Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Rīgas maratona svētki atpūtas režīmā

To, ka tomēr skriešu arī LRM, izlēmu 30. aprīlī, divas nedēļas pirms starta.

Šad un tad der izdarīt ko spontānu, un, kaut arī sākumā šķita, ka vēl viens pusmaratons Latvijā neietilpst ne manā fiziskajā, ne finansiālajā budžetā, beigu beigās tomēr sapratu, ka ļoti nožēlošu, ja laidīšu garām gada lielākos Latvijas skrējēju svētkus. Šie man bija trešie Rīgā pēc kārtas, trešie, uz kuriem speciāli devos no Vācijas. Tika nopirktas lidojumu biļetes, sakrāmēts koferis, un biju gatava ceļam. Tieši tik vienkārši – pēc Liepājas jutos uz brīdi zaudējusi sparu skriet pakaļ jaunam PB, gribējās izbaudīt mierīgu skriešanu, lasīt, papriecāties par uztrenēto bāzi un neiespringt nākamajās sacensībās. Gan jau rudenī tas pusmaratons zem 1:40 nekur neizpaliks. Tā nu nekādu sevišķu treniņu pirms sacensībām nebija – skrēju mazāku apjomu kā pirms Liepājas, praktiski nekādus ātruma treniņus, toties divreiz biju Harca nacionālajā parkā un pamatīgi izskrējos pa kalniņiem diezgan garus gabalus (35+18 un 29 km).

Sacensības notika svētdienā. Ceturtdien agri no rīta devos ar vilcieniem uz Brēmeni, no kurienes vajadzēja lidot uz Rīgu. Vāciešiem ir daudz labu lietu (autobāņi, Jägermeister, Mercedes…), bet ir lietas, kas kaitina visu vācu tautu, un viena no tām ir Deutsche Bahn. Ir tāds joks: “Ich wollte gerade einen Witz über die Deutsche Bahn machen. Ich weiß aber nicht, ob er angekommen wäre.” (Es gribēju pastāstīt joku par vācu vilcieniem, bet nezinu, vai tas pienāks (pieleks)). Īsumā: vilciens, ar ko man vajadzēja braukt uz Brēmeni, nepienāca, kā rezultātā es nokavēju lidmašīnu. Šoreiz pat nepalīdzēja tas, ka māku arī paskriet. Tā nu pārnakšņoju Brēmenē un piektdien agri no rīta sēdos autobusā, un pēc “nieka” 27 stundām biju Rīgā. Kāpēc tas ir svarīgi sacensību sakarā? Jo viss šis ceļš man bija sagādājis milzīgu stresu, mazāk kā neregulāras ēdienreizes, 4 stundas saraustīta miega kaut kādā nenosakāmā pozā autobusā, nosēdētu pēcpusi un piedzītas kājas. Ļoti priecājos, ka nebiju ieplānojusi Rīgā gāzt kalnus un skriet uz ātrumu.

Sestdien pusdienlaikā beidzot ierados Rīgā, devāmies uzņemt ogļhidrātus un reizē iemēģināt eklērnīcu Doma laukumā, sekoja klasiskā carbonara mājās, izskrējām ierasto pirmssacensību 6km purkšķīti*  līdz promenādei, salikām somiņas, pāršņorēju kurpes, un gājām gulēt.

Rīts pienāca ātrāk nekā gribētos, apēdām putru, cik nu katram līda iekšā, izdzērām kafiju, cik nu katrs bija pieradis dzert, sapucējāmies, un ar autobusu aizbraucām uz krastmalu.

Bijām pie starta laicīgi, sabildējāmies, ar ko nu kurš bija pelnījis bildēties kopbildēs, es tiku pie ilgi gaidītā noskrien krekliņa, kas nāca tieši laikā, jo tagad man “vārds” rakstīts uz muguras, citādi pirms tam pašam Noskrien Šefam Signim bija man jāskrien pakaļ, saucot “meitene, meitene”, lai iedotu zilo aprocīti – paldies par iespēju atstāt mantas uzraudzībā teltī kopā ar tempa turētājiem!

Pienācīgi iesildījos, biju tualetē, divreiz pārdomāju, ko vilkt trasē. Noskrieniešu kā vienmēr pozitīvā atmosfēra palīdzēja noņemt atlikušo sarežģītā turpceļa nogurumu un stresu, un drīz jau vien bija jāstājas starta koridorā. Šoreiz neizdevās ne cik tālu iespraukties, un no starta signāla līdz līnijas šķērsošanai pagāja apmēram pusminūte. Plānotais finiša laiks, ko sev tajā dienā atvēlēju, bija pilnīgi pēc sajūtām. Apsverot visu, kas (ne)bija darīts pirms sacensībām, kam bija iets cauri iepriekšējās dienās, uzstādīju sev sekojošus mērķus 21 km distancei:

  • Plāns D: nesatraumēties
  • Plāns C: 1:50
  • Plāns B: 1:45
  • Plāns A: labi izskatīties trasē.

Iecerētais laiks prasīja tempu 5:00 – 5:12 min/km, ko arī visas trases garumā praktiski bez īpašām grūtībām ieturēju, ar atsevišķiem izņēmumiem uz citu ātrāku kilometru rēķina.

Sestdien jau noskaņojāmies, ka mūs trasē sagaidīs pamatīgs vējš, kas, par laimi (vai nelaimi), svētdien bija pierimis, toties temperatūra gan krietni uzkāpa. Ja no rīta vēl bija patīkami silts, tad vēlāk uzkarsa ne pa jokam. Pavasara baudītājiem un citiem normāliem cilvēkiem droši vien bija liels prieks par pavasari, kas beidzot atnācis, bet ne vienam vien skrējējam trasē bija vajadzīga palīdzība, un nevis vien atbalstītāju palīdzība, kas gan, salīdzinoši kā citus gadus, bija mazāk jūtama. Gan jau neskrienoši cilvēki steidza baudīt skaisto laiku ārpus pilsētas, taču tā kā šis bija pirmais īsteni siltais skrējiens daudziem, kas trenējās Latvijas pavasarī, tā bija papildus slodze skrējēja organismam. Arī man karstumā skriet ļoti nepatīk, un, lai nekļūtu nepatīkami, izmantoju visus ūdens punktus, kuros nekautrējos liet ūdeni gan uz galvas, gan mutē. Līdzi bija sūklītis, un tas ļoti palīdzēja – ūdens glāzīte, skrienot turot to rokā ilgāku gabalu, parasti šļakstās, bet ja tajā iemērc sūkli, tad ar šādu atvēsinošu rezervi var skriet ilgāk, un, kad iepriekšējā veldze nožuvusi, saslapināt seju, skaustu un ausis. Šādā veidā nekļuva īsti grūti pat Krasta ielas bezvēja svelmē. Izskatījos gan es droši vien kā slapja žurka, nevis skrienoša lapsene, bet tas noteikti ir daudz labāk nekā dabūt saules dūrienu, vai būt spiestam izstāties.

Tā kā šis nebija skrējiens uz ātrumu, bet vairāk baudīšanai, negribu ieslīgt katra kilometra aprakstīšanā – būtībā skrēju pēc izjūtam pieļaujamajā tempa diapozonā. Ļāvos pūlim sevi nest no Vanšu tilta lejā ātrāk nekā augšup, saulainos posmos skrēju nedaudz lēnāk kā ēnā, lieki neapdzinu citus. Vietās, kur pretī skrēja citi skrējēji, aktīvi atbalstīju favorītus un pazīstamos – redzēt tos, kuri trasē uzstāda savus un trases rekordus, vienmēr ļoti pozitīvi uzlādē. Tiešām liels prieks gan par Ingu, gan Anitu, gan Valēriju, gan visiem pārējiem, kam izdevās veiksmīgs finišs.

Negaidīti pozitīvs efekts bija arī noskrien kreklam – gan no trases malām, gan pašā trasē ne viens vien uzmundrinošs sauciens bija dzirdams. Ķīpsalas posmā vienā brīdī tā izdevās aprunāties ar Hamburgieti, kurš pēc krekla atpazina, bet drīz vien bija gaidāma pretī skrienošā topošā Latvijas maratona čempione, tāpēc devos skriet trases kreisajā malā, lai nepalaistu garām. Sasmīdināja kāds cits skrējējs, kas vēlāk apdzina ar vārdiem – Lapsene, skrien, un raksti blogu!

Trasē ļoti daudz bija dzirdamas svešvalodas – varēja just milzīgu ārzemnieku pieplūdumu, kas noteikti ir labi sacensību paplašināšanai un popularizēšanai. (Man gan kā latviešu skrējējai nebūtu arī iebildumu, ja šīs sacensības arī turpmāk paliktu latviskas un mājīgas, bez pārmērīgi lieliem skrējēju pūļiem kā citās maratonu metropolēs, bet tas jau tā savtīgi). Patīkami bija arī dzirdēt ļoti aktīvos trases “dīdžejus”, kas nerimstoši mikrofonos uzmundrināja skrējējus, jo īpaši cittautiešus.

 

Šoreiz saskatīju arī visus savus plānotos atbalstītājus trases malā

Šoreiz saskatīju arī visus savus plānotos atbalstītājus trases malā

Pirmie 14 kilometri tad arī pagāja tādā kā eiforijā, ne vienu vien reizi domājot, cik labi, ka tomēr izlēmu atbraukt, un ka tas bija tā vērts. Pēdējā trešdaļā vairāk bija jāsāk koncentrēties uz tempa noturēšanu, bet šoreiz tas nesagādāja tādas grūtības kā Liepājā. Emocionāli palīdzēja arī tas, ka vairākas dienas atpakaļ eksperimentēju ar Garmin pulksteņa iestatījumiem, un sacensību dienā aizmirsu uzlikt atpakaļ split’us ik pēc kilometra, līdz ar to katra noskrietā kilometra beigās pulkstenis nevibrēja un nerādīja vidējo tempu. Šādā pa pusei neziņā tad nu man arī izdevās pēc sajūtām noskriet ļoti komfortabli bez piepūles, un finišu šķērsoju pēc 1:47:54, čipa laiks – 1:47:25.

Es kā parasti priecīga pēc finiša. Hilarijs gan tāds noguris.

Es kā parasti priecīga pēc finiša. Hilarijs gan tāds noguris.

Pēc finiša uzreiz devos pēc masāžas numura, kuru beigu beigās tā arī (atkal) nesagaidīju – kad izņēmu, masējās 50. numurs, man bija 160., kas solījās būt pēc divām stundām. Kaut arī krastmalā sabiju vēl ilgi, diemžēl tā arī nesagaidīju savu kārtu. Atsildījos nedaudz, pārvilku salietās drēbes un devos finišā gaidīt Reini ar Anitu Kažemāku. Redzēju sieviešu līderes finišu, redzēju Riekstu gandrīz “sub2:30hrs” finišus, un tur jau arī sekoja mani tās dienas favorīti.

Apskāvieni, kopbildes, jestra čalošana un pārējās pēcfiniša aktivitātes – mielošanās ar Rimi sarūpētajiem gardumiem, intervija ar presi (šoreiz gan ne man). Devāmies mājās, un tā īsti nekādu stīvumu, kas ierasts pēc sacensībām, ne svētdien, ne pirmdien, nejutu.

DSC_5014_1

Tikai krietni vēlāk man pienāca negaidīta ziņa, ka es esot 7. vietā savā vecuma grupā. Not bad at all. Patīkams noslēgums trešajiem Latvijas skriešanas svētkiem, tiekamies nākamgad!


* “latviskojums” no fartlek

6 komentāri rakstam Rīgas maratona svētki atpūtas režīmā

  • Čipsinieks Jaudinieks

    Smukas bildes. Izņemot pēdējo

  • topinjs topinjs

    Nobildē un parādi savas noberztās pēdas. ;)

    Bet vispār lielākais progress, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir , ka sacensību bildēs izskaties arvien labāk.

  • Man patika raksts, patika bildes, patīk Topiņa un Lapsenes tandēms, viss ir forši. Viens skrien Vācijā, otrs Latvijā, dzīvo un trenējas pretējās valstīs, kur nu vēl jaukāk. Paldies, Lapsene, par atskaiti, man bija ļoti interesanti, jo pats nebiju. Un Topinjam par Frankfurtes epopejām arī paldies.

  • Andulis

    Pēdējā bildē varēja pašu Lapseni :)
    Noteikti, ka tur redzamais džeks skrien lēnāk :D

  • trololo Rolands

    Vismaz tevi sasmīdināju… Daži nost lūztoši pusmaratonisti saņēma trollīgu uzmundrinājumu, ka līdz finišam tikai 1km, pirms atcerējos, ka mans apgriešanās aplis ir nedaudz tālāk kā viņiem. Nez, cik viņi bija priecīgi :D

  • Rainy777 Rainy777

    Plāns A ir vislabākajā izpildījumā!!!!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.