Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Viens sasodīts, skaists Berlīnes maratoniņš.

42045468_1990791317653829_154614570638376960_o

Par to, ka vēlreiz varētu aizbraukt uz Berlīnes pusmaratonu, es jau kādu laiku domāju, bet tad plānus izjauc skrējiens uz Valmieru, tad tās trakās Kanārijas, un tā es palieku sapņojot, ka kādu pavasari atkal atgriezīšos Berlīnē un tur skriešu pusmaratonu. Man tur patika, jo tur ir ne tikai plakana, skaista trase, bet arī smuka pilsēta. Es, protams, zinu, ka Berlīnē notiek arī viens no top6 maratoniem pasaulē, bet tas, ka es uz turieni varētu braukt skriet, man pat sapņos nerādās. Tā teikt, kad sapņo, tad aizver acis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka es taču maratonus neskrienu. Bet, kā gadījās kā ne, tiek izteikts piedāvājums braukt uz Berlīni skriet maratonu, un šo iespēju ir grēks laist garām jau vien tāpēc, ka otras tādas iespējas diez vai man būs. Vēl jo vairāk, ja pie rudens braucieniem esmu ierakstījusi: “Es varbūt varētu gribēt skriet skaistu ārzemju maratonu, bet laikam vairāk gribu braukt uz Lapzemi slēpot”, tad kā lai neskrien? Lai arī labi zinu, ka skriet maratonu divas ar pusi nedēļas pēc Monblāna un nedēļu pēc nobrauktiem 100km nav prātīgi. Bet, kā zināms, prātīgiem vecākiem ir prātīgi bērni.

Berlīne mūs sagaida ar patīkami siltu laiku. Pie viena es priecājos, ka lielo karstumu te sola tikai pēc maratona. Pietiekami lielos ārzemju pusmaratonos esmu bijusi, bet šis maratons pārspēja visas manas iedomas. Jau vien ar tiem cilvēku pūļiem, kas no rīta vēlās milzonīgās starta zonas virzienā, gan arī ar drošības kontroli, ieejot starta zonā, nemaz nerunājot par dalībnieku pūļiem, kas devās uz savu starta koridoru. Man ir G bloks un otrais starta vilnis (par to, ka palaidīs kā trešo, es uzzināšu tikai startā). Tātad viens no smagākajiem (lasīt – lēnākajiem), bet no otras puses skatoties, sākot skriet, man nebūs daudz jādomā, vai nesākšu skriet pa ātru. Nav jau tā, ka dažas dienas pirms starta nebūtu pētījusi iespējamo skriešanas tempu un potenciālo finiša laiku, un nedomātu, ka varbūt vajadzēja rakstīt labāku maratona finiša laiku nekā man ir, bet, ja no otras puses skatās, tad kāda starpība, it īpaši, ja man nav ne jausmas, kā man skriesies un kā uzvedīsies mans vēders (pēc Monblāna finiša viņš uz dažām dienām nedaudz apvainojās uz manām izdarībām un turpināja pa brītiņam protestēt, atgādinot par sevi kopumā vēl kādu nedēļu, tas ir, nedaudz pacīnījos ar caureju un gribu ēst, bet neko nevaru ieēst).

Meitenes dodas uz startu

Meitenes dodas uz startu

Brīdī, kad tieku līdz savai starta zonai, tā jau ir manāmi pilna. Nekas. Laika daudz un trase gara. Pacilājoša mūzika, valstu apsveikumi, iepazīstināšana ar elites skrējējiem, viņu starts, pirmā viļņa starts, atkārtota dalībnieku uzmundrināšana, otrā viļņa starts. Un te man pirmais mulsums, ka neesmu otrajā, bet, kā izrādās, trešajā vilnī. Nu neko. Ekrānos elites skrējēji, trase no augšas un jau atkal dalībnieku uzmundrināšana.

Starts. No manas vietas līdz startam – 3 minūtes, tāpat kā Rīgā. No oficiālā starta līdz brīdim, kad šķērsoju starta līniju, – 33 minūtes. Šķērsoju starta līniju un palaižu pulksteni. Maratons ir sācies. Jau pirmajos metros jūtos kā pašmāju sacensību līderis, kas apdzen skrējējus pa apli, jo līkumot garām lēnākiem skrējējiem sanāca daudz un dikti. Iesākumā paskrējām garām Uzvaras kolonai (Siegessäule), tad turpinājām skriet pa plato ielu, līdz nākamajā aplī pagriezāmies pa labi. Pagaidām viss forši. Skrienas labi, nedaudz jau sāk tracināt tie lēnākie skrējēji, kas jāapdzen vai arī tie lēnākie skrējēji, kas kā reiz izdomā izskriet tev priekšā. Nav jau tā, ka es lidotu gaismas ātrumā, bet arī mans ātrums 5:15min/km nav lēns. Tā ik pa laikam pukojos uz kādu, kas man pa priekšu iet. Vai zinājāt, ka labākā vieta, lai tiktu garām ir skriet pa trotuāru, protams, tas ir tādā gadījumā, ja trases malā nestāv atbalstītāji vai arī, ja trase nav norobežota ar lentām. Un atbalstītāji trasē ir visu laiku. Pirmajos 5km viss ir labi, gandrīz labi. Ja neskaita, ka saule kāpj aizvien augstāk un augstāk un to, ka aizvien vairāk sāku nožēlot, ka nepaņēmu trasē līdzi savu ūdens pudeli. Mierinu sevi ar domu, ka ūdens punkti ir daudz, un kaut kur pa vidu vēl ir ‘ielej ūdeni savā glāzē pats’ ūdens punkti. To, ka šie ūdens punkti vismaz sākumā būs slikti pamanāmi un ļoti tuvu pēc lielajiem ūdens punktiem, es nezināju, bet sava expo paņemtā mīkstā ūdens krūzīte man bija līdzi. Ūdens punkts iekārtots pie baznīcas, tā arī nesapratu, vai baznīcas zvani skanēja tāpēc, ka šajā vietā atskrēju apaļā stundā, vai arī visu laiku, lai uzmundrinātu visus dalībniekus. Man jau patika tās zvanu skaņas. Trase tālāk ved pa Berlīnes dzīvojamo māju ielām, zem dzelzceļa, kur pirmo un ne pēdējo reizi redzēšu izkārtu plakātu ar uzrakstu, ka “jūs atrodaties ātrākajā maratona trasē”. Pirmo un ne pēdējo reizi šķērsojam Šprē upi. O, šo vietu es atpazīstu. Te pa labi ir starta zona, nopriecājos par noskrietiem 7km. Tālumā manāms televīzijas tornis, kurā tā arī šoreiz nesanāca uzbraukt. Taisnas, garas ielas, daudz māju, tramvaja sliedes. Nedaudz pukojos uz sevi, ka līkumu paņēmu pa iekšmalu, nevis ārmalu, jo manā pusē vairāk skrējēju. Šis ir jāatceras priekšdienām. Bet tai pat laikā piefiksēju, ka visās vietās, kur trasē ir kāds šķērslis, tam priekšā ir brīvprātīgais, kas ar karodziņu par to norāda. Vispār jau viņi reizēm norādīja arī virzienu pa kuru pusi apskriet šķērsli. Dzeršanas punkts. Atbalstītāji trases malā uzmundrina skrējējus, lasot viņu vārdus no numura, mūzika trases malā, te pūtēji, te dziedātāji, te bungas. Forši. Skrienu garām un aplaudēju. Paldies jums.

Uzvaras kolona (Siegessäule)

Uzvaras kolona (Siegessäule)

Noskrieti 10km. Pie sevis nosmejos, ka ceturtā daļa no maratona jau kabatā. Ja būtu pusīte, tad jau būtu puse, bet kas tev to dos. Pilsētā ainava mainās no vēsturiskām mājām, ielām ar kokiem to malās, grafiti uz sienām, līdz pat blokmājām, parkiem, baznīcām un jaunuzceltām spīdīgām biroja ēkām. Tāda tā Berlīne ir. Te kādā brīdī pamanu rindu ar vienādām mašīnām un pie sevis nodomāju, nez, kas te notiek. Kā, kas notiek? Ūdens punkts. Lai slava tam. Aplī milzu strūklaka. Vispār jau es neatteiktos tur iegāzties un pagulēt, bet laikam nesanāks, jo ir jāskrien, eh… Nopīkst 14km. Nopriecājos, ka trešā daļa jau noskrieta. Tīri neslikti pagaidām skrienas. Paskatos pulkstenī un prātā parēķinu iespējamo izskrienamo pusmaratona finiša laiku, tai pat laikā pie sevis nosmīnot, ka gan jau līdz kādam ātram pusmaratonam ar’ kādreiz tikšu. Vispirms jāpiebeidz šis maratons. Tepat kaut kur pāris kilometru attālumā ir mājas. Vilinoši. Paskrienam garām kaut kādai baznīcai. Visapkārt zaļi koki, vairākkārt izskrienam zem dzelzceļa pārvadiem – tiltiem.

20180916_105326(0)

Ilgi gaidītā pusmaratona atzīme. Es te varētu arī finišēt. Man pietiek. Ļoti nemanāmi pēdējos kilometros ir piezadzies nogurums, un sāku prātot par kādas U, S vai H (lasīt tramvajs, autobuss, metro vai vilciens) līnijas izmantošanu. Dalībniekiem šodien transports pa brīvu. Bet, ja tā padomā, es tak gribu to finiša medaļu un finiša rezultātu. Skrien. Apnika, apnika, apnika. Varbūt ne gluži tagad, bet apmēram no šī brīža sākās skrējiens no viena dzeršanas punkta līdz nākamajam dzeršanas punktam. Tie trīs līdz četri kilometri starp viņiem vilkās kā mūžība. O! Vienā no mājas logiem skan Rammstein – Du hast. Lūk, to es saprotu, tas ir komforts, bet tas neatrisina vienu sasodītu problēmu – ir jāturpina skriet. Nezinu, kā pagāja tie kilometri, bet zinu, ka viņi vilkās veselu mūžību. Es spēju tikai priecāties par apkārt esošo ainavu, atbalstītājiem, no kuriem dažus jau paspēju ievērot arī iepriekš trases malā. Kaut kur trasē dzirdu, ka ir uzstādīts pasaules rekords maratonā. Kruti. Tāpat vienu brīdi mums līdzi skrien viens čalis un uzmundrina ar visādām asprātībām tā, ka jāsmejas. Patīkami. 27.km tieku pie divām organizatoru sarūpētām želejām skrējējiem (varēja jau ņemt, cik grib). Domāts, darīts. Jāapēd. Fu, salda, bieza, lipīga un pretīga. Šī bija pirmā un vienīgā reize, kad trasē uz zemes nometu želejas iepakojumu (tukšās glāzītes neskaitās). Kā vispār tādu iekšā var dabūt bez ūdens? Skrienu un pukojos, ka tagad nezin cik ilgi būs jāskrien ar to pretīgo sajūtu mutē. Nu labi, vismaz domas bija uz ko citu novērst, tas, protams, bija līdz brīdim, kad nedaudz tālāk samanīju tik ļoti ilgi gaidītos plakātus ar paziņojumu par dzeršanas punktu. Ja ļoti sakārojas, tad te var tikt arī pie masāžas, bet pie sevis nosmejos par vakar dzirdēto par to, kā pēc masāžas paskriesi ar lipīgām kājām. Ko es – turpinu ceļu. Drīz arī parādās pirmie plakāti, ka pēc 13km alus. Jā, kāda nu kuram motivācija. Tas liek pasmaidīt.

20180916_110013

Vienīgais, par ko es spēju domāt ir – kur ir finišs. Kāpēc man ir tik grūti? Kāpēc man nav spēka? Kāpēc tās sasodītās želejas nepalīdz? Kāpēc man visu laiku tik ļoti gribas dzert? Nē, nu vispār es arī priecājos par to, ka tā sasodītā saule ir pazudusi aiz mākoņiem un, ka mans vēders uzvedas pārsteidzoši labi un ne par ko neprotestē. Kā arī par to, ka trasē aiz kokiem ir ēna. Brīžiem sekoju uz asfalta uzvilktajai zilajai līnijai jeb labākajai trajektorijai, pa kuru skriet. Protams, ik pa laikam pētu luksoforus un pēc tiem mēģinu saprast, kurā vēsturiskajā Berlīnes daļā es tagad atrodos (tie mums ierastie ir Rietumberlīnē, tie otri dīvainākie – Austrumberlīnē). Atkal jau pagrieziens, un trase ved uz leju. Tālumā priekšā skrējēju pūļi, kļavu aleja. Skaisti. Atceries, ka ik pa laikam plakāti vēsta, ka tu aizvien atrodies ātrākajā maratona trasē un, ka, kamēr tu aizvien skrien, jau ir uzstādīts pasaules rekords maratonā, par ko runā atbalstītāji. Ja vien es šo lejupceļu spētu savā labā izmantot. Esmu palikusi ļoti, ļoti lēna. Ja pēc sajūtām šķiet, ka es jau skrienu kādas 6:30min/km vai lēnāk, tad pulkstenis tā nedomā un teic, ka es skrienu apmēram 5:40min/km. Lai jau. Es gribu apstāties, atpūsties, pagulēt. Nez, no kurienes asaras ar’ acīs sariesušās. Jā, man ir tieši tik grūti, ka gribas pat raudāt, bet ko es? Es turpinu piespiest sevi neslinkot, skriet un kustēties uz priekšu kaut vai gliemeža tempā, jo skrienot es tāpat ātrāk nonākšu finišā nekā tad, ja iešu. Paskrienu garām policistiem, kas vāķī kādu kritušu skrējēju. Ja es tagad apstāšos un apgulšos pagulēt, tad ne atbalstītāji, ne brīvprātīgie, ne mediķi to nesapratīs. Bet es tik ļoti, ļoti gribu nedaudz pagulēt, atvilkt elpu, atpūsties, uzlādēt baterijas un tad turpināt skriet. Tāpat kā toreiz, skrienot uz Valmieru, kad gulēju uz soliņa un vēros zvaigznēs. Tas bija tik labi. Skrien, nepīksti. Apēd trasē dabūto želeju. Apēd! Ar otro reizi saprotu, ka tā ir silta tēja nevis silts alus, kas tiek piedāvāts dzeršanas punktos. Ūdens vienā rokā un tēja vai enerģijas dzēriens otrā rokā. Tā no viena dzeršanas punkta līdz nākamajam.

Ķeizara Vilhelma piemiņas baznīca

Ķeizara Vilhelma piemiņas baznīca

Pēdējie 10km ir pēdējie 10km. Viņi ir sasodīti gari un jebkurš nelīdzenums (bruģis, zīles vai tramvaja sliedes) trasē ir papildus šķērslis, tieši tā pat kā jebkurš priekšā esošs lēnāks skrējējs, kas ir jāapdzen un tādu paliek aizvien vairāk un vairāk. Pie sevis gan nosmejos, ka it kā es skrietu ātri, bet laikam jau par šiem skrienu ātrāk. Nezinu, vai man tikai tā likās, bet mūzika palika tikai skaļāka un vairāk. Nē, tu nepāriesi soļos. Tu šo maratonu noskriesi. Tu to vari. Kustini kājiņas, aiziet, aiziet. Nebūs te tev nekādas slinkošanas. Saņemies un skrien. Tas viss bija līdz brīdim, kad es 37km dzeršanas punktā padevos un gāju. Tik daudz es sev tai brīdī atļāvu, lai arī uz sevi pukojos par savu šo pieļauto vājumu, bet vismaz kaut kā nedaudz varēju uz brītiņu atjēgties.

Pēdējie 5km. Tā ir vesela mūžība, tieši tik gara mūžība, kā mēs aizvakar no rīta skrējām pa tuvējo parku. Bet tas bija aizvakar un tas nav šodien. Pēc 2km es padodos otro un pēdējo reizi dzeršanas punktā, jo zinu, ja nekas nenotiks, tas ir, ja turpināšu skriet tādā pat tempā, tad no 4h es izskriešu, un personiskais rekords maratonā šā vai tā man būs. Šo garo, taisno ielu atpazīstu. Drīz jābūt finišam. Vēl viens dzeršanas punkts. Nē, nekādas iešanas. Paņem savu glāzīti un skrien. Nekādas slinkošanas. Es teicu – nebūs. Paskaties, kā viņi iet, tu skriesi, lai arī cik tev pašai liekas, ka ir grūti un nevari. Tu vari noskriet ultru un nevari noskriet vienu sasodītu, plakanu maratonu, smieklīgi. Jā, protams, atradu, ar ko salīdzināt, bet. Nekādas slinkošanas, skrien! Paskrienam garām Berlīnes koncertzālei, Franču katedrālei, Berlīnes operas namam, un tad jau tālumā manāmi Brandenburgas vārti. Tos, kuri pēdējos 2km iet, un tādu ir daudz, uzmundrina ar divtik lielu sparu. Ai, nu labi. Pēdējos kilometros uzmundrina visus un daudz.

41968161_1990791294320498_1052834442894114816_o

Pēdējais kilometrs aizvien velkas kā mūžība. Tajā, ja kādam ir vēlme, var tikt pie alus. Vispār jau alu varēja dabūt arī kaut kur pa ceļam, jo vietējie ar saviem papildus dzeršanas punktiem rūpējās par dalībniekiem. Kāpēc tie vārti ir tik tālu? Jau laicīgi zinu un esmu piefiksējusi, ka manam pulkstenim no oficiālajām kilometru atzīmēm kļūda ir apmēram 300m. Izskrienu cauri Brandenburgas vārtiem, redzu atzīmi 42km, tūlīt, tūlīt ir jābūt finišam. Ar acīm meklēju finiša arku, bet viņa ir tik sasodīti tālu, ka, tik ļoti gribēdama izskriet no 4h un ātrāk sasniegt to sasodīto finišu, pēdējos pārsimts metrus neapzināti, bet ievērojami kāpinu tempu.

20180916_170010

Ir finišēts viens sasodīts, skaists Berlīnes maratoniņš pēc 3h58min53sek. Šis bija mans ceturtais asfalta maratons no sešiem pieveiktiem.

p.s. Lai maratonu skrien tie kam, viņš patīk, es labāk izvēlos ultras, velo, slēpes un kori.

2 komentāri rakstam Viens sasodīts, skaists Berlīnes maratoniņš.

  • Lubyz Lubyz

    Paldies par ieskatu… man pat palika grūti lasot ;)

  • Hiēna Hiēna

    Es pilnīgi sajutu, kā tu uz beigām sāki skriet ātrāk tāpēc, ka ir grūti, un gribas, lai tas vienreiz ir galā :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.