Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Lavaredo Ultra Trail

Pierodam pie augstuma

Pierodam pie augstuma

Pirms starta

Lēmumu startēt Lavaredo Ultra Trail pieņēmu jau diezgan agri pagājušajā rudenī. Pēc tam, kad bija pievarēti Cēsu Eco Trail un daļēji Stirnu buks, āķis lūpā uz treiliem bija pamatīgs un atlika tikai izvēlēties, kur braukt. Tā kā ap Jāņiem ar draugiem pēdējos gados dodamies ceļojumos pa Eiropu, tika nolemts, ka šoreiz ceļojums jāapvieno ar kādu kārtīgu skrējienu.

Lai arī ap Jāņu laiku ir vairāki šādi skrējieni visā Eiropā (Zugspitz Ultratrail, Mozart100, Andorra Ultra Trail, Mount Blanc u.c.), izvēle bija diezgan viegla. Lavaredo sakrita ar plānoto maršrutu un tas ir Ultra Trail World Tour posms. Galu galā, ja brauc, tad jābrauc uz tādu, kur skrien arī pasaules varenie, lai ir ar ko salīdzināt. Atlika tikai tikt cauri loterijai (1300 vietas no 1900 pretendentiem) un sagatavoties.
Ņemot vērā viesnīcu cenas, aklimatizēšanās nenotiek Kortinā vai pat Itālijā, bet blakus esošajā Austrijā. Šeit pāris dienas cenšos padzīvoties un patrenēties maksimāli augstu virs jūras līmeņa un šeit arī iedzīvojos bažās, jo uzbraucot virs 2500 metriem sāku just, ka elpot ir grūtāk. Līdz šim kalnos vienmēr esmu juties lieliski un šis ir negatīvs pārsteigums. Par laimi pāris dienas ir paredzētas tieši šim nolūkam un pēc tam, kad esam pārgājiena nolūkos uzkāpuši 3200m augstumā un pēc tam, kad esmu aizvadījis labu skrējienu pa dažām kalnu virsotnēm virs 2000m, ķermenis pierod un sacensību dienā nekādas (jūtamas) sekas nemana.

Ziemā sev esmu uzstādījis mērķi finišēt 119km garo distanci 14,5 stundās, taču jo tuvāk nāk sacensību starts, jo zemākus mērķus sev uzstādu un dienu pirms sacensībām nospriežu, ka 19h pirmajai reizei būs gana kvalitatīvs rezultāts. Pārtikas ziņā cenšos būt konservatīvs un somā esmu iepakojis pāris želejas un trīs magnija kapsulas, bet abās pudelēs ir tīrs ūdens. Ekipējumā ir nelieli eksperimenti. Sacensībās nekad neesmu skrējis ar vējjaku, taču šeit nolemju to uzvilkt jau startā, attiecīgi numurs pirmo reizi tiek stiprināts pie šortiem. Numurs diezgan milzīgs un skriešanas stils pietiekami agresīvs, tāpēc Ingrīda tiek pielikta pie šūšanas darbiem. Nekad dzīvē neesmu skrējis ar nūjām – šoreiz man tādas būs, iepriekšējā dienā iegādātas un pilnīgi nelietotas.

Sacensību dienā pārbraucam uz Itāliju, pa ceļam izķemmējot uz robežas esošo outletu. Iepirkšanās parasti man atņem daudz spēkus un parasti veikalos atsēdu laiku uz rezervistu soliņa, taču šoreiz pēc 4h veikalā jūtos pārsteidzoši dzīvīgs un pat pamanos šo to nopirkt. Neskatoties uz diezgan pozitīvo pieredzi veikalā, ir dažas lietas, kas mani satrauc. Iepriekšējās dienas skrējiens pa kalnu virsotnēm ir padarījis kājas diezgan smagnējas, bet iepriekšējās dienas kāpiens pa Via Ferrata maršrutu ir noberzis jēlus dažus rokas pirkstus. Skrējiena sekas es sacensībās nejutīšu, bet par Via Ferrata gan nāksies maksāt dārgi.

Via Ferrata - forša, bet rokām kaitīga nodarbe

Via Ferrata – forša, bet rokām kaitīga, nodarbe

Ierodoties Kortinā uz reģistrāciju pārņem liels satraukums. Apkārt staigā nopietni vīri un dāmas, visi izskatās baigie profesionāļi. Mēs, protams, kā kārtīgi lauķi – noparkojamies zem ķieģeļa, savācamies maksimāli daudz bezmaksas Garmin baffus, pielasām pilnas rokas ar bukletiem un izdzīvojamies pa tualetēm. Reģistrācijai gan cauri tiekam bez problēmām. Nepatraucē ne tas, ka man ir paštaisīts medicīniskais sertifikāts ar vetārsta zīmogu, ne tas, ka Kristapam uz reģistrācijas brīdi (skrēja Cortina trail 48km) nav pilns obligātais ekipējums. Bildes, nejauša tikšanās ar vēl vienu latviešu grupu un prom uz viesnīcu. Jāmēģina 2 stundiņas nosnausties un tad jau atpakaļ uz startu. Pagulēt gan neizdodas, tā vietā kompulsīvi ēdu un gaidu startu.

Gatavs startam

Gatavs startam

Startā sajūtas ir fantastiskas, kopā ar savu atbalsta grupu uztaisām pāris selfijus un dodos uz starta koridori. Lai arī esmu ieradies pusstundu pirms starta signāla, tuvu starta līnijai tikt nav iespējams, tāpēc startā esmu tuvāk beigu galam. Minūti pirms starta tiek uzlikta pacilājoša mūzika un tirpas aiziet pa ķermeni tā, ka maz neliekas. Starts…

Starta vietā

Starta vietā

Sākumā vienmēr ir viegli

Startā cenšos skriet cieši gar malu, tur solās būt mani atbalstītāji. Cilvēku gan ir tik daudz, ka ātrumā nevienu pazīstamu seju nepamanu. Atbalstītāju pūlis ir visu pirmo kilometru, sajūta, ka visa pilsēta ir atnākusi paskatīties. Pirmos kilometrus skrienu ātri. Mērķis ir tikt vairāk vai mazāk priekšpusē, lai brīdī, kad ieskrienam mežā, nav jāsatraucas par sastrēgumiem. Pirmais kāpums sākās jau trešajā kilometra, bet mežā ieskrienam vēl kilometru vēlāk. Šeit bez sirdsapziņas pārmetumiem pāreju soļos, jo labi apzinos, ka kāpumus nedrīkstu forsēt. Pārējie ir optimistiskāki, tāpēc tieku daudz apdzīts. Nevienam gan netraucēju, pretēji manām bažām, takas ir 3 metrus platas – vietas pietiek visiem. Fakts, ka mani apdzen nesatrauc, esmu ieradies, lai sacenstos ar trasi nevis ar citiem. Pirmais kalns gan sanāk gana kvalitatīvs. 5.1km garais un vidēji 11% stāvais kalns man ir padevies 35 minūtēs un tas ir tikai par divām minūtēm lēnāk kā vienam no labākajiem ASV kalnu skrējējiem Timotijam Olsenam.

Neko vieglu šis pasākums nesola

Neko vieglu šis pasākums nesola

Sekojošais skrējiens lejup ir ātrs un es tieku daudz apdzīts. Ja Latvijā treilos jūtos diezgan tehnisks, šeit jūtos diezgan tizls. Jauniegūtās nūjas daudz palīdz, jauniegūtais mini akmentiņš labajā kājā pie īkšķa ne tik ļoti – ik pa laikam tas iedurās un es sāpēs saviebjos. Noskrējienā notiek vēl viena ķibele, viena no manām jaunajām nūjām tiek sadzīta kātā un nu ir par saviem centimetriem 30 īsāka nekā gribētos. Izrādās, ka nūjas ir aizgrieztas tik stipri, lai pēc tam ar jēliem pirkstiem nevarētu atgriezt un pārregulēt, bet tik vāji, lai triecot pret zemi tās tiktu īsinātas. Iznākumā man uz laiku ir viena normāla garuma nūja un viena īsa nūja, bet pāris kilometrus vēlāk jau man ir divas īsas nūjas un brīdī, kad viņas izmantoju noteikti izskatos pēc Kvazimodo. Sāku nožēlot iepriekšējās dienas izklaides klintīs, bet īpaši bēdīga par šādu pārvietošanās formu ir mana mugura.

Ja kāpumos esmu diezgan veikls, bet noskrējienos salīdzinoši lēns, tad taisnēs esmu ātrs un jūtos kā terminators. Skrienu lēnāk nekā treniņā, bet bez piepūles apdzenu daudzus, kuri man aizsteidza garām pirmajā kāpumā. Neliela vilšanās ir pirmajā ēdināšanas punktā, palūdzu Pepsi, bet brīvprātīgais rāda uz manām ūdens pudelēm. Sāku nojaust kāpēc obligātajā ekipējumā tika iekļauta glāzīte. Ūdeni no pudeles ārā liet negribas, tāpēc iztieku bez Pepša un, veltot niknu skatienu brīvprātīgo virzienā, bliežu tālāk.

Ļoti palīdz atbalstītāji. Ik pa pārsimts metriem mežā ir kāds, kurš uzmundrina, bet vietās, kur var piebraukt ar auto, ir kārtīgs pūlis. Sajūtas fantastiskas. Tik fantastiskas, ka otro kāpumu praktiski neatceros. Atceros, ka tas bija stāvs, atceros, ka bija tumšs, atceros, ka smaržoja pēc laukiem, atceros, ka biju vientuļš, un pilnīgi noteikti atceros savu veco, labo draugu vēderu, kurš sāk likt par sevi manīt un sola nepamest līdz pat sacensību beigām. Arī otrais kāpums, lai arī vairs ne tik ātrs, ir padevies gana kvalitatīvs. 6.7km ar vidējo kāpumu 10% ir pieveikti ātrāk par stundu, bet kopumā pirmie 25 kilometri pieveikti 2 stundās un 43 minūtēs. Skaidrs, ka tobrīd 19 stundu finišs liekas smieklīgs, un pārveidoju savus plānus uz augstākiem rezultātiem. A variants 16 stundas, B variants 18 stundas.

Turpmākās 40 minūtes lidoju lejā no kalna. Šis noskrējiens ir tehniski ļoti vienkāršs, tāpēc varu šeit attīstīt labu tempu. Konstantā skriešana uz leju gan diezgan ātri apnīk un sāku jau sapņot par kādu taisni vai kāpumu. Īsās nūjas ir vairāk kā aksesuārs nekā reāls palīgs un mazais akmens pie īkšķa godam notur manī možu garu. Otrajā ēdināšanas punktā 33. kilometrā ieskrienu smaidīgs, prieka un enerģijas pilns. Šoreiz jau pirms pieskriešanas pie galda iztukšoju vienu no pudelēm un pa taisno dodos pie Pepsi stenda. Itāļi ir dāsni. Gan šeit gan turpmāk viņi vienmēr pamanās ieliet divreiz vairāk nekā es esmu palūdzis. Es, taupīgais latvietis būdams, mantu ārā liet gatavs neesmu, tāpēc dzeru sausu.

Pēc kontrolpunkta aizsūtu īsziņu uz mājām, ziņoju, ka jūtos labi un esmu gatavs sākt trešā kāpuma pirmo daļu. Atpakaļ saņemu info, ka pagaidām par mani rezultātu nav, bet esot ļoti daudz īkšķu turētāju Facebook – tas uzmundrina. Mirkli vēlāk gan atnāk ziņa, ka esmu 53. vietā 33 minūtes aiz līdera. Līderi mani interesē maz, bet 53. vieta gan satrauc. Tas nav slikti, galīgi, galīgi nav slikti.

Trešā kāpuma sākums ir viegls. Vismaz man tā, uz pozitīvā viļņa esot, liekas. Iespējams gan, ka, esot sajūsmā, pieveicu to nedaudz agresīvāk nekā vajadzētu, jo sekojošajā taisnē pirmo reizi jūtu nogurumu. Par iešanu taisnēs gan vēl tobrīd nedomāju, bet temps ir krities diezgan pamatīgi. Daļēji gan tempu esmu samazinājis apzināti, gribas pēc iespējas kvalitatīvāk izturēt līdz beigām un lieka steiga distances pirmajā daļā neko labu nedos.

Trešā kāpuma otrā daļa izrādās īsts valis slepkavnieks. Lai arī pārsvarā skrienu diezgan vientuļā gaisotnē, šeit dalībnieku ir vairāk un lielākā daļa no tiem ir pamatīgās nepatikšanās. Daži pēdējie kilometri ir tik stāvi, ka pamatīgi sadod pa kājām lielākajam vairumam un, lai arī es neesmu izņēmums, līdz kalna galam dažus neveiksminiekus spēju noķert un apdzīt. Grūtības gan ir to vērtas, kāpuma galā ir ēdināšanas punkts un fonā, saulei lecot, var apskatīt sacensību galveno simbolu Tre Cime di Lavaredo. Esmu noguris, bet pēc tam, kad esmu saņēmis kāju masāžu un ticis pie siltas tējas, esmu laimīgs. Laimīgi izskatās arī masieri, abi smaidīgi apspriež, ka es esmu no Lietuvas. Aizrādu, ka neesmu gan un pie reizes pasūdzos, ka šie kalni priekš manis ir nedaudz pa traku – Siguldā ir vieglāk.

Siltajā un jaukajā namiņā gan uzturos pārāk ilgi un tāpēc salīdzinoši ar iepriekšējo laika ņemšanas vietu esmu pat pāris vietas zaudējis. 48.5km esmu veicis gandrīz apaļās sešās stundās un tobrīd atrodos 56. vietā. Trešā kāpuma pirmā (4.3km ar 12% stāvumu) daļa veikta 44minūtes (salīdzinājumam top6 džekiem 36minūtes), bet trešā kāpuma otrā (2.6km ar 15% stāvumu) daļa veikta 36minūtēs (top6 vīri 32minūtēs). A grafikam esmu priekšā apmēram pusstundu, bet B grafikam vairāk nekā stundu.

Lejup

Pēc vairākām minūtēm siltumā kājās ir iemeties stīvums un sevišķi par sevi liek manīt cirkšņi. Tas gan ir dikti īslaicīgi un kopumā namiņu pametu pacilātā garastāvoklī. Pēc neilga brīža sasniedzu sacensību augstāko punktu, tikai nedaudz zem 2500 metriem, bet pēc tam desmit kilometri lejup. Šeit kalna galā daudz fotogrāfu, kas cenšas iemūžināt skrējējus uz kalnu fona. Cenšos smaidīt, bet ja būtu zinājis, ka par bildēm vēlāk prasīs 10Eur, nebūtu tērējis enerģiju.

Noskrējiens ir diezgan vienmuļš, nojaušu, ka apkārt ir fantastiski dabas skati, bet galvu celt augšā neuzdrošinos, jo negribas kādā vietā noīsināt trasi vai dzīvi. Tuvojoties kalna lejasdaļai, jau sapņoju par kādu kāpumu. Sapņošana gan – kā parasti – pie nekā laba nenoved. Aizmirstu par marķējuma pieskatīšanu un aizskrienu garām pagriezienam. Sagadīšanās briesmīga, jo tieši tajā brīdī, kad es tur esmu skrējis garām, trases tiesnesis ir devies zaļajā pauzē vai citās nelietderīgās izklaidēs, bet mediķiem, kas stāv uz krustojuma ir pilnīgi vienalga, kur es skrienu, tik ilgi kamēr vien es esmu sveiks un vesels.

Paveicās, jo pēc mirkļa pretī skrien viena no top10 meičām. Uz jautājumu vai mēs esam uz trases, francūzietei atbildu apstiprinoši, taču nekur tuvumā nemanu marķējumu, tāpēc pārliecinoši to nedaru. Francūziete vēlreiz aizskrien nepareizajā virzienā, bet es tikmēr izmantoju vispārējo apjukumu un paņemu īso pauzīti un aizsūtu ziņu uz mājām. Prātīgs lēmums, jo pēc mirkļa francūziete atkal parādās un aiztešās atpakaļ trases virzienā. Es sekoju, bet apmaldīšanās mani ir morāli sagrāvusi un es pāreju soļos.

Pāris nākamie kilometri ir grūti. Vispirms atgriežos trasē, bet esmu nikns, jo vairs nepavisam neesmu vientuļš un man aiz muguras ir vesels sekotāju bars. Skaidrs, ka ejot tieku apdzīts regulāri un tas mani nomāc. Katru reizi, kā garākā taisnē paskatos atpakaļ, redzu divus trīs sekotājus, kas pāris minūtes vēlāk mani noķer un apdzen. Nekā daudz gan padarīt nevaru, mēģinu ik pa laikam atsākt skriešanu, bet ķermenis allaž saka nē. Pavisam sakauts trases malā satieku sievieti ar suni, kas šķiet dzīvo turpat blakus esošajā kempingā. Abi mani pavada ar bažīgiem skatieniem – droši vien neizskatos labi. Potenciālā skriešana gar kempingu mani nepriecē – cilvēkus negribas redzēt. Tad pēkšņi aiz vienas no būdām es pamanu galdus un brīvprātīgos. Kontrolpunktu negaidīju vēl kādus kilometrus desmit, bet acīmredzami esmu kļūdījies un te nu viņš ir. Sejā ataust patiess smaids un dodos pa taisno pēc tējas.

Augšup

Kontrolpunktā sēž arī kāds kritušais biedrs. Dzirdu, ka puisis saka, ka jau jūtoties labāk, bet vairs negribot turpināt, viņš pasākumu vairs neizbaudot. Tobrīd viņu vēl līdz galam neizprotu – es vēl izbaudu. No kontrolpunkta aizeju soļojot, bet tad sev aiz muguras pamanu vienu skrējēju – sievieti. Dāma pēc baigās atlētes neizskatās (beigās 6. vieta starp dāmām), tāpēc manī pamostas visi mani alfa gēni un sāku skriet. Pēc simts metriem paskatoties atpakaļ secinu, ka šveiciete turpat vien ir. Jūtos demoralizēts un paskriet ar vairs ne sūda nevaru –  šveiciete ir garām, bet es soļoju.

Ilgi gan soļošana neturpinās, alfa vecis manī ir nepiekāpīgs un šveicieti prom laist negrib. Sažmiedzu zobus un atsāku skriet. Izrādās, ka noķert kādu ir vieglāk nekā no kāda atrauties, jo jau pēc mirkļa intensīvi elsoju šveicietei pakausī. Šeit arī sākas ceturtais kāpums. Apstājos, lai iečekotu karti, pieci kilometri augšup, bet izskatās ņemami.

Ja par kaut ko pēc šīm sacensībām esmu kaut nedaudz lepns, tad tas ir ceturtais kāpums. Šveicietei aizeju garām kā stāvošai. Mugura saliekta četros līkumos, īsās nūjas pret akmeņiem dauzās kā Alpu govju zvani, akmentiņš pie īkšķa ir aizmirsies un es kaplējos augšā – esmu zirgā. Aiz katra nākamā līkuma redzu priekšā konkurentus, kas uz iepriekšējās taisnes mani ir apsteiguši. Neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, eju garām un katru reizi apdzenot tik pie sevis skandēju: “See you later alligator don’t forget to call – arrivederci, bye bye.” Beidzot jūtos kruts. Līdz kalna galam esmu apsteidzis apmēram 20 konkurentus, bet kopumā 4.9km garais kalns ar 11% vidējo kāpumu ir pievarēts 43 minūtēs (top6 džeki 40minūtēs).

Nākamie astoņi kilometri atkal uz leju, bet šeit ir bonusiņš, jo kaut kur kalna vidū ir kontrolpunkts. Lejā ripoju raiti un kontrolpunktā, izskrienot caur govju ganāmpulku, ieskrienu gana pozitīvs. Šeit vienas pudeles saturu no ūdens iemainu pret tēju. Pārsaldinātā dzira mani uztur pie dzīvības. Paķeru arī ābolu un dodos ceļā, bet tad paliek nedaudz nelaba dūša un ābols tik pat ātri tiek sirsnīgi špļauts ārā. Skats droši vien pa rubli, bet man jau sen ir vienalga, kā es izskatos.

Neskatoties uz ābola incidentu, lejupskrējiens turpinās bez lielas aizķeršanās un dažus konkurentus pat pamanos apdzīt. Pēc 2/3 distances jeb 80 kilometriem esmu trasē pavadījis 9 stundas un 50 minūtes. A grafikam esmu priekšā gandrīz stundu, bet B grafikam vairāk nekā divas stundas, viss liecina par izdošanos. Gaidu piekto un pēdējo lielo kāpumu, lai atkal visus apdzītu.

Beigas

Piektais kāpums neko vieglu gan nesola. 11 kilometri, vidējais stāvums 9%, gandrīz kilometrs pa vertikāli. Sākums ir viegls, ieeju ritmā un cīnos augšā. Ar apdzīšanu gan šeit tik labi neveicas un priekšā esošais dalībnieks pat lēnām atraujas. Seko daži īsi, bet ļoti stāvi kāpumi, kas izsit no ritma. Pēc mirkļa garajai distancei pievienojas vidējās (48km) distances dalībnieki un šeit ātrumi ir stipri mazāki. Man tas der, iekārtojos čūskas vidiņā un kāpju kopā ar pārējiem.

Čūska kaut kur trasē

Vidējās distances čūska

Četrus kilometrus pēc kāpuma sākuma sākās īsta elle. Kāpuma stāvums šeit ir reti nežēlīgs un kādu puskilometru tas ir lielāks par 25%. Manas dienas ir skaitītas, ik pa laikam apstājos, lai atgūtu spēkus un pāris kilometrus vēlāk pat paņemu garāku pauzīti, lai novilktu vējjaku. Paralēli sejai no pudeles uzleju ūdeni. Tā ir kļūda, jo uz sejas ir daudz sāls,  kas veikli satek acīs. Stāvu un plikšķinos, bet no malas noteikti izskatās, ka raudu. Tālu jau nav.

Nākamie kilometri velkas mūžību. Eju, sēžu, guļu, tieku piecelts, atkal eju. Katru reizi, kad gribu atpūsties, itāļi mani ātri vien ceļ kājās un mudina uz priekšu. Smagajam kāpumam lēnām, bet pāri tieku un šeit seko vairāki vieglāki kilometri. Ik pa laikam nedaudz atgūstos un paskrienu, taču simts metrus vēlāk ne tikai pāreju soļos, bet apstājos un visi tie, kurus apdzinu, atkal ir priekšā. Šādi ākstos vairākas reizes. Ir kauns, bet neko nevar darīt, jo nevar zināt, kurā no reizēm ķermenis restartēsies un skriešana aizies. Reāli ātrākais esmu, šķērsojot upes. Šeit vidējās distances dalībnieki ir galīgi švaki, daudzi stāv rindā, lai tiktu pāri akmeņu krāvumam, daži pat met upē jaunus akmeņus, lai izveidotu jaunus tiltus. Es bez jebkādām emocijām slāju pa taisno.

Atsākoties stāvumam, gan ir skaidrs, ka nekāda restarta tuvākajā laikā nebūs, tikai ar grūtībām spēju tikt uz priekšu un iegūstu pat savu personīgo gregeri – motivētāju. Kāds itālis ir uzņēmies gādību gan par mani, gan par vienu no top10 dāmām, kas izskatās vēl sliktāk nekā es un, lai pastiprinātu efektu, elš kā vecs labradors. Tiekam pārmaiņus skubināti un uzraudzīti. Katru reizi kā gribu apsēsties, itālis ir klāt un ceļ mani kājās, līdzīgs liktenis piemeklē arī otru uzraugāmo. Priecīgs par itāļa klātbūtni neesmu, bet pāri kalna korei viņš mani tomēr dabū. Piektajā kāpumā esmu pavadījis daudz laika. 11 kilometri ir mocīti divas stundas un astoņas minūtes (top6 džeki ~1h40min). Bet vairāk par laiku ir atstāti ķermeņa resursi.

Kalna galā mani sagaida vilšanās, ceru tur ieraudzīt kontrolpunktu, bet tā tur nav. Tā vietā stāv kaut kāds idiots un piedāvā visiem sieru. Uz manu jautājumu, cik tālu līdz kontrolpunktam, šis jautri atbild, ka ir palikuši kādi trīs kilometri. Parasti jau vēstnešus nenogalina, bet šo gribas uzdurt uz savām nūjām – vismaz būtu kaut kāda jēga no tiem nolādētajiem bleķa gabaliem. Nākamais kontrolpunkts man ir ļoti būtisks, jo tur mani sagaidīs līdzbraucēju grupa. Jau vairākas stundas sapņoju par to, kā mani tur uzmundrinās un kā man tur kāds beidzot salabos nūjas.

Lejup sāku skriet, noskrienu pārdesmit metrus un saprotu, ka nebūs. Šeit arī palieku bez sava itāļu drauga, kurš nepamana, ka es apstājos un aizskrien uz priekšu. Pa tik stāvu kalnu lejā neskriet ir patiešām demoralizējoši un lēnām sāku saprast iepriekš redzēto vīru, kurš vairs neguva prieku no sacensībām. Mocības augšup man vēl ir saprotamas, nespēja paskriet pa taisni arī, bet nespēja kustēties lejup, tas jau šķiet muļķīgi. Atrodu akmeni, aiz kura paslēpties, lai itāļi liktu mani mierā, un atlaižos.

Es, mans draugs akmens un mans draugs Kristaps

Es, mans draugs akmens un mans draugs Kristaps

Šeit pavadu krietnu laiku. Vispirms paguļu, pēc tam padzeros, novelku vienu no apaviem un atbrīvojos no sasodītā akmeņa, bet tad izvelku savas nūjas un mēģinu viņas nesekmīgi saremontēt. Visbeidzot pieņemu lēmumu, kas ir briedis jau pāris kilometrus – nospiežu stop pogu, gan Garminam, gan savam skrējienam. Pazvanu arī kontrolpunktā gaidošajai Ingrīdai un ar kamolu kaklā paziņoju par savu lēmumu.

Pēc pāris minūtēm trasē pamanu Kristapu, kurš cīnās ar savu 48km distanci. Uzrunāju un šis piestāj. Saremontē man nūjas un saka, ka lai arī viņam esot grūti, tomēr turpināšot. Apsveru domu sekot viņam, bet apzinos, ka diez vai to spēšu, tāpēc atdodu visas želejas viņam – gan noderēs. Vēl mirkli vēlāk piestāj kāds itālis un piedāvā sāli. Izšauju un pēc mirkļa jau jūtos stipri labāk. Nojaušu, ka helikopters man pakaļ nebrauks, tāpēc ceļos vien kājās un dodos uz kontrolpunktu, lai kāptu mašīnā un dotos prom.

I'm done

I’m done

Ejot uz kontrolpunktu apdzenu vairākus vidējās distances dalībniekus un jūtu, ka it kā varētu, bet prātā jau esmu padevies un sacensības beidzās 24km pirms finiša. Piektais kāpums gan ir bijis grūts daudziem, jo 95. kilometra kontrolpunktā esmu ieradies 86. vietā. Ar visu gulēšanu un miršanu nost esmu 30 kilometros zaudējis vien 6 pozīcijas.

Pēc

Skaidrs, ka sacensības manā izpildījumā ir bijušas vājas, netikšana līdz finišam ir bēdīgākais scenārijs, tomēr liels rūgtums sirdī nav palicis un uz nākotni raugos pozitīvi. Noteikti nenožēloju savu izvēlēto tempu un arī savu taktiku. Lai arī šoreiz neatmaksājās, turpināšu līdzīgā stilā arī turpmāk – skriet, lai finišētu nav mans pamatmērķis. Pat neskatoties uz to, ka līdz galam netiku, palika sajūta, ka šādas sacensības nav nekas nereāls. Top 50 vai top100 ir absolūti cērtams variants. Līdz top10 vai top20 gan vēl nedaudz jāpaaugas. Skaidrs, ka šoreiz (un jau pāris reizes iepriekš) galvenais problēmu cēlonis bija ēdiens sacensību laikā. Šeit daudz cietu dēļ mazās pieredzes šajā jautājumā, taču nākamajās reizēs tam pievērsīšu pastiprinātāku uzmanību un vairāk šim jautājumam pievērsīšos arī garāku treniņu laikā. Ekipējums kopumā apmierināja, tik tās nūjas. Taču šeit ir skaidrs, kas ir nepieciešams, lai nākamreiz būtu labāk. Uz sacensību vietu ir jābrauc jau laicīgi, lai pierastu pie apvidus un augstuma, lai iepazītu trasi un lai laicīgi jau apskatītos dabu. Visbeidzot jāsecina, ka Lavaredo ir labs variants kā sākt kalnu skriešanas gaitas. Nav, ar ko salīdzināt, bet domāju, ka salīdzinoši tehniski ļoti vienkārša trase. Daudz plašu taku, viegli orientēties.

Pēc finiša par nākotnes plāniem runāju piesardzīgi, bet droši saku, ka nākamo 100+ skrējienu skriešu vien pēc kādiem gadiem diviem, bet tuvākajos gados koncentrēšos un nedaudz īsākām distancēm. Nākamajā diena vēl savus plānus nemainu, bet tad saelpojos Adrijas jūras gaisu un nonāku pie vienīgā loģiskā secinājuma – nākamgad ir jābrauc uz Kortinu un jāpierāda sev un citiem, ka es varu un varu ātri. Vēl gan priekšā loterijas un gads pilns ar dažādiem citiem notikumiem, bet viens ir skaidrs, Lavaredo – Tu vēl par mani dzirdēsi.

23 komentāri rakstam Lavaredo Ultra Trail

  • RimantsL RimantsL

    Ehh… Zosāda klāt! Turu par Tevi, Droppy, īkšķus! Un tas nemiers – dīda, dikti dīda!

  • Ance K Ance K

    Patiess un labs apraksts. Izlasīju vienā elpas vilcienā.
    Likās, ka jau pati ar īsām nūjām un pa akmeņiem, elsodama- kā vecs labradors :)), skrienu.
    Paldies un neatlaidīgu izturību turpmākajās Ultrās!

  • Salds lasāmgabals. Ceru nākamgad arī izgaršot, tik jāatceras laicīgi pieteikties

  • Inga_K Inga_K

    Paskatoties rezultātu, ir skaidrs, ka būs… kaut kas būs. Bet – nekad nestopē Garminu un nepieņem lēmumu par izstāšanos pirms kontrolpunkta, tur tak var restartēties – ar kāju masāžu, ar kādu saldu našķi vai vienkārši atpūšoties. Un iemācies ēst pēc pulksteņa, šitā laiks skrien nemanot un enerģijas resursi arī beidzas nemanot. Šī bija viena no manām pagājušā gada kļūdām – pārāk reta ēšana un noplīsis pulkstenis, kā rezultātā vispār aizmirsu par ēšanu, un spēks kustēties arī nemanāmi izbeidzās. Un dienu pirms sacensībām velti atpūtai, tas arī ļoti palīdz :)

  • Izklausaas nopietns pasaakums… Es jau 100km pa gludu asfaltu dazhkaart nevaru bez staigaashanas pieveikt, tapee shaadu pasaakumu, ja njemtu, tad kaa dabas baudiishanu nevis uz aatrumu :)

    Bet Tev cepuri nost, droppy par ciinju ar sevi! :)

  • Signis

    Riktīgi labi.

  • gurchii gurchii

    Izlasīju vienā elpas vilcienā.
    Paldies par iespēju izdzīvot līdzi tik man nereālu skrējienu tik reāli! :)

  • drafts drafts

    Kādreiz jau pienāks tev tā reize, kad nofinišēsi bez tā lielā plīsiena. Nešaubos, ka tā būs varena diena ar smuku medāli kaklā!

  • Rainers Rainers

    Vetārsta zīme :)

  • Stāstnieks Tu esi :) Smejos skaļā balsī gan par “brīdī, kad viņas izmantoju noteikti izskatos pēc Kvazimodo”, gan par Taviem alfa gēniem, gan par nūjām, kas pret akmeņiem dauzās kā Alpu govju zvani. Nepiemirsti aprakstīt nākamos skrējienus!

  • Iespaidīgi – pat neraugoties uz to, ka šoreiz nefinišēji, un, lai veicas nosprausto mērķu izpildē!

  • vargans

    “Kalna galā mani sagaida vilšanās, ceru tur ieraudzīt kontrolpunktu, bet tā tur nav. Tā vietā stāv kaut kāds idiots un piedāvā visiem sieru. Uz manu jautājumu, cik tālu līdz kontrolpunktam, šis jautri atbild, ka ir palikuši kādi trīs kilometri. Parasti jau vēstnešus nenogalina, bet šo gribas uzdurt uz savām nūjām – vismaz būtu kaut kāda jēga no tiem nolādētajiem bleķa gabaliem.” – Labs :) Prieks, ka atstāji dzīvu :)

    Arī Inga_K šeit piemin savas kļūdas ēšanā. Šķiet, ka šādas atziņas jau kādu laiku parādās rakstu noslēgumos. Tas nozīmē, ka vispirms mēs šīs kļūdas pārbaudām uz savas ādas un tad mācāmies no savām nevis citu kļūdām.

    Nākamreiz noteikti izdosies! Veiksmi!

  • Lauma Lauma

    Ir lietas, ko iemācās tieši šādos skrējienos un ēšana ir viena no tām. Es piemēram, pati pamanos saprast bez pulksteņa atgādinājuma, ka tagad man vajag paēst. Vai arī kas būtu piemērotāks no ekipējuma.
    Bet riktīgi labs raksts. Smējos. Un par to KP kalna galā, kā es tevi saprotu. Es savā maratonā arī trešajā kalnā cerēju ieraudzīt KP tiesnesi ar pīkstuli nevis vienkāršu trases tiesnesi.

  • vargans

    Lauma, tieši tā! Tev taisnība! Pieredzi var gūt tikai izbaudot uz savas ādas. Lasot pieredze nerodas :)

  • shahs shahs

    Hmmm… ferratas noberž pirkstus – tīri interesanti kā tu to dabūji gatavu? :) (vienīgi varu pateikt, ka pirkstgalus pēc tam vajag apziest ar jodu un nākamajā dienā viss ir labi, nu tas zināšanai priekšdienām). Par augstumu un aklimatizāciju – esmu pamanījusi, ka jo vairāk esmu trenējusies, jo grūtāks adaptācijas posms, proti, kādreiz man par 3500m neatstāja nekādas sajūtas, toties pagājušajā gadā jutu starpību pie 2500, kad pierod ir OK, vienkārši tas prasa vairāk laika. Nezinu, vai tam ir loģisks izskaidrojums un vispārinājums, bet sev tādu sakritību esmu pamanījusi.
    Raksts ir riktīgi labs, lasot smējos un atcerējos savas sajūtas katrā kāpumā, tik man tas viss bija daudz lēnāk, tu vienkārši esi raķete:). Bet nu neatkarīgi no ātruma, sajūtas līdzīgas – arī man kāpums uz Tre Cime bija mokošs, tāpat kā piektais kāpums pie „Gaļinas” – likās, ka tas nekad nebeigsies, tik mums ar sieru neviens necienāja, dažiem veicās, pat ja grib uzdurt uz nūjām:)
    Īstenībā žēl, ka nesanāca tikt līdz galam, gan jau vēl būtu pabesījies arī tajos 3 mazos kāpumos un arī noskrējienos (tur bija mežonīgi akmeņainas takas), tomēr domāju, ka rezultāts būtu tā vērts. Un nobeigumā joks no piedzīvojumu sacensībām par ēšanu: ar ko sporta klases atšķiras no tautas klases? Tautas klase mauc, sporta klase ēd). Man liekas, ka tas pasaka esenci par ēšanu tik garos pasākumos.

  • Ainars Ainars

    Pirmā pieredze ir pirmā. Bet Andris ir viens no tiem, kurš reāli var tikt pie cienījamas vietas arī lielākos mačos. Un vispār – ja šitā raksta, man ir pat vienalga kā skrien:)

  • visu cieņu… :)

  • Valdis.M Valdis.M

    Labs raksts, izlasījās vienā elpas vilcienā. Izsmējos gan par rezervistu soliņu veikalā (pašam šad tad sanāk tur pasēdēt gaidot sieviņu.), gan par Kvazimodo nūjošanas stilu, gan par alfas gēniem. Īsti nesapratu par to Itāļa cienāšanu ar sāli.
    Tiešām bij interesanti palasīties – gluži kā līdzās būtu atradies ! Visu cieņu tavam veikumam.

  • Trakais Trakais

    Paldies par rakstu – ļoti laba valoda un stils. Tev jāturpina skriet un aprakstīt sasniegumus!

  • Hiēna essnee

    Pievienojos pārējiem – izcila literatūra! Pie Kvazimodo pamatīgi sasmējos! Skrien vēl un līdz galam, jo labākās pērles jau nāk caur grūtībām! :)

  • dot dot

    Ja negribi, vari neskriet, bet turpini rakstīt.

  • sandalman sandalman

    Uzrakstits ir tiesham labi tomer tie DNF apstakli neparliecina. Ja vairs nevar (atri) paskriet, tad nosolot pedejos 24km nebut nav kauna lieta. Rezultatu tabulaa var atrast ka viens no labakajiem Latvijas skrejejiem Janis Viskers ir finishejis ar laiku 18:13 un kopvertejumaa ierindojies 100. vietaa. Var droshi apgalvot, ka tas nenaca viegli un nav izslegts ka arii vinam ir bijushas domas par izstashanos. Noveelu nakamajaa isto kalnu ultraa vispirms pieradit ka vari, lai vai kas!

  • […] ultra un pirmais taku skrējiens bija 2014. gada Cēsu Eco Trail, bet tieši Lavaredo 2015 (raksts šeit) ir mana pirmā skriešanas pieredze kalnos, mana pirmā 10+ stundu pieredze trasē un mana pirmā […]

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.