Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Dubult I piedzīvojumi aiz polārā loka

s365373679764191028_p2_i1_w1200

Kad ieraudzīju, ka 2015. gadā Pasaules čempionāts rogainingā notiks Somijā, 200 km aiz polārā loka, man bija skaidrs, ka es to gribu. Izsludināju forumā, ka meklēju komandas biedru, un tā pavisam drīz radās komanda Double I – Inga un Inga.

Iemēģinājām roku divās vietējās sacensībās, no kurām vienās veicās ļoti labi, otrās ne tik labi, bet jutāmies gatavs lielajam piedzīvojumam.

Ja neskaita rīta prāmja nokavēšanu, līdz mūsu mītnei uz sacensību laiku nokļuvām labi, tikai pavēlu vakarā. Izkāpjot no mašīnas pārsteidz aukstums, lai gan laika ziņas solīja, ka būšot +12°C, izkāpjot sajūta, ka ir par 10 grādiem mazāk. Mūsu saimnieks, gan nosmej, ka esot taču vasara. Nu daudz par to nedomājam, izkraujamies, paēdam un liekamies uz auss. Mājvieta ļoti feina – esam vieni paši lielā guļbaļķu mājā, kur pat divstāvu gultas ir no baļķiem, vidū liels galds, un krāsns-kamīns. Ir vēl 2 istabas, bet nolemjam visi gulēt vienā lielajā.

Upe

No rīta kā ceļos, tā veļos ārā. Ir burvīgs rīts, spīd saule, čalo upe, silts. Tāpat basām kājām aizeju pie upītes, ūdens vēss, bet patīkams. Sajūta kā bērnības vasarā. Ar Laumu aizejam paskriet, bet saprotam, ka nav laika pat piečuku noskriet, ja gribam paspēt uz čempionāta atklāšanu, ko gan mēs tā pat nokavējām. Vismaz numurus saņēmām, uzcēlām plānošanai paredzēto telti, kurā salikām krēslus un guļammaisus, ja nu noder, un dodamies uz tuvējo lielāko pilsētu Saariselkä, kas izrādās ir grūti nosaucama par pilsētu, jo tur ir varbūt 7 ielas un viens veikals, kurā var nopirkt visu. Izsmejamies, izstaigājamies, visi tiekam pie citronkakām un maukām (citronkūka (kēkss) un rudzu maizītes “Garšīgs” – red.), un dažiem suvenīriem un dodamies uz mājām, jo ir jau pieci pēcpusdienā.

Mājas paēdam līdzi sarūpētos labumus karbonāžu un ceptu kartupeļu veidā, un ejam uz mežu sēņot. Sēnes sanāca tik daudz, ka bija pat uz Rīgu jāved. Un pēc sēņu mērces nobaudīšanas, laika ziņām un somu krāmēšanas dodamies laicīgi gulēt.

Lai gan nevarēju aizmigt un rīta modinātājs izrāva no ļoti dziļa miega, pēc brokastīm un tējas jūtos gatava startam. Savelkam mugurā sacensību drēbes un dodamies uz 4.5 km attālo sacensību centru. 9:00 sāks jau izsniegt kartes, bet pirms tam vēl jāuzliek SI kartes, kurām organizatori ir sarūpējuši smukas auduma bantes ar metāla un plastmasas stiprinājumu. Vismaz nebūs jābaidās, ka stiprinājums pārtrūks. Tas priecē. SI kartes piestiprinātas, kabatiņas leģendām, leģendas, kabatas kartēm un pašas kartes ar dabūtas, varam ķerties pie plānošanas.

I un karte

Saspraužot kartē krāsainās adatas izskatās, ka sākumā jāiet pa kalniem, un pēc tumsas un uz rīta pusi uz otru kartes malu, kur vairs nav reljefa, bet toties ir ceļi. Tad jau būs sagurums, un pa kalniem rāpties vairs negribēsies. Vienojamies, ka rēķināsim 4.5km/h gaisa līnijā. Saplānojam attālumu apmēram uz 95 km gaisa līnijā. Nikolajs ar Gunti saplānojuši ap 100 km gaisa līnijā. Hmm, vai neesam optimistes? Nezinu, tajā mirklī likās, ka varēsim. Purvā neiesim, jo tas būtu pa tumsu, un tur nav pie kā piesieties, un diezgan garantēts ieberziens, pārējais izskatās daudz maz ok.

Plaans

Pirms starta sapakojam necaurspīdīgā maisiņā manu 310xt Garminu, kuram jau sākumā pielikts lādētājs un sākta lādēšana, lai pietiek 25 stundām, manu izslēgto telefonu. Sagatavojam uzrādīšanai arī pirmās palīdzības komplektu, un pa starta koridoru esam jau starta zonā.

12:00 – starts! Dodamies pa taku pēc pirmā punkta, kas ir kalnā, to nav grūti paņemt, jo uz to iet bars. Izlienam caur briežu žogu, pabradājam pa bērzu birzi, kur bērzi ir ložņājoši un punkts starp divām klintiņām ir paņemts. Uz nākamo punktu jau vairs tikai dažas komandas dodas tajā pašā virzienā. Kiilopää kalnam noejam pa sānu malu, un arī nākamais punkts – vērtīgais devītnieks ir paņemts. Arī nākamais trijnieciņš līdzīgi – izejam starp divām virsotnītēm, paskrienam uz leju, un tur jau var redzēt – punkts spīd pa gabalu. Pieejot tuvāk ir redzams, ka jātiek pāri aizai, kuras malas ir diezgan stāvas un akmeņainas. Kaut kā atgādina Šamonī un Les Pelerins ledāju, tikai nav tik augstas malas tai kraujai. Atrodam vieglāk nokāpjamu vietu un laižam lejā, un otrā pusē jau pa akmeņiem augšā. Komanda, kas gāja kalnam apkārt pa otru sānu, parādās tikai tad, kad mēs jau esam paņēmušas punktu un rāpjamies augšā pa nākošo klinšaino sienu.

sakums

Nākamais ir 51. punkts pie strauta jau atkal blakus kalnā. Šo arī paņemam bez īpašām grūtībām, pa ceļam padzeramies gardo strauta ūdeni un es nomazgāju seju no sviedriem, jo ir karsts. Izejam pa nelielu mežiņu, kur koki apmēram mūsu augumā, un punkts ir mūsu.

Dodamies uz nākošo punktu – 55. Pa ceļam satiekam pirmos ziemeļbriežus. Šie ir tramīgi, uz Ingas saucienu viens pārītis gan piebremzē, bet tad aizskrien tālāk, ko gan no tādiem tūristiem var gribēt. Vēlāk mūs panāk Nikolajs un Guntis. Puišiem raits solis, bet nelielu gabalu turamies kopā, bet tad gan viņu mūs pamet un aizsteidz tālāk spēkoties ar saviem konkurentiem. Šis punkts arī viegli tiek paņemts, jo redzams pa gabalu. Arī nākamais – 65. punkts ir tikai iešanas vaina. Kartē uzzīmētais strauts ir izžuvis, bet punkts paņemts. Dodamies tālāk.

Satiekamies

Nonākam bērzu birzī, kur bērzi ir mūsu augumā. Ir arī kaut kādi krūmi, kas ir līdz ceļiem, bet netraucē pārvietoties. Paņemam azimutu un duram pāri kalnam. Šeit veiksme mūs pameta. Paņēmām nedaudz par daudz pa kreisi. Nonākot uz takas, paejam pa labi, bet izrādījās, ka par maz, šeit sāk pievilt mērogs. Izlemjam doties pa kreisi, jo divas citas komandas arī dodas uz to pusi. Kad nonākam pie strautu krustojuma, ir skaidrs, ka 24. punktu varam norakstīt, dēļ diviem punktiem neiesim taču gandrīz kilometru atpakaļ. Ejam tik uz priekšu, mēģinot saprast, kurā vietā jāiet pāri strautam, lai paņemtu 48. punktu. Ir pagājušas gandrīz piecas stundas, un nu pirmo reizi samērcējam kājas strautā. Nekāda vaina. Kāpjam tik pa kalnu uz augšu, un pēc kāda laika arī 48. punkts ir paņemts. Škrobe par to 24., bet neko darīt. Ejam vispirms slīpi uz strautu, un tad gar to uz nākošo – 69. punktu.

Šķiet šeit mums piemetās kaut kāds galvas putrotājs, jeb pirmais sagurums ar neierasto kartes mērogu ar mums sāka izspēlēt ļaunus jokus. Vai arī pietrūka meistarības nolasīt kartes detaļas. Tagad skatoties, protams, liekas, nu kā mēs varējām neredzēt tādas nianses, bet neredzējām. Ejot gar strautu sākām pamanīt klintiņas, bet tās jau nebija tās, kas kartē iezīmētas, to mēs vēlāk tikai sapratām. Iznākot pie lielākās upes, ieraugām koka mājiņu. Forši! Esam jau tik tālu! Mājiņas ieraudzīšana tā sajauca galvu, ka daudz nedomājot duram pāri upei. Kad saprotam, ka tas nav tas, ejam atpakaļ, atkal pāri upei. Tad ejam pāri attekai, bet arī tur nav tas. Sasodīts. Pie mājiņas viena komanda ēd, nolemjam, ka mums arī jāatvēsina ne tikai kājas, bet arī galvas. Piesēžam. Komanda runā krieviski, tāpēc pajautājām, vai paņēmuši 69. punktu, jā, esot – jāiet tik vēl uz priekšu pa taku, tur jau būšot. Fū, nu vismaz zinām, kur jāiet. Vēl pēc dažam cakām paņemam arī šo punktu. Bet diemžēl šeit esam reāli zaudējušas laiku, kāda stunda nočakarēta.

Pussala

Papētām karti un nolemjam, ka jāiet pa upes kreiso pusi uz nākošo – 76. punktu. Bet vadātājs jau vēl nebija atstājies, un tā vietā aizejam pa labo krastu, pa taku. Pēc kāda laika ir skaidrs, ka ejam nepareizi, un ka ir pēdējais laiks šaut šķērsām pāri upei. Jau kādu sesto reizi, laikam.

Pārejam pāri un virzāmies taisni. Inga atrod galvaskausu ar ragiem. Satiekam arī vienu komandu, kura sparīgi dodas uz priekšu perpendikulāri mūsu virzienam. Tā kā tajā brīdī vadātājs mani bija morāli sagrāvis, un pēc tik daudz kļūdām vairs neticēju saviem spēkiem spēt nolasīt karti, ierosinu iet līdzīgi šai komandai, jo mūsu 76. punkts arī varētu būt nedaudz pa labi no mums. Ejam ilgi, un diemžēl gala beigās nākas secināt, ka arī 76. punktu varam norakstīti zaudējumos, jo esam jau pie 49. punkta. Sasodīts. Reālas dusmas uz sevi, bet ir skaidrs, ka atpakaļ arī neiesim. Nu neko darīt, pagriežamies pa 90° un ejam jau atkal pāri upītei. Jau iepriekš secinājām, ka pelēkā zona kartē ne vienmēr nozīmē pliku akmeņainu vietu, jo tādas ir arī mežā, un tajās vietās vienkārši starp kokiem izlien klintiņas vai lielāki akmeņi, kas var gan būt arī daļēji ar sūnām un citiem augiem apauguši, vienvārdsakot – pelēks kalns nenozīmē pliku, akmeņainu kalnu, kā bijām iedomājušās.

Kad 93. salīdzinoši viegli paņemts, nolemjam iet gar strautu uz nākošo – 66. punktu, vēlāk veikt maršruta korekcijas, jo atpaliekam no grafika. Kad esam nonākušas līdz upītes un strauta krustojumam, ņemam azimutu un ejam kalnā. Punkts atrodas kalna vidū uz plato. Ejam skaitot soļus, kad ir noiets apmēram vajadzīgais attālums, drīz sasniedzam arī plakanu vietu uz kalna, bet punkta tur, protams, nav. Kādu laiku tur grozāmies, pastaigājam, līdz parādās vēl viena komanda, kas dodas mums garām augšup. Izliekamies, ka ēdam mellenes, un tad sekojam viņiem. Jeah! Ir punkts.

Ņemot vērā nočakarēto laiku, izlemjam, ka neiesim cilpu gar upīti uz leju. Ejam kalniem pāri uz 95. punktu. Īpaši šķībi nevaram aiziet, jo aiz kalna iesim pa gravu un, kad labās puses kalns kļūs stāvāks, šausim pa kreisi gar kreisās puses kalna virsotni. Ejam pa aizu un nevaram saprast, labajā pusē šķiet kalna vispār nav. Tomēr kreisajā pusē redzama virsotne, tāpēc nogriežamies pa 90º un sākam kāpt pāri kalnam. Pēc apmēram 5 metriem uz augšu ieraugām arī otras puses kalnu, ko no mums viltīgi slēpa mazais mežiņš. Tā kā nav jau Alpi, un kalni ir salīdzinoši lēzeni, mežiņš mums kalnu vienkārši nerādīja, bet, kad pakāpāmies pāri mežiņam, tad gan skats pavērās iespaidīgs. Pa gabalu jau ir ieraugāma akmeņainā aiza, un arī punkts paņemas viegli. Tagad atgriežamies pie sazīmētā maršruta. Gandrīz iekļaujamies laika grafikā, ja neskaita nepaņemtos punktus un izmesto cilpu. Nu ko darīt, pietrūka meistarības, nevar jau Pasaules čempionāts būt kā viegla un patīkama pastaiga. Ceram, ka nepaliksim pēdējās.

Paņemam vēl arī 43. punktu, un ātri pārplānojam distanci, jo izlemjam pa tumsu pa kalniem nestaigāt, un uz purvaino apvidu neiet, jo ir paredzams, ka tur var ieberzties, ko galīgi vairs negribās. Pietiek vadātāja. Izlemjam iet pa taku, tad gar briežu žogu un vēlāk jau atkal atgriezties uz saplānotās trases daļas, kurā ir takas un ceļi.

Krēslo, pie nojumes piesēžam, ieēdam, uzvelkam termokreklus un esam gatavas arī lampu lietošanai. Ejam tālāk pa taku, un jūtam, ka sāk palikt aukstāks, strauji. Es uzvelku vēl lietus jaku, Ingai vēl nav tik auksts. Kā noprotam, auksts paliek pie strautiem, pēc tā vien var noteikt, ka tuvumā strauts. Pa dienu tāds fenomens nebija jūtams, bet vakarā ir ļoti izteikti. Paejot gabalu no strauta prom, paliek atkal silts, un jāvelk jaka nost. Kamēr ejam pa taku, paliek tumšs. Pret gaišo pamali briežu žogs ir labi ieraugāms, tāpēc nolemjam iet žogam pa iekšpusi līdz strautam, un gar strautu paņemt punktu. Tā arī darām, un punkts ir paņemams salīdzinoši viegli. Ejam tālāk. Nonākot pie žoga otrā pusē nav īsti skaidrs, kurā vietā esam iznākušas, tāpēc ejam gar žogu, līdz atduramies pret taku. Pēc neliela samulsuma un azimuta salīdzināšanas, tomēr izlemjam, ka taka ir pareizā un turpinām ceļu pa to.

briezu zogs

Ejot pa taku un pļāpājot, palaižam garām strautu. Tāda nebija, palika auksts, kā jau pienākas strauta tuvumā, bija tikai akmeņaina gultne. Laikam jau tas arī bija tas strauts. Saprotam, ka apmēram jau arī jāšauj mežā pēc 71. pirmā punkta. Kaut kas neticams, bet kā ejam tā arī paņemam to punktu. Nākošais ir 80., kas jau atrodas uz mūsu zīmētās trases.

Pa ceļam vēl nospriežam, ka neļausimies mīkstmiesim un netraucēsim mājiniekus, iesim vien uz 33. punktu, tālāk pa trasi. Nonākot upes tuvumā, paliek pa visam auksti. Man salst ar visu termokreklu un lietus jaku, cimdiem un bufu. Un atkal jau jāforsē upīte. Kad tumsā var redzēt baltus elpas mutulīšus, nu nemaz negribās atkal kāpt upē, bet jākāpj. 80. punktu paņemam salīdzinoši viegli, paņemam azimutu, un dodamies tālāk.

Un šeit mums piemetās vadātājmīkstmiesis, kas novirzīja pa labi tā konkrēti. Kad nonākam atkal pie upes, kuras konfigurācija liekas apskaužami pazīstama, saprotam, ka ir lemts iegriezties mājās uz tējas krūzīti ar tīģerkaku, vai kaut ko tamlīdzīgu. Mājās uzkavējāmies kādu pusstundu, es uzvelku vēl vienu jaku, sausas zeķes un bikses. Dodamies atkal aukstajā pasaulē aiz polārā loka. Ja laika ziņas solīja +14ºC, tad faktiski šķiet, ka ārā ir tikai kādi +4ºC. Tagad ir skaidra organizatoru obligātā prasība pēc termokrekla un vēju aizturošās jakas. Tiešām noder.

Tālāk mums priekšā garš gājiens uz 82. punktu. Kad tuvojamies jau punktam, paliek gaišs. Tiekam uz vajadzīgā ceļa ne gluži pa to taku, kuru domājām, bet apmēram esam punkta rajonā. Ejam pa ceļu un mēģinām ieraudzīt reljefa formas. Vienu augstumlīkni parasti nav viegli nolasīt. Bet nu ejam, un izskatās, ka ir. Ejam tālāk, un arī kartē iezīmētais ceļš ir. Ņēmām punktu no ceļa krustojuma, ņēmām no viena ceļa un otra ceļa, bet tā punkta tur nav. Nu nav un viss. Izdomājam, ka varbūt tomēr tas ir tāds ceļš, kas nav kartē. Ejam pa sākotnējo ceļu vēl uz priekšu, un raugi, tur jau arī tāda grava, kas varētu izskatīties pēc tās kartē iezīmētās, nu labi, šaujam pēc punkta. Pablandāmies pa mežu, mums garām paskrien francūžu komanda, puiši meklē to pašu ko mēs. Bet tā punkta tur nav. Esam jau atkal uz ceļa, Inga izlemj paiet vēl uz priekšu. Jā, tur ir krustojums un briežu žogs arī. No krustojuma atkal ņemam punktu. Franču komanda arī vēl tur pat. Inga vēl paspēj pateikt, ka ir gatava atmest ar roku tam punktam. Pirms es paspēju iebilst, ka es gan nē, viņa sauc – ir, ir, punkts!

Fū. Paņēmām. Uz nākošo punktu izlemjam iet pēc azimuta, jo ir jau gaišs. Mēģināsim sekot francūžiem. Viens no viņiem iekrīt grāvī un ir slapjš līdz viduklim. Tā kā ir auksts, šie sāk skriet, un mēs paliekam vienas ar azimutu. Ejam, līdz uzduramies ceļam. Ejam tālāk. Mums vajag kaut ko, kas varētu izskatīties pēc dzeltena ar baltiem caurumiem. Grūti caurejams izcirtums? Nav ne jausmas. Ceram, ka sapratīsim kas tas ir, kad līdz tam tiksim. Vienu reizi aizšāvām nepareizi, jo noturējām pabiezāku pundurmežu par dzelteno ar baltajiem caurumiem, bet ātri sapratām, ka tas nav tas. Paejam atpakaļ un esam atkal uz ceļa. Ejot uz priekšu ieraugām, ka jā, ir izcirtums – dzeltenais – saules apspīdēts, un baltais – celmi. Ok, Magnētā tādi izcirtumi ir vienkārši dzeltenas strīpas uz balta fona, bet varbūt viņiem slinkums celmus pļaviņā zīmēt.

11908063_1236950096331035_44207885_n

Pa taku paņemam pavisam vieglu deviņvērtīgo punktu. Un ejam atkal uz nākošo. Pie grāvja jābūt. Pirms grāvja diemžēl ir arī kaut kādi krūmi ar cietiem zariem, kas klapē pa kājām, un dikti purvains. Pa dubļainu un slapju taku paņemam punktu, un ir skaidrs, ka atkal jābrien pāri upei. Ir auksts, un tas ir pēdējais ko gribās darīt, pie tam upe izskatās dziļa, līdz viduklim vismaz, un strauja. Ejam gar to un meklējam seklāku vietu. Par laimi tāda arī atrodas, un kājas slapjas tikai nedaudz virs ceļiem. Priekšā briežu žogs. Dubļos gulties negribās, tāpēc ejam vēl gar žogu. Pēkšņi Inga iestieg līdz ceļiem, un nevar tikt ārā. Padodu roku un laimīgi ārā ir. Ar visām botām kājās.

Pa takām ejam uz nākošo – 42. punktu. No taku krustojuma ejam pēc azimuta. Virzienu noturēt viegli, jo saule spīd acīs. Esam pārsalušas un nevaram sagaidīt, kad tā saule kāps augstāk un sāks sildīt mūs. Iznākam pie upes, un izskatās, ka esam pie tām zaķa ausīm, kas uzzīmētas. Kārtējo reizi forsējam upi. Staigājam, bet punkta nav. Izlemjam izlīst uz celiņa, un, kad cerības jau zudušas, Inga ierosina paieties pa to mazo celiņu, varbūt tas ir tas īstais, ar cilpu galā. Neticami, bet punktu paņemam. Tālāk jau atkal novirzāmies no sazīmētā ceļa, jo nav vairs laika un spēka paņemt visu sazīmēto. Nākamais būs 44. punkts. To paņemam diezgan viegli, un ejam tālāk.

IMG_4037

Ceļš iet pa šoseju, un vienā brīdī saprotu, ka mežonīgi nāk miegs. Piestājam ceļa malā. Mums kompānijā ziemeļbrieži. Kamēr es sēdus guļu pie priedes, Inga safočē briežus. Esmu pagulējusi 7 minūtes. Nav daudz, bet vairs tik traki nenāk miegs. Uz nākošo punktu jau atkal mērogs ar mani mēģina izspēlēt ļaunu joku, bet Inga pārliecina, ka jāpaiet tālāk. Šoreiz izdodas forsēt upīti nesaslapinot kājas. Ejam pa virsotnītēm pēc punkta. Tas ir mazliet tālāk, nekā šķita pirmajā mirklī, bet arī to paņemam. Fū. Vēl tikai divi pēdējie punkti un tad jau finišs.

Paņemam 63. Tagad jau sāk atkal rasties tauta, un nav tik vientulīgi. Pēc tam pa ceļu dodamies uz pēdējo – 74. punktu, kas meklējams gravā. Tiekam līdz gravai, un priekšā ejošās komandas puisis man priecīgs rāda uz kaut kādu purvainu lāmu, un sauc “pond”! Nu velns viņu zina, ir vai nav, bet vēl jāiet uz priekšu, jo punkts meklējams uz liela izvirzījuma, kuru nevaram palaist garām. Lai gan liekas, ka punktam sen jau bija jābūt, tā nav. Kad nonākam pie īstā dīķa, tad viss top skaidrs, un arī punkts atrodas. Tagad tik atliek gar briežu žogu doties uz finišu.

Vēl pēdējie 3 km, vēl pēdējo reizi izlienam pa žoga apakšu, lai gan tiešām priekšā bija vārti, kā somu puiši teica. Vēl pēdējā pusstunda, un esam jau gandrīz klāt. Pedējos pārsimts metrus izlemjam paskriet. Izrādās, skriet ir vieglāk nekā iet, pēdas nesāp tik traki, jo no trakās bradāšanas pēdu āda ir sačokurojusies un spriež pati sevi. Skrienot dzirdu, ka kāds latviešu puisis noska, ka tagad sākot nākt iekšā tās komandas, kas skrien. Nosmaidu vien. Kā tad. Minūti pēc mums finišā ieskrien arī Nikolajs ar Gunti. Stāvam rindā uz finišu. Prasa uzrādīt lietus jaku un maisiņu ar gadžetiem.

Maisiņš uzrādīts, izdruka dabūta, mums ir 148 punkti. Nav diez ko daudz. Bet garmins parāda, ka esam pieveikušas 96.42 kilometrus. Hmm, likās, ka būs mazāk. Tagad uz mājām dušā un tad atpakaļ ēst. Nemazgāti rogaineri ēdamzālē netiek ielaisti.

IMG_4026

Kad atgriežamies, priecīgi noskaidrojam, ka pēdējās neesam. Esam apmēram pa vidu SV konkurencē. Nav slikti. Tiesa, no mums tikai par vienu punktu atpaliek Māra Bolšteina un Velta Zjatkova. Mjā, lūk ko rogainingā nozīmē pieredze.

13 komentāri rakstam Dubult I piedzīvojumi aiz polārā loka

  • Lauma Lauma

    Agrā rītā ap sešiem atnāca puiši ieraudzīja meitenēm uzvārīto buljonu un bija sajūsmā, un tad atskanēja: “Kartupelīši ar sēnēm!”. Lieki piebilst, ka mājās palicējiem pusdienu tiesa saruka.

  • Ina Ina

    Fantastisks piedzīvojuma apraksts :) Malači!

  • lellde lellde

    Ingās ir spēks :) Malači!

  • Lasma3 Lasma3

    Fošs piedzīvojums. Nedaudz skauž. Lasot, tā vien šķiet, ka pie plānošanas upīte nav pamanīta, ja reiz tik bieži tā bija jāšķērso :)

  • Nix65 Nix65

    Kartupelīši ar sēnēm un buljons labi noņēma 18.5h iekrāto sagurumu. Pēc visa tā man vismaz bija sajūta, ka tikko būtu cēlies no migas.

  • Inga_K Inga_K

    Nē, nē, upīte noteikti tika pamanīta, tikai plānojot jau nekad nevar zināt, vai būs jābrien līdz celim, vai varbūt varēs kaut kā sausām kājām pāri tikt :)

  • Ilze FM Ilze FM

    Paldies par dalīšanos!:) Malači! Gandrīz sagribējās man arī izbaudīt īstos rogaininga priekus, visu 24 h garumā.:)

    Un vēl kartupelīši ar sēnēm! Ehh! :)

  • smukas izklaides

  • Hiēna essnee

    Man patīk tā sajūsma un pārsteigums, ka brīnumainā kārtā ir izdevies atrast kādu punktu:D

  • flower flower

    Piedzīvojums superīgs! Esmu tādā sajūsmā par Somijas dabu, tajā vidē sajutos tik ļoti labi, ka pat domāju, kādā iepriekšējādzīvē tur bijušas manas mājas. Pievīla mērogs un bezgadžetu treniņu iztrūkums. Attālumi starp punktiem par lielu, lai ar soļiem skaitītu. Labi tur kur izdodas pie kā piesieties, bet ja “uz baltas lapas sarkani rimbuļi”, tad īsti nevar saprast kur esi izlīdusi, cik daudz noiets un vai tas upes līkums ir tas, ko domājam. Jā un upe ar bija viltīga mānītāja ar līkumiem un neskaitāmām attekām un sazarojumiem.
    Neskatoties uz pieticīgo rezultātu, esmu ļoti priecīga, ka uzdrīkstējāmies, jūtos ieguvusi megavērtīgu pieredzi un milzumpozitīvas emocijas. Liels paldies pāriniecei un atbalstītājiem par Piedzīvojumu! :)

  • IlzeL

    Tad tikai atliek gatavoties nākamā gada Piedzīvojumam. Tur slapjas kājas noteikti nebūs :)

  • ildze

    Rakstá prasás info nezinátájiem par Māras Bolšteinas un Veltas Zjatkovas cieníjamo vecumu – pári par 70 gadiem :)
    Viedi várdi autorei, “Mjā, lūk ko rogainingā nozīmē pieredze”

  • snepste snepste

    Paldies. Lasot izdzīvoju šo jauko pasākumu. Vajadzēs rudenī uzskriet, kādus vietējos Rogainingus.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.