Biedriem

Komanda piedalās

Rekordu Berlīne

sportograf-137645958

Maratons tāda interesanta lieta. Katrreiz citāds. Gana īss, lai nebūtu sevi visu dienu jāmoka, bet arī pietiekami gara distance, lai visu ko paspētu piedzīvot un izjust. Lai pārbaudītu sevi, savas robežas, gribasspēku un neatlaidību. To, cik labi esi sagatavojies un cik tevī ir iekšā, jo enerģija – tīri fizioloģiski – agrāk vai vēlāk beigsies. Skriesi par ātru un vari netikt līdz galam; risks, kas var arī neattaisnoties.

sportograf-137136721

Ka skriešu Berlīni, zināju jau sen. Pirms vēl vispār pieteicos loterijai. Šķiet, ka jau 2015. gadā par to sāku domāt un 2016. gada Frankfurtes rezultāts ļāva kvalificēties, kā arī tikt uzreiz A koridorā. Tā arī biju ieplānojis, ka 2017. gadā maratonā necentīšos uzstādīt personisko rekordu, bet 2018. gan. Beigu beigās sacensības pagājušajā gadā sanāca diezgan daudz un pēdējo reizi tā īsti skriešanu izbaudīju vien pērnā gada pavasarī, kad personiskā rekorda līmenī noskrēju Liepājas pusmaratonu un turēju tempu Rīgas maratonā.
Kopš tā laika attiecības ar skriešanu arvien pasliktinājās līdz šim pavasarim, kad tā jau izsauca klaju riebumu, kas izpaudās fiziski. Bija treniņi, kad, sākot skriet, reiba galva, nāca virsū karstuma un aukstuma viļņi – it kā jāskrien intervāli, bet ķermenis vienkārši saka, ka nebūs. Bet sacensības tuvojas, nevar neskriet un tā nu tu dzen pats sevi vēl dziļāk bedrē.
Piltene pagājušā gada beigās bija kārtīgs spēriens pa pakaļu, pēc kuras gan spēju atgūties un ne bez veiksmes tikt uz pjedestāla Magdeburgā, taču īstu paliekošu gandarījumu tas nesniedza – rezultāts viduvējs un arī tālāk nevarētu teikt, ka viss izdevās kā plānots. Malagas maratons slimības dēļ pat tūrisma režīmā bija smags pārbaudījums un no 12h garā sapņa Igaunijas mežos beigās arī metās melns gar acīm. Biju sevi izsmēlis un tā arī jutos.
Februārī jau bija jāsāk gatavoties Hanoveres pusmaratonam, kurā cerēju atkārtot iepriekšējā gada Liepājas veikumu tikai šoreiz sertificētā trasē. It kā treniņu process noritēja veiksmīgi, ātrums bija, bet laikapstākļi gan nesaudzēja – ja nedēļas sākumā sniga slapjš sniegs, tad sacensību dienā jau bija kārtīga vasara. Tā ir ar tiem maratoniem – vari pusgadu gatavoties vienam startam, bet tieši tajā vienā dienā ir vētra un pļukt vien sanāk.
Pēc Hanoveres kaut kā pamazām iekustējos – treniņi kļuva garāki un lēnāki, svarīgākais bija sagatavoties tempa turēšanai, par Stokholmu galīgi nedomāju. Tempu noturējām veiksmīgi, kārtīgs garais treniņš un divas nedēļas līdz Stokholmai, lai atpūstos. Tur, protams, atkal briesmīgs karstums tā, ka apavi lipa pie asfalta, un rezultāts pavisam švaks. Dūša papēžos un nekādas vēlmes pat domāt par skriešanu. Ak jā, pa starpu tam visam vēl Skrien Latvija un Izskrien Rīgu posmi, kur nevienu neskrēju ar pilnu jaudu. Trīs nedēļas nomuļļājos bez nekādas motivācijas un vēlmes vispār kustēties, bet nospraustais desmit nedēļu treniņu cikla sākums tuvojās lieliem soļiem. Lai nebūtu jāsāk pavisam no nulles, dažas nedēļas iepriekš izvilku sevi (un darba kolēģi) uz vingrinājumiem – pēc tam kājas vairākas dienas nebija lietojamas; lieki teikt, ka tajā brīdī nepavisam nebiju labākajā formā. Arī nākamajās divās nedēļās ķermenis ar visām četrām pretojās centieniem atsākt skriet ātrāk. Centos gan domāt pozitīvi, koncentrējos uz katru solīti uz priekšu, jo zināju, ka, ja gribu jaunu personisko rekordu, man būs jātrenējas tik daudz un tik smagi kā vēl nekad, un arvien jākāpj pāri “negribu, nevaru un man nekas nesanāks” domām.

sportograf-137667431

Pienāca septembris, lielais darbs jau izdarīts, pēdējā nedēļā atlika vien uzkrāt spēkus, nesatraumēties, smelties motivāciju, kur tik vien var un par spīti dažiem apkārtējo protestiem izciest olbaltumu diētu. Ceturto reizi jau to veicu un jāsaka, ka ar katru reizi organisms to panes jau vieglāk. Kaut arī bija nespēks un vēders streikoja, bet vismaz vairs nevajadzēja divus piegājienus, lai pieceltos. Ceturtdien lidojām uz Berlīni un gandrīz pa taisno devāmies uz expo, lai izņemtu numuru. Pie reizes arī apsveicinājāmies ar Aigaru Nordu – tieši Rīgas maratona dēļ Berlīnē startēja tik daudz latviešu, jo komandu kausā varēja laimēt dalību. Pēc tam ierastie makaroni Vapiano – izbaudīju, ka atkal beidzot varu ēst visu un daudz. Ak jā, expo arī uzskrēju virsū Maurten stendam un, kaut pirms maratona iesaka neko jaunu neizmēģināt, paņēmu trīs želejas. Kā vēlāk izrādījās, ļoti pareizs lēmums.
Nākamajā dienā izbraucām Šprē upi ar kuģīti un, kaut gan centos līdz minimumam samazināt staigāšanu, nostaigājāmies krietni un katras dienas beigās kājas jau bija diezgan sagurušas. Sestdien sagaidīju ierodamies draudzeni, vēlreiz aizbraucām uz expo, lai uztaisītu obligāto pirmsstarta kopbildi ar maratonistiem un vakarā neliela kāju izkustināšana. Kaut lielais starts jau nākamajā rītā, joprojām nejutu nekādu satraukumu – domas bija pilnīgi atdalījušās no ķermeņa. Nekas neliecināja, ka rīt tiks pārbaudīts pēdējo divu mēnešu ieliktais darbs. Vēl pēdējās norādes līdzjutējām – kaut vienu brīdi plānojām tikties trijos punktos, taču beigās izlēmām, ka labāk būtu tikt finišā uz potenciālo pasaules rekordu. Arī ļoti veiksmīga doma.

sportograf-137158708

Gulēju aizdomīgi labi. Kā nolikos, tā gandrīz uzreiz aizmigu, un no rīta pamodos izgulējies un spirgts. Pierasts, ka pirms maratona neguļās, simts domas jaucas pa galvu, tad to atceries, tad šito un lec ārā no gultas, lai kaut ko neaizmirstu. Nemaz nerunājot par murgiem, ka esi aizmirsis numuru, ka nevari to piespraust, ka nokavēts transports, starts un vispār nekas nesanāk. Šoreiz tas viss izpalika. Uzvilku zeķītes, noteipoju savas sāpīgās maliņas, iedzēru kafiju, apēdu putru, apsmērēju krūšgalus ar zieķi, sataisīju savu dzērienu, un, silti saģērbies, biju gatavs doties uz startu. Pa ceļam jokoju, ka sākt varēja kādu stundu ātrāk, jo rīts bija visai dzestrs, bet saulains. Solīja iesilt.

41831242_438291136693644_4488901171246792704_n

Sabiedriskais transports pilns ar skriet gribošajiem; daži atdalījās ātrāk, citi brauca tālāk, bet pārsvarā visi kāpa ārā centrālajā stacijā – no turienes starta zonu burtiski varēja redzēt. Liels bija mans pārsteigums, ka man neļāva ieiet iekšā ar savu somu – kā nopratu, tad ātrajiem skrējējiem mantu glabātuve bija kaut kur pie stacijas. Iet atpakaļ gan mani neinteresēja un pārģērbos turpat pie ieejas, somu atdodot līdzjutējām. Norunāju tikties pie tālākās ieejas jeb tuvākās startam, atkarībā no kurienes skatās, un gāju iekšā papētīt aizliegto zonu. Nekas daudz gan tur nebija, nomīdīts lauks pretī Reihstāgam un piečurāti krūmiņi. Ielāgoju pēcfiniša tikšanās vietu un sāku iesildīties uz starta pusi; tajā brīdī sajūtas nebija spožas, jutu ciešumu un nelielas sāpes krūšu rajonā, arī vēders bija tāds nemierīgs un kājās nebija asuma, bet pagaidām par to centos nedomāt. Tā kā laiks vēl bija atliku likām, varēju mierīgi pasēdēt un pavērot skrējējus. Dažus arī nelaida iekšā ar somām, neskatoties uz viņu protestiem, ka tie ir elite. Pie sevis pasmējos un pēdējo reizi pārģērbos, saspraudu visas savas miljons želejas jostiņā; bilde, atvadījos un devos starta virzienā.

41864470_328444791261747_4325780465123328000_n

Nekad vēl nebiju bijis tik dziļi Tiergarten parkā; neskaitāmi skrējēji iesildījās, tipināja, paātrinājās, vēzējās, vicinājās un citādi staipījās, savērpjot sausās taciņas putekļu mākoņos, kuriem cauri spīdēja starp koku lapotnēm izlauzušies nesen uzausušās saules stari. Skats bija kolosāls un ceru, ka tas tika iemūžināts. Turpat satiku arī Daini un Karīnu un pārmiju pāris vārdus. Visi bija labā omā un, kad beidzot nolēmu doties uz startu, arī mani beidzot pārņēma starta satraukums. Agrāk bija tā, ka no domas vien spalvas slējās stāvus, mugurai pārskrēja aukstas šaltis un sirds leca ārā pa muti. Šoreiz tikai sajutu vieglu kņudoņu krūškurvī – pietiekami, lai pie sevis nodomātu – tagad gan vairs atpakaļceļa nav.

sportograf-137309324

Atrodot A koridora ieeju biju pārsteigts, ka visi skrējēji joprojām atradās ārpusē – vēl bija jāgaida ratiņkrēslu starts. Nedaudz atkāpos, lai nebūtu jāstāv saulē – bezvējā tā jau diezgan sildīja un negribēju pārkarst. Kad beidzot sāka laist iekšā, nedaudz nobrīnījos, ka to tik maz kontrolē – kāds ar B numuru mierīgi būtu varējis iešmaukt. Kopumā gan jāsaka, ka visa tā padarīšana ar starta ieņemšanu tika sakārtota ļoti veiksmīgi – gandrīz nekādas spiešanās un A koridorā vietas bija diezgan. Stāvēju diezgan tuvu startam, bet arī pietiekami tālu – gribēju sākt nedaudz konservatīvi un nekādā gadījumā nesasteigt startu. Satelīti noķerti, ar eliti iepazīstināts un atskan starta šāviens.

sportograf-137734925

Ja ne pirmo reizi, tad viena no retajām reizēm, kad mani neviens nepagrūda, neviens neuzkāpa uz kājas, nekādas pēkšņas virzienu maiņas. Kā sākām skriet, tā visi aizskrēja vienā ātrumā. Ļoti patīkams un brīvs starts, un pēc pirmajiem metriem jau varēja uzņemt savu tempu. Startā stāvēju vairāk pa kreisi un zināju, ka mamma ar draudzeni būs kaut kur labajā pusē. Laicīgi parādīju, ka skriešu pa labi un skrējēju rindas pašķīrās. Tagad gan iekārtojos uz palikšanu labajā joslā.
Pirmie kilometri taisni garām uzvaras kolonnai, tad pagrieziens pa labi, tiltiņš ar vienu no retajiem jūtamajiem kāpumiem un atkal taisni, taisni līdz gandrīz atpakaļ pie starta. Vairāk dzirdēju Ilzes uzsaucienu, nekā viņu redzēju; pa to laiku jau biju paspējis notiesāt pirmo želeju. Sāku ar vēl nepārbaudītajām Maurten želejām – ja būs kaut kas nelāgs, tad labāk uzreiz jutīšu un attiecīgi rīkošos. Pārsteidza tās konsistence – viegli salda, bet dikti bieza, recekļveidīga un gandrīz košļājama. Patiesībā diezgan forši, minimāla iespēja noleksēties, mierīgi varēja žļambāt. Kopumā man bija paņemtas līdz astoņas želejas, viena uz katriem pieciem kilometriem un pēdējās divas SiS kofeīna. Drīz jau bija klāt Moltkebrücke, kur vajadzēja gaidīt manām līdzjutējām un zem kura vēl pirms pāris dienām braucām ar kuģīti. Turpat tālāk vēl viens tiltiņš ar mazu kāpumu un laiks jau otrajai želejai. Nav tā, ka Berlīne ir pilnīgi plakana, bet tie kāpumi un kritumi ir tādi patīkami, neuzmācīgi. Reizēm ieraugi to kalnu un sodies, jāstrādā ar rokām, lai tikai nezaudētu ritmu, šeit tikai vienā vietā tā bija. Visi tādi lēzeni un ņemami, arī lejā gāja forši.

sportograf-137392350

Viena lieta, kas nebija ideāla – kaut kur (jau) ap ceturto kilometru gps nočakarējās. Salīdzinoši agri jau sāka rēķināt distanci par daudz. Protams, ka nekā ļoti tas skriešanu netraucēja, taču tempa rēķinus gan. Biju uztaisījis sev divus tempa špikerus un vēl uz rokas sarakstījis norādes, taču tie nebija oficiāli špikeri un tos salasīju vien ar pūlēm. Atskaitot pirmo piecīti, visur diezgan precīzi spiedu apļus un sāku rēķināt pēc pēdējā apļa. Ja kopumā vidējo tempu konstanti rādīja ap 3:36min/km (iesākumā nepamanīju atšķirību starp pulksteni un reālajām atzīmēm un pat lieki sevi piebremzēju), tad realitātē tas visu maratonu turējās ap vajadzīgo un plānoto 3:40. Skrējās pārsteidzoši viegli un nevarēja salīdzināt sajūtas pirms nedēļas, kad bija kārtīgi jāstrādā, lai noturētu tempu; tagad, vismaz sākumā, tas likās kā viegls treniņš.

sportograf-137490539

Patiesībā ļoti maz ko atceros no maratona, iesākumā pievienojos vienai grupiņai ap kādu spāniski runājošu sievieti un viņas pavadoni, taču kaut kur ap 12to kilometru jutu, ka viņi skrien par lēnu. Starp šo un nākamo grupiņu bija daži skrējēji un sāku pamazām kāpināt tempu. Turpat arī sajutu vieglas vēja brāzmas un iespēju robežās slēpos aiz citu mugurām, nelielais lejupskrējiens palīdzēja – drīz vien biju iedzinis un pievienojies jau ātrākai grupai. Ievēroju arī, ka ar mani kopā paātrinājās arī viens skrējējs no Kostarikas, ar kuru kādu laiku skrēju kopā. Viņš gan neapstājās pie tās grupas un turpināja kāpināt tempu – taisnēs vēl diezgan ilgi redzēju viņa muguru.

sportograf-137363866

Viena lieta, pie kā nākotnē vajadzētu piestrādāt, ir koncentrēšanās – skrienu grupā, tuvojas ūdens punkts – kamēr izvelku sūklīti, padzeros un apslapējos, tikmēr grupa jau ir gabalā. Ja grib skriet stabilāk, tad jāspēj ir dzert nesamazinot tempu. Kļuva siltāks un nelaidu garām katru iespēju, lai samitrinātu seju, galvu, skaustu un rokas. Arī želeju notiesāju pilnībā, pēdējo no Maurten. Līdz pusmaratonam diezgan vienmuļš posms un 20tajā kilometrā Garmin jau bija samērījis gandrīz 500m pa virsu. Grupiņa, kuru biju palaidis, sāka pajukt un dažus jau sāku iedzīt, tostarp vīru tērptu ASV karoga krāsās. Klāt bija viena no retajām vietām, kur gaidīju un sagaidīju pazīstamas sejas – tiešraide Tipiskajam skrējējam. Protams, patīkami, sveicienam īkšķis uz augšu, bet pēc tam kaut kā atslābu – piektie pieci kilometri reāli vislēnākie visā maratonā. Nezinu, kas par vājumu uznāca, bet uz pulksteni vairs nevarēja paļauties un iekrātās sekundes bija jāskatās pie kilometru atzīmēm. Tas, ka 25tajā kilometrā pārsvars pār plānu jau bija pamatīgi sarucis un tik daudz vēl bija jāskrien, šķiet, lika nedaudz saņemties un censties atgūt iekavēto. Ja var ticēt endomondo jeb precīzāk tam, cik precīzi nospiedu apļa pogu, tad 30km noskrēju par trīs sekundēm lēnāk, kā divus gadus iepriekš Frankfurtē. Toreiz enerģija drīz vien beidzās un pēdējie kilometri bija ārkārtīgi smagi.

sportograf-137446714

Ap 27km apdzinu vācu sieviešu līderi – to gan sapratu tikai vēlāk, jo tā skrējēja galīgi neizskatījās pēc skrējējas, klunkurēja un knapi vilkās – viņas pavadošais “Erste Deutsche Frau” vāģis mani gandrīz nobrauca, laikam kaut ko nepieklājīgu parādīju šoferim, vairs neatceros. Mans īsais vājums varbūt bija saistīts ar to, ka vienu želeju izlaidu – jutu, ka SiS želeja sāk šļankāties pa vēderu, tāpēc nākamo apēdu vien pirms trīsdesmitā kilometra. Drīz pēc tam arī izdzirdēju, ka ir uzstādīts jauns rekords – īsti nevarēju saprast cik, bet zem 2:02 – tad gan man arī skudriņas pārskrēja un bija jāsaņemās. Ja skrien pasaules rekorda pēdās, tad nevar būt nekādi attaisnojumi neuzstādīt savu personīgo.

sportograf-137740518

Šajos pēdējos kilometros arvien vairāk apdzinu citus skrējējus – vēl nekad lielajos maratons tā nebija bijis, ka pārsvarā apdzenu es nevis mani. Viens skrējējs baltā kreklā ar jau sarmu matos gan mani apdzina un, kaut arī centos iesēsties astē, īsti tas neizdevās. Vispār pēdējie kilometri paskrēja nemanot; diezgan bieži gan maratona vidū, gan beigās vienkārši skrēju acis piekalis zilajai līnijai, nemaz neskatoties apkārt. Arī beigās skrējās raiti un galīgi nebija to kilometru, kas velkas un neiet uz priekšu, kurus skaiti, bet tie neskaitās gana ātri. Šis maratons ātri beidzās, hops un cauri bija.

sportograf-137396386

Tā kā īpaši trasi nepārzināju, tad vienīgi beigās nekādi nevarēju sagaidīt Unter den Linden ielu, kad beidzot varēšu ieraudzīt Brandenburgas vārtus. Mazliet pārāk ātri gribēju sākt paātrināties. Pie 40km atzīmes Garmin bija jau salasījis par 700m vairāk, kā vajadzēja, un man priekšā bija vairāki skrējēji, kurus noteikti gribēju apdzīt – tas pats sirmais skrējējs un kāda dāma, kurai pavisam neklājās viegli. Enerģija pietika, gribēšana arī bija gana un pēdējie divi kilometri sanāca pusmaratona ātrumā. Brandenburgas vārti, vēl pēdējie 200m un finišs ar jaunu personisko rekordu. 2:34:29 pēc pulksteņa.
Tālāk jau pavisam lēnām un uzmanīgi pārvietojos plūsmas virzienā, lai saņemtu medaļu un visu pārējo. Padzēros ūdeni, pagaršoju piedāvāto sporta dzērienu un gandrīz izspļāvu – tik baisu vēl nebiju dzēris, labi, ka nepaņēmu trasē. Arī piedāvātās želejas, cik dzirdēju, bija tikpat nebaudāmas. Uzēdu banānu, pončo tā arī neieraudzīju, jo vairāk meklēju, kur nodot čipu. Pa ceļam paņēmu Erdinger bezalkoholisko alu un devos pretī sagaidītājām.

sportograf-137430582

Laiks Spliti Plāns Rezerve min/km km/h
5 km 00:18:17 18:17 00:18:22 00:00:05 03:40 16.41
10 km 00:36:31 18:15 00:36:44 00:00:13 03:39 16.45
15 km 00:54:51 18:20 00:55:06 00:00:15 03:40 16.37
20 km 01:13:09 18:19 01:13:28 00:00:19 03:40 16.39
Puse 01:17:12 04:03 01:17:21 00:00:09 03:42 16.29
25 km 01:31:38 14:27 01:31:50 00:00:12 03:42 16.22
30 km 01:49:55 18:17 01:50:12 00:00:17 03:40 16.41
35 km 02:08:13 18:19 02:08:34 00:00:21 03:40 16.39
40 km 02:26:43 18:30 02:26:56 00:00:13 03:42 16.22
Finišs 02:34:21 07:38 02:35:00 00:00:39 03:29 17.26

41890357_1122729554559734_8646597635974627328_n

Esmu apmierināts, neesmu sajūsmā (mazliet prātoju, par ko būtu), bet apmierināts gan; ar sevi, izdarīto, veikumu. Es noskrēju tieši tā, kā gribēju, kā biju gatavojies. Nebiju domājis, nē, precīzāk, vairs necerēju, ka maratonu vēl var tā izbaudīt, jo tā arī praktiski neaizelsos, skrēju atbrīvoti un nepiespiesti, un tikai pēdējos pāris kilometros pārslēdzu ātrumus. Ja kaut kas pietrūka, tad tieši tās cīņas ar grūtībām, ar laiku, laikapstākļiem, sevi un citiem. Pirms tam prātoju, ja neveiksies, tad varēšu jokot, ka ieskrēju Berlīnes mūrī. Berlīnes mūri ne redzēju, ne jutu, tas palika kaut kur ārpus trases.41808198_1585754978195809_5181565059767205888_n

Šī noteikti ir pasaules labākā maratona trase, kā radīta personiskiem un pasaules rekordiem. Plaša un lēzena, kā arī liela iespējamība uz mēreniem laikapstākļiem. Toties karsējmeitenes Rīgā gan ir smukākas. Mans personīgais viedoklis, bet arī kā pilsēta man Berlīne nekad nav īpaši simpatizējusi, ir daudzi vēl skaistāki maratoni, kur piedalīties un baudīt; Berlīnē ir jāmauc uz rezultātu. Uzskatu, ka, ja grib kaut ko sasniegt, ir jātrenējas kaut kam konkrētam nevis vienkārši jāskrien; tikai tad var uzstādīt vislabāko rezultātu. Šis process to pierādīja. Plānoto tempu tik labi apguvu, ka pat bez pulksteņa palīdzības varēju diezgan precīzi tajā turēties. Ja kādu tas interesē, varētu uztaisīt atsevišķu rakstu par to kā trenējos, atziņām, ko ieguvu gatavojoties, un par citiem sīkumiem, kas veido rezultātu.

img_9212

Nobeigumā jāsaka, ka, skrienot visus iepriekšējos maratonus, es jau zināju, kur skriešu nākamo. Tagad tā nav, es nezinu, ko nesīs nākotne. Šis varētu būt mans pēdējais maratons un par to nemaz tik ļoti nepārdzīvotu. Es gan sevi pazīstu un vairs neesmu tik naivs – gan jau šis nebūs pēdējais. Bet rekords gan tik pat labi varētu arī palikt. Dažiem privāti jau esmu atklājis, ka tagad laiks sadzīt gan fiziski, gan garīgi, jo skriešana jau kādu laiku nesagādā tādu prieku, kā varbūt vajadzētu, tāpēc noslēgšu sezonu Siguldā un uz nenoteiktu laiku atvadīšos no skriešanas. Skriešu tikai tad, kad gribēšu, cik gribēšu, kur gribēšu un bez nekādiem treniņplāniem, nekādiem konkrētiem mērķiem.

Viens sasodīts, skaists Berlīnes maratoniņš.

42045468_1990791317653829_154614570638376960_o

Par to, ka vēlreiz varētu aizbraukt uz Berlīnes pusmaratonu, es jau kādu laiku domāju, bet tad plānus izjauc skrējiens uz Valmieru, tad tās trakās Kanārijas, un tā es palieku sapņojot, ka kādu pavasari atkal atgriezīšos Berlīnē un tur skriešu pusmaratonu. Man tur patika, jo tur ir ne tikai plakana, skaista trase, bet arī smuka pilsēta. Es, protams, zinu, ka Berlīnē notiek arī viens no top6 maratoniem pasaulē, bet tas, ka es uz turieni varētu braukt skriet, man pat sapņos nerādās. Tā teikt, kad sapņo, tad aizver acis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka es taču maratonus neskrienu. Bet, kā gadījās kā ne, tiek izteikts piedāvājums braukt uz Berlīni skriet maratonu, un šo iespēju ir grēks laist garām jau vien tāpēc, ka otras tādas iespējas diez vai man būs. Vēl jo vairāk, ja pie rudens braucieniem esmu ierakstījusi: “Es varbūt varētu gribēt skriet skaistu ārzemju maratonu, bet laikam vairāk gribu braukt uz Lapzemi slēpot”, tad kā lai neskrien? Lai arī labi zinu, ka skriet maratonu divas ar pusi nedēļas pēc Monblāna un nedēļu pēc nobrauktiem 100km nav prātīgi. Bet, kā zināms, prātīgiem vecākiem ir prātīgi bērni.

Berlīne mūs sagaida ar patīkami siltu laiku. Pie viena es priecājos, ka lielo karstumu te sola tikai pēc maratona. Pietiekami lielos ārzemju pusmaratonos esmu bijusi, bet šis maratons pārspēja visas manas iedomas. Jau vien ar tiem cilvēku pūļiem, kas no rīta vēlās milzonīgās starta zonas virzienā, gan arī ar drošības kontroli, ieejot starta zonā, nemaz nerunājot par dalībnieku pūļiem, kas devās uz savu starta koridoru. Man ir G bloks un otrais starta vilnis (par to, ka palaidīs kā trešo, es uzzināšu tikai startā). Tātad viens no smagākajiem (lasīt – lēnākajiem), bet no otras puses skatoties, sākot skriet, man nebūs daudz jādomā, vai nesākšu skriet pa ātru. Nav jau tā, ka dažas dienas pirms starta nebūtu pētījusi iespējamo skriešanas tempu un potenciālo finiša laiku, un nedomātu, ka varbūt vajadzēja rakstīt labāku maratona finiša laiku nekā man ir, bet, ja no otras puses skatās, tad kāda starpība, it īpaši, ja man nav ne jausmas, kā man skriesies un kā uzvedīsies mans vēders (pēc Monblāna finiša viņš uz dažām dienām nedaudz apvainojās uz manām izdarībām un turpināja pa brītiņam protestēt, atgādinot par sevi kopumā vēl kādu nedēļu, tas ir, nedaudz pacīnījos ar caureju un gribu ēst, bet neko nevaru ieēst).

Meitenes dodas uz startu

Meitenes dodas uz startu

Brīdī, kad tieku līdz savai starta zonai, tā jau ir manāmi pilna. Nekas. Laika daudz un trase gara. Pacilājoša mūzika, valstu apsveikumi, iepazīstināšana ar elites skrējējiem, viņu starts, pirmā viļņa starts, atkārtota dalībnieku uzmundrināšana, otrā viļņa starts. Un te man pirmais mulsums, ka neesmu otrajā, bet, kā izrādās, trešajā vilnī. Nu neko. Ekrānos elites skrējēji, trase no augšas un jau atkal dalībnieku uzmundrināšana.

Starts. No manas vietas līdz startam – 3 minūtes, tāpat kā Rīgā. No oficiālā starta līdz brīdim, kad šķērsoju starta līniju, – 33 minūtes. Šķērsoju starta līniju un palaižu pulksteni. Maratons ir sācies. Jau pirmajos metros jūtos kā pašmāju sacensību līderis, kas apdzen skrējējus pa apli, jo līkumot garām lēnākiem skrējējiem sanāca daudz un dikti. Iesākumā paskrējām garām Uzvaras kolonai (Siegessäule), tad turpinājām skriet pa plato ielu, līdz nākamajā aplī pagriezāmies pa labi. Pagaidām viss forši. Skrienas labi, nedaudz jau sāk tracināt tie lēnākie skrējēji, kas jāapdzen vai arī tie lēnākie skrējēji, kas kā reiz izdomā izskriet tev priekšā. Nav jau tā, ka es lidotu gaismas ātrumā, bet arī mans ātrums 5:15min/km nav lēns. Tā ik pa laikam pukojos uz kādu, kas man pa priekšu iet. Vai zinājāt, ka labākā vieta, lai tiktu garām ir skriet pa trotuāru, protams, tas ir tādā gadījumā, ja trases malā nestāv atbalstītāji vai arī, ja trase nav norobežota ar lentām. Un atbalstītāji trasē ir visu laiku. Pirmajos 5km viss ir labi, gandrīz labi. Ja neskaita, ka saule kāpj aizvien augstāk un augstāk un to, ka aizvien vairāk sāku nožēlot, ka nepaņēmu trasē līdzi savu ūdens pudeli. Mierinu sevi ar domu, ka ūdens punkti ir daudz, un kaut kur pa vidu vēl ir ‘ielej ūdeni savā glāzē pats’ ūdens punkti. To, ka šie ūdens punkti vismaz sākumā būs slikti pamanāmi un ļoti tuvu pēc lielajiem ūdens punktiem, es nezināju, bet sava expo paņemtā mīkstā ūdens krūzīte man bija līdzi. Ūdens punkts iekārtots pie baznīcas, tā arī nesapratu, vai baznīcas zvani skanēja tāpēc, ka šajā vietā atskrēju apaļā stundā, vai arī visu laiku, lai uzmundrinātu visus dalībniekus. Man jau patika tās zvanu skaņas. Trase tālāk ved pa Berlīnes dzīvojamo māju ielām, zem dzelzceļa, kur pirmo un ne pēdējo reizi redzēšu izkārtu plakātu ar uzrakstu, ka “jūs atrodaties ātrākajā maratona trasē”. Pirmo un ne pēdējo reizi šķērsojam Šprē upi. O, šo vietu es atpazīstu. Te pa labi ir starta zona, nopriecājos par noskrietiem 7km. Tālumā manāms televīzijas tornis, kurā tā arī šoreiz nesanāca uzbraukt. Taisnas, garas ielas, daudz māju, tramvaja sliedes. Nedaudz pukojos uz sevi, ka līkumu paņēmu pa iekšmalu, nevis ārmalu, jo manā pusē vairāk skrējēju. Šis ir jāatceras priekšdienām. Bet tai pat laikā piefiksēju, ka visās vietās, kur trasē ir kāds šķērslis, tam priekšā ir brīvprātīgais, kas ar karodziņu par to norāda. Vispār jau viņi reizēm norādīja arī virzienu pa kuru pusi apskriet šķērsli. Dzeršanas punkts. Atbalstītāji trases malā uzmundrina skrējējus, lasot viņu vārdus no numura, mūzika trases malā, te pūtēji, te dziedātāji, te bungas. Forši. Skrienu garām un aplaudēju. Paldies jums.

Uzvaras kolona (Siegessäule)

Uzvaras kolona (Siegessäule)

Noskrieti 10km. Pie sevis nosmejos, ka ceturtā daļa no maratona jau kabatā. Ja būtu pusīte, tad jau būtu puse, bet kas tev to dos. Pilsētā ainava mainās no vēsturiskām mājām, ielām ar kokiem to malās, grafiti uz sienām, līdz pat blokmājām, parkiem, baznīcām un jaunuzceltām spīdīgām biroja ēkām. Tāda tā Berlīne ir. Te kādā brīdī pamanu rindu ar vienādām mašīnām un pie sevis nodomāju, nez, kas te notiek. Kā, kas notiek? Ūdens punkts. Lai slava tam. Aplī milzu strūklaka. Vispār jau es neatteiktos tur iegāzties un pagulēt, bet laikam nesanāks, jo ir jāskrien, eh… Nopīkst 14km. Nopriecājos, ka trešā daļa jau noskrieta. Tīri neslikti pagaidām skrienas. Paskatos pulkstenī un prātā parēķinu iespējamo izskrienamo pusmaratona finiša laiku, tai pat laikā pie sevis nosmīnot, ka gan jau līdz kādam ātram pusmaratonam ar’ kādreiz tikšu. Vispirms jāpiebeidz šis maratons. Tepat kaut kur pāris kilometru attālumā ir mājas. Vilinoši. Paskrienam garām kaut kādai baznīcai. Visapkārt zaļi koki, vairākkārt izskrienam zem dzelzceļa pārvadiem – tiltiem.

20180916_105326(0)

Ilgi gaidītā pusmaratona atzīme. Es te varētu arī finišēt. Man pietiek. Ļoti nemanāmi pēdējos kilometros ir piezadzies nogurums, un sāku prātot par kādas U, S vai H (lasīt tramvajs, autobuss, metro vai vilciens) līnijas izmantošanu. Dalībniekiem šodien transports pa brīvu. Bet, ja tā padomā, es tak gribu to finiša medaļu un finiša rezultātu. Skrien. Apnika, apnika, apnika. Varbūt ne gluži tagad, bet apmēram no šī brīža sākās skrējiens no viena dzeršanas punkta līdz nākamajam dzeršanas punktam. Tie trīs līdz četri kilometri starp viņiem vilkās kā mūžība. O! Vienā no mājas logiem skan Rammstein – Du hast. Lūk, to es saprotu, tas ir komforts, bet tas neatrisina vienu sasodītu problēmu – ir jāturpina skriet. Nezinu, kā pagāja tie kilometri, bet zinu, ka viņi vilkās veselu mūžību. Es spēju tikai priecāties par apkārt esošo ainavu, atbalstītājiem, no kuriem dažus jau paspēju ievērot arī iepriekš trases malā. Kaut kur trasē dzirdu, ka ir uzstādīts pasaules rekords maratonā. Kruti. Tāpat vienu brīdi mums līdzi skrien viens čalis un uzmundrina ar visādām asprātībām tā, ka jāsmejas. Patīkami. 27.km tieku pie divām organizatoru sarūpētām želejām skrējējiem (varēja jau ņemt, cik grib). Domāts, darīts. Jāapēd. Fu, salda, bieza, lipīga un pretīga. Šī bija pirmā un vienīgā reize, kad trasē uz zemes nometu želejas iepakojumu (tukšās glāzītes neskaitās). Kā vispār tādu iekšā var dabūt bez ūdens? Skrienu un pukojos, ka tagad nezin cik ilgi būs jāskrien ar to pretīgo sajūtu mutē. Nu labi, vismaz domas bija uz ko citu novērst, tas, protams, bija līdz brīdim, kad nedaudz tālāk samanīju tik ļoti ilgi gaidītos plakātus ar paziņojumu par dzeršanas punktu. Ja ļoti sakārojas, tad te var tikt arī pie masāžas, bet pie sevis nosmejos par vakar dzirdēto par to, kā pēc masāžas paskriesi ar lipīgām kājām. Ko es – turpinu ceļu. Drīz arī parādās pirmie plakāti, ka pēc 13km alus. Jā, kāda nu kuram motivācija. Tas liek pasmaidīt.

20180916_110013

Vienīgais, par ko es spēju domāt ir – kur ir finišs. Kāpēc man ir tik grūti? Kāpēc man nav spēka? Kāpēc tās sasodītās želejas nepalīdz? Kāpēc man visu laiku tik ļoti gribas dzert? Nē, nu vispār es arī priecājos par to, ka tā sasodītā saule ir pazudusi aiz mākoņiem un, ka mans vēders uzvedas pārsteidzoši labi un ne par ko neprotestē. Kā arī par to, ka trasē aiz kokiem ir ēna. Brīžiem sekoju uz asfalta uzvilktajai zilajai līnijai jeb labākajai trajektorijai, pa kuru skriet. Protams, ik pa laikam pētu luksoforus un pēc tiem mēģinu saprast, kurā vēsturiskajā Berlīnes daļā es tagad atrodos (tie mums ierastie ir Rietumberlīnē, tie otri dīvainākie – Austrumberlīnē). Atkal jau pagrieziens, un trase ved uz leju. Tālumā priekšā skrējēju pūļi, kļavu aleja. Skaisti. Atceries, ka ik pa laikam plakāti vēsta, ka tu aizvien atrodies ātrākajā maratona trasē un, ka, kamēr tu aizvien skrien, jau ir uzstādīts pasaules rekords maratonā, par ko runā atbalstītāji. Ja vien es šo lejupceļu spētu savā labā izmantot. Esmu palikusi ļoti, ļoti lēna. Ja pēc sajūtām šķiet, ka es jau skrienu kādas 6:30min/km vai lēnāk, tad pulkstenis tā nedomā un teic, ka es skrienu apmēram 5:40min/km. Lai jau. Es gribu apstāties, atpūsties, pagulēt. Nez, no kurienes asaras ar’ acīs sariesušās. Jā, man ir tieši tik grūti, ka gribas pat raudāt, bet ko es? Es turpinu piespiest sevi neslinkot, skriet un kustēties uz priekšu kaut vai gliemeža tempā, jo skrienot es tāpat ātrāk nonākšu finišā nekā tad, ja iešu. Paskrienu garām policistiem, kas vāķī kādu kritušu skrējēju. Ja es tagad apstāšos un apgulšos pagulēt, tad ne atbalstītāji, ne brīvprātīgie, ne mediķi to nesapratīs. Bet es tik ļoti, ļoti gribu nedaudz pagulēt, atvilkt elpu, atpūsties, uzlādēt baterijas un tad turpināt skriet. Tāpat kā toreiz, skrienot uz Valmieru, kad gulēju uz soliņa un vēros zvaigznēs. Tas bija tik labi. Skrien, nepīksti. Apēd trasē dabūto želeju. Apēd! Ar otro reizi saprotu, ka tā ir silta tēja nevis silts alus, kas tiek piedāvāts dzeršanas punktos. Ūdens vienā rokā un tēja vai enerģijas dzēriens otrā rokā. Tā no viena dzeršanas punkta līdz nākamajam.

Ķeizara Vilhelma piemiņas baznīca

Ķeizara Vilhelma piemiņas baznīca

Pēdējie 10km ir pēdējie 10km. Viņi ir sasodīti gari un jebkurš nelīdzenums (bruģis, zīles vai tramvaja sliedes) trasē ir papildus šķērslis, tieši tā pat kā jebkurš priekšā esošs lēnāks skrējējs, kas ir jāapdzen un tādu paliek aizvien vairāk un vairāk. Pie sevis gan nosmejos, ka it kā es skrietu ātri, bet laikam jau par šiem skrienu ātrāk. Nezinu, vai man tikai tā likās, bet mūzika palika tikai skaļāka un vairāk. Nē, tu nepāriesi soļos. Tu šo maratonu noskriesi. Tu to vari. Kustini kājiņas, aiziet, aiziet. Nebūs te tev nekādas slinkošanas. Saņemies un skrien. Tas viss bija līdz brīdim, kad es 37km dzeršanas punktā padevos un gāju. Tik daudz es sev tai brīdī atļāvu, lai arī uz sevi pukojos par savu šo pieļauto vājumu, bet vismaz kaut kā nedaudz varēju uz brītiņu atjēgties.

Pēdējie 5km. Tā ir vesela mūžība, tieši tik gara mūžība, kā mēs aizvakar no rīta skrējām pa tuvējo parku. Bet tas bija aizvakar un tas nav šodien. Pēc 2km es padodos otro un pēdējo reizi dzeršanas punktā, jo zinu, ja nekas nenotiks, tas ir, ja turpināšu skriet tādā pat tempā, tad no 4h es izskriešu, un personiskais rekords maratonā šā vai tā man būs. Šo garo, taisno ielu atpazīstu. Drīz jābūt finišam. Vēl viens dzeršanas punkts. Nē, nekādas iešanas. Paņem savu glāzīti un skrien. Nekādas slinkošanas. Es teicu – nebūs. Paskaties, kā viņi iet, tu skriesi, lai arī cik tev pašai liekas, ka ir grūti un nevari. Tu vari noskriet ultru un nevari noskriet vienu sasodītu, plakanu maratonu, smieklīgi. Jā, protams, atradu, ar ko salīdzināt, bet. Nekādas slinkošanas, skrien! Paskrienam garām Berlīnes koncertzālei, Franču katedrālei, Berlīnes operas namam, un tad jau tālumā manāmi Brandenburgas vārti. Tos, kuri pēdējos 2km iet, un tādu ir daudz, uzmundrina ar divtik lielu sparu. Ai, nu labi. Pēdējos kilometros uzmundrina visus un daudz.

41968161_1990791294320498_1052834442894114816_o

Pēdējais kilometrs aizvien velkas kā mūžība. Tajā, ja kādam ir vēlme, var tikt pie alus. Vispār jau alu varēja dabūt arī kaut kur pa ceļam, jo vietējie ar saviem papildus dzeršanas punktiem rūpējās par dalībniekiem. Kāpēc tie vārti ir tik tālu? Jau laicīgi zinu un esmu piefiksējusi, ka manam pulkstenim no oficiālajām kilometru atzīmēm kļūda ir apmēram 300m. Izskrienu cauri Brandenburgas vārtiem, redzu atzīmi 42km, tūlīt, tūlīt ir jābūt finišam. Ar acīm meklēju finiša arku, bet viņa ir tik sasodīti tālu, ka, tik ļoti gribēdama izskriet no 4h un ātrāk sasniegt to sasodīto finišu, pēdējos pārsimts metrus neapzināti, bet ievērojami kāpinu tempu.

20180916_170010

Ir finišēts viens sasodīts, skaists Berlīnes maratoniņš pēc 3h58min53sek. Šis bija mans ceturtais asfalta maratons no sešiem pieveiktiem.

p.s. Lai maratonu skrien tie kam, viņš patīk, es labāk izvēlos ultras, velo, slēpes un kori.

Berlīnes maratons

WhatsApp Image 2018-09-16 at 13.46.38

Es svētdien noskrēju Berlīnes maratonu. Tas bija mans divdesmit piektais maratons, ātrākais šogad, sestais visu laiku labākais laiks, lai arī izklausās lieliski, tik un tā esmu ar sevi neapmierināts. Un tāpēc esmu izdomājis par to tagad uzrakstīt – kad viss ir labi, nav īsti laika un vajadzības komentēt. Savukārt, tad, kad kaut kas tev nav sanācis vai esi guvis kādu vērtīgu pieredzi sev, varbūt kādam arī bez tevis tas šķitīs interesanti.

Esmu maratonists. Man patīk to darīt. Sākot jau ar domām par to, ka skriešu, skatoties, kur tas varētu būt, līdz pat pieteikšanās satraukumam. Pat improvizētā medusmēneša nedēļas nogalē mēs dodamies uz vietu, kur es varēšu noskriet maratonu. Tādā ziņā man ir ļoti paveicies ar sievu, lai arī viņa pati neskrien, viņai patīk, ka skrienu es. Labi, ka Rīga–Valmiera laikā Šoko nekādi nebija ar mieru viens pats ņemt laiku, jo droši vien būtu ticis pie lielām pārrunām, ja nedēļas nogale brīva un es nebūtu skrējis. Sievietes dažreiz ir dīvainas.

Un tad, kad tas maratons nāk tuvāk, mani tik ļoti iepriecina mans sasniegtais līmenis. Visu pēdējo nedēļu varu mierīgi strādāt, vakaros iedzert alu, pēc numura ierasties pēdējā brīdī un nakti pirms maratona gulēt kā lācis ziemas miegā. Atceros, ka daudzas pirmsmaratona naktis pavadīju vienos murgos par to, ka viss ir nokavēts, esmu aizmirsis mājās kedas un vēl simts un viena ķibele, lai tik nevarētu mierīgi pagulēt.

Bet nu atpakaļ pie Berlīnes maratona. Tas ir viens no sešiem krutākajiem maratoniem ar 40+ tūkstošiem finišētāju, ar loteriju un tā. Nekad īsti nav bijis manā wish list. Savu dzimšanas dienas plus medusmēneša maratonu ieplānoju kalnos netālu no Madrides, jo nepatīk taku skriešana un sevi jāpārvar darot to, kas nepatīk. Berlīnes maratons uzradās no atrašanās īstajā vietā un īstajā laikā vai precīzāk – skatoties Fantomsa filmu un būdams labās pazīšanās ar dažiem labiem skrējējiem. Protams, lai arī cik tas maksā, no tādiem piedāvājumiem ir grūti atteikties, it sevišķi, ja sieva savas lietas nokārto tā, ka var doties līdzi. Tas nekas, ka nedēļu pirms jau ieplānotā maratona.

Maratons ir iespaidīgs. Šāda līmeņa pasākumos nemaz savādāk nevar būt. Pie tam, ja tu gribi skriet kādā no top līmeņa maratoniem un nevari izvēlēties starp Ņujorku un Berlīni, tad izvēlies Berlīni – uz startu ieradāmies pusstundu ātrāk, tikām gan pie pačurāšanas, gan arī laikā sākām skriet. Ņujorkas maratons sākās vismaz piecas reizes ātrāk. Bet, ja tu gribi skaistu maratonu, tad izvēlies ar mazāku dalībnieku skaitu – miskastes pilnas, krūmi piečurāti un ne tikai, visur lupatas un spiešanās. Bet trase ir ātra ar dažiem lēzeniem pacēlumiem, un sajūtas, ka visu laiku skrien uz leju.

Man bija mērķis – 4:09:18 – kāzu datums. Pēc baskāju maratona 33 km pa 3h 36min likās daudz maz reāls, lai arī kopš Rīgas maratona biju noskrējis nieka 140 km. Stirnu buks, daudz darba, jauna sieva, attaisnojumus tālu nav jāmeklē. Toties, uzsākot skriet, visa mana “labā trenētība”, reālistiskais skatījums uz dzīvi aizgāja lupatu lēveros. Vienu brīdi gan paša domas, gan maratona aplikācijas prognozes liecināja, ka finišs tiks sasniegts ar vismaz desmit minūšu personiskā rekorda uzlabojumu. Es jums teikšu – lieliska sajūta, pat, ja līdz finišam ir vēl divdesmit pieci kilometri. Viens no labākajiem brīžiem Berlīnes maratonā. Tās sajūtas dēļ vien neko tagad nenožēloju.

Pēc tam gan sākās mani grūtākie brīži skrienot. Rimants no manis neatstājas, visu laiku lamāja, mēģināja motivēt un pats izbaudīja skrējienu – dodot pieci katram bērnam trases malā un smaidot visām meitenēm. Es nekad, skrienot maratonu, nebiju centies tā saņemties un turpināt. No sākuma vienkāršais grūtums, ka viss ir slikti, kāda jēga skriet un man nemaz nepatīk skriet. Pēc tam jau pirmo reizi mūžā kājās sākās kaut kas līdzīgs krampjiem. Nekad, nekad man tā nav bijis. Bet nē, tik un tā gribasspēks bija vēl stiprāks par veselo saprātu un vēl daži kilometri rekorda tempā. Tad auksti sviedri, galvas griešanās un kājas nemaz neklausa. Protams, tad tāpat kā tagad es ļoti labi sapratu, ka nevar gribēt skriet ātri un netrenēties. Ka vari netrenēties, bet tad maratonu tu tikai izbaudīsi un nevis noskriesi, in, ja tomēr gribi sevi pārvarēt, tad vajag iedot ieročus ķermenim, pirms tam nedaudz patrenējoties. Ar maratonu var tikt galā jebkurš, bet labāka sajūta būs tad, ja pirms tam patrenēsies.

Savukārt atbalstītāji trases malā ir uzdevumu augstumos, nav brīdis distancē, kad kāds nav trases malā. Vienas grupas spēlēto vēl dzirdi, kad jau nākamā dod virsū kaut ko uzmundrinošu. Un tās bungas, un tumbas un Ramšteins no hipiju balkona. Vēl vairāk, ja tev ir savs atbalstītājs, kurš ir gatavs četras stundas skraidīt un braukt ar metro pa visu pilsētu, lai tikai tevi satiktu, atbalstītu, tad pat grūtā brīdī tev gribas skriet ātrāk, jo satiksi, redzēsi viņas priecīgo seju un, lai arī cik slikti tev iet – turpināsi.

Tāpēc, lai arī cik jūs būtu jau maratonus noskrējuši, lai arī cik vareni skrējēji nebūtu, trenējieties, ja gribat uzvarēt sevi, jo bez tā pat maratonu tūrisms var atstāt tādu kā nepadarīta darba sajūtu un vilšanos sevī. Lai arī, protams, tagad man šķiet, ka izliku sevi visu un nemaz jau tik slikti negāja. Un Berlīnes maratonu ir vērts noskriet.

Kalifornijas piedzīvojumi maratonista gaumē

San Francisco Marathon

Laba diena visiem Latvijā un ārpus tās!

Pazudušais dēls ir atgriezies no pardīķa piedzīvojumiem! Esmu veicis gana garu ceļu uz savu 5.maratonu un ceru, ka mani fani nebūs vīlušies. Bet pa priekšu – nedaudz vēstures par manu ceļu uz šo tālo pasaules malu. Lasīt tālāk.

Jauns pasaules rekords maratonā

3812_large.jpgHaile Gebrselassie šodien uzlaboja sev piederošo pasaules rekordu maratonā skrienot Berlīnes maratonu. Pirmo reizi cilvēces vēsturē maratons ir noskriets ātrāk par 2 stundā un 4 minūtēm, un tagad pasaules rekords šajā distancē ir 2:03:59. Interesanti, ka no sešiem pēdējiem rekorda labojumiem četri ir notikuši tieši Berlīnē. Lasīt tālāk.