Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Valmieras maratons.

Sveiki! Jā, jau atkal es dalos ar sacensību iespaidiem, bet neko darīt – es atkal noskrēju maratonu, un tas atkal bija īpašs. Īpašs gūto mācību dēļ. Rakstu nākamajā dienā pēc skrējiena, kamēr sajūtas vēl dzīvas. Kāpēc jāskrien trešais maratons tikai 2 nedēļas pēc otrā? Uz to man atbildes nav. Tu, cilvēks, vari kaut ko gribēt vai negribēt, bet maratons pie tevis atnāk, un tu viņu skrien.

Drusku bail jau bija. Nav tas īsākais gabaliņš, pie tam tik ātri pēc iepriekšējā. No vienas puses, baidījos, ka nebūšu vēl pietiekami atjēgusies, no otras puses, zinātāji zināja teikt, ka būšot superkompensācija. Tuvinieki teica, lai es beidzu stresot, jo neesot tak pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Ak… jau pieraduši. Par maniem pusmaratoniem neviens vispār neko vairs nesaka, uzskata jau par normālu parādību. Starp abiem maratoniem biju uzskrējusi 2 mierīgus koptreniņus, 1 orientēšanos un 2 10km sacensības (vienās pat 2.vietu dabūju). Bonusā pāris dienu pirms maratona saķēru iesnas un klepu, ko cītīgi dakterēju ārā ar zāļu tējām.

Pirmsmaratona naktī ļoti slikti gulēju – trausls, pusmurgains miegs. Jāceļas jau 5:30, fiksi sataisos, Krišjānis pie stūres, 2 pasažieri aizmugurē, un laižam uz Valmieru. Rīts skaists. Ieplakās miglas strēmeles, debesis brīnumskaistas, saullēkts neaprakstāms. Nāk miegs. Valmierā ir kaut kādi +4 grādi, auksti, tirināmies kultūras namā. Mamma tirinās visvairāk, jo viņai priekšā pirmais pusmaratons (iedomājieties, pirms gada viņa vispār vēl neskrēja, kas par progresu!).

Pirms starta dabūju buču, himna, starta šāviens, un stress pazūd. Skrienu it kā mierīgi. Pļāpāju ar cilvēkiem, nekur nesteidzos. Pirksti pārstāj salt pēc kādiem 2km. Pamanu, ka netīšām esmu pietuvojusies 3:45 tempa turētājiem. It kā neplānoju tik ātri skriet, bet nu labi – ja jau skrienas, varu pamēģināt paturēt līdzi. Ja šādi finišēšu, par 7 minūtēm labošu savu rekordu. Man stāsta par superkompensāciju – nevajag tos stāstus klausīties, nevajag! Dzintars grib skriet drusku ātrāk, es arī nemanot jau esmu pāris soļu priekšā TT. Nevajadzēja tā darīt! Tikai aiz muguras, balonu komfortablajā aizsardzībā! Pirmo no 4 apļiem pabeidzu lieliskā noskaņojumā, bez noguruma. Otro apli turpinu tikpat priecīgi, bet tad kaut kādā brīdī sajūtu, ka ir drusku jau grūti palicis, jūtu augšstilbu priekšējos muskuļus. Vajadzētu uzreiz mest nost tempu, kamēr nav par vēlu, bet ko es daru? Sāku cīnīties ar maratonu! Otrā apļa beigās! Tā nevajag darīt! Maratons ir dzīvs, viņu vajag mīlēt, nevis ar viņu cīnīties – tāpat zaudēsi. Otro apli arī pabeidzu normāli, pusmaratonisti finišē, es palieku krietni tukšākā trasē. Joprojām turos kopā ar TT, bet jūtu, ka ilgi tas tā vairs nebūs. Nolemju skriet ar viņiem, cik var, un tad mest nost tempu. Atkal kļūda! Nu nevajag trases vidū atstāt spēkus, ja vēl tik daudz jāskrien! Kādā 23.km palaižu TT prom, skrienu vientulībā, bet noskaņojums labs. Kaut ko domāju, nāk prātā visādas nesvarīgas lietas, mierīgi skrienu un priecājos par visu. Sāk durt sānā, bet zinu, ka nevajag pievērst tam uzmanību – pāries tad, kad beigšu par to domāt. Tā arī notiek.

Trešā apļa vidū man paliek slikti ar sirdi… Nu, ne jau tiešām slikti, bet es savā daudzu gadu sirdsslimnieka karjerā lieliski jūtu jau sliktuma priekšvēstnešus. Kad man trasē kāds prasīja, kas man noticis, es teicu, ka slikti – neiešu jau katram skaidrot, ka jūtu, ka drīz varētu palikt slikti. Kad to sajūtu, momentā pāreju soļos – skrējiens nav tik svarīgs, lai es riskētu ar savu veselību. Žēl jau ir. Pastaigāju, atpūšos, sajūtos daudz labāk, atkal skrienu, it kā viss kārtībā. Pa stāvākiem kalniņiem augšā gan pasaudzēju sevi un paeju. Biedē doma, ka esmu tikai trešajā aplī, bet drīz vien jau tas trešais aplis beidzas. Skaitu, ka, ja 4h TT mani noķers starpfinišā, es finišēšu 5 stundās pat tad, ja atlikušo distances daļu iešu. Dzeršanas punktos paeju, pārējo skrienu. Ceturtajā aplī pāris km jau noskrieti, un tad atkal ir kalniņš uz augšu, kuru es eju, un tad beidzot mani noķer 4h TT. Tikai tagad? Jā, nu labi. Sāku kalkulēt savu iespējamo finiša laiku, bet saprotu, ka jēgas tam tāpat nav. Dīvainā kārtā uzrodas brīvības sajūta – 4 stundās tāpat nebūs, tad kāda starpība, kas būs? Turpinu augšā iet, lejā vielgi, lēnām skriet. Satieku vairākus cilvēkus, kuri it kā man ir priekšā, bet beigās izrādās, ka pusapli vai pat veselu apli aiz manis. Es tik ātri kustos uz priekšu? Nu labi, par to prieks. Jūtos jau labāk un it kā iekšā būtu uzskriet kārtīgāk, bet to sev neatļauju veselības dēļ. Ļoti, ļoti grūti ir iet garām līdzjutējiem, kas cenšas uzmundrināt, bet es turpinu iet. Šausmīga sajūta uzvesties tā, it kā es būtu sanīkuļojusi, bet patiesībā to daru tāpēc, lai nedabūtu kaut kādu infarktu. Iekšā ir, bet ārā izlaist nedrīkst.

Pie beigām satieku ģimeni, kas mani uzmundrina (viņi to darīja visa maratona laikā, un ne tikai mani – kaut katram būtu tādi līdzjutēji!). Uzzinājuši, ka man palicis slikti, viņi man liek vismaz iet ātrāk. Ātrāk iet? Sajūtu, ka nevaru – man baigi piekusušas kājas. Skriet ir vieglāk. Beigās izrādās, ka tā mana iešana bijusi ātrāka, kā dažam labam skriešana. Pie kanāla pirms finiša kalniņa manējie atkal ir klāt un bļauj: “Gunta, Gunta!” Pārējie cilvēki uzķer un arī sauc manu vārdu. Tik aizkustinoši – maratona laikā pat sīkums spēj novest līdz asarām. Nolemju, ka to finiša kalniņu varu atļauties noskriet. Publikai gavilējot, to arī daru un, pie reizes vēl uzmundrinot cilvēku, kas man skrien blakus, finišēju 4:14:22. Oho, tīri tā neko, es nodomāju.

Pēc finiša ģimene ir klāt un palīdz man saprast, kas vispār notiek. Man saka, ka es esot malacis, ka esot labi noskrējusi. Jā, kā tad! Pie velna, kāda starpība? Nav ne pirmais, ne pēdējais maratons. Atpūšos, pačaloju ar citiem skrējējiem, izbaudu dienu un priecājos par smago medaļu. Mamma sāk stāstīt, kā viņai gāja viņas pirmajā pusītē, bet es jau visu zinu – man to trasē jau pavēstīja. Panīkstam apbalvošanā un laižam uz laukiem pie radiem. Pirtī pasildos, palutinu ķermeni. Pa ceļam uz Rīgu atkal klāt ir iesnas un klepus. Tad tikai saprotu, ka maratona laikā tas viss bija atkāpies. Vecās traumas, kas mēdz pabojāt sacensības, arī nesāpēja, par ko liels prieks. Mājās ierušinos vairākās segās un iemiegu smagā, dziļā, ilgā miegā. Šorīt visu bojā darbs. Gribētos palikt mājās un visu dienu gozēties ar tēju un grāmatu rokā un pārdomāt maratonā gūtās mācības. Nākamreiz būšu gudrāka. Cerams.

29 komentāri rakstam Valmieras maratons.

  • Lasma3 Lasma3

    Malace! Priecājos par Tevi, par to, ka distanci pieveici un ka proti savas veselības problēmas atpazīt un novērtēt. Gaidīju Tavu maratona stāstu. Nezkāpēc nedaudz šaubījos, vai šoreiz uzrakstīsi.
    Paldies, nepievīli!
    Tagad, Inta Amoliņa, gaidām stāstu no Tevis. Pirmais pusmaratons, kā nekā!

  • Interesanti uzrakstīts. Cita veida pieredze. Bet kur gan Valmierā būtu kanāls?? Laikam ezeriņš pārkristīts..

  • Sniega Rūķis Sniega Rūķis

    Šis ir tāds tā kā dienas citāts un “drauds” visiem skrienošajiem: “Tu, cilvēks, vari kaut ko gribēt vai negribēt, bet maratons pie tevis atnāk, un tu viņu skrien.”

    Cīņā ir cīņa un man prieks, ka ar prātu cīnījies ar maratonu! :)

  • ai-jucis ai-jucis

    Tu esi varonīte :) Brīnišķīgi aprakstīts!!! Super meitene!!! Lasot pilnīgi dzīvoju līdz Tavām sajūtām :)

  • Hiēna essnee

    Nujā, tas Dzirnavu ezeriņš man pieskaitījās kā kanāls:D

  • Ainars Ainars

    Bija prieks kopā paskriet. Viss pareizi – savs ķermenis jāpazīst un jāklausa. Tagad gaidam arī mammas atskaiti:)

  • Rozamunde Rozamunde

    Šito varētu izkonspektēt, jo daudz vērtīgu mācību! :) Malacīts!!!

    Inta laikam vaigus piepūtusi raksta? ;)

  • Andulis

    Maratons ir dzīvs, viņu vajag mīlēt, nevis ar viņu cīnīties – tāpat zaudēsi.” – šis iekrita acīs, dikti jauks :)

    Paldies par pamācošo stāstu. Man bija 80. maratons, bet pieļāvu to pašu priekšā līšanas kļūdu, tik ar citu TT kompāniju :) Labi, jāsaka godīgi – negribējās, bez tam, arī pazaudēt Māri T … bet tik un tā pazaudēju :)

    Par to divnedēļu pauzi starp maratoniem.. ej nu zini, katram citādi. Var jau – bet ar drusku ilgāku maratonu pieredzi, tā domāju. Trešajā šķiet vēl par agru to mēģināt. Bet ko darīsi, ja “maratons atnācis”.. Lai ātra atkopšanās!

    Rozamunde: nu, nav jau šī TIK gara atskaite, ka jākonspektē.. Vienkārši iemācīties no galvas, un viss! :) Būs vienkāršāk :))

  • guncha guncha

    maratoni ir bija un būs, tomēr bez attiecīgas pieredzes neieteiktu mocīt sevi Voļdas stilā (tāds personāžs ir tikai viens).Maratons jāskrien tad, kad esi tam gatava, Tev nevienam nav nekas jāpierāda. Saudzē sevi!

  • Inga_K Inga_K

    [i]“Maratons ir dzīvs, viņu vajag mīlēt, nevis ar viņu cīnīties – tāpat zaudēsi.”[/i] – viedi vārdi :) Man arī ļoti patika :)
    Tu esi drosmīga, ja uzdrošinājies Valmierā ar tik mazu pauzi skriet maratonu, un prieks, ka izdevās bez apskādētas veselības, malacis :)

  • Elīna K Elīna K

    Prieks par Tevi un Tavu mammu! Paldies ka padalījies savos iespaidos! :)

  • pulvermuca pulvermuca

    Ar tām superkompensācijām nekad neko nevar zināt, es pagājušo gad nedēļu pēc 84.4km Laulasmaa Ultra noskrēju personisko Ventspils pusītē, šogad pēc mēneša smagas slimošanas Valmierā atkal PB pusītē. Abas reizes uz starta izgāju ar mērķi tikt līdz finišam, un tikai trases otrajā daļā tika piestrādāts, lai personisko izskrietu. Piemēru no tā citiem neiesaku ņemt, jo var sanākt pārcensties.
    Šogad esmu sapratusi, ka vislabprātāk skrienu viena arī sacensībās, jo es ļoti pielāgos citu tempam un līdz ar to gan varu sevi pārvērtēt, gan sabremzēt.

  • Andulis

    Ka tik beigās vēl neizrādās Amoliņas attālos rados ar Ņiloviem.. :D

  • Rozamunde Rozamunde

    Inta varbūt labi pazinusi kādu no Ņiloviem :))

  • ui, man až sirds sažņaudzās, izlasot par tiem sliktuma priekšvēstnešiem! Labi, ka viss labi beidzās!:)

    Prieks par tik apņēmīgiem un stipriem(jo īpaši garā) cilvēkiem!:)

  • Hiēna essnee

    Viss kārtībā, es apzinos, ka neesmu kā Valdis, un negrasos skriet pa vairākām gonkām dienā:) Atpūtusies biju, kļūdas un veselības problēmas iegāza. Vajag jau arī kādu pamācošu skrējienu, nevar tikai lidot vien!

  • Kolosāls raksts! Lielisks!
    Un kādas pērles:
    “maratons pie tevis atnāk, un tu viņu skrien”,
    “Maratons ir dzīvs, viņu vajag mīlēt, nevis ar viņu cīnīties”.
    Paldies!

  • RimantsL RimantsL

    Uhhh!!! Cepuri nost!

  • Aija Valtmane Aija Valtmane

    Tai kalniņā, kur 4h kompānija tev pagāja garām, arī man bij iestājies grūtumiņš, tāpēc tevi nepamanīju. Bet TT bija uzdevuma augstumos un pivilka mani atpakaļ bariņā.
    Amoliņu dāmas trases malā bija arī man milzu atbalsts, kas palīdzēja izmīlēt pirmo maratonu līdz finišam! :)

  • andrisbaranovskis

    Labs raksts :)
    Pareizi ir, vajag to maratonu mīlēt ;)

  • Ilze FM Ilze FM

    Apbrīnojama meitene ar vienreizēju cīņassparu un spēju tai pat laikā saglabāt veselo saprātu un piebremzēt. Paldies, ka dalies iespaidos, Tavus stāstiņus vienmēr prieks lasīt.:)

    Sveicieni arī māmiņai! Jūs esat tik iedvesmojošas!

  • in

    Prātīgi izvēle. Maratonu ir daudz, būs vēl arī citi. Sirds ir tikai viena, tā ir svarīgāka.

  • Es gan savlaicīgi paņēmu brīvu pirmdienu :)) bija forši pagulēt ilgāk un pabumbulēt pa māju.

  • Māris T Māris T

    Jocīgi sametās, kad 4.aplī pamanīju tevi soļojam.
    Lieliski uzrakstīts. Tā turpināt! Uz takas un klaviatūras arī.

  • edGars

    Paldies par stāstu.
    Tik liktenīgi ir ar tiem maratoniem? Kad atnāk, tad jāskrien? :)

    Domāju, ka lieliska motivācija būtu: “nākamo buču dabūsi finišā” :)

    Tu jau mums esi tempa turētāju tempa turētāja :) Kā lai neskrien pa priekšu :)

    Galvenais, ka zina taču, ka tā darīt nevajag, bet nē…. :) Manuprāt uz katrām sacensībām noskaņojoties ir jāņem vērā to garums. Organisms jau ir gudrs un laikus pasaka uz ko ir spējīgs un uz ko – ne. Tikai mēs citreiz ieklausāmies agrāk, citreiz vēlāk. Mana vienīgā (neskaitot Laulasmā) pāriešana soļos sacensību laikā bija Ozolnieku 10km sacensībā, kad sagribējās paskriet kopā ar puišiem pirmo aplīti. Arī jutu, ka uzsāktajā tempā noturēšu vien vienu apli, ne divus. Tad pārgāju soļos un prātīgi turpināju.
    Otrā reize bija reiz Liepājas pusmaratonā, kad, kā saka “no sūda centos izspiest vasku” (skriet bez trenēšanās). Noskrēju pirmos 10 km ar 1h30 un dabūju mest nost tempu. Arī toreiz jau pēc 5km jutu, ka temps būs pa ātru.

    Redzēju Tevi vāju finišā, sapratu jau, ka vājums bija iestājies ātrāk. Bet sev gribēju iestāstīt, ka tikai finišā. Nevajag sevi mānīt.

    Ar Valdi prātā palikusi viena saruna, frāze “bez ticības jau neko nevar”.

    Man ir mazliet kauns, ka neesmu sejā vēl iepazinis Tavu mammu (viņa mani gan ir), bet gan jau to var labot, varbūt Siguldā (vai nu pusmaratonā, vai kalnos)

  • july july

    Skaists skrējiens, skaistā laikā un vietā. Sekojot Endo jau sapratu, ka kaut kas noticies, bet nodomāju, ka Gunta jau nepadosies un maratons tiks pieveikts. Bija milzīgs prieks tevi sagaidīt pirmsfiniša kalniņā, redzēt, ka viss OK!

  • Blogā vairākas pērles. Un finišs 1h20 ātrāk par noslēdzošo ;)

  • Hiēna essnee

    Es tak maratona laikā biju pilnīgi pārliecināta, ka tu esi man priekšā!:D Kad lasīju tavus komentārus par pēdējo vietu, tad tikai atausa saprašana, ka tad, kad satikāmies, es biju par apli tev priekšā. Tas bija kaut kas neticams:)

  • Andulis

    Matīss trenējās noslēgt… Taču jāatzīst: kas izdevās Valmierā, tas tomēr viņam Hellādā nesanāca ;)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.