez baltās gaismas lukturī lāgā neredzēju un neriskēju tur līst iekšā, tāpēc skrēju pa sniegu un dubļiem gar šosejas malu, līdz sasniedzu gājēju tiltiņu. Aiz tā jau varēju atkal skriet svilpodams, līdz sasniedzu Jūrmalas veloceliņu, nekur nenomaldoties. Kārtējo reizi nolamāju Babītes pašvaldību, kas savu celiņa daļu bija notīrījusi slikti vai vispār nebija tīrījusi, veiksmīgi nokļuvu Rīgas daļā un pa smuko asfaltu tipināju uz priekšu.

Nu jau ātrums bija krities līdz 6min/km, dažos kilometros arī lēnāk. Nebija jau arī motivācijas ātri nesties, jo Valdis bija priekšā teju stundu, bet aizmugurē neviena nemanīju. Atļāvos nedaudz paslinkot, šad tad brīžiem pārejot soļos, pie Botāniskā dārza ielīdu benzīntankā, lai panašķotos. Tad jau arī drīz bija klāt Vanšu tilts un veiksmīgs finišs Adidas Runners bāzē, dušas, zupa, ballīte un iespēja draudzīgā atmosfērā noskatīties, kā Usiks piekauj Briedi.
Svinīga sagaidīšana finišā

Svinīga sagaidīšana finišā

27024254_1516506031730483_8529700215058210375_o

27023857_1516506201730466_2700594067565453003_o

Godalgotais trijnieks

Godalgotais trijnieks

Tā nu tika pieveikti 82.38 km 8 stundās un 10 minūtēs, vidējais ātrums 5.57min/km. Pērnā gada laiks uzlabots par pusotru stundu. Turklāt nebija miršana beigās, garas staigāšanas. Pat finišā likās, ka mierīgi varētu rikšot vēl tālāk.

Mazais riksis uz Bikstiem

Saraksts

Kad nu elpa atvilkta, var nedaudz atskatīties uz jauko 81 km koptreniņu Rīga-Biksti. Kāpēc tik daudz? Tā kā biju pieteicies ultramaratona Rīga-Valmiera 107km distancei, tad daži samērā gari treniņi noteikti bija vajadzīgi, un Rīga-Biksti ar ēdināšanas/dzirdināšanas punktiem, fantastiskiem brīvprātīgajiem un viesmīlīgiem saimniekiem galapunktā bija lieliska izvēle pamēģināt kaut ko garāku par ikdienā pierastajiem 20-30 km.

Bija gan nelielas bažas, jo pērn Cēsu ultramaratonā pa takām 78 km gāja gaužām grūti, kaut arī biju krietni vieglāks un labākā formā nekā tagad. Nebija arī skriets vairāk par 30 km kopš Mākoņkalna Stirnu buka, turklāt novembris un decembris pamatīgi noslinkots. Bija gan arī plusi – nebiju smēķējis jau veselu mēnesi, jāskrien šoreiz pa asfaltu un laiks gandrīz ideāls.

Tā nu 28.janvāra rītā devos uz starta vietu Pārdaugavā. Līdzi mugursomā paņēmu 6 želejas, 1 no tām dubultkofeīna, rezerves cepuri, zeķes, plāksterus, galvas lukturīti un katram gadījumam arī lieku kreklu un šalli, mugurā atstarojošā veste ar Stop Drugs simbolu – savu parasto vesti biju kaut kur nozaudējis. Viesmīlīgā Limanānu pāra dzīvoklī visi piereģistrējāmies, saņēmām numurus, ārā kopīga bildēšanās, instruktāža drošības noteikumos, starts un priekšā vairs tikai 81 km.

Sākums pa Jūrmalas veloceliņu aizgāja raiti, ātrums 5.20-5.30min/km. Ātrākie aizmuka, lēnākie atpalika, tā ka jau pirmajos kilometros skrēju samērā vientulīgi. Babītes pašvaldības daļā veloceliņš bija drausmīgi slidens, labāk neteikšu, kādus vārdus veltīju Babītes pašvaldībai, par laimi, pa ledu bija jāskrien tikai kāds puskilometrs līdz tiltam, tad pa trepēm augšā un pa šoseju uz Piņķiem. Šis gabaliņš arī nebija īpaši omulīgs, malā dubļi un daudz mašīnu, turklāt sāka salt ausis, jo biju startējis keponā, bet drēgnā migla saldēja vairāk nekā pēc grādiem vajadzētu būt (nedaudz virs 0).

Piņķu kontrolpunktā ap 12.km laipnie brīvprātīgie pacienāja ar karstu tēju un kolu, uzpildīju pudeli, uzvilku siltāku cepuri un laidu tālāk. Pēc dažiem km izlīdu uz Liepājas šosejas un sākās ilgais ceļš kāpās, tikai kāpu vietā šoseja, nebeidzami meži un lauki. Nākamais kontrolpunkts tika sasniegts ap 25.km, kur tikai padzēros, iegrauzu pāris saldumu un rikšoju tālāk. Temps joprojām bija raits, ap 5.30-5.40 min/km.

Piņķi

Pēc noskrietiem 30 km izpriecas beidzās, sākās jau nopietnāks darbs, bet liela grūtuma nebija, kaut arī dažas reizes nedaudz pārgāju uz soļiem. Nākamo kontrolpunktu ap 37.km sasniedzu arī viegli, bet ceļš līdz nākamajam kontrolpunktam 51.kilometrā jau palika grūtāks – gan stīvums kājās sāka mesties, gan ēst sagribējās briesmīgi. Vairākkārt tiku kārdināts ar vēja kūkām, ja izstāšos, Riekstu kontrolpunktā bija kārdinājumam izlikta dažāda šmiga, tomēr rikšoju vien tālāk.

RiekstuKP

Tagad jau miksēju skriešanu ar iešanu – sākumā kādus 3 km skrēju, 1 gāju, vēlāk jau proporcija izlīdzinājās, bet uz beigu pusi pienāca jau pazīstamās gūžu sāpes, kas vairs neļāva noskriet vienā reizē vairāk par 100-200 metriem. Toties soļot varēju raiti un braši.

Nez kā man būtu ar tikšanu līdz galam, ja uz beigu pusi negadītos vilcēji – vispirms mazais puika kādu puskilometru paturēja tempu, vēlāk dažus kilometrus pavilka Ilze Limanāne un Lelde Broka.

Visgrūtākais posms bija starp 60. un 70. kilometru, kad arī apēdu niknāko kofeīna želeju. Sāka jau tumst, meklēju somā lukturi un pamanīju, ka pačibējis telefons. Par laimi, Dainis ar auto pamanīja, ka neganti rokos par somu, piestāja un uzpīkstināja – par laimi, tikai kādus 100 metrus atpakaļ telefons tapa veiksmīgi atrasts.

Tālāk pēc pēdējā kontrolpunkta ap 72.kilometru centīgi soļoju pa tumsu, epizodiski mēģinot paskriet. Pie pašiem Bikstiem mani noķēra Gvido, pie pagrieziena uz galapunktu dežūrēja Jānis un vēl gādīgi piedāvāja vējakūku un izstāties puskilometru pirms finiša, tad jau šķērsojām tiltiņu, meitenes ar bungām kārtīgi rībināja, lai vieglāk galapunktu atrast, un tad jau saldais finišs “Tiltiņos” pēc 81,5 km.

RĪGA – BIKSTI

Jau pērn, 2016.gadā gribēju piedalīties Rīga – Biksti koptreniņā, bet sabijos no aukstā laika, kurā man nebija garo skrējienu skriešanas pieredzes, tādēļ aizbraucu skriet 24km distanci vienā no “Noskrien ziemu” posmiem.

Tajā pašā dienā nosolījos sev, ka līdz nākamajam gadam satrenēšos un jau ar pārliecību, ka līdz tam būšu labākā formā, skriešu neatkarīgi no laikapstākļiem, kas šogad gan bija ļoti piemēroti skriešanai.

Līdz gada beigām tiek saskrieti ~3000 km, bet tā īsti bez nekāda treniņplāna, vienkārši kilometrāžas apjomu palielināju laikam ejot.

Tā nopietni gatavošanās sākās vien 14 nedēļas pirms Bikstu skrējiena. Paldies Dropsim (Andrim Ronimoisam) par trenņu plāniem, bija grūti, reizēm pat neizturēju treniņu, bet tagad varu droši teikt, ka bija vērts pamocīties.

28. janvāris Rīga – Biksti (81km)

10 minūtes pirms starta

10 minūtes pirms starta

Tad nu tai dienai pienākot, vēl patīkams pārsteigums ir, ka numuru secība tiek pakārtota alfabētam, kas man palīdz tikt pie sava pirmā numura – Nr. 1, kas jau liek aizmirst par jebkāda veida izstāšanos (pagaidām).

Te nu mēs esam – kupls bariņš skrējēju kā arī organizatori un brīvprātīgie

Te nu mēs esam – kupls bariņš skrējēju kā arī organizatori un brīvprātīgie

Startējam 09:00!

Startējam 09:00!

Pirmais kontrolpunkts Piņķi (12km)

Pirmais kontrolpunkts Piņķi (12km)

Līdz pirmajam kontrolpunktam visai raiti skrienas ~5:15 km/min tempā, jau no starta iesēžos astē Spaidijam un Rubenam, skrienu līdzi, lai arī temps ir par augstu priekš manis, ņemot vērā, cik gara distance jāskrien, jūtos pārāk labi, lai bremzētu sevi, un nolemju skriet ar domu – ātrāk skriesi, tālāk tiksi. Tāpat, zinot savu fizisko formu, kaut kad plīsīšu 81km distancē.

riga-biksti-2017-055

No pirmā kontrolpunkta visspilgtāk atmiņā palikusi dievīgā Broku tēja, tā bija tieši laikā un sasildīja uz urrā! Ilgi neuzkavējamies, uzpildām ūdeni un dodamies tālāk, mēģinām turēt tempu 5:00-5:15, visiem trim mainoties lomām tempa turēšanā, nu jau esam nošķirti grupā – trijatā.

Bez nekādām problēmām nonākam 25km kontrolpunktā Lāčos – tēja, šokolādes desas šķēle, uzpildām ūdeni un prom! Jau pirmajā km pēc kontrolpunkta pazaudēju biedrus, tiem temps krities, kā rezultātā nolemju arī piebremzēt, tomēr vēl vairāk kā 50km priekšā, nav ko trakot, gan jau uzspēs vēl. Nometu tempu, sagaidu Spaidiju un Rubenu, un lēnām turpinām jau saudzīgākā 5:30-6:00 min/km tempā. Viena lieta, ko es visvairāk neciešu skrējiena laikā, kad sāk salt. Un šoreiz esmu nošāvis garām ar cimdu izvēli, cimdi kļuvuši mitri un vējš pūš cauri. Rokas ir sapūstas un uzpampušas, kaut kā līdz 35,5km kontrolpunktam to pieciešu, un tur jau izpalīdz Andris ar saviem cimdiem, paldies, stundas laikā rokas atkal sasila un līdz pat Bikstiem vairs ne brīdi nesala!

Ieskrienam trešajā kontrolpunktā (35,5km)

Ieskrienam trešajā kontrolpunktā (35,5km)

Te es izlēmu ļoooti karstu tēju iedzert kā aukstu ūdeni, kam negadās.. tā arī nepadzēries devos tālāk!

Te es izlēmu ļoooti karstu tēju iedzert kā aukstu ūdeni, kam negadās.. tā arī nepadzēries devos tālāk!

Ilgi gaidītā cimdu maiņa

Ilgi gaidītā cimdu maiņa

Pie reizes tiek pārvilkts sauss krekls garām rokām, apēstas pāris šķēles apelsīna un var doties ceļā uz nākamo kontrolpunktu, kas mūs sagaida 51.kilometrā, episkais Riekstu KP! Šoreiz  čamma esmu es, Spaidijs ar Rubenu jau prom.

Te nu sākas lielākais pārbaudījums, kājas sāk kļūt smagas, un aptuveni pēc 4h cīņas tiek savākti abi mani ceļa biedri (Spaidijs un mirkli vēlāk Rubens), kas mani demotivē vispār turpināt un spiež padoties vairāk kā jebkad. Bet uz aicinājumu lekt mašīnā un pamest trasi kopā ar viņiem atcērtu ar nē nē, es gribu tikt līdz nākamajam kontrolpunktam un tad lemšu tālāk!

Paldies, jūs mani lieliski tempā pavilkāt, ja atmiņa neviļ ~40km!

Paldies, jūs mani lieliski tempā pavilkāt, ja atmiņa neviļ ~40km!

Kājas vairs neklausa, tad nu nolemju sākt skrējiensoļojumu – 800m skrienu 100-200m ātri eju, bieži vien atskatos atpakaļ, vai nav kāds sekotājs, tomēr divatā būtu vieglāk. Meklēju kādu, kurš arī acīmredzami cieš kā es, kādu, kas pavelk, ko pavilkt un kam ir lielāka pārliecība par finišu kā man dotajā brīdī – kad abi ceļa biedri ir savākti no trases siltā mašīnā un, droši vien, ir ceļā uz gardo soļanku, rosolu un citiem labumiem, kas sagaida finišā – Bikstos!

Tā nu līdz 51.km, Riekstu kontrolpunktam, tiek nostreipuļots un tur – šosejas malā sagaida dīvāns, krēsli un viss pārējais, kas vilina izstāties manā šā brīža kondīcijā.

Ceturtais, Riekstu kontrolpunkts (51km)

Ceturtais, Riekstu kontrolpunkts (51.km)

Nežēlīgi…

Nemaz nemēģinu nekur apsēsties, zinu, kā tas beigsies. Ātri līdz somai, kas jau KP gaida mašīnā, paķeru snikeru un pāris SiS želejas, sarunāju, ka Dainis pārvedīs somu uz nākamo KP (60.km), kur mani sagaidīs sausas siltas drēbes, lukturītis, magnijs visādam gadījumam un vēl pāris želejas. Atskatoties atpakaļ, redzu, ka ir pāris sekotāji, tas priecē. No bagāti uzklātā galda paķeru vien pāris šķēles apelsīna, pa virsu uzkožu snikeri un uzdzeru kolu, un lēnām, negribīgi eju prom, visu gremojot, kamēr vēl neesmu pilnu muti pateicis, ka viss – vediet prom, man pietiek!

Tā nu atkal atsāku skrējiensoļojumu. Pēc visa apēstā tāds varens enerģijas bums parādās, bet īsti ātrāks nekļustu ~6:50 min/km kustos lēnām uz priekšu. Atskatos vēlreiz, un ir sekotāji, kas tuvojas, nu super, drīz vien būs kompānija! Par pārsteigumu uzpeld cita kompānija un priekšā, nevis aizmugurē. Tie ir 5 suņi, kas visai drosmīgi sargā savu teritoriju un neizskatās priecīgi par Rīga – Biksti skrējienu. Sagaidu tuvāko sekotāju – Raimondu, paķeram no grāvja pa kokam un ejam lēnām gar suņiem, rejošu suņu pavadībā noejam metrus 400, varbūt gluži ne atpūta, bet kājas kļūst vieglākas, un adrenalīna pieplūdums jūtams!

Turpinām skriet, beidzot neesmu vairs viens un ir vieglāk, daudz vieglāk. Raimondam arī viegli neiet, bet par izstāšanos ne reizi neieminas. Tik piemin, ka šī ir nu jau viņa pirmā ultra un līdz finišam kaut vai rāpus, bet tiks! That’s the spirit, tas mani pārliecina aizmirst visas iepriekš minētās šaubas par Bikstu sasniegšanu!  Un turpinām tādā pašā lēnā garā kustēt, skaitot izvietotos stabiņus gar ceļu, 4 stabus skriet, 1-2 stabus atpūsties ātri ejot, temps ~7 min/km, kas ir visai briesmīgi lēni, bet ātrāk ne par ko nesanāk.

Sasniedzam 60.km kontrolpunktu, kur jau gaida soma un siltas drēbes, pārģērbjos, izdzeru siltu buljonu, uzkožu sieru un marinētus gurķīšus, pieleju kolu pudelē, atšņorēju botes nedaudz vaļīgāk, kājas sapampušas un sāka spiest jau. Nu ko, vairs tikai pusmaratons, ieminos Raimondam. Jālaiž tālāk! Līdz nākamajam KP (72,5.km) seko smagākie kilometri trasē, bet tas fakts, ka es nemokos viens un redzu, ka kāds priekšā vēl mokās (Raimonds), visu atvieglo, turpinās stabiņu skaitīšanas stratēģija, nu jau nedaudz atvieglotā versijā – 400/200m skrienot/ejot (~ 7:15 km/min).

Sāk parādīties mazi kāpumi un skrējieni lejup, kur izmantojam gravitāciju, cik nu vien iespējams, skrienot lejup un taupoties, ejot augšup!

Sasniedzot 70.km, kad līdz KP vairs tikai 2,5km ieminos Raimondam, ka varētu pielikt tempu, man pēkšņi otrā elpa klāt. Raimonds atbild, ka vairs nav iekšā un turpinās tādā pašā garā. Nedaudz baidos no tā, ka pēkšņi tik viegli paliek, nolemju vēl 2,5km līdz pēdējam KP skriet tāpat kā līdz šim – ar pauzēm un, ja KP jutīšos tikpat labi, tad šaušu ārā līdz finišam tempā, bez apstājas.

Ieskrienam pēdējā 72,5.km kontrolpunktā, atkal kāda glāze kolas, uzkodas un vēl pēdējo reizi tiek ielieta kola līdzi pudelītē, jautāju vai varu ieskriet vēl desmitniekā, saņemu atbildi – ja tagad izskrien, tad esi tieši desmitais – nevilcinos un skrienu, ko kājas nes, sazin varbūt vēl kādu apsteigšu. Redzamība vien labi ja puskilometrs, visapkārt migla un jau satumst, velku ārā galvas lukturīti, jau laicīgi ieslēdzu. Pāris minūtēs jau ir piķa melna tumsa, mēģinu kādu vesti saskatīt kaut kur tālumā. Kad viena jau pamanīta, temps sāk kāpt kājām nejūtot, tās pēkšņi vieglas kļuvušas. Palieku dusmīgs, nopietni pēc 72,5km!? Kur jūs bijāt 45.-72,5.km, kad es vilkos kā sašauts? Laikam jau tur galvā bija problēma, ne kājās, ko pierāda pēdējo 9km ātrums, 4:45-5:05, kas man bija ātrākie kilometri visas distances garumā (viela pārdomām). Tad nu, ja kājas klausa – jāķer vien atlikušie distancē tipinātāji, nepaiet ne 2km, kā skrienu garām Rolandam, pārliecinos, ka viss ok, novēlu veiksmi un skriešus pēc nākamā jāņtārpiņa vestē. 77 km nopīkst un redzu priekšā vēl vienu atstarojošu vesti, pēdējo reizi pāreju soļos, lai izdzertu atlikušo kolu kopā ar želeju un ķeru, noķeru un apsteidzu Aigaru, kam arī uzsitu pa plecu, skatienā gan redzu izbīli, neko vairāk, nu nekas, novēlu veiksmi un skrienu tālāk. Pāris minūtes vēlāk, ieraugot zīmi “Biksti”, ir tāds atvieglojums un reizē stress. Vēl taču jāatrod, kur tad ir tā finiša māja! Stāv šosejas malā vīrietis, kas paaicina klāt un paskaidro, kā atrast māju, pametu viņu, skrienot norādītājā virzienā, un pēkšņi viss viņa teiktais ir aizmirsts. Kaut kāds tiltiņš jāmeklē, tas ir viss, ko atceros! Nu ja tiltiņš, tātad sākšu ar upes meklēšanu, ko arī izdodas ātri vien atrast, kurai sekojot gar krastu arī atrodu tiltiņu, un par laimi māja vien netālu no tiltiņa ir, ko arī ātri vien pamanu un lidoju uz finišu pārlaimīgs un atviegloti spēka pilns! Jāāā, protams, neiztikt bez slavenās frāzes “nekad vairs”, kas šobrīd, rakstot par šo skrējienu, vairs tik pārliecinoši neskan galvā kā distances otrajā pusē!

Pēc 8 stundām un 31 minūtes Biksti ir sasniegti, ar smagu nopūtu iekaros finišā, mājas uzrakstā “Tiltiņi”

Pēc 8 stundām un 31 minūtes Biksti ir sasniegti, ar smagu nopūtu iekaros finišā, mājas uzrakstā “Tiltiņi”

Paldies par skrējienu un pasākumu vispār kopumā, kārtējo reizi iepazinu sevi ultrā vēl vairāk un zinu, pie kā ir jāpiestrādā turpmāk sezonā! 


© https://agrisn.wordpress.com/

Bikstu virzienā

Ir tādi skrējieni, kurus man ne par ko negribās laist garām. Skrējiens/ballīte no Rīgas uz Bikstiem droši ierakstās manā plānotājā jau trešo reizi. Man patīk, ka tās nav sacensības, un skrējiena garums ir atkarīgs tikai no gribēšanas un garastāvokļa. Ņemot vērā manu pēdējā laika nelāgo pašsajūtu un sliktās analīzes, domāju, ka pilna distance man šoreiz nebūs pa spēkam, tomēr apņemos lēni un prātīgi notipināt vismaz 50 km. Pirms došanās gaidāmajā Grankanārijas piedzīvojumā, gribētos pārliecināties, ka spēju patirināties ilgāk par pāris stundām.

Riga - Biksti 2017 022

Rīts Mārtiņielā iesācies agri. Jau 9:00 starts un visi sportiskie Limanānu viesi naski metas pa slideno bruģi prom Bikstu virzienā. Es arī. Mani īpaši nemulsina atrašanās pašā astes galā. Kaut kā man šodien vienalga. Pirmajā vietā veselība. Grasos sekot līdzi savām sajūtām un stāties ārā pie pirmajām grūtību pazīmēm. Vai tas vispār izklausās pēc manis? Jau pēc pāris kilometriem es kļūstu par lēnu Ingai, un viņa pamazām attālinās. Tas labi, lai sakopotu domas un noskaņotos gaidāmajam ceļam, man šobrīd gribas vientulību. Skrienu aiz kāda tēva ar mazu puisīti un 2 meitenēm – vienai raibi legingi, otrai pelēka, adīta cepurīte. Nepazīstu viņas. Šodien vispār daudzus nepazīstu. Kur tik daudz traku cilvēku savācies? Temps ap 6:30 – 6:40. Es jau vienreiz esmu mēģinājusi sākt skrējienu lēnām. Tas bija pērn Cēsīs. Nu nekādā jēgā gan tur uz beigām sataupījusies nebiju. Šodien gan arī nav tāda mērķa. Vienkārši skrienu. Lēno treniņu nezināmā garumā. No pārdomām izrauj 3 stirnu bariņš, kas šķērso veloceliņu. Skaisti dzīvnieki. Tuvojas tilts, pa kuru jāskrien augšā uz apvedceļu. Tajā vietā ceļš ļoti slidens. Kaut kā cenšos laipot pa vienu, pa otru pusi, bet tepat jau ir. Kamēr prātoju, kurā pusē parasti raušamies augšā, priekšā skrienošais bariņš to steidz darīt pa tālāko malu. Uz tilta gaida Matīss un filmē. Tipinu tālāk. Šis tāds nepatīkams posms ar visādiem piebraucieniem un nobraucieniem, jāuzmanās. Pa ceļam vēl sastopu Laimoni un tieku pie apskāviena. Tuvojas Piņķi, un man ļoti gribas ēst. Skrienu un klausos sava vēdera burkšķēšanā. Man obligāti jāpaēd. Kaut kāda neraksturīga sajūta. Sagribas zaļo pieturu, bet pa malām tikai reti krūmeļi, nav kur noslēpties. Nu neko darīt, aizslēpjos aiz vienas priedes, cerībā, ka uz šosejas ir tik daudz ļaužu atstarojošās vestēs, ka viens atsevišķs uzmanību nepievērsīs, pat ja viņam ir gari, rudi mati. Necik daudz skrējusi, esmu jau Piņķu kontrolpunktā.

Riga - Biksti 2017 090

Dzirdu, ka aiz manis ir vēl tikai daži Divplākšņi. Viņus jau var saskatīt. Pienāk neliels vīliens, kad uzzinu, ka nekā prātīga ēdama pagaidām piedāvājumā nav, kas ir pilnīgi pašsaprotami 13. kilometram. Kurš gan te varētu gribēt ēst? Sadzeros tēju ar kolu, apēdu pāris cepumu salmiņus un iebāžu kabatā 2 končas. Hmm, vai man ar to pietiks? Lelde piedāvā hematogenu. Vispār es tādus neēdu, bet, kā runā, šos jau vairs netaisot no asinīm, tāpēc neatsakos. Tipinu tālāk, mēģinot apvienot košļāšanu ar elpošanu. Tas ir piņķerīgs uzdevums, ja kaut kas samisējas, var sākt durt sānā. Mums to nevajag. Manu uzmanību piesaista sīka kustība labajā pusē. Pa ceļmalu lodā neredzēts zvēriņš. Gara, spalvaina ķirzaciņa. Ļoti glīts, balts ar melnu astes galiņu. Kā vēlāk noskaidroju – sermulis. Kamēr taustos pēc telefona, lai to iemūžinātu, perfektā maskēšanās kostīma īpašnieks jau ir pazudis manam skatienam. Lai nu paliek, esmu apēdusi hematogenu un nevilšus jūtu, ka kājas pašas grib paātrināties, tā pamazām, bet noteikti. Paldies, Lelde! Apsteidzu meiteni pelēkajā cepurītē, tad to ar raibajiem legingiem, lūkoju tur tālumā pēc tēva un dēla. Tā varētu būt jautra medību rotaļa. Turpinu paātrināties un, izskrienot uz šosejas, apsteidzu arī viņus. Man vēl aizvien ir interesanti. Noķeru meiteni ar plikiem ikriem, kas izskatās sarkani un nosaluši. Viņai nesalstot. Tad pienāk kārta Kodam. „Caps, ciet!” garāmskrienot iečukstu viņam ausī. Ilmārs tik viegli vis nepadodas. Maināmies. Liekas, ka pēc gaitas un figūras priekšā skrienošais ir Signis. Kad noķeru, šķiet, ka tomēr ne viņš. Skrienu ātrāk, ir tik viegli, man ļoti patīk! Kur gadījušies, kur ne, priekšā jau redzami Lāči. Man kāreiz gribas ēst!

Kontrolpunktā mani gaida Inga. 25 km pievarēti. Tēja, banāns, rozīnes, paldies Ildzei, un dodamies ceļā. Inga man neļauj skriet vairs tik ātri. Zem 6:00 – ne, ne. Un pareizi dara, esmu pārāk aizrāvusies, vēl tak tik tāls ceļš priekšā… Stop, kāds vēl ceļš, es taču neskriešu līdz galam! Vai tomēr skriešu? Man patīk, ka varu darīt pēc sajūtām – nekāda pienākuma, kad apniks, tad apniks. 10 kilometri pļāpājot paiet ātri. Neizpaliek arī medību elementi. Kad sāk gribēties ēst, tālumā spīdošā benzīntanka izkārtne signalizē, ka kontrolpunkts ir pavisam tuvu. Tajā sastopam Antru, kas mudīgi dodas tālāk, un divus puišus, kuri gan nemaz nesteidzas. Kontrolpunkta saimnieks ir negants – viņš piedāvā kūkas, bet tikai tiem, kas uz līdzenas vietas stājas ārā. Kāda nedzirdēta nelietība, tās kūciņas izskatās tik kārdinošas! Ir jau labi, ir vēl citi našķīši. Inga saka, ka tālāk skries lēnām. Man lēnām šobrīd negribas. Atvadāmies. Tiksimies ballītē. Skrienu augšā tiltā, tā galā apsteidzu vienu puisi, kurš mirkli pirms manis izskrēja no kontrolpunkta, tālumā redzama Antra, bet kur tad otrs? Dīvaini. No tilta lejā skriet ir viegli. Ātri vien noķeru Antru, apjautājos par pašsajūtu un labākajās Martas tradīcijās ieminu grīdā. Es zinu, ka šīs nav sacensības, bet šobrīd skrienas tik viegli, ka jāizmanto. Šis ir garākais starpposms – 16 km. Pēc neilga brīža noķeru pašu Stirnu Buku. Rimants izskatās tāds saskumis, vai arī saguris. Prasu, kur viņa draudziņi. Tie viņu esot pametuši, viens priekšā otrs aizmugurē. Dodos garām. „Kas gan tur miglā kūņojas, kust? To vajag zināt…” Tālumā, miglas maskētais siluets sāk palikt skaidrāks līdz pārvēršas par Stirnu Buka Takzini, kuru vairāk pierasts redzēt uz kvadracikla. Uz jautājumu, kādēļ pametis savu draudziņu, Gints tik atjautā, vai tad viņš vēl esot dzīvs. Ē, nu puslīdz vēl izskatījās. Skrienu tālāk, gaidot, kad beidzot paliks grūti.  Izsalkuma sajūta piezogas pāris kilometrus pirms kontrolpunkta, atceros, ka Piņķos iebāzu kabatā 2 konfektes, tās lieti noder. Kontrolpunkts ir pārcelts tālāk. Pagājušajā gadā te izstājos. Bija tik grūti un sāpīgi, ka izlēmu neturpināt. Šoreiz noguruma nav vēl nevienā kājā, tādēļ domu par ātrāku finišēšanu atlieku uz nenoteiktu laiku.

51. kilometra kontrolpunkts ir visai smalks. Tajā dižojas gan Riekstu karogs, gan kauss. Runā, ka tajā esot bijuši riekstiņi. Nemanīju, es domāju, ka kauss ir tikai dekorācija, tāpat kā alus un konjaka pudeles. Arī dīvānu es nepamanīju. Taču te atrodas pazudušais skrējējs no iepriekšējā kontrolpunkta. Viņš nudien ātri aizskrējis, tagad sēž, ēd un atpūšas. Tāda viņam esot taktika – ātri skriet un ilgi sēdēt. Atpūtnieks!  Plašā piedāvājumā enerģijas želejas. Nebiju domājusi tās treniņā lietot, bet citronu un piparmētru gan gribas pagaršot. Fu, pretīga, vienu malku izdodas norīt, otrs nāk atpakaļ. Es labāk turēšos pie vafelēm un tējaskolas kokteiļa. Arī šajā kontrolpunktā tiek piedāvāts izstāties par kūciņu. Nu kā tad! Laiks doties, nākošais punkts pēc nieka 10 kilometriem. Pagaidu līdz mani apdzen Atpūtnieks (kaut es zinātu viņa vārdu) un brienu mežā uz zaļo pauzi. Skrienot sāk justies neliels reljefs. To es jūtu ar pulsa vēlmi nedaudz celties. Bišku nometu tempu, nav ko sev darīt pāri. Man patīk, ka šis ir viegls skrējiens. Priekšā vēl viens medījums. Villijs. Viņš gan tik viegli nepadodas, kad beidzot izdodas apdzīt, viņš iesēžas man astē. Man riebjas, ja man sēž astē. Labāk, lai iet garām, vai atpaliek. Bet nu gan jau viens no mums plīsīs, agrāk vai vēlāk.

No miglas aizsega iznirst Pienavas zīme. Pēc mirkļa arī kontrolpunkts ir klāt. Tur ir Vāveres – Ina un Ilze. Ilze gaida Leldi, lai dotos ceļā uz Bikstiem. Hm, man taču kāreiz uz turieni. Labprāt paskrietu ar viņām. Būtu jauki novērst domas no vakardien darba karaokes ballītē dzirdētās dziesmas, kas uzstājīgi skan manā galvā visu skrējiena laiku: „Vse govorjat, što pitj neļzja…  ja gavorju, chto budu!” Bet to var tikai ar kādu sarunājoties. Lelde ierodas, bet mudina mani doties tālāk, apsolot, ka drīz noķers. Labi, nieka 12 km līdz Anneniekiem. Skrienu prom, bet Villijs turpina sēdēt man astē. Reljefs kļūst jūtamāks, tādēļ skrienu vēl lēnāk, tas nepalīdz, ritmiskie soļi kā pielipuši plikšķ tepat aiz muguras un garām neiet. Tas ir gandrīz vai vienā ritmā ar manu „Vse govorjat…” Šķiet, ka uz kādu brīdi tie pieklust, bet tad atkal atjaunojas. Pienāk septiņdesmitais kilometrs, beidzot sāku just nogurumu. Esmu pārsteigta, ka tikai tagad, tas nozīmē, ka mierīgi aizskriešu līdz galam. Raugos tālumā, vai ceļš jau nesāk liekties pa kreisi, tas nozīmētu, ka tūliņ būs kontrolpunkts. Priekšā pamanu vēl vienu medījumu.

Sasniedzot kontrolpunktu izrādās, ka astē man sēž nevis Villijs, bet pavisam cits skrējējs. Atpūtnieks jau atkal ir priekšā. Šajā kontrolpunktā beidzot piesēžu. Paldies Edgaram par plecu masāžu, ir pašā reizē. Kola, šokolāde, gurķītis, raugos, kur palikušas manas Vāveres. Neredz, nu labi, neies jau gaidīt, jāskrien tālāk. Palikuši tak vairs nieka 8 kilometri. Kādam puisim, kas žēlojas, ka esot grūti, piedāvāju izstāties. Ina sola, ka kalniņu vairs nebūs, ja nu vienīgi viens. Apdzenu abus džekus, kas atstājuši kontrolpunktu īsi pirms manis. Atpūtnieks jau atkal paskrien man garām kā stāvošai. Sāk strauji satumst. Kādu laiku vēl slinkums vilkt ārā lukturi, bet, sasniedzot Bikstus, to tomēr izdaru. Priekšā pamanu vēl vienu skrējēju, bet medības vairs nav aktuālas, jo atlicis pārāk mazs skrienamgabaliņš. Tipinu pilnīgā komforta tempā. Pāri šosejai, nedaudz uz upes pusi, un tur jau dzirdamas gaviles un bungu rīboņa. Kāda maza lampiņa ieskrien finišā. Man vēl loks pāri tiltiņam un arī es esmu finišā. Smaids kamerai. Uh, tas gan bija viens lielisks skrējiens. Vai man vispār ir bijusi kāda tik viegla ultra? Neatceros, parasti taču ir sāpes, izmisums un slikta dūša. Nu labi, kopumā jau es šodien biju lēna un sevi pavisam nemocīju. Tomēr pēc apstāšanās manas kājas pēkšņi sāk iebilst, ka tomēr esot baigi plosījušās un vairāk ne soli spert negribot. 81 km arī treniņrežīmā ir 81 km. Lai viņām tiek šovakar pelnīta atpūta. Pašai man tiek prieks un gandarījums par paveikto. 81 km 8 stundās un 52 minūtēs. Nav slikti, pirmajā gadā bija krietni lēnāk, bet otrajā es vispār nefinišēju. Laikam Limanāni to trasi uztaisījuši vieglāku.

Riga - Biksti 2017 224

Nobeigumā vien atliek pateikt milzīgu paldies Dainim un Ilzei par šī jaukā pasākuma rīkošanu un viesmīlību, arī visiem brīvprātīgajiem par palīdzību trasē un finišā. Jūs esat lieliski! Un, starp citu, Bikstos ir visforšākās ballītes!

Rīga-Biksti – 23.01.2016

Kā jau rakstīts, pavisam normāls treniņa skrējiens 81km garumā. Pārstāvēju HelloKitty komandu

Kā jau rakstīts, pavisam normāls treniņa skrējiens 81km garumā. Pārstāvēju HelloKitty komandu

Rudenī kādā PAN!K skrējienā atzinos, ka gribētu pieveikt Rīga-Valmiera. Saņēmu atbildi, ka tad jau jātrenējas un jāskrien uz Bikstiem. 17. decembrī es pēdējās minūtes pirms eksāmena pavadīju, reģistrējoties Rīga-Valmiera, jo pieņemt ātru lēmumu piedalīties savā pirmajā ultramaratonā ir ārkārtīgi viegli, kad brīvo vietu skaits sarūk tik strauji. Lēmums pieņemts, tagad nudien jātrenējas. Šāds ir īsais stāsts tam, kā nonācu pie domas janvāra aukstumā skriet 81km no Rīgas līdz Bikstiem.

Līdz šim mana garākā noskrietā distance bija maratons, tāpēc nudien nezināju, vai tikšu līdz galam. Biju izvirzījusi sev mērķi tikt tālāk par 50km, kas šķita prātīgs variants, kad man nav ne mazākās nojausmas, kas ar mani notiek pēc 42km. Lai arī gribējās pieveikt visu 81km garo ceļu līdz Bikstiem, man īsti nebija izpratnes par to, ko tad īsti šāda distance nozīmē.

Kuplais skrējēju un dažu brīvprātīgo palīgu bariņš dažas minūtes pirms starta. Foto: Lauma

Kuplais skrējēju un dažu brīvprātīgo palīgu bariņš dažas minūtes pirms starta. Foto: Lauma

Skaistā sestdienas rītā mūsu kuplais skrējēju pulks uzsāka skrējienu no Pārdaugavas uz Bikstiem. Centos nekur neaizsteigties un skriet savā ātrumā, jo zināju, ka spēku vajadzēs vēl vairākas stundas. Līdz Piņķiem noskaņojums bija lielisks, pēc tam skriešana grupiņā kļuva par skriešanu strīpiņā. Arī 2. KP pie Lāču ceptuves sajūtas bija lieliskas, tik iedzēru nedaudz tēju ar kolu un tipināju tālāk. No šī KP sākās ceļš vienatnē, taču viena gan nejutos, jo visu laiku priekšā un aizmugurē varēja redzēt kādu skrējēju, kā arī ik pa laikam kāda mašīna uzmundrinoši uztaurēja.

Ap 30km aukstums bija sasniedzis manas Dion želejas, kuras nebiju iedomājusies turēt siltumā pie muguras, kur no sasalšanas tika glābta viena no divām sporta dzēriena pudelēm. Par laimi, High5 želejām aukstums neko nespēja nodarīt, tāpat kā banāniem. Drīz arī bija klāt 3. KP, kur kādu laiku atpūtos, gādīgi aprūpēta, tad paņēmu savu želeju rezerves no mašīnas, ieliku siltākajā kabatā pie muguras un aidā!

Pēc Kalnciema tilta uznāca putenis. Šoseja balta, priekšā neko neredz, skriet galīgi vairs nav viegli. Pamanījos arī apliet cimdu, kas nu nekādi nepalīdzēja ar plaukstu siltumu. Taču turpinu tik kustēt uz priekšu un sparīgi kustināt pirkstus. Drīz vien cimds bija sasalis, pirksti – sasiluši. Turpmāk ar dzeršanu biju uzmanīgāka.

Vēl kustamies! Foto: Imants

Vēl kustamies! Foto: Imants

Bija noskrieti kādi 45km, kad sāku just vieglas sāpes kreisajā augšstilbā. Šis pats muskulis sagādāja diskomfortu arī pagājušā gada LRM. Uz brīdi pārgāju soļos, tajā laikā gan kaut ko apēdot, gan uztaisot bildi un aizsūtot draugiem. Pēc tam atkal varēju kādu laiku paskriet, taču turpmāk aizvien biežāk un biežāk pārgāju soļos uz kādiem 100-200m, lai nodarbinātu citus muskuļus un uz brīdi atpūstos.

4. KP pie 51km sasniedzu diezgan priecīga. Viegli nebija, taču serviss un gardumi kontrolpunktā palīdzēja un biju droša, ka arī līdz nākamajam KP tikšu. Aizvien vairāk likās, ka ar to arī pietiks.

Nākamie 9km līdz Pienavas 60km KP nudien nebija viegli. Kad nonācu tur, pieņēmu lēmumu izstāties un tikt aizvestai uz Bikstiem siltā mašīnā. Man jau tajā brīdī likās, ka pēc kāda laika tā brīža sajūtas vairs neliksies tik trakas un jautāšu sev, kāpēc vienkārši nesaņēmos un netiku līdz galam, taču gribēju savu pirmo ultru atcerēties ar smaidu, pat ja līdz galam netiku. Tajā brīdī biju nomocījusies ne tikai ar sāpošo kāju, bet arī ar visādām nelielām plānošanas un gatavošanās kļūdām, kas pavisam vienkārši norakstāmas uz pieredzes trūkumu.

Pienavas KP (60km). Šeit teicu, ka man pietiek, taču Sigita turpināja ceļu līdz pat Saldum. Foto: Imants

Pienavas KP (60km). Šeit teicu, ka man pietiek, taču Sigita turpināja ceļu līdz pat Saldum. Foto: Imants

Rezultāts? Izdarīti ārkārtīgi daudzi secinājumi, kurus turpmāk ņemt vērā, kā arī gūta ļoti vērtīga pieredze lieliskā kompānijā un pārliecība, ka es to varu, un tie ir mani lielākie ieguvumi. Esmu nudien priecīga, ka izvēlējos ar ultru iepazīties organizētā koptreniņā, pat ja ziema ar -13…-10°C temperatūru varbūt nav tie piemērotākie laikapstākļi pirmā iespaida gūšanai. Taču turpmāk solās būt siltāks, un, no-mājām-uz-mājām treniņa iedvesmota, es jau plānoju savu nākamo garo treniņu no Engures uz Rīgu (vispirms tik jāuzvar noķertais bacilis). Katrā ziņā no Rīga-Valmiera es vairs nebaidos!

Beigās tik gribēju vēlreiz pateikt milzīgu paldies organizatoriem par tik fantastisku piedzīvojumu, visiem brīvprātīgajiem palīgiem pfar lielisko atbalstu gan trasē, gan ārpus tās un visiem dalībniekiem par iespēju skriet kopā! Noskrien!


Ar autores atļauju pārpublicēts no Anete skrien

Rīga – Biksti finisher cepures izsole!

WP_20160125_13_04_10_Pro

Treniņskrējiena Rīga-Biksti organizatori vēlas no sirds pateikties ikvienam iesaistītajam dalībniekam un brīvprātīgajam, kas palīdzēja noorganizēt šo koptreniņu, lai dalībnieki būtu labāk sagatavoti lielajam pavasara notikumam – skrējiensoļojumam Rīga – Valmiera. Lasīt tālāk.