Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Taku spēles Lavaredo

Taku spēles ir nežēlīgas – bez punduriem, bez pūķiem un bez pornogrāfiska materiāla, un tomēr nežēlīgas. Visi tās sāk ar smaidu uz sejas, visi cer uz veiksmīgu nakti un dienu Alpos, un visi domā, ka viņi ir neievainojami, bet tad atskan starta signāls, un lietas sāk virzīties nepareizajā virzienā. Tumsa nomāc, karstums spiež pie zemes, bet niķīgie vēderi ir gatavi apturēt jebkuru un brīdī, kad tiek skaitīti finišētāji, klāt ir tikai paši izturīgākie. Jo Taku spēles ir vienkāršas –  tu vai nu uzvari sevi vai arī brauc uz finišu ar autobusu.

Lavaredo Ultra Trail jeb 119km garais taku skrējiens pasakainajos Dolomītu Alpos ir vieta, kur pirms diviem gadiem tas viss tā pa īstam sākās. Jā, pirmā ultra un pirmais taku skrējiens bija 2014. gada Cēsu Eco Trail, bet tieši Lavaredo 2015 (raksts šeit) ir mana pirmā skriešanas pieredze kalnos, mana pirmā 10+ stundu pieredze trasē un mana pirmā sapratne, ka es varu būt konkurētspējīgs. Toreiz uz kalniem ierodos bez vismazākās sapratnes par to, kas mani sagaida, nonāku līdz stadijai, kad vairs nespēju pakustēties, un izstājos. Un tomēr, un tomēr man tas viss kāda mistiska iemesla dēļ iepatikās, un es jau pāris dienas pēc neveiksmīgā finiša zinu – es šeit atgriezīšos.

Šoreiz 1956. gada Olimpisko spēļu mājvietā un arī Lavaredo Ultra Trail mājvietā Kortīna D’Ampeco ierodos otrdienas vakarā. Līdz startam ir apmēram 75 stundas, un es esmu paredzējis šīs stundas izmantot lietderīgi. Zinu, daudziem patīk pēdējās dienas pirms starta gulēt rokas klēpī salikušiem, sak, pēdējās dienās neko jau tāpat neuztrenēsi, bet ar mani tā nav. Kalnus ikdienā neredzu, tāpēc zinu, ka pat pāris stundas treniņu šajos apstākļos man ļaus drošāk veikt noskrējienus, un par ļaunu nenāks arī atgādinājums kājām, kā tas ir skriet augšup. Šī iemesla dēļ esmu nolēmis trešdienas rītā iztestēt trases posmu no 33. – 47. kilometram, kur 14 kilometru posmā var tikt pie 1200 augstummetriem. Šo posmu gribu izmēģināt arī psiholoģisku apsvērumu dēļ. Pēc manas pirmās vizītes Kortīnā šis kāpums man ir palicis atmiņā kā ļoti grūts, un es gribu sevi pārliecināt, ka tā nav taisnība. Tas izdodas, un treniņš izvēršas ļoti veiksmīgs. Īpaši neiespringstot, pieveicu šo posmu par apmēram 5 minūtēm ātrāk nekā labākie iepriekšējā gadā. Protams, jāņem vērā, ka es to esmu izdarījis ar svaigiem spēkiem, bet tik un tā uzskatu, ka arī pie noguruma rezultāts šajā posmā būs labs.

Kadri no treniņa

Arī ceturtdienu izmantoju lietderīgi un kopā ar māsu lēnā garā nočāpoju pēdējos 17 kilometrus, kas pārsvarā ved lejup. Šī ir ne tikai mana klasiskā meditācijas forma pirms starta, bet arī lieliska iespēja apskatīt dabu un, jēziņ, tā te ir kā no citas planētas. Skaties uz kuru pusi gribi, skati ir iespaidīgi.

Passo Giau

Kad līdz startam ir palikušas 30 stundas, arī es ieslēdzu savu atpūtas režīmu. Tieku pie numura, ik pa laikam nedaudz pašļūkāju pa vietējo pilsētiņu, bet visādi citādi pavadu laiku horizontāli. Morāli esmu gatavs un pēc trases apskates zinu, es šeit varu būt ļoti konkurētspējīgs, un veiksmīgas sagadīšanās rezultātā top3 ir pilnīgi reāls scenārijs. Trase ir fantastiski ātra – ar daudzām taisnēm, gariem noskrējieniem un ne pārāk sarežģītiem kāpumiem – tā ir radīta man.

Starta vietā esmu laicīgi. Neviens no elites uz starta koridoru nesteidzas un pārsvarā nodarbojas ar fotogrāfēšanos pie ieejas koridorā. Turpat dīdos arī es. Man ir piešķirts 23. starta numurs, bet, ņemot vērā, ka daži stiprāki vīri nav ieradušies, startēju kā 18. rangā spēcīgākais. Tik augsts numurs man vēl nav bijis, un tas rada atbildību. Starta koridorā sasveicinos ar lietuvieti Vaidas Žlabys, viņam ir 10. starta numurs un arī viņam šī trase, manuprāt, ir ļoti piemērota. Tāpat mani uzrunā kāds brits vārdā Damian Hall, kurš kā izrādās arī ir gan Inov8, gan Suunto pārstāvis – patīkami parunāt ar savējiem.

Ar māsu pirms starta

Pats starts ir emocionāls. Pirms diviem gadiem starta brīdis Lavaredo man likās iespaidīgs. Tad pagāja laiks, un man sāka likties, ka tas noteikti tikai tāpēc, ka tā man bija pirmā pieredze. Bet nē! Starts Lavaredo ir tiešām fantastisks! Pirmajos 500 m visapkārt ir cilvēki, skan pacilājoša mūzika, un es cīnos ar tirpām un saviļņojuma asarām, kas mani lēnām pārņem. Raudāt gan īsti atļauties nevaru, jānomierinās, jāuzņem pareizais temps un jāmēģina kontrolēt situācija trasē.

Izskrējis no cilvēku pūļa, saprotu, ka esmu diezgan tuvu līderiem, bet man priekšā ir vismaz 20 skrējēji. Daudz, bet mans temps jau tāpat ir tuvu 4:00min/km un īpaši ātrāk lēzenajā kāpumā skriet es nevēlos. Izrādās, ka liela daļa ir pārķēruši startu, un jau pavisam drīz man priekšā esošo skrējēju skaits sarūk. Trešajā kilometrā, sākoties kāpumam, grupiņa izšķīst vēl vairāk. Man pa priekšu skrien jaunzēlandietis Scott Hawker un amerikānis Seth Swanson, blakus, viegli elsodams, bet kopumā relaksēts, skrien spānis Pau Capell, bet pāris soļus aiz muguras francūzis Quentin Stephan. Nepazīstu tikai pēdējo, bet tas vēl nav rādītājs, jo francūzim jau pēc definīcijas ir jābūt lieliskam taku ultramaratonistam. Kompānija patiesībā ir diezgan jauka. Jaunzēlandietis ar amerikāni ļoti cītīgi sarunājas. Pirmais stāsta otrajam par savu ceļojumu dzīvi un plāniem Eiropā, bet otrais jautri atbild. Aizdusa, piepūle vai kāds cits faktors, kas šos vīrus varētu aizkavēt, netiek novērots, un mani sāk iezagties balta skaudība – pats, lai arī patālu no sarkanās zonas, elpoju diezgan smagnēji. Man blakus esošais Capell klausās mūziku un, lai atgādinātu mums, ka šis temps viņam ir garlaicīgs, viņš ik pa laikam uzdzied.

Tiklīdz aprit pusstunda kopš starta signāla, vīri no kabatām sāk vilkt ārā sporta želejas. Pirms diviem gadiem man būtu lielas acis, bet tagad labi apzinos, ka ar 3 želejām ultru noskriet kvalitatīvi nevar. Man pašam pirmā ēdienreize vēl pēc 15minūtēm, bet kopā pa distanci esmu ieplānojis 24 želejas.

Brīdī, kad esam tikuši līdz pirmā kāpuma augšai jeb līdz 7. kilometram, saprotu, ka mūsu piecu vīru sastāvs ir diezgan labi atrāvies, jo tuvākais sekotājs izskatās apmēram 100 metru attālumā. Jokaini, jo temps mums tiešām nešķiet augsts. Tiklīdz trase nedaudz iztaisnojas, Capell šāda čammāšanās apnīk un viņš vieglā riksīti aizskrien. Viņam seko francūzis, bet mirkli vēlāk arī es. Temps nav sūdīgs un turas apmēram 3:50min/km robežās, tāpēc jo īpaši pārsteigts esmu, kad mani apdzen vīri no otrās grupas ar Vaidas Žlabys priekšgalā. Lai jau, jo uz 3:30min/km es skriet nevēlos.

Sekojošajā noskrējienā daru, ko varu un mēģinu izslēgt domas par savām vārgajām potītēm. Daudz man šeit ir devusi vizīte Osveikals.lv, kur man īsi pirms izbraukšanas uz Itāliju apmācīja potīšu notīšanu ar orientieristu teipu. Sajūtas ir krietni stabilākas, bet tumsā 100% drošības nav. Pavisam tuvu man uz papēžiem min amerikānis, un es viņu izmantoju kā motivatoru, lai pats kustētos ātrāk. Tas viss sanāk nedaudz kā auto sacīkstēs. Kopumā viņš ir ātrāks, bet līkumi ir šauri un tajos ir grūti apdzīt, bet tiklīdz sākas taisne, es uzreiz paātrinos un iegūstu pāris metru atrāvienu, ko amerikānis spēj sadeldēt tikai pie nākamā līkuma. Noturējies aiz manis pāris kilometrus, amerikānis tiek man garām un ar sajūsmas saucienu noskandē, cik foršs ir šis noskrējiens. Vārdiski piekrītu, bet manas kājas, kuras visu laiku putrojas pa akmeņiem, īsti piekrist negrib.

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu

Tiklīdz tiekam lejā no kalna, trase ir pārsvarā taisna. Priekšā ir tumsa, jo pirmie pieci ir no manis atrāvušies. Man blakus ir francūzis, bet pārsteidzošā kārtā, aizmugurē arī ir tumsa. Esmu pārsteigts, ka man garām nav paskrējis tāds noskrējienu eksperts kā itālietis Daniel Jung – laikam tiešām būšu labi ripojis lejup. Jūtos lieliski un esmu gatavs otrajam kāpumam.

KP1 – OSPITALE 17.9 km
Distance: 17.9 km; augstummetri: 821; Posms ietver relatīvi vienkāršu kāpumu, tehniski vidēji grūtu noskrējienu un taisnākus etapus pa ceļiem.
Laiks distancē: KP0 -> KP1
1. Pau Capell 1:27:47 1. Pau Capell 1:27:47
1. Scott Hawker 1:27:47; +0:00 1. Scott Hawker 1:27:47; +0:00
3. Vaidas Zlabys 1:28:03; +0:16 3. Vaidas Zlabys 1:28:03; +0:16
7. Andris Ronimoiss 1:30:54; +3:07 7. Andris Ronimoiss 1:30:54; +3:07

Otrajā kāpumā esmu prātīgāks. Grūtākajās vietās pāreju soļos un apzinos, ka drīzāk tikšu apdzīts nekā apdzīšu pats. Tā arī notiek. Turpmākajos kilometros mani apdzen gan lietuvietis Grinius, gan divi itāļi Dapit un jau pieminētais Jung. Lai arī scenārijs stipri līdzīgs kā Kanārijās un Madeirā, šeit es krietni vairāk jūtos kā situācijas noteicējs un apzinos, ka vajadzības gadījumā varētu arī ātrāk. 28. kilometrā esošajā 2. kontrolpunktā ierodos 10. vietā. No līderiem atpalieku jau 9 minūtes, bet top5 tepat vien ir.

KP2 – PASSO TRE CROCI 27.9 km
Distance: 10.0k m; augstummetri: 670; Posms ietver relatīvi vienkāršu kāpumu, pēdējos kilometros ātrs noskrējiens.
Laiks distancē: KP1 -> KP2
1. Pau Capell 2:22:22 1. Pau Capell 0:54:35
2. Scott Hawker 2:22:54; +0:32 2. Scott Hawker 0:55:07; +0:32
3. Seth Swanson 2:24:29; +2:07 3. Seth Swanson 0:56:01; +1:36
10. Andris Ronimoiss 2:31:22; +9:00 12. Andris Ronimoiss 1:00:28; +5:53

Seko otrais noskrējiens. Tas ir salīdzinoši vienkāršs un man izdodas turēt diezgan augstu tempu. Apsolos sev, ka līdz nākamajam kontrolpunktam nevienu garām vairs nepalaidīšu, un tas arī izdodas. Pirmsstarta plānā esmu izrēķinājis, ka 33. kilometrā esošajā Federavecchia labākajā gadījumā ieradīšos pēc 3 stundām, un varu būt gandarīts, jo ierodos dažas minūtes pirms noliktā laika. Šeit mani sagaida mana atbalsta komanda. Galvenais uzdevums ir, lai man tiktu nomainītas baterijas lukturim, kas arī tiek veiksmīgi izdarīts. Pats kontrolpunkta apmeklējums gan sanāk nedaudz lēnīgs un haotisks. Ir svarīgi, lai atbalsta komanda vienmēr būtu viena un tā pati, jo, katru reizi tai mainoties, pirmā satikšanās vienmēr ir haotiska. Rezultāts gan ir sekmīgs, pie želejām tieku, pie jaunām baterijām arī un varu doties tālāk trasē. No pirmās vietas atpalieku 12 minūtes, bet top5 joprojām ir tikai 3 minūšu attālumā.

KP3 – FEDERAVECCHIA 33.9 km
Distance: 6.1 km; augstummetri: 52; Posms ietver ātru noskrējienu ar dažām nedaudz tehniskākām vietām.
Laiks distancē: KP2 -> KP3
1. Pau Capell 2:46:55 1. Pau Capell 0:24:33
2. Scott Hawker 2:49:40; +2:45 2. Gediminas Grinius 0:26:16; +1:43
3. Seth Swanson 2:51:03; +4:08 3. Seth Swanson 0:26:34; +2:01
10. Andris Ronimoiss 2:58:35; +11:40 7. Andris Ronimoiss 0:27:13; +2:40

Turpmākie 14 kilometri man ir labi zināmi no treniņa. Jau, pieskrienot pie kāpuma, saprotu, ka tik viegli kā treniņā neies, un dažus kilometrus vēlāk saprotu, ka esmu pamatīgās nepatikšanās. Vietā, kur kāpums izlīdzinās, es tikai ar grūtībām sevi varu piespiest paskriet. Tas vēl nebūtu nekas, jo grūti brīži gadās vienmēr, bet saprotu, ka arī ar želeju ēšanu man iet bēdīgi. Kopš starta esmu ēdis kārtīgi pēc grafika un arī tagad apēdu kārtējo maltīti, bet saprotu, ka īsti lejā es viņu dabūt nevaru. Ir nelaba dūša. Lai to risinātu, ķeros pie saviem sāls krājumiem un īsā laikā apēdu divas neplānotas paciņas. Tas palīdz minimāli. Ik pa laikam augšā uznāk vēmekļatraudziņas. Pretīga sajūta, bet esmu gatavs to pieciest, ja vien tas palīdzētu. Nepalīdz! Joprojām ir slikti un tādā stadijā paskriet ir grūti. Paralēli mani nomoka slāpes. Nepilnas stundas laikā izdzeru litru ūdens. Jādomā, ka esmu nemanot atūdeņojies pirmajā trases daļā, lai gan īsti tam ticēt negribas, jo arī tur esmu gana daudz dzēris. Rezultātā tikai ar grūtībām tieku uz priekšu.

Man blakus visu laiku turas francūzis Stephan. Paskatoties uz viņu, man ir pilnīgi skaidrs, ka tas vīrs līdz finišam netiks. Arī viņš pa taisni vairs praktiski nevar paskriet un ik pa laikam apstājas pavisam. Ir brīži, kad no viņa atraujos, bet visu laiku viņš man pamanās nonākt blakus. Ātri vien nonāku pie diezgan loģiska jautājuma. Ja man izskatās, ka francūzis ir tādā stadijā, ka līdz finišam varētu netikt, bet es no viņa nevaru atrauties, kādā stadijā esmu es, un kādas izredzes tikt līdz finišam ir man?

Neilgi pirms 42. km esošā 4. kontrolpunkta, kas atrodas pie gleznainā Misurinas ezera, es no francūža tieku vaļā. Kā vēlāk izrādās, viņam sacensības pie Misurinas ezera arī beidzas, bet viņš pat nav pirmais Taku spēļu upuris. Jau iepriekšējā kontrolpunktā noiet malā nolēmis arī viens no spēcīgākajiem lietuviešiem Vaidas Žlabys.

Neskatoties uz to, ka divi priekšā esošie skrējēji ir izstājušies, augstāk nepaceļos. Jau īsi pēc iepriekšējā kontrolpunkta mani ir apdzinis nākamais uzvarētājs francūzis Fabien Antolinos, bet īsi pirms pašas Misurinas mani panāk arī nepālietis Sange Sherpa. Redzēdams manu nožēlojamo stāvokli, viņš mani kārtīgi uzmundrina, bet es tikai žēli nokratu galvu. Misurinā ierodos 10. pozīcijā, bet no līdera jau atpalieku gandrīz 20 minūtes.

KP4 – MISURINA 42.4 km
Distance: 8.5 km; augstummetri: 573; Diezgan stāvs kāpums, kas vēlāk paliek nedaudz līdzenāks, bet tehniskāks. Pavisam īss noskrējiens pirms paša KP.
Laiks distancē: KP3 -> KP4
1. Pau Capell 3:46:17 1. Gediminas Grinius 0:59:00
2. Seth Swanson 3:51:18; +5:01 2. Pau Capell 0:59:22; +0:22
3. Didrik Hermansen 3:54:11; +7:54 3. Fabien Antolinos 1:00:11; +1:11
10. Andris Ronimoiss 4:06:00; +19:43 20. Andris Ronimoiss 1:07:25; +8:25

Skrējiens apkārt Misurinas ezeram ir viena no lietām, ko es nelabprāt atceros no pirmās Lavaredo pieredzes. Toreiz šeit, līdzenā posmā, es nespēju paskriet. Šoreiz ir neliela deja vu sajūta. It kā pārvietojos skrienot, bet 4:45min/km neliekas kā ātrums, ar kuru varētu lepoties. Želeju ēšanu esmu pilnībā pārtraucis, un mans vienīgais uzturs ir ūdens, kurš kā reiz ir beidzies. Lielas panikas nav, jo, pateicoties savai labajai atmiņai, zinu, ka kaut kur tuvumā būs strauts, kurā varēs kārtīgi uzpildīties. Atmiņa nepieviļ, un jau pavisam drīz man ir pilni ūdens krājumi, un es varu sākt trešā kāpuma otro daļu.

Taku spēles turpinās arī ceļā uz 2326m augsto kalnu namiņu Rifugio Auronzo. Vispirms no dalībnieku saraksta pazūd itālis Daniel Jung, bet vēlāk manā acu priekšā mašīnā tiek ieriktēts tik labi sākušais jaunzēlandietis Scott Hawker. Pie pēdējā vēl piestāju un uzjautāju, vai viss kārtībā un, lai arī saņemu atbildi, ka viss ir labi, ir skaidrs, ka šī nav jaunzēlandieša labākā nakts.

Šī nav arī mana labāka nakts. Kāpums ir murgains. Zinu, ka patiešām grūts ir tikai pēdējais kāpuma kilometrs, bet manā izpildījumā grūti ir pēdējie trīs. Nevienā no šiem kilometriem nespēju vidējo tempu noturēt augstāku par 10min/km un skaidrs, ka sākas manis apdzīšana. Pirmais mani apsteidz norvēģis Krogvig, kurš vēlāk izcīna 3. vietu, vēlāk mani panāk un apsteidz arī mājinieks Ornati un spānis Sebas Sanchez. Ticis tuvāk kalnu namiņam velkos pat nedaudz taisnākajos etapos. Ir brīži, kad tikai ar grūtībām spēju veikt nākamo soli. Nelabums ir tāds, ka gribās apstāties un pavemt, un pilnīgi drošs arī neesmu par savu līdzsvaru un drošību uz kalna, jo ir neliela reiboņa sajūta. Neskatoties uz visu to, kalnu namiņā ierodos 11. vietā. Ja pozīcija distancē vēl ir kaut cik cienījama, tad pēdējā etapā pavadītais laiks ir apkaunojošs. 7 kilometru laikā līderim esmu zaudējis 15 minūtes un nu mana atpalicība ir jau 35 minūtes. Dievs vien zina, ar ko es šeit nodarbojos pirms diviem gadiem, kad šis posms man prasīja vēl par nepilnām 15 minūtēm ilgāk, jo jau šoreiz ir sajūta, ka lēnāk vairs nav iespējams.

KP5 – RIFUGIO AURONZO 49.2 km
Distance: 6.8km; augstummetri: 603; Līdzens sākums, bet ļoti stāvi pēdējie trīs kilometri.
Laiks distancē: KP4 -> KP5
1. Pau Capell 4:39:27 1. Pau Capell 0:53:10
2. Seth Swanson 4:48:52; +9:25 2. Fabien Antolinos 0:56:28; +3:18
3. Didrik Hermansen 4:54:33; +15:06 3. Seth Swanson 0:57:34; +4:24
11. Andris Ronimoiss 5:14:51; +35:24 32. Andris Ronimoiss 1:08:51; +15:41

Noskaņa ir drūma. Pēdējos metrus pirms kontrolpunkta burtiski velkos. Pirms tam, kad esmu iegājis kontrolpunktā, es ar acīm pārlaižu skatu pāri ielejai un ir skaidrs, ka tur ir ļoti daudz sekotāju, un šādi turpinot es drīz vien būšu ārpus labāko top20. Domas nav pareizās. Pavisam nopietni apsveru ideju izstāties. Man jau divas stundas ir nelaba dūša un, lai arī ko es nebūtu darījis, uzlabojumu nav. Negribas pievilt sevi, manus sekotājus un manu atbalsta komandu, bet ir grūti atrast spēkus, lai turpinātu. Līdz finišam ir vēl vairāk nekā 70 kilometri un, ja ir jāturpina šādā garā, tad tas neizklausās pēc patīkamas pieredzes.

Pirmais, ko prasu, ierodoties kontrolpunktā, ir silts buljons, un, lai arī sākotnēji itāļi mani nesaprot, diezgan drīz viņi priecīgi sāk skandēt “zupa, zupa”, un es tieku pie buljona. Buljonu trasē ēdu ļoti reti, bet zinu, ka tā ir lieta, kas varētu palīdzēt pret nelabumu. Man blakus sēž rumānis Hajnal. Viņš jūtoties izcili, bet es viņam pasūdzos, ka man iet bēdīgi. Viņš mani uzmundrina sakot, ka man vēl ir daudz laika, lai atjēgtos, bet mans samežģītais un buljona atdzīvinātais prāts no tā visa izdomā joku. Noliecu galvu un smaidu vizualizējot, kā es izmantoju rumāņa uzmundrinājumu, lai beigās viņu apdzītu. Stulbais, nepateicīgais Džokers! Tas viss palīdz. Vēderā ir silts buljona un kolas mikss, uz sejas ir izspiests smaids, un es paceltu galvu dodos atpakaļ trasē.

Izstāšanās uz kādu laiku ir jāaizmirst, jo nākamais kontrolpunkts ir tikai pēc 17.5 kilometriem. Pat ja man kaut kur pa vidu tas viss apniks, līdz Cimabanche būs jātiek tāpat, jo mana paša pieredze liecina, ka itāļi ar helikopteru pakaļ brauc nelabprāt. Pirmais kilometrs ir taisns un es to sažmiedzis zobus skrienu. Rumānis ir aizskrējis pa priekšu, bet nav tā, ka man netrūktu kompānijas, jo aizmugurē dažu minūšu attālumā redzu vairākus skrējējus. Apkārt ir daudz fotogrāfu, jo mēs esam tuvu skrējiena simbolam Tre Cime di Lavaredo un es gandrīz nepamanu, ka esmu veicis apdzīšanas manevru. Izskatās, ka manam draugam no TransGranCanaria skrējiena, spānim Sebas Sanchez ir problēmas ar krampjiem un viņš, atstutējies pret klints sienu, staipās. Mirkli vēlāk gan spānis savu pozīciju atgūst, bet Taku spēļu likteņu dievietes viņa likteni jau ir gandrīz beigušas aust, un šis ir viņa pēdējais etaps šī gada skrējienā.

Dažus kilometrus vēlāk, pēc neliela kāpuma, esmu nonācis trases augstākajā punktā. Turpmākie deviņi kilometri vedīs gandrīz tikai lejup, un es saprotu, ka šī ir ļoti izšķiroša vieta. Ja kaut brīdi jutīšu, ka nespēju kvalitatīvi kustēties pa šādu reljefu, tad nākamajā kontrolpunktā kāpšu automašīnā un braukšu uz viesnīcu gulēt.

Treniņā šeit viss sanāca labi

Iet labāk nekā cerēts. Noskrējiens tikai vietām ir tehnisks, un mans temps turas nedaudz virs 4min/km. Redzamība paliek arvien labāka, un šī iemesla dēļ es jūtos arvien drošāk. Tas nes rezultātus. Atkal apdzenu spāni un strauji tuvojos arī itālim Ornati un rumānim Hajnal. Rumāni apsteidzu nedaudz dīvainā veidā, jo viņš mums ar itāli izlien priekšā no krūmiem. Izrādās, ka arī tur ir marķējums, un es apbrīnoju, kā rumānis to caur krūmiem ir spējis pamanīt. Apjukums ir tikai uz īsu brīdi. Ornati pārliecinoši apgalvo, ka mēs esam uz pareizās takas un itālim piekrīt arī mans Suunto.

Nākamie seši kilometri ir daudzu skrējēju murgs. Skatoties uz ceļu priekšā, tas izskatās praktiski taisns un tomēr tā nav. Visus sešus kilometrus tas ved nedaudz uz augšu. Kādu 1-2% un tomēr uz augšu. Skriešana pa super lēzeno kāpumu ir nomācoša, un tomēr es spēju tikt ar sevi galā un, izņemot kādas divas epizodes, kad uz piecām sekundēm pāreju soļos, es šo etapu visu noskrienu. Itālis un rumānis ir atstāti iepakaļus un Cimabanche ierodos 9. pozīcijā. Līderis ir gandrīz 40 minūšu attālumā, bet vismaz nav vairs nepārvaramās vēlmes izstāties.

KP6 – CIMABANCHE 66.9 km
Distance: 17.6 km; augstummetri: 283; Līdzens sākums, kam seko neliels kāpums un garš, tehniski vienkāršs noskrējiens. Etapa beigās gara taisne ar minimālu kāpumu.
Laiks distancē: KP5 -> KP6
1. Pau Capell 6:04:51 1. Pau Capell 1:25:24
2. Seth Swanson 6:19:16; +14:25 2. Didrik Hermansen 1:28:29; +3:05
3. Didrik Hermansen 6:23:20; +18:29 3. Andris Ronimoiss 1:29:25; +4:01
4. Seth Swanson 1:30:24; +5:00
9. Andris Ronimoiss 6:44:16; +39:25 5. Fabien Antolinos 1:30:35; +5:11

Kontrolpunktā satieku savu atbalsta komandu un nepālieti Sherpa, kurš sēž uz zemes un priecīgs ēd rīsus. Prasu pēc buljona, bet šajā kontrolpunktā tāda nav. Žēl. Arī nekā sāļā neesot. Iztieku ar kolu. Vienu pudeli kolas ielieku arī sev līdzi. Kaut kas vismaz sevī ir jādabū, jo esmu knapi pāri pusei. Vispār kontrolpunktā uzkavējos ilgi un brīdī, kad dodos prom, to ir pametis gan nepālietis, gan itālis, gan rumānis. Ārpus labāko desmitnieka gan esmu tikai neilgu brīdi. Sherpa, kurš kontrolpunktu pamet mirkli pirms manis, pazūd krūmos, un es atkal esmu desmitais.

Seko ceturtais kāpums. Šeit pirms diviem gadiem atdzimu kā fēnikss no pelniem, lai 20 kilometrus vēlāk vēlreiz nomirtu. Šoreiz nekāda atdzimšana nedraud. Lai cik labi man negāja iepriekšējā etapā, man joprojām ir nelabi un visvairāk to var just tieši kāpumos. Neloloju nekādas lielās cerības uz skriešanu pret kalnu un kāpumos cītīgi kāpju. Ātra kāpšana man vienmēr ir padevusies un noder arī šoreiz. Vēlreiz lēnām nokožu gan itāli, gan rumāni un lēnām no viņiem arī atraujos. Patīkama sajūta, kas nevelkas ilgi, jo tiklīdz kāpums atkal paliek skrienams es atkal tieku gandrīz panākts, jo paskriet nespēju.

Pārsteidzoši, bet līdz kalna augšai tomēr noturos priekšā un sekojošajā noskrējienā nevienam ceļu dot neplānoju. Noskrējiens nav grūts, un jāpiebremzē ir tikai dēļ tā, ka mainās virzieni, vai jāpārkāpj pāri kādai sētai, kas ir palikusi neatvērta. Vispār šis ir viens no maniem mīļākajiem etapiem trasē. Kāpuma augšdaļa ir nedaudz mežonīga. Akmeņi pļavās šeit ir izmētāti, kā pēc pamatīga sprādziena, bet, tuvojoties kontrolpunktam, paveras skats uz smuku kalnu pļaviņu, kurā lepni, skanot zvaniņiem, ganās govis.

Īsi pirms kontrolpunkta un govīm es pamodinu drona operatoru. Ieraudzījis mani viņš steidz pacelt dronu gaisā, bet manī iezogas neliela panika. Pēdējo reizi, kad mani Madeirā filmēja ar šo brīnumu, es izmežģīju potīti un tagad to noteikti nevēlos atkārtot. Viss beidzas labi un kontrolpunktā es ieskrienu 8. pozīcijā.

KP7 – MALGA RA STUA 76.4 km
Distance: 9.5 km; augstummetri: 518; Ne visai sarežģīts un ne visai garš kāpums, kam seko vairāki relatīvi vienkārši kilometri lejup.
Laiks distancē: KP6 -> KP7
1. Pau Capell 7:08:01 1. Fabien Antolinos 1:02:30
2. Seth Swanson 7:23:05; +15:04 2. Pau Capell 1:03:10; +0:40
3. Fabien Antolinos 7:28:58; +20:57 3. Seth Swanson 1:03:49; +1:19
8. Andris Ronimoiss 7:51:34; +43:33 9. Andris Ronimoiss 1:07:18; +4:48

Jau atkal tieku apdzīts kontrolpunktā. Šoreiz pamatoti. Es cītīgi ēdu buljonu un nevēlos pat domāt par skriešanu kamēr to nebūšu pieveicis. Itālis atkal ir garām, un aizskrējis ir arī pirms starta satiktais brits Damian Hall. Arī es pēc mirkļa ceļos un turpinu ceļu lejup. Ja noskrējiena augša ir patīkama, tad lejas gals ir ļoti tehnisks, un mans temps ir lēns. Tiesa, tā nav mana lielākā problēma. Zinu, ka, beidzoties noskrējienam un nedaudz paskrienot pa sekojošo taisni, sāksies pēdējais lielais kāpums. Kāpums, kas pirms diviem gadiem mani piebeidza.

Pirmie kilometri tam ir viegli, un es cītīgi kāpju pa priekšu itālim, kuru jau atkal esmu spējis apdzīt. No pieredzes atceros, ka drīz ir jābūt posmam, kur pagājušajā reizē kāpu praktiski rāpus, bet pēc tam sekos garš un mokošs kanjons. Pirmajos kilometros tuvojos arī britam, bet, sākoties kanjonam, viņš atkal sāk atrauties. Tikai mirkli vēlāk pie sevis sāku prātot, kur pazuda briesmīgais etaps ar rāpšanos? Izrādās, ka briesmīgs tas likās tikai pirms diviem gadiem, un šoreiz es pat viņu neesmu pamanījis. Kanjonu gan es pamanu. Viegli te negāja toreiz un arī šoreiz nekas nav mainījies. Kāpju, līdz vienā brīdī saprotu, ka man spēki ir galā, un pirmo reizi apstājos pavisam. Pagājis nedaudz uz priekšu, es atrodu strautu un metos iekšā. Leju aukstu ūdeni uz sejas, uz skausta, saslapinu arī rokas. Īsti nelīdz un tā vietā, lai varētu veikli kustēties uz priekšu, es pretī saņemu vēl vienu reiboni. Pastāvu, atjēdzos un turpinu uz priekšu.

Drīz vien kāpiens nedaudz iztaisnojas un pāris kilometri ir jāpavada izžuvušas upes gultnē. Šeit ir pilns ar akmeņiem, bet visādi citādi praktiski taisns gabals. Skaidrs, ka paskriet vairs nevaru un nokārtu galvu velkos. Tiklīdz ir jāšķērso strauts, metos tajā iekšā un mēģinu sevi atdzesēt. Vienīgās izmaiņas ir tās, ka tagad man ir pārsalušas rokas, bet ar nelabumu nepaliek ne par gramu labāk. Veroties atpakaļ, redzu, ka pavisam netālu ir mans itāļu draugs Ornati, bet viņam blakus ir nepālietis Sherpa. Viņi pa taisni skrien, bet vismaz kāpumos īpaši klāt nevelk, un tieši tāpēc nākamajā laika ņemšanas vietā ierodos viņiem priekšā.

KP8 – MALGA TRAVENANZES 89.5 km
Distance: 13.2 km; augstummetri: 777; Tehnisks, bet īss noskrējiens, kam seko neliela taisne un smags kāpums.
Laiks distancē: KP7 -> KP8
1. Pau Capell 8:52:46 1. Fabien Antolinos 1:30:43
2. Seth Swanson 8:57:37; +4:51 2. Erik Krogvig1:32:32; +1:49
3. Fabien Antolinos 8:59:41; +6:55 3. Seb Chaigneaux 1:32:55; +2:12
9. Andris Ronimoiss 9:31:35; +38:49 12. Andris Ronimoiss 1:40:01; +9:18

Šis pat īsti nav kontrolpunkts. Šeit var tikt pie ūdens un kolas, bet visādi citādi vīrus vairāk uztrauc radio, kurš lāga neko neraida, nevis mana ierašanās. Pēdējā mirklī gan viņi zombijam līdzīgo latvieti pamana un noskenē numuru, bet es turpinu ceļu augšup.

Pēdējie kilometri kāpumam ir reti riebīgi, un es atkal nespēju iekļauties tempā zem 10min/km. Kādā brīdī saņemu ziņu no komandas biedra Andra, kurš jautā, vai man negriboties zināt, kā man iet. Aizrakstu, ka labprāt uzzinātu un gandrīz aizrijos ar ūdeni, kad uzzinu, ka esmu 7. vietā (sistēmas kļūda, patiesībā devītais). Augstu, bet apgriežoties otrādi, es diezgan ātri izskaitu trīs sekotājus. Ornati ar Sherpa ir ļoti tuvu, bet nedaudz zemāk kāpumā var redzēt arī rumāni.

Taku spēles

Vietas gan ir mana mazākā bēda. Es pat teiktu, ka mani viņas neinteresē. Nomācošais nelabums mani nepamet, un papildus tam ir parādījusies bada sajūta. Tuvu virsotnei satieku kādu sievieti ar suni. Man tiek vaicāts, vai es piedalos sacensībās un, saņemot apstiprinošu atbildi, manā virzienā tiek veltīti veiksmes vēlējumi. Pasakos, paeju pāris metrus un uzlicis rokas uz ceļiem apstājos. Sieviete par mani apžēlojas un prasa, vai varot kā palīdzēt? Varbūt es vēlos ko apēst? Jā, jā un jā, mana seja atplaukst smaidā un ar badainām acīm skatos uz to, kas tiks izvilkts no somas, bet ak vai – sieviete izvelk sporta želejas, vienīgo lietu, kas man pašam netrūkst. Atsaku, bet cerīgi jautāju pēc kā sāļa. Sieviete apdomājas un saka jā, viņai esot sāls tablete. Saņēmis tableti, kāri to metu mutē tikai lai saprastu, ka esmu apēdis tableti, ko ir paredzēts šķīdināt ūdenī, lai iegūtu sporta dzērienu. Ne visai garšīgi, toties atspirdzinoši! Sasodītie itāļi un viņu angļu valodas zināšanas.

Līdz virsotnei kaut kā tieku. Šeit ir daudz cilvēku un visi mani uzmundrina sakot, ka tagad līdz kontrolpunktam tikai uz leju. Meļi tādi, es šo posmu esmu redzējis treniņā un zinu, ka viens kilometrs ir pret kalnu. Neskatoties uz to, skriešana uz leju uzmundrina, un brīdī, kad paskrienu garām akmenim, kur pirms diviem gadiem manas sacensības beidzās, es pat izspiežu smaidu. Lai kā arī nebūtu, es jau esmu ticis tālāk.

Mazajā kāpumiņā pamokos un īpaši cīnos ar psiholoģisko aspektu, jo visu laiku man uz astes min vesela grupa skrējēju kamēr priekšā ir absolūts tukšums. Neskatoties uz to, nākamajā kontrolpunktā, kur mani sagaida atbalsta komanda, ierodos saglabājot savu 9. pozīciju.

KP9 – COL GALLINA 96.5 km
Distance: 7.0 km; augstummetri: 468; Stāvs kāpums, kam seko vienkāršs noskrējiens ar kilometra kāpumu pa vidu
Laiks distancē: KP8 -> KP9
1. Fabien Antolinos 9:53:01 1. Fabien Antolinos 0:53:20
2. Seth Swanson 9:53:26; +0:25 2. Seth Swanson 0:55:49; +2:29
3. Pau Capell 9:58:17; +5:16 3. Seb Chaigneaux 0:56:01; +2:41
9. Andris Ronimoiss 10:34:28; +41:27 13. Andris Ronimoiss 1:02:53; +9:33

Ieradies kontrolpunktā, uzreiz sēžos pie galda. Man jau ir sagatavots buljons, kuru ēdot es klausos dažādus šausmu stāstus no atbalsta komandas. Šeit esot izstājies līderis Pau Capell, kuram esot atteicis gan vēders, gan acis. Tāpat arī uzzinu, ka šeit par pēdējo kāpumu pamatīgi sūdzējies ir lietuvietis Gediminas Grinius. Man viņam atliek tikai piekrist, jo tas kāpums tiešām bija velnišķīgi grūts. Aizsēžos! Atkal! Nepālietis prom, rumānis prom un titulētais francūzis Seb Chaigneaux, kurš uzradies no sazin kurienes, arī ir prom. Lai cik briesmīgi negribētos, ceļos un dodos trases pēdējos 24 kilometros.

Knapi esmu izskrējis no kontrolpunkta teritorijas, kad jau pāreju soļos. Krīze nav ilga, bet piespiesties skriet ir arvien grūtāk. Ja skrienu, tad neesmu lēns un kilometra laikā izdodas noķert francūzi. Viņš mani laipni palaiž garām, bet es paskrējis desmit metrus tālāk nolamājos un pāreju soļos. Ja vien es dabūtu euro par katru reizi, kad es tā izdaru. Briesmīga, briesmīga mode! Francūzis mani apdzenot velta man vāju uzmundrinājumu alé alé formā. Skaidrs, ka arī viņam neiet viegli un, kā vēlāk izrādās, arī viņš lielu daļu no Taku spēlēm ir veicis tikai uz buljona un kolas.

Sākas kāpums, un es atkal pāreju 12min/km režīmā. Kāpju, stāvu, ik pa laikam sēžu. Francūzis ātri pazūd no redzamības, bet par laimi aizmugurē arī nevienu nemana. Ik pa laikam ir sastopami tūristi. Kāds puisēns mēģina man turēties līdz un viņam ne tikai tas izdodas, bet viņš ir reāli 2 reizes ātrāks. Noteikti izskatos briesmīgi, jo visi uz mani skatās nedaudz ar žēlumu acīs. Tas labi, man arī gribas, lai mani žēlo.

Pēc tam, kad četrus kilometrus esmu mocījis gandrīz stundu un esmu atkritis uz 11. vietu, nonāku Rifugio Averau. Šī ir tikai laika ņemšanas vieta un piedāvājumā ir tikai ūdens. Tūristi ar interesi vēro, kā es sevi cītīgi aplaistu, bet es tam lielu vērību nepievēršu – atsvaidzinos un dodos tālāk.

KP10 – RIFUGIO AVERAU 100.5 km
Distance: 4 km; augstummetri: 457; Taisne, kam seko stāvs kāpums
Laiks distancē: KP9 -> KP10
1.  Seth Swanson 10:34:44 1.  Seth Swanson 0:41:18
2. Fabien Antolinos 10:35:19; +0:35 2.  Erik Krogvig 0:42:11; +0:53
3. Fulvio Dapit 10:58:42; +23:58 3. Fabien Antolinos 0:42:18; +1:00
11. Andris Ronimoiss 11:27:58; +53:14 21. Andris Ronimoiss 0:53:30; +11:12

Seko īss, bet stāvs noskrējiens. Tas man der, jo šeit es vismaz nezaudēju pārāk daudz laika, un arī nelabums šeit nav tik liels faktors. Tiklīdz trase atkal sāk iet uz augšu, saņemu īsziņu no Andra. Ziņas ir sliktas, es ne tikai vairs neesmu top10, bet tuvākā dāma esot 9minūšu attālumā. Kājas negribīgi, bet sāk kustēties nedaudz ātrāk. Prātā sevi šaustu par to, ka atkal ir jācīnās ar sievietēm. Vismaz Kanārijās un Madeirā es no šī spēju izbēgt, bet laikam jau nekāds dižais skrējējs neesmu, jo te jau viņas atkal ir. Lattelecom Rīgas maratonā zaudēšana āfrikānietēm vēl ir pieļaujama, 50km distancē pasaules čempionātā zaudēšana francūzietēm ir nepatīkama, bet arī pieļaujama, bet zaudēt manā pamatdistancē – no tā šogad es biju paredzējis izvairīties.

Ar visu saņemšanos temps nav augsts. Nevarētu īsti teikt, ka trase ļoti iet uz augšu, bet šis etaps ir tiešām tehnisks. Daudz akmeņu, kam jākāpj pāri, daudz līkumu, daudz tūristu. Lavierēju tam visam cauri, līdz nonāku līdz Passo Giau, punktam, kur pēdējo reizi trasē var satikt atbalsta komandu.

KP11 – PASSO GIAU 103.9 km
Distance: 3.4 km; augstummetri: 108; Īss un stāvs noskrējiens, kam seko tehniska sadaļa pret kalnu.
Laiks distancē: KP10 -> KP11
1.  Seth Swanson 10:57:41 1.  Seth Swanson 0:22:57
2. Fabien Antolinos 10:58:24; +0:43 2.  Fabien Antolinos 0:23:05; +0:07
3. Fulvio Dapit 11:23:25; +25:44 3. Matthias Krah 0:24:10; +1:13
11. Andris Ronimoiss 11:54:36; +56:55 10. Andris Ronimoiss 0:26:38; +3:41

Atbalsta komanda ir optimisma pilna un stāsta, cik visiem priekšā esot grūti. Grinius esot tikai nupat pametis kontrolpunktu, arī Sherpa neizskatoties labi. Lai cik tas dīvaini neskanētu, tas palīdz. Nē, ne tas, ka kādam citam iet grūti un ir iespēja viņu apdzīt, bet tas, ka tu apzinies, ka arī citi mokās, ka tu neesi vienīgais, kam ir grūti. Tieku pie jaunas kolas pudeles, noleju sevi no galvas līdz kājām ar ūdeni un dodos sev zināmajos pēdējos 17 kilometros no trases.

Lai arī galvā joprojām ir motivējošās domas par to, ka man strauji tuvojas sieviešu līdere, neko daudz no sevis izspiest nevaru. Labi apzinos, ka turpmākajos kilometros būs vietas, kur trasē uz aizmuguri varēs redzēt ļoti tālu, un tas mani priecē, jo varēs kontrolēt attālumu. Arī uz priekšu redzu tālu, un aizsniedzamā attālumā ir gan nepālietis, gan lietuvietis. Sākumā uz viņiem pārāk nekoncentrējos, bet, pienākot nelielam kāpumam, ir skaidrs, Taku spēļu izšķirošā daļa ir klāt, un šoreiz stiprākais būs tas, kurš spēs ātrāk paiet.

Vēlreiz Passo Giau

Kāpumā skats ir amizants. Grinius ik pēc desmit metriem piebremzē un pēta dabu, Sherpa kāpj bez pārtraukumiem, bet tik lēnā tempā, ka īsti lietuvietim nepietuvojas, bet es ik pēc pārdesmit metriem uzlieku rokas uz ceļiem, skatos uz saviem pirkstgaliem un smagi elpoju. Apbrīnojamā kārtā mana taktika izrādās visātrākā un ticis līdz kāpuma augšai esmu abiem konkurentiem nedaudz pietuvojies.

Kalna galā apstājos, lai paskatītos atpakaļ un, ak vai, kāpuma vidū jau kāds ir. Te nu tev bija 9 minūtes, šis indivīds ir labākajā gadījumā 5 minūšu attālumā. Jau samierinos, ka zaudēšu sievietei un sāku koncentrēties iešanas čempionātam, kurā aktīvi iesaistās arī Sherpa un Grinius. Pirmais ir nedaudz ātrāks, bet lietuvietim iet pavisam lēni, un nākamajā laika ņemšanas vietā brīdī, kad noskenē lietuvieša numuru, es viņam esmu jau tieši aiz muguras.

KP12 – MONDEVAL 107.7 km
Distance: 3.8 km; augstummetri: 214; Miksēts apvidus ar vienu nelielu, bet stāvu kāpumu.
Laiks distancē: KP11 -> KP12
1.  Seth Swanson 11:33:08 1.  Seth Swanson 0:35:27
2. Fabien Antolinos 11:34:44; +1:36 2.  Robert Hajnal 0:36:18; +0:51
3. Erik Krogvig 12:03:53; +30:45 3. Fabien Antolinos 0:36:20; +0:53
11. Andris Ronimoiss 12:35:33; +62:25 10. Andris Ronimoiss 0:40:57; +5:30

Pāris metrus vēlāk lietuvieti apdzenu. Parunājamies un novēlam viens otram izturību līdz finišam. Arī Gediminas cīnās ar nelabumu ļoti daudzu kilometru garumā. Es viņu labi saprotu. Vispār jau šim bija jābūt lielam mirklim. Gediminas esmu gribējis apdzīt jau sen, un līdz šim tas nebija izdevies, bet skaidrs, ka, ņemot vērā apstākļus, šī apdzīšana nav īpaši baudāma – es vienkārši māku iet ātrāk.

Pēdējā kāpumā noķeru arī nepālieti. Arī viņam iet ļoti grūti un uz uzmundrinājumiem viņš pārāk nereaģē. Tiesa, pirms esam nonākuši pēdējā kāpuma augšā, mūs apdzen. Jau ilgu laiku esmu vērojis, kā mums no muguras strauji tuvojas skrējējs, bet man par laimi tā nav sieviešu līdere, bet gan līderis no 48km distances. Viņa ātrums, salīdzinot ar mums, ir iespaidīgs, un, tiklīdz mēs esam apdzīti, viņš strauji pazūd tālumā.

Pašā kalna galā ar nepālieti ieturam pauzi. Tiklīdz esam izgājuši cauri vārtiņiem, kas ierobežo ganību platības, es uzreiz apsēžos uz sētas malas, bet nepālietis apsēžas uz blakus esošā akmens. Spriežam, cik nežēlīgi grūts ir šis skrējiens, bet diemžēl ilgi diskutēt mums nav lemts, jo tā sieviešu līdere jau tepat kaut kur vien ir. Ceļamies kājās un sākam pēdējo, 11 km garo, noskrējienu uz Kortīna D’Ampeco.

No nepālieša uzreiz izdodas atrauties, un ir skaidrs, ka mans vienīgais mērķis atlikušajos kilometros ir noturēt devīto vietu. Daži kilometri līdz pēdējam ēdināšanas kontrolpunktam Croda da Lago ir ļoti ātri un vienkārši, un es ļauju kājām ripot, cik vien ātri iespējams. Pirms paša kontrolpunkta pieņemu lēmumu, kas šajā skrējienā liekas jocīgs, bet, ņemot manu tendenci aizsēdēties kontrolpunktos, pareizs. Es šeit neapstāšos! Pietiek sēdēt! Pietiek slinkot! Man ir ātrāk jātiek līdz finišam!

KP13 – CRODA DA LAGO 111.6 km
Distance: 3.9 km; augstummetri: 123; Ar nelielu kāpumu sākumdaļā un ātru noskrējienu atlikušajā daļā.
Laiks distancē: KP12 -> KP13
1.  Seth Swanson 11:51:36 1.  Fabien Antolinos 0:18:14
2. Fabien Antolinos 11:52:58; +1:22 2.  Erik Krogvig 0:18:20; +0:06
3. Erik Krogvig 12:22:13; +30:37 3. Seth Swanson 0:18:28; +0:14
9. Andris Ronimoiss 12:56:28; +64:52 11. Andris Ronimoiss 0:20:55; +2:41

Noskrējiena turpinājums ir krietni sarežģītāks. Trase te ir ļoti stāva, ļoti šaura un vietām arī bīstama. Mani tas ne visai biedē. Esmu iemanījies uzticēties Osveikala piešķirtajam orientieristu teipam un lejā ripoju droši. Neskatoties uz to, ka neesmu ļoti lēns, tāpat visu laiku skatos atpakaļ, jo īsti drošs par savu pozīciju neesmu. Vēl vienu reizi mani nobiedē īsās distances skrējējs, kurš kādā brīdī man panesas garām, bet konkurentus nemanu ne priekšā, ne aizmugurē un, ieskrienot pēdējā laika ņemšanas vietā, esmu saglabājis 9. pozīciju.

KP14 – LAGO D’AJAL 116.9 km
Distance: 5.3 km; augstummetri: 37; Viss lejup, pārsvarā ļoti tehnisks noskrējiens.
Laiks distancē: KP13 -> KP14
1. Fabien Antolinos 12:15:01 1.  Fabien Antolinos 0:22:03
2. Seth Swanson 12:15:33; +0:32 2.  Julien Chorier 0:23:22; +1:19
3. Erik Krogvig 12:48:55; +33:54 3. Robert Hajnal 0:23:28; +1:25
9. Andris Ronimoiss 13:22:29; +67:28 7. Andris Ronimoiss 0:26:01; +3:58

Īsi pēc laika ņemšanas vietas aiz muguras parādās vēl viens skrējējs, tikai šoreiz bez numura. Izskatās, ka kāds vietējais ir iznācis paskriet un ir uztrāpījis tieši uz manis. Saņemu daudz uzmundrinājumu un tieku dzīts uz priekšu. Mani tas kaitina, it sevišķi, kad taisnajos gabalos nolemju pastaigāties, bet man to neļauj. Laipni palūdzu, lai itālis dodas vien savās gaitās, gan es savā tempiņā līdz finišam tikšu, bet tas maita ir neatlaidīgs. Noskrējienos viņš man ļauj sevi apdzīt, bet tiklīdz ir taisne, un es atkal eju, viņš kā muša ir klāt un dzen mani uz priekšu. Šādā veidā nocīnāmies līdz pat pilsētai, kur es arvien izmisīgāk sāku mest skatienu atpakaļ. Ātri vien to iemācās arī itālis un vietās, kur var redzēt nedaudz vairāk uz aizmuguri, viņš pēta horizontu un ziņo, ka gaiss ir tīrs.

No itāļa tieku vaļā tikai pārsimts metrus pirms finiša, no sirds viņam pateicos, jo bez viņa būtu vēl lēnāk. Viņš tik jautri man skraida apkārt, filmē un dzen mani uz priekšu. 100 metrus pirms finiša mani sagaida māsa, tieku pie Riekstu karoga un finišēju godam. 13:42:48 un 9. vieta, tikai divas minūtes priekšā francūzim Julien Chorier, kurš man nezinot pēdējos kontrolpunktos bija strauji tuvojies.

KP15 – CORTINA D’AMPEZZO 120.8 km
Distance: 3.9 km; augstummetri: 66; Viss vai nu lejup vai arī taisni etapi. Tehniski vienkāršs posms.
Laiks distancē: KP14 -> KP15
1. Fabien Antolinos 12:32:34 1.  Fabien Antolinos 0:17:33
2. Seth Swanson 12:34:41; +2:07 2.  Robert Hajnal 0:18:30; +0:57
3. Erik Krogvig 13:09:21; +36:47 3. Fulvio Dapit 0:18:40; +1:07
9. Andris Ronimoiss 13:42:48; +70:14 21. Andris Ronimoiss 0:20:19; +2:46

Viennozīmīgi vienas no grūtākajām sacensībām manā mūžā. Ar nelabumu nocīnījos 85 kilometrus un visu atlikušo sestdienu. Uzreiz pēc finiša pat kādu pusstundu pavadīju ārstu aprūpē, kur ēnā mierīgi pagulēju uz kušetītes. Vispār Lavaredo ir forša un, kā jau paredzēts, man ļoti piemērota trase. Top3 sasniegšana šeit ir pavisam reāls scenārijs, it sevišķi, ja izdotos uzlabot kāpuma daļas. Šoreiz, pateicoties nelabumam, pārāk daudz laika pavadīju kontrolpunktos, kur mani apdzina visbiežāk. Kaut vai to pašu Ornati es dabūju apdzīt vismaz reizes četras. Ļoti daudz zaudēju 3. kāpumā, kur sākās nelabuma krīze un 5. kāpumā, kur tā atkal atgriezās ar dubultīgu spēku. Šajos etapos vien jau varētu nomest 30-40 minūtes. Noskrējienos un uz taisnēm es esmu labs pat tad, kad man vairs nav iekšā. To lieliski parāda arī KP5->KP6 etaps, kur izdevās izcīnīt 3. vietu. Ja tur vēl atstātu tikai noskrējiena daļu un tai sekojošo taisni, domāju, ka būtu vēl labāk, jo lielu daļu no laika es zaudēju šī etapa pirmajos kilometros, kur mierīgā garā kāpu uz trases augstāko punktu.

Liels prieks, ka trases laikā atcerējos par buljonu. Ļoti man viņš nepalīdzēja, bet bez viņa, domāju, ka līdz finišam es netiktu. Kola bija mana vienīgā patiesā degviela pēdējos 85 kilometros, bet arī to es varēju iedzert tikai periodiski, un bija brīži, kad ķermenis arī to grūda atpakaļ. Taku spēļu upuru saraksts ir ļoti garš, ļoti daudzi no apkārtesošajiem skrējējiem līdz finišam netika, bet tikpat daudzi no apkārtesošajiem mocījās ar tādām pašām problēmām kā es. No finišētājiem zinu, ka ar vēderu problēmas bija 6., 8., 9., 11. un 13. vietai, bet noteikti ir vēl kāds, par kuru man informācijas nav. Vai iemesls ir karstums, dehidratācija vai kaut kas, ko mēs visi apēdām kontrolpunktā, par to grūti spriest, bet, ja man būtu jāmin, tad es liktu uz dehidratācijas un pārāk augstā tempa kombināciju.

Finišs

Ar izcīnīto vietu, it sevišķi ņemot vērā apstākļus, esmu ļoti apmierināts. Skaidrs, ka distancē pavadītais laiks varēja būt krietni labāks, un savā sākotnēji noteiktajā koridorā 12:30 -13:30 es neiekļāvos un līdz ar to arī I-TRA punkti man netika tik daudz kā gribētos (817).

Pasaules tūres kopvērtējumā pēc šī posma ieņemu 11. vietu, un vienīgā iespēja uzlabot savas pozīcijas man būs tikai 1. septembrī, kad startēšu 101 km garajā CCC distancē, jo decembrī notiekošajā Ultra Trail Cape Town tik daudz punktus vairs iegūt nevarēs. Lai uzlabotu savas pozīcijas Pasaules tūres kopvērtējumā, CCC vajadzēs finišēt vismaz 10. vietā un uz to tad arī atkal tiekšos.

Pasaules tūres kopvērtējums

22 komentāri rakstam Taku spēles Lavaredo

  • Inga_K Inga_K

    Ak, kas par šausmu trilleri! Man prieks, ka izdevās izturēt līdz galam. Vispār jau jāspiež iekšā tās želejas par spīti nelabumam, jo no tā vēl nelabāk nepaliek, vismaz man. Tad ir tikai ar nelabumu jācīnās :) Bet sajūta pazīstama un nenoliedzami – ļoti nožēlojama.

  • guncha guncha

    Šausmas, kā to var izturēt?

  • Pēc pāris gadiem utwt posmā būs pjedestāls

  • Mārtiņ š Mārtiņ š

    Domāju, ka ātrāk Matīss.

  • Lauma Lauma

    Ja Tevi nepazītu, tad domātu, ka esi mītiska, nereāla persona. Bet visu cieņu ar tādām vēderproblēmām izturēt līdz galam. Es visticamāk būtu padevusies.

  • alx alx

    Nu jau laikam var atzīties, ka sūtot sms par tuvojošos sieviešu līderi, manā sejā parādījās drusku Džokerisks smīns. Jā, zinu – ļauni, bet motivācijai noderīgi :)

  • Viktoriinii Viktoriinii

    “Meļi tādi, es šo posmu esmu redzējis treniņā un zinu, ka viens kilometrs ir pret kalnu.”

    Lasot šīs rindiņas, iezogas Dejavu no Grīziņkalna treniņiem. =D

    Apraksts perfekts. Sajūtas, it kā pats būtu skrējis!
    Ar nepacietību gaidīšu rudeni, lai sekotu un atbalstītu attālināti CCC distancē! =)

  • Vienkārši kaut kas kosmisks, lai izdodas.

  • varbūt atbalsta komandai vērts iedot papildus lukturīti, lai nav jāčakarējas ar bateriju maiņu?

  • Bija arī otrs lukturis, bet tika izlemts, ka nomainīt baterijas būs drošāks variants. Ja tas tiktu darīts neefektīvi, pirmais lukturis paliktu kontrolpunktā.

  • Kādos apavos skrēji? Atceros, ka pagājušajā gadā noskrējienā no trīs brāļiem mani x-talon 212 sagādāja problēmas, bet varbūt problēmas sagādāja tas, ka neesmu pieradis skriet lejā pa akmeņainu taku?

  • mtiger mtiger

    pichonis, x-talon 225. Vari apskatīties profilā ;)

  • Inov8 x-talon 225. Jāsaka, ka sākotnēji man šos apavus ieteica distancēm līdz 30km un garajiem gabaliem ieteica Inov8 Terraclaw. Taču jau pirms Madeiras nolēmu riskēt, jo man X-talon 225 likās krietni ērtāki (ko nevarētu teikt brīdī, kad uzmērīju). Rezultātā biju ļoti apmierināts un ar x-talon skrēju arī šo, bet Terraclaw izmantošu rogainingiem. Tā īsti cauri Taloni man nesit, varbūt tikai ļoti epizodiski. Te gan jāsaka, ka es potīšu dēļ esmu izmainījis skriešanas tehniku skrienot lejup pa tehniski grūtām vietām. Ja iepriekš skrēju diezgan izteikti uz visas pēdas un daudz izmantoju papēdi, tad tagad skrēju izteikti uz pirkstgala. Kadence noteikti cieš, bet uzlabojas soļa garums un drošība. Vismaz tā šobrīd liekas.

  • Trakais Trakais

    Tikai daļēji varu vizualizēt sajūtas un to, ko šis nodarīja Tavam organismam, bet Tu izturēji un darīji mūs lepnus!

  • pulvermuca pulvermuca

    Kā vienmēr forši lasīt ;)
    Lasītais atsauca atmiņā reiz vīra stāstīto par savu riteņbraukšanas treneri, kurš teicis, ka sacensībās visiem ir grūti un uzvar nevis tas, kuram ir mazāk grūti, bet gan tas, kurš spēj ilgāk izturēt šo grūtumu.
    Vēlu izturēt vairāk kā citiem, un turpini rakstīt.

  • snepste snepste

    Paldies par lasāmgabalu. Nu Tev gan ir iekša! Lasot izstājos reizes 3. Lai izdodas sasniegt augstus mērķus maksājot mērenu cenu!

  • Labinieks Labinieks

    Kolosāla izturība. Apbrīnoju un cenšos iemācīties ko jaunu, lasot šādus kosmiskus stāstus.

  • Lasu un nesaprotu, kāpēc šādi stāsti tikai vēl vairāk liek gribēt noskriet ko līdzīgu. Aizraujoši lasīt, turēšu īkšķus, lai izdodas sasniegt kāroto!

  • Hiēna Hiēna

    Tie cipari ir kosmiski, es tos nespēju aptvert. Mocīties ar reiboni un nelabumu, un TIK ātri skriet? Nereāli.

  • Stāsta nelielais turpinājums. Itālis, kurš mani pavadīja pēdējos kilometros pāris dienas vēlāk man atsūtīja ziņu.

    Hello. I’m the crazy man who wanted to help you in the last miles of Lut. I’ve seen suffering on your face so I wanted to get you to the finish line. I’m sorry. I love this sport.Congratulation!!!!!! Francesco

    Un šodien viņš atsūtīja arī uzfilmēto materiālu, kur var arī dzirdēt viņa uzmundrinājumus tiklīz es pāreju soļos:

    https://youtu.be/5NTNbqrDS_M
    https://youtu.be/fkUynRCKnlg

  • IlgaisC IlgaisC

    Kosmoss!!! Vienkārši bauda lasīt, bet to piedzīvot un iziet tam visam cauri, cepuri nost par Tavu gribasspēku!!!Lai piepildās sapņi, Andri!!!

  • trololo trololo

    Lai izdodas un 1. septembris ir laimīgāks nekā skolniekiem ;)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.