Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Stokholmas maratons; smagākā medaļa

Tātad. Viegli nebija. Visticamāk, ka šis bija fiziski visgrūtākais maratons (bet ne vislēnākais). Varbūt arī tieši tāpēc. Tomēr, neskatoties uz visu, man patika, es to kaut kādā dīvainā un neizskaidrojamā veidā (daļēji) izbaudīju, un neturu ļaunu prātu ne uz vienu. Stokholma ir un paliks viena no manām mīļākajām pilsētām, kurā ir patīkami atgriezties vēl un vēl.

Īsti neatceros, kad domas no “derētu beidzot noskriet” nonāca pie reģistrēšanās pogas nospiešanas. Stokholma allaž bija starp galamērķiem, kurus gribu noskriet, bet vienmēr bija kaut kādi šķēršļi. Lielākais – tuvums Rīgas maratonam. Šoreiz divas nedēļas starpā, un noriju dārgo dalību. Kā būs, tā būs.

Pēc neizdevušās Hanoveres bija iestājies pavisam liels apsīkums, kad ar mokām izdabūju sevi ārā paskriet. Nedēļas gāja un pamazām iekustējos, bet ne pavisam. Pats galvenais bija puslīdz labi sagatavoties tempa turēšanai Rīgā, un tad jau redzēs. Dažus garos izskrēju, pēc sajūtām bija tīri OK un arī maratona laikā jutos salīdzinoši labi; izmantoju to kā pēdējo garo treniņu. Ar bailēm vēroju laika prognozes un, otrajam jūnijam arvien tuvojoties, bija skaidrs, ka vislielākais karstums būs tieši sestdien. Labi, ka svelme uznāca jau labu laiku pirms, un bija iespēja pierast (ne tā kā pirms Hanoveres pusmaratona).

Protams, ka uz PB šādos apstākļos un ar šādiem treniņiem necerēt, bet, ja paveiktos, gribējās izskriet zem 2:45, lai būtu kvalifikācija Berlīnei vēl uz diviem gadiem. Cerēju, ka būšu pietiekami pieradis pie karstuma, un ka solītie kalniņi nebūs tik lieliem zobiem. Ak, kā es kļūdījos.

1

2

Šoreiz pirmo reizi uz ārzemju startu braucu viens pats. Par to gan ļoti nepārdzīvoju; tas nedaudz atvieglo loģistikas klapatas un arī izdevumi mazāki. Un nav ne ar vienu jādalās lakricas saldējumā. Ceturtdien ielidoju, izstaigāju un izbraukāju pilsētu, piektdien – expo apmeklējums. Braucu tā, lai pusdienas ieturētu pasta party. Svelme jau tad bija milzīga, un priecājos nokļūt patīkami vēsajā tenisa hallē. Nevainīgi izstāvēju rindu uz numuriem, bet pretī saņēmu:

– Oh, no! You’re faster than the others, your bib is already prepared at the information desk.
– Allrighty then?¹

Pie info stenda gan bija vēl nedaudz jāpastrīdas, ko es no šiem gribu, bet beigu beigās savu elites numuru dabūju. Interesanti, ka ar manu PB Stokholmā pietiek, bet Rīgā Beļinskis elites koridorā nelaiž.

Nekādus citus labumus gan neguvu, tāpēc fiksi izstaigāju nelielo expo, kas bija sadalīts trīs daļās – numuru dalīšana un info, oficiālā asics daļa, kur bija tikai asics produkcija. Tā kā ar asics neskrienu, tad tur tikai izprintēju tempa aprocīti (vismaz kaut kas) un devos tālāk, kur bija visādas reklāmas par citiem skrējieniem tuviem un tāliem un nedaudz inventāra. Arī tur ilgi neuzkavējos un raiti kātoju uz olimpisko stadionu, kurā tajā brīdī notika makaronu ballīte, bet dienu vēlāk būs maratona finišs. Patīkami, ka varēja tikt pie makaronu salātiem, jo tādā karstumā siltus makaronus nepavisam negribējās. Ar olīvēm gan meitenes neskopojās, bet bija jau par vēlu atteikties. Apetīte bija gana liela, un makaroni ātri vien pazuda. Atlikušo pēcpusdienu pavadīju pastaigājoties pa pilsētu un meklējot suvenīrus. Nedaudz uztraucos par kaklu, kam noteikti nepatika kontrasts starp auksto metro un karsto virszemi, bet tā arī nekas īsti nesāka sāpēt. Vakarā nedaudz izpurināju kājas un izlasīju visu pieejamo informāciju maratona mājaslapā par to, kas rīt paredzēts; Rīgā tas viss bija sarakstīts bukletiņā. Ļoti skaidri bija noteikts, kad ir vēlākais laiks mantu nodošanai un starta ieņemšanai. Vēlāk gan izrādījās, ka tie bija tikai lieki satraukumi.

3

4

Sestdienas rīts tāds pavisam nepierasts. Pirmkārt – ka sestdienas rīts, jo ierasts, ka vienmēr lielā skriešana ir svētdienā. Turklāt starts tikai divpadsmitos dienā. Nezinu, kāds pamatojums zem tā slēpās, bet kā bija, tā bija – starts visiem viens. Ar draudzeni pasmējāmies, ka, kamēr zviedri pabrokasto savu pūdēto siļķi un pasēž divas stundas uz poda, tā vien sanāk. Nesteidzīgi pabrokastoju, savācu mantiņas un braucu uz stadionu. Pilns metro ar jau numurus saspraudušiem sportiskiem cilvēkiem, kas plūda starta virzienā. Šī ir viena no lietām, kas visvairāk patīk lielajās sacensībās.

Tā kā iepriekš tiku izlasījis, ka A jeb elites grupa varēs pārģērbties stadionā un tur arī atstāt mantas, tad devos iekšā stadionā, kur tribīnēs jau bija pilnas ar skatītājiem un dalībniekiem. Pēc elites skrējējiem gan tie neizskatījās, bet daudz nekavējos un turpat arī pārģērbos. Salicis savas mantiņas caurspīdīgajā BMW maisā, gāju pie brīvprātīgajiem, lai noskaidrotu, kur tad es varēšu atstāt savas lietas. Pirmais, ko meitene man noprasīja bija – are you elite?² Norādīju uz lielo un skaisto A uz sava numura un viņa pamājusi ar galvu aizsteidzās apjautāties. Nedaudz apjucis turpat paliku viņu gaidīt – drīz vien viņa bija klāt un norādīja uz blakus stadiona ieejai esošām durvīm – tur esot jāiet un tur arī varēs atstāt mantas. Iedeva arī mazu caurlaidi gadījumam, ja staigāju apkārt bez redzama dalībnieka numura. Pa durvīm nokļuvu garā koridorā, kur pirmajās durvīs startam pucējās tempa turētāji, dažas durvis izlaidu, jo uz tām bija rakstīts kaut kas par dāmām, un iegāju priekšpēdējās. Pēdējās durvīs bija dopinga kontrole. Iesākumā mēs tur bijām četri, bet drīz vien pievienojās dažādu tautību skrējēji. Ūdens pudele bija mana vienīgā izklaide, jo savu telefonu jau biju nodevis glabāšanai tāpēc atlika vien sūkt ūdeni un vērot pārējos. Dažs mierīgi snauda, cits slidinājās pa sociālajiem tīkliem, trešais vispār dzēra Red Bull, bet ceturtais, garš un stiegrains, aplīmēja krūtsgalus. Sasodīts, aizmirsu leikoplastu. Labi, ka noteipoju kāju vismaz. Sarodoties arvien vairāk skrietgribētājiem un publikai kļūstot skaļākai, nolēmu doties iesildīties stadionā; jau tad karstums bija pamatīgs. Nezinu, kā vispār var stadionā sacensties šādā karstumā – saules puse, aizvējš, kā uz pannas. Daudz tirināties un priekšlaicīgi uzkarst negribējās, tāpēc mazliet tikai paskraidīju turp un atpakaļ pa olimpisko stadionu. Daži bālģīmji arī bija, bet pārsvarā stadionā uzturējās vairāki melnīgsnēji sportisti. Kā arī japāņi – gandrīz uzreiz atpazinu Kavauči, kas arī aktīvi iesildījās. Interesanti, ka stadionā jau tad bija sasēduši diezgan daudz skatītāju un vēroja mūsu izdarības – brīžiem nevarēju apslāpēt smaidu – nez, kad vēl būs iespēja būt uz šādas skatuves.

TT. Ar šiem baloniem gan neskrēja.

TT. Ar šiem baloniem gan neskrēja.

Lai nu kā, drīz vien man pavisam apnika karsēties, tāpēc pēdējo reizi izstāvēju tualetes rindu kopā ar identiski ģērbtiem elites dāmu tempa turētājiem, kuriem varēja redzēt tikai acu baltumus, un devos meklēt īsto starta koridoru. Tā kā nekādu norāžu nebija, tad sekoju lielajai cilvēku masai gar uzarto ielu. Viena no retajām lietām, kur var piekasīties – nav forši rīkot sacensības uz ceļa, kuru tajā brīdī remontē – šaurība un putekļi pa gaisu. Izspraucos beidzot cauri burzmai pie… B vārtiem. Jautājums brīvprātīgajiem par A vārtiem – oh, you have to go way back³. [cenzēts] Nu neko, sāku lauzties cauri simtiem skrējēju pretējā virzienā. Beigu beigās sasniedzu it kā trasi, kas bija brīva un mani izlaida cauri nožogojumam – pilnīgi viens lēnā solī tipināju pretī starta arkai, kur jau pamazām pulcējās ātrie skrējēji. Daži pat bija kaut kur redzēti. Drīz vien pievienojās arī tālākie koridori, taču joprojām varēja brīvi stāvēt, un neviens virsū nespiedās. Dažas rindas man priekšā stāvēja Kavauči, kuru bildēja no visām pusēm, un virs galvas aizšāvās iznīcinātāji. Vēl pavisam mazliet un starts!

Garais koridors.

Garais koridors.

Priekšpēdējas durvis.

Priekšpēdējas durvis.

Pēdējās durvis.

Pēdējās durvis.

Kad apkārt tādas zvaigznes, nav viegli sevi ierobežot un skriet mierīgi; kājas pašas nes uz priekšu. Centos gan tiešām skriet mierīgi un lielākā daļa man gāja garām – par to pavisam neuztraucos un izbaudīju svētku atmosfēru, kas tiešām bija pārņēmusi pilsētu. Par Stokholmu galīgi nevar teikt, ka tur valda ziemeļnieku atturīgums; ielas bija pilnas skaļu atbalstītāju. Sākums pat diezgan ēnains, un sajūtas bija vairāk kā labas, centos iekārtoties kaut kādā ritmā, prātīgi padzerties katrā punktā un pēc iespējas vairāk atvēsināties. Nepagāja ne pāris kilometru, kad jau pirmais kāpums klāt, kuru izdevās diezgan veiksmīgi pārvarēt, bet, kas iet uz augšu, tam jānāk arī lejā. Un tā pirmajos četros kilometros vairākas reizes – ap otro pat dzirdēju kādu uzsaucam latviski. Pēc tam trase nedaudz izlīdzinājās un atcerējos par Lapsenes ieteikto stratēģiju – sameklēt kādu šmaugu zviedrieti un iesēsties astē. Pati šmaugākā, kuru noskatīju, gan no manis aizlaidās, tāpēc samierinājos kādu laiku paskriet kopā ar pavisam sīciņu meiteni sarkanā krekliņā. Viņu arī vairāki atbalstīja un padeva želeju, gan jau kāda vietējā.

Pirmais desmitnieks – ideāli pēc plāna, un arī biju pabijis vietās, kur nekad vēl nebiju bijis; diemžēl apkārt skatīties īpaši nesanāca, un, sākot no septītā kilometra, sauli neaizsedza praktiski nekas. Promenāde, tālāk gar vecpilsētu un cilpa netālu gar startu, tieši pirms klusā posma pa karaļa dārzu. Turpat pa vidu arī divpadsmitais kilometrs, apmēram pie kura es sajutu, ka kājas vairs negrib klausīt – skriet vēl var, bet nu kļuvušas baigi smagas. Izmantoju katru brīdi ēnas un centos patverties, cik vien iespējams; pagaidām iztiku ar ūdeni, kaut jau pirms desmitā kilometra piedāvāja pepsi – nu nē, siltu kolu vēl negribējās. Atkal kalns augšā par Narvavägen, ar kuru es vēl tikšos, un garām stadionam pretī 15ajam kilometram, kurā savam sākotnējam plānam zaudēju jau pusminūti. Apēdu otro želeju, apdzinu vienu vegānu (šķiet, ka SiS želejas ir vegāniem draudzīgas) un izmantoju kārtējo lejupskrējienu, lai izpurinātu piedzītās kājas. Tuvojās klusākais maratona posms.

Būtu jānogriežas tikai pa kreisi un pēc pāris kilometriem jau klāt būtu osta ar Tallink prāmi. Tā vietā pagrieziens pa labi un kalniņš pēc kalniņa augšā un lejā. Kā jau biju gaidījis, te bija skriešana pa īstiem laukiem un no atbalsta ne miņas, daži brīvprātīgie un trases tiesneši tikai. Beidzot izmantoju iespēju un ieķēros astē mazai skrējēju grupai, vienlaicīgi cenšoties neizlauzt kājas uz tramvaja sliedēm. Sasniedzot ABBA muzeju un atrakciju parku, atbalsts atkal pieņēmās spēkā, un pusmaratona atzīme palika aiz muguras – nepilna 1:24, kas joprojām dotu samērā pieklājīgu gala rezultātu. Par plāniem jau sen vairs nedomāju, taču sajūtas vairāk līdzinājās maratona pēdējiem kilometriem. Atkal gar promenādi, kad saule bija tieši priekšā un acis no tās spilgtuma asaroja – šādos gadījumos tiešām jāapsver saules brilles un cepurīte, kaut treniņos tā neskrienu. Viena no pazīstamākajām ielām Stokholmas apmeklējumos Stallgatan, kas mazliet noīsina ceļu no vecpilsētas uz prāmi izrādījās mans heartbreak hill – tā nemaz nav tik stāva, bet, tāpat kā kalns Bostonā, ir ļoti nepiemērotā vietā – turpat mans cīņasspars beidzās un sākās sevis žēlošana un taupīšana. Katrs nākamais kalns jau tika pavadīts ar “kāpēc man ir tik grūti,” un, “cik vēl atlicis?” (daudz). Bija noskrieti tikai 24km jeb knapi puse. Diez ko aizraujošas nebija domas par ļoti kalnaino Södermalm, kurā vēl vakar cepos ārā, un par lielo tilta kāpumu. Tilts? Par tiltu vēl būs, bet vispirms jānoskrien vēl gandrīz desmit kilometri.

Nolādētās slūžas! Kas ir bijuši Stokholmā, zina par ko es runāju. Es nemaz vairāk neko neteikšu, tikai to, ka rāpjoties tur augšā pavisam pazuda jebkāds ritms, temps un vēlme turpināt – vienīgais, par ko varēju vēl lepoties, ka nepārgāju soļos un cītīgi tipināju augšā. Trase sadalīja plato un karsto Hornsgatan divās daļās – kamēr es skrēju pa tās labo pusi, ātrākie jau skrēja pa kreiso pretī tiltam un finišam. Šoreiz man nebija spēka uzmundrināt vienīgo melni, kas paskrēja garām strīpainajā kreklā. Pagrieziens pa labi, īss un stāvs lejupskrējiens, kurā vēl centos nedaudz izkratīt kājas un kāpināt tempu, un sākās līdz šim grūtākā skrējiena daļa: aizvējš, no saules, kas spīdēja no mugurpuses un tieši uz skausta, nebija kur patverties, kājas knapi atrāvās no zemes, nežēlīgi slāpa, un apkārt nebija praktiski neviena cilvēka – skrējām pa šosejas malu. Nu pie velna šito visu! Esmu jau tā teicis, bet pretī braucoša ātrās palīdzības automašīna ar ieslēgtiem brīdinājuma signāliem nav pats iedvesmojošākais skats. Kad tas bija beidzies, sekoja pagrieziens apkārt un vēl drūmāks kāpums tālāk augšā – nezinu, vai tas bija stāvāks, vai garāks, bet atkal rāpos tajā pašā kalnā, kur iepriekš, tikai no citas puses. Cilvēki gar ielām gavilēja un priecājās, bet pats jutos, it kā būtu viņus pievīlis, jo nekādi vairs nespēju izbaudīt skrējienu. Trīsdesmit kilometri aiz muguras, pēc sajūtām – vēl gandrīz tikpat priekšā. Nupat biju iedzēris magniju katram gadījumam, un vēl bija palikusi pēdējā želeja ar kofeīnu.

Otrreiz izvilkos cauri Hornsgatan jau daudz bēdīgākā paskatā; šoreiz bija jāskrien tālāk un nedaudz pa citurieni, bet šo vietu es vairs tik labi neatceros. Tikai to, ka bija karsts, tad sekoja kaut kāds tunelis un klāt bija tilts. Draņķi sataisījuši trasi tā, ka to nevar nemaz tik labi redzēt pa gabalu – izskrien pa tuneli, tur forši un vēsi, ēniņa, un še tev – nekā nebija, saņem tiltu. 593 m līdz augstākajam punktam, šo uzrakstu es atcerēšos mūžu mūžos. Tas pat nebija tik stāvs, bet tik un tā graujošs. Bet vienalga es nepārgāju soļos. Vēl nē. Straujš pagrieziens pa labi, un atkal biju tur, kur skrēju pirms gandrīz 30 kilometriem – atkal tā pati promenāde, tikai vēl karstāks un vēl grūtāk. Turpmākajos kilometros man pagāja garām 3h TT, kas bija diezgan liels, nepatīkams pārsteigums. Jau ilgu laiku nebiju vēries pulkstenī, par nekādiem tempiem nedomāju, bet ātrums, kādā viņi man panesās garām, bija nesasniedzams. Ticiet man, es mēģināju. Kādus desmit metrus. Nebūs.

Līdz 40. km atzīmei kaut kā klunkurēju, kāds man uzsita uz pleca (tagad es zinu, kā tas ir), dabūju sporta dzērienu izraut cauri nāsīm un izcīnījos ar visiem dēmoniem un domām par izstāšanos, jo, redzot to pēdējo nogāzi uz Narvavägen pirms pieminētās atzīmes, es beidzot pārgāju soļos. Pirmo reizi septiņpadsmit maratonos. Līdz pagriezienam cītīgi nosoļoju un tad atsāku skriet. Vēl divi kilometri ar astīti. Atkal jau pazīstama aleja, mazliet ēnas, slapjš asfalts no daudzajām dušiņām, redzēju arī latviešus, bet vairs nevarēju uzsaukt; pēdējo reizi mani apdzina vegāns, lai jau viņam tiek. Nedzinos pakaļ un mierīgi skrēju uz priekšu, cenšoties saņemties pēdējam goda pusaplim pa stadionu. Tas arī gandrīz izdevās – nezinu, cik daudz es tur atrāvos no zemes, bet mani apdzina tikai viens censonis. Viss.

Smagākā medaļa kaklā – tiešām smaga, kārtīgs metāla klucis, un kamēr visi citi ap mani virzījās pa labi ārā no stadiona patiešām priecājos, ka varu palikt atgūties turpat. Nebrīnīšos, ja izrādīsies, ka paliku pēdējais no elites grupā startējušajiem. Padzēros, pievācu banānu, bet vēl neapēdu, paņēmu maisiņu ar visādiem labumiem, piedāvāto kreklu (smuks) un šļūkāju uz pirmo garderobi no beigām pēc savām mantiņām, lai varētu apziņot mājiniekus, ka esmu dzīvs. Izmakšķerēju telefonu, noņēmu numuru, sametu visus krāmus lielajā maisā, novilku kurpes un zeķes, uzvilku jauno un sauso finišētāja kreklu un gāju apgulties zālienā. Gribējās tieši neko, tikai nedaudz pagulēt. Turpat bija mediķu telts, tā kā varēju neuztraukties, ka tur arī palikšu. Pat nedaudz mākoņi sanāca un, vējam uzpūšot, uznāca drebuļi. Kādu brīdi pagulējis, sapratu, ka kaut kas tomēr īsti nav labi. Uzslējos un ļoti uzmanīgi kustējos uz tuvējo tualeti, pa ceļam paejot garām sacensību direktoram un šķietamajam uzvarētājam, kuram blakus bija milzīga alus glāze. Neizskatījās, ka viņam īpaši garšo, jo tā vēl bija pavisam pilna. Pats es gan vairāk uztraucos, lai nebūtu rindas pie tualetes – nebija. Iemuku iekšā, aiztaisīju durvis, apsēdos un sirsnīgi pavēmu izlietnē kādas četras reizes. Patīkami, ka kuņģis bija tukšs un ārā iznāca tikai šķidrums. Te tev nu bija karstumizturība. Pēc brīža jau biju pietiekami atžirdzis, lai sāktu plānot savu mājupceļu. Izlēmu tomēr nedaudz atsildīties, tāpēc apāvu kājas un paskraidīju turp un šurp. Turpat atsildījās arī Kavauči, un, tā kā pie rokas joprojām bija telefons, tad izmantoju izdevību kopā nobildēties. Pēc manis ap viņu uzreiz saskrēja bariņš autogrāfu tīkotāju, kas arī vēlējās iemūžināt mirkli. Man gan pietika un, savācis mantas, kopā ar lielo finišētāju baru virzījos uz metro. Ne bez grūtībām, beigu beigās tiku atpakaļ savās naktsmājās, kur namatēvs bija uzcepis picu. Ak jā, blakus istabā dzīvoja sieva un vīrs no Itālijas, un viņš arī piedalījās maratonā. Angliski gan viņi nerunāja, taču apskatot manu Garmin laiku, viņa reakcija bija nepārprotama – es šodien biju ātrāks. 3:07:01, starp citu.

9

10

Ir bijis lēnāk. Bet vai ir bijis grūtāk? Jā, un nē. Nevar salīdzināt divus dažādus maratonus, tāpēc laikam jāsaka, ka fiziski šis bija visgrūtākais. Tādu karstumu un tādu reljefu es vēl nebiju piedzīvojis. Saliekot to visu kopā ar neatbilstošu tempu, sanāk kaut kas pavisam nožēlojams. Protams, mana gatavība šādiem kāpumiem un kritumiem arī bija, maigi sakot, nepiemērota. Kalnos skriet ir jātrenējas, es to nedaru, tāpēc arī saņēmu pēc nopelniem. Atgādina citātu no Skyfall: “She sent you after me, knowing you were not ready, knowing you would likely die. Mommy was very bad.

11

Finišētāja labumi+krekls mugurā

Finišētāja labumi + krekls mugurā

Noteikti jāizdara secinājumi un šo visu jāuztver kā labu mācību. No lietām, kas nav atkarīgas no manis – sarūgtināja Garmin precizitāte; gandrīz vesels kilometrs pa virsu ir krietni par daudz maratonam. Atbildīgākā startā tas var iegāzt visu matemātiku. Pirmo reizi ievērojami noberzu kājstarpi. Vazelīns, ko? Citādi, jāpiezemē cerības, jāiegādājas cepurīte un saulesbrilles un jāmācās ar tām skriet. Un biežāk jāapmeklē Dzegužkalns.

Ja šis būtu bijis mans pirmais maratons, tad tas būtu palicis arī pēdējais. Laikapstākļi un trase lika ciest vairāk, kā vajag maratonā, un maratons jau tāpat ir gana grūts. Nedaudz žēl, ka neizdevās vairāk izbaudīt, jo atmosfēra un organizācija bija ļoti augstā līmenī. Bet nekas, varbūt citu gadu. Neizslēdzu iespēju kādreiz šeit atgriezties – noteikti kā tūrists.

Un tā ir nobildēties ar Yuki Kawauchi.

Un tā ir nobildēties ar Yuki Kawauchi.


¹ Ak nē, jūs esat ātrāks par citiem. Jūsu numurs jau ir sagatavots informācijas stendā.
Labi?

² Vai Tu esi elite?

³ Ak vai, Tev jāiet atpakaļ.

Stokholmas eco trail

19243201_10213093947201155_8206735242814637615_o

Stokholma mūs sagaida ar neraksturīgi kastu vasaras dienu, bet tas nemazina mūsu prieku, ka varēs izskrieties pa takām. Pirms starta, protams, jāiesildās – paguļot uz soliņa. Tā pat no organizatoriem drīz uzzinām, ka esam otrā visvairāk pārstāvētā valsts šajā skrējienā. Neiztrūkstoši pēdējās instrukcijas pirms starta par marķējumu un esam gatavi doties trasē.

Starts.

Kā tāds savā vaļā palaists putnu bars, aizklīstam pāri pļavai tālāk trasē. Andris (tas, kurš fotogrāfs) jau priekšā un smaida, fotoaparātu rokās turēdams. Diži tālu nekur neesmu tikusi, kad aizmugurē dzirdu Stirnu Buka bandu, tas ir, Gintu un Rimantu, runājam par to, ka, lai nebūtu “kā iepriekš”*, jāturas Laumai aizmugurē. Es gan pie sevis nosmejos, ka gan jau būs “kā iepriekš”, un laipni atļauju sekot manām botām. Kā tad. Otrais kalniņš un banda lēnām pazūd no mana redzes loka. Lai jau. Dzirdu tālumā šos nosmejam, ka neies jau skriet ar 7min/km.

19222749_10213093999522463_8807825828636044839_o

Kā man patīk skandināvu daba – meži, akmeņi un takas. Skrienu un izbaudu taciņu gar jūru. Kamēr pirmos piecus kilometrus jūsmoju par dabu, man garām aizskrien arī trešais no Stirnu buka bandas – Aldis. Es jau neko, bet viena mana plāna daļa pajūk. Jau samierinos, ka esmu pēdējā, un turpinu skriet. Kad izlienu no meža uz asfaltētā celiņa pie vienas no ostas piestātnēm, saule smīnēdama turpina darīt savu nekrietno darbu. Cauri mazam dzīvojamo māju rajonam tik uz priekšu. Zied ceriņi. Saprotu, ka saule un augšupceļš šodien nav mans sabiedrotais, un turpinu soļot augšup pa asfaltēto ceļu, līdz manu monotono soļošanu iztraucē brīvprātīgais, kas mani uzmundrina ar tekstu “Tu esi stipra!”. Lai jau tā būtu. Atkal vienā pusē mežs, otrā ūdens. Tā vairāki kilometri. Cauri tuneļiem tiek šķērsotas pilsētas maģistrāles.

20170617_102655

Trase caur karaliskiem vārtiem mūs ieved Ulriksdal pils pagalmā, kur caur glīti apcirptām liepiņām tālumā spīd krāšņa ēka. Skaisti. Cik ātri ieskrējām, tik ātri izskrējām laukā no pagalma. Uz gājēju tilta sev priekšā pamanu Aldi. Skrienot garām, šis saka, ka gaidīja mani ātrāk apdzenot, bet es jau nesteidzos. Hmm. Prātoju, cik tālu priekšā ir pārējie no bandas. Dikti daudz laika nav prātot, jo šajā posmā ir jāuzmanās no mašīnām un cilvēkiem, kas ieradušies atpūsties Överjärva dārza kafejnīcā, tas ir, paravēt kādu dobi, pastaigāties ponija mugurā vai tik tiešam laiski padzert kafiju. Mežs, kā es dievinu mežu, jo šeit ir ēna un nav tik karsts. Kamēr slapstos pa krūmiem, tikmēr Aldis atkal garām. Nav jau slikti, vismaz pašai nav marķējums jāmeklē. Protams, aizskatījos gan uz zirgiem, gan uz priekšā skrienošo Aldi, līdz attopamies, ka marķējums pazudis. Nav liela skāde, bet daži lieki metri gan. Skrienu pa akmeņainajām taciņām un jau ar acīm meklēju krūmus, kur trešo reizi ielīst. Vispār jau nepietiek ar to, ka neesmu īsti nakti gulējusi, jo bija ne tikai karsti, bet man gulta šūpojās, kad gribēju gulēt bez spilvena, un tam kā bonuss piedevām visu laiku uz tualeti vajadzēja skriet. Tad arī tagad jau pāris kilometrus nepamet sajūta, ka visu laiku vajag krūmus, bet ārā nekas netek. Skriešana arī nekāda, kad visu laiku spiež vēderu un domas raisās tik ap krūmiem, nevis par skatu zem kājām uz takas. Aldis ir neizpratnē, ka apdzenu viņu jau kuro reizi. Nekas, ja vajadzēs, noķeršu un apdzīšu vēl kādu reizīti. Lēnām man apkārt vai priekšā veidojas skrēju grupiņa, ar kuru tā arī plus mīnus visu laiku blakus turamies. Apdzenu vienu, otru. Ar acīm jau redzu nākamo. Tas, ka man kāds sēž astē, neuztrauc. Trase ir gara, lai jau atpūšas. Mežs, aizaugusi šaura, sakņaini – akmeņaina taciņa, mētras gar malām. Pie sevis nosmejos, ka pagrieziens tā nomarķēts, ka skriedams garām neaizskriesi. Atkal jau tā pati dārza kafejnīca, tilts, tik šoreiz nevis atpakaļ uz pili, bet pa labi augšā kalnā.

20170617_104933

It kā noskrieti jau 17km, bet dzeršanas punktu neesmu manījusi. Man atmiņā bija palicis, ka jābūt ap 16. kilometru, bet nebija. Bet tā gribas padzerties ūdeni vai vismaz seju nomazgāt. Raušos augšā tajā kalnā un skatos uz priekšā ejošā zilajām zeķēm, un domāju, kad es viņam tikšu garām. Taisnības labad jāsaka, ka mēs vēl kādus nākamos padsmit kilometrus mainīsimies vietām, līdz viņš iepaliks. Nē, tikai ne sauli. Tikai ne asfaltu gar lielceļu. Kur palika ēna? Te ir tik sasodīti karsti. Un jā, es gribu finišēt, tik manu plānu iztraucē fakts, ka metro biļete ir finišā. Varbūt izpeldēties? Normāli cilvēki tā arī dara sestdienā. Tā, ir jau 20km, bet, kur ir tas sasodītais dzeršanas punkts? Nevarētu teikt, ka man sistēmā dzēriens beidzies, bet man viņu vajag psiholoģiski – mierinājumam. Tā teikt – ķeksītim. Acīmredzamais neticamais, jeb ielas galā ir. Kola, čipsi, gurķi, ūdens un uzreiz dzīve kļūst košāka. Ar citiem skrējējiem nosmejamies par laikapstākļiem, par finišu un visi lēnām pazūdam tālāk trasē. Te arī jāteic, ka tieku pie kompānijas, kas finišā vēlāk pateiksies par tempa turēšanu trasē.

20170617_123304

Nē, nē, nē. Es tur negribu rāpties augšā. Kaut kāds kalns. Un tā saule, kas savu nekrietno darbu dara aizvien vairāk un vairāk. Tā kāpju augšā, precīzāk sakot – velkos augšā pa taku un pie sevis brīnos, kāpēc viņi tik dīvaini to zāli pļauj. Nevis gar takas malu, bet tā tālāk, nostāk no takas. Dīvaini, dīvaini. Bet, ja tā padomā, tad diezgan loģiski, ka viņi tos latvāņus gar takas malu nepļauj… Ātrā solī mani apdzen kāds garās distances skrējējs. Mežs, takas, mežs. Es dzirdu mūziku? Tik tiešām, Haga parkā Copper tent mēģina kaut kāda grupa, skan jau labi. Laikam vakarā būs koncerts. Ieskrienot parka biezokņos, acīm paveras maza miniatūra spēļu māja ar visu lapeni. Iespaidīgi. Labajā pusē krūmos aizaugusi pamesta akmens būve. Kas tad tas? Pretī skrien prāvs dalībnieku pulciņš. Nomaldījies. Šeit? Te tak viss ir tik labi nomarķēts. Izmantoju izdevību un takā ieskrienu kā pirmā. Jūs zinājāt, ka Stokholmai visapkārt ir ūdens? Es arī. Bet nebiju domājusi, ka tas tik daudz un, ka tik daudz ūdenim mēs garām skriesim. Sen jau esmu pārgājusi uz taktiku, ka augšā eju (ātrāk vai lēnāk), bet visur citur skrienu. Un kā reiz tagad 3km pa grants taku apkārt ūdenim un ir jāskrien. Kā es gribētu būt atpūtnieku vietā un laiski vāļāties zālītē, vai arī tagad sēdēt laivā un irties pa ūdeni, nevis tik nožēlojami vilkties kaut kur pa Stokholmas pievārti. Ai, labi, var jau arī atrast labo un skaisto, piemēram, es apdzenu nevis mani apdzen.

20170618_134044

26km jau noskrieti, bet priekšā manu pazīstamu ēku – Universitātes metro staciju. Tālāk ceļš tāpat kā no rīta – gar universitātes ēku, tad pāri pļavai un starta zona jau ar roku aizsniedzamā attālumā. Brīdī, kad vēlos atkal pāriet soļos, Andris ķer fotoaparātu, protams, kādi soļi. Smaids pa visu seju, viegls – gaisīgs solis un skrienu augšup. Matīss ar turpat vien ir un visu šo pamanās filmēt. Kontrolpunktā vienīgā vēlme ir pēc ūdens, nomazgāt seju, uzēst kādu čipsi un aizvāciet to sauli kāds. Šajās nedaudzajās atelpas minūtēs uzzinu, ka Andrejs 16km distancē ir finišējis kā pirmais, Rimants ar Gintu man ir apmēram 20 minūtes priekšā, bet viņi iet. Sigita apmēram tikpat daudz aiz manis, bet viņa skrien garo 80km distanci. Matīss jautā, vai varēšu to bandu noķert. Īsti nezinu. 20 minūtes nav daudz, bet nav arī maz, bet es aizvien vēl skrienu.

19222698_10213094034203330_4336416724847398939_o

Atkal pāri pļavai, atkal pa meža taciņām. Skrienu un prātoju, kā distance gāja no rīta. Cenšos aizdzīt domas, ka organizatori nav pārsējuši lentes uz finišu. Lai vai kā, trases malā pastaigājas pīles ar visiem mazuļiem. Tālāk, kad būs jāskrien pa saules apspīdēto grants ceļu, aiz nožogojuma ganīsies zirgi un pirms tam pļavā ganījās aitas. Mežs, ēna, takas ne uz ilgu laiku, jo jau ap 30. kilometru jāvelkas augšā kalnā, kura galā izveidota tramplīnlēkšanas sekcija. Toties no augšas paveras skaists skats uz pilsētu. Atkal meža takas un ēna līdz brīdim, kad izskrienam uz ielas, kur satiksmi regulē brīvprātīgā latviešu meitene. Meža prieki bija īsi, jo ar skaļām ovācijām tiekam pavadīti pāri gājēju pārejai, un pie katra pagrieziena starp dzīvojamām mājām mūs pavada brīvprātīgie. Tik tiešām, tagad daži kilometri ved cauri māju pagalmiem. Pag, bet šī ir tā pati pļava, kurai vakar Latvijas kontūras skrējiena laikā skrējām cauri. Tātad netālu ir ostas piestātne, un es jau kaut nedaudz sāku orientēties, kur atrodos. Tas nozīmē, ka pa taisno līdz centram ir daži kilometri, bet pulkstenis uzstājīgi rāda, ka man tie ir vēl vismaz 13 sasodīti gari kilometri. Gājēju pāreja un dzeršanas punkts klāt. Novērtēju, ka sistēmu man vairs nevajag uzpildīt, bet no ūdens un banāniem gan neatsakos. Labi, labi. Čipsi arī bija garšīgi. No dzeršanas punkta aizskrienu kā pirmā, es domāju, kā pirmā no tiem, kas jau bija man priekšā, kad ierados. Pēc brītiņa savam kompanjonam – zviedram nākas paskaidrot, ka es taisos apciemot krūmus, un ka viņš aiz manis skrien pareizi. Mežs. Atkal takās parādās akmeņi. Aizvien dievinu šīs takas. Brīžiem takas pāriet glītos pastaigu celiņos, un soliņi ceļa malā vilināt vilina piesēst. Bet es jau atkal gribu finišēt. Tā vienā brīdī pastaigu taka pāriet asfalta celiņā, un, kad esmu tik labi ieskrējusies uz leju, secinu, ka skrienu zem 6min/km, tad pilnai laimei pēdējā brīdī pamanu, ka trase strauji pagriežas pa labi mežā. Mežā tas vēl ir maigi teikts – drīzāk kaut kādā meža biezoknī – džungļos, kur neviens savu kāju nav spēris, tas ir, tu cilvēks lien zemu saliecies zem kaut kādiem kritušiem kokiem slīpumā uz augšu. Nepietiek ar to, ka saule dara savu nekrietno darbu, tu trasē esi pavadījis vairāk nekā četras stundas, tagad tev vēl ir kaut kur gandrīz četrāpus jālien. Tālāk jau nebija labāk – “taku” var atrast tikai pēc marķējuma, jo līdu cauri kaut kādiem aizaugušiem krūmiem un priecājos, ka viena neuzmanīga kustība un zari ar skaļu blīkšķi atsitās pret tavu seju. Vispār jau man patika šis posms. Tālākais arī, kad  kārtējo reizi skrējām pa sakņaini – akmeņaino taku augšup. Jā, šī par brīnumu bija pat skrienama, lai gan es uz augšu sen jau vairs neskrienu. Tiltiņš, mežs, pļavas, ūdens, mežs, gājēju pāreja, kurai tik vien kā marķējums rāda kā pareizi jāšķērso iela, tas ir – nevar pa taisno diegt pāri, bet ir jāaizskrien līdz gājēju pārejai un tad jāskrien pāri. Mežs. Drīz vien atkal noķeru skrējēju kompāniju, kura mani uzmundrina, un dzirdu, kā zviedrs pārējiem stāsta, ka es esot no Latvijas. Brīdī, kad taciņa pagriežas pa 180° nosmejos, ka te jau varēja nogriezt līkumu, ja vien pirmīt būtu redzējusi marķējumu. Tāds neliels zigzags vien bija.

20170617_143134

Izskrienu no meža un pēkšņi attopos starp labiekārtotam puķu dobēm. Izrādās – jāskrien cauri Rosendals dārzam. Šo skaistumu īsti nespēju novērtēt, jo prātā tikai viena doma – cik vēl līdz finišam. Aizvien vairāk trasē parādās atpūtnieki – ģimenes, draugu kompānijas, cilvēki uz velo vai cilvēki, kuri tāpat laiski atlaidušies zālītē. Skauž, jā, man skauž. Vismaz beidzot ir kur acis piesiet. Atkal vienā pusē ir ūdens, jahtas. Segums zem kājām nemainīgs – grants ceļš. Lai arī palikuši tikai daži kilometri, pulkstenis viņus skaita tik lēni. Noķeru un apdzenu vienu skrējēju, vismaz mazs prieciņš. Bet kāpēc vajadzēja šo līkumu, ja tur pa augšu varēja izskriet taisnāk? Skrienu un pie sevis priecājos, ka tādā ļaužu pilnā vietā kā šī, viss marķējums ir savās vietās ar nenovērtējamu precizitāti. Rododendri jau no tālienes priecē acis. Tik nelaime, ka man vairs nav spēka izvilkt no somas priekšējās kabatas telefonu un viņus nobildēt, jo vairs nevienu lieku soli negribu spert. Tilts, hmm. Beidzot aptveru, ka arī šī vieta ir pazīstama, jo saprotu, ka esmu izskrējusi no tautās zināmās muzeju salas.

20170618_134345

Brīdī, kad man viss ir vienalga un galvā rēķinu cik palicis līdz finišam, priekšā pamanu Rimantu. Nopietni?! Tā, tā, bet kur ir Gints? Lai nu ko, bet viņu jau vairs negaidīju un ar diezgan lielu pārliecību biju pieņēmusi, ka šie abi jau ir finišā un atpūtina kājas. Jāatzīst, ka man Rimanta pamanīšana bija kā bullim sarkana lupata, un tai pat laikā manīju sevī pamostamies mazu velniņu. Atkāpei gan jāsaka, ka Rimants pēc finiša atzīsies, ka neilgi pirms es viņu apdzinu, viņam jau bija vienalga, vai es viņu apdzīšu vai nē. Bet, kā izrādās, mana pēkšņā parādīšanās viņu atkal sagrāva, tāpat kā nomaldīšanās no trases. Tāpat jāsaka, ka, lai arī Gints finišā teica, ka nekas jau nebūtu, ja arī es viņu būtu noķērusi, varēja redzēt, ka apkārt staigāja tik lepns, tik lepns, jo šoreiz nebija tā “kā parasti” (pēc maniem aprēķiniem, man pietrūka divi līdz trīs kilometri un arī Gintu būtu noķērusi). Izskatās, ka Rimants mani neredz, jo kurš gan galvu ceļ uz augšu, skrienot apakšā zem tilta. Bet pie nākamā pagrieziena, kad jāizskrien uz veloceliņa, viņš mani pamana. Uz jautājumu, kā man iet, spēju tikai vārgi pacelt roku un parādīt, ka apmēram labi. Runāt – tas jau ir par daudz no manis prasīts. Ja jau iepriekš saule savu nekrietno darbu darīja meistarīgi, tad tagad viņa to dara ar dubultu sparu un pie tam vēl atklāti smīnot. Rimants no mugurpuses saka, ka turēsies man astē līdz finišam, bet es tai brīdī skatos, ka pulkstenis rāda, ka mēs skrienam 5:30min/km. Kā tad, kā tad – Tu man skriesi līdzi, pie sevis nosmīnu. Tai pat laikā, cenšoties samazināt savu skriešanas ātrumu, jo šis ātrums plus saule nebūt nav tā labākā kombinācija. Apdzenu dažus skrējējus uz veloceliņa un, jo tuvāk nāk ēkas, jo vairāk ar acīm meklēju zaļo zonu jeb parku. Es tik ļoti gribu finišēt. Nezinu, ko domāja tie brīvprātīgie, kas regulēja satiksmi un centās mani uzmundrināt, bet atdodiet man finišu. Aizvien jūtu, ka man kāds seko. Atskatīties nav spēka, tad jau laikam Rimants turas man astē. Šeit gan kļūdījos, jo šis finišēja nedaudz pēc manis. Nopietni, vēl pa bruģi uz augšu? Nē. Labi, to dāmu gan es varu apdzīt augšupceļā. Pulkstenis teic, ka drīz jābūt finišam. Kaut kāda mūzika skan un arka arī ir, tik neizskatās pēc mūsējās. Lai vai kā, tur pat blakus parkā ir arī mūsu finišs. Nez no kurienes izlaužas enerģija un finišā ieskrienu tādā tempā it kā šodien nebūtu skrējusi vispār. Finišs – 5h 23min 8sek.

19242931_10213094021043001_242526102246858266_o


* Purvu – mežu maratons Igaunijā, kad Gintu noķēru un apdzinu pusdistancē.

Pirkt vai nepirkt BigBank Skrien Latvija abonementu?

Domāju, ka šobrīd nevienu vien nodarbina šis jautājums – pirkt vai nepirkt Skrien Latvija abonementu 2017. gadam? Sociālajos tīklos un arī šeit forumā var lasīt gana daudz kritiskus komentārus par šo seriālu. Bet man patīk asfalta skrējieni un šis seriāls. Man patīk, ka tajos ir VSK Noskrien tempa turētāju komanda. Mani sajūsmina, ka gan trasē, gan tās malās ir tik daudz skrienošu draugu, kas mani uzmundrina. Man nav tik ilga skriešanas pieredze, lai trases seriālā ietvertajās pilsētās jau būtu apnikušas. Nevaru arī atcerēties neko tādu, kas mani šajās sacensībās būtu tik ļoti aizvainojis vai būtu nepaticis, lai negribētos vairs piedalīties.

Tomēr atceros to, ka jau vasarā skriešana man sāka apnikt. Pasākumu bija daudz par daudz, un domās jau cieši nolēmu – nākamajā gadā nepirkt nekādu sacensību abonementus.

Bet kāpēc gan man gribas izmantot šo piedāvāto 7 dienu īso iespēju iegādāties abonementu par viszemāko cenu? Roka tā vien velk maka virzienā. Tas taču ir tikai kārtējais mārketinga triks. Cena ir izdevīga, ja plāno noskriet pat tikai četros posmus. Periodā, kad ir spēkā sacensību zemākā cena, kas ir 15 eiro, tāpat vēl īsti skaidri nezinu, ko gribēšu konkrēto sacensību dienā darīt. Tas top skaidrāks, kad cena ir pakāpusies līdz 20 eiro. Bet man jau tagad ir skaidrs, ka četrus vai piecus Skrien Latvija posmus man nākamgad gribēsies noskriet, pietam es varēšu izvēlēties, kuru posmu skriet, kuru nē, kaut pēdējā dienā. Tātad pirkt abonementu ir izdevīgi. Jā, bet tā es domāju arī iepriekšējā gadā un rezultātā šogad noskrēju visas 7 kārtas, kas likās par daudz. Un kāpēc braukt uz citiem skriešanas pasākumiem, ja par šo jau ir samaksāts?

Tad nu pirms atvēru maku un izvilku maksājuma karti, atskatījos uz 2016.gada Skrien Latvija sacensību sezonu.

Rēzeknes pusmaratons

Nebiju nekad skrējusi Rēzeknē. Braucot uz jaunu vietu, vienmēr ir interesanti, jo nezini, ko sagaidīt. Pirms nedēļas biju noskrējusi Parīzes maratonu, tādēļ nekādus personiskos ātruma rekordus pusmaratonā noskriet neplānoju. Mans tā brīža PB rezultāts ir 02:03:44, kas sasniegts 2015. gada Siguldas pusmaratonā. Lai gan Divplākšņu cienīgi būtu kādreiz izskriet pusmaratonu zem divām stundām, šajās sacensībās būtu apmierināta arī par rezultātu robežās no 2:06:00 – 2:10:00.

Tomēr kā ierasts startā iekārtojos netālu no TT uz divām stundām. Tomēr ilgi es viņiem “astē” nenoturējos. Sākumā nesapratu, kādēļ tik grūti skrienas. Izrādās – Rēzekne nav nekāda plakanā pilsēta. Gari un lēzeni pakalni bija jāpievar. Skrēju un apjūsmoju pilsētu – Māras piemineklis, Latgales vēstniecība “Gors”, parks, estrāde. Skrējās grūti, tādēļ priecājos, ka trešajā aplī uz brīdi ar mani kopā atsildoties paskrēja Lauma. Paldies viņai, ka neļāva man galīgi panīkt. Pēdējā aplī gan panīkstu pavisam un finišēju vienu no saviem visu laiku lēnākajiem pusmaratoniem (02:13:03). Finišā tiku sagaidīta ar ovācijām. Saņēmu medaļu un rozi no pasākuma organizatora rokām. Patīkami. Kamēr ēdu putru, estrādē skanēja kādas latgaļu grupas priekšnesums. Skaisti un baudāmi.

1_bilde_rēzekne

Klusā daba mājupceļā no Rēzeknes

Lai gan rezultāts ir nekāds, mājās dodos pacilātā noskaņojumā. Būs iemesls šajā pilsētā atgriezties, lai noskrietu labāk.

Biķerninieku pusmaratons

Lai gan Biķerniekos nekad neesmu skrējusi pusmaratonu, tā ir mana bērnības trase. Tajā ir gan skriets, gan slēpots, gan sarunāti pirmie randiņi. Man patīk būt šajā trasē.

Neatceros vai mēģināju startā skriet kopā ar TT 2h, bet atceros, ka sākums bija par ātru, un man sāka ļoti durt sāns. Kaut kā nomocīju pirmos divus apļus. Pārgāju soļos, domāju par izstāšanos un šaustīju sevi ar domām, kas ir noticis, un kādēļ es nevaru vairs puslīdz normāli noskriet pusmaratonu.

Eksistēju Biķernieku pusmaratona distancē

Eksistēju Biķernieku pusmaratona distancē

Izstāties tomēr negribējās, jo māsa mani bija iekļāvusi vienā no daudzajām Sportland/Nike komandām, un komandai bija vajadzīgs pusmaratona rezultāts. Ar VSK Noskrien Vāveru uzmundrinājumiem trases malā, es nomocīju to distanci līdz galam.

Nogriežoties uz finišu, man burtiski uznesās virsū ātri skrienošu bērnu pūlis. Ak, šausmas! Finiša arka. Kādēļ tie bērni vēl turpina skriet? Te vēl nav finišs? Starp bērnu pūli turpinu virzīties finiša virzienā. Beidzot bija arī īstais finišs. Neapskaužu brīvprātīgos, kas strādā finiša zonā un cenšas uzkārt bērniem kaklā medaļas. Tā bērnu un vecāku masa ir traģiska. Es tur jutos galīgi neiederīga. Negribējās ne medaļu, ne finišētāja maisiņu. Gribējās tikai ātrāk tikt no tās burzmas prom. Pie medaļas tomēr tiku un maisiņa arī, bet vecāku skatieni bija tādi, it kā būtu kādu bērnu apdalījusi. Nu nemaz nebija forši. Varēja jau organizatori arī padomāt par atsevišķu koridoru, kur lēnajiem pusmaratonistiem ar cieņu finišēt. Finišējot ar rezultātu 2:15:24, pilnīgi pretējas emocijas, salīdzinājumā ar Rēzeknes pusmaratona vēlo finišu.

Bet ar to vēl Biķerniekos skriešanas svētki nebeidzās. Māsa man piedāvāja arī 5 km distances numuru. Nevaru, bet nu labi – varu noskriet arī šo distanci. Lēnā skrējiensoļojumā to arī pieveicu. Interesanti bija pavērot publiku, kas pārvietojās manā tā brīža tempā. Maz tur skrējēju, kam tā ir regulāra ikdienas nodarbe. Tur ir māmiņas ar ratiņiem, kāds veikls nūjotājs, meitenes, kuras iznākušas atrādīt jaunāko skriešanas apģērbu modi, kā arī citi “dīvaiņi”. Kāda māmiņa skrēja kopā ar savu pirmsskolas vecuma bērnu, kurš jau pēc pirmā noskrietā kilometra sāk čīkstēt, ka nevar paskriet. Pie sevis spriedelēju, cik laimīgs vai pretēji – nelaimīgs viņš jutīsies, kad būs nonācis līdz finišam? Atstāju aizmugurē māmiņu ar nelaimīgo puiku un panācu pamatskolas vecuma meiteņu bariņu. Viņām gan viss patika, viņām bija jautri. Viņām iepriekš sarunāta stratēģija, kad kāda piekūst, tā visas apstājas un jautri tērzējot pāriet soļos. Turpat netālu sasaucās ar puišiem, kas zigzagā drasē no vienas trases malas uz otru. Arī viņiem izskatījās, ka viss patīk. Mani viņu izdarības netraucēja, bet varu iedomāties, ko par šādu rīcību domā ātrie 10 km skrējēji, kam šādi neprognozējami bariņi ir jāapdzen pa apli. Bet kopumā mani sajūsmināja jauniešu prieks.

Ventspils maratons

Manā izpildījumā pusmaratons. Pirmais posms, uz kuru devās arī kupls Divplākšņu pulciņš. Tas piedeva papildus jauku noskaņojuma devu.

Divplākšņi lido Ventspilī

Divplākšņi lido Ventspilī

Iepriekšējā gadā man Ventspilī gāja grūti, tādēļ šogad vēlējos noskriet labāk, bet cerības uz finišu kopā ar baloniem neloloju. Nolemju, kā skriesies, tā būs labi, tomēr cerot, ka rezultāts būs labāks nekā Rēzeknē un Biķerniekos. Ventspilī jauna trase. Pusmaratonam divi 10 km gari apļi. Tas priecēja. Pats skrējiens mani neiedvesmoja. Joprojām nav atgūts mans pagājušā gada pusmaratona temps – tā ap vai labāk zem 6 min/km. Kā gan es varu sapņot izskriet zem divām stundām? Līdz promenādei jeb pirmo pusapli es tomēr turos kopā ar TT 4h baloniem, tālāk vairs nav varēšanas šo tempu turēt. Daļa turpmākās distances skrēju kopā ar Induli (Inis), kurš centās ar mani komunicēt, bet man nebija spēka uz to atbildēt. Priecēja vīriņš ar laistīšanas rīku. Finišs tiek godam arī sasniegts ar rezultātu 02:11:27. Šis rezultāts bija par nepilnām trim minūtēm labāks nekā pirms gada, labāks nekā Rēzeknē un Biķerniekos, bet joprojām ne tāds, par kuru es gribētu justies apmierināta.

Jelgavas pusmaratons

Mans mīļākais Skrien Latvija seriāla posms. Ļoti patīk, ka starts tiek dots vasaras vēlās vakara stundā. Patīk, ka sacensību centrs ir Pasta salā, ka var pēc skrējiena nopeldēties Lielupes ūdeņos. Jelgava ir mana studiju pilsēta. Visas ielas un ēkas, gar kurām iet trase, ir ļoti tuvas un mīļas, īpaši vietas, kur trase vijas gar Driksu un iet caur Jelgavas pils pagalmu.

Mēneša sākumā 30 grādu karstumā biju skrējusi Jūrmalas pusmaratonā 10 km distanci un beidzot sajutu, ka es varu paskriet arī nedaudz ātrāk. Jelgavā biju nolēmusi, ka šajā pusmaratonā varētu mēģināt izskriet no 2 stundām. Startā, kā parasti, cenšos iesēsties TT “astē”. Bet kāpēc tikai viens TT turētājs? Otrs esot kaut kur aizkavējies. Bet, kāpēc starts ir tik ātrs? Skatos pulkstenī un mēģinu iestāstīt, ka mēs skrienam vismaz pus minūti uz km par ātru. Tālāk temps tiek šaušalīgi raustīts. Brīžiem tas tika “nomests”, it kā cenšoties sagaidīt TT pārinieku, tad atkal pēc dzeršanas punktiem strauji “kāpināts”. Strauji nogurstu no šiem kāpinājumiem. TT pārinieks ar savu sekotāju pulciņu mūsu pulciņu panāca tikai otrā apļa beigās. Pēc kārtējā dzeršanas punkta nedaudz atpaliku. Mani panāca Valdis jeb Kods. Pažēlojos viņam par TT saraustīto tempu un kopā nedaudz lēnākā tempā noskrienam trešo apli.

Jelgavas pusmaratonā vēl kopā ar TT

Jelgavas pusmaratonā vēl kopā ar TT

Tā kā baloni jau vairs nebija redzami, tad intereses sevi mocīt vairs nebija. Sapratu, lai cik lēns arī būs mans pēdējais aplis, es būšu apmierināta ar rezultātu. Ceturtajā aplī nedaudz vēl nometu tempu un ar baudu noskrēju to apli. Finišs ar rezultātu 02:04:37 tobrīd ir otrais labākais rezultāts manā skrējējas karjerā.

Esmu priecīga. Esmu noskrējusi pietiekami ātri, lai man vēl pietiktu medaļas (drīz aiz manis tās jau aptrūkās). Finišētāju maisiņi gan jau ir beigušies, bet pie glāzes ūdens tieku un ābolu no kastes arī paņemu. Pelde naksnīgajos Lielupes ūdeņos, un ar dzīvi esmu apmierināta.

Kuldīgas pusmaratons

Līdz šim Kuldīgā nebija sanācis skriet. Dzirdēts, ka parasti Kuldīgas pusmaratons notiek lielā karstumā. Šogad savādāk – bija vēss un mazliet lietus līņāja. Skrējiena sākumā TT paturēju redzeslokā, bet, kad sapratu, ka šajā trasē ir dažādi kāpumi un bruģis, necentos tiem īpaši līdzi turēt. Baudu Kuldīgas vecpilsētas šarmu, veco ķieģeļu tiltu un skatu uz Ventas rumbu. Pat sev neierasti tieku pie smaidīgas bildes. Rezultāts (02:05:45) par minūti sliktāks, kā Jelgavā, bet esmu apmierināta.

Smaidu fotogrāfam un Kuldīgai

Smaidu fotogrāfam un Kuldīgai

Vēl neliela pievienotā vērtība šim pasākumam bija nejauša nokļūšana Riekstu automašīnā. Paldies Alx par vizināšanu un puišiem par kompāniju! Bija savādāk.

Valmieras maratons

Uz Valmieru dodos ar pirms nedēļas noskrietā Tallinas maratona nogurumu. Neloloju ilūzijas, ka šajās sacensībās varētu izskriet zem 2h. Valmieras 10 km aplis man reiz patika labāk nekā šī brīža 7 km aplis, bet nu kāds ir, tādu skrēju. Jau pirmajā kilometrā sapratu, ka nebūs nekāda PB. Vien noskatos, kā baloni lēnām no manis attālinās. Lai jau! Skrienas smagnēji, bet pēc trīs apļiem finišs tika sasniegts un rezultāts 02:06:16 mani nemaz neskumdina.

Kamēr tika gaidīts sacensību noslēgums, izmantojām skrējējiem dāvāto iespēju izložņāt leģendārās Sīmaņa baznīcas torni. Patika.

Sīmaņa baznīcas tornī

Sīmaņa baznīcas tornī

Siguldas pusmaratons

Sezonas noslēgums. Īsi pirms šī skrējienapa pavilkos līdzi idejai, ka jābrauc skriet Igaunijā purvu maratons, kas notiek nākamajā dienā pēc Siguldas pusmaratona. Uz jautājumu, vai skriešu arī Siguldā, atbildēju ar – nezinu. Ticamības, ka varēšu noskriet zem 2h, nebija nekādas, finišētāja krekls jau saņemts pēc Kuldīgas pusītes, īsti iemesla un gribēšanas piedalīties nebija. Kamdēļ gan man vajadzētu piedalīties divās dienās divās sacensības? Bet vēl esot kaut kāda loterija, kurā varot saņemt naudas balvas, ja ir startēts visās septiņās kārtās. Siguldā rudenī taču ir arī ļoti skaisti, un par sacensībām bija samaksāts. Nolemju tomēr braukt un noskriet sezonas pēdējo pusmaratonu.
Siguldā bija noskriets mans līdz šim ātrākais pusmaratons. Plānoju, ka varētu vēlreiz to atkārtot. Fascinēja man šī pusmaratona TT – Signis un Krišjānis.

Mani Tempa turētāji

Mani Tempa turētāji

Pirmajā aplī turējos baloniem “astē”. Grūti. Skrienot tālākajā galā lejup no kalniņa, uzkāpu vienam no TT uz papēžiem. Nebija man piemērots solis. Gribējās nedaudz plašāku. Pēc reversā pagrieziena, ar pūlēm tiku līdz skrienot augšup pa kalnu. Otrajā aplī joprojām vēl atrados aiz baloniem, bet tobrīd šķita, ka ilgi vairs nenoturēšos. Nolēmu vēl kopā aizskriet līdz kalniņam, bet atpakaļceļā pret kalnu vairs nemocīties un laist tos balonus prom. Noskrējienā apdzinu TT, lai vairs man nav jāmin tiem uz papēžiem. Nodomāju, gan jau pretējā virzienā augšup skrienot viņi mani panāks, un tā arī notika. Skrējiens augšup pret kalnu šoreiz bija vieglāks, un otro apli atkal beidzu aiz baloniem. Trešo apli nolēmu skriet ar to pašu taktiku – izturēt kopā līdz kalniņam, tad lejup skrienot apdzīt, bet, augšup skrienot, sagaidīt, kad TT mani panāk. Bet sanāca nedaudz savādāk. Skrienot augšup, šie mani šoreiz nepanāk. Atskatījos, kas tiem noticis. Nekas, tepat vien jau bija. Skrēju tik uz priekšu un gaidīju, kad apdzīs. Bet šie neapdzina. Tik jutu, ka viņu balsis varēja dzirdēt arvien sliktāk. Attālums starp mums palielinājās. Ceturtajā aplī jau ieskrēju ar pārliecību, ka šī būs tā reize, kad finišēšu zem 2h. Reversajā pagriezienā redzu, ka atrodos drošā attālumā no TT, un arī palēnināšanās garajā kāpumā nesabojās manu vēlamo rezultātu. Vienīgi īsi pirms finiša mani samulsina garām skrienošais Andulis, kurš informē, ka Signis tepat aiz muguras vien esot. Atskatos, bet balonus neredzu. Drošībai tomēr paātrinos. Finišs – 01:58:11. Šis darbiņš nu ir paveikts. Atliek vien to nosvinēt.

Ceļojums uz Stokholmu

Divplākšņi, jau uzzinot, ka Skrien Latvija sadarbībā ar Tallink dāvā dāvanu kartes kruīza ceļojumam uz Stokholmu, ieplāno braucienu ar koptreniņu Stokholmā.

Lēmums, ka jābrauc uz Stokholmu ar to pašu reisu, kad uz kuģa notiek Skrien Latvija afterparty, gan nebija pareizs, jo biļetes uz kuģi tika ātri izpirktas un visi gribētāji pie tām netika.

Cik nu paspējām nopirkt, tik arī braucām.

Divplākšņi uz vējainā kuģa klāja

Divplākšņi uz vējainā kuģa klāja

Uz kuģa var just, ka šeit notiek arī Skrien Latvija ballīte

Uz kuģa var just, ka šeit notiek arī Skrien Latvija ballīte

Diena Stokholmā bija rudenīgi silta un saulaina. Mums bija padomā divi maršruta varianti. Viens – pa Stokholmas salām, otrs vējainākam laikam – pa pilsētu. Skrienam pirmo.

Mūsu skrējiena maršruts

Mūsu skrējiena maršruts

Pārsvarā mūsu skrējiens bija pa takām gar ūdeņiem. Priecājamies par atšķirīgo – lielajiem akmeņiem, skaisti iekoptajām taciņām ar atpūtas vietām, jahtu un laivu piestātnēm, smaidošiem cilvēkiem. Kāda latviešu meitene garām skrienot jutās pārsteigta, dzirdot latviešu valodu no skrējējiem. Parasti te skrienot tikai zviedri.

Stokholmas infrastruktūra

Stokholmas infrastruktūra

Priecājāmies par košo zelta rudeni, kas Stokholmā vēl bija, bet Rīgā vairs ne.

Divplākšņi lapās

Divplākšņi lapās

Kad saule sāka rietēt, sākām meklēt atpakaļ ceļu. Vēl tik apskrējām karaļpili un pa pilsētas galveno gājēju ielu virzījāmies prāmja virzienā. Tur gan gājējiem īpaši mūsu skriešanas aktivitāte nepatika. Mums ar ne pārāk tur patika būt, bet toties spējām izbaudīt pirms Halovīna atmosfēru.

Spoks uz gājēju ielas

Spoks uz gājēju ielas

Skrējienu nolēdzām ar selfiju pie vēsturiskā olimpiskā stadiona. Kopā noskrieti 27 km.

 Pie olimpiskā stadiona

Pie olimpiskā stadiona

Jauki pavadīta diena un Skrien Latvija sezonas beigas ir, priecīgi nosvinētas.

Bet jautājums joprojām aktuāls, ko darīt nākamgad?

Skriešanas mērķi pusmaratonā sasniegti. Nē, es negribu augstākus mērķus.

Es nākamgad gribu mazāk skriet sacensībās.

Bet es tomēr gribu skriet – vismaz Liepājā, Rēzeknē, Daugavpilī, Jelgavā, Kuldīgā, Siguldā un varbūt vēl kādā posmā.

Bet, ja gribu skriet tik daudzās sacensībās, tad izdevīgi ir pirkt abonementu. Nu nē, pieredze rāda, ka tas atkal realizēsies, kā noskrieti 8 posmi.

Varbūt jāmaksā par atsevišķiem posmiem? Tas arī šobrīd ir izdevīgi.

Bet par kuriem?

Liepāja – gribu, nekad neesmu Liepājā skrējusi, bet tajā pašā dienā būs Rīgas rogainings – visticamāk piedalīties tajā es gribēšu vairāk.

Rēzekne – gribu, jo man tur ļoti patika un ir jāatgriežas, lai noskrietu labāk.

Daugavpils – ļoti gribu. Un, ja reklāmas foto nemāna, tad skrējiens varētu būt pa Daugavpils cietokšņa teritoriju. Tad es šo pavisam ļoti gribu.

Ventspils – gribu, bet šajos datumos Divplākšņi jau vairākus gadus plāno braukt uz kādu kaimiņzemes skrējienu. Varbūt šo varētu izlaist?

Jelgava – ļoti gribu. Gribu vairāk nekā citus skrējienus.

Kuldīga – gribu, man tur ļoti patika smaidīt. Bet arī šajā datumā ir kāds cits pasākums, uz kuru doties man varētu gribēties vairāk.

Valmiera – gribu, bet pirms nedēļas atkal būs noskriets maratons. Šo varētu nākamgad izlaist.

Sigulda – gribu, varbūt izdodas atkārtot šī gada sniegumu.

Skaudrais lēmums ir šāds – “Nē” abonementam.  Jā” (apmaksai uzreiz) – 4 posmiem (Rēzekne, Daugavpils, Jelgava, Sigulda). Tas dod cerības tikt pie dāvanu kartes ceļojumam uz Stokholmu, ja vien šāda akcija būs arī nākamgad un nosacījumi būs tie paši. Visticamāk gribēsies arī tikt pie krekla, bet piekto posmu izvēlēšos tad, kad 2017.gada skriešanas kalendārs būs vairāk zināms. Atvados no 40 eiro.

Uh, šis stāsts tapa, lai pieņemtu šo lēmumu. Ceru, ka nenogurdināju, to lasot.

Patriotu nedēļa

Cik daudz skaistu iespaidu un emociju vienā nedēļā! Un visas tās saistītas ar skriešanu. Protams, arī iepriekšējos gados šī nedēļa atšķīrās no citām gada nedēļām, bet šogad tā bija savādāka.Tāpēc gribas ar padalīties ar piedzīvoto.

11.novembris. Lāčplēša diena.

Vienkārša darba diena. Kolēģe ierosina pēc darba aiziet paskatīties, kā krastmalā deg svecītes. Atsaku, aizbildinoties, ka vēlāk ar ģimeni tur došos. Mājās bērns izstāsta, cik patriotiski skolā pagājusi viņa diena un, ka viņam vairs nemaz negribas doties atpakaļ uz centru. Ja ne, tad ne. Nolemju, ka es jau varu līdz Rīgas pilij arī aizskriet, bet vakars paiet rosoties pa māju. Kad pienāk laiks jau gulēt iet, pārlasu telefonā jaunākos notikumus. Lai kurā sociālajā tīklā skatītos, visi un visur Latvijā aizdedz svecītes un iet lāpu gājienos. Vai es tagad varu aiziet mierīgi gulēt?

P1

Man arī gribas sev iegūt šo īpašo noskaņu. Neraugoties uz vakara vēlo stundu, velku kājās skrienamo apģērbu un botas, paņemu lukturīti un svecīti, un skrienu to aizdegt.

Šogad svecītes tiek novietotas arī gar Daugavas krastu un tiltiem. Tās iedegtas arī Ķīpsalā. Nolemju, ka savējo iedegšu pie Rīgas pils. Cilvēku uz Vanšu tilta un krastmalā vēl daudz. Skrienot pār Daugavu, skats uz Rīgas pili ir fantastiski skaists. Aizdedzu savu svecīti. Iegūstu svecīšu radīto Lācplēša dienas noskaņu. Vēl dažas bildes un priecīgu sirdi dodos mājup.

12.novembris.Trešdiena. Divplākšņu koptreniņš.

Šoreiz plānotā trase virzās uz Āgenskalnu. Mērķis divas reizes apskriet ap Māras dīķi. Divplākšņu koptreniņi parasti ir jautri, bet šis šķiet tāds nedaudz svinīgs. Skrējiena laikā ik pa brīdim kāds pievienojās un mūsu pulciņš paliek arvien kuplāks un kuplāks. Maksimāls skrējēju skaits ir tikai tajā brīdī, kad skrienam tos pāris kilometrus ap Māras dīķi. Skaisti tur tumsā izskatās. Nezinu vai Rozamunde apzināti mums šo july agrāk zīmēto skrienam trasi piedāvāja, bet tā bija ļoti piemērota šai svētku nedēļai. Burvīgas sajūtas! Būs biežāk Divplākšņi jāatvilina līdz šai vietai.

14.novembris. Piekdienas vakars.

Nav domas par skriešanu. Notiek kārtējā saruna ar bērnu par vasarā NikeRigaRun skriešanas treniņos nopelnītām Tallink dāvanu kartēm kruīza ceļojumam uz Stokholmu. Jau labu laiku man ir skaidrs, ka tās paliks šogad neizmantotas, jo brīvdienu ceļojumam biļetes jau sen kā nav dabūjamas. Tomēr, lai pa to pārliecinātu arī bērnu, tiek sazvanīta „biļešu rezervācija”. Pilnīgi negaidīti, mums tiek piedāvāta iespēja braukt ceļojumā 17.novembrī. Piedāvājums tiek nekavējoši pieņemts, un rezervētas divas kajītes. Atliek vien meklēt līdzbraucējus.

15. novembris. Patriota skrējiens.

Patriotisks kopā būšanas prieks. Šajā pasākumā foršākais bija skrējēju burziņš. Patika visiem teikt „čau”, lai gan pēc sajūtām dažbrīd šķita, ka ar dažiem esmu pazīstama tikai virtuāli.

p2

Forši, ka salido tik daudz Divplākšņu, un var kopā vienā tempā skriet.

p3

Foto: Kārlis Pakārklis

Patika skrienot satikt kolēģus un paziņas, kurus nav nācies iepriekš redzēt skriešanas sacensībās. Skrējēju vidū satiku gan kolēģus no slēpotāju, gan orientieristu vidus. Skrienot pa kāpu un tās reljefu, sanāk panākt sen neredzētu paziņu un kopīgi atrisināt mīklu, kad un kādos apstākļos mūsu ceļi reiz bija krustojušies. Tāpat bija jautri, kad mani panāca pavisam tuvs darba kolēģis, kurš sēž blakus kabinetā un cenšas man iestāstīt, ka vairs neskrienot.

Jauks pasākums, kur vienotības sajūta rodas, kopīgi sildoties ap vienu ugunskuru.

15.novembris.2014.gada reitinga noslēguma vakars. Klīves pirts.

p4

Foto: Kārklis Pakārklis. Klīves pirts.

Interesanti, vai pats pirts saimnieks maz zina, cik pērties gribētāju var saiet mazajā pirts telpā, kas paredzēta kādām 4-6 personām? Kāds prata saskaitīt, ka tajā var ietilpt vismaz 23 noskrieniešu. Kad kauli sasildīti un rindu pie dušām nav cerīgi izstāvēt, tad prieku varēja gūt arī iemērcoties netālajā dīķītī. Atspirdzinoši!

Pēc pirtošanās notiek veikla pucēšanās. Galvenais jāpiesprauž obligātais aksesuārs – sakta vai broša. Patika, ka tik daudzi skrējēji bija saposušies saskaņā ar „protokolu”.

Šī nebija tā diena, kad man veicas loterijā. Tomēr, skatoties skrējēju bildes un video rullīšus ar šīs sezonas spilgtākajiem notikumiem, man radās vēlme piedalīties kādā ļoti konkrētā nākamā gada pasākumā. Tajā, kurā jāskrien gar jūru, kuras ceļā jāpārvar šķēršļi – jūrā sagāzušies koki un uz jūru plūstošās upītes. Tieši to posmu, kur tie sagāzušies koki, man gribas noskriet visvairāk. Cerēšu, ka nākamgad tie vēl nebūs ieskaloti jūrā. Nu arī man ir kam gatavoties!

17. novembris. Koptreniņš. Latvijas kontūras skrējiens.

Kad pagājušajā gadā es sociālajos tīklos ieraudzīju šo Latvijas kontūras zīmējumu, man ļoti gribējās to redzēt iezīmētu arī manā telefonā. Tobrīd es vēl neskrēju un pat nedomāju, ka es varētu šādu distanci noskriet. Nedaudz toreiz gan parēķināju, cik daudz laika vajadzīgs, lai to trasi noietu. Nenopietna doma!

Viena gada laikā ir tik daudz kas mainījies. Šogad, kad parādījās kalendārā šis koptreniņš, ne mirkli es nešaubījos, ka tajā piedalīšos. Sākotnēji plānoju skriet pl.11:30, bet, tā kā pēcpusdienā bija jākāpj uz prāmja, tad savu skrējienu pārcēlu uz pl.8:30.

Biju sabiedēta ar domu, ka netikšu citiem līdzi. Lai nepazustu Purvciema pagalmos, būšot jāskrien ātri. Nē, es negribu skriet „ar izkārtu mēli pār plecu”, tad labāk sagatavošos tam, lai nepieciešamības gadījumā varētu šo trasi izskriet arī viena pati. Tad nu es rūpīgi izpētu karti un sadalījumā pa posmiem izdrukāju 16 mazas kartītes. Tas drošībai, ja elektroniskās iekārtas pieviļ. Kartēs man ir iezīmētas arī vairākas „misitiskās” vietas, kurās es neesmu pārliecināta, vai pratīšu pareizi nogriezties un pareizā virzienā aizskriet. Tādēļ man ir vairāki skriešanas scenāriji. Pirmais mans uzdevums ir kopā ar grupu noskriet pirmos 3 km līdz vietai, kur trase nogriežas no Skanstes ielas. Tālāk būtu labi, ja kopā varētu aizskriet līdz Zemitāna tiltam (sazin, kā uz tā virsū ir paredzēts tikt). Ja kopā ar grupu vēl varētu aizskriet līdz VEFam un tikt pāri Brīvības ielai un Vairoga pārvadam, tad ar būtu drošāk, ka Latvijas kontūra netiktu sabojāta. Tad tālāk jau kā būs, tā būs. Līdz 17 km nav nekas sarežģīts, to maršrutu var pat no galvas atcerēties un nav nepieciešams par katru cenu turēties grupai līdzi. Grūtākais posms būs no 17. līdz 22.km, kad jāskrien caur Purvciema pagalmiem. Te nu esmu gatava izmantot savas orientēšanās prasmes. Beigu posms jau atkal ir vienkāršāks.

Tad nu pirmdienas rītā 8:30 esmu pie Mākslas muzeja gatava startam. Kopējā bilde un skrējiens sākas.

p5

Foto no https://lv-lv.facebook.com/noskrien

Sākumā baudu skrējienu un priecājos, ka varu lielajai grupai tikt līdzi. Pagrieziens no Skanstes ielas tiešām dīvainā vietā. Ja skrietu viena, tad visticamāk paskrietu tam garām. Pašai par brīnumu lielajai grupai līdzi izdodas noturēties pirmos 10 km. Līdz ar to nebija jādomā ne par Zemitāna tilta, ne Brīvības ielas, ne Vairoga pārvada šķērsošanu. Čiekurkalnā, kur skriešanas ātrumu bremzējošo luksaforu mazāk, skrējēju grupa izretojas. Zinot, ka aizmugurē vēl skrien vairāki trases zinātāji, turpinu skrējienu sev komfortablā tempā. Tepat blakus jau ir arī Mia un citi skrējēji. Kartes no kabatas ārā vēl nav jāvelk. Pēc brīža aiz muguras dzirdu sarunas, ka Divplākšņus var panākt tikai pēc noskrietiem 10 km. Tur bija Imants_A, Lauma, Guna un vēl citi. Pievienojos šai kompānijai. Kopā ar to man izdodas izskriet visus Pļavnieku pagalmus. Nonākot uz Deglava ielas dzelzceļa pārvada, es atslābstu no līdzi skriešanas. Zvana telefons. Jākoordinē vakarā paredzētais brauciens uz Stokholmu. Pēc telefona sarunas secinu, ka mana kompānija ir krietni attālinājusies. Lai jau, atlikuši vairs tikai 5 km un pa pagalmiem vairs nebūs jāskrien. Ieskatos telefonā, kuru pārpratuma dēļ nebiju vakarā uzlikusi lādēties. Tas ir uz izdzišanas robežas, darbojas enerģijas taupīšanas režīmā, bet karti saskatīt kaut kā izdodas. Tad nu atlikušos kilometrus noskrienu, izmantojot savas orientēšanās prasmes. Finišēju nepilnās trijās stundās vienlaikus ar nākamās grupas startu. Apturot endomondo, izdziest arī telefons. Milzīgs prieks par pieveikto distanci un par to, ka telefons neizlādējās, pirms tas nebija veicis savu dienas galveno uzdevumu un uzzīmējis Latvijas kontūru.

p6

Divplākšņi lido arī, pēc noskrietiem 27 km

Pārrodos mājās un sāku gatavoties braucienam uz Stokholmu. Kompānijā līdzi man brauc trīs pusaudži. Šie jau laicīgi mani brīdina, ka uz kuģa gulēt neiešot. Nu labi, lai tā būtu. Tikai gribētos zināt, vai no rīta Stokholmā šie savlaicīgi no kuģa nokāps vai gribēs ilgāk pagulēt. Ja gulēs, tad ko es pa to laiku darīšu? Nocilāju grāmatu un adīkli, bet beigās ceļojuma somā ielieku skrienamas drēbes un botas. Ar domu, kamēr bērni gulēs, tikmēr es izskriešu kādu apli pa Stokholmu.

18.novembris. Stokholma.

Scenārijs ar rīta riksi Stokholmā šoreiz netiek īstenots. Puikas naktī nolūza ātrāk, nekā paši to gribēja, un nākamajā rītā ir gatavi nokāpt no kuģa, līdzko tas piestāja ostā. Stokholmā skrējēji uz ielām ir sastopami tikpat daudz, cik agrāk, tikai šoreiz es ievēroju pāris skrējēju pulcēšanas vietas. Izskatās, ka skrējēji ir ieradušies uz koptreniņu. Interesanti, ka tie pie viņiem notiek darba dienā pl.12:00. Mēs skrējēju koptreniņam gan nepievienojamies, bet dodamies atklāt Stokholmā vēl neredzētas vietas. Atceļā uz kuģa nopērku konfektes ar ko nākamajā dienā pacienāt darba kolēģus un Divplākšņus.

838 “Nike Riga Run” dalībnieki saņems jūras ceļojumu uz Stokholmu no “Tallink”

No šodienas līdz 5. septembrim t/p “Alfa”  “Sportland” veikalā   838  “Nike Riga Run” dalībnieki  un  aktīvākie treniņu apmeklētāji varēs apmainīt “Nike Riga Run” un “Tallink” kopīgi organizētās akcijas sakrātās uzlīmju kartiņas pret dāvanu karti – apmaksātu jūras ceļojumu uz Stokholmu.

Lai iegūtu jūras ceļojumu uz Stokholmu ar “Tallink”, “Nike Riga Run” treniņu apmeklētājiem vajadzēja piereģistrēt savu dalību 18.augustā notiekošajās sacensībās, kā arī apmeklēt 15 treniņus. Pēc katra treniņa dalībnieks saņēma uzlīmi – kopskaitā bija jāsakrāj 15 uzlīmes īpašajā akcijas kuponā. Dāvanu kartes varēs saņemt “Sportland” veikalā tirdzniecības centrā Alfa no 22. augusta līdz 5. septembrim. Lai iegūtu dāvanu karti, jāuzrāda akcijas kupons ar 15 uzlīmēm, kā arī personu apliecinošs dokuments. Vēlams līdzi ņemt arī savu sacensību numuru, lai vajadzības gadījumā varētu apliecināt savu dalību sacensībās.

“Tallink” īpaši atbalstīja arī “Nike Riga Run” dalībniekus 18. augustā. Par savām disciplīnām uzņēmums izvēlējās bērnu skrējienu un skrituļslidojumu – tajā izlozes kārtībā dalībnieki katrā vecuma grupā meiteņu un zēnu konkurencē ieguva jūras ceļojumu uz Stokholmu visai ģimenei. Līdzīgi kā 2012. gadā, arī šogad katra projektā “Mazajām sirsniņām” iesaistītā ģimene saņēma jūras ceļojumu no “Tallink”.

Hellasloppet 2012 jeb koptreniņš

Reiz vienā Nike Riga Run treniņā Mežaparkā smējāmies, ka būs vien jābrauc uz Stokholmu skriet. Domāts darīts. Mūsu izvēle Hellasloppet 2012, atrodas stundas braucienā no Stokholmas prāmja ostas Frihamnen līdz Hellasgården.

Lasīt tālāk.