Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Rīga —– Valmiera no debitanta skatpunkta.

Kaut kad bērnībā man ienāca prātā doma, ka būtu forši aizskriet uz Valmieru. Domāju, ka tur gan vajadzētu vairākas dienas, telti un ēdamo… Diezgan nereāli. Paiet pāris desmitgažu, kad izrādās, ka nekādu telti nevajag, to mierīgi var izdarīt pa vienu dienu un vēl jautrā kompānijā. Pirms gada apspiedu neprātu un izvairījos no jebkuras iespējas pieteikties, bet šogad gan vajadzēja tikt pie dalības. Loterijā nepaveicās, konkursā paliku otrā, bet Signis man beigās tomēr uzdāvināja šo skrējienu. Paldies!

Mēnesi pirms skrējiena ar šausmām skatījos, cik cītīgi citi trenējas. Njā… Bet es jau arī mājās nesēdēju. Garākie treniņi bija 50km ar draugiem pa sniegu, krusu, vēju, jūru līdz ceļiem (tiešā nozīmē) un citiem dabas jaukumiem, kā arī 56km lepnā vientulībā, kurus noskrēju tīri pieklājīgā laikā. Pārliecība iegūta, atliek tikai noskriet!

Piektdienā pēc darba mēģināju pagulēt, bet nekas prātīgs nesanāca. Pirms starta baidījos, ka nāks miegs, bet nebija tik traki. Vēl baidījos, ka kaut kas varētu sākt sāpēt, bet arī tas nenotika. Laiciņš ideāls – samērā silts, vējš tikai vienā posmā likās par stipru un aukstu, slapjums no gaisa tik maz, ka drīzāk palīdz elpot, nevis traucē. Ziņās gan bija teikts, ka 14:00 sākšot gāzt, tāpēc esot jāfinišē līdz tam. Jā, kā tad! Es biju nez no kurienes iedomājusies, ka man vajag finišēt 16 stundās. Draugi gan par šādu plānu smējās un teica, ka es tik lēni nemaz neprotot skriet. Bet es tak staigāšu arī!

Startā nodziedam himnu, tiek noskaitītas sekundes līdz startam, daži metri un sarkanā gaisma luksoforā. Tā, kur sekundes skaitās. Noskaitām kopā arī tās, un tad jau var skriet. Apkārtējie ballētāji sajūsminās un šokējas, kad uzzina, uz kurieni skrienam.

Man likās, ka pirmais posms būs trakākais. Man gan uzradās riteņbraucēji, kas izklaidēja mani līdz pat Berģiem. Kad sāku čīkstēt, ka negribu skriet pa riebīgo, garlaicīgo, mūžīgo Šmerli, mani iepriecināja, ka Šmerlis jau aiz muguras. Teksts no līdzbraucēja ar fotoaparātu: “Kāpēc tu nevari šitā smaidīt pie luksofora un gaismā?”

Kad tieku ārā no Rīgas, uzrodas kompānija, kas īsina laiku līdz Garkalnei, kas šķiet kaut kā pārāk tālu. Iekožu un laižu prom vienītī. Nakts, luktura gaisma, dažas mašīnas… Ideāli! Man patīk skriet naktī, man patīk skriet pa šoseju. Arī līdz Naftas kontrolpunktam tieku vēsā mierā. Tur mani aprūpē tā, it kā es būtu kādus 80 jau noskrējusi. Jauki, bet man jādodas tālāk!

Līdz Raganai skriet kļūst vēl vieglāk. Biju izdomājusi, ka pa Murjāņu kalniņiem iešu, nevis skriešu. Nakts, īsti redzēt nevar, nu kaut kāds slīpums ir, bet ne jau kalns. Gaidu, gaidu, kad saprotu, ka kalniem jau ir pāri. Skrienas ļoti viegli, kaut gan cenšos sevi bremzēt. Sāk mesties gaišāks un dziedāt putni. Tas ir laiks, kad rokfestivālos tiek iets uz telti, lai gulētu. Uznāk miegs, ko cenšos aizgainīt. Rubenē drusku aizsēžos, jo līdz nākamajam punktam ir 18km. Satieku mammu un citus Divplākšņus, kas ieskrējuši pa ceļam uz savu punktu. Stāvot benzīntanka ilgajā rindā uz tualeti, saprotu, ka stāvēt ir baigi grūti.

Sāku lēnām tipināt uz nākamo punktu, bet tad tā tipināšana kļūst par anormāli grūtu, smagu skrējienu. Es vienkārši nesaprotu, kāpēc tie kilometri tā velkas. Skatos uz ceļa kilometru stabiņiem, nu nē, nu man ir tik grūti! Ir pavisam gaišs, pa ceļam Krišjānis savāc manu lukturi. Ļoti labi. Kad spēki ir jau pavisam, pavisam galā, piesēžu pieturā uz soliņa apēst batoniņu, bet nevaru pasēdēt bez atzveltnes. Pārgurušas kājas un mugura, tāpēc nolemju sākt staigāt. Eju, skrienu, eju, skrienu… Satieku Lindu, viņa saka: “Nekas, vēlāk jau būs tikai grūtāk!” Kad kāds fotografē, prātā nāk Daces teksts: “Atiežu zobus cerībā, ka tas izskatās pēc smaida.” Prātā nostiprinās doma “Nekad vairs!” Nu kurš normāls cilvēks noskrien maratonu un uzreiz momentā vēl pusotru? Nu kur ir tā Brasla? Grūtības ziņā šis beidzot pārspēj manu iepriekšējo grūtāko skrējienu mūžā. Viss ir slikti, viss riebjas, gribu evakuēties uz Valmieru, bet es zinu, ka evakuatoru es nesaukšu un nevienam ne ar pušplēstu vārdu neieminēšos par kaut ko tamlīdzīgu. Līdz galam ir jātiek! Obligāti! Ieraugu slaveno ceļazīmi, kas vēsta, ka līdz Rīgai ir 52km, bet līdz Valmierai 55. Nopietni? Bet, ja godīgi, neņemu to zīmi par pilnu. Tā nevar būt. Kad nu beigu beigās tā Brasla neticamā kārtā ir pienākusi, iekrītu krēslā un gribu tur arī palikt. Neticas, ka šitik daudz jau ir paveikts! Mani grib fotografēt, es saku, ka noteikti izskatos briesmīgi. Man saka: “Tu izskaties lieliski! Cik gan vēl labāk cilvēks var izskatīties pēc noskrietiem 64km?” Lai jau būtu. Cenšos novilcināt laiku, pārvelkot zeķes, bet tomēr mani no šī viesmīlīgā punkta izdzen ārā. Seko traki grūts ceļš līdz Stalbei, bet nekas, 13km būs vieglāk.

Ceļā uz nākamo punktu morāli paliek vieglāk, bet fiziski tikai grūtāk. Šķiet, ka arī Stalbe mūk no manis prom. Spēlēju ar sevi skriešanas spēles – 900m skriešu, 100m iešu, 300m skriešu, 700m iešu un tādā garā. Priecājos, kad izdodas sevi apčakarēt un noskriet vairāk, nekā sākumā iedomājos. Kad ir kāda apdzīvotāka vieta, tad skrienu, lai visi redz! Redz jau tāpat. Mašīnas uztaurē, rāda īkšķus uz augšu, atmosfēra trasē vispār dikti laba. Vietējais uz soliņa gaida autobusu un prasa: “Cik garu ceļu ta jūs te mērojat?” Es: “No Rīgas līdz Valmierai.” Vietējais: “O, mamma mia!” Skatos uz ceļazīmēm un secinu, ka līdz Cēsīm būtu tuvāk. Līdz Limbažiem arī. Eh… Spiežu sevi domāt, ka pēc šī kontrolpunkta būs palikuši tikai 30km. Kurš ta nevar 30km noskriet? Brīnumainā kārtā arī Stalbe ir klāt, apsēžos, brīvprātīgais saka: “16.numuram vēstule!” Ak jā, pareizi! Es taču pirms starta sev nosūtīju vēstuli uz šo punktu! Iekšā lapa ar tekstu: “Just do it! Nike!” Nosmejos, saņemos un dodos ceļā.

Atkal skriešanas spēles, arvien vairāk atbalsta trasē no garāmbraucošajām automašīnām. Brīnos par tiem, kas saka, ka gar šoseju ir grūti un bīstami skriet. Neko nezinu, man patīk. Ievēroju, ka ceļa malā ir nelieli purviņi. Eh, kā gribētos ievandīties tajos! Nekad nebiju ievērojusi, ka tur tādi ir. Līdz Rubenei ir krietns gabaliņš, bet es jau priecājos, ka tas būs pēdējais kontrolpunkts, kurā mani gaidīs mamma, kas kopā ar pārējiem Divplākšņiem šiverē brīvprātīgo lomās. Paskriet vairs vispār nevaru. Ar mokām spiežu sevi kaut mazliet paskriet, nevis tikai iet. Kājas krīt nost no rumpja, iet ir grūti, skriet ir grūti, viss ir grūti! Sarēķinu laikus un secinu, ka es mierīgi varu iet un paspēt tajās savās 16 stundās. Bet nevar jau paiet! Gribu apsēsties uz soliņa atpūsties, bet tas ir slapjš. Nu jā, kaut kādi 5 pilieni no gaisa vienā brīdī krita. Čāpoju tik tālāk. Priecājos, ka Krišjānis mani gaida punktos, ka panāk pretī, ka kopā noskrien tos pēdējos dažsimt metrus līdz atpūtai. Priecājos, ka tūliņ mani sagaidīs mamma, jo es tak zinu, ka viņa visus sportistus vienmēr cenšas apčubināt. Šitāda “es nevaru” sajūta man nebija pat tajā stulbajā rogainingā, kur es pēc kāŗtējās nespēšanas uzcelties kājās gribēju palikt bedrītē un raudāt. Bet līdz galam ir jātiek! Kad redzu evakuatoru busiņu, cenšos saņemties, lai neizskatītos pēc līķa, ko novākt no trases.

Rubenē mani sagaida ar visādiem kārumiem, speciāli man taupītu sedziņu, “Sveiks lai dzīvo!” (ak jā, pareizi, man tak ir vārda diena) un es zinu, ka no šī punkta mani prom nedzīs. Minūti pirms manas ierašanās ir atbraucis arī mammas vīrs ar manu māsu, kas paziņo visādus jaunumus no ārpasaules. Cik jauki! Man nāk aizkustinājuma bimbiens. Palūdzu, lai mamma man sapin bizi, jo tā, ko es pinu no rīta, noteikti izskatās briesmīgi. Uz baznīcu ejot, tak jāsapošas! Māsa pasaka, ka Rīgā gāžot lietus. Ai, tad pietiek sēdēt, jātaisās beidzot uz Valmieru!

Pēdējais posms ir morāli visvieglākais. Fiziski arī kaut kā vieglāk skrienas. Staigāju mazāk, nekā iepriekšējos posmos, kilometri arī sākuši ātrāk virzīties, bet tas nemaina to, ka nevar ne paiet, ne paskriet, ne pastāvēt. Pamazām sāk bālēt tas “Nekad vairs!” Braucot uz Valmieru, piestāj māsa un saka, ka es izskatoties un uzvedoties daudz spriganāk par pārējiem. Tas palīdz. Pretī skrien skrējējs, kas saka: “Visu cieņu!” Valmieras pievārtē liels plakāts “Sveiciens varoņiem! Sīmanis gaida!” Atkal gribu raudāt. Valmierā mašīnas pīpina, cilvēki smaida un māj, un apjautājas, vai viss kārtībā. Jā, ir kārtībā, ir eiforija, liekas, ka kaut kādi laimes viļņi gāžas pāri. Šo sajūtu dēļ ir vērts visus tos kilometrus skriet. Kad aiz pagrieziena ieraugu īsto baznīcu, sāku jau pamazām bļaustīties un sajūsminos vēl vairāk. Tiešām? Tiešām? Es esmu tikusi līdz Valmierai, esmu tikusi Valmierai cauri, kas man nekad nebija likusies tik gara, es redzu finišu! Cilvēki aplaudē un bļauj, es saņemos, es to izdarīju, jā, esmu skrējusi līdz kliņķim! Eiforija pilnīgā. Tieku nofotografēta, man iedod strūdeli, kas nāk tieši laikā, jo vēders jau čum no visa tā dīvainā kokteiļa, kas pa ceļam sagāzts iekšā. Mani fotografē, apsveic, dāvina ziedus vārda dienā. Vēlāk māsa stāsta, ka tik lielas ovācijas neesot bijušas nevienam, kas aptuveni tajā laikā finišēja. Lieliska sajūta! Jūtos pateicīga visiem, kas par mani priecājas. Joprojām nespēju ne saprast, ne aptvert, ne noticēt. Finišā esmu ieskrējusi pēc 14 stundām un 4 minūtēm, kas vispār liekas kaut kāda šmaukšanās. Kad aiz sevis redzu skrējējus, kurus man ne domās nav nācis uzvarēt, īsti nesaprotu, ko es te vispār esmu izdarījusi un kādā veidā.

Pēc finiša laižu uz laukiem pie radiem, kas arī par mani priecājas. Vectēva māsa saka, ka es izskatoties kā 10 kilogramus nometusi, bet viņa jau vienmēr tā saka. Pirtī draugs arī teic, ka es esot kauli un āda. Vai tiešām ir iespējams viena treniņa (ha ha) laikā reāli notievēt? Laikam jau. Pie galda paēdu, iedzeru šampanieti, radi saka, ka es beidzot pēc cilvēka sākot izskatīties, kaut kāda krāsa sejā parādās. Acis tikai sarkanas. Nu labi, eju pagulēt. No sava kontrolpunkta atbrauc mamma un stāsta, cik maz vajag cilvēka laimei – kāds ir laimīgs, ka viņam iedod kafiju, kādam līdzi iedota zeltainā siltumplēve, jo pa ceļam ir pārsalis, kādam reanimētas nestrādājošas kājas, kādam pie tējas ieliets piņģerots brendija, kāds vienkārši samīļots.

Apbalvošanu knapi spēju izturēt, jo nāk miegs. Labi, ka pieteicām guļvietas. Gulta mīksta, gulēšana ideāla. No rīta Stīvās jūdzes koptreniņš. Jā, tika iekļauta arī BMX trase. Tie lejupceļi, tie lejupceļi… Pilnai laimei vēl vairākas reizes man vajadzēja piedalīties mašīnas iestumšanā. Bet tie jau tādi sīkumi. Es esmu noskrējusi ultramaratonu. Kas gan to būtu iedomājies?

37 komentāri rakstam Rīga —– Valmiera no debitanta skatpunkta.

  • ilZZuks ilZZuks

    Ehh gandrīz apraudājos! Tu esi brīnišķīga! Milzīgs prieks, ka paveici, bet ar tavu attieksmi savādāk jau nemaz nevarēja būt!!!

  • .Linda Lindams

    Apsveicu! Es tevi nespēju noķert! Tas nu nekādi neiet kopā ar to “es nevaru”. Un ja esmu viena no tām, ko negaidīji redzēt aiz sevis, tad man vēl jo lielāks prieks. :)
    Par tavu finišu gan ne mirkli nešaubījos. :)

  • Šausmu stāsts! Par to ceļa zīmi labs – `Tā nevar būt!` :) Sveicu ar finišu!

  • Guna Guna

    Cik labi, ka ir kāds, kam patīk un padodas aprakstīt skrējienus! Lasīju un izdzīvoju visu vēlreiz, tās sajūtas tomēr ļoti līdzīgas. Pilnīgs “es nevaru” un apziņa, ka tā pat nepadosies. Par Tavu finišu nešaubījos, arī par to, ka tās 16h nevajadzēs. Malacis!

  • Rozamunde Rozamunde

    Nebija šaubu, ka tiksi līdz finišam! Mēs KP spriedām nez kas notiek ar cilvēku pēc 107 km iešaujot “sotaku”. Kā juties pēc šampja?

  • Vančuks Vančuks

    Par cik daudzos KP tikāmies, redzēju cik tiešām labi izskaties un pat nevarēja pateikt, ka esi sagurusi :) Apsveicu, visu cieņu ;)

    šis citāts man izraisa pamatīgu smaidu: “Kad redzu evakuatoru busiņu, cenšos saņemties, lai neizskatītos pēc līķa, ko novākt no trases” :)

  • Tu patiešām labi izskatījies, nu varbūt tikai nedaudz, nedaudz piekususi, bet sejā tāpat bija redzama apņēmība. Un, piedod, ka ”dzinām” prom, mums jau īstenībā ļoti patika ar jums visiem patusēt, brīžiem bija žēl, ka krēslu par maz :)

  • ai-jucis ai-jucis

    Apsveiciens arī no manis… Tās 16 stundas, kuras Tev bija galvā bija mans finiša laiks :D Ar tādu minimālu treniņu režīmu… Tu esi malacis!!! Arī es lasīju un atcerējos visus kontrolpunktus un sajūtas tajos… Tu esi superīga!!!

  • Lasma3 Lasma3

    Paldies par stāstu!Sekojot līdzi tam kā tu šim pasākumam gatavojies, nevarēja būt nemazāko šaubu, ka sasniegsi to kliņķi. Gribējām tevi pārsteigt ar Divplākšņu KP, bet tu par to uzzināji jau iepriekš. Neraugoties uz to, tu tiki īpaši gaidīta un pārsteidzi mūs ar savu relaksēto smaidu. Par to vienmēr tevi varu apbrīnot. Laiks kalt jaunus mērķus, ko sasniegt!

  • islanduurs islanduurs

    Hei-hei-hei, Gaviļniece! Ar tādām svinībām un ballīti aizvadīt savu vārda dienu – tas ir spēks, tā ir iedvesma! Paldies Tev par to un jāsāk apdomāt – varbūt iedvesmošos no Tevis un šogad vārda ballīte kopā ar Stipro skrējienu? :) Prieks!

  • Rozamunde Rozamunde

    Gunta vienmēr svin ar vērienu – pērn dzimšanas dienu CETā :)

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Apsveicu! Lieliska sajūta, kad kaut kas tāds ir pievarēts! Mani sajūsmināja tā vēstules būšana – nudien interesants veids kā sevi uzmundrināt :)

  • Spāre lido bite_L

    apbrīnojami! paldies par stāstu, gaidīju to!

  • LaimaZ LaimaZ

    Tik emocionāls stāsts! Tik forši! Garšīgi! Paldies. :) lasu visus Kliņķa stāstus un apbrīnoju visus varoņus! Cik cilvēka uzskats par savām spējām relatīvs… Vesels bariņš Latviešu ņem un noskrien sotaku!

  • Dr.Eds Dr.Eds

    “Tas ir laiks, kad rokfestivālos tiek iets uz telti, lai gulētu” –
    superīgas domas skrienot Tev nāk galvā!:)
    Šo noteikti atcerēšos, ja, naktī skrienot, būs grūti:) un sev tad teikšu apmēram tā: “šajā stadijā man ballītē kādreiz pārtrūka filma”.
    Jūs esat superīgi, kā jau visi nenormālie un atkarīgie!
    Long Live Rock ‘n’ Roll!:)

  • NETA NETA

    Prieks, ka to mazo posmu no Rīgas robežas līdz Garkalnei paskrējām kopā, ja vien tas lukturis Tev būtu uz pieres, un tik traki nešūpotos… :)
    Skaista un emocionāla Tev vārda diena…

  • Hiēna essnee

    Linda, jā, tu esi viena no tiem, kurus es uzskatīju par nenoķeramiem! Tas man bija pārsteigums, kad ieraudzīju, ka ieskrien drusku aiz manis.

    Santa, pēc šampja viss bija kārtībā! Kopā ar ceptām reņģēm, vārītiem cīsiņiem un marinētām sēnēm labi gāja iekšā. Man jau ienāca prātā, ka pēc šitāda skrējiena fizkultūrietis ir kā grūtniece – marinētus gurķus ar putukrējumu arī apēdīs, ja sakārosies:D

    Vispār es laikam sāku saprast, kāpēc cilvēkiem šķiet, ka es visu varu un man nepaliek grūti. Kaut kāda fenomenāla spēja izskatīties daudzmaz normāli brīžos, kad gribas rakstīt testamentu:D Es nezinu, kā tas man sanāk:D

  • Hiēna essnee

    NETA, man riebjas lukturis uz pieres:D Ja traucēja, ka tirināju rokā, varēji tak pateikt, būtu kaut kā savaldījusi:)

  • Lubyz Lubyz

    Malacis!
    Tagad es vismaz zinu ar ko Murjāņos nosvinēju savu 1. maratonu :)

  • Niklase Solča

    Mazs cinītis gāž lielu vezumu- tā par Tevi gribās teikt. Patiess prieks par Tevi! Malacīte! :)
    Un.. Redzēju foto. Tavas mammas nesavtīgā palīdzība, sirds siltums un rūpes pret katru skrējēju spilgti izstarojas pat caur bildēm. :) Vairāk mums tādus cilvēkus visapkārt…:)

  • shahs shahs

    Apsveiciens arī no manis. Bez sievišķīgas skaidudības varu teikt, ka 4KP tieši nodomāju: “Cik Gunta labi izskatās!”; Cik interesanti tomēr, ka atrodas arī kāds kam patīk skriet gar šoseju.

  • shahs shahs

    “skaidudības” domāts skaudības. Tā iet, ka raksta un runā pa telefonu vienlaicīgi:)

  • svans svans

    Superīgi…malacia Gunta…:)

  • lellde lellde

    Kārtīgs Gliemezis :) …. supertrupermega malacis :D

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Ilgi domāju, ko uzrakstīt. Agrāk ļoti uztraucos par Guntu, kad viņa darīja trakas lietas, bet tad sapratu, ka mana uztraukšanās jau viņai nepalīdzēs. Mūsu bērni jau mums nepieder, viņi mums ir iedoti audzināšanā tikai uz laiku. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir palīdzēt viņiem atrast savu ceļu. Es nevaru un negribu viņu atrunāt darīt trakas lietas, bet es varu naktī aizbraukt uz Rubeni, un tad, kad to visvairāk vajag, aplikt savam bērnam siltu, sausu segu, padzirdīt ar siltu tēju, un novēlēt: ” Skrien, meitiņ, skrien! Skrien pretī savam mērķim!”
    Guntiņ,es lepojos ar Tevi!Tu esi malacis!

  • Man siltas jūtas izraisa ideja uz kontrolpunktu nosūtīt sev vēstuli, tas gan ir forši! :)

  • pundurtrusis pundurtrusis

    Tik sirsnīgs ieraksts! Apbrīnoju un cienu par tādu apņēmību! Iedvesmojoši!

    Un Inta- paldies par ierakstu, tieši lasot rakstu, pie sevis iedomājos, nez, kā jūtas mamma, kuras bērns dara ko šādu (man max distance ir nieka 30 un jau tad mamma šausminās, ka nodzenu sevi, par R-V viņa laikam infarktu ķertu, ja pieteiktos skriet). Kaut gan ko gan citu var gaidīt no ābola, ja ābele pati skraida tik daudz :) Fantastiska ģimene!

  • july july

    Nenormāls prieks par Tevi! Kas gan būs tālāk – kalni vai tuksnesis? Apsveicu!!!!

  • eees eees

    Vēstule sev… ;
    “Kad redzu evakuatoru busiņu, cenšos saņemties, lai neizskatītos pēc līķa, ko novākt no trases…”;
    “Uz baznīcu ejot, tak jāsapošas! “.

    Lieliskas domas, kā sevi uzmundrināt!:)

    Lieliski, kad ir tādi atbalstītāji. Un lieliski, ka mums ir tik daudz spēcīgu meiteņu! :) Apsveicu! :)

  • bro bro

    Viens spēcīgs un neatlaidīgs skuķis :)

    Par Guntiņu un Dziņu man vislielākais prieks

  • Dziņa Dziņa

    Vai paldies Arni, cik jauki ;)) ;)

    Forši lasīt šos visus piedzīvojumus, ko kurš ir piedzīvojis, gribētos arī tā uzrakstīt, bet man nesanāk.
    Man arī patīk par to vēstuli, tas gan ir interesanti, redzot, ka lasi to domāju, ka tas ir kāds apsveikums vārda dienā, bet redz kā izrādās ;)

    Es par to, lai nākamais ir tuksnesis, gribētu dzirdēt kā essnee to apraksta, tur noteikti būtu labas frāzes ;)

  • Hiēna essnee

    Par vēstuli foršākais bija tas, ka es tiešām līdz Stalbei jau biju aizmirsusi, ka es to vēstuli vispār rakstīju un sūtīju:) Visas domas bija ap to, kā lai vispār tiek līdz Valmierai. Pārsteigums sanāca:D

  • IlgaisC IlgaisC

    Mīļā essnee, Tu esi vienkārši forša meitene un Malace!!!Apsveicu no visas sirds, ļoti iedvesmojošs raksts, lai izbaudītu visu ,kas var notikt sajūtu līmenī 14H laikā:))

  • Spaidijs (Spidey) Purva Bridējs (Edgars)

    Ho no LU LŪ :D Priekā!

  • eeriksd eeriksd

    Man nedaudz asaras saskrēja acīs skatoties startu un ar riteni braucot līdzi kādu gabaliņu, tas bija tik aizkustinoši,zinot cik km ir līdz Valmierai :) gan jau pienāks arī mans laiks doties tajā tumsā gar šoseju

  • andrisbaranovskis

    Interesants raksts un iedvesmojošs raksts, smējos un jutu līdzi ;)

  • Visu nakti gaidīju, kam tad tā vēstule būs jānodod! :) Likās, ka tas ir kāds uzmundrinājums no citiem, bet re kā! Interesanti, laba ideja. Apsveicu ar finišu! Prieks!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.