Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

CCC 2017

Ir 2016. gada 26. augusta rīts. Labi apzinos, ka galvenais notikums šajā dienā būs sekošana UTMB startam vakarā, bet iesildoties esmu nolēmis pasekot līdzi arī CCC distances veicējiem. Starts ir emocijām bagāts, pati distance liekas baudāma, bet līderu finišs izskatās episks. Ar cilvēkiem pilnā pilsētā, piektdienas vakarā un pie emocionālās Vangelis mūzikas. Šis ir brīdis, kad es saprotu, ka nākamajā gadā es vēlos startēt CCC distancē, lai piektdienas vakarā finišētu Šamonī un tiktu pie savas Vangelis dziesmas finišā.

Šamonī ierodamies vien pirmdienā, bet divas dienas jau esam pavadījuši Šveicē, un man ir izdevies apskatīt daļu no trases. Treniņš trases apstākļos sanāk nedaudz satraucošs. Nezinu, vai garā ceļa, nesenā 24h rogaininga, vai augstuma ietekmē, bet skriešana sanāk samocīta. Jau skrienot lejā, pulss ir augstāks nekā parasti, bet, mēģinot tikt atpakaļ augšā kalnā, saskaros ar lielām problēmām un vairākas reizes esmu spiests apstāties, lai ievilktu elpu. Tā nav laba zīme, bet paniku vēl neceļu, jo man ir pietiekami daudz laika, lai atgūtu spēkus.

Panika atceļas pēdējā nopietnā treniņa laikā otrdien. Skriet atkal ir pavisam viegli un kājas pašas nesas uz priekšu. Tiesa, šajā treniņā arī nedaudz pārcenšos gan ar treniņa ilgumu, gan ar intensitāti. Jāsaka, ka šādu kļūdu pieļauju regulāri. Nonācis kalnos, es sevi ne visai spēju kontrolēt un man gribās skriet visur, kur acis rāda, un gribas to darīt ātri un smuki.

Pēdējās dienas pirms starta paiet gaidot informāciju no organizatoriem par trasi. Pāris dienu laikā laikapstākļi ir pārvērtušies no +30°C uz +10°C ar pastāvīgu lietu. Esmu diezgan pārliecināts, ka tiks veiktas izmaiņas trasē, un tiks pielāgots trases B variants ar startu un finišu Šamonī, bet mana teorija izrādās nepareiza, un dienu pirms starta tiek atsūtīta īsziņa, ka būs jāskrien oriģinālā trases versija.

Starta rītā aiz loga viegli smidzina. No mūsu grupiņas CCC skrienam tikai es un Linda, un tāpēc arī divatā čāpojam uz autobusu, kas mūs aizvedīs uz startu. Viss pasākums ar nelielu čammāšanos no organizatoru puses, bet starta vietā Courmayeur nonākam gana laicīgi, un pilnai laimei šajā kalna pusē smuki spīd saule.

Esmu izvirzījis sev vairākus mērķus. Šajā reizē ceru iekļūt labāko pieciniekā, lai tiktu uz pjedestāla. Kā minimālais mērķis izcīnītajā vietā ir 10. vieta. Šī pozīcija man ļautu minimāli uzlabot situāciju sezonas kopvērtējumā. Skatoties dalībnieku sarakstu, šie mērķi liekas reāli, pat neskatoties uz to, ka pēc reitinga esmu vien 26. labākais. Plānojot laika grafiku, spriežu, ka, lai ieskrietu top5, būs nepieciešams skriet zem 12 stundām, bet savu skriešanas plānu izveidoju nedaudz pesimistiskāku un ieplānoju trasē pavadīt 12-13 stundas.

KP0 Courmayeur – KP1 Tete de la Tronche
Distance: 10.3km; augstummetri: 1435; Posms ietver kāpumu. Sākumā pa asfaltu, beigu daļa pa takām un stāvāka
Laiks distancē: KP0 -> KP1
1. Garry Assel 1:24:37 1. Garry Assel 1:24:37
2. Clement Durance 1:25:26; +0:49 2. Clement Durance 1:25:26; +0:49
3. Tom Owens 1:25:40; +1:03 3. Tom Owens 1:25:40; +1:03
20. Andris Ronimoiss 1:29:18; +4:41 20. Andris Ronimoiss 1:29:18; +4:41

Starts ir emocionāls. Pirmo reizi asaras acīs parādās 3 minūtes pirms starta, skanot Itālijas himnai. Šim pasākumam esmu gatavojies nopietni un gribu sevi parādīt no labākās puses, tāpēc nav brīnums, ka esmu nedaudz emocionāls. Otrā reize seko divas minūtes vēlāk, kad līdz startam ir palikusi minūte un tiek atskaņota Vangelis – Across the Mountains. Lai arī emocijas ir lielas, mēģinu savākties. Ievelku dažas dziļas elpas, nomierinos un, atskanot starta signālam, ar kliedzienu uz lūpām dodos trasē.

Pirmais kāpums ir neierasti grūts. Tā sākums ved pa asfaltētu ceļu un sākotnēji tas man lielas problēmas nesagādā. Tiesa, jo augstāk mēs tiekam, jo kāpums paliek grūtāks. Īpaši grūti ir pēdējie kilometri, kur stāvums pārsniedz 30% robežu, un es pat uz mirkli esmu spiests apstāties, lai ievilktu elpu. Paniku vēl neceļu, jo pirms starta esmu plānojis, ka pirmo kāpumu veikšu prātīgāk, un nedaudz vajāks veikums saskan ar manu plānu.

Ja kāpuma pirmo daļu esmu turējies pirmā desmitnieka beigās, tad, tuvojoties augšai, sāku lēnām savas pozīcijas zaudēt, un, nonākot augšā, atrodos vien 20. pozīcijā. Tik zemu vēl šogad pasaules tūrē neesmu bijis ne uz mirkli un, lai arī tas mani nedaudz satrauc, apzinos, ka tepat priekšā vien visi ir, un man ir visa diena, lai atgūtos.

KP1 Tete de la Tronche –  KP2 Refuge Bertone 14.5km
Distance: 4.2km; augstummetri: 25; Diezgan vienkāršs noskrējiens ar nelieliem tehniskākiem etapiem
Laiks distancē: KP1 -> KP2
1. Ludovic Pommeret 1:44:22 1. Jorge Maravilla 0:17:57
2. Tom Owens 1:44:23; +0:01 2. Rachid El Morabity 0:18:28; +0:31
3. Rachid El Morabity 1:44:30; +0:08 3. Mike Aigroz 0:18:31; +0:34
26. Andris Ronimoiss 1:50:09; +5:47 33. Andris Ronimoiss 0:20:51; +2:54

Seko četru kilometru noskrējiens līdz Refuge Bertone. Arī šeit es turpinu zaudēt pozīcijas. Pašam liekas, ka kustos normāli, bet uz citu fona jūtos kā lempis. Tiklīdz ir kāda nedaudz tehniskāka daļa, es raustos, un tas pamatīgi samazina manu ātrumu. Vairākas reizes mēģinu ieķerties aizmugurē kādam no tiem, kas mani ir apdzinuši, bet arī tas īsti neizdodas. Pat taisnākajos posmos, kuros parasti esmu labs, es nespēju nevienam tikt līdzi.

Kontrolpunktā ieskrienu 26. pozīcijā, un iekšējie trauksmes zvani skan pilnā apjomā. Mēģinu nomierināties, tomēr rezultātā nekas labs nesanāk, un es aizčammājos kontrolpunktā, un tādējādi atkal pazaudēju vērtīgās sekundes.

KP2 Refuge Bertone –  KP3 Refuge Bonatti 21.9km
Distance: 7.4km; augstummetri: 300; Posms pa miksētu apvidu ar dažiem nelieliem kāpumiem un noskrējieniem
Laiks distancē: KP2 -> KP3
1. Hayden Hawks 2:23:49 1. Hayden Hawks 0:37:28
2. Ludovic Pommeret  2:24:37 +0:48 2. Jorge Maravilla 0:39:25; +1:57
3. Rachid El Morabity 2:24:43; +0:54 3. Marcin Swierc 0:39:35; +2:07
32. Andris Ronimoiss 2:34:43; +10:54 33. Andris Ronimoiss 0:44:34; +7:06

Turpinu jau ar nedaudz citādāku domāšanu. Mēģinu sevi pārliecināt, ka šie pasākumi nav cīņa par sekundēm un milimetriem, šī ir cīņa par stundām un desmitiem kilometru. Domāšana, protams, pareizā, bet ne sūda nepalīdz, jo es joprojām cīnos ar pozīcijas saglabāšanu un daru to gaužām nesekmīgi. Pavisam lēzenajos kāpumos es esmu salīdzinoši lēns, noskrējienos es esmu nožēlojams, bet pa taisni, lai arī tieku uz priekšu labi, neko neiegūstu, jo tādu te ir gaužām maz. Kādu laiku noturos piecu cilvēku grupiņā. Ilgi esmu otrais, un pārmaiņas pēc man ir sajūta, ka es esmu par kādu ātrāks, jo priekšējais skrien tempā, kuram es viegli tieku līdzi. Brīdī, kad grupas galvgalī tieku palaists es, atkal jūtos lēns, jo ir sajūta, ka no sekotājiem nevaru aizbēgt, vienā mirklī man tas apnīk un es visu baru palaižu garām.

Kontrolpunktā nonāku 32. vietā. Top10 man ir sešu minūšu attālumā un tas vēl nav nekas traģisks. Pats pie sevis filozofēju, ko es esmu izdarījis nepareizi, un nevaru rast atbildi. Man neliekas, ka es skrienu vāji, vienkārši citi šodien ir ātrāki. Kontrolpunktu pametu ar nokārtu galvu.

KP3 Refuge Bonatti –  KP4 Arnouvaz 27km
Distance: 5.1km; augstummetri: 90; Sākuma daļā miksēts apvidus, beigu daļā noskrējiens.
Laiks distancē: KP3 -> KP4
1. Hayden Hawks 2:50:18 1. Rachid El Morabity 0:25:42
2. Ludovic Pommeret  2:50:23 +0:05 2. Ludovic Pommeret 0:25:46; +0:04
3. Rachid El Morabity 2:50:25; +0:07 3. Mike Aigroz  0:26:14; +0:32
42. Andris Ronimoiss 3:08:42; +18:16 71. Andris Ronimoiss 0:33:51; +8:09

Turpinās nejauki miksētais reljefs bez kārtīgiem kāpumiem vai noskrējieniem. Šķiet, ka esmu nedaudz nostiprinājies savā pozīcijā, un pārmaiņas pēc mani neviens neapdzen. Neskatoties uz to, domas galvā neraisās pozitīvas.

Nonākot tuvāk Arnouvaz, sākas noskrējiens, un es jau priecājos, ka drīz būšu trases etapā, ko esmu redzējis treniņā. Ilgi priecāties nesanāk. Kādā brīdī ieraugu zīmi, kas liecina, ka drīz priekšā būs fotogrāfs. Pašu fotogrāfu gan nemanu, jo viņš ir paslēpies aiz neliela uzkalniņa. Pāskrienu pāri uzkalniņam, ieraugu fotogrāfu, skaisti atiežu zobus un… blaukts, esmu zemē.

Sāp! Šķiet, ka viss ir beidzies! Mēģinu celties kājās, bet tas ne visai sanāk. Sāp! Sāp! Sāp! Norāpoju trases malā, dusmās dauzu sūnas un pavadu šo visu tirādi ar lamuvārdiem trīs valodās. Smirdīgie, smirdīgie akmeņi! Asaras acīs ir jau trešo reizi, bet šoreiz tās galīgi nav saviļņojuma asaras.

Fotogrāfs neliekas traucēts. Tā vietā, lai man jebkādā veidā palīdzētu, viņš aktīvi mani iemūžina kadros, bet pēc tam, kad es mēģinu otro reizi celties kājās, viņš pat izrāda neapmierinātību, ka es viņam traucēju nofotogrāfēt citus dalībniekus. Lēkāju uz vienas kājas un skaidrā latviešu valodā pasūtu viņu dirst.

Mēģinu saprast sāpju nopietnību. Abi ceļi ir pārsisti, bet nesāp. Plecs ir noberzts un nedaudz sūrst, bet īpaši netraucē. Inov8 soma ir saplēsta, bet tas laikam labi, jo tā varēja būt mana mugura. Vistrakāk ir cietis gurns, un sāpes tajā neļauj man īsti paiet. Fotogrāfs beidzot ir nonācis pie kādas sajēgas un mēģina man palīdzēt. Palīdzība aprobežojas ar tabletes izvilkšanu no foto somas. Esot ļoti stipra un laba. Prasu, vai tā esot pret sāpēm, bet īsti saprasties nespējam, tāpēc es, laiku nekavējot, riju vien nost un kliboju uz priekšu. Līdz Arnouvaz ir kilometrs, un līdz turienei man būs jātiek jebkurā gadījumā, trauma nav helikoptera cienīga. Tikai vēlāk atceros, ka nav diez ko prātīgi ņemt tabletes no svešiem cilvēkiem, bet kas izdarīts, izdarīts.

Kāja nedaudz iekustas. Lai arī tā ellīgi sāp, un dibens liekas savilkts krampī, es spēju kustēties uz priekšu. Ierodoties kontrolpunktā, doma par to, ka viss ir beidzies, ir pazudusi. Tā vietā meklēju mediķus. Gribētos, lai gurnam uzliek nedaudz aukstuma, bet tā ir kļūda. Ar šādu vai līdzīgu lūgumu pie mediķiem sacensībās esmu devies regulāri, bet parasti tas beidzas ar laika izniekošanu. Vienīgā reize, kad es tiešām esmu dabūjis aukstumu, ir Cēsu Eco Trail un arī tad ne no mediķiem. Noņemamies pāris minūtes. Sākotnēji man lūdz uzgaidīt mediķu teltī, kamēr mediķi noskaidros, vai viņiem ir aukstums. Lūgumu ignorēju un laiku veltu, lai uzpildītu ūdens rezerves. Nonācis atpakaļ mediķu teltī, tieku aktīvi izjautāts, bet iznākums ir ierastais – aukstuma viņiem neesot un palīdzēt man nevarot. Paldies par neko!

Arnouvaz pametu 43. pozīcijā. Top10 jau ir 12 minūšu attālumā un cīņa par to šķiet ir galā.

KP4 Arnouvaz –  KP5 Grand Col Ferret 31.5km
Distance: 4.5km; augstummetri: 750; Stāvs kāpums.
Laiks distancē: KP4 -> KP5
1. Hayden Hawks 3:41:25 1. Francesco Rigodanza 0:49:50
2. Ludovic Pommeret  3:41:42 +0:17 2. Cristophe Polaszek 0:50:16; +0:26
3. Rachid El Morabity 3:44:08; +2:43 3. Juan Maria Jimenez 0:50:28; +0:38
34. Andris Ronimoiss 4:00:14; +18:49 9. Andris Ronimoiss 0:51:40; +1:50

Uzsāku otro kāpumu. Šeit nepilnu piecu kilometru garumā ir plānots sakrāt 750 augstummetrus, un šis ir kāpums, kuru treniņā es bez apstāšanās pieveikt nespēju. Sacensībās situācija ir labāka. Galvenokārt tāpēc, ka es esmu nikns. Uz sevi, uz fotogrāfu, uz visu pasauli. Ignorējot sāpes gurnā, es aktīvi kāpju augšā un pavisam drīz jau sāku arī apdzīt. Pie pirmā skrējēja pat iepauzēju. Pieradis laiku trasē pavadīt kopā ar spāņiem, francūžiem, itāļiem un amerikāņiem, es šoreiz nedaudz apmulstu, jo priekšā esošā džeka karogu es nepazīstu. Ieskatoties tuvāk, izlasu, ka dalībnieks ir no Maurīcijas, un niknuma uzplūdā pie sevis noburkšķu kaut ko par savām šīs dienas spējām un trešās pasaules valstīm.

Ticis galā ar Maurīcijas pārstāvi, es turpinu ķert rokā arī citus. Ik pa laikam kādu apdzenu un pakāpjos augstāk, bet lielu gandarījumu manī tas nerada. Treniņa laikā šeit dažās vietās priecājos, ka varēs labi redzēt, cik tālu ir sekotāji, bet tagad tas nekādu lielo sajūsmu neizraisa, jo sekotāju ir daudz, un esmu diezgan drošs, ka nedaudz sev aiz muguras dzirdu arī pirmās dāmas apsveicējus. Tā tikai man vēl trūka.

Līdz kāpuma beigām pamanos pakāpties par deviņām pozīcijām un Šveices robežu sasniedzu 34. pozīcijā.

KP5 Grand Col Ferret –  KP6 La Fouly 41.1km
Distance: 9.6km; augstummetri: 200; Garš noskrējiens. Sākumā tehniski vienkāršs, beigu daļā nedaudz tehniskāks. Pēdējie kilometri pa taisni.
Laiks distancē: KP5 -> KP6
1. Hayden Hawks 4:14:06 1. Ludovic Pommeret  0:32:24
2. Ludovic Pommeret  4:14:06; +0:00 2. Hayden Hawks 0:32:41; +0:17
3. Rachid El Morabity 4:19:05; +4:59 3. Marcin Swierc  0:34:20; +1:56
34. Andris Ronimoiss 4:44:34; +30:28 33. Andris Ronimoiss 0:44:20; +11:56

Seko noskrējiens līdz La Fouly. Līdzīgi kā ar iepriekšējo kāpumu, arī šo noskrējienu es pazīstu. Pirmais, ar ko tieku galā, ir dienvidāfrikānis Ryan Sandes. Viens no populārākajiem taku skrējējiem pasaulē tiek apdzīts jau kalna galā. Izskatās, ka viņam iet skumjāk nekā man, bet, kā jau ierasts, daudz emocijas manī tas neizraisa – skalps ir skalps, un šī džeka apdzīšana ir viens no maniem klusajiem mērķiem šajās sacensībās. Ticis galā ar Sandes, es sāku tuvoties arī nākamajiem skrējējiem. Pie viena no tiem sasmejos. Priekšā redzu īsu džeku baltā kreklā un jau nopriecājos, ka Killians vieglā iesildīšanās skrējienā dodas uz UTMB startu. Apdzenot pat esmu nedaudz pārsteigts, jo, lai arī tas nav Killians, vīra sejas vaibsti ir dikti līdzīgi Killianam – laikam kāds nepadevies brālēns.

Vairākus skrējējus apdzenu, bet tad sākās nedaudz tehniskāks etaps ar nelieliem kāpumiem, un man vairs tik labi neveicas. Joprojām turos šai nelielajai skrējēju grupai nedaudz priekšā, bet neko diži atrauties nespēju.

Brīdī, kad esam jau gandrīz nonākuši La Fouly, tieku iepazīstināts ar trases atlikušo daļu. Ja Itālijā spīdēja saule, tad Šveicē ir apmācies un visas takas ir slapjas. Tur, kur pāris dienas atpakaļ skrienot kūpēja putekļi, tagad ir dubļu renes, un es bieži vien kājās noturos tikai pateicoties manu X-Talon apavu lieliskajai saķerei.

Pirms kontrolpunkta tieku piečakarēts. Trase mani ieved nedaudz tehniskā etapā mežā, bet, tiklīdz es izskrienu ārā no tā, es ieraugu sev priekšā visus tos skrējējus, ko noskrējienā esmu apdzinis. Izrādās, ka gan viltus Killians, gan visi pārējie ir trasi nedaudz nogriezuši, un tādejādi ietaupījuši kādu minūti, bet es kā muļķītis esmu skrējis apkārt un tagad man viņus nāksies apdzīt vēlreiz.

Kontrolpunktā mani sagaida mana atbalsta komanda Lelde un Kristaps. Šeit viņi man palīdzēt vēl nedrīkst, bet runāties mēs drīkstam, un es pasūdzos gan par kritienu, gan par to, ka šodien man neskrienas. No šmaukļu bariņa esmu apdzinis tikai vienu un kotrolpunktā ierodos tajā pašā 34. vietā, kurā biju kalna galotnē. Te gan jāsaka, ka noskrējiens ir bijis gaužām lēns, ja kalna augšā es līderiem zaudēju 18 minūtes, tad šeit pārsvars jau ir sasniedzis 30 minūtes. Īsti izskaidrot to nespēju, jo pašam likās, ka kustos ātri, bet laikam jau šādos vieglākos etapos ar ātri ir par maz, ir jābūt reaktīvam.

KP6 La Fouly-  KP7 Champex Lac 55.1km
Distance: 14km; augstummetri: 550; Ļoti garš un viegls noskrējiens, kam seko ne pārāk sarežģīts kāpums
Laiks distancē: KP6 -> KP7
1. Hayden Hawks 5:22:30 1. Hayden Hawks 1:08:24
2. Ludovic Pommeret  5:28:25; +5:55 2. Juan Torreglosa 1:10:30; +2:06
3. Marcin Swierc 5:33:12; +10:42 3. Nicolas Bouvier-Gaz 1:10:48; +2:24
31. Andris Ronimoiss 7:51:34; +39:20 23. Andris Ronimoiss 1:17:16; +8:52

Pēc kontrolpunkta vēl nedaudz paskrienu kopā ar Leldi un Kristapu, bet pēc tam trase atkal aiziet iekšā mežā un es palieku viens. Pirmo reizi 50 kilometru laikā es neredzu nevienu ne sev priekšā, ne aizmugurē, un tas man sniedz milzīgu baudījumu. Man ir apnicis skriet bariņos, un, atklāti sakot, es to nemaz nemāku. Varu ieslēgt savu vislabāko ātrumu un doties tālāk trasē, un man vairs nav jāsatraucas par to, kas notiek man apkārt.

Asfalta etapu uzsākot

Pēc neilga laika, man par pārsteigumu, trase izved uz asfalta. Tas mani priecē, jo, lai arī pats jūtos svaigs un kājas tāpat, neliela atpūta par ļaunu nenāks. Ceļš ved nedaudz lejup, un ātrumu šeit var attīstīt pieklājīgu. Ik pa laikam satieku arī savu atbalsta komandu, kuri ar mašīnu ir piestājuši trases malā. Paiet vairāki kilometri, un mans ātrums turas zem 3:50min/km. Ja sākotnēji par asfalta segumu esmu priecīgs, tad, krājoties kilometriem, es sāku garlaikoties. Teorētiski varētu skriet arī ātrāk, bet šādos posmos atstāt augšstilbus nav liela māksla, un zinot, ka man priekšā ir vēl 50 kilometri, es nedaudz pietaupos. Vēl dažus kilometrus vēlāk man jau ir apnikusi šāda skriešana, un es vienā vietā nosapņoju, ka trase noved nost no asfalta ceļa uz zeminieka. Viltus ceļš par laimi diezgan ātri beidzas strupceļā, un es zaudēju vien kādu minūti. Asfalta etaps izrādās 9 kilometrus garš, un, lai arī ātrums šeit ir labs, es apzinos, ka šādā veidā es neko atgūt nevaru. Tieši tāpēc es esmu priecīgs, kad trase atkal sāk vest augšup.

Veicot kāpumu, nedaudz traucē fakts, ka uz sacensību numura nav kvalitatīva trases profila, un man īsti nav sajēgas, cik tālu ir kontrolpunkts. Tas ir nedaudz satraucoši, jo manas ūdens rezerves ir diezgan tuvu beigām. Pēc tam, kad vairākus kilometrus esmu cītīgi kāpis, es takas malā pamanu ūdens ņemšanas vietu un priecīgs uzpildu savus ūdens krājumus, jo pēc maniem aprēķiniem Champex Lac ir vēl krietnu gabalu uz priekšu. Izrādās, ka mani aprēķini ir pilnīgi garām, jo kādu kilometru vēlāk es jau dzirdu Kristapa uzstājīgos uzmundrinājumus, un klāt ir arī kontrolpunkts.

Kontrolpunktā viss notiek profesionāli. Man ir tikai jāuzjautā, kur es sēžu, un viss pārējais notiek automātiski. Mani jau sagaida zupa, apelsīni, kola un papildus želejas, kuras es ņemšu tālāk. Ūdens uzpilde šoreiz nav nepieciešama, jo to es esmu jau izdarījis trasē, bet visu pārējo daru ātri un efektīvi. Tiesa, tas tāpat prasa 3 minūtes. Kontrolpunktā ierodos 31. pozīcijā, un, ja ņem vērā manu nelielo navigācijas kļūdu, lieko ūdens uzpildi un lēnos kontrolpunktus, tad esmu šo posmu noskrējis cienīgi.

KP7 Champex Lac – KP8 La Giete 66.4km
Distance: 11.3km; augstummetri: 860; Sākuma daļā līdzens un ar nelielu noskrējienu, pēc tam sarežģīts kāpums
Laiks distancē: KP7 -> KP8
1. Hayden Hawks 6:40:32 1. Hayden Hawks 1:18:02
2. Marcin Swierc 6:55:28; +14:56 2. Nicolas Bouvier-Gaz 1:22:12; +4:10
3. Ludovic Pommeret  6:55:34; +15:02 3. Marcin Swierc  1:22:16; +4:14
25. Andris Ronimoiss 7:33:22; +52:50 16. Andris Ronimoiss 1:31:32; +13:30

Kontrolpunktu pametu kopā ar vienu no labākajiem Ķīnas taku skrējējiem. Tiklīdz skrienam garām līdzjutējiem, es regulāri tieku uzrunāts vārdā, bet ķīnietis saņem tikai vispārējus uzmundrinājumus. Skaidrs, ka tas mani ļoti ieinteresē, un es jau galvā vizualizēju ķīnieša sarežģīto vārdu, ko vidējais eiropietis nemaz nemēģina izlasīt. Apdzenot ķīnieti, gan esmu vīlies, jo manuprāt viņam ir gana viegli izrunājams vārds – Longfei Yan.

Ap šo laiku sāk parādīties arī pirmie izdzīvotāji. Viens puisis ir uzvilcis visu, ko ir bijis nepieciešams ņemt līdzi no obligātā ekipējuma, un lēnām soļo finiša virzienā. Novērtēju puiša apņēmību, bet pats diez vai spētu saņemties 45 kilometru pārgājienam. Arī puisis galu galā tam nespēj saņemties un pāris kontrolpunktus vēlāk viņš nolemj izstāties.

Neilgi pēc kontrolpunkta atkal sākas diezgan garlaicīgs noskrējiens, bet man tas īsti nepaiet bez piedzīvojumiem. Pāris reizes vēderā sajūtu tādu kā dūrienu un pēc vienas no šādām reizēm esmu pat spiests apstāties. Buljona, kolas, apelsīnu un želeju kokteilis laikam dara savu, bet par laimi sāpes pēc mirkļa pazūd un vairs neatgriežas.

Trešo lielo kāpumu sāku kopā ar ķīnieti un amerikāni Justin Andrews. Amerikānis sākotnēji kalnā uziet kā torpēda, bet mēs ar ķīnieti tik labu ātrumu parādīt nevaram. Lēzenākajos kāpumos vēl ķīnietim skrienu garām, bet, tiklīdz kāpums paliek stāvāks, viņš atkal mani apdzen. Arī amerikānim stāvais kāpums tik labi nepadodas, bet īpaši tuvāk es viņam netieku.

Kontrolpunktā ierodos viens pats un, lai arī daudz skrējējus apdzinis neesmu, esmu ievērojami pakāpies un atrodos 25. pozīcijā. Pats kontrolpunkts ir mājīgs. Vēsajā kalna galotnē ir izveidota kūts un es, ieraudzījis kolu, ne visai gribu steigt atpakaļ aukstumā. Izniekoju šeit vismaz 2 minūtes un prom dodos tikai tad, kad atskrējis ir mans tuvākais sekotājs.

KP8 La Giete – KP9 Trient 71.3km
Distance: 4.9km; augstummetri: 75; Dubļains noskrējiens
Laiks distancē: KP8 -> KP9
1. Hayden Hawks 7:05:01 1. Marcin Swierc 0:24:02
2. Marcin Swierc 7:19:30; +14:29 2. Ludovic Pommeret  0:24:27; +0:25
3. Ludovic Pommeret  7:20:01; +15:00 3. Hayden Hawks 0:24:29; +0:27
25. Andris Ronimoiss 18:03:01; +58:00 35. Andris Ronimoiss 0:29:39; +5:37

Nākamie pieci kilometri ir lejup, un es zinu, ka Trient mani atkal sagaidīs atbalsta komanda. Lejup skrienu cienījamā ātrumā, tik, cik nu dubļainās takas to ļauj. Kristaps mani pirms kontrolpunkta jau sagaida laicīgi un stāsta, ka priekšā diezgan tuvu esot daudz skrējēju. Lai par mani paņirgātos, tiek piemests klāt, ka nupat esot aizskrējis arī mazs ķīnietis. Pārmetoši saku, ka tas ir kruts čalis, bet īsti mani protesti līdz galam uzklausīti netiek.

Kontrolpunkts šoreiz kripatiņ lēnāks, jo pēdējā brīdī vēl palūdzu, lai man atnes kādu desas gabalu. Saldās želejas visu dienu ir gājušas iekšā perfekti, bet nupat jau lēnām sāk šķebināt, tāpēc neliels gabaliņš desas par ļaunu nenāks.

Restarts

Skrienot ārā no kontrolpunkta, redzu, ka tajā ieskrien arī Ryan Sandes. Pāris minūtes  vēlāk jau redzu, ka viņš man ir diezgan tuvu aiz muguras. Ātrs pitstops viņa izpildījumā, un izskatās, ka viņš būs atdzīvojies un man tik viegli savu skalpu neatdos.

KP9 Trient – KP10 Les Tseppes 74.6km
Distance: 3.3km; augstummetri: 680; Stāvs kāpums
Laiks distancē: KP9 -> KP10
1. Hayden Hawks 7:44:45 1.  Christophe Perrillat 0:39:27
2. Marcin Swierc 8:00:00; +15:15 2.  Hayden Hawks 0:39:44; +0:17
3. Ludovic Pommeret  8:02:13; +17:28 3. Marcin Swierc 0:40:30; +1:03
22. Andris Ronimoiss 8:46:35; +1:01:50 12. Andris Ronimoiss 0:43:34; +4:07

Seko pirmspēdējais nopietnais kāpums. Šeit četru kilometru garumā ir jāpieveic 800 augstummetri, un skaidrs, ka pēc tik daudzām stundām trasē tas nebūs viegls uzdevums. Pats sākums gan ir lēzens un, Sandes iedvesmots, es šajā kāpumā veikli skrienu. Sākoties kāpuma stāvākajai daļai, es pāreju soļos, un vidējais ātrums nokrītas līdz 15min/km. Liekas jau, ka tūlīt tikšu apdzīts, bet aizmugurē ir klusums, un tā vietā apdzenu es.

Kontrolpunktā, kas izrādās tikai laika ņemšanas vieta, es ierodos jau 22. pozīcijā un, lai arī esmu noguris un zaudējis jebkādas ilūzijas par top10, esmu gatavs cīnīties līdz galam.

KP10 Les Tseppes  – KP11 Vallorcine 82km
Distance: 7.4km; augstummetri: 170; Sākumā vēl nedaudz pret kalnu, pēc tam garš un dubļains noskrējiens
Laiks distancē: KP10 -> KP11
1. Hayden Hawks 8:23:19 1.  Hayden Hawks 0:38:34
2. Marcin Swierc 8:39:28; +16:09 2.  Marcin Swierc 0:39:28; +0:54
3. Ludovic Pommeret  8:42:07; +18:48 3. Tom Owens 0:39:42; +1:08
20. Andris Ronimoiss 9:32:07; +1:08:48 21. Andris Ronimoiss 0:45:32; +6:58

Kalna virsotnē laikapstākļi ir skarbi, un es pieņemu lēmumu uzvilkt Inov8 lietus jaku. Ir sācies pamatīgs lietus, un pēc sajūtām temperatūra ir vien pāris grādus virs nulles. Līdzīgu lēmumu pieņem arī skrējēji man apkārt, un ik pa gabaliņam trasē var redzēt sakumpušus tēlus, kas kaut ko makšķerē ārā no savām somām.

Pie šādiem laikapstākļiem neko labu no noskrējiena negaidu, un manas prognozes ir pareizas. Takas vietā ir kārtīga dubļu vanna, un es pie sevis spriežu, vai kāds šeit ieradīsies asfalta apavos un ja jā, cik ilgi uz dibena viņi šļūks? Maniem Inov8 saķere ir cienījama, bet ar visu to brīžiem kājās noturēties ir grūti.

Līdz lejai tīrs netieku. Pašās noskrējiena beigās uz mirkli zaudēju koncentrēšanos un ātri vien attopos uz dibena. Tiesa, tas man netraucē kontrolpunktu sasniegt jau 20. pozīcijā, un, reāli spriežot, man pat ir cerības vēl uz top15, kas ir 6 minūšu attālumā.

Pusdienlaiks

Kontrolpunktā valda īsta jautrība. Kamēr es esmu noskaidrojis savu sēdvietu un veiksmīgi esmu nogrāvis zemē jau izēsto zupas šķīvi, man blakus notiek vesels cirks. Kopā ar mani ir atskrējis kāds vietējais skrējējs, kuram ir vesels bars atbalstītāju. Lai arī kontrolpunktā drīkst atrasties tikai viens atbalsta cilvēks, viņam to ir trīs, un vēl vesels bariņš stāv aiz barjeras. Mani tas viss balagāns ne visai ietekmē, ar savām dubļainajām roķelēm cītīgi loku iekšā apelsīnus un mēģinu noskaņoties pēdējiem 19 kilometriem.

KP11 Vallorcine – KP12 Col Des Montets 85.8km
Distance: 3.8km; augstummetri: 190; Lēzens kāpums
Laiks distancē: KP11 -> KP12
1. Hayden Hawks 8:50:24 1.  Thomas Evans 0:26:09
2. Marcin Swierc 9:07:35; +17:11 2.  Hayden Hawks 0:27:05; +0:56
3. Ludovic Pommeret  9:10:47; +20:23 3. Tom Owens 0:27:14; +1:05
19. Andris Ronimoiss 10:03:02; +1:12:38 19. Andris Ronimoiss 0:30:55; +4:44

Pametot kontrolpunktu, atkal pamanu Ryan Sandes. Jau biju paspējis par viņu aizmirst, bet skaidrs, ka viņš tik viegli nepadosies.

Turpinājums ir riebīgs. Trase iet pa diezgan platu ceļu, kurš visu laiku minimāli, bet iet uz augšu. Ir skaidrs, ka pa šādu reljefu ir jāskrien, bet pēc tik garas distances katrs pozitīvais kāpums skrienot ir izaicinājums, un es ar to tieku galā tikai daļēji. Man pa priekšu skrien jau iepriekš satiktais amerikānis Andrews, bet atpakaļskata spoguļos visu laiku ir redzams Sandes ar vēl kādu skrējēju. Lēšu, ka mans pārsvars ir apmēram minūte, un skaidrs, ka tas ir maz.

Trase ved gar lielo ceļu, tāpēc atkal man ir iespēja satikt savu atbalsta komandu. Pirmo reizi viņiem pasūdzos, ka man iet patiešām grūti, bet tas man netraucē nākamo laika ņemšanas vietu Col Des Montets sasniegt jau 19. pozīcijā. Amerikānis ir priekšā vien pāris sekundes, top 15 ir 7 minūšu attālumā, bet Sandes iepaliek jau 2 minūtes.

KP12 Col Des Montets – KP13 Flegere 92.9km
Distance: 7.1km; augstummetri: 730; Miksēts reljefs ar dažiem izteiktiem kāpumiem un ļoti tehniskiem noskrējieniem
Laiks distancē: KP12 -> KP13
1. Hayden Hawks 9:50:36 1.  Hayden Hawks 1:00:12
2. Marcin Swierc 10:09:50; +19:14 2.  Marcin Swierc1:02:15; +2:03
3. Ludovic Pommeret  10:17:11; +26:35 3. Thomas Evans 1:02:39; +2:27
18. Andris Ronimoiss 11:11:18; +1:20:42 8. Andris Ronimoiss 1:08:16; +8:04

Sākas pēdējais kāpums, un, ja nelielajā kāpumā es amerikāni noķert nespēju, tad tagad diezgan ātri esmu viņam klāt, un mēs skrienam kopā. Pats kāpums ir viens no grūtākajiem trasē, bet, pateicoties sliktajiem laika apstākļiem, tas ir izmainīts un ir nedaudz draudzīgāks. Ja kāpšana augšā ir palikusi vieglāka, tad skriešana lejup ir briesmīga. Trase ir tik tehniska, ka ir grūti atrast kādu normālu pamatu, kur nolikt kāju. Viegli neiet arī amerikānim, un abi divi sūdzamies. Īpaši slinkot te nedrīkstu, jo mani visu laiku vajā mana dienas apsēstība Ryan Sandes izskatā. To, ka noskrējiens ir tehnisks, parāda arī kilometru laiki, kas šeit ir 8min/km līmenī.

Atsākoties kāpumam, nedaudz tieku vaļā no amerikāņa un, ik pa mirklim atskatoties, es viņu biežāk neredzu nekā redzu. Jau pavisam tuvu ir jūtams finišs, tāpēc es neļauju sev ne uz mirkli atslābt un cītīgi strādāju visos kāpumos, un cenšos kvalitatīvi kustēties arī skrienot uz leju.

Īsi pirms paša kontrolpunkta ir apmēram kilometru garš kāpums ar labu redzamību uz priekšu. Tiklīdz es iznāku klajumā, manam skatam paveras patīkama aina. Pavisam tuvu priekšā ir viens skrējējs, bet aizsniedzamā attālumā ir vēl divi, to skaitā arī top15. Ieslēdzu savu labāko kāpšanas ātrumu un strauji saviem konkurentiem sāku tuvoties.

Līdz kontrolpunktam vienu no dalībniekiem praktiski noķeru un Flegere ierodos 18. vietā, bet top15 ir vairs tikai 3 minūšu attālumā.

Šeit veicu vienu no stulbākajiem pitstopiem šajā sezonā. Līdz finišam ir nieka septiņi kilometri un šādos kontrolpunktos nav jāstājās vispār, bet man, redziet, vajag kolu. Kamēr pie tās tieku un kamēr to izdzeru, tiek zaudētas vērtīgas sekundes un pat minūtes. Tajā pašā laikā neizdaru vienu svarīgu lietu, kas patiesībā bija jāizdara jau iepriekšējā kontrolpunktā Vallorcine, proti, neizņemu no somas lukturi.

KP13 Flegere – KP14 Chamonix 100km
Distance: 7.1km; augstummetri: 0; Garš noskrējiens. Lielākoties ne visai tehnisks
Laiks distancē: KP13 -> KP14
1. Hayden Hawks 10:24:30 1.  Marcin Swierc 0:32:59
2. Marcin Swierc 10:42:49; +18:19 2.  Thomas Evans 0:33:35; +0:36
3. Ludovic Pommeret  10:50:47; +26:17 3. Ludovic Pommeret 0:33:36; +0:37
19. Andris Ronimoiss 11:52:25; +1:27:55 20. Andris Ronimoiss 0:41:07; +8:08

Tikko esmu pametis kontrolpunktu, esmu spiests apstāties vēlreiz, lai no somas izvilktu lukturi, un šeit es zaudēju vēl kādu minūti. Sākumā skrējiens ir pa slēpošanas trasi, un šeit man iet labi. Kustos labā ātrumā un iekšēji vēl naivi ceru noķert konkurentus.

Prieki beidzas, tiklīdz es ieskrienu mežā. Šeit papildus tumsai ir arī mākonis, un mana redzamība ir labākajā gadījumā 1 metrs. Lēnām taustos uz priekšu, bet diez ko labi nesanāk. Taka šeit ir nedaudz tehniska, bet labā ziņa, ka es pa viņu esmu jau vairākas reizes skrējis un līdz ar to apvidu pazīstu labi. Tas man ļauj noturēties uz takas, bet pareizā seguma atrašanu uzticu kājām.

Pāris minūtes mocījies, es ieraugu sev aiz muguras lukturi. Nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā manu ātrumu, bet nedaudz šokē tas, ka kāds šādā miglā spēj pārvietoties tik ātri. Izrādās, ka tas ir mans amerikāņu draugs Andrews. Tā vietā, lai lukturi turētu uz pieres, kā to daru es, viņš to nes rokās, un tiklīdz to pamēģinu arī es, ir skaidrs, ka tas ir pareizais veids, kā pārvietoties, jo tuvāk zemei miglas vairs nav.

Tiesa, pat pēc tam, kad esmu lukturi pārlicis rokā un esmu atguvis redzi, Andrews es vairs saķert nespēju, un viņš no manis viegli attālinās. Sāku jau gaidīt, kad mani apdzīs Sandes, bet tas nenotiek, un drīz es lukturu gaismas neredzu ne priekšā, ne aizmugurē.

Nonācis pilsētā, esmu drošs, ka savu pozīciju noturēšu, bet tikpat drošs esmu arī par to, ka augstāk es arī vairs netikšu. Patīkami, ka pirmais, ko ieraugu, izskrienot uz asfalta, ir tieši Latvijas karogs. Nezinu, vai tas šeit ir manis dēļ, bet patīkami vienalga.

Pilsēta ir pilna ar cilvēkiem, un es saņemu daudz uzmundrinājumu, arī pats jūtos pacilāts un apmierināts ar sasniegto, lai gan izcīnītā vieta nav tā, pēc kuras es šeit braucu, un tāpēc arī finišā es savu dziesmu nedabūju. Ar visu to, finišs ir gana emocionāls. Pamanos sadot veselu kaudzi ar high five, pamanos saņemt daudz apsveikumus, un pamanos satikt Inov8 galvenā biroja vīrus, kas šeit ir uzkavējušies tikai tāpēc, lai sagaidītu mani finišā.

Finiša laiks 11:52:25. Līdz top10 un piemērotākai finiša dziesmai šoreiz pietrūka 16 minūtes, un, lai arī tas izklausās daudz, šoreiz tas nebija nereāls mērķis, un atrast vietas, kur es šo laiku pazaudēju, nav grūti.

Vairāk nekā desmit minūtes aiz manis finišē arī Ryan Sandes, bet vēl piecas minūtes vēlāk finišu sasniedz arī vairākkārtējais Marathon des Sables uzvarētājs Rachid El Morabity. Ja ne augsta vieta, tad vismaz daži prestiži skalpi ir nopelnīti.

Finiša prieki

Pēcvārds

Kā jau tas nereti pēc šādām sacensībām notiek, tās pirmās emocijas ne vienmēr ir tās paliekošākās. Citreiz gadās, ka finišā ieskrien vīlies par savu sniegumu, bet tad paiet laiciņš, un tiek atrasts arī kas pozitīvs, citreiz gadās, ka finišā ieskrien priecīgs, bet tad paiet laiciņš, un tu sāc saprast, ka tik labi nemaz ar nebija. Laikam jau, ka šis bija tas pēdējais gadījums. Pirmajā mirklī likās, ka noskrēju tiešām tik labi, cik šobrīd ir manos spēkos, bet, ja paskatās ar vēsāku prātu, tad tā īsti nav. Sākums bija lēns un miegains. Domāju, ka galvenie iemesli tieši šādam startam bija nesenais Pasaules čempionāts rogainingā un Kristapa atbalstīšana TDS trasē, kas beidzās ar nelielu neizgulēšanos. Arī citur bija vietas, kur es zaudēju padaudz laika. Tie paši kontrolpunkti. Nav jau slikti viņos paēst un pasēdēt, bet tas nebūtu jādara katrā no kontrolpunktiem. Un tad vēl tā izgāšanās Flegere. Nezinu, cik vietas es tur zaudēju, bet domāju, ka kādas 3 noteikti. Noteikti, ka nebiju gatavs arī tik ātrai trasei. Šeit nedaudz iegrieza tas, ka šoreiz objektīvu iemeslu dēļ neizdevās izpētīt trasi tik ļoti kā gribētos, un līdz ar to daudzi etapi pārsteidza negatavu. Tas vairāk tāds psiholoģisks faktors, bet šādas vietās ir jāspēj saņemties skriet nedaudz ātrāk.

Bija protams arī pozitīvais. Neskatoties uz to, ka es paliku tikai 19.vietā, jāsaka, ka ātrumi šogad bija fantastiski. Lielāko daļu no trases turējos ļoti tuvu tempam, ar ko pagājušajā gadā varēja uzvarēt. Arī fiziski es jutos spēcīgs visas trases garumā, un retās krīzītes bija īsas un viegli savaldāmas.

UTMB ir taku skriešanas olimpiskās spēles. Es te biju pirmo, bet noteikti ne pēdējo reizi, un jau tagad ir skaidrs, ka es atgriezīšos arī nākošgad. Kaut kad taču tā Vangelis dziesma finišā ir jādabū!

Taku spēles Lavaredo

Taku spēles ir nežēlīgas – bez punduriem, bez pūķiem un bez pornogrāfiska materiāla, un tomēr nežēlīgas. Visi tās sāk ar smaidu uz sejas, visi cer uz veiksmīgu nakti un dienu Alpos, un visi domā, ka viņi ir neievainojami, bet tad atskan starta signāls, un lietas sāk virzīties nepareizajā virzienā. Tumsa nomāc, karstums spiež pie zemes, bet niķīgie vēderi ir gatavi apturēt jebkuru un brīdī, kad tiek skaitīti finišētāji, klāt ir tikai paši izturīgākie. Jo Taku spēles ir vienkāršas –  tu vai nu uzvari sevi vai arī brauc uz finišu ar autobusu.

Lavaredo Ultra Trail jeb 119km garais taku skrējiens pasakainajos Dolomītu Alpos ir vieta, kur pirms diviem gadiem tas viss tā pa īstam sākās. Jā, pirmā ultra un pirmais taku skrējiens bija 2014. gada Cēsu Eco Trail, bet tieši Lavaredo 2015 (raksts šeit) ir mana pirmā skriešanas pieredze kalnos, mana pirmā 10+ stundu pieredze trasē un mana pirmā sapratne, ka es varu būt konkurētspējīgs. Toreiz uz kalniem ierodos bez vismazākās sapratnes par to, kas mani sagaida, nonāku līdz stadijai, kad vairs nespēju pakustēties, un izstājos. Un tomēr, un tomēr man tas viss kāda mistiska iemesla dēļ iepatikās, un es jau pāris dienas pēc neveiksmīgā finiša zinu – es šeit atgriezīšos.

Šoreiz 1956. gada Olimpisko spēļu mājvietā un arī Lavaredo Ultra Trail mājvietā Kortīna D’Ampeco ierodos otrdienas vakarā. Līdz startam ir apmēram 75 stundas, un es esmu paredzējis šīs stundas izmantot lietderīgi. Zinu, daudziem patīk pēdējās dienas pirms starta gulēt rokas klēpī salikušiem, sak, pēdējās dienās neko jau tāpat neuztrenēsi, bet ar mani tā nav. Kalnus ikdienā neredzu, tāpēc zinu, ka pat pāris stundas treniņu šajos apstākļos man ļaus drošāk veikt noskrējienus, un par ļaunu nenāks arī atgādinājums kājām, kā tas ir skriet augšup. Šī iemesla dēļ esmu nolēmis trešdienas rītā iztestēt trases posmu no 33. – 47. kilometram, kur 14 kilometru posmā var tikt pie 1200 augstummetriem. Šo posmu gribu izmēģināt arī psiholoģisku apsvērumu dēļ. Pēc manas pirmās vizītes Kortīnā šis kāpums man ir palicis atmiņā kā ļoti grūts, un es gribu sevi pārliecināt, ka tā nav taisnība. Tas izdodas, un treniņš izvēršas ļoti veiksmīgs. Īpaši neiespringstot, pieveicu šo posmu par apmēram 5 minūtēm ātrāk nekā labākie iepriekšējā gadā. Protams, jāņem vērā, ka es to esmu izdarījis ar svaigiem spēkiem, bet tik un tā uzskatu, ka arī pie noguruma rezultāts šajā posmā būs labs.

Kadri no treniņa

Arī ceturtdienu izmantoju lietderīgi un kopā ar māsu lēnā garā nočāpoju pēdējos 17 kilometrus, kas pārsvarā ved lejup. Šī ir ne tikai mana klasiskā meditācijas forma pirms starta, bet arī lieliska iespēja apskatīt dabu un, jēziņ, tā te ir kā no citas planētas. Skaties uz kuru pusi gribi, skati ir iespaidīgi.

Passo Giau

Kad līdz startam ir palikušas 30 stundas, arī es ieslēdzu savu atpūtas režīmu. Tieku pie numura, ik pa laikam nedaudz pašļūkāju pa vietējo pilsētiņu, bet visādi citādi pavadu laiku horizontāli. Morāli esmu gatavs un pēc trases apskates zinu, es šeit varu būt ļoti konkurētspējīgs, un veiksmīgas sagadīšanās rezultātā top3 ir pilnīgi reāls scenārijs. Trase ir fantastiski ātra – ar daudzām taisnēm, gariem noskrējieniem un ne pārāk sarežģītiem kāpumiem – tā ir radīta man.

Starta vietā esmu laicīgi. Neviens no elites uz starta koridoru nesteidzas un pārsvarā nodarbojas ar fotogrāfēšanos pie ieejas koridorā. Turpat dīdos arī es. Man ir piešķirts 23. starta numurs, bet, ņemot vērā, ka daži stiprāki vīri nav ieradušies, startēju kā 18. rangā spēcīgākais. Tik augsts numurs man vēl nav bijis, un tas rada atbildību. Starta koridorā sasveicinos ar lietuvieti Vaidas Žlabys, viņam ir 10. starta numurs un arī viņam šī trase, manuprāt, ir ļoti piemērota. Tāpat mani uzrunā kāds brits vārdā Damian Hall, kurš kā izrādās arī ir gan Inov8, gan Suunto pārstāvis – patīkami parunāt ar savējiem.

Ar māsu pirms starta

Pats starts ir emocionāls. Pirms diviem gadiem starta brīdis Lavaredo man likās iespaidīgs. Tad pagāja laiks, un man sāka likties, ka tas noteikti tikai tāpēc, ka tā man bija pirmā pieredze. Bet nē! Starts Lavaredo ir tiešām fantastisks! Pirmajos 500 m visapkārt ir cilvēki, skan pacilājoša mūzika, un es cīnos ar tirpām un saviļņojuma asarām, kas mani lēnām pārņem. Raudāt gan īsti atļauties nevaru, jānomierinās, jāuzņem pareizais temps un jāmēģina kontrolēt situācija trasē.

Izskrējis no cilvēku pūļa, saprotu, ka esmu diezgan tuvu līderiem, bet man priekšā ir vismaz 20 skrējēji. Daudz, bet mans temps jau tāpat ir tuvu 4:00min/km un īpaši ātrāk lēzenajā kāpumā skriet es nevēlos. Izrādās, ka liela daļa ir pārķēruši startu, un jau pavisam drīz man priekšā esošo skrējēju skaits sarūk. Trešajā kilometrā, sākoties kāpumam, grupiņa izšķīst vēl vairāk. Man pa priekšu skrien jaunzēlandietis Scott Hawker un amerikānis Seth Swanson, blakus, viegli elsodams, bet kopumā relaksēts, skrien spānis Pau Capell, bet pāris soļus aiz muguras francūzis Quentin Stephan. Nepazīstu tikai pēdējo, bet tas vēl nav rādītājs, jo francūzim jau pēc definīcijas ir jābūt lieliskam taku ultramaratonistam. Kompānija patiesībā ir diezgan jauka. Jaunzēlandietis ar amerikāni ļoti cītīgi sarunājas. Pirmais stāsta otrajam par savu ceļojumu dzīvi un plāniem Eiropā, bet otrais jautri atbild. Aizdusa, piepūle vai kāds cits faktors, kas šos vīrus varētu aizkavēt, netiek novērots, un mani sāk iezagties balta skaudība – pats, lai arī patālu no sarkanās zonas, elpoju diezgan smagnēji. Man blakus esošais Capell klausās mūziku un, lai atgādinātu mums, ka šis temps viņam ir garlaicīgs, viņš ik pa laikam uzdzied.

Tiklīdz aprit pusstunda kopš starta signāla, vīri no kabatām sāk vilkt ārā sporta želejas. Pirms diviem gadiem man būtu lielas acis, bet tagad labi apzinos, ka ar 3 želejām ultru noskriet kvalitatīvi nevar. Man pašam pirmā ēdienreize vēl pēc 15minūtēm, bet kopā pa distanci esmu ieplānojis 24 želejas.

Brīdī, kad esam tikuši līdz pirmā kāpuma augšai jeb līdz 7. kilometram, saprotu, ka mūsu piecu vīru sastāvs ir diezgan labi atrāvies, jo tuvākais sekotājs izskatās apmēram 100 metru attālumā. Jokaini, jo temps mums tiešām nešķiet augsts. Tiklīdz trase nedaudz iztaisnojas, Capell šāda čammāšanās apnīk un viņš vieglā riksīti aizskrien. Viņam seko francūzis, bet mirkli vēlāk arī es. Temps nav sūdīgs un turas apmēram 3:50min/km robežās, tāpēc jo īpaši pārsteigts esmu, kad mani apdzen vīri no otrās grupas ar Vaidas Žlabys priekšgalā. Lai jau, jo uz 3:30min/km es skriet nevēlos.

Sekojošajā noskrējienā daru, ko varu un mēģinu izslēgt domas par savām vārgajām potītēm. Daudz man šeit ir devusi vizīte Osveikals.lv, kur man īsi pirms izbraukšanas uz Itāliju apmācīja potīšu notīšanu ar orientieristu teipu. Sajūtas ir krietni stabilākas, bet tumsā 100% drošības nav. Pavisam tuvu man uz papēžiem min amerikānis, un es viņu izmantoju kā motivatoru, lai pats kustētos ātrāk. Tas viss sanāk nedaudz kā auto sacīkstēs. Kopumā viņš ir ātrāks, bet līkumi ir šauri un tajos ir grūti apdzīt, bet tiklīdz sākas taisne, es uzreiz paātrinos un iegūstu pāris metru atrāvienu, ko amerikānis spēj sadeldēt tikai pie nākamā līkuma. Noturējies aiz manis pāris kilometrus, amerikānis tiek man garām un ar sajūsmas saucienu noskandē, cik foršs ir šis noskrējiens. Vārdiski piekrītu, bet manas kājas, kuras visu laiku putrojas pa akmeņiem, īsti piekrist negrib.

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu

Tiklīdz tiekam lejā no kalna, trase ir pārsvarā taisna. Priekšā ir tumsa, jo pirmie pieci ir no manis atrāvušies. Man blakus ir francūzis, bet pārsteidzošā kārtā, aizmugurē arī ir tumsa. Esmu pārsteigts, ka man garām nav paskrējis tāds noskrējienu eksperts kā itālietis Daniel Jung – laikam tiešām būšu labi ripojis lejup. Jūtos lieliski un esmu gatavs otrajam kāpumam.

KP1 – OSPITALE 17.9 km
Distance: 17.9 km; augstummetri: 821; Posms ietver relatīvi vienkāršu kāpumu, tehniski vidēji grūtu noskrējienu un taisnākus etapus pa ceļiem.
Laiks distancē: KP0 -> KP1
1. Pau Capell 1:27:47 1. Pau Capell 1:27:47
1. Scott Hawker 1:27:47; +0:00 1. Scott Hawker 1:27:47; +0:00
3. Vaidas Zlabys 1:28:03; +0:16 3. Vaidas Zlabys 1:28:03; +0:16
7. Andris Ronimoiss 1:30:54; +3:07 7. Andris Ronimoiss 1:30:54; +3:07

Otrajā kāpumā esmu prātīgāks. Grūtākajās vietās pāreju soļos un apzinos, ka drīzāk tikšu apdzīts nekā apdzīšu pats. Tā arī notiek. Turpmākajos kilometros mani apdzen gan lietuvietis Grinius, gan divi itāļi Dapit un jau pieminētais Jung. Lai arī scenārijs stipri līdzīgs kā Kanārijās un Madeirā, šeit es krietni vairāk jūtos kā situācijas noteicējs un apzinos, ka vajadzības gadījumā varētu arī ātrāk. 28. kilometrā esošajā 2. kontrolpunktā ierodos 10. vietā. No līderiem atpalieku jau 9 minūtes, bet top5 tepat vien ir.

KP2 – PASSO TRE CROCI 27.9 km
Distance: 10.0k m; augstummetri: 670; Posms ietver relatīvi vienkāršu kāpumu, pēdējos kilometros ātrs noskrējiens.
Laiks distancē: KP1 -> KP2
1. Pau Capell 2:22:22 1. Pau Capell 0:54:35
2. Scott Hawker 2:22:54; +0:32 2. Scott Hawker 0:55:07; +0:32
3. Seth Swanson 2:24:29; +2:07 3. Seth Swanson 0:56:01; +1:36
10. Andris Ronimoiss 2:31:22; +9:00 12. Andris Ronimoiss 1:00:28; +5:53

Seko otrais noskrējiens. Tas ir salīdzinoši vienkāršs un man izdodas turēt diezgan augstu tempu. Apsolos sev, ka līdz nākamajam kontrolpunktam nevienu garām vairs nepalaidīšu, un tas arī izdodas. Pirmsstarta plānā esmu izrēķinājis, ka 33. kilometrā esošajā Federavecchia labākajā gadījumā ieradīšos pēc 3 stundām, un varu būt gandarīts, jo ierodos dažas minūtes pirms noliktā laika. Šeit mani sagaida mana atbalsta komanda. Galvenais uzdevums ir, lai man tiktu nomainītas baterijas lukturim, kas arī tiek veiksmīgi izdarīts. Pats kontrolpunkta apmeklējums gan sanāk nedaudz lēnīgs un haotisks. Ir svarīgi, lai atbalsta komanda vienmēr būtu viena un tā pati, jo, katru reizi tai mainoties, pirmā satikšanās vienmēr ir haotiska. Rezultāts gan ir sekmīgs, pie želejām tieku, pie jaunām baterijām arī un varu doties tālāk trasē. No pirmās vietas atpalieku 12 minūtes, bet top5 joprojām ir tikai 3 minūšu attālumā.

KP3 – FEDERAVECCHIA 33.9 km
Distance: 6.1 km; augstummetri: 52; Posms ietver ātru noskrējienu ar dažām nedaudz tehniskākām vietām.
Laiks distancē: KP2 -> KP3
1. Pau Capell 2:46:55 1. Pau Capell 0:24:33
2. Scott Hawker 2:49:40; +2:45 2. Gediminas Grinius 0:26:16; +1:43
3. Seth Swanson 2:51:03; +4:08 3. Seth Swanson 0:26:34; +2:01
10. Andris Ronimoiss 2:58:35; +11:40 7. Andris Ronimoiss 0:27:13; +2:40

Turpmākie 14 kilometri man ir labi zināmi no treniņa. Jau, pieskrienot pie kāpuma, saprotu, ka tik viegli kā treniņā neies, un dažus kilometrus vēlāk saprotu, ka esmu pamatīgās nepatikšanās. Vietā, kur kāpums izlīdzinās, es tikai ar grūtībām sevi varu piespiest paskriet. Tas vēl nebūtu nekas, jo grūti brīži gadās vienmēr, bet saprotu, ka arī ar želeju ēšanu man iet bēdīgi. Kopš starta esmu ēdis kārtīgi pēc grafika un arī tagad apēdu kārtējo maltīti, bet saprotu, ka īsti lejā es viņu dabūt nevaru. Ir nelaba dūša. Lai to risinātu, ķeros pie saviem sāls krājumiem un īsā laikā apēdu divas neplānotas paciņas. Tas palīdz minimāli. Ik pa laikam augšā uznāk vēmekļatraudziņas. Pretīga sajūta, bet esmu gatavs to pieciest, ja vien tas palīdzētu. Nepalīdz! Joprojām ir slikti un tādā stadijā paskriet ir grūti. Paralēli mani nomoka slāpes. Nepilnas stundas laikā izdzeru litru ūdens. Jādomā, ka esmu nemanot atūdeņojies pirmajā trases daļā, lai gan īsti tam ticēt negribas, jo arī tur esmu gana daudz dzēris. Rezultātā tikai ar grūtībām tieku uz priekšu.

Man blakus visu laiku turas francūzis Stephan. Paskatoties uz viņu, man ir pilnīgi skaidrs, ka tas vīrs līdz finišam netiks. Arī viņš pa taisni vairs praktiski nevar paskriet un ik pa laikam apstājas pavisam. Ir brīži, kad no viņa atraujos, bet visu laiku viņš man pamanās nonākt blakus. Ātri vien nonāku pie diezgan loģiska jautājuma. Ja man izskatās, ka francūzis ir tādā stadijā, ka līdz finišam varētu netikt, bet es no viņa nevaru atrauties, kādā stadijā esmu es, un kādas izredzes tikt līdz finišam ir man?

Neilgi pirms 42. km esošā 4. kontrolpunkta, kas atrodas pie gleznainā Misurinas ezera, es no francūža tieku vaļā. Kā vēlāk izrādās, viņam sacensības pie Misurinas ezera arī beidzas, bet viņš pat nav pirmais Taku spēļu upuris. Jau iepriekšējā kontrolpunktā noiet malā nolēmis arī viens no spēcīgākajiem lietuviešiem Vaidas Žlabys.

Neskatoties uz to, ka divi priekšā esošie skrējēji ir izstājušies, augstāk nepaceļos. Jau īsi pēc iepriekšējā kontrolpunkta mani ir apdzinis nākamais uzvarētājs francūzis Fabien Antolinos, bet īsi pirms pašas Misurinas mani panāk arī nepālietis Sange Sherpa. Redzēdams manu nožēlojamo stāvokli, viņš mani kārtīgi uzmundrina, bet es tikai žēli nokratu galvu. Misurinā ierodos 10. pozīcijā, bet no līdera jau atpalieku gandrīz 20 minūtes.

KP4 – MISURINA 42.4 km
Distance: 8.5 km; augstummetri: 573; Diezgan stāvs kāpums, kas vēlāk paliek nedaudz līdzenāks, bet tehniskāks. Pavisam īss noskrējiens pirms paša KP.
Laiks distancē: KP3 -> KP4
1. Pau Capell 3:46:17 1. Gediminas Grinius 0:59:00
2. Seth Swanson 3:51:18; +5:01 2. Pau Capell 0:59:22; +0:22
3. Didrik Hermansen 3:54:11; +7:54 3. Fabien Antolinos 1:00:11; +1:11
10. Andris Ronimoiss 4:06:00; +19:43 20. Andris Ronimoiss 1:07:25; +8:25

Skrējiens apkārt Misurinas ezeram ir viena no lietām, ko es nelabprāt atceros no pirmās Lavaredo pieredzes. Toreiz šeit, līdzenā posmā, es nespēju paskriet. Šoreiz ir neliela deja vu sajūta. It kā pārvietojos skrienot, bet 4:45min/km neliekas kā ātrums, ar kuru varētu lepoties. Želeju ēšanu esmu pilnībā pārtraucis, un mans vienīgais uzturs ir ūdens, kurš kā reiz ir beidzies. Lielas panikas nav, jo, pateicoties savai labajai atmiņai, zinu, ka kaut kur tuvumā būs strauts, kurā varēs kārtīgi uzpildīties. Atmiņa nepieviļ, un jau pavisam drīz man ir pilni ūdens krājumi, un es varu sākt trešā kāpuma otro daļu.

Taku spēles turpinās arī ceļā uz 2326m augsto kalnu namiņu Rifugio Auronzo. Vispirms no dalībnieku saraksta pazūd itālis Daniel Jung, bet vēlāk manā acu priekšā mašīnā tiek ieriktēts tik labi sākušais jaunzēlandietis Scott Hawker. Pie pēdējā vēl piestāju un uzjautāju, vai viss kārtībā un, lai arī saņemu atbildi, ka viss ir labi, ir skaidrs, ka šī nav jaunzēlandieša labākā nakts.

Šī nav arī mana labāka nakts. Kāpums ir murgains. Zinu, ka patiešām grūts ir tikai pēdējais kāpuma kilometrs, bet manā izpildījumā grūti ir pēdējie trīs. Nevienā no šiem kilometriem nespēju vidējo tempu noturēt augstāku par 10min/km un skaidrs, ka sākas manis apdzīšana. Pirmais mani apsteidz norvēģis Krogvig, kurš vēlāk izcīna 3. vietu, vēlāk mani panāk un apsteidz arī mājinieks Ornati un spānis Sebas Sanchez. Ticis tuvāk kalnu namiņam velkos pat nedaudz taisnākajos etapos. Ir brīži, kad tikai ar grūtībām spēju veikt nākamo soli. Nelabums ir tāds, ka gribās apstāties un pavemt, un pilnīgi drošs arī neesmu par savu līdzsvaru un drošību uz kalna, jo ir neliela reiboņa sajūta. Neskatoties uz visu to, kalnu namiņā ierodos 11. vietā. Ja pozīcija distancē vēl ir kaut cik cienījama, tad pēdējā etapā pavadītais laiks ir apkaunojošs. 7 kilometru laikā līderim esmu zaudējis 15 minūtes un nu mana atpalicība ir jau 35 minūtes. Dievs vien zina, ar ko es šeit nodarbojos pirms diviem gadiem, kad šis posms man prasīja vēl par nepilnām 15 minūtēm ilgāk, jo jau šoreiz ir sajūta, ka lēnāk vairs nav iespējams.

KP5 – RIFUGIO AURONZO 49.2 km
Distance: 6.8km; augstummetri: 603; Līdzens sākums, bet ļoti stāvi pēdējie trīs kilometri.
Laiks distancē: KP4 -> KP5
1. Pau Capell 4:39:27 1. Pau Capell 0:53:10
2. Seth Swanson 4:48:52; +9:25 2. Fabien Antolinos 0:56:28; +3:18
3. Didrik Hermansen 4:54:33; +15:06 3. Seth Swanson 0:57:34; +4:24
11. Andris Ronimoiss 5:14:51; +35:24 32. Andris Ronimoiss 1:08:51; +15:41

Noskaņa ir drūma. Pēdējos metrus pirms kontrolpunkta burtiski velkos. Pirms tam, kad esmu iegājis kontrolpunktā, es ar acīm pārlaižu skatu pāri ielejai un ir skaidrs, ka tur ir ļoti daudz sekotāju, un šādi turpinot es drīz vien būšu ārpus labāko top20. Domas nav pareizās. Pavisam nopietni apsveru ideju izstāties. Man jau divas stundas ir nelaba dūša un, lai arī ko es nebūtu darījis, uzlabojumu nav. Negribas pievilt sevi, manus sekotājus un manu atbalsta komandu, bet ir grūti atrast spēkus, lai turpinātu. Līdz finišam ir vēl vairāk nekā 70 kilometri un, ja ir jāturpina šādā garā, tad tas neizklausās pēc patīkamas pieredzes.

Pirmais, ko prasu, ierodoties kontrolpunktā, ir silts buljons, un, lai arī sākotnēji itāļi mani nesaprot, diezgan drīz viņi priecīgi sāk skandēt “zupa, zupa”, un es tieku pie buljona. Buljonu trasē ēdu ļoti reti, bet zinu, ka tā ir lieta, kas varētu palīdzēt pret nelabumu. Man blakus sēž rumānis Hajnal. Viņš jūtoties izcili, bet es viņam pasūdzos, ka man iet bēdīgi. Viņš mani uzmundrina sakot, ka man vēl ir daudz laika, lai atjēgtos, bet mans samežģītais un buljona atdzīvinātais prāts no tā visa izdomā joku. Noliecu galvu un smaidu vizualizējot, kā es izmantoju rumāņa uzmundrinājumu, lai beigās viņu apdzītu. Stulbais, nepateicīgais Džokers! Tas viss palīdz. Vēderā ir silts buljona un kolas mikss, uz sejas ir izspiests smaids, un es paceltu galvu dodos atpakaļ trasē.

Izstāšanās uz kādu laiku ir jāaizmirst, jo nākamais kontrolpunkts ir tikai pēc 17.5 kilometriem. Pat ja man kaut kur pa vidu tas viss apniks, līdz Cimabanche būs jātiek tāpat, jo mana paša pieredze liecina, ka itāļi ar helikopteru pakaļ brauc nelabprāt. Pirmais kilometrs ir taisns un es to sažmiedzis zobus skrienu. Rumānis ir aizskrējis pa priekšu, bet nav tā, ka man netrūktu kompānijas, jo aizmugurē dažu minūšu attālumā redzu vairākus skrējējus. Apkārt ir daudz fotogrāfu, jo mēs esam tuvu skrējiena simbolam Tre Cime di Lavaredo un es gandrīz nepamanu, ka esmu veicis apdzīšanas manevru. Izskatās, ka manam draugam no TransGranCanaria skrējiena, spānim Sebas Sanchez ir problēmas ar krampjiem un viņš, atstutējies pret klints sienu, staipās. Mirkli vēlāk gan spānis savu pozīciju atgūst, bet Taku spēļu likteņu dievietes viņa likteni jau ir gandrīz beigušas aust, un šis ir viņa pēdējais etaps šī gada skrējienā.

Dažus kilometrus vēlāk, pēc neliela kāpuma, esmu nonācis trases augstākajā punktā. Turpmākie deviņi kilometri vedīs gandrīz tikai lejup, un es saprotu, ka šī ir ļoti izšķiroša vieta. Ja kaut brīdi jutīšu, ka nespēju kvalitatīvi kustēties pa šādu reljefu, tad nākamajā kontrolpunktā kāpšu automašīnā un braukšu uz viesnīcu gulēt.

Treniņā šeit viss sanāca labi

Iet labāk nekā cerēts. Noskrējiens tikai vietām ir tehnisks, un mans temps turas nedaudz virs 4min/km. Redzamība paliek arvien labāka, un šī iemesla dēļ es jūtos arvien drošāk. Tas nes rezultātus. Atkal apdzenu spāni un strauji tuvojos arī itālim Ornati un rumānim Hajnal. Rumāni apsteidzu nedaudz dīvainā veidā, jo viņš mums ar itāli izlien priekšā no krūmiem. Izrādās, ka arī tur ir marķējums, un es apbrīnoju, kā rumānis to caur krūmiem ir spējis pamanīt. Apjukums ir tikai uz īsu brīdi. Ornati pārliecinoši apgalvo, ka mēs esam uz pareizās takas un itālim piekrīt arī mans Suunto.

Nākamie seši kilometri ir daudzu skrējēju murgs. Skatoties uz ceļu priekšā, tas izskatās praktiski taisns un tomēr tā nav. Visus sešus kilometrus tas ved nedaudz uz augšu. Kādu 1-2% un tomēr uz augšu. Skriešana pa super lēzeno kāpumu ir nomācoša, un tomēr es spēju tikt ar sevi galā un, izņemot kādas divas epizodes, kad uz piecām sekundēm pāreju soļos, es šo etapu visu noskrienu. Itālis un rumānis ir atstāti iepakaļus un Cimabanche ierodos 9. pozīcijā. Līderis ir gandrīz 40 minūšu attālumā, bet vismaz nav vairs nepārvaramās vēlmes izstāties.

KP6 – CIMABANCHE 66.9 km
Distance: 17.6 km; augstummetri: 283; Līdzens sākums, kam seko neliels kāpums un garš, tehniski vienkāršs noskrējiens. Etapa beigās gara taisne ar minimālu kāpumu.
Laiks distancē: KP5 -> KP6
1. Pau Capell 6:04:51 1. Pau Capell 1:25:24
2. Seth Swanson 6:19:16; +14:25 2. Didrik Hermansen 1:28:29; +3:05
3. Didrik Hermansen 6:23:20; +18:29 3. Andris Ronimoiss 1:29:25; +4:01
4. Seth Swanson 1:30:24; +5:00
9. Andris Ronimoiss 6:44:16; +39:25 5. Fabien Antolinos 1:30:35; +5:11

Kontrolpunktā satieku savu atbalsta komandu un nepālieti Sherpa, kurš sēž uz zemes un priecīgs ēd rīsus. Prasu pēc buljona, bet šajā kontrolpunktā tāda nav. Žēl. Arī nekā sāļā neesot. Iztieku ar kolu. Vienu pudeli kolas ielieku arī sev līdzi. Kaut kas vismaz sevī ir jādabū, jo esmu knapi pāri pusei. Vispār kontrolpunktā uzkavējos ilgi un brīdī, kad dodos prom, to ir pametis gan nepālietis, gan itālis, gan rumānis. Ārpus labāko desmitnieka gan esmu tikai neilgu brīdi. Sherpa, kurš kontrolpunktu pamet mirkli pirms manis, pazūd krūmos, un es atkal esmu desmitais.

Seko ceturtais kāpums. Šeit pirms diviem gadiem atdzimu kā fēnikss no pelniem, lai 20 kilometrus vēlāk vēlreiz nomirtu. Šoreiz nekāda atdzimšana nedraud. Lai cik labi man negāja iepriekšējā etapā, man joprojām ir nelabi un visvairāk to var just tieši kāpumos. Neloloju nekādas lielās cerības uz skriešanu pret kalnu un kāpumos cītīgi kāpju. Ātra kāpšana man vienmēr ir padevusies un noder arī šoreiz. Vēlreiz lēnām nokožu gan itāli, gan rumāni un lēnām no viņiem arī atraujos. Patīkama sajūta, kas nevelkas ilgi, jo tiklīdz kāpums atkal paliek skrienams es atkal tieku gandrīz panākts, jo paskriet nespēju.

Pārsteidzoši, bet līdz kalna augšai tomēr noturos priekšā un sekojošajā noskrējienā nevienam ceļu dot neplānoju. Noskrējiens nav grūts, un jāpiebremzē ir tikai dēļ tā, ka mainās virzieni, vai jāpārkāpj pāri kādai sētai, kas ir palikusi neatvērta. Vispār šis ir viens no maniem mīļākajiem etapiem trasē. Kāpuma augšdaļa ir nedaudz mežonīga. Akmeņi pļavās šeit ir izmētāti, kā pēc pamatīga sprādziena, bet, tuvojoties kontrolpunktam, paveras skats uz smuku kalnu pļaviņu, kurā lepni, skanot zvaniņiem, ganās govis.

Īsi pirms kontrolpunkta un govīm es pamodinu drona operatoru. Ieraudzījis mani viņš steidz pacelt dronu gaisā, bet manī iezogas neliela panika. Pēdējo reizi, kad mani Madeirā filmēja ar šo brīnumu, es izmežģīju potīti un tagad to noteikti nevēlos atkārtot. Viss beidzas labi un kontrolpunktā es ieskrienu 8. pozīcijā.

KP7 – MALGA RA STUA 76.4 km
Distance: 9.5 km; augstummetri: 518; Ne visai sarežģīts un ne visai garš kāpums, kam seko vairāki relatīvi vienkārši kilometri lejup.
Laiks distancē: KP6 -> KP7
1. Pau Capell 7:08:01 1. Fabien Antolinos 1:02:30
2. Seth Swanson 7:23:05; +15:04 2. Pau Capell 1:03:10; +0:40
3. Fabien Antolinos 7:28:58; +20:57 3. Seth Swanson 1:03:49; +1:19
8. Andris Ronimoiss 7:51:34; +43:33 9. Andris Ronimoiss 1:07:18; +4:48

Jau atkal tieku apdzīts kontrolpunktā. Šoreiz pamatoti. Es cītīgi ēdu buljonu un nevēlos pat domāt par skriešanu kamēr to nebūšu pieveicis. Itālis atkal ir garām, un aizskrējis ir arī pirms starta satiktais brits Damian Hall. Arī es pēc mirkļa ceļos un turpinu ceļu lejup. Ja noskrējiena augša ir patīkama, tad lejas gals ir ļoti tehnisks, un mans temps ir lēns. Tiesa, tā nav mana lielākā problēma. Zinu, ka, beidzoties noskrējienam un nedaudz paskrienot pa sekojošo taisni, sāksies pēdējais lielais kāpums. Kāpums, kas pirms diviem gadiem mani piebeidza.

Pirmie kilometri tam ir viegli, un es cītīgi kāpju pa priekšu itālim, kuru jau atkal esmu spējis apdzīt. No pieredzes atceros, ka drīz ir jābūt posmam, kur pagājušajā reizē kāpu praktiski rāpus, bet pēc tam sekos garš un mokošs kanjons. Pirmajos kilometros tuvojos arī britam, bet, sākoties kanjonam, viņš atkal sāk atrauties. Tikai mirkli vēlāk pie sevis sāku prātot, kur pazuda briesmīgais etaps ar rāpšanos? Izrādās, ka briesmīgs tas likās tikai pirms diviem gadiem, un šoreiz es pat viņu neesmu pamanījis. Kanjonu gan es pamanu. Viegli te negāja toreiz un arī šoreiz nekas nav mainījies. Kāpju, līdz vienā brīdī saprotu, ka man spēki ir galā, un pirmo reizi apstājos pavisam. Pagājis nedaudz uz priekšu, es atrodu strautu un metos iekšā. Leju aukstu ūdeni uz sejas, uz skausta, saslapinu arī rokas. Īsti nelīdz un tā vietā, lai varētu veikli kustēties uz priekšu, es pretī saņemu vēl vienu reiboni. Pastāvu, atjēdzos un turpinu uz priekšu.

Drīz vien kāpiens nedaudz iztaisnojas un pāris kilometri ir jāpavada izžuvušas upes gultnē. Šeit ir pilns ar akmeņiem, bet visādi citādi praktiski taisns gabals. Skaidrs, ka paskriet vairs nevaru un nokārtu galvu velkos. Tiklīdz ir jāšķērso strauts, metos tajā iekšā un mēģinu sevi atdzesēt. Vienīgās izmaiņas ir tās, ka tagad man ir pārsalušas rokas, bet ar nelabumu nepaliek ne par gramu labāk. Veroties atpakaļ, redzu, ka pavisam netālu ir mans itāļu draugs Ornati, bet viņam blakus ir nepālietis Sherpa. Viņi pa taisni skrien, bet vismaz kāpumos īpaši klāt nevelk, un tieši tāpēc nākamajā laika ņemšanas vietā ierodos viņiem priekšā.

KP8 – MALGA TRAVENANZES 89.5 km
Distance: 13.2 km; augstummetri: 777; Tehnisks, bet īss noskrējiens, kam seko neliela taisne un smags kāpums.
Laiks distancē: KP7 -> KP8
1. Pau Capell 8:52:46 1. Fabien Antolinos 1:30:43
2. Seth Swanson 8:57:37; +4:51 2. Erik Krogvig1:32:32; +1:49
3. Fabien Antolinos 8:59:41; +6:55 3. Seb Chaigneaux 1:32:55; +2:12
9. Andris Ronimoiss 9:31:35; +38:49 12. Andris Ronimoiss 1:40:01; +9:18

Šis pat īsti nav kontrolpunkts. Šeit var tikt pie ūdens un kolas, bet visādi citādi vīrus vairāk uztrauc radio, kurš lāga neko neraida, nevis mana ierašanās. Pēdējā mirklī gan viņi zombijam līdzīgo latvieti pamana un noskenē numuru, bet es turpinu ceļu augšup.

Pēdējie kilometri kāpumam ir reti riebīgi, un es atkal nespēju iekļauties tempā zem 10min/km. Kādā brīdī saņemu ziņu no komandas biedra Andra, kurš jautā, vai man negriboties zināt, kā man iet. Aizrakstu, ka labprāt uzzinātu un gandrīz aizrijos ar ūdeni, kad uzzinu, ka esmu 7. vietā (sistēmas kļūda, patiesībā devītais). Augstu, bet apgriežoties otrādi, es diezgan ātri izskaitu trīs sekotājus. Ornati ar Sherpa ir ļoti tuvu, bet nedaudz zemāk kāpumā var redzēt arī rumāni.

Taku spēles

Vietas gan ir mana mazākā bēda. Es pat teiktu, ka mani viņas neinteresē. Nomācošais nelabums mani nepamet, un papildus tam ir parādījusies bada sajūta. Tuvu virsotnei satieku kādu sievieti ar suni. Man tiek vaicāts, vai es piedalos sacensībās un, saņemot apstiprinošu atbildi, manā virzienā tiek veltīti veiksmes vēlējumi. Pasakos, paeju pāris metrus un uzlicis rokas uz ceļiem apstājos. Sieviete par mani apžēlojas un prasa, vai varot kā palīdzēt? Varbūt es vēlos ko apēst? Jā, jā un jā, mana seja atplaukst smaidā un ar badainām acīm skatos uz to, kas tiks izvilkts no somas, bet ak vai – sieviete izvelk sporta želejas, vienīgo lietu, kas man pašam netrūkst. Atsaku, bet cerīgi jautāju pēc kā sāļa. Sieviete apdomājas un saka jā, viņai esot sāls tablete. Saņēmis tableti, kāri to metu mutē tikai lai saprastu, ka esmu apēdis tableti, ko ir paredzēts šķīdināt ūdenī, lai iegūtu sporta dzērienu. Ne visai garšīgi, toties atspirdzinoši! Sasodītie itāļi un viņu angļu valodas zināšanas.

Līdz virsotnei kaut kā tieku. Šeit ir daudz cilvēku un visi mani uzmundrina sakot, ka tagad līdz kontrolpunktam tikai uz leju. Meļi tādi, es šo posmu esmu redzējis treniņā un zinu, ka viens kilometrs ir pret kalnu. Neskatoties uz to, skriešana uz leju uzmundrina, un brīdī, kad paskrienu garām akmenim, kur pirms diviem gadiem manas sacensības beidzās, es pat izspiežu smaidu. Lai kā arī nebūtu, es jau esmu ticis tālāk.

Mazajā kāpumiņā pamokos un īpaši cīnos ar psiholoģisko aspektu, jo visu laiku man uz astes min vesela grupa skrējēju kamēr priekšā ir absolūts tukšums. Neskatoties uz to, nākamajā kontrolpunktā, kur mani sagaida atbalsta komanda, ierodos saglabājot savu 9. pozīciju.

KP9 – COL GALLINA 96.5 km
Distance: 7.0 km; augstummetri: 468; Stāvs kāpums, kam seko vienkāršs noskrējiens ar kilometra kāpumu pa vidu
Laiks distancē: KP8 -> KP9
1. Fabien Antolinos 9:53:01 1. Fabien Antolinos 0:53:20
2. Seth Swanson 9:53:26; +0:25 2. Seth Swanson 0:55:49; +2:29
3. Pau Capell 9:58:17; +5:16 3. Seb Chaigneaux 0:56:01; +2:41
9. Andris Ronimoiss 10:34:28; +41:27 13. Andris Ronimoiss 1:02:53; +9:33

Ieradies kontrolpunktā, uzreiz sēžos pie galda. Man jau ir sagatavots buljons, kuru ēdot es klausos dažādus šausmu stāstus no atbalsta komandas. Šeit esot izstājies līderis Pau Capell, kuram esot atteicis gan vēders, gan acis. Tāpat arī uzzinu, ka šeit par pēdējo kāpumu pamatīgi sūdzējies ir lietuvietis Gediminas Grinius. Man viņam atliek tikai piekrist, jo tas kāpums tiešām bija velnišķīgi grūts. Aizsēžos! Atkal! Nepālietis prom, rumānis prom un titulētais francūzis Seb Chaigneaux, kurš uzradies no sazin kurienes, arī ir prom. Lai cik briesmīgi negribētos, ceļos un dodos trases pēdējos 24 kilometros.

Knapi esmu izskrējis no kontrolpunkta teritorijas, kad jau pāreju soļos. Krīze nav ilga, bet piespiesties skriet ir arvien grūtāk. Ja skrienu, tad neesmu lēns un kilometra laikā izdodas noķert francūzi. Viņš mani laipni palaiž garām, bet es paskrējis desmit metrus tālāk nolamājos un pāreju soļos. Ja vien es dabūtu euro par katru reizi, kad es tā izdaru. Briesmīga, briesmīga mode! Francūzis mani apdzenot velta man vāju uzmundrinājumu alé alé formā. Skaidrs, ka arī viņam neiet viegli un, kā vēlāk izrādās, arī viņš lielu daļu no Taku spēlēm ir veicis tikai uz buljona un kolas.

Sākas kāpums, un es atkal pāreju 12min/km režīmā. Kāpju, stāvu, ik pa laikam sēžu. Francūzis ātri pazūd no redzamības, bet par laimi aizmugurē arī nevienu nemana. Ik pa laikam ir sastopami tūristi. Kāds puisēns mēģina man turēties līdz un viņam ne tikai tas izdodas, bet viņš ir reāli 2 reizes ātrāks. Noteikti izskatos briesmīgi, jo visi uz mani skatās nedaudz ar žēlumu acīs. Tas labi, man arī gribas, lai mani žēlo.

Pēc tam, kad četrus kilometrus esmu mocījis gandrīz stundu un esmu atkritis uz 11. vietu, nonāku Rifugio Averau. Šī ir tikai laika ņemšanas vieta un piedāvājumā ir tikai ūdens. Tūristi ar interesi vēro, kā es sevi cītīgi aplaistu, bet es tam lielu vērību nepievēršu – atsvaidzinos un dodos tālāk.

KP10 – RIFUGIO AVERAU 100.5 km
Distance: 4 km; augstummetri: 457; Taisne, kam seko stāvs kāpums
Laiks distancē: KP9 -> KP10
1.  Seth Swanson 10:34:44 1.  Seth Swanson 0:41:18
2. Fabien Antolinos 10:35:19; +0:35 2.  Erik Krogvig 0:42:11; +0:53
3. Fulvio Dapit 10:58:42; +23:58 3. Fabien Antolinos 0:42:18; +1:00
11. Andris Ronimoiss 11:27:58; +53:14 21. Andris Ronimoiss 0:53:30; +11:12

Seko īss, bet stāvs noskrējiens. Tas man der, jo šeit es vismaz nezaudēju pārāk daudz laika, un arī nelabums šeit nav tik liels faktors. Tiklīdz trase atkal sāk iet uz augšu, saņemu īsziņu no Andra. Ziņas ir sliktas, es ne tikai vairs neesmu top10, bet tuvākā dāma esot 9minūšu attālumā. Kājas negribīgi, bet sāk kustēties nedaudz ātrāk. Prātā sevi šaustu par to, ka atkal ir jācīnās ar sievietēm. Vismaz Kanārijās un Madeirā es no šī spēju izbēgt, bet laikam jau nekāds dižais skrējējs neesmu, jo te jau viņas atkal ir. Lattelecom Rīgas maratonā zaudēšana āfrikānietēm vēl ir pieļaujama, 50km distancē pasaules čempionātā zaudēšana francūzietēm ir nepatīkama, bet arī pieļaujama, bet zaudēt manā pamatdistancē – no tā šogad es biju paredzējis izvairīties.

Ar visu saņemšanos temps nav augsts. Nevarētu īsti teikt, ka trase ļoti iet uz augšu, bet šis etaps ir tiešām tehnisks. Daudz akmeņu, kam jākāpj pāri, daudz līkumu, daudz tūristu. Lavierēju tam visam cauri, līdz nonāku līdz Passo Giau, punktam, kur pēdējo reizi trasē var satikt atbalsta komandu.

KP11 – PASSO GIAU 103.9 km
Distance: 3.4 km; augstummetri: 108; Īss un stāvs noskrējiens, kam seko tehniska sadaļa pret kalnu.
Laiks distancē: KP10 -> KP11
1.  Seth Swanson 10:57:41 1.  Seth Swanson 0:22:57
2. Fabien Antolinos 10:58:24; +0:43 2.  Fabien Antolinos 0:23:05; +0:07
3. Fulvio Dapit 11:23:25; +25:44 3. Matthias Krah 0:24:10; +1:13
11. Andris Ronimoiss 11:54:36; +56:55 10. Andris Ronimoiss 0:26:38; +3:41

Atbalsta komanda ir optimisma pilna un stāsta, cik visiem priekšā esot grūti. Grinius esot tikai nupat pametis kontrolpunktu, arī Sherpa neizskatoties labi. Lai cik tas dīvaini neskanētu, tas palīdz. Nē, ne tas, ka kādam citam iet grūti un ir iespēja viņu apdzīt, bet tas, ka tu apzinies, ka arī citi mokās, ka tu neesi vienīgais, kam ir grūti. Tieku pie jaunas kolas pudeles, noleju sevi no galvas līdz kājām ar ūdeni un dodos sev zināmajos pēdējos 17 kilometros no trases.

Lai arī galvā joprojām ir motivējošās domas par to, ka man strauji tuvojas sieviešu līdere, neko daudz no sevis izspiest nevaru. Labi apzinos, ka turpmākajos kilometros būs vietas, kur trasē uz aizmuguri varēs redzēt ļoti tālu, un tas mani priecē, jo varēs kontrolēt attālumu. Arī uz priekšu redzu tālu, un aizsniedzamā attālumā ir gan nepālietis, gan lietuvietis. Sākumā uz viņiem pārāk nekoncentrējos, bet, pienākot nelielam kāpumam, ir skaidrs, Taku spēļu izšķirošā daļa ir klāt, un šoreiz stiprākais būs tas, kurš spēs ātrāk paiet.

Vēlreiz Passo Giau

Kāpumā skats ir amizants. Grinius ik pēc desmit metriem piebremzē un pēta dabu, Sherpa kāpj bez pārtraukumiem, bet tik lēnā tempā, ka īsti lietuvietim nepietuvojas, bet es ik pēc pārdesmit metriem uzlieku rokas uz ceļiem, skatos uz saviem pirkstgaliem un smagi elpoju. Apbrīnojamā kārtā mana taktika izrādās visātrākā un ticis līdz kāpuma augšai esmu abiem konkurentiem nedaudz pietuvojies.

Kalna galā apstājos, lai paskatītos atpakaļ un, ak vai, kāpuma vidū jau kāds ir. Te nu tev bija 9 minūtes, šis indivīds ir labākajā gadījumā 5 minūšu attālumā. Jau samierinos, ka zaudēšu sievietei un sāku koncentrēties iešanas čempionātam, kurā aktīvi iesaistās arī Sherpa un Grinius. Pirmais ir nedaudz ātrāks, bet lietuvietim iet pavisam lēni, un nākamajā laika ņemšanas vietā brīdī, kad noskenē lietuvieša numuru, es viņam esmu jau tieši aiz muguras.

KP12 – MONDEVAL 107.7 km
Distance: 3.8 km; augstummetri: 214; Miksēts apvidus ar vienu nelielu, bet stāvu kāpumu.
Laiks distancē: KP11 -> KP12
1.  Seth Swanson 11:33:08 1.  Seth Swanson 0:35:27
2. Fabien Antolinos 11:34:44; +1:36 2.  Robert Hajnal 0:36:18; +0:51
3. Erik Krogvig 12:03:53; +30:45 3. Fabien Antolinos 0:36:20; +0:53
11. Andris Ronimoiss 12:35:33; +62:25 10. Andris Ronimoiss 0:40:57; +5:30

Pāris metrus vēlāk lietuvieti apdzenu. Parunājamies un novēlam viens otram izturību līdz finišam. Arī Gediminas cīnās ar nelabumu ļoti daudzu kilometru garumā. Es viņu labi saprotu. Vispār jau šim bija jābūt lielam mirklim. Gediminas esmu gribējis apdzīt jau sen, un līdz šim tas nebija izdevies, bet skaidrs, ka, ņemot vērā apstākļus, šī apdzīšana nav īpaši baudāma – es vienkārši māku iet ātrāk.

Pēdējā kāpumā noķeru arī nepālieti. Arī viņam iet ļoti grūti un uz uzmundrinājumiem viņš pārāk nereaģē. Tiesa, pirms esam nonākuši pēdējā kāpuma augšā, mūs apdzen. Jau ilgu laiku esmu vērojis, kā mums no muguras strauji tuvojas skrējējs, bet man par laimi tā nav sieviešu līdere, bet gan līderis no 48km distances. Viņa ātrums, salīdzinot ar mums, ir iespaidīgs, un, tiklīdz mēs esam apdzīti, viņš strauji pazūd tālumā.

Pašā kalna galā ar nepālieti ieturam pauzi. Tiklīdz esam izgājuši cauri vārtiņiem, kas ierobežo ganību platības, es uzreiz apsēžos uz sētas malas, bet nepālietis apsēžas uz blakus esošā akmens. Spriežam, cik nežēlīgi grūts ir šis skrējiens, bet diemžēl ilgi diskutēt mums nav lemts, jo tā sieviešu līdere jau tepat kaut kur vien ir. Ceļamies kājās un sākam pēdējo, 11 km garo, noskrējienu uz Kortīna D’Ampeco.

No nepālieša uzreiz izdodas atrauties, un ir skaidrs, ka mans vienīgais mērķis atlikušajos kilometros ir noturēt devīto vietu. Daži kilometri līdz pēdējam ēdināšanas kontrolpunktam Croda da Lago ir ļoti ātri un vienkārši, un es ļauju kājām ripot, cik vien ātri iespējams. Pirms paša kontrolpunkta pieņemu lēmumu, kas šajā skrējienā liekas jocīgs, bet, ņemot manu tendenci aizsēdēties kontrolpunktos, pareizs. Es šeit neapstāšos! Pietiek sēdēt! Pietiek slinkot! Man ir ātrāk jātiek līdz finišam!

KP13 – CRODA DA LAGO 111.6 km
Distance: 3.9 km; augstummetri: 123; Ar nelielu kāpumu sākumdaļā un ātru noskrējienu atlikušajā daļā.
Laiks distancē: KP12 -> KP13
1.  Seth Swanson 11:51:36 1.  Fabien Antolinos 0:18:14
2. Fabien Antolinos 11:52:58; +1:22 2.  Erik Krogvig 0:18:20; +0:06
3. Erik Krogvig 12:22:13; +30:37 3. Seth Swanson 0:18:28; +0:14
9. Andris Ronimoiss 12:56:28; +64:52 11. Andris Ronimoiss 0:20:55; +2:41

Noskrējiena turpinājums ir krietni sarežģītāks. Trase te ir ļoti stāva, ļoti šaura un vietām arī bīstama. Mani tas ne visai biedē. Esmu iemanījies uzticēties Osveikala piešķirtajam orientieristu teipam un lejā ripoju droši. Neskatoties uz to, ka neesmu ļoti lēns, tāpat visu laiku skatos atpakaļ, jo īsti drošs par savu pozīciju neesmu. Vēl vienu reizi mani nobiedē īsās distances skrējējs, kurš kādā brīdī man panesas garām, bet konkurentus nemanu ne priekšā, ne aizmugurē un, ieskrienot pēdējā laika ņemšanas vietā, esmu saglabājis 9. pozīciju.

KP14 – LAGO D’AJAL 116.9 km
Distance: 5.3 km; augstummetri: 37; Viss lejup, pārsvarā ļoti tehnisks noskrējiens.
Laiks distancē: KP13 -> KP14
1. Fabien Antolinos 12:15:01 1.  Fabien Antolinos 0:22:03
2. Seth Swanson 12:15:33; +0:32 2.  Julien Chorier 0:23:22; +1:19
3. Erik Krogvig 12:48:55; +33:54 3. Robert Hajnal 0:23:28; +1:25
9. Andris Ronimoiss 13:22:29; +67:28 7. Andris Ronimoiss 0:26:01; +3:58

Īsi pēc laika ņemšanas vietas aiz muguras parādās vēl viens skrējējs, tikai šoreiz bez numura. Izskatās, ka kāds vietējais ir iznācis paskriet un ir uztrāpījis tieši uz manis. Saņemu daudz uzmundrinājumu un tieku dzīts uz priekšu. Mani tas kaitina, it sevišķi, kad taisnajos gabalos nolemju pastaigāties, bet man to neļauj. Laipni palūdzu, lai itālis dodas vien savās gaitās, gan es savā tempiņā līdz finišam tikšu, bet tas maita ir neatlaidīgs. Noskrējienos viņš man ļauj sevi apdzīt, bet tiklīdz ir taisne, un es atkal eju, viņš kā muša ir klāt un dzen mani uz priekšu. Šādā veidā nocīnāmies līdz pat pilsētai, kur es arvien izmisīgāk sāku mest skatienu atpakaļ. Ātri vien to iemācās arī itālis un vietās, kur var redzēt nedaudz vairāk uz aizmuguri, viņš pēta horizontu un ziņo, ka gaiss ir tīrs.

No itāļa tieku vaļā tikai pārsimts metrus pirms finiša, no sirds viņam pateicos, jo bez viņa būtu vēl lēnāk. Viņš tik jautri man skraida apkārt, filmē un dzen mani uz priekšu. 100 metrus pirms finiša mani sagaida māsa, tieku pie Riekstu karoga un finišēju godam. 13:42:48 un 9. vieta, tikai divas minūtes priekšā francūzim Julien Chorier, kurš man nezinot pēdējos kontrolpunktos bija strauji tuvojies.

KP15 – CORTINA D’AMPEZZO 120.8 km
Distance: 3.9 km; augstummetri: 66; Viss vai nu lejup vai arī taisni etapi. Tehniski vienkāršs posms.
Laiks distancē: KP14 -> KP15
1. Fabien Antolinos 12:32:34 1.  Fabien Antolinos 0:17:33
2. Seth Swanson 12:34:41; +2:07 2.  Robert Hajnal 0:18:30; +0:57
3. Erik Krogvig 13:09:21; +36:47 3. Fulvio Dapit 0:18:40; +1:07
9. Andris Ronimoiss 13:42:48; +70:14 21. Andris Ronimoiss 0:20:19; +2:46

Viennozīmīgi vienas no grūtākajām sacensībām manā mūžā. Ar nelabumu nocīnījos 85 kilometrus un visu atlikušo sestdienu. Uzreiz pēc finiša pat kādu pusstundu pavadīju ārstu aprūpē, kur ēnā mierīgi pagulēju uz kušetītes. Vispār Lavaredo ir forša un, kā jau paredzēts, man ļoti piemērota trase. Top3 sasniegšana šeit ir pavisam reāls scenārijs, it sevišķi, ja izdotos uzlabot kāpuma daļas. Šoreiz, pateicoties nelabumam, pārāk daudz laika pavadīju kontrolpunktos, kur mani apdzina visbiežāk. Kaut vai to pašu Ornati es dabūju apdzīt vismaz reizes četras. Ļoti daudz zaudēju 3. kāpumā, kur sākās nelabuma krīze un 5. kāpumā, kur tā atkal atgriezās ar dubultīgu spēku. Šajos etapos vien jau varētu nomest 30-40 minūtes. Noskrējienos un uz taisnēm es esmu labs pat tad, kad man vairs nav iekšā. To lieliski parāda arī KP5->KP6 etaps, kur izdevās izcīnīt 3. vietu. Ja tur vēl atstātu tikai noskrējiena daļu un tai sekojošo taisni, domāju, ka būtu vēl labāk, jo lielu daļu no laika es zaudēju šī etapa pirmajos kilometros, kur mierīgā garā kāpu uz trases augstāko punktu.

Liels prieks, ka trases laikā atcerējos par buljonu. Ļoti man viņš nepalīdzēja, bet bez viņa, domāju, ka līdz finišam es netiktu. Kola bija mana vienīgā patiesā degviela pēdējos 85 kilometros, bet arī to es varēju iedzert tikai periodiski, un bija brīži, kad ķermenis arī to grūda atpakaļ. Taku spēļu upuru saraksts ir ļoti garš, ļoti daudzi no apkārtesošajiem skrējējiem līdz finišam netika, bet tikpat daudzi no apkārtesošajiem mocījās ar tādām pašām problēmām kā es. No finišētājiem zinu, ka ar vēderu problēmas bija 6., 8., 9., 11. un 13. vietai, bet noteikti ir vēl kāds, par kuru man informācijas nav. Vai iemesls ir karstums, dehidratācija vai kaut kas, ko mēs visi apēdām kontrolpunktā, par to grūti spriest, bet, ja man būtu jāmin, tad es liktu uz dehidratācijas un pārāk augstā tempa kombināciju.

Finišs

Ar izcīnīto vietu, it sevišķi ņemot vērā apstākļus, esmu ļoti apmierināts. Skaidrs, ka distancē pavadītais laiks varēja būt krietni labāks, un savā sākotnēji noteiktajā koridorā 12:30 -13:30 es neiekļāvos un līdz ar to arī I-TRA punkti man netika tik daudz kā gribētos (817).

Pasaules tūres kopvērtējumā pēc šī posma ieņemu 11. vietu, un vienīgā iespēja uzlabot savas pozīcijas man būs tikai 1. septembrī, kad startēšu 101 km garajā CCC distancē, jo decembrī notiekošajā Ultra Trail Cape Town tik daudz punktus vairs iegūt nevarēs. Lai uzlabotu savas pozīcijas Pasaules tūres kopvērtējumā, CCC vajadzēs finišēt vismaz 10. vietā un uz to tad arī atkal tiekšos.

Pasaules tūres kopvērtējums

Latvieši degustē 3000m augsta ledāja smaili ar kolas garšu

Šveices iezemiete Sanita, zinādama, ka augusta pirmās trīs nedēļas plānoju pavadīt Bernes tuvumā pie draugiem, piedāvāja nostartēt Glacier 3000 Run. Nedomājot piekritu, jo nebija iemesla atteikties pakustēties dienā, kad Latvijā notiek dzimtās pilsētas pusmaratons, kurā pirms trim gadiem debitēju skriešanas sacensībās. Gandrīz mājās, turpat netālajā Kurzemes piekrastē tika rīkotas Latvijas garākās piedzīvojumu sacensības un solidarizēties ar savu  komandu, kura trasē atradīsies 44 stundas, nenāktu par skādi. Lasīt tālāk.

Alpi sauc

Piektdienā 13. janvārī, braucot ar auto un klausoties radio, manu uzmanību piesaistīja tur izteiktais domu grauds – lai arī kādu ideju tu izteiktu, rēķinies, ka vienmēr atradīsies kāds, kas to realizēs. Šīs domas autoru vairs neatceros, bet atmiņā tā palika. Kāds gan tam visam sakars ar skriešanas portālu? Lasīt tālāk.

Mans pirmais maratons

Man ļoti patīk staigāt pa kalniem. Līdz šim divdesmit piecus gadus esmu nodarbojies ar orientēšanos, taču pēdējos gadus skrēju ļoti reti. Tagad esmu atsācis arī daudzmaz regulāri skriet un nolēmu, ka varētu šīs lietas kaut kad atvaļinājumā apvienot un noskriet savu pirmo maratonu kalnos. Pa asfaltu maratona distanci vēl šķiet neesmu gatavs skriet, vismaz tādas sajūtas man ir ikreiz pēc pusmaratona, tāpēc nolēmu, ka mans pirmais maratons būs pa kalnu takām. Pirmkārt, patīkamāks segums, otrkārt – ja paliek grūti, pret kalnu mierīgi var pāriet soļos un tu nebūsi tāds vienīgais. Lasīt tālāk.