Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Kur gan vēl, ja ne mājās.

Pirms.

Gads riņķī un atkal pienāca mūsu zemītes lielākais skriešanas pasākums. Par to, ka skriešu, šaubu nebija. Tikai vēl pērnā gadā piesakoties nevarēju izdomāt, skriet to pusīti vai tikai desmitnieku. Tad, paskaitot laiku no Madeiras (janvāra beigās) līdz Lattelecomam, bija diezgan ilgs laiciņš, lai atpūstos un neiespringtu, gan lai pienācīgi sagatavotos. Mūsu pašu trase un pārsvarā arī laika apstākļi ir ļoti piemēroti, lai izskrietu personisko. Skriešu to pašu divdesmitvieninieku.

Aprīļa otrajā pusē tika izveidots man treniņa grafiks, pie kā arī veiksmīgi pieturējos. Neizlaižot futbolu, pat sanāca uzskriet pa 3-4 reizēm nedēļā līdz pat pašām sacīkstēm, kas man jau ir progress. Ja ierēķina futbolu, kā papildus treniņu skrējienam, tad jaudīgākā sagatavošanās, kāda man jelkad bijusi. Šoreiz kā papildus elementu draudzene ierosināja pamēģināt speciālu diētu, ko skrējēji ieturot pēdējā nedēļā pirms starta. Vienkārši sastrukturizēti produkti, ko drīkst/nedrīkst ēst konkrētās dienās. Tā kā mērķis bija izskriet atkal personisko, tobiš – paskriet zem 1:25 h (personīgais 1:25:21 sasniegts Madeirā), tad nu arī mēģināju. Trakākais bija tas, ka otrajā diētas dienā man futene jāspēlē (ne treniņš, bet spēle 90 min). Vot, tad gan bija dīvaina sajūta, it kā kājās spēks ir, bet “iekšās” nav. Tāda iztukšotības sajūta. Treneris gan minēja, ka skrēju tik un tā vairāk kā pārējie spēles laikā. Labi, ka pretinieki nebija tik stipri un sanāca uzvarēt 6:1 pat vienu goliņu iesitu, he he. Dienu pirms starta man patīk tomēr kājas izlocīt kaut ar vieglu 20 min skrējienu, bet, ņemot vērā, ka visu nedēļu kaut ko biju trenējies – futbols vai skriešana, tad izlēmu tomēr atpūsties. Svētdienas rītā, apēdis 3 banān/medus maizes un 1 kārumu, dodos uz krastmalu. Par organizētību un visu tur notiekošo vairs jau neko jaunu neuzrakstīšu, tāpēc ejam tālāk. Vienīgā lieta, ka Bitei šogad bija sava telts, kas atviegloja visu mantu nolikšanu/savākšanu. Tas bija cool! 40 min pirms starta kārtīgi iesildos, izlemju, ka termo vilkšu nost, jo saules staros tīri silts bija arī jau astoņos no rīta. Ja pirms likās vēl tāds nesvaigums, tad pēc iesildīšanās jau sajūta, ka pilnībā adekvāti gotovs! Atstāju mantas, apēdu vienu SIS Go Isotonic želeju starta mundrumam, vienu paņemu līdzi trasē un trešo iedodu draudzenei. Sarunājam punktu, kur man to trasē nodos. Pa bučai un uz startu prom caur cisu cisu.

Skrējiens.

Ielienu koridorā, bišķi palaužos uz priekšu, bet baigi gan nestumdos garām. Ja Madeirā skrēju vidēji km pa 4:00-4:01, tad šeit cerēju/plānoju vidējo dabūt pa 3:55 min/km. Tas izpaustos, ka sākumā pa 3:50 skrietu un beigās līdz 4:00 nokristu, un vidēji sanāktu. Pirmais km jau parasti diezgan jestrs sanāk uz emocijām, bet jārēķinās arī ar daudzajiem cilvēkiem un lavierēšanu visu laiku pa labi, pa kreisi. Pirmais pa 3:56 min/km, domāju, ka būs ātrāk. Turpinu. Otrais km jau brīvākā trasē un īsti nepiepūloties, skatos jau pa 3:46 min/km. Trešajā kaut ko pahaltūrēju (lai gan nezinu kur) un 3:55 min/km. Jebkurā gadījumā turos savā plānotajā vidējā tempā. Ceturtā km vidū pamanu pa priekšu skrienošo mūsu pašu top maratonisti Anitu Kažemāku, kura ielenkta čaļu bariņā. Nodomāju, ja 3 km esmu iepanācis, tad jātur līdzi, cik nu varēšu. Jo viņi skrēja pēc manām sajūtām ļoti pieņemamā tempā uz to brīdi. Ap 3:50 min/km. Nodomāju, ka tad arī nebūs pašam tik ļoti jāzīlē par tempu, tā noturēšanu, skriešanu ātrāk vai lēnāk. Tā nu iekārtojos bariņā. Ceturtais un piektais jau nedaudz ātrāks – 3:50 un 3:49 min/km un sajūtas labas. Lai gan zināju, ja paliks grūtāk, tad pēc desmitā km aptuveni. Sestais un septītais jau pa Ķīpsalu, un man patīk tas posms, jo pirmkārt reti tur ir būts un otrkārt, pagriežoties atpakaļceļā uz Vanšu tilta pusi, redzi cik daudz Tev skrējēju aiz muguras. Sestais – 3:54, septītais – 3:56 min/km. Vai tas dēļ pagriezieniem, vai dēļ kā cita, bet mazliet nokrita temps, bet, ja godīgi, tad visu trasi tā mums viņš staigāja, un es jau arī īsti neiespringu, jo tāpat vidējais man turējās zem plānotā pat.

Ķīpsalā, ja nemaldos, bijām palikuši kādi 3-4 tajā bariņā un sākām ik pa laikam kādu panākt un apdzīt. Tad arī sapratu, ka Reinis Tops (diezgan adekvāts mūsu pašu maratonists) ir tempa turētājs Anitai. Reinis arī apraksta savu skrējienu diezgan sīki un smalki šeit. Skrējēju vidū daudziem nepatīk, ka uz viņu rēķinu paratizē. Skrien aizvējā, tempu nepalīdz turēt, vēl uzmin uz kājas, skaļi elpo utt. Tad arī nolēmu, ja reiz Reinis tur ir, lai Anitai turētu tempu, tad man tur kaut ko līst priekšā nebija vajadzības, un skrēju viņu tempā lieki netraucējot, lai gan pašsajūtas ļāva arī vairāk pastrādāt. Vēl viena lieta, ko šoreiz pamainīju, katrā dzeršanas punktā tomēr kaut mutīti paņēmu padzerties. Astotais turpat pa 3:52 min/km, bet devītajā bija neliels uzskrējiens, lai tiktu uz Vanšu tiltu un arī viens 180 grādu pagrieziens līdz ar to 4:01, kas ir arī mans lēnākais km šajā pusmaratonā. Pirms starta izplānoju līdzi nesto želeju apēst tieši pēc 9. km, jo domāju, ka pēc desmitā varētu sāk palikt grūtāk turēt tempu, un vajadzīgs kāds grūdiens. Nu ko – pusdienlaiks! Tīri smeķīga tā želeja, psiholoģiski uzreiz iedod iekšā, bet fiziski? gan jau arī. Tagad brīvas rokas, un skriešana arī vieglāka, pretēji Reinim, kuram rokās, likās, bija kādas miljons želejas. Domāju, kā viņas neizbesī, visu laiku turot rokā.

Aaa, un vispār es ne Anitu, ne to Reini personiski nepazīstu, tikai cik redzēti un dzirdēti. Tā kā lielāko daļu skrējām kopā, bieži šos sanāk pieminēt. Vēl viena lieta, skrienot blakus kādam slavenam vai zināmam skrējējam, ir tā, ka nemitīgi citi cilvēki (skrējēji, skatītāji) viņu atbalsta un uzmundrina. Tā tas bija Liepājā ar baskāju Edgaru un tā tas bija šeit ar Anitu un Reini. Tas kaut kā arī man pašam dod enerģiju, tāpēc tikai priecājos par to. Desmitais un vienpadsmitais km ir uzskriešana Vanšu tiltā un noskriešana no tā, un tur ļaudis gar malām sastājuši aktīvi atbalsta skrējējus, tas arī dod spēku mūsu trijotnei, un tie paiet nedaudz ātrākā zīmē attiecīgi 3:48 un 3:43 min/km. Reinis ik pa laikam speciāli uzkurina publiku, lai tik Anitai vieglāk skrietos. Noskrējienā no Vanšu tilta biju tik ātrs, ka draudzene nemaz mani nepamanīja, he, he.

Ieskrienot Rīgas centrā (centru mēs saprotam ar Vecrīgas maķīša atrašanās vietu), lai gan daudz cilvēku, Brīvības pieminekļa tautu meitas un dēli, temps atkal nokrītas līdz 3:53 un 3:59 min/km. Ap trīspadsmito km arī noķeram bariņu, kas laikam bija Anitas un Reiņa komandas biedri (pirmā sieviete pusmaratonā, viņas tempa turētāji un citi komandas biedri). Tempa turētājiem tur sākās čatiņš savā starpā, kamēr dāmas par sarunām i nedomāja. Visu četrpadsmito noskrienam bariņā pa 3:50 min/km. Vēl viens svarīgs posms priekšā, jo pēc 14. km sarunāts, ka draudzene iedod želeju, ko plānojis ēst pēc 15. km, lai pēdējiem km pietiek jaudas. Šeit sadarbība sita augstu vilni, visi bija savās vietās un tiku pie savas SIS+ double caffeine želejas. Līdz piecpadsmitajam km jau pusmaratona līdere bija iepalikusi ar savu kompāniju un mēs turpinām trijatā, bet kaut kur uzrodas vēl 2 citi līdzskrējēji. 15 km pa 3:54 min/km, apēdu savu želeju, ui bija mazs pārsteigums, ka tā espresso garša tik jaudīga būs, bet nu neko – visu apēdu pa tīro. Īsi pēc tam pat Anita piedāvā savu neizdzerto želejdzērienu (jauks skrējēj žests), tā kā tikko savu biju apēdis, tad nu nācās atteikt. Temps mazliet nokrītas – 16. km uz 3:57, 17. km uz 3:59 min/km, bet nu jāsaka godīgi, ka bija iekšā arī skriet ātrāk, bet turpināju paļauties uz abu top skrējēju uzturēto tempu. Kā arī to garo taisni uz Mola pusi vienmēr atceros arī diezgan besīgu pašsajūtu skrienot. Iepriekšējos divos Rīgas pusmaratonos kājas jau ļenganas bija un ar nepacietību gaidīju pagriezienu atpakaļ, bet ne šoreiz. Biju gatavs! 18. km beigās pusmaratonistiem pagrieziens atpakaļ, bet maratonisti turpina vēl nedaudz uz priekšu. Tā nu es pasakos paldies par tempu turēšanu abiem un ar spēka pilnu sirdi griežos atpakaļceļā. Saprotu, ka nav ko saudzēties, tempu neviens cits nediktē, un palikuši pēdējie nedaudz virs 3 km, sāku kāpināt tempu.

Jāsaka, ka nevienā līdz šīm skrietā pusmaratonā pēdējos km nebiju spējīgs kāpināt tempu, bet šeit jauda bija gan. 18. km pa 3:55, 19. km pa 3:44, 20. pa 3:43 (kas arī ir ātrākais km šajā skrējienā) un 21. km pa 3:46 min/km. Interesanti, ka pulss tā arī nesasniedza nemaz 170 sitienus, kas parasti notiek jau tajos ātrākos distances km. Hmmm… Pēdējos metrus vēl uzskrienu sprintiņu (kas priekš manis arī ir jaunums) un apdzenu vēl kādus, vienu pat uz finiša līnijas. Žēl, ka nav video. Galu galā rezultāts ļoti iepriecinošs – 1:22:12 un vidēji km 3:53 min (lai gan mans Polārs rāda 3:51 min/km). Atkal personīgais. Šitā jau pierast pie tā var. Labots Madeiras rezultāts par nedaudz vairāk kā 3 minūtēm! Pēc finiša pa taisno aizskrienu uz masāžas telti, lai iztiktu bez liekas gaidīšanas. Tiku uzreiz pie jaunām meitām, bet šīm vēl krampis pirkstos nav atstrādāts. Paglaudīja manas sasvīdušās kājas, un īsti jēgas nav… nu varbūt tuč tuč tomēr bija. Pirmo reizi iemēģināju dušas, biju patīkami pārsteigts tādas zolīdas, tīras, ar lielām dušlakām un ērtas. Cepuri nost. Tad jau arī aliņi ir pelnījuši tikt manā vēderā. Priekā, saku viņiem!

Kopumā varu teikt, ka diezgan motivējošs skrējiens sanāca. Trasē īsti nevienā brīdī nepalika smagi, un visu laiku bija sajūta, ja vajadzētu, varētu pielikt. Tikai šādi ātrumi man vēl nebija piedzīvoti, tad vienkārši neforsēju un gaidīju, kas notiks trases beigās. Kā izrādījās, nekas nenotika, un jauda bija vēl. Vai tie bija specifiskāki skrējieni gatavojoties, ko skrēju, vai tā skrējēju diēta, vai futbola sezonas sākums, vai želejas, vai padzeršanās katrā pieturā, kārtīga iesildīšanās (ar ko agrāk grēkoju), vai kaut kas cits, bet kopumā rezultātu tas deva. Un recepte priekšdienām sagatavota! Sapratu, ka nav labāka gandarījuma tajā brīdī, kad skrien it kā savā sacensību tempā (pat nedaudz virs) un beigās Tev nevis jātur temps un jālūdz, lai ātrāk pienāk finišs, bet vēl ir jauda likt klāt. Riktīgs kaifs!

Finišs.

Oficiālais laiks 1:22:25, Reālais laiks 1:22:12

Tiem kuriem interesē parakt vēl, tad šeit katrs km un tā laiks, mans pulss, karte utt. 🙂

Tālāk.

Personīgais rokā (un ne tikai) un jāskatās uz priekšu! Tikai nu gan bišķi būs piespiedu pauze, bet turam pēdas pie zemes ļautiņi! 🙂

Rock'n'roll vai vismaz tamlīdzīgi

Rock’n’roll vai vismaz tamlīdzīgi


© Ar autora atļauju pārpublicēts no: http://pedaspiezemes.com/

 

Harder, Better, Faster, Stronger

Jau ierasts, ka maijā Rīgā notiek Latvijas lielie skriešanas svētki, kurus droši var dēvēt par skrējēju Dziesmu un Deju svētkiem. Kā ja ierasts, tad Rīgā plānoju skriet uz rezultātu, lai gan vairākkārtīgi tieku aicināts pievienoties arī TT komandai. šogad Rīgas maratons būs arī Latvijas čempionāts un tā ietvaros, Rieksti nolemj rīkot arī savu maratona čempionātu. Sagatavošanās procesu sāku jau decembrī un jāatzīst, ka tād plāns, pa lielam, netika mainīts arī pēc tam kad izlozēju dalību Rīga-Valmiera skrējiensoļojumā. laimētā dalība korekcijas plānā neieviesa, bet pati dalība gan, jo RV skrējiena laikā iedzīvojos vēdera savainojumā, kas lika uz pāris nedēļām pāriet saudzīgā režīmā. Par laimi trakākās aizdomas neapstiprinājās un iztiku bez ķirurģiskas iejaukšanās, bet 100% pie plāna izpildes tā arī neizdevās atgriezties.

Tad jau pienāk paša maratona nedēļa. Kā jau ierasts, tad nedēļā pirms lielajiem startiem ieturu ogļhidrātu diētu. Šoreiz gan jāsaka, ka sanāca netipiski viegli izturēt tās dienas uz olbaltumvielām, jo līdz šim bija pieredzēts, ka visu laiku ir tāda kā bada sajūta, bet šoreiz ne miņas no tās. Skriet gan paliek aizvien grūtāk un gārmins sola, ka labākajā gadījumā maratonu izdosies noskriet 2:45. Tā kā Riekstu čempionātā par uzvaru tiek prognozēta cīņa starp mani un Andri Ronimoisu jeb Džokeru, tad soctīklos nopublicēju nelielu provokāciju un dodos uz Pasta Party, kas šogad notiek jaunatklātajās Adidas Runers telpās. Tikai šīs ballītes laikā pieņēmu lēmumu, ka maratona laikā izmantošu želejas. Publiskais spiediens iedarbojās, jo līdz šim želejas pamēģināju lietot tikai savā neveiksmīgajā RV skrējienā.

Ap astoņiem ballīti beidzam un izklīstam pa mājām. Sakārtoju visu nākamajai dienai, lai nav viss no rīta jākārto, bet tā vietā var nedaudz ilgāk pagulēt. Gulēts tiek ļoti labi un ieturot nelielas brokastis (ierastās 3 medusmaizes), dodos uz Krastmalu. Pa ceļam iegriežos Adidas Runers bāzē, kur satieku Riekstus un atstāju mantas. Tālāk jau vieglā riksī dodamies pie Lielā Kristapa uz bildēšanos.

Kad gan VSK noskrien, gan Rieksti ir tikuši pie komandas kopbildes, ir atlicis laiks vēl iesildīties. Pēc tās, pa ceļam piestājot vēl pēdējo reiz pie tualetes, dodos ieņemt vietu starta koridorī, kur pie ieejas tajā tiek pārmīti pāris asāki vārdi ar iekšālaidēju. Lieki tam laiku netērēju un pa nelielu apkārtceļu ielienu pirmajās rindās. Pēc brīža jau pievienojas Džokers un tad jau sāk arī atskaiti. Hmm, vai gadījumā pirms Latvijas čempionāta nebija jāatskaņo arī vēl valsts himna, bet lai nu paliek.

3.2.1… AIZIET!!!

Plāni:

A+ 2:29

A 2:30

B 2:35

C 2:37

D finišēt

EF Epic Fail

Startā kā jau ierast Jānis Ābols aiztešās visiem pa priekš, Kenijiešus ieskaitot. Ar Džokeru pārrunājam, kur mēs viņu apdzīsim, un abi esam vienisprātis, ka tas notiks jau 1. kilometrā. Tā tas arī notiek. Principā esmu nolēmis būt par pasažieri Dropša vadītā autobusā un skrienu kopā ar viņu. Līdz šim, nekad vēl nebiju tvēris pēc ūdensglāzes jau 2. kilometrā, bet par cik sanāca pēdējo ūdens malku izbaudīt gandrīz stundu atpakaļ, tad jau šeit tveru pēc glāzes, kas gan sanāk neveikli un lielākā daļa ūdens izlīst ārā. Tā ir, ka turot tempu SL distances laikā nedzer un neatstrādā šo kustību. Plānots ir dzert vismaz glāzi ūdens katrā no dzeršanas punktiem, tad būs arī laiks šo kustību atsvaidzināt. Priecē, ka trases malā ir daudz cilvēki, kuri uzmundrina. Uz Vanšu tilta to ir pat ļoti daudz. Skrienot virsū uz tilta sāku arī apjaust, ka esam par ātru sākuši, bet sakožu zobus un no autobusa ārā nekāpju. Pirmie 5km paiet nemanot, tie pieveikti 17:38. Diezgan cienījams rezultāts pat ja skrietu tikai 5km, bet mums vēl 37.2 priekšā.

Jo tālāk skrienam, jo vairāk saprotu, ka skrienam ātrāk nekā plānots, bet labā ziņa ir tā, ka skrienas ļoti viegli. Kad skrienam atpakaļ no Ķīpsalas tālākā gala, saņemam ļoti daudz uzmundrinājumus no tiem, kuri vēl tikai dodas uz to galu. Gaidām arī brīdi, kad mums pievienosies Topiņš, jo visu pavasari skrējēju kuluāros runāja, ka viņš grasoties Rīgā skriet 2:30. Vanšu tilta apgriešanās punktā gan sapratām, ka viņš mums nepievienosies, jo viņš piestrādā par tempa turētāju topošajai Latvijas čempionei maratona – Anitai Kažemākai. Šeit arī mums pievienojās reti riebīgs aizvējā sēdētājs, kurš visu laiku vienam no mums kāpa uz papēžiem. Uz tilta sasniedzam 10km atzīmi 35:03, nav slikti. Esam priekšā grafikam.

Kultūras godasardze, tet enerģijas aleja, Brīvības iela, tuvāk mājam vairs nav iespējams būt. Esmu aizrāvies ar priekšā skrienošo pētīšanu, ka nepamanu, ka trases malā tētis ir atnācis atbalstīt. Džokers gan viņu pamana un pagūstu vēl pacelt īkšķi uz augšu. Tālāk jau pa to pašu Brīvības ielu atgriežamies uz krastmalu. Šeit, Riekstu aizvējā, iesēžas vēl divi pusmaratonisti. Paredzēts, ka pirmo želeju apēdu ūdens punktā starp 15. un 16. kilometru. Tieši dzeršanas punktā arī saņemu negaidītu spērienu pa ikru, un daudz nemaz netrūka, lai tuvāk iepazītos ar Krasta ielas asfaltu. Par laimi kaut kādā veidā izdevās noturēties kājās, bet ikra muskulis gan palika stīvs. 15km pieveikti 52:58, kas nozīmē, ka joprojām esam priekšā grafikam.

 

Brīdī, kad atdalās pusmaratonisti, paliekam divatā. Priekšā vēl ir kāds redzams, bet aiz muguras paliels tukšums, ja neskaita grupiņu, kurā ir maratonistes ar zaķiem. Šogad organizatori saaicinājuši ļoti ātras dāmas.Atpakaļceļš pa Krasteni iet ļoti viegli, jo ir neliels pavējšs mugurā. Ap 20. km sāku just, ka Džokers sāk nedaudz atpalikt, bet man vēl tempu samazināt negribās, tāpēc brīdī, kad ir veikta aptuveni puse no distances, es sāku pamazām no viņa atrauties. Pusmaratons pieveikts 1:14:35, kas teorētiski ir jauns PB šajā distancē. Visu atpakaļceļu domāju par to cik lielas tautas masas piedalās šajā pasākumā, un vēl jau daļu nesanāca nemaz ieraudzīt, jo Akmens tiltam izskrēju cauri tieši brīdī, kad tur atradās 4h TT. Pusmaratonisti dodas uz finišu, bet maratonisti dodas otrajā aplī. Mierinu sevi, ka 2. aplis vismaz ir par ~4km īsāks kā pirmais.

Priekšā redzu skrienam vientuļu Anatoliju Macuku, bet Džokers ir aptuveni 50m aiz manis. Tā arī šie čaļi neļauj man atslābt, jo gaidāms vienmuļais Skanstes posms. 25km pieveikti 1:28:34. Pēc pieveiktiem 25 kilometriem izdzeru savu otro želeju. Temps ir par dažām sekundēm nokrities, bet joprojām priekšā grafikam. Skanstes posmā kā jau ierasts nav nekādu atbalstītāju pūļu, tie būs jāpagaida līdz Vanšu tiltam vai vismaz Valdemāra ielai, bet pozitīvā ziņa ir tā, ka organizatori iz izvietojuši atbalsta punktus tā, ka skrienot no viena tu jau sasniedz nākamo, un tas nedaudz palīdz. Vienā no šādiem punktiem manam sekotājam sekoja frāze “Hmm kāda redzēta seja, laikam kopā tusējām pagajušo piektdien”. Nācās pārbaudīt vai mans tuvākais sekotājs joprojām ir Džokers. Džokers ir vietā, bet tas, ka dāmu līderes tur pat vien ir, nekād prieku nerada. Aizvien vairāk arī diena iesilst un tiešā saulē jau man paliek pa karstu. Bonusā tam visam aizvien vairāk sāk sāpēt ikrs, pa kuru dabūju spērienu. Atmiņā uzreiz ataust pērnais gads, kad abās kājās iemetās krampji. 30km 1:46:59, top skaidrs, ka  A plāna nebūs. Uz Valdemāra ielas vismaz parādās kādi atbalstītāji. Temps ir nokrities līdz ~3:45. Fiziski gan nav grūti, bet sāpošais ikrs rada diskomfortu. Otro reizi skrienot Vantiniekā to mazo pauguru jūt pamatīgi, bet tas, ka uz tilta visu laiku kāds uzmundrina, dzen uz priekšu. Ķīpsalā jau sāku just, ka diena ir krietni vien iesilusi un sāku cepties ārā. Šis, laikam, sanāk visgarākais posms starp dzeršanas punktiem, jo šis bija vienīgais moments, kad es nevarēju sagaidīt h2o papildinājumu organismā. Jāpiebilst, ka šajā punktā ieskrēju kopā ar maratona līderēm un tas ir visai interesants skats, kā nu kurai ir atstrādāta pudeles paņemšana. Skats ir aptuveni tāds, ka tam galdam pāriet pāri tornado. Pats šajā punktā apēdu savu beidzamo želeju un cenšos iesēsties maratonistēm astē, bet īsti tas nesanāk. Sasniedzot 35. km dāmu zaķi, bez jebkādiem brīdinājumiem, vienkārši apstājās, tā, ka bija jāizvairās, lai neuzskrietu virsū. 35km pieveikti 2:05:27. Plāns B ar rezervi. Atgriežoties no Ķīpenes satieku abus Riekstu biksteniekus. Šajā duelī izskatās, ka pārāks būs Dainis, jo gandrīz ir jau noķēris Didzi (Beigās gan Didzis tika pie titula “Ātrākas bikstenieks”). Vanšu tilta apgriešanās punktā apdzenu Macuku. Kaut kur priekšā ir Kristaps Bērziņš, bet apzinos, ka nav manos spēkos viņu noķert. Līdz finišam atliek vairs tikai 5km, kurus cenšos neskriet lēnāk par 3:45. Brīdī kad ir sasniegts Brīvības piemineklis, atceros par Druupija rekordu un rupji rēķinot vel var viņu pārspēt. Kā sacīt āķis lūpā un atkal kāpinu tempu. Pašam liekas, ka skrienu gana ātri, bet garminam ir cits viedoklis. Pēc apgriešanās punkta kājas sūta nepārprotamu protesta signālu par skriešanu tempā, bet lieku viņu protestu izskatīšanu atlikt uz 10 minūtēm. Pie tet enerģijas alejas satieku abus vecākus un abiem iedodu high5. Brīvības piemineklis, Vecrīga! Palikusi tikai Vecrīga, derētu ar savām pustizlajām kājām nepakrist uz bruģa. Aaaa, beidzot ir sasniegta Krastmala un pēdējais pagrieziens. Uzdodu tempu, cik nu vēl ir atlicis, un finiš ir sasniegts. 2:32:51, kas ir jauns PB, bet līdz Riekstu rekordam pietrūkst pusminūte. Pēc mirkļa finišē arī Džokers, kuram arī jauns PB un ir puslīdz sadraudzējies ar maratonu.

Atziņas:

*No visiem maratoniem, kuri ir skrieti uz laiku, šis bija visvieglākais. Jā, bija problēmas ar kājām, it īpaši ar sasisto ikru, bet fiziski bija sajūta, ka var skriet diezgan brīvi.

*Maratona PB labots par 5m43s, bet ja skatās gada griezumā, tad par 10m50s

#

*Maratons sub2:30 nav nekas nesasniedzams un pie noteiktas apstākļu sakritības bija iespējams izskriet to jau arī šoreiz.

* Skriet ir forši

Pateicības:

Visiem tiem, kuri atbalstīja trasē. Jūsu atbalsts ir nenovērtējams. Piefiksēju katru no jums!

Adidas Latvija

Īpašais PALDIES Jānim Vītiņam, lielisks komandas biedrs un teicams atbalstītājs trasē!

Work it harder, make it better

Do it faster, makes us stronger

More than ever hour after

Our work is never over!

 

Spontānais pusmaratons un motivācijas atrašana

Dzinn!

Mans telefons izdod asu skaņu un brīdina, ka ir pienācis jauns ziņojums. Slinki pieeju pie tā un lasu ziņas saturu: “Kad Krustnagliņa padalīsies ar savu skriešanas pieredzi?”. Lieki teikt, ka esmu pārsteigta, prātā uzreiz iešaujas doma, ka esmu pilnīgs skriešanas iesācējs, un ko tad es varu pastāstīt par savu pieredzi, bet solījums ir dots – solījums ir jāpilda. Gandrīz gadu esmu VSK Noskrien un jau mazliet pāri gadam, esmu noķērusi mazu skriešanas atkarību.

Pirmām kārtām, kāpēc es sāku skriet? Primāri bija dabūt nost 20 liekos kilogramus, kurus biju jauki un lēni uzēdusi savā grūtniecības laikā. Pateicoties jaunajām māmiņu paziņām (tagad jau draudzenēm), sapratu, ka liekais svars 24 gados pavisam nav forši un, ka ir jāsāk darīt kas lietas labā. Sāku ar niecīgām piecu kilometru pastaigām, azarts auga un auga, līdz varēju jau dienā sasniegt 30km robežu, paralēli daudz vingroju, ēdu veselīgi, pusgada laikā atbrīvojos no liekiem 16kg. Biju apmierināta ar rezultātu, bet ar pastaigām kļuva pa īsu. Liekas, ka paliek pāri enerģija, kura transformējas negatīvās domās un darbībās, tāpēc arvien meklēju jaunu treniņu veidu. Tajā laikā daudzas paziņas pievērsās skriešanai, bet man skriešana vienmēr ir riebusies – riebusies tik ļoti, ka pamatskolā izvairījos no stundām , kurās vajadzēja skriet garos apļus, un vidusskolā gribēju raudāt, kad dzenāja mūs pa Imantas apkārtni, bet te cilvēks atnāk no sava brīvprātīgā skriešanas treniņa un staro, un saka, ka grib vēl skriet – brīnums. Nē, tas jāpamēģina arī man. Tā, es arī apmēģināju (rakstīju pamēģināju, bet apmēģināt raksturo labāk toreizējo darbību) . Tie bija agonijas pilni divi kilometri, man trūka elpas un sāpēja kājas, tas viss bija joprojām briesmīgi, bet atvelkoties mājās, nodomāju, ka jābūt kaut kādam apraktam sunim, un man noteikti tas suns ir jāizrok un jāizpēta. Tā nu es pamazām notipinājos līdz 4 kilometriem, ar sāpošiem ceļiem un visām saitēm, nospļāvos un šo nodarbi atliku, jo dēļ sāpēm kreisajā celī, nevarēju normāli paiet. Ar saviebtu seju, turpināju lasīt aprakstus, cik skriešana ir lieliska, cik ļoti tā trenē sirdi, cik ļoti kājas sāk palikt slaidākas, un cik ļoti garastāvoklis ir lielisks. Kad ceļa sāpes palika mazākas un biju izlasījusi šo to no teorētiskās daļas par skriešanu, es beidzot saņēmos iziet un izskriet piecus kilometrus. Nezinu, kas toreiz mani tā iedvesmoja, vai jauna dzīves vieta, vai beidzot sākusies vasara, bet tos piecus kilometrus es atceros kā pacilājošu sajūtu – eu, bet es noskrēju viņus, man nekas nesāp un es jūtos lieliski! Tā nu sākās manas attiecības ar skriešanu.

mežs tomēr ir mana mīļākā vieta, kur skriet

mežs tomēr ir mana mīļākā vieta, kur skriet

Izjutu skriešanas plusus, atbrīvojos vēl no liekajiem kilogramiem, sejas āda sāka palikt labāka un garastāvoklis bija burvīgs. Augustā, septembrī un oktobrī noskrēju diezgan daudz un apjomīgi. Pieteicos pirmajām skriešanas sacensībām, kurās arī noskrēju piecus kilometrus, atceros arī cīņu ar saviem pirmajiem desmit kilometriem, kas man likās toreiz ļoti daudz – Jūrmalas smilts, jūra un kaijas. Joprojām ciest nevaru skriešanu gar jūru, par to es pārliecinājos pēc šī gada Jūrmalas sporta svētkiem. Novembrī iegādājos pulsometru, jo sāku lasīt, cik tas tomēr ir svarīgi un noderīgi. Pēc šī pirkuma sapratu, cik ļoti beidzu nost savu sirdi, ar līdzšinējo skriešanas ātrumu. Ātrumu būtiski nācās nomest , atnāca arī ziemas laiks, tāpēc biju nospraudusi mērķi skriet lēni un gari. Tam tiešām vajadzēja lielu pacietību, bet man ar pacietību nav labas attiecības, tāpēc no janvāra sāku slinkot. Nu labi, cik nu slinkot, bet skriešanai atvēlēto laiku, arvien vairāk,  aizņēma darbs, taureņi vēderā un atkal darbs. Negribīgi arī pieteicos uz kādām skriešanas sacensībām, jo tajā mirklī motivācija bija pilnīgi aizgājusi kaut kur prom un savus skriešanas apavus nomainīju pret trenažieru zāles čībām, bet paldies Janai, kura mani pavilka uz minimumu.

Sieviešskrējiens 2017

Sieviešskrējiens 2017

Viens no šiem komerciālajiem minimumiem bija Sieviešu skrējiens Mežaparkā. Savus 10km noskrēju mazliet zem stundas, likās, ka esmu pamatīgi pazaudējusi spēku. Protams, šis fakts mani ļoti pat neiepriecināja, jo apzinājos, ja būtu cītīgi trenējusies, šo sezonu varētu sākt ar mazu gandarījumu un PB. Ar Janu runājām par LRM, kurā es noteikti neapsvēru dalību, un uzzināju, ka kopīga paziņa slimības dēļ atteiksies no savas dalības pusmaratona distancē. Jautājums bija, vai es nevēlos startēt zem šī numura, nu, lai tas neietu zudībā. Protams, ka fiziski un morāli nebiju tam gatava, bet nu, vai tad kāds domā ar galvu piesakoties spontānam pusmaratonam bez iepriekšējiem treniņiem? Nedēļu pirms starta biju satraukusies un izskatījās, ka veselais saprāts ir sācis pieslēgties. Visu laiku apdomāju, ka nespēšu kvalitatīvi noskriet, jo iepriekšējā mēneša skrējieni bija zem 10 kilometriem un tāpat tikai ar domu, ka vajag paelpot svaigu gaisu. Pēdējais garais skrējiens (20km) bija janvārī. Un arī kājas sāpēja pēc svaru celšanas trenažieru zālē, bet es jau neiešu bīties un svētdienas rītu sagaidīju ar pamatīgu satraukumu. Satraukums gan bija kā pirms randiņa, rūpīgi pārdomāju ko vilkšu, kā braukšu, kā izturēšos (lasīt – skriešu). Ierados Rīgā stundu pirms starta, sen nebiju izbaudījusi, ko nozīmē celties piecos no rīta, tāpēc izjutu saburzītas lapas sajūtu. Astoņos pievienojos VSK Noskrien kopbildei, izstāvējām garās tualetes rindas un bija jau laiks doties uz savu koridoru.

Sveiki, šodien būšu Simona

Sveiki, šodien būšu Simona

Starts bija ļoti pozitīvs. Pozitīvs ar cilvēkiem apkārt, ar svētku sajūtu un, ka saņēmos paņemt to Simonas numuru.  Tādi bija mani pirmie 10 kilometri un tad sākās mana mazā elle. Labi, elle sākās no 13. kilometra, kad sapratu, ka man vēl ir dēls ko audzināt, un vajadzētu būtiski ieņemt gliemeža tempu, tomēr galvenais vispār ir noskriet, un noskriet pusmaratonu priekš manis ir daudz. Pēdējie kilometri mijās ar pacilājuma sajūtu un sāpošām kājām – sāpošas kājas, pacilājums un ūdens. Nācās vairākas reizes pāriet uz soļiem un piespiest sevi skriet, cīņa ar Mīkstmiesi bija nežēlīga, bet tagad jau domāju, ko tad es nenoskrēju un sevi žēloju toreiz, tomēr negaidītais saules karstums, Krasta iela un sāpes kājās mani pilnīgi demotivēja. Pēdējie 200 metri bija ļoti laimīgi, finiša laiks mani pat neinteresēja, galvenais bija, ka es pieveicu to sasodīto distanci un dabūju zaļo medaļu. Apbrīnoju maratonistus. Priecājos, ka Simona nepieteicās uz maratonu.

Pirmā pusmaratona medaļa

Pirmā pusmaratona medaļa

Vakarā, pēc dušas un jaukām vakariņām, iekomentēju pie kopbildes Facebook: “Tici, vai nē, bet es jau domāju, kurš būs mans nākamais pusmaratons.”.

Šis spontānais un žēlais pusmaratons ir licis man atrast jaunu motivāciju skriešanai un treniņiem. Pie pirmajiem 21 km es noteikti neapstāšos. Paldies jums, VSK Noskrien, par iedvesmu, un paldies Signim, kurš iedrošināja mani šo tekstu uzrakstīt.

Rīgas maratona svētki atpūtas režīmā

To, ka tomēr skriešu arī LRM, izlēmu 30. aprīlī, divas nedēļas pirms starta.

Šad un tad der izdarīt ko spontānu, un, kaut arī sākumā šķita, ka vēl viens pusmaratons Latvijā neietilpst ne manā fiziskajā, ne finansiālajā budžetā, beigu beigās tomēr sapratu, ka ļoti nožēlošu, ja laidīšu garām gada lielākos Latvijas skrējēju svētkus. Šie man bija trešie Rīgā pēc kārtas, trešie, uz kuriem speciāli devos no Vācijas. Tika nopirktas lidojumu biļetes, sakrāmēts koferis, un biju gatava ceļam. Tieši tik vienkārši – pēc Liepājas jutos uz brīdi zaudējusi sparu skriet pakaļ jaunam PB, gribējās izbaudīt mierīgu skriešanu, lasīt, papriecāties par uztrenēto bāzi un neiespringt nākamajās sacensībās. Gan jau rudenī tas pusmaratons zem 1:40 nekur neizpaliks. Tā nu nekādu sevišķu treniņu pirms sacensībām nebija – skrēju mazāku apjomu kā pirms Liepājas, praktiski nekādus ātruma treniņus, toties divreiz biju Harca nacionālajā parkā un pamatīgi izskrējos pa kalniņiem diezgan garus gabalus (35+18 un 29 km).

Sacensības notika svētdienā. Ceturtdien agri no rīta devos ar vilcieniem uz Brēmeni, no kurienes vajadzēja lidot uz Rīgu. Vāciešiem ir daudz labu lietu (autobāņi, Jägermeister, Mercedes…), bet ir lietas, kas kaitina visu vācu tautu, un viena no tām ir Deutsche Bahn. Ir tāds joks: “Ich wollte gerade einen Witz über die Deutsche Bahn machen. Ich weiß aber nicht, ob er angekommen wäre.” (Es gribēju pastāstīt joku par vācu vilcieniem, bet nezinu, vai tas pienāks (pieleks)). Īsumā: vilciens, ar ko man vajadzēja braukt uz Brēmeni, nepienāca, kā rezultātā es nokavēju lidmašīnu. Šoreiz pat nepalīdzēja tas, ka māku arī paskriet. Tā nu pārnakšņoju Brēmenē un piektdien agri no rīta sēdos autobusā, un pēc “nieka” 27 stundām biju Rīgā. Kāpēc tas ir svarīgi sacensību sakarā? Jo viss šis ceļš man bija sagādājis milzīgu stresu, mazāk kā neregulāras ēdienreizes, 4 stundas saraustīta miega kaut kādā nenosakāmā pozā autobusā, nosēdētu pēcpusi un piedzītas kājas. Ļoti priecājos, ka nebiju ieplānojusi Rīgā gāzt kalnus un skriet uz ātrumu.

Sestdien pusdienlaikā beidzot ierados Rīgā, devāmies uzņemt ogļhidrātus un reizē iemēģināt eklērnīcu Doma laukumā, sekoja klasiskā carbonara mājās, izskrējām ierasto pirmssacensību 6km purkšķīti*  līdz promenādei, salikām somiņas, pāršņorēju kurpes, un gājām gulēt.

Rīts pienāca ātrāk nekā gribētos, apēdām putru, cik nu katram līda iekšā, izdzērām kafiju, cik nu katrs bija pieradis dzert, sapucējāmies, un ar autobusu aizbraucām uz krastmalu.

Bijām pie starta laicīgi, sabildējāmies, ar ko nu kurš bija pelnījis bildēties kopbildēs, es tiku pie ilgi gaidītā noskrien krekliņa, kas nāca tieši laikā, jo tagad man “vārds” rakstīts uz muguras, citādi pirms tam pašam Noskrien Šefam Signim bija man jāskrien pakaļ, saucot “meitene, meitene”, lai iedotu zilo aprocīti – paldies par iespēju atstāt mantas uzraudzībā teltī kopā ar tempa turētājiem!

Pienācīgi iesildījos, biju tualetē, divreiz pārdomāju, ko vilkt trasē. Noskrieniešu kā vienmēr pozitīvā atmosfēra palīdzēja noņemt atlikušo sarežģītā turpceļa nogurumu un stresu, un drīz jau vien bija jāstājas starta koridorā. Šoreiz neizdevās ne cik tālu iespraukties, un no starta signāla līdz līnijas šķērsošanai pagāja apmēram pusminūte. Plānotais finiša laiks, ko sev tajā dienā atvēlēju, bija pilnīgi pēc sajūtām. Apsverot visu, kas (ne)bija darīts pirms sacensībām, kam bija iets cauri iepriekšējās dienās, uzstādīju sev sekojošus mērķus 21 km distancei:

  • Plāns D: nesatraumēties
  • Plāns C: 1:50
  • Plāns B: 1:45
  • Plāns A: labi izskatīties trasē.

Iecerētais laiks prasīja tempu 5:00 – 5:12 min/km, ko arī visas trases garumā praktiski bez īpašām grūtībām ieturēju, ar atsevišķiem izņēmumiem uz citu ātrāku kilometru rēķina.

Sestdien jau noskaņojāmies, ka mūs trasē sagaidīs pamatīgs vējš, kas, par laimi (vai nelaimi), svētdien bija pierimis, toties temperatūra gan krietni uzkāpa. Ja no rīta vēl bija patīkami silts, tad vēlāk uzkarsa ne pa jokam. Pavasara baudītājiem un citiem normāliem cilvēkiem droši vien bija liels prieks par pavasari, kas beidzot atnācis, bet ne vienam vien skrējējam trasē bija vajadzīga palīdzība, un nevis vien atbalstītāju palīdzība, kas gan, salīdzinoši kā citus gadus, bija mazāk jūtama. Gan jau neskrienoši cilvēki steidza baudīt skaisto laiku ārpus pilsētas, taču tā kā šis bija pirmais īsteni siltais skrējiens daudziem, kas trenējās Latvijas pavasarī, tā bija papildus slodze skrējēja organismam. Arī man karstumā skriet ļoti nepatīk, un, lai nekļūtu nepatīkami, izmantoju visus ūdens punktus, kuros nekautrējos liet ūdeni gan uz galvas, gan mutē. Līdzi bija sūklītis, un tas ļoti palīdzēja – ūdens glāzīte, skrienot turot to rokā ilgāku gabalu, parasti šļakstās, bet ja tajā iemērc sūkli, tad ar šādu atvēsinošu rezervi var skriet ilgāk, un, kad iepriekšējā veldze nožuvusi, saslapināt seju, skaustu un ausis. Šādā veidā nekļuva īsti grūti pat Krasta ielas bezvēja svelmē. Izskatījos gan es droši vien kā slapja žurka, nevis skrienoša lapsene, bet tas noteikti ir daudz labāk nekā dabūt saules dūrienu, vai būt spiestam izstāties.

Tā kā šis nebija skrējiens uz ātrumu, bet vairāk baudīšanai, negribu ieslīgt katra kilometra aprakstīšanā – būtībā skrēju pēc izjūtam pieļaujamajā tempa diapozonā. Ļāvos pūlim sevi nest no Vanšu tilta lejā ātrāk nekā augšup, saulainos posmos skrēju nedaudz lēnāk kā ēnā, lieki neapdzinu citus. Vietās, kur pretī skrēja citi skrējēji, aktīvi atbalstīju favorītus un pazīstamos – redzēt tos, kuri trasē uzstāda savus un trases rekordus, vienmēr ļoti pozitīvi uzlādē. Tiešām liels prieks gan par Ingu, gan Anitu, gan Valēriju, gan visiem pārējiem, kam izdevās veiksmīgs finišs.

Negaidīti pozitīvs efekts bija arī noskrien kreklam – gan no trases malām, gan pašā trasē ne viens vien uzmundrinošs sauciens bija dzirdams. Ķīpsalas posmā vienā brīdī tā izdevās aprunāties ar Hamburgieti, kurš pēc krekla atpazina, bet drīz vien bija gaidāma pretī skrienošā topošā Latvijas maratona čempione, tāpēc devos skriet trases kreisajā malā, lai nepalaistu garām. Sasmīdināja kāds cits skrējējs, kas vēlāk apdzina ar vārdiem – Lapsene, skrien, un raksti blogu!

Trasē ļoti daudz bija dzirdamas svešvalodas – varēja just milzīgu ārzemnieku pieplūdumu, kas noteikti ir labi sacensību paplašināšanai un popularizēšanai. (Man gan kā latviešu skrējējai nebūtu arī iebildumu, ja šīs sacensības arī turpmāk paliktu latviskas un mājīgas, bez pārmērīgi lieliem skrējēju pūļiem kā citās maratonu metropolēs, bet tas jau tā savtīgi). Patīkami bija arī dzirdēt ļoti aktīvos trases “dīdžejus”, kas nerimstoši mikrofonos uzmundrināja skrējējus, jo īpaši cittautiešus.

 

Šoreiz saskatīju arī visus savus plānotos atbalstītājus trases malā

Šoreiz saskatīju arī visus savus plānotos atbalstītājus trases malā

Pirmie 14 kilometri tad arī pagāja tādā kā eiforijā, ne vienu vien reizi domājot, cik labi, ka tomēr izlēmu atbraukt, un ka tas bija tā vērts. Pēdējā trešdaļā vairāk bija jāsāk koncentrēties uz tempa noturēšanu, bet šoreiz tas nesagādāja tādas grūtības kā Liepājā. Emocionāli palīdzēja arī tas, ka vairākas dienas atpakaļ eksperimentēju ar Garmin pulksteņa iestatījumiem, un sacensību dienā aizmirsu uzlikt atpakaļ split’us ik pēc kilometra, līdz ar to katra noskrietā kilometra beigās pulkstenis nevibrēja un nerādīja vidējo tempu. Šādā pa pusei neziņā tad nu man arī izdevās pēc sajūtām noskriet ļoti komfortabli bez piepūles, un finišu šķērsoju pēc 1:47:54, čipa laiks – 1:47:25.

Es kā parasti priecīga pēc finiša. Hilarijs gan tāds noguris.

Es kā parasti priecīga pēc finiša. Hilarijs gan tāds noguris.

Pēc finiša uzreiz devos pēc masāžas numura, kuru beigu beigās tā arī (atkal) nesagaidīju – kad izņēmu, masējās 50. numurs, man bija 160., kas solījās būt pēc divām stundām. Kaut arī krastmalā sabiju vēl ilgi, diemžēl tā arī nesagaidīju savu kārtu. Atsildījos nedaudz, pārvilku salietās drēbes un devos finišā gaidīt Reini ar Anitu Kažemāku. Redzēju sieviešu līderes finišu, redzēju Riekstu gandrīz “sub2:30hrs” finišus, un tur jau arī sekoja mani tās dienas favorīti.

Apskāvieni, kopbildes, jestra čalošana un pārējās pēcfiniša aktivitātes – mielošanās ar Rimi sarūpētajiem gardumiem, intervija ar presi (šoreiz gan ne man). Devāmies mājās, un tā īsti nekādu stīvumu, kas ierasts pēc sacensībām, ne svētdien, ne pirmdien, nejutu.

DSC_5014_1

Tikai krietni vēlāk man pienāca negaidīta ziņa, ka es esot 7. vietā savā vecuma grupā. Not bad at all. Patīkams noslēgums trešajiem Latvijas skriešanas svētkiem, tiekamies nākamgad!


* “latviskojums” no fartlek

Vispār jau pieteicos pusmaratonam…

Ja kāds draugs pirms gada būtu pateicis, ka man patiks skriet un to darīšu daudz, būtu viegli pasmīnējis. Ja draugs vēl piebilstu, ka noskriešu maratonu un palikšu dzīvs, noteikti sāktu pie paziņām meklēt kāda laba psihiatra kontaktus. Bet nu sanāca, kā sanāca, un tagad pēc Lattelecom Rīgas maratona var nedaudz atskatīties, kas, kā un kāpēc sanāca.

file1

Neveiksmīgais pirmsākums

Tieši tā – pēdējos 20 gadus mana attieksme pret reizēm redzētajiem skrējējiem bija visdrīzāk ar līdzjūtības pieskaņu, un uz kādu sarunu pieminētu varbūtību, ka es varētu skriet, parasti atbilde bija – “Gribat mantot manus parādus? Skriet manā vecumā?” Nav jau gluži tā, ka nebūtu nekad skrējis – pamatskolā to darīju tīri labprāt, bieži pa gabaliņam arī izskrēju tāpat vien un biju no tiem kadriem, kurus fizkultūras učuks no skolas salasa uz rajona sacensībām. Mačos nekā spoža nebija, 1500 metri jau likās krietni par garu, un parasti vazājos pa beigām, tomēr pie sirds labāk gāja īsākas distances – reiz pat dabūju diplomu par 3. vietu 400 metros. 90. gadu sākumā kolektīvi piedalījos Tautasdziesmu maratonā, galvenokārt noejot 5km distanci.

Sākot mācīties vidusskolā, pārcēlos uz Rīgu. It kā gribējās skriet, bet tuvumā nebija stadiona, un lauku puikam pa ielām rikšot kaut kā negribējās. Arī skolā bija neraža – fizkultūras učuks deklarēja, ka mums pa suņu piekakāto stadiona parodiju nav ko vazāties, un viss sports notika zālē. Tālāk jau nāca cigaretes, alkohols, studijas, darbs, un skriešana vairs nebija ne prātā.

Gadu gaitā (tagad man ir 38) dzīvesveids bija diezgan nelāgs – vairāk nekā 20 gadu smēķētāja stāžs, pamatīgas alus mucas tukšotas, rīts bez mēra, un pieaudzēti lieki 25 kg. Pirms 5 gadiem gan sāku vasarā braukt ar riteni uz darbu un dažos garākos izbraucienos, to arī turpināju, un nedaudz “riepu” nodeldēju, tomēr uzkāpt pa kāpnēm vai aizsiet kurpēm auklas bieži bija liels izaicinājums. 2013. gadā iegādājos kaut kādas lētās sporta kurpes, sāku pa mazam gabaliņam skriet, tomēr tas likās nāvīgi grūti, un ātri šo neciešamo nodarbi atmetu.

Pirmie asni

Tā nu sanāca, ka 2015. gada sākumā beidzot nolēmu pieteikt karu savai “riepai” (pie 170cm auguma 92 kg ir tiešām par daudz) un sāku mazāk rīt, svaru nodeldējot līdz kādiem 88 kg. Tomēr doma par kustēšanos pat i prātā vēl nenāca.

Tad nejauši divas manas draudzenes neatkarīgi viena no otras sāka aģitēt, ka man ir jāskrien Lattelecom Rīgas maratonā. Kaut kādā prāta aptumsumā apsolījos, ka skriešu 5 km un tad tikai aptvēru, ka esmu smagi iekritis un jāsāk kaut ko darīt, lai pēc pāris km par prieku skatītājiem nepaliktu guļam trasē.

Martā, iestājoties siltākam laikam, saņēmos, notrausu putekļus no 2 gadus iepriekš nopirktajām lētajām botēm un pamēģināju skriet. Izrādījās, ka ar mazāku svaru tas tomēr nav tik briesmīgi, un jau pirmajā piegājienā bez apstāšanās pieveicu 2 km. Reizi vai divas nedēļā tā arī paskrēju, pamazām kāpinot distanci līdz 3-4 km, pārmaiņus arī nedaudz paejot. Aprīļa beigās jau pieveicu 5 km, nedēļu pirms starta pieveicu gan 6, gan 8 km bez apstāšanās un sajutu, ka varbūt veiksmes gadījumā varētu pieveikt arī 10 km skrējienu… bet pieteicies biju jau 5 km un neko darīt. Un kas pats labākais, sāku izjust prieku no skriešanas.

Lattelecom 5km skrējiens izrādījās tomēr baigais plezīrs, noskrēju 23:25 bez lielas piespiešanās un sev par lielu brīnumu atklāju, ka esmu nevis kaut kur pa vidu 13 000 dalībnieku, kur biju cerējis būt, bet pat pirmajā 400-niekā. Tad nu sev pajautāju – kāpēc neskriet vairāk un nepamēģināt garākas distances?

file2

Iesācēja eiforijā, kaut ko internetā salasījies un vēl vairāk neizlasījis līdz galam, metos kāpināt distances, skrienot pa asfaltu – 10, 12, 14, 16 km un sapņot par pusmaratonu, bet pēc 16 km pieveikšanas jūnija vidū sāka sāpēt saites ceļgala ārmalā. Īsti neņēmu vērā, vēl nedaudz paskrēju, un ar to arī viss beidzās, jo paskriet vairs nevarēju vispār. Pēc trim nedēļām celis it kā atkopās, tomēr uznāca vēl slinkums, tāpēc jūlijā un augustā sanāca skriet ļoti maz, kaut arī biju nopircis normālas kurpes, un tās pārmetoši skatījās no plauktiņa.

Tuvojoties septembrim, mani no galīgas skriešanas atmešanas atkal izglāba labā paziņa, saaģitējot piedalīties Nike Riga Run 10 km distancē. Negribēju krist kaunā, atsāku kārtīgi skriet, šoreiz gan prātīgāk, un sacensībās gāja tīri labi – 52:50.

file3

Nu bija atkal āķis lūpā, un sāku nopietni domāt par pusmaratona pieveikšanu oktobrī Siguldā. Turklāt atmetu arī smēķēšanu, lai gan diemžēl tikai līdz janvārim, bet tas rezultējās ar 4 kg svara pieaugumu. Tomēr kaut kur nejauki samežģīju potīti un atkal nācās negribēti atpūsties, tāpēc pusmaratonu sezona bija garām, un plāni bija jāpārceļ uz pavasari. Publiski apņēmos noskriet 21 km 2016. gada 15. maijā, un bija vien jāgatavojas.

file4

Oktobra otrajā pusē biju jau atkopies un apņēmības pilns nedēļā skrēju 30-40 km. Novembris vispār bija ideāls skriešanai, tajā noskrēju vairāk nekā visā vasarā kopā – 171 km, arī decembrī netika slinkots – 162 km. Tomēr, nelāgās pieredzes izmācīts, vairāk par 12-13 km vienā reizē neskrēju, garāku distanci (14 un 16 km) pamēģināju tikai decembra otrajā pusē, turklāt pamatīgi ņēmu iekšā glikozamīnu.

Vēloties labāk sagatavoties, novembrī, decembrī un janvārī aktīvi piedalījos Adidas skriešanas skolas Warm-up nedēļas nogales treniņos, kur sestdienās bija fitness, pēc kura sāpēja dibens un visādi muskuļi, par kuriem iepriekš pat nezināju, ka tādi ir, bet svētdienās kopskrējiens Mežaparkā (janvārī laika apstākļu dēļ manēžā), kuros pirmo reizi izbaudīju intervālu skrējienus, kas likās varen grūti. Kopā 2015. gadā tika noskrieti 800 km.

file5

Izlaušanās

Īpaši necerot uz veiksmīgu iznākumu, pieteicos Lattelecom Rīgas maratona Adidas skriešanas skolas programmai “Mans pirmais maratons”, lai gatavotos pusmaratona distancei uz 15.maiju, un jutos tiešām aplaimots, ka tiku iekļauts laimīgo 16 sarakstā. Tas deva iespēju pirms treniņprogrammas sākuma “Capital Clinic Riga” par brīvu veikt slodzes testu, kurā uzzināju, ka man ir laba slodzes izturība, ar sirdi viss kārtībā, ka aerobais slieksnis pulsam ir 129, bet anaerobais – 177, kā arī joprojām galīgi nejēdzīgs svars (82 kg). Tāpat tiku pie ekipējuma un trenera Romāna Meldera, kurš sastādīja plānus un arī pieskatīja, kā tie tiek pildīti.

file6

Janvāra sākumā aukstuma un sniega dēļ tika skriets diezgan maz, tomēr vēlāk apstākļi normalizējās, un kopā tika pieveikti 129 km.

No februāra sākās jaunā treniņprogramma, kas tiešām nebija viegla – 5-6 treniņi nedēļā, dažādi ātruma intervāli un tempa skrējieni. Sākumā intervālos vai miru nost, piemēram, pildot uzdevumu, reiz gadījās nejauši attapties vairs ne uz stadiona skrejceļa, bet futbola laukuma vidū. Tomēr pamazām sāku pierast, un progress bija jūtams. Svars arī kritās, kā paredzēts – ap 2 kg mēnesī, un tas noteikti atviegloja skriešanu, kaut gan brīžiem treniņos bija jūtams, ka trūkst degvielas. Distances kļuva garākas, un jau februāra otrajā pusē treniņā 2 stundās noskrēju savu pirmo pusmaratonu. Tad marta sākumā jau pieveicu 26 km, kurus gan sabojāja savilkta paceles cīpsla, marta otrajā pusē tādā pašā laikā 28 km, vēl pēc nedēļas 2 stundu skrējiena laikā pieveicu 24,6 km, uzstādot sev traki labu pusmaratona laiku – 1:43:30.

 

Pēc pirmajiem diviem treniņos noskrietajiem pusmaratoniem sāka dīdīt doma, ka nospraustais mērķis – pusmaratons ātrāk par 2 stundām – jau ir izpildīts ar uzviju, tāpēc jāsniedzas tālāk. Izvēles bija divas – vai nu traki ātrs pusmaratons, ko īsti negribējās, vai arī – PATS maratons. Komandas biedri vēl pabakstīja gan mani, gan treneri, un tiku pievienots maratona gatavošanās grupai.

Aprīļa sākumā noskrēju 10 km testu, maucot uz pilnu gāzi pa stadionu. Rezultāts izskatījās tīri vai neticams – 42:46. Pēc tam aprīļa vidū bija pēdējais garais skrējiens, kuru nolēmu veikt Stirnubuka Lūša distancē. Kaut arī trenerim tas nepatika, jo viņš bažījās, ka varu dabūt traumu, tīri pieņemami 28,5 km distanci noskrēju 2:36:00 – pats jutos apmierināts, jo šis bija pirmais taku skrējiens. Pēc tam vēl aprīļa beigās noskrēju 10,6 km distanci sacensībās Biķerniekos, bet atrados “bedrē” un kājas bija traki smagas, skriet negribējās nemaz  un tikai nedaudz palīdu zem 50 minūtēm.

"Stirnu buka" Lūša distancē

“Stirnu buka” Lūša distancē

Tad treniņos vēl viena vidēji smaga nedēļa, kuras beigās pēdējais garais 15 km skrējiens, un tad jau pirmsmaratona atslodzes nedēļa ar 4 īsiem skrējieniem. Pēc svētdienas garā skrējiena sāku bezogļhidrātu diētu, kuru beidzu trešdienas rītā, sākot uzpildīties ar visu, kas vien salds – lai būtu rezerves, jo 42 km ar parastajiem krājumiem vien nepietiek.

Kopā “Mans pirmais maratons” programmā teju četros mēnešos aizvadīju ap 90 treniņiem, tajos noskrienot 1100 kilometrus. Visvairāk tika noskriets martā – 375 kilometri, lielākais apjoms nedēļā – 100 km. Programmas laikā zaudēju 7 kg svara (sāku ar 82 kg, pirms starta bija 75 kg). Ik pa brīdim kaut kas sāpēja – te pēda, te celis, te hamstrings, pirms maratona sevi pieteica gūžu locītavas, bet ne tik ļoti, ka vajadzētu pārtraukt treniņus (varu palielīties – neizlaidu nevienu pašu treniņu).

Teipi

Maratons

Pēc stresā pavadītas pusgulētas nakts (labi, ka hokejā nebija papildlaika, kurš nekrietnelis grabināja to salūtu un kurš vakarā nepabaroja manu kaķi?) uz starta izgāju tīri žiperīgs (gan ar nedaudz augstāku pulsu, nekā gribētos), no rīta ieēdis nedaudz auzu pārslu putras, divus banānus un profilaksei puskilo ibumetīna.

Te lieliskā “Mans pirmais maratons” komanda pirms starta

Te lieliskā “Mans pirmais maratons” komanda pirms starta

Mūzika uzmundrināja, atbalsta komanda ar pudeļu kravu gaidīja, superīgie komandas biedri Reno un Māris nebija pačibējuši (bijām nolēmuši vismaz pirmo pusi skriet kopā), jostā maigus vārdus teica 6 želejas.  Kā “Mans pirmais maratons” komanda bijām ielikti pirmajā starta koridorā kopā ar mūsmāju un melnajām zvaigznēm, tāpēc starts sanāca varen ātrs, un pirmais km tika pieveikts 4:36. Turklāt pa priekšu konstanti vēl diezgan daudzus km rikšoja komandas kolēģi Intars, Dace un Lauma, labi uzturot tempu.

Tā nu ar Māri un Reno pirmos 30 km diezgan konstanti rikšojām robežās no no 4:40 līdz 4:50 min/km, veiksmīgi noturot tempu, vienīgi uz brīdi pēc apgriešanās punkta Krasta ielā pametām trasi, lai kopā palaistītu krūmus. Pirmo želeju apēdu ap 6.km, pēc tam jau nāca pārmaiņus Vitargo maisījums no sekundantiem trases malā un želejas.

Pēc 21 km mēs ar gandarījumu konstatējām, ka visiem ir pārsists PB pusmaratonā (man uzrādīja ap 1:41, bet grūti saprast īsto rezultātu, jo gabalu iepriekš Reno ar savu milzu ķepu nejauši man trāpīja pa pulksteni un tam uzmetās pauze).

Pirmais grūtais brīdis uznāca ap 23-25 km, jo skauda par finišējušajiem pusmaratonistiem, turklāt nāca tukšās Skanstes apkaimes ielas. Vitargo pudeles beigās sanāca pat par daudz, iekšā viss žļangājās un no pēdējās buteles pat atteicos. Tad pamazām Reno sāka atpalikt, un mēs ar Māri turpinājām bizot iepriekšējā tempā.

VillijsarMari

Ķīpsalā kaut kur ap 36-37 km Māris pēkšņi noķēra sienu un ieteica man skriet tālāk līdzšinējā tempā, ko arī darīju, jo no ritma tiešām izkrist negribējās. Tomēr pēc kāda km pašam uznāca vientulības besis, bet ierāvu speciāli sataupīto double expresso želeju un sāku maukt pat ar smaidu sejā. Tomēr uz beigām sevi aizvien vairāk pieteica ļodzīgās gūžas, kas aizdomīgi uzvedās jau kādu mēnesi, celis arī maigi par sevi sāka atgādināt, beigu beigās acis jau vairāk vērās pulkstenī nekā trasē, jo palika gaužām garlaicīgi un nevarēju sagaidīt, kad tikšu pie bezmaksas alus. Tomēr aizvien vairāk nostiprinājās apziņa, ka TIEŠĀM būšu to paveicis. Un tad arī tautu meitas, pēdējie bruģa metri un finišs.  

Villijsfinish

Kaut arī treneris rezultātu prognozēja ap 3:45, pašam sapnis bija 3:30, beigās pie finiša cipari rādīja kaut ko fantastisku – 3:24:27

villijsarMariFinisha

When you’re in pain, when you think you’ve had enough – Don’t ever give up

Kārtējais gads ir aizvadīts un kā jau ierasts, tad maijā notiek lielā skrējēju ballīte jeb Lattelecom Rīgas maratons. Ja pēc pērnā gada sacensībām šī gada LRM gaidīju ar ļoti lielu optimismu, tad pērnās sezonas laicīgi neārstētie savainojumi lika visu Ziemu pavadīt bez skriešanas un zaudēt visu optimismu. Skriet pamazām atsāku februārī, bet nopietni gatavoties sezonai – tikai martā. Par kaut kādu nopietnu rezultātu LRM jau biju atmetis domu līdz Aizkraukles pusmaratonam, kuru noskrēju tīri kā testa skrējienu maratona tempā. Izdevās uzstādīt jaunu PB pusmaratonā (1:17:19) un iegūt ticību, ka varu mēģināt 2:35 izskriet jau Rīgā. Pārējā sagatavošanās jau tika pakārtota Rīgas maratonam. Pēc sajūtām jutu, ka fiziskā forma nav tik laba kā gadu iepriekš, bet tanī pašā laikā jutu, ka, pateicoties vingrošanai, ķermenis ir krietni spēcīgāks. Pirms paša maratona, kā jau ierasts, piektdienā jāapmeklē maratona EXPO, bet sestdien Pasta party, kas pārmaiņas pēc šogad nenotika Ģ30, bet M8 pie Limanāniem, kas dod cerības, ka varētu tikt laicīgi gulēt. Diezko laicīgi gan tas nenotiek, jo jānoskatās vēl Latvijas hokejistu cīņa pret “Kanādstānu” un Justa priekšnesums Eirovīzijā. It kā stresa nav, jo esmu nolēmis, ka šis būs tikai mēģinājums, un īstais skrējiens būs tikai rudenī, bet tomēr iemigt uzreiz neizdodas.

Tad jau pienāk pats maratona rīts. Mājās vēl tiek ieturētas vieglas brokastis, un vecāki noinstruēti, kuru somu man vajadzēs finišā. Tā kā paredzētas 3 komandu kopbildes pirms starta, tad ar māsu nolemjam, ka iesildīsimies skrienot uz krastmalu. Ieskatos pulsometrā – pulss ir augstāks nekā tam vajadzētu būt. Paldies Tev, zemapziņa, ka tu par mani uztraucies. Bilde ar Riekstiem, ar VSK Noskrien komandu un ar Ārlietu Ministrijas komandu un tad jau uz starta koridoru.

Atskan starta šāviens, un tūkstošiem maratonistu un pusmaratonistu dodas trasē. Man sākotnējais plāns ir skriet kopā ar maratona sieviešu līderēm, jo, izpētot pērno gadu rezultātus, viņu finiša laiki varētu būt tādi, kā man vajag. Diemžēl sākotnējais temps ir man par lēnu [3:45], un jau 3. kilometrā pievienojos elites pusmaratonistēm, kurām temps variē no 3:30- 3:40.

Cukurins_Marhele_4

Pēc Ķīpsalas tālākā punkta sajūtu, ka kājas vairs negrib tik ātri kustēt, tāpēc pametu pusmaratonistes un atgriežos pie maratonistēm. Uz Vanšu tilta viena no viņām “Zaķim” pasaka, ka vajag dzīt nost pusmaratonistes, tad nu šie divatā arī aiznesas, bet es palieku kopā ar otru maratonisti aptuveni 200m aiz pusmaratonistēm. Kā izrādījās, tad šī mana pavadone beigās izcīnīja uzvaru. Skriet kopā ar viņu gan bija jocīgi, jo sajūta viņas auguma dēļ, bija kā skriet kopā ar bērnu, un pie sevis vēl nodomāju, ka viņai gan ir viegli skriet, jo sver gan jau ka pusi no mana svara.

Cukurins_4

Tā mēs kopā aizskrējām līdz krasta ielas garajai taisnei, kur viņa sāka ķert rokā līderi. Savukārt man šeit sāka jau kājas neklausīt. Fiziski jūtu, ka varu paskriet ātrāk, bet kājas par to neko negrib dzirdēt. Brīžiem ir neliels pretvējš, kas vēl vairāk nosit tempu, brīžiem pat temps nokrīt līdz 3:50. Pie apgriešanās punkta mani noķer viens lietuvietis, kuram tad es arī iesēžos astē. Pusmaratonu pieveicu 1:18:40. Neslikti, bet vajadzēja ātrāk. Nedaudz esmu vīlies starpfinišā, kur nevienam neinteresē tie, kas aiziet 2. aplī, bet tikai līksmo par tiem, kas ieskrien finišā. Pērn tieši tādēļ, ka starpfinišā tiku uzmundrināts, temps šajā posmā pieauga.

Cukurins_5

Nākamajā dzeršanas punktā tieku informēts, ka es noteikti esmu top5 latvietis. Jauki, bet sāku just, ka kreiso kāju sāk vilkt. Dažus kilometrus tālāk tas pats sāk notikt arī ar otru kāju un kļūst pavisam jauki. Pie Arēnas man pienāk klāt mediķis un pajautā, vai es negribu piestāt un atpūsties. NOPIETNI? Tātad izskatos briesmīgi. Jāsaka, ka pēc maratona, skatoties bildes, tiešām izskatos briesmīgi. Mediķim gan atbildu, ka pēc stundas es ar lielāko prieku atpūtīšos. Kājās gan labprāt būtu jau tagad izbaudījušas masāžu. Pēc 30. km kājas jau sāk palikt pavisam stīvas, bet temps jau ir brīžiem virs 4min. Jebkādi plāni tiek atmesti, un tagad sākas tik cīņa par finišēšanu. Lai cik tas absurdi nebūtu, tad fiziski jūtos ļoti labi, bet ir tikai divas koka kājas. Izrēķinu, ka līdz finišam ir atlicis tikai viens trešdienas rīta skrējiens, vai tad tu nevari vienu trešdiennieku noskriet? Uz Vanšu tilta tieku noinformēts, ka esmu 4. latvietis. Līderi ir 23 minūtes priekšā, bet Macuks tikai 9 minūtes. Paldies, Ivar, bet 10 kilometros 9 minūtes ar koka kājām pat sapņos nerādās atspēlēt. Patiesībā, kas tāds pat sapņos nerādās arī ar veselām kājām. Noskrienot no Vanšu tilta, pret Olimpiju redzu 36km atzīmi, tātad jāiztur Ķīpsala, un tad tikai viens pirmdienieks būs palicis. Skrienu un “priecājos” par katru nelīdzenumu Ķīpsalas ielās. Kaut kā izdodas izturēt un esmu sasniedzis gaidīto 36km atzīmi, tātad jāpieveic vairs tikai viens pirmdienas rīta skrējiens. When you’re in pain, when you think you’ve had enough – Don’t ever give up!, ar šādu tekstu galvā es devos pēdējo reizi šķērsot Vanšu tiltu. Patirda arī neliela vēlme pāriet soļos, bet zinu, ja pāriešu soļos, tad vairs skriet neuzsākšu. Principā jau ir vienalga, kas notiek apkārt, tik kustēt uz priekšu. Sasniedzot Brīvības ielas tālāko galu, nopriecājos, ka tas ir viss, vairs tikai pēdējā taisne un tad jau aiz līkuma ir finišs. Velns ar arā!  Pirmajā aplī ar tā taisne bija tik gara un Vecrīgā tas bruģis tik nelīdzens? Pagriežoties uz finišu ieraugu hronometru un secinu, ka ar visām kāju problēmām būs jauns PB maratonā. Cik nu vēl tanī brīdī spēju, tik arī cenšos paātrināties. Finišs sasniegts 2h43m43s, PB maratonā labots par 15 sekundēm, bet prieks pilnīgi nekāds.

Pēc finiša tieku nointervēts organizatoru vajadzībām, un tad jau stājos rindā uz masāžu, kas par laimi šogad maratonistiem nav kopā ar pusmaratonistiem, un principā tieku noguldīts uz galda uzreiz. Gribētos jau, lai masē spēcīgāk, bet nu pēc pārsimt kājām masieriem entuziasms ar ir izsīcis. Tālāk jau seko čilošana 42km atpūtas zonā līdz brīdim, kad jādodas sagaidīt finišā māsa. Pasākums ir noorganizēts godam, bet rezultātu gribējās labāku. Tiekamies pēc gada.

Tad kad ir pagājušas pāris dienas, un maratonā piedzīvotais prātā pārcilāts, tad arī esmu nonācis pie varbūtējajiem iemesliem, kāpēc kājas atteicās ar mani sadarboties:

  • Skriešana sacensību apavos, kas ir cietāki par tiem, ar ko skrienu ikdienā, un reizi nedēļā ir par maz, lai kājas pierastu;
  • Pārāk maz tika dzerts ūdens, jo katrā punktā paķēru 1 glāzi, no kuras padzerties varēja ~100-200ml, bet tikai 3 punktos tika paķerta papildus enerģijas dzēriena glāze;
  • Ne pārāk ilgs miegs naktī pirms maratona;P
  • Pietrūka garo treniņu virs 30km. Šoreiz apzināti gatavojos pēc Droppy taktikas, ka nav vajadzīgi obligāti gari treniņi, lai sagatavotos garam skrējienam;
  • Maratona nedēļā haltūrēju ar vingrošanu un rullēšanos.

P.S. Liels PALDIES visiem kuri trasē uzmundrināja! Dzirdēju visus, tik apzināti spēku taupīšanas nolūkā uz vairumu nereaģēju, bet jūs ļoti palīdzējāt.