Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

VSK Noskrien komanda pirms maratona bildējas 8:00 pie Lielā Kristapa krastmalā.

Starp elli un debesīm

Patiesībā šis stāsts sākās nevis šogad, bet pagājušā gada rudenī. Dodoties uz Baskāju ultriņu, Ultralapsa izteica priekšlikumu paskriet 24h Eiropas čempionātā, kas notikšot oktobrī Albi. Aptrakušais Kažokzvērs! Es taču esmu 42 gadus veca tante ar datorpiepes dzīvesveidu – 14 stundas diennaktī sēžu un 7 guļu! Nu labi, un vienu skrienu. Tomēr… kaut kas grūti definējams mani tajā vilina. Savā nosacīti profesionālajā sporta karjerā es līdz reālam pieaugušo Eiropas čempim tā arī ne reizi netiku. Tagad, pēc 23 gadiem, man šāda iespēja tiek dota. How many chances (to be happy) do we get? Have many we have wasted? How many are still left? Ekskluzīva avantūra, ko par naudiņu nopirkt nevar. Piedzīvojums, ko atcerēšos līdz mūža galam. Labi, izvēle ir izdarīta un atpakaļceļa nav!

Tomēr esmu darbos līdz astes galiņam un lēmums par došanos uz EČ netiek sasaistīts ar lēmumu mazliet patrenēties. Albi ierodos bez vērā ņemamas gatavošanās, bez kaut mazākā priekšstata, kas mani šeit sagaida un jebkādiem plāniem. Laiks ir ideāls – rudenīgi dzestrs un saulains. Neparasti dzidras debesis. Līdz simtam skrienas relatīvi viegli (ap 11:40:00), arī nākamie 20km vēl mazliet līdzinās skriešanai, taču pēc tam gan ir pīīīīīī… Sāp viss cilvēks, un, pat ja arī mēģinu pārkāpt n-to sāpju slieksni, tā tirināšanās nu nemaz vairs nav līdzīga skriešanai. Tomēr esmu pie daudz maz skaidras apziņas un tenterēju pareizajā virzienā. Taču galvenais ir tas, ka man nav mērķa un nekādas motivācijas to turpināt līdz 10:00 no rīta. Kaut kad nakts melnumā, manā sagurušajā prātā parādās skaitlis 150, kas tajā brīdī šķiet kaut cik cienījams un turklāt sasniedzams bez iesaistīšanās vemšanas čempionātā. Tas tiek sasniegts mazliet vairāk nekā 21 stundā. Viss. 15 minūtes vēlāk esmu savā viesnīcas numuriņā.

Ko tie draņķa endorfīni spēj izdarīt ar atmiņu?! Pamostoties no cietā diska ir izdzēstas visas briesmīgās sajūtas – krampji, cīņas, tas, kā turējos pie tribīņu apmales, lai noturētos kājās. Nosaukumi ir, pašu failu nav… Un trakākais ir tas, ka tā vietā ir ilūzija (kas mani pavadīs turpmākos 8 mēnešus), ka 150 bija easy. Turklāt, ir pilnīgi skaidrs, ka ir jāatgriežas, lai pabeigtu! Tā nav pat īsti nepadarīta darba sajūta. Drīzāk – līdz galam neizgaršots auglis… neizbaudītas finiša sajūtas.

Nu, tātad – 24H PČ Belfāstā. Šoreiz – viss nopietni. Vietu starp lietām, par ko domāt, šis pasākums manā prātā ieņem jau aprīļa sākumā. Nu, diži nopietna treniņu plāna man nav – pārsvarā skrienu, kad gribu un kur gribu, taču reizi nedēļā izskrienu arī ko garāku (30-37km), kā arī kādu tempiņu vai intervālus. Desmit nedēļas ar 90+ kilometrāžu liek domāt, ka bāzītei vajadzētu būt labākai nekā jebkad agrāk. Diemžēl darbus ar nedarbiem saskaņot man neizdodas, tādēļ maču pieredzes man šogad nav.

Uz Belfāstu dodos laicīgi – dienu pirms atklāšanas ceremonijas. Esmu nodzīvojusi blakus salā pietiekami ilgi, lai zinātu, ka diena bez lietus te ir retums. Turklāt skrienamparciņš atrodas gana tuvu jūrai, lai nojaustu, ka arī bezvējš nebūs. Tādēļ koferī ir ietilpināta vismaz puse manu skrienamdrēbju – ar cerību, ka sauss krekliņš un kedas rīta pusē spēs atvairīt domas par pašnāvību. Lidostā sagaida orgi un nodod brīvprātīgā šoferīša Boba rokās. Bobs ir omulīgs un ļoti runātīgs brits, kas pa ceļam uz kojām paspēj ne tikai izrādīt Belfāstas ievērojamākās vietas, bet arī izstāstīt savu teoriju par to, ka katram cilvēkam ir dots noteikts skaits sirdspukstu – daži tos izmanto jēdzīgi, citi – tā, kā mēs… Well…  Anyway, viņš būs viens no maniem galvenajiem atbalstītājiem trasē.

Atklāšanas parādē esam pilnā sastāvā. Ideja par došanos parādē baltos svārkos izrādījās lieliska – komplimenti birst no visām malām. Par rītdienu domāsim rīt, bet šodien mēs esam uzvarējušas!!!

Atklāšana

Es neskrienu ar mūziku ausīs – vienreiz pamēģināju, neeenormāli nepatika un otrreiz vairs nebiju mēģinājusi. Lai gan esmu pārliecināta, ka nemēģināšu arī šoreiz, tomēr vakarā ir mazliet laika, un es nolemju iztīrīt savu mp3 plejerīti un tajā salikt šo to jaunu. Izvēloties mūziku, domāju par to, kas mani varētu uzturēt pie dzīvības, ja būtu ieslēgta viena tumšā istabā ar miljons tarakāniem. Pārsvarā operas, taču kaut kas arī no Nick Cave, Ordo Equilibrio, Grebja un Akurāteres.

TĀ diena ir klāt! Rīts ir pelēks un vēss, taču nelīst. Pa ceļam uz skrienamparku Andris kaut ko muld par 200km… No kurienes Tu tādu ciparu rāvi? Ej taču Tu uz kūti perēt! Kaut gan… nu, kādus 180+ man vajag gan! Desmit stundas vēlāk es sapratīšu, ka šī bravūra bija balstīta uz ilūziju, ka 150 man jau ir kabatā, tad nu atliks tik tam sunim asti pārkāpt… Vai tad, saulei austot, es nevarēšu vēl 30 notipināt?

Neliela pirmsstarta rosība, šādi tādi rituāli un starts!

Starts

Trase ir 1.6km garš, gandrīz līdzens asfaltēts celiņš apkārt kanālam ar saliņu vidū. Plāns ir sekojošs: 100km – 11 līdz 11 ar pusi stundās, vēl 40km kaut kā nebūt jāskrien, pēc tam… nu, kad tas brīdis pienāks, tad arī domāšu. Skrienas viegli. Temps ap 5:45 min/km – tādā jūtos komfortabli. Man nenāk ne prātā apzināti bremzēties. Nekad mūžā neesmu tā neko sataupījusi. Vinnējusi esmu vienīgi pateicoties adrenalīnam, ko dod uzvaras garša uz lūpām. Un ticiet man, tas, kas notiks no rīta, nebūs atkarīgs no pienskābes koncentrācijas muskuļos, bet gan no tā, kas būs galvā.

Sāk smidzināt. Pa brīžam uzlīst arī stiprāk. Johaidī, nu kas tas par nesankcionētu slapjumu? Visas laika prognozes teica, ka šodien šeit nelīs! Nevajag diez ko bagātu fantāziju, lai iztēlotos, pēc kā izskatās mana frizūra… Un cik atsvaidzinošs ir no matu pinkām uz sejas pilošais ūdens!

Domāju, ka lielākā kļūda, ko pieļāvu iepriekšējā reizē, bija tā, ka pārdzēru jēgu. Citā vārdā to laikam sauc par hiponatrēmiju. Toreiz ļoti plašajā orgu piedāvāto dzērienu klāstā nebija sporta dzērienu, tādēļ pārsvarā dzēru kolu un ūdeni. Turklāt daudz. Ne tikai tādēļ, ka gribēju dzert, bet arī tādēļ, lai būtu iemesls apstāties. Sāli izsvīdu, bet vietā pietiekoši daudz neuzņēmu. Lēni skrienot, asinis pārsvarā ir muskuļos un nierēm nepienāk pietiekošā daudzumā – urīns ir maz un briesmīgi koncentrēts. Tādējādi organismā krājas ūdens – pirksti kā cīsiņi, potītes kā zilonim, smadzenes droši vien izskatās līdzīgi… Tādēļ šoreiz esmu nodrošinājusies ar sporta dzērieniem. Vienā aplī dzeru sporta dzērienu, otrā neko, trešajā – ūdeni vai kolu. Viss labi. Edijs ir lieliski iejuties dāmu komandas aprūpētāja lomā un bez pārmetošas izteiksmes sejā izdabā visām mūsu vēlmēm. Nu labi, droši zinu tikai par savējām.

Taču pēc neilga laika vēderā kaut kas sāk klunkšķēt. No sākuma domāju, ka ir mazliet par daudz šķidruma un gan jau pēc pāris apļiem pāries. Situācija ievērojami pasliktinās pēc pirmās apēstās želejas. Vēders uzpūties kā bungas un nu jau tur iekšā klunkšķ 3litru burka ar gurķīšiem. Johhaidī, kādreiz treniņos tā bija gadījies, taču līdz šim šis bija sapratis, ka šos jociņus mačos nedrīkst! Vai PČ viņaprāt nav vērā ņemami mači?? Nākamajos apļos tiek noskaidrots, ka te nelīdz ne Smecta, ne Motilium, ne Espumisan, ne Malox. Ar to manas zināšanas gastroenteroloģijā ir izsmeltas. Ko, nu? Kur ir Andris? Andra nav… Viss slikti. Mēģinu dabūt iekšā vēl vienu želeju, bet šoreiz nāk nepārprotami signāli, ka tā manā kuņģī netaisās uzkavēties. Pie velna ar želejām! Šodien nav želeju diena.

Pa reizei tur iekšā kaut kas sagriežas tā, ka sāpes liek apstāties un dziļi elpot. Ir pagājušas 6 stundas un man ir knapi 50km. Es velkos kā sapīts ezītis. Man nav spēka, vēders vārās, es neko nevaru ieēst, un man jau sāk sāpēt ikri. Gribu atgulties, taču mūsu telts ir piebāzta ar somām, bet zeme – slapja. Šoreiz nav nedz dienvidjūras, nedz kastes ar sulīgiem apelsīniem – mans vienīgais fantāziju objekts ir gulta! Soliņš? Nē, par īsu. Manu uzmanību sāk piesaistīt būdiņa ar uzrakstu Medical Centre. Pa durvju šķirbu redzētā kušetīte kļūst par iekārojamāko vietu pasaulē. Turpmākos apļus prātoju, vai tur atrodas tikai tie, kurus ienes ar kājām pa priekšu, jeb tur drīkst ierasties arī uz savām kājām? Pēc kāda laiciņa saņemos tur iegriezties un apjautājos, vai drīkstu šeit 5 min pagulēt. Man laipni atbild, ka jā un vēl pavaicā, vai nevēlos masāžu? Izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība! Vai vēl esmu pie pilnas apziņas? Varbūt jau paradīzē? Tomēr pēc 10 min raušos augšā – uz zemes vēl daži nepadarīti darbi palikuši… Ir mazliet labāk, bet ne uz ilgu laiku. Joprojām nevaru neko ieēst un man nav spēka. Temps ir nožēlojams, ik pēc stundas apstājos un piesēžu. Tuvojas pusnakts, un man vēl nav 90. 150 šobrīd šķiet mission impossible. Kažokzvērs teltī atlūzis. Kāds saka, ka viņa stāšoties ārā. Blēņas! Nezinu, kur viņa atrod spēku, bet zinu, ka viņa piecelsies un turpinās. Mēģinu vēlreiz ielavīties savā paradīzē, taču šoreiz neveiksmīgi – tur bezsamaņā esoša sieviete vemj. Nu nē, laižos lapās un turpmākos apļus līdz 100 cilpoju bez apstāšanās. 12:40:00. Nožēlojami… Tomēr šodien bija brīdis, kad man vispār līdz simtam tikt likās neiespējami… Lai vai kāds, katrs simtnieks tomēr ir tā vērts, lai mazliet nosvinētu!

Ap pusnakti noplīsa rezultātu tablo. Tas netiks dabūts pie dzīvības līdz maču beigām. Mans Garmins izbeidzās stundu vēlāk, un visai drīz man visi rēķini ir sajukuši. Po**g, kāda tam vairs nozīme…

Palūdzu Edijam auzu pārslu putru un piparmētru tēju ar citronu – nevis kaut kādu slīkonīti, bet īstas piparmētras no sava dārza. Kamēr viņš taisa, ieritinos teltī drusku nosnausties. Zinu, ka Kažokzvērs tagad mani ķer rokā. Lai jau! Sigita joprojām kapā (darbības vārds). Viņai tos 200 vajag pa īstam… Lauma sačko – viņa taču arī ir sporta zirgs, turklāt 12 gadus jaunāks par mani, viņa varētu kapāt, bet nē – viņai nevajag. Redzēsim, vai līdz nākamajam gadam neizdomās, ka tomēr vajag… Initai arī visādi kreņķi, tomēr gandrīz visu laiku viņa ir trasē un pamazām vāc kilometrus. Antra izskatās pagalam sagurusi. Kaut ko viņa ir pārķērusi – vai nu ultras vai Ibumetīnu. Tieši viņas pārmetošais skatiens mani dabū laukā no telts.

Sāp viss cilvēks, un uzsākt skriet šķiet neiespējami. Taču pret piparmētru tēju un putriņu manam puncim iebildumi nebija, un protesta akcijas sāk mazināties. Pēc pāris nosoļotiem apļiem mēģinu atsākt skriet. Izskatos pēc Buratīno. Ir pustrīs naktī un man ir  starp 110 un 115 km.

– Nu, ko, Zaķīt, šķiet, ka Tavs plāniņš ir izgāzies?

– Nu, ko lai es Tev saku…

– Būtu laiks padomāt par contingency plan, vai ne?

– Shut up!

– Tu vispār saproti, pēc kā Tu izskaties? Kā Tu iedomājies te vēl 9 stundas tenterēt?

– Ej ellē! Nezinu… Tiešām nezinu…

Ja jau sliktāk būt vairs nevar, tad jāpamēģina tomēr tā mūzika ausīs.

Туман над Янцзы, Душистый, как шерсть, Небесной лисы, Я выбросил компас, Растоптал в пыль часы, И вышел плясать, В туман над Янцзы. Hmm, labs… Pirmo reizi šīs diennakts laikā manā sejā parādās smaids.

Belfast 24H_5

Pamalē sāk krāsoties debesis un aust gaismiņa. Aiz parka tālumā ir pakalns, kas atspīd pirmajos saules staros. Nabucco, Ēbreju vergu koris: Fly, thought, on wings of gold; to settle upon the slopes and hills… O-la-la, šis ceļ debesīs! Es vairs neesmu uz šīs zemes, bet kaut kur virs mākoņiem…

Es esmu izdzīvojusi un sagaidījusi rītu! Es soļoju, taču gana ātri, lai ietu garām lēnākajiem skrējējiem. Es varu arī paskriet, taču vairāk kā trīs apļus no vietas man neizdodas sevi uz to pierunāt. Ejot man pilnīgi nekas nesāp. Man nav fizisku robežu, es varu iet, kamēr man pietiks savu domu, atmiņu un sapņu!!! Es varu visu, ko gribu! Garanča dzied Bizē Agnus Dei… Pfff… mazliet miglojās skatiens… Eiforija…  Nez, vai sapīpējoties zāli, var tikt tik augstu…

Es nezinu, cik man ir kilometru. Ar pusstundas precizitāti zinu, cik ir pulkstenis. Man vienalga, es varu iet bezgalīgi!!! Esmu badā, bet  nekā, izņemot želejas un švammveidīgu baltmaizi, man nav. Uz orgu galda ir zaļi banāni un kaut kādi suņcepumi. Po**g, ne jau izēsties es te atbraucu… Maria Callas dzied Normas Casta Diva. Lidoju…

Normunds joprojām skrien. Šoreiz viņš ir ārkārtīgi fokusējies un ar jokiem nemētājas. Viņš būs pasaules čempions! Fantastiski!

Ir 11:40 – mums izsniedz klucīšus ar numuriem. Parkā ir saradušies visnotaļ daudz līdzjutēju. Izslēdzu mūziku un atsāku skriet – tas tiek atalgots ar pamatīgām ovācijām. Starp līdzjutējiem ir arī kāda latviešu meitene, kas apkārtējiem ir samācījusi manu vārdu. “Go, Latvia! Go, Aija!Yeee, give me five! Tas ir reāls kokaīns!!! Vairs necenšos valdīt asaras…

Finiša šāvienu es nedzirdēju. Apstājos tādēļ, ka redzēju priekšā apstājamies Vilni un Nikolaju. 160.704km. Iznāca, ka par nepilniem 200m aizlīdu priekšā Kažokzvēram. Apologies, tas nebija tīšām! Vai tā ir reālā robeža tam, ko varu 24 stundās? Teorētiski – nav pamata domāt, ka varu ko vairāk. Sasodīts, tomēr trakoti gribas parādīt, ka tas tā nav!!!

Pastaiga Viktorijas parkā

Pasaules čempionāts skan gana cienījami, lai pacenstos, vai ne? Pāris reizes jau piedzīvota izgāšanās, tādēļ šoreiz vēlos visu izdarīt pareizi. Kādēļ domāju, ka varu labāk? Pirmkārt, esmu tikusi vaļā no nejaukās anēmijas, un, pa lielam, arī no traumu sekām. Otrkārt, jau labu laiku man ir lielisks konsultants Renārs, kurš sastāda treniņu plānus. Esmu labākā formā nekā jebkad iepriekš un ar nepacietību gaidu jūliju, kad notiek TAS. Maija sākumā mani piemeklē pavisam nelāgas sajūtas, kad jau liekas, ka skriešanai un visiem, ar to saistītajiem grandiozajiem plāniem jāpārvelk krusts, atklājas, ka tā ir tikai nierakmeņu slimība. Neesmu draugos ar ārstiem, kad lēkmes pierimstas, izlemju, ka esmu viegli tikusi cauri un turpinu trenēties, taču akmeņi nepadodas. Dažas nedēļas likušas man mieru, sāpes atsākas vēl ļaunākas nekā iepriekš. Ko nu? Kāpēc tas notiek ar mani? Vienmēr esmu domājusi, ka esmu neievainojama, bet izrādās esmu gluži parasta nīkule. Brīžos, kad sāpes mazinās, domāju, ka gan jau kaut kā noskriešu, bet uznākot lēkmēm saprotu – nebūs. Paralēli veselības nedienām domāju par komandas parādes formām. Ai, gribas kaut ko glītu! Tiek pasūtīti krekliņi ar Lielvārdes jostas apdruku. Man liekas, būs labi.

Jo tuvāk nāk tā diena, jo mana slimība pieņemas spēkā. Vai man ir jēga vispār braukt? 2 nedēļas pirms sacensībām tiek veikta datortomogrāfija, vēlos, lai ārsts man pasaka, cik bīstami manā stāvoklī ir piedalīties 24 stundu sacensībās. Paralēli tam rakstu skriešanas plānus pa stundām. A+ plāns, A plāns, B… Nekad neesmu skrējusi pēc plāna, varbūt tas ir pareizs piegājiens. Varbūt vajag sev uzlikt mazus stundu uzdevumus tā vietā, lai uzliktu vienu mistisku, prātam neaptveramu skaitli, kas jānoskrien kaut kādā 3 darbadienu garumā. Līdz startam 8 dienas, kārtējā konsultācija pie urologa. Ļoti saprotošs un pretimnākošs ārsts. Viņš man nesaka, ka nevaru skriet, bet iesaka veikt operāciju. Vai varēšu skriet pēc operācijas? Pēc mēneša noteikti. Bet man būs tikai 5 dienas! Tad 100% garantija nav. Kā paveiksies.

Pirmdienas rīts. Slimnīca. Līdz startam 5 dienas. Gaidu operāciju un baidos, baidos… Esmu īsta zaķpastala, pēdējo reizi slimnīcā biju pirms 17,5 gadiem, kad dzima mans dēlēns. Kaut esmu izprašņājusi skrienošo anesteziologu Dāvi par to, kas un kā notiks, tomēr nespēju noticēt, ka vienkārši aizmigšu un pamodīšos. Operācijas brīdis pienāk negaidīti strauji – nupat sēdēju gaitenī, bet te jau ar visām mantām esmu operāciju telpā un raušos uz krēsla. Divas laipnas sievietes ņemas mani midzināt. Lai es domājot par kaut ko jauku, piemēram, par Kanāriju salām! Kanāriju salām?! Sāku smieties un pamostos jau pēcoperāciju palātā. Sasodīts, sajūtas ir kā pēc normālas ultras – drebuļi, vemšana un sāpes. Nu labi, sāpes ir stiprākas, galvenais, lai līdz sestdienai pāriet. Laiks slimnīcā tiek izmantots lietderīgi – sastādu ēšanas plānu. Šoreiz gribu padomāt par visu, un, pārmaiņas pēc, man tam atrodas laiks.

Tomēr turpmākās 2 dienas manas cerības sagrauj pīšļos. Esmu jau izrakstīta no slimnīcas, bet sāpju lēkmes ir neizturamas. Kāda skriešana?! Trešajā dienā pēc operācijas par spīti sāpēm dodos uz darbu. Kāds gan būtu attaisnojums to nedarīt, ja pēc pāris dienām grasos skriet 24 stundas?

Ierodamies Belfāstas lidostā un drošā solī dodamies pie info galda – kur ir mūsu transfērs uz viesnīcu? Kādu brīdi licis sevi pagaidīt, ierodas Marvins, jauks, vecs kungs, kurš apņēmies mūs nogādāt galamērķī. Nedaudz panikas, jo šķiet, ka nepaspēsim uz autobusu, kas ved sportistus uz parādi, bet jaukais večuks mierina, ka gadījumā, ja autobusu nokavēsim, viņš pats mūs nogādās ceremonijas vietā. No tiesas jocīga šķiet tā dīvainā braukšanas maniere – pa nepareizo ceļa pusi. Sākās viss ar to, ka gandrīz ierāpos šofera vietā. Nez, ja būtu jāiznomā mašīna un pašai jābrauc, cik ilgs laiks paietu, līdz es ko savārītu… Bet ne par to ir stāsts. Ierodamies sportistu mītnes vietā, lai steigšus pārģērbtos svinīgajai parādei. Esam saposušies patiesi glīti, nu vismaz meitenes noteikti, ne jau velti pirkām sev tautiskos rakstos apdrukātus krekliņus un meklējām baltus svārkus.

20170630_165519

Varbūt ir nedaudz par aukstu šādam ietērpam… nu nē, es melšu, ir krietni par aukstu, bet skaistums, kā zināms, prasa upurus. Mūsu pūles nav bijušas veltīgas, tikko esam atraduši Latvijas komandai paredzēto vietiņu uz laukuma, nonākam uzmanības centrā. Visi, kam nav slinkums, steidz mūs fotografēt un taisīt selfijus ar glīto komandu.

20170630_170128

Parāde var sākties, un komandas alfabēta kārtībā izmet loku caur stadionu, atstājot tur savu karognesēju. Pirms ieejam stadionā, iekšā laidēji joko, ka par tērpiem esam ieguvuši pirmo vietu. Jauki, kas nejēdz kārtīgi noskriet, var vismaz pieklājīgi saģērbties. Pati ceremonija iet diezgan ilgi, un plānās jaciņas, ko esam sameklējuši LVS dotajā kastē, nespēj mūs sasildīt. Tādēļ maksimāli neuzkrītoši priekšnesumu laikā cenšamies iebēgt siltajās telpās, kur pamazām sāk veidoties rinda pēc makaroniem. Mielojoties ar mazmazītiņo makaronu porciju, domāju par to, ka tomēr ļoti gribas rīt piedalīties. Šī ir pirmā diena, kad brīžiem spēju aizmirst par sāpēm, kas nozīmē, ka tās noteikti ir mazinājušās. Es apsolos sev, ka stāšos ārā, ja būs stipras sāpes vai asinis, bet nepamēģināt nemaz es tomēr nevaru.

Pasta party izrādās ar krietnu mazuma piegaršu, tādēļ vakarā, bez somu un želeju kārtošanas, tiek veltīts laiks arī pārtikas iegādei un patērēšanai. Gulta par mīkstu un sega par īsu, bet izgulēties izdodas. Rinda pēc brokastīm ir ārkārtīgi gara, tādēļ droši ļauju Veipa kungam to izstāvēt arī manā vietā, kamēr pati gatavojos. Nevaru saprast – būs auksti vai karsti. Kopš operācijas pagājušas 5 dienas un šķiet, ka šodien nekādas būtiskas sāpes vairs nejūtu. Uzlieku Veronikas aizdoto korsešjostu – tā mani nedaudz saspiež kopā, tādējādi es mazāk jūtu diskomfortu kustību laikā un, cerams, tā neļaus manai niķīgajai nierei nosalt. Var jau būt, ka tas ir galvā, bet no apsaldēšanās šobrīd paniski baidos. Pa virsu melns treila krekls un komandas krekliņš. Apakšā svārciņi un pusgarie legingi. Somas saliktas, brokastis paēstas – nu vairs tikai skriešanas vaina.

20170702_053439

Viktorijas parkā ierodamies gana laicīgi, lai nesteidzīgi iekārtotos un izpētītu apkārtni. Vēsi, pat ļoti vēsi, esmu priecīga, ka uzliku to jostu, bet legingus tomēr novelku. Priecīgs satraukums, čipu pārbaude, tualetes apmeklējums – laiks paskrien nemanot, un mēs jau stāvam starta pūlī.

20170701_115048

Aiziet! Murgs var sākties! Skrienas samērā viegli un nekas nesāp. Tas ir patīkami, jo tā nav bijis ļoti sen. Vietām ir stiprs vējš, kas man atkal liek paslavēt sevi, cik gan tālredzīgi esmu nodrošinājusies ar to silto korseti. Ceļš ir skaists. Gar kreiso malu ir ūdensputnu paradīze ar saliņu pa vidu, apkārt koku strēmele, ļoti ērti, naktī šeit nevajadzētu būt grūti uztaisīt kādu zaļo pieturu, un apkārt tai vēl grāvis. Šis mazais ūdensputnu un koku stūrītis ir kaut kādā industriālā nekurienē, un pāri koku galiem varam redzēt atbilstošus skatus, piemēram, milzu krānu. Apmeklētāju, kas nav čempionāta dalībnieki, vai open race atbalstītāji gan nav daudz.

20170701_120013

Skrienas viegli, tomēr bremzēju sevi un neskrienu tik ātri kā gribētos. Kādā reizē pirms apļa laika fiksēšanas vietas, dzirdu komentētāju tālumā skandējam mikrofonā, ka, palūk, tur nākot Latvijas komandas pārstāves, kas ar saviem tērpiem atstājušas tādu iespaidu vakardienas atklāšanas ceremonijā. Smaids līdz ausīm.

Paiet kāda stunda, un sākas tāds kā smidzeklis. Nevaru saprast, man tas patīk vai ne. Karsti nav, auksti arī ne. Lietus sejā skrienot ir viena ļoti nepatīkama padarīšana. Un kāpēc es pavilkos uz Laumas piedāvājumu no rīta uzkrāsot skropstas? Kad lietus kļūst pavisam stiprs, lieku galvā savu „Po**j” cepuri ar lapsas piespraudi. Tas līdz, esmu izmirkusi, bet seja paslēpta aiz cepures naga. Skrienu un prātoju par to, cik ilgi skriet slapjās drēbēs būtu veselīgi, un vai es pēc tam izžūšu. Trešajai stundai tuvojoties noslēgumam, manu problemātisko sānu caururbj pierastās sāpes, un slapjās drēbes aizvirzās otrajā plānā. Ir taču tikai 3. stunda! Nu negribas vēl stāties ārā – varbūt pāries? Prāts saka, ka esmu nelabojama un pie tam vēl mele – solīju taču, ka stāšos ārā! Neklausos tajās muļķībās un, pārkāpjot savus principus, palūdzu Veipa kungam pretsāpju tableti. Nu pavisam cita skriešana! Bet vispār diez ko spīdoši man neiet. Neierakstos nevienā no saviem grandiozajiem plāniem, bet spītība dzen uz priekšu. Esmu lēna. Lai sevi izklaidētu, vēroju cilvēkus trasē. Lielākā daļa skrien kā īsti sportisti, ātri, nosvērti, mērķtiecīgi, to vidū ir arī mūsu puiši un Sigita, kas atkal un atkal mani apsteidz pa apli. Puiši uzmundrina ikreiz, kad skrien garām. Vilnis allaž līdzjūtīgi apvaicājas par manu pašsajūtu. Es ne vienmēr attopu tik pat laipni pajautāt pretī. Mūsu pārējās meitenes diez ko neredz. Sākotnēji laikam esam izretojušās 1.6 km garajā aplī. Visbiežāk redzu Laumu, jo skrienam diezgan līdzīgi. Sigita spridzina – vienmēr esmu domājusi, ka viņa ir īsta mašīna, un šī reize nav izņēmums. Es puslīdz pieklājīgi turos līdz kādiem 60 kilometriem. Tad pretsāpju tabletes iedarbība sāk pamazām beigties, un bonusā es jau atkal čurāju asinis. Shit, tagad gan ir laiks pielikt tam visam punktu! Taču Latvijas komandas ieskaitē aizvien esmu trijniekā, tāpēc, norijusi otru pretsāpju tableti, turpinu riņķot. Nu kāpēc tās sacensības nevarēja būt kādu nedēļu vēlāk? Kāpēc es nevarēju vienkārši nestartēt? Nožēlojamākās sacensības ever, nekad vēl tik ļoti neesmu strīdējusies ar savu sirdsapziņu, pie tam saprotot, ka viņai ir taisnība, bet man nav. Ēšanas plāns nav galīgi izgāzies, tomēr krietni iekavēts. Spiežu sevi rīt lejā sulas un želejas maisījumu, cik vien iespējams regulāri. Veipa kungs tiešām ļoti cenšas un šoreiz dara visu pareizi, tomēr nevajag man uzbāzties katrā aplī – nav taču tā, ka man kaut kas jāēd ik pēc 1.6 kilometriem. Redzu kā viņš skumji pēta manu skriešanas plānu. Nu, sorry, es tajā neiekļaujos – nevienā no tiem.

Kādu brīdi vienā apļa malā parādās jancīga izklaide. Milzīga, neveikla pīle mēģina pievienoties skrējējiem un čāpo pa trasi, maisoties pa kājām. Ar kādu trešo apli saprotu, ka tā nav nekāda pīle, bet apmulsis gulbju mazulis, un viens no viņa vecākiem tepat ūdensmalas krūmos slēpjas un rūpīgi šo pieskata. Matīsam, kas nepārtraukti mūs ņemas filmēt, jautāju, kāpēc gan viņš neiet un neiemūžina tās neveiklās muļķadesas centienus pievienoties sacensībām.

Reizēm man izsprūk pa kādam niķim – sadusmojos, ka apelsīni vēl nav nomizoti vai pieprasu no sukādēm izlasīt ārā tieši dzērvenes. Vispār dzērveņu sukādes ir satriecošs atklājums! Sit pušu apelsīnus. Tās ir viegli sakošļāt un norīt, tās nav tik saldas, lai šķebinātu, un nav tik skābas, lai kairinātu zobus. Ideāls produkts. Atspirdzinoša garša. Nezinu, kā bija gadījies, ka kāds tās bija sabēris vaniļas kolā – dievīgi, žēl, ka tās kolas bija tik maz.

Sāku komunicēt ar citiem skrējējiem. Pārmiju kādus vārdus ar Hannesu no Igaunijas. Viņš ir dikti runātīgs. Palūdzu viņam iemācīt man uzmundrinājuma vārdus, ko uzsaukt citiem igauņu skrējējiem. Vēlāk, kad lieku tos lietā, igauņu skrējējas burtiski atplaukst! Tas ir tik forši. Hannes ir viens kārumnieks, saka man, ka viņam ļoti patikusi feisbukā publicētā Vāveru bilde svārciņos un jautā, kad mēs taisīsim vēl kādu līdzīgu fotosesiju. Nu, kā tad. Vēlāk ievēroju savu Turīnas draudziņu Mindaugas no Lietuvas komandas – visu dienu naski skrējis, viņš šobrīd nepārliecinoši slāj. Kas noticis? Izrādās – līdzīgi kā Turīnā, viņu pārpūles dēļ ir piemeklējuši redzes traucējumi, tikai šoreiz tas noticis nevis pēc 100+ kilometriem, bet jau pēc 2 maratoniem. Viņš redzot tikai 2 metrus uz priekšu. Šausmas. Nu, lai cīnās, šobrīd nav diez ko runīgs. Kādas ķibeles ir piemeklējusi arī mūsu meitenes – Initu un Aiju. Inita jau labu laiku mokās ar ceļgala sāpēm, bet Aijai ir slikti ar vēderu. Šī distance tā īsti nežēlo nevienu. Bet vai nu mēs to nezinājām? Nikolajam solis tāds dīvains un Raivis vairs neskrien tik nadzīgi kā iepriekš… Apdzinēji palikuši kūtrāki. Kāpēc mēs to darām? Kas slēpjas aiz garajām, mokošajām un sāpīgajām stundām? Vai sāp tikai nīkuļiem? Vai cīņas ir arī aiz ātro un spēcīgo skrējēju sejām? Vai viņiem sāp mazāk vai savādāk? Varbūt es nemaz neesmu piemērota šim sporta veidam? Es noteikti neesmu, tikai esmu gana spītīga, lai to neatzītu.

Ir pagājušas 11 stundas un noskrieti 90 kilometri, kad tomēr esmu gatava atzīt savu sakāvi. Neesmu čurājusi jau 5 stundas, ņemot vērā izdzerto šķidruma daudzumu, tas mani biedē. Sāp, trakoti sāp sāns, es tak nevaru tās tabletes rīt nonstopā. Sēžu sašļukusi un vēlos dzirdēt kādu atbalstu manam gļēvulīgi prātīgajam lēmumam. Mani atbalsta tikai Lauma. Nē, tā ir mana veselība – komandas rezultātu lai tur Sigita, Aija un Lauma vai Antra. Ierāpjos guļammaisā, lai nenosaltu, un izstiepjos, lai atpūtinātu savas sāpošās miesas. Man blakus nīkuļo arī Raivis. Vai nu jāatpūšas un pēc tam jāpalīdz citiem, vai jādodas uz viesnīcu, lai nebūtu kārdinājums atsākt kustēties. Palūdzu Veipam, lai pamodina mani pēc stundas.

Nedzirdu nekādu modināšanu un pēc stundas un 15 minūtēm pamostos pati. Raivis paziņo, ka draugi viņu vedīšot prom. Acumirklī galvā dzimst plāns uzprasīties, lai aizved mani uz viesnīcu. Varēšu tur ļauties sirdsēstiem, mētājoties pārmēru īsajā un mīkstajā gultā. Tad ieraugu Veipa kunga skatienu – tas ir tik pilns nožēlas… Nu es viņu saprotu – samaksājis ne mazu naudu, atkūlies te man līdzi, visu dienu izdabājis manām un citu skrējēju reizumis ne tik adekvātajām vēlmēm… Sasodīts, bet mēs taču abi zinājām, ka manas izredzes uz cienīgu startu ir niecīgas! Dakteris nedeva nekādu garantiju! Zobratiņi manā galvā krakšķ un brakšķ. Darīt – nedarīt, drīkst – nedrīkst, kas tur liels – tu sabeigsi sevi pavisam… Ko, sasodīts, man darīt?! Pirms braucu, viena darba kolēģe jautāja, vai tad ir vērts piedalīties, ja zinu, ka rezultāts būs sliktāks, kā iepriekšējos gadus. Tad atbildēju, ka nav gan. Vēl joprojām tā domāju, bet izlemju turpināt. Izrādās, ka aizvien vēl esmu komandas trijniekā. Satuntulējos jo silti, uzlieku mūziku un gāzelīgā gaitā dodos tumsā.

Esmu zaudējusi pusotru stundu, kas ir ļoti daudz. Skrējēja laikam vairs nebūšu, pēc pauzes esmu nenormāli stīva un sāpošais sāns, šķiet, vairs nav mana lielākā problēma. Pretsāpju tablete vēderā. Cerams, sliktāk vairs nebūs. Pirmo apli eju, mēģinu savākt sevi vienā gabalā. Jūtos kā tāda izbērta rokassomiņa – kaut kāds haoss un viss juku jukām, tikmēr Madonna man ausīs ņemas skandēt: „Go hard or go home!” Lai tak viņa iet ieskrieties, nekādus kalnu es negāzīšu. „Rising up, back on the street…” Šis ir tā kā iedvesmojošāk. Eju, cik ātri varu, un brīžiem ņemos tipināt, smieklīgā veidā imitējot skriešanu. Šķiet, ka iet man sanāk ātrāk. Uz pāris apļiem piebiedrojas Hannes. Bet uz doto brīdi man viņš liekas par lēnu. Mindaugas! Lietuvietis soļo ļoti sparīgi un droši vien, ka iemocītā kofeīna želeja mani pamudina viņam pievienoties. Uh, viņš soļo tik ātri, cenšos turēt līdzi. Temps ir ap 7:40 – 7:55 min/km. Nav slikti iešanai. Pļāpājam un uzmundrinām citus skrējējus. Veipa kungs mūs cienā ar Isostar tropiskās želejas maizītēm. Brr, bet citādi to vairs iekšā dabūt nevar. Mindaugas stāsta par polieti Patrycja Bereznowska, kas ir viena no šo sacensību līderēm. Kaut kāda neticama sieviete – esot pirms pāris mēnešiem noskrējusi vēl vienas 24h sacensības, kurās uzvarējusi ne tikai sieviešu konkurencē, bet absolūtajā vērtējumā. Un pēdējā gada laikā šīs viņai esot jau ceturtās 24h sacensības. Apbrīnojami. Neiespējami. Ko es te daru? Pēc kādiem 4 apļiem no sava ceļa biedra atvados, jo temps man paliek par apgrūtinošu. Sarunājam, ka, kad viņš mani noķers, tad atkal pasoļosim kopā.

Palieku ar mūziku ausīs. „Walk with me Jesus on this journey, the road is too rocky, to make it alone…” šī man mēdz skanēt ausīs pat tad, kad neesmu uzlikusi austiņas. Ļoti atbilstoša situācijai. Pēcāk gan Kaupers sāk žēloties: ”Jā, es gribētu, kā es vēlētos to, kā man vēl nav…” Velkas aplis pēc apļa un jūtu, ka pretsāpju zāles jau atkal ir izčibējušas, un kājas vairs nemaz negrib kooperēties. Esmu pagalam sašļukusi. Ievēroju, ka Antra guļ komandas teltī, esot slikti. Pēcāk viņa pazūd. Veipa kungs aizmidzis. Auksti un grūti. Ievēroju onkuli, kas, kaut arī ne tik ātri kā Mindaugas, bet visai žiperīgi soļo. Viņš mani satriec ar dīvainu jautājumu:”Ko tāda saskābusi? Neesi izgulējusies?” Mirkli esmu pilnīgi apstulbusi. Ir kādi 3:00 ja ne visi 4:00 no rīta. Cik gan vienlaikus normāls, atbilstošs, tomēr pilnīgi neadekvāts jautājums! Smejos kā traka! Žetons onkulim, viņš ir mans dienas prieks. Tas ir Levons, baltkrievs. Pēc pases gan vārds esot savādāks. Viņš ir kaut kāds nenormāli pozitīvs tips. Pēc viņa teiktā, man neklātos būt tik saīgušai, jo, raugi, tam neesot nekāda pamata – mēs esam Belfāstā, pastaigājamies burvīgā parkā un drīz sagaidīsim saullēktu. „Rau, gulbji jau modušies! Vai nav lieliski? Kas tieši šajā visā izklausās grūti?” Kas viņiem ir ar tiem gulbjiem? Arī Sigita kādā brīdī paskrien garām saukdama: „Gulbji modušies! Viņi dos mums spēku!” Lai nu kā, Levona personā esmu ieguvusi varen pļāpīgu ceļa biedru vēl uz kādiem 3 apļiem. Bet gulbju spēks, acīmredzot, bijis ierobežotā daudzumā un pieticis vien Sigitai un, iespējams, vēl kādiem ātrajiem eksemplāriem.

Mindaugas mani noķer, lai tālāk atkal dotos kopā. Noriju vēl pēdējo pretsāpju tableti. Noderēs. Lai nožēla paliek kādai citai dienai. Cik izdosies pieveikt, tik izdosies. Nevainošu sevi ne par ko un, cerams, kaut ko būšu beigu galā iemācījusies.

19732311_1607852699256280_5893388651732731193_n

Mindaugas arvien soļo ātri, taču temps vairāk svārstās ap 8:00 – 8:30 min/km. Saguris, bet man der. Veipa kungs sazin kur ir rāvis pankūkas un cienā mūs ar tām. Ļoti garšīgas, taču tik grūti norīt! Pusi apļa cīnāmies ar spēku stumdami tās lejā, bet kas apēsts, tas noder jebkurā gadījumā. Ārā ir pilnīgi gaišs, tomēr līdz finišam vēl neiedomājamas 6 stundas. Cilvēki palikuši gluži traki. Vemšana, čurāšana, gāzu laišana un atraugāšanās, vai viņiem nu it nemaz nav kauna to darīt tik publiski? Labi, es saprotu vemšana – ja tas nāk, tad tas nāk un labi, ja ir kā tām divām dāmām, kas viena otru pietur. Bet vai tiešām dāniete nevar paiet 3 soļus tālāk, lai paslēptos krūmos, tā vietā, lai ar pirkstiem atbīdījusi biksīšu malu, čurātu trases malā stāvus? Es varētu saderēt, ka viņa nočurāja sev rokas vai vismaz 2 pirkstus! Un vai spānis nevar beigt atkal un atkal čurāt gaitā, zīmējot sev priekšā slaidus līkločus? Nu nav jau tā, ka šie konkrētie eksemplāri cīnītos par pirmajām vietām! Fui! Apriebusies man tā cilvēku fizioloģija. Jo tuvāk beigām, jo trakāk. Kaut šajā pašā sakarā ir jāuzteic japāņu komanda. Jau Turīnā ievēroju, ka japānietes vemj pieklājīgāk par citu komandu pārstāvjiem, bet šeit viņas izceļas, kaut  īpaši jau tas nav pamanāms – tā kā japāņu telts atrodas blakus mūsējai, Veipa kungs novēro, ka japānietes ieskrien teltī, notupjas aiz galda un klusi ievemj maisiņā, tādējādi paviršam vērotājam no malas nemaz nešķiet, ka šai komandai ir kādas grūtības.

Ir gan arī pozitīvā puse tam, ka sacensības tuvojas noslēgumam. Saradušies ļoti daudz atbalstītāji. Jo īpaši daudz to ir pie open race teltīm. Klīst baumas, ka nakts laikā tur manīta kāda sieviete Latvijas hokeja fanu kreklā, bet, ja vien par to neliecinātu gan Lauma, gan Normunds, es drīzāk sliektos domāt, ka tā bijusi tikai halucinācija. Stundas velkas tieši tik lēni, kā tām nāktos vilkties kādā burvīgā atvaļinājuma dienā pie jūras. Kāpēc dzīve ir tik netaisnīga? Un vieglāk arī nepaliek. Korsete, kas likās tik ļoti noderīga, ir saberzusi manus sānus lupatās. Negribu zināt, kas vēl varētu noiet greizi, jo tuvojas 20 stundu slieksnis – pērn pēc tā biju pavisam salūzusi. Atceros, ka salūzusi es esmu jau sen, tāpēc raizēm nav pamata. Turpinu tik kustēt!

Lauma pamodusies un gatava doties trasē. Ļoti labi, man vajadzīgs jauns kompanjons. Pieminēšanas vērtais rezultātu tablo jau kopš pusnakts neko nerāda. Uzticos Garminam, jo, kamēr tablo vēl vilka dzīvību, viņi abi ar Garminu par maniem pieveiktajiem kilometriem bija vienisprātis. Kaut… kāda nozīme kilometriem, ja vienīgais patiesi svarīgais jautājums ir: „ Nu kad tas vienreiz beigsies?!” 12:00. Tas beigsies tieši pusdienā, un tiek skaitīti soļi, līkumi, apļi, nopūtas, viss, kas vien palīdz šo mirkli šķietami pietuvināt. Atbalstītāji ir īsti jautrīši – tie liek mums rādīt deju kustības, ikreiz, kad tenterējam garām, un pie kaut nelielākā, nožēlojamā mēģinājuma imitēt kādu deju soli, saceļ īstu ovāciju vētru. Tuvojoties pēdējai stundiņai, redzu, ka varu izspiest apaļus 160 kilometrus. Tas ir pat mazāk kā pirmajā gadā, bet es apsolījos neko nenožēlot. „Vai tik es vispār nemēdzu solīt par daudz?” man reizēm rodas jautājums. Priekšpēdējā aplī, ejot garām līdzjutējiem, Lauma man parāda minēto sievieti Latvijas fanu kreklā. Tiešām! Viņa eksistē! Sigita lēnām sākusi piezemēties no sava lidojuma. Man ir bail, jo viņa sūdzas par elpas trūkumu. Bet tūlīt jau būsim galā.

20170702_115346

Ejam kopā – Lauma, es un Sigita, esam dabūjušas klucīšus ar saviem numuriem. Nav jēgas no viņas atrauties, jo par metriem necīnāmies, labāk pieskatīsim, un galu galā viņa ir mūsu dienas varone. Pie komandu teltīm mums pievienojas Inita. Dzirdam pūlī kādu saucam: „Hey, my latvian pizza buddies!” Citādi gan mūsu labdari nebūtu atpazinusi. Mūs apsteidz Aija, viņai pēdējās stundās, šķiet, uzradusies vēl kāda, nez kurā pēc kārtas elpa. Sigita apstājas, neiešot tālāk, nu neko, mēs vēl paiesimies.

20170702_120208

Viss. Šoreiz beigas bez emocijām. Tikai atvieglojums un neizpratne, kā savākt to sāpošo miesu. Stunda laika salikt mantas, tad šķietami garš ceļš uz autobusu, kurā vietas palikušas tikai otrajā stāvā. Ar baltu aci nobolos uz atbalsta komandu pārstāvjiem, kas savus smagos galus sastūķējuši pirmā stāva sēdvietās. Rupuči!

Duša un gulta. Veipa kungs tiek aizsūtīts pēc kādas nebūt pretnoberzumu ziedes. Man nav spēka doties pat pusdienās. Arī apbalvošanas ceremoniju, kurā tiek godināts zelta medaļu ieguvušais Normunds, diemžēl izlaižu. Piedod, Normund!

Tā šis stāsts ir pietuvojies noslēgumam. Laiks ir pagājis, emocijas – pabalējušas, sāpes – pārgājušas. Nav jēgas neko nožēlot. Jautāju sev: kāpēc es to rakstīju, ja man nav itin nekā, ar ko lepoties? Jo paveiktais nav pilnīgi nekas īpašs rezultāta ziņā, un tas, ka piedalījos tik smagās sacensībās tādā stāvoklī, neliecina ne par kādu varonību, bet tikai par muļķību un bezatbildīgu attieksmi pret savu veselību. Es neesmu cilvēks, kas mēdz mācīties no savām kļūdām un tomēr, ļoti ceru, ka citreiz līdzīgā situācijā es, ņemot vērā šo nepatīkamo pieredzi, rīkošos kā pieklājas. Lai šīs atmiņas man kalpo kā skarbs atgādinājums. Tomēr vēl vairāk par to es ceru, ka nākotnē šādas situācijas neradīsies, un man nebūs jāpārliecina šis stūrgalvīgais radījums par to, ka veselība ir svarīgāka par jebkuru skrējienu, pat tad, ja tas ir pasaules čempionāts.

Esiet prātīgi, bet skrieniet no sirds!

Divdesmit četras stundas

24h_2013_7

Iesakām apbruņoties ar lielo kafijas krūzi, jo lasāmgabals nebūs īss. Lasīt tālāk.

Piedzīvot, pārdzīvot, izdzīvot jeb 24h pasaules skriešanas čempionātā

24h_2013_7Ir daudz un dažādi veidi kā cilvēki mēdz pārbaudīt savu spēju robežas. Skrējējiem viens no šādiem izaicinājumiem ir 24h distance. Jā, jā, zinu, ka ir arī 48h un visādas kalnu ultras, bet par to šobrīd pat iedomāties nav vēlmes, tāpēc īsā fotoreportāžas veidā sniegšu ieskatu Latvijas komandas gaitās no līdzjutējas viedokļa. Lasīt tālāk.

Es noteikti gribu pamēģināt vēlreiz

Brīdinu uzreiz – raksts ir garš, bet diennakts skrējienam īsāks taču nepiestāvētu, vai ne? Centos to stukturēt tematiski, kas nozīmē, ka vietām pazūda hronoloģija. Ceru, ka tādā veidā katrs var lasīt tikai to, kas liekas interesants, ja nav vaļas lasīt visu. Lasīt tālāk.

Mēneša skrējējs. guncha

„Vēl reāls kandidāts varētu būt guncha. Ierosinu padomāt par viņa virzīšanu nākamajā reizē. Augustā kļuvis par LR čempionu 50 km un, iespējams, uzstādījis jaunu Latvijas rekordu. Vinnējis LSC 30 km skrējienā, par astoņām sekundēm apsteidzot par sevi daudz jaunāko druupiju un labojot savu PR par piecarpus minūtēm. Un septembrī tad būs kaut ko labu izdarījis arī 24 h skrējienā.” Šo vēstuli neredzēja Mēneša skrējēja piešķiršanas komisija, bet viņu domas bija līdzīgas un vienprātīgas. Apsveicam, Gunār. Lasīt tālāk.