Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


No kalnu virsotnēm līdz Kurzemes piekrastei

IMAG0479

Mēģinu saprast, kurā mirklī man iešāvās prātā trakā ideja pieteikties skrējienam. Laikam šo joku ar mani izspēlēja daudzu savstarpēji saistītu un nesaistītu pamudinājumu kopums. Liela nozīme bija „kaitīgajiem” rakstiem noskrien.lv portālā, protams, arī Monblāna leģendu – Laimoņa un Matīsa stāstiem, kā arī nostāstiem par viņiem. Pavisam neuzkrītoši, dziļi iekšā iesēdās maza, mazītiņa domiņa, ka gribētu to kādreiz pamēģināt. Nenoliedzami mani spēcīgi ietekmējuši arī Edgara stāsti. Tas, ka viņam acīs šķiļas uguntiņas, runājot vien par kalniem un Monblāna skrējieniem, man lika domāt, ka tur kaut kam tiešām ir jābūt. Izlemts: neraugoties uz to, ka pavasarī jau ieplānota Kanāriju ultra, pieteicos TDS distancei arī pati. Kāpēc tieši TDS nevis CCC – uz TDS nav konkursa. Vienkārši – piesakies un skrien.

IMAG0456

TDS norisinās ievērojami lielākā augstumā, kā pavasarī pieveiktā Transgrancanaria, tie ir 119 kilometri ar 7250 kāpuma metriem, tāpēc likās ļoti loģiski un nepieciešami pirms sacensībām doties kalnu pārgājienā, lai sagatavotu sevi gaidāmajiem apstākļiem. Par laimi Edgars, kā jau viņam tas augusta mēnesī ierasts, tādā posās, un sarunājot kalnu karalieni Baibu, kā arī Gunu un Andri, mums izveidojās visai jauka dēkaiņu kompānija, kas pirms TDS starta devās izbaudīt klejotāju dzīves īpatnības Monblāna apkaimē.

DSC_0838

4 diennaktis ilgais pārgājiens izvēršas gana interesants, lai būtu atsevišķa stāsta cienīgs, bet par to šoreiz nerakstīšu. Pieminēšu vien, ka nācās saskarties gan ar lietu, gan sauli un karstumu, gan nogurumu, gan salšanu naktīs, kaitinošu rasu no rītiem un pat cīņu ar bailēm no augstuma.

Un kaut reizēm likās, ka esam iestrēguši kaitinošā National Geographics raidījumā, pārejošās neērtības neatsvēra elpu aizraujošos skatus – kalnus, saullēktus, saulrietus, tos plašumus un skarbo majestātiskumu, kāds piemīt vien tām ainavām, kas nemainīgas pastāv jau tūkstošiem gadu.

DSC_0831

Atgriešanās civilizācijā ir pacilājoša, iepriecina arī mūsu apartaments – tas ir plašs un mājīgs, nu tieši tāds kā solīts, tajā ir pat sauna, bet diemžēl nav interneta, kas, protams, ir īsta katastrofa. Mūsu kompānija iegūst vēl vienu biedru – Ivo, un kāju pūtināšanas, ēšanas,  gatavošanas, Uno spēlēšanas un šopinga dienas var sākties. Pirmdienas vakarā pat uzrīkojam ballīti – viesos nāk Kvederu ģimenīte, Beku pāris un trīs nosaluši latviešu alpīnisti, par kuriem Baibai iežēlojusies sirds.

20150819_123136

Otrdiena mums ir tāda mierīgā diena – tiek sapirkti vēl pēdējie trūkstošie obligātā ekipējuma elementi un apmeklēts sporta preču tirdziņš. Pats galvenais, protams reģistrācija – kaut esam ieradušies krietnu pusstundu iepriekš, tomēr jāstāv garum garā rindā. Kad ekipējums pārbaudīts un numuri dabūti, var pievērsties gatavošanās drudzim. Ko lai velk, ko lai ņem līdzi, ko lai sūta uz Roselendu, kur ir iespēja nogādāt kādas mantas. Pa vidam vēl Baibas sveikšana – kā izrādās viņai tieši šodien ir dzimšanas diena. Guna ar Andri cep siera kūku, kamēr mēs ar Edgaru tiekam cauri pa vienkāršo – sameklējam tortes svecītes un glītu rozi. Arī Ivo pielicis roku, sagādājot mums ziedu veikala adresi – nav tā, ka Šamonī tādas bodītes būtu uz katra stūra. Pārsteigums, šķiet, izdevās un siera kūka bija neticami garda. Vakara noslēgumā vēl uzspēlējam neiztrūkstošo Uno, bet ap 22:00 pošamies pie miera – un kā nu ne, jāceļas jau ap trijiem rītā.

Sacensību dienas rīts. Tas mirklis ir klāt un dūša – papēžos. Negribas neko. Vilcināties gan nav jēgas. Sistēma sapildīta, želejžurga sajaukta, tetovējums ar trases profilu sabojāts un iebāzts somas kabatā, tēja padzerta un cepums aizkosts… esmu gatava doties, ja to tā var nosaukt. Ārā valda pilnīga tumsa un sasodīts aukstums. Ejam uz autobusiem, kas mūs nogādās starta vietā. Uztraukums pavisam aizžņaudzis man rīkli. Izvēlos turēties kopā ar Edgaru, jo viņš no mums visiem šķiet vismierīgākais. Autobusā bailes turpina augt, un pēc mirkļa jau attopos slaukām asaras. Neko nevaru sev padarīt. Labi vēl, ka neviens to neredz, katram pašam savas cīņas. Nevaru īsti saprast, no kā tad es tik ļoti baidos un tā raudāšana – nu kas man vainas? Es pati to gribēju, plānoju, gaidīju, sapņoju un maksāju galu galā! Droši vien jau baidos izgāzties, baidos, ka nepaspēšu un tikšu noņemta no trases. Tik vien? Nu varbūt baidos no nezināmā, to ka šitie kalni nav gluži tādi kā Kanārijās, es jau paspēju pamanīt. Uztraukums turpina plosīties, asaras lauzties ārā un tā līdz pat startam. Bet tad gan viss. Starta mirklī pretrunīgās emocijas izgaist kā nebijušas. Skanot dramatiskajai „Karību jūras pirātu” melodijai dodamies cieļā.

Tik daudz cilvēku! Līkumojam pa ieliņām, lai cik viegli sākumā liktos zinu, ka drīz jābūt pirmajam kāpienam. Un tur jau tas ir – ceļš paliek arvien slīpāks. Nevaru saprast, cik daudz spēka varu atļauties atstāt jau pirmajā kalnā, tādēļ pārlieku neforsēju. Mani apdzen un apdzen, arī gandrīz visi latvieši, šķiet ir jau garām. Liekas drīz palikšu pēdējā. Visbeidzot pirms kontrolpunkta mani apdzen arī Guna un saprotu, ka varbūt tomēr esmu par lēnu. Col Checrouit kontrolpunkts ir pilns ar cilvēkiem, pie galdiņiem tādas rindas, ka atmetu domu par piestāšanu un spraucos uz priekšu. Ceļš ved cauri jaukai pļaviņai ar ponijiem, viens no tiem ir iekārtojies tieši uz takas. Kustība ir samērā lēna un pēc mirkļa apstājas pavisam – esmu iekļuvusi sastrēgumā. Cik muļķīgi. Mīņājamies praktiski uz vietas kādas minūtes divdesmit. Pa to laiku nekas cits neatliek, kā vērot labajā pusē redzamos kalnus, kas rīta saules apspīdēti ir skatāmi visā krāšņumā. Kad beidzot izkustamies, ātrums izrādās man gluži piemērots. Garām paskrien kāds latvietis, sakot, ka pēc matiem mani var pazīt jau pa gabalu. Nu forši, būtu vismaz stādījies priekšā. Bet vispār liekas, ka to jau šodien esmu dzirdējusi. Turpinu apbrīnot dabu. Esam noskrējuši lejā, kur skatam paveras mazi caurspīdīgi dīķīši un salnas klāta zāle, kas mirguļo saules staros.

Kontrolpunkts Lac Combal ir klāt un ar šausmām secinu, ka man atlicis vien 30 minūšu kontrollaika handikaps. Biedējoši, vai varēšu iedzīt? Vai tiešām zaudēšu cīņu pirms tā pa īstam sākusies? Aši izstrebju 2 krūzītes kolas. Nav ko kavēties. Vien noraugos kā paceļas un nolaižas helikopteris – nekad vēl tik tuvu neesmu redzējusi šādu skatu. Tālākais ceļš ved uz augšu. Mani apsteidz latviešu puisis CET krekliņā. Nekas, lai steidz, man jātiek kalnā, tikai tas ir svarīgi. Kalnā kāpjam pīļu gājienā un 2 spāņi aiz muguras nerimst skaļi un enerģiski tērgāt.  Šķiet, jo augstāk uzkāpjam, jo skaļāki viņi kļūst, līdz visbeidzot līksmā tērgāšana pāriet jautrā dziedāšanā. Serpentīns ir nogurdinošs, bet ne pārlieku stāvs, kas ļauj noticēt „Prāta vētras” dziesmas vārdiem: „Neviens kalns nav nepārejams…” nu jā, jā – nav jau arī pēdējais. Raiba skrējēju krellīte stiepjas glītā zigzagā uz priekšu augšā kalnā un aiz muguras lejā no tā, esmu tikai viena maza melna (cik neapdomīgi šim karstajam laikam) pērlīte tajā. Karstums dara savu – kādā serpentīna pagriezienā ieraugu sakumpušu, vecu sieviņu tumši zilā mētelītī ar raibu lakatiņu galvā. Tur viņa stāv lūdzoši izstiepusi roku. Nopietni? Samirkšķinu acis – protams, nekā tāda tur nav. Par to kalna gals gan ir klāt. Tur ir numuru skenētāji un mediķi, kas izslāpušajiem skrējējiem dāsni izdala siltu kokakolu. Burvīgi. Dodos uz priekšu un ieraugu to pašu latviešu puisi CET krekliņā. Viņš interesējas, kur esmu tikusi pie kolas. Kā var nepamanīt mediķu brigādi, kas lej izslāpušajiem kolu – ko tādu katru dienu vis neredzēsi! Ceļš ved uz leju, tādēļ Lapsa saka Mīkstmiesim, ka pienācis viņas laiks. Nu ko, jāskrien. Un skrienu garām tik daudziem. Nopietni, ļaudis, mēs tak jau uzkāpam kalnā, tagad ir viegli, tagad var paskriet! Ceļš paliek arvien gludāks un platāks, bet liekas, ka skrienam tikai mēs ar Lapsu un Mīkstmiesi. Apdzenam, apdzenam un atkal apdzenam. Ceļa malā līdzjutēji. Dzirdu arī sev adresētu: „ Go, Ginger!”  Skrienu cik vien glīti varu. Ar mani kopā sāk turēties kāda meitene, kura austiņās klausās mūziku un neganti šķībi dungo tai līdz. Brr, jātiek no viņas vaļā. Drīz reljefs sāk mainīties, tur arī foto punkts, pozēju, varbūt gadīsies kāda bilde, kur skrienot neizskatīšos kā nāvei parādā. Skrienam pāri pasakainam akmens tiltiņam kā no bilžu grāmatas, tad taisnais gabals un atkal kāpiens

20150826_130224

Mirklis gar upi, tad burvīga zaļa pļava, kur ganās govis un kristāldzidrs ezers, kam jāapskrien apkārt. Rodas milzīga vēlēšanās izpeldēties, jo ir trakoti karsts, taču nesaņemos, galu galā man jācīnās ar kontrollaiku.

27810938

Visbeidzot jāuzrāpjas stāvā, ar mētrām apaugušā paugurā un tur pēc mirkļa jau arī gaidītais kontrolpunkts. Atzīšos, esmu galīgi nogurusi. Saņemu krūzīti ledus aukstas kolas.  Atnāk īsziņa no Ingas: ”Prieks Tevi redzēt Col du Petit St Bernard! Turies!” O- man taču seko līdzi, es nemaz neesmu pavisam viena! Tas ir saviļņojoši, tam par godu saņemos vēl vienai kolas krūzītei un pat buljona bļodiņai. Apsēžos zālītē to notiesāt. Blakus kāds skrējējs vemj. Hm, mani tas nemaz neiespaido. Turpinu malkot savu buljonu. Sasodīti sāp kreisais plecs. Tik ļoti, ka nūjas balstīšana kreisajā rokā jau kādu laiku sagādā problēmas. Izstaipu muguru kā vien māku, tad saņemos, sakostiem zobiem uzstīvēju atpakaļ somu un dodos tālāk – „bedrē”, kā mēs to vietu esam iesaukuši trases reljefa dēļ. Te jāskrien, kas zina, vai šis nav pēdējais trases posms, kurā to varēšu. Ienāk prātā atlaist vaļīgāk somas kreiso lenci – nu tīrais brīnums, tik vien bija tās bēdas, pēc brīža negantās pleca sāpes ir mani pametušas. Skrienu lēnām, ir karsti un mani māc vilšanās, tā līdz šim arī nav nācies sastapt trasē Lailu, kura apsolījās mani pa ceļam samīļot. Eh, nu pati vien esmu vainīga, velkos tik lēni, ka visi atbalstītāji sen jau gabalā. Saule šīs domas uzkarsē, līdz kādā brīdī redzu Lailu sēžam kalna malā un kūļājam kājas pāri malai, garie mati plīvo un spīd saulē. Protams, pēc mirkļa šī parādība jau ir pazudusi. Nesamulstu, nav jau pirmā reize.  Lai sevi uzmundrinātu iesēžos astē 3 francūžu vilcieniņam un turos tiem līdzi kamēr lejupceļš kļūst sarežģītāks. Tālāk jau atkal sāku apdzīšanas manevrus, jo bezrūpīga lēkšošana lejup pa akmeņiem, man, šķiet tīri labi padodas. Kādā serpentīna līkumā panāku Aigaru, viņam diez ko nepatīk lejupceļi, aizlēkšoju  garām zinot, ka tuvākajā augšupceļā jau atkal tiksimies.

Kad skriešana uz leju ir apnikusi pat man, beidzot tuvojas pats „bedres” dibens – Bourg Saint Maurice. Iestreipuļoju tur 16:03 – stundu pirms kontrollaika beigām. Nu, neko daudz neesmu iedzinusi. Pirmo reizi uzpildu sistēmu. Satieku, Mārci un pēc mirkļa arī Aigaru. Obligāti jāpaēd. Kolas vietā ir pepsis – fui! Iestūķēju sevī arī pāris banāna gabaliņus un buljonu. Jūtos varen lepna par to, cik daudz šajā skrējienā man ir izdevies apēst. Paralēli, taču strebju arī želeju un apelsīnu sulas brūvējumu. Sabrūku uz kāda no soliņiem, taču man uzreiz tiek aizrādīts, ka šī vieta ir aizņemta. Sašutusi aizvelkos tālāk saulē – tur, protams, pulka brīvu vietu. Ievēroju, ka pretī sēdošā sieviete atgādina īstu nelaimes čupiņu. „ Well, this sucks!” – saku viņai, un saņemu pretī piekrītošu ņurdienu. Sūrojos par gaidāmo 2000 metru kāpienu. Pārsteidzoši, bet šī informācija viņu galīgi izsit no sliedēm. Nez, ko tad viņa bija gaidījusi? Ceļos augšā, lai vilktos pretī savam liktenim, bet priekšā aizkavēšanās – obligātā ekipējuma pārbaude. Sviests, tā jau knapi kustos, vēl somā jārakājas. Kad tas paveikts, ceļš turpinās pa pilsētas ielām. Karsti un nomācoši, zinot, ka priekšā lielais kāpiens, bet līdz pusnaktij obligāti jānokļūst Roselendā. Tāds Pelnrušķītes cienīgs uzdevums. Sajūtos bezgala vientuļi un tik ļoti vēlos, lai kāds samīļo. Gribu mājās. Zvanu mammai, viņa zinās kā mani uzmundrināt. Vietējie iedzīvotāji lutina ar atspirdzinājuma punktiem. Kāds puisēns mani apšauda no ūdens pistoles, bet sejā viņam tomēr mulsums: „Kā, vai tiešām tā drīkst?” Sirsnīgi uzsmaidu un velkos tālāk. Solis – cirtiens, solis – cirtiens, esmu iegājusi ritmā, pagalam lēnā un nožēlojamā ritmā. Ar katru seprentīna līkumu pilsētiņa paliek arvien zemāk, tomēr melodiskos pulksteņa zvanus, kas skaita pusstudas un stundas vēl kādu laiku var dzirdēt. Kādā serpentīna līkumā, kur vietējie iedzīvotāji saorganizējuši atspirdzinājumu punktu zemē nometušies 3 mūsējie – Līga, Mārcis un, ja nemaldos, Ainārs. Pārmijam dažus vārdus un uzmundrinājumus saņēmusi dodos tālāk, līdz sasniedzu cietoksni. Tur mani spēki ir galā. Atkrītu zālē trases malā. Mīkstmiesis sajūsminās un gatavojas kārtīgai atpūtai, bet ieraugu Aigaru, kurš mani ir panācis. Ja vien varētu kādu mirkli noturēties viņam līdzi, varbūt izdotos tikt kalnā augšā. Aigars ir brīnišķīgs, ar saviem stāstiem viņš izklaidē tā, ka uz mirkli aizmirstas, cik grūtā vietā esam. Brīžiem pat nezinu no kā man vairāk trūkst elpas – smagā kāpiena vai smiešanās. Piemeklē arī realitātes mirkļi, kad tomēr kalna gals šķiet tik tālu, ka lūdzos viņam, lai nogrūž mani no klints, palīdzot izbeigt šīs mocības. Bet velti, viņš saka, ka kalns nav tāds, lai nodarītu man nopietnu ļaunumu, pie tam nokritusi lejā es varot pārdomāt un tad man atkal nāksies kāpt augšā, un pēc tā visa es vēl būšu uz viņu dusmīga. Lai nu kā, kalnam pienāk ja ne gals, tad kontrolpunkts, tiekam ievilināti kazu fermas pagalmā ar maksas atspirdzinājumiem. Tur mūs panāk arī Mārcis, kurš paziņo, ka šādus stāstus klausoties kalnā kāpšana nav nemaz tik briesmīga. Kaut mirkli svārstos, vai nevajadzētu līdzņemto drošības naudu notriekt limonādēs, tomēr padzeros negaršīgo ūdeni no sistēmas un dodamies tālāk. Pēc numuru skenēšanas Col de la Forclaz saku Aigaram lielo paldies, bet turpināt tālāk nespēju, tādēļ palieku elsot uz akmens takas malā. Ir jau pāri sešiem. Ilgi nevaru atļauties sēdēt, lēnītēm jāturpina. Kaut kāda sasodīta būšana – ausīs dun, slikta dūša, spēka nav. Nu kā lai tiek uz to Roselendu? Pēc mirkļa priekšā ieraugu redzētu seju. Toms? Saņemu apstiprinošu atbildi. Piemetos viņam blakus, man jau atkal jāatpūšas. Toms mani pārliecina, ka gan jau tiksim tai kalnā. Brīžiem ejam kopā, brīžiem maināmies. Priekšā sagaida bridiens pa dubļiem. Kādā vietā atkal ieraugu viņu sēžam takas malā. Noguļos smiltīs un elšu. Trūkst gaisa. Toms saka, lai atpūšos, jo priekšā esošajā posmā man spēki būšot vajadzīgi un parāda pāri ielejai punktu, kur mums jānonāk. Ārprāts! Zaļas zvaigznītes gar acīm – es to nevaru! Ne šajā dzīvē, ne šodien, nekad! Toms šo distanci ir veicis jau iepriekš. Kaut kas nenormāls – kāpēc lai viens cilvēks gribētu šādas mokas atkārtot? Tomēr ar interesi klausos, kā viņš sīki un smalki apraksta, kas ir gaidāms priekšā. Uz manu jautājumu, vai Roselendu iespējams sasniegt kontrollaikā, atbilde ir apstiprinoša. Nja, viņš laikam neko nav dzirdējis par Mīkstmiesi. Kļūst vēsi, tādēļ uzvelku vēl vienu kreklu. Izprātoju, ka uz to neganto kalnu pāreju man būtu jātiek līdz 22:00. Lai tur nokļūtu, sākumā pa nepatīkamām klinšu takām būs jākāpj uz leju. Vienā vietā paslīdu un knapi savācos, jābūt uzmanīgākai. Pirms lielā kāpiena atkal satieku Tomu un grūto posmu veicam kopā.  Passeur Pralognan sasniedzam 20:26, nav nemaz tik ļauni, biju novērtējusi sevi par zemu. Mirkli sēžam skatoties lejā uz nākamo ieleju.

20150826_202859

Toms parāda aiz kura klints stūra slēpjas kārotā Roselenda, tā ir tikai 4 km attālumā, taču ceļš līdz tai… Īsāk sakot viss sākas ar gandrīz vertikālu sienu, kur drošībai novilktas virves, pie kā pieturēties.

Untitled

Nav ko daudz vilcināties, jāmetas lejā, bet priekšā tūļīga grupiņa nevar vien izdomāt, ar kuru galu pa priekšu lai kāpj. Eh, neiešu jau gaidīt, nošļūcu blakus un metos visiem pa priekšu. Mana pārdrošība rezultējas ar diviem sāpīgiem kritieniem un karāšanos pie virves… Lejupceļš paliek lejupceļš, apsteidzu cik vien uzdrošinos, uz šīs takas tas ir izaicinājums. Sāk krēslot un tūlīt pat strauji satumst. Ik pa laikam kāds izvelk lukturi. Cenšos sev iegalvot, ka tīri labi redzu tumsā, līdz pamatīgi aizķeros aiz akmens. Nu labi, jāmeklē lukturis. Arī lejupceļš beidzas un skriešana turpinās pa grantētu ceļu. Nevaru vairs paskriet. Enerģiski soļoju sparīgi cērtot nūjas grantī. Nevaru sagaidīt to Roselendu – pagrieziens pēc pagrieziena, bet viss ko redzu ir kalns tālumā, pa kuru serpentīnā uz augšu vijas skrējēju lampiņas. Nē, tur jau tā ir – mana apsolītā zeme – Cormet de Roselend, ko sasniedzu 21:37.

Mans maiss – tikko nosaucu numuru un tas jau ir manās rokās. Atstrādāts triks, bet esmu iespaidota. Zālē pazīstamas sejas – Guna, kas jau pošas prom un Gatis, kas jau 2 stundas mokās ar vēdergraizēm. Arī Toms ierodas. Iespraucamies kādā stūrītī pie galda. Cilvēku te, ka mudž. Toms laipni atnes man makaronus, taču ieēst nespēju, izdzeru vien buljonu. Kaut zinu, ka ilgi ķēpāties nav laika, man ir tik daudz darīšanu – jāsajauc jauna želeju porcija, jāpārģērbjas un jāsadzeras kola. Ar acs kaktiņu manu, ka sieviešu ģērbtuves ir pašā zāles malā. Nu nē, nesperšu nevienu lieku soli – metu pieklājību pie malas un pārģērbjos turpat pie galda. Guna spriņģo apkārt enerģijas pilna – viņa ko, nemaz nav nogurusi? Man pat pirksti kustās ar grūtībām. Guna pazūd, Gatis paziņo, ka vēdergraizes mitējušās un viņš dosies tālāk kopā ar mums. Viesmīlīgajā punktā pavadījuši veselu pusstundu, dodamies ceļā drebinoties no aukstuma. Uzvelku cimdus. Kāpiens mani ātri vien nogurdina, pamazām atpalieku no puišiem. Kalna galā Toms mani tomēr pagaida un slidenajā lejupceļā dodamies kopā. Akmeņi ir tik slideni, ka krītu vienā laidā. Taka paliek arvien skaistāka, pat tumsa to nevar noslēpt. Upe gar kuru tipinām, mirguļo mēnessgaismā. No vienas puses pār taku pārkārusies klints. Dūmi? Jā, priekšā ugunskurs un mediķi. Mums viss labi, dodamies tālāk, lai tikai uz mirkli piesēstu La Gitte kontrolpunktā. Raušamies atkal augšup, tur, kur skrējēju lampiņas pieskaras zvaigznēm. Kāpjas grūti, laiku pa laikam jāpiesēž rasotā zālē. Pametot skatu atpakaļ paveras fantastiska ainava – upe, mēness izgaismota, kā sudrabaina lenta šķērso visu ieleju, tai apkārt mūsu jau veikto ceļu iezīmē citu skrējēju lampiņas. Ceļš kļūst lēzenāks un nez no kurienes rodas spēku pieplūdums. Soļoju arvien enerģiskāk, pat sāku apsteigt citus, kas man nav raksturīgi virzienā pret kalnu, taču pēc mirkļa attopos pazaudējusi savu ceļabiedru. Kaut kā nesmuki sanāca… Turpmāk viņu vairs nesatieku, bet esmu milzīgi pateicīga par kompāniju un atbalstu, nez kā būtu izkļuvusi no „bedres” viena. Nākamā ieleja ir akmeņaina un grūti skrienama, tomēr cenšos. Vietām no tumsas iznirst spocīgas govis. Nez ko viņas tur grauž. Jau atkal paveras skaists skats – lampiņu virtene apmet cilpu tumsā grimstošajai ielejai. Esmu viena no šīm gaismiņām, kas lēni virzās uz priekšu noteiktā trajektorijā.

Vieglāk nepaliek. Brīžiem skrējiens pārvēršas bīstamā kāpienā. Saņemu veselu kaudzi īsziņu – no Laumas, Lindas, Edija un mammas, laikam bija aizkavējušās nezonā. Uzmundrinoši. Kad sasniegta augstākā vieta, ir redzams kontrolpunkts – diskotēka, tomēr uz to neved taisnākais ceļš. Col Joly sasniedzu 3:29. Ilgi nekavējos, vēl beidzamo reizi uzpildu sistēmu un kartīgi sadzeros kolu ar buljonu. Izmēģinu arī tās super-bio-eko-kā viņu tur tualetes. Pa smalko – ar zāģu skaidām. Tā neko, var arī aizsēdēties. Tālāk ceļš uz leju. Garš, grūts, apnicīgs, akmeņains, nebeidzams. Tomēr akmeņus nomaina tukšas pilsētas ielas, un varu atvilkt elpu Les Contamines kontrolpunktā. Tur skatam paveras pilna istaba ar gulētājiem, pie viņiem ir silti. Skrējējiem gan jāsēž aukstumā. Apnicis tas buljons, saņemos un apēdu brīnumgarda kēksa šķēli. Nedaudz kolas. Pārbaudu īsziņas – izrādās Edgars finišējis jau pirms stundas. Apbrīnojami! Viņš gan ir ātrs! Tas iepriecina. Parādās Gatis, mēģinu šo pierunāt doties tālāk kopā, tomēr viņš vēl grib pakavēties. Es gan eju. Ārā no pilsētas ved tik stāvs kāpiens, ka tajā pat nostāvēt ir grūti. Aust gaisma. Trase nogriežas no ceļa un ievijas īstā pasaku mežā, kur ceļu klāj resnu koka sakņu un akmeņu mudžeklis. Šim skatam piemīt tāds hipnotizējošs skaistums. Uz mirkli piesēžu, lai no botām izkratītu akmeņus, tomēr enerģijas pietiek tikai vienai kājai. Ai, lai berž, gan jau tāpat tur viss ir lupatās. Sāp neganti, uz katra soļa. Pamazām bet nenovēršami tuvojas lielā siena – pēdējais iespaidīgais kāpums uz Col du Tricot. Mute paveras to ieraugot. Mieru, tikai mieru, šim esmu gatava. Kāpt un daudz nedomāt. Serpentīns ir stāvs, kājas jāceļ augstu. Īsts killeris. Paiet vesela stunda, līdz beidzot tieku augšā. Lieliski! Mans sabojātais trases profila tetovējums, no pārmērīgi biežas lietošanas šeit arī beidzas, tādēļ par turpmāko ceļu varu vien ticēt Veipa kunga īsziņai, ka tas vedīs tikai uz leju. Nu kā tad. Kādu brīdi tiešām lēkšoju uz leju līdz akmeņainā taka beidzas pie… trosēs iekārta tilta pāri upei.

tds-w

Upe ir diezgan tālu apakšā un man ir nenormāli bail no augstuma. Lavos tam pāri uzmanīgi liekot pēdu aiz pēdas, te no aizmugures strauji tuvojas divi skrējēji, briesmīgi sašūpojot tiltu. Ārprāts, ar mani ir cauri – tūlīt lidošu lejā tajā aizā, kur mutuļo upe! Pārvaru instinktu mesties guļus un apķerties tiltam ar rokām un kājām. Sasniegusi otru krastu apsēžos un mirkli nomierinos. Tālāk atkal jārāpjas uz augšu, kas manī nogalina pēdējās skriešanas prieka paliekas. Apātiski tenterēju uz priekšu līdz sasniedzu Bellevue. Tur uzzinu, ka līdz finišam vēl 12 km. Ai, man tik daudz negribas! Ceļš it kā skrienams, bet es vairs nevaru, pat uz leju ne. Kaut kā kuļos pilnīgā mīkstmiesī. Mežu nomaina pilsēta esmu nonākusi Les Houches. Sākas pēdējais posms. Visi skrien man garām. Esmu izvēlīga un skrienu tikai ļoti lēzenos lejupceļos. Ceļš ved cauri tādam kā parkam kas pilns ar skrējējiem, bērniem un suņiem. Mani panāk Gatis, tikai šis ir pilnīgi cits Gatis, šo es nepazīstu, bet tā kā esam latvieši, turamies kopā. Beidzot Šamonī. Vienojamies, ka nav jēgas skriet, ja neviens neskatās. Pagaidīsim, kad būs skatītāji, bet tagad krāsim spēkus finiša izrāvienam. Kad jāsāk skriet satiekam Bekus. Inga piedāvā man karogu – nē, neņemšu, ne jau ar tādu nožēlojamu rezultātu. Gan kādu citu reizi, kad būs ar ko lepoties. Sākam skriet. Beki un Gata meitene mūs pavada. Pa ceļam redzu savus biedrus. Cilvēki māj un uzgavilē. Saņemos un skrienu ar smaidu, cik nu kājas nes, pēdējais pagrieziens un tur jau tie ir – finiša vārti.

27824959

Pēdējie metri, finišs, fotografēšanās, apskāvieni un tas ir beidzies. Finišētāja vestīte manā padusē. Aizvelkos pie atspirdzinājumu galdiem, vēl pēdējo reizi izvelku savu plastmasas krūzīti un palūdzu kolu. 30 stundas 2 minūtes un 22 sekundes. Biju cerējusi iekļauties kontrollaikā, tas izdevies ar uzviju. Bet uz priekšdienām droši zinu, ka nekad vairs. Nevienu kalnu. Nopietni. Velkos uz apartamentu. Ceļš prasa veselu mūžību. Kāpnes, duša, gulta. Tad gan kāds „izslēdz gaismu”. Nezinu cik ilgi esmu gulējusi, līdz mani pamodina jautras balsis lejasstāvā. Ballīte! Nu, ne gluži, miegaina pļāpāšana. Sāk gribēties ēst. Šim vakaram vēl daudz kas ieplānots, tostarp arī oficiālā izēšanās. Tomēr jākravā mantas, jo jau rīt kopā ar Edgaru dodamies mājās, lai izpildītu atvaļinājuma pēdējo punktu – BBPU. Par ko tā? Ziemā, skrienot kārtējo Teikas treniņu, Edgars paziņoja, ka man ir iespējams pagūt gan uz TDS, gan BBPU, un lai nebojātu vietu Kefīra Kausa reitingā, man nāktos to darīt. Teicu, ka parakstos tikai gadījumā, ja arī viņš piedalās, tomēr, šķiet, tas jau no paša sākuma bija tikai joks. Bet vārdi tika izrunāti, pats Karalis bija liecinieks, un pasākums tiešām saplānojās.

Mājās braucamā diena paiet tādā kā pusmiegā, pavisam droši neguļu vien tad, kad esmu uz masāžas galda jau Rīgā, savu sajūsmu par atjaunojošo procedūru izpaužot gan ar žēliem smilkstiem, gan sirdi plosošiem vaidiem. Tieku arī gaumīgi noteipota un jūtos gatava nākamās dienas izaicinājumam.

Nekad vēl neesmu skrējusi tik lielu gabalu basām, tomēr pēc pēdu inspicēšanas konstatēju, ka kalnu pasākums tām nekādu ļaunumu nav nodarījis – tulznu nav, āda gana cieta, kas gan slikts varētu atgadīties 53 km laikā? Sapošos pagalam glīti – koši zils TDS dalībnieka krekliņš, ar pieskaņotiem ziliem ceļgalu teipiem, oranžas getras un melni minisvārki. Ko gan vairāk vajag, lai skrējiens būtu izdevies? Ā, laikam jāpieveic  53 km. Nezinu, nav versiju kā to izdarīt. Sasodītais Kefīra Kauss. Lai iekļautos kontrollaikā, nepietiks ar iešanu vien, kāds gabaliņš būs arī jāpaskrien.

Starts tiek dots nodziedot vienu „Bēdu, manu lielu bēdu”pantiņu. Jauki. Skrējiens sākas, un es jūtos lieliski.

11987163_646708255431788_4089719346502038931_n

Jūra man vienmēr ir bijusi īpaša, tā vienlaikus uzmundrina un nomierina. Patiesībā, jūra ir vienīgais iemesls, kādēļ uzdrošinos cerēt, ka izturēšu šo skrējienu līdz galam, pie tam pēc pusotras kalnos pavadītas nedēļas šis Kurzemes piekrastes skats šķiet tik mīļš, ka gandrīz vai sāp. Vējš pūš mugurā un nes mani uz priekšu. Kādu brīdi skrienam kopā ar Martu. Pēc pirmā kontrolpunkta palieku viena. Nu jau vairs nevis skrienu, bet lidoju. Tas ir tik pārsteidzoši viegli. Apsteidzu saulaino Aiju. Tālumā manu Ingu, bet viņa nešķiet sasniedzama. Kas lai zina, cik vēl priekšā meiteņu, man tāpat viņas nepanākt, pēc Kolkas grasos pāriet soļos. Kolka pienāk pavisam drīz, smaidīgas sejas, uzmundrinājumi. Smaidu, bet neapstājos, priekšā grūtais posms ar kritušajiem kokiem. Brīdi kuļos pa mežu, tad izskrienu atpakaļ pie jūras – labāk rāpšos pāri kokiem, nekā bakstīšu pēdas pa skujām un čiekuriem. Viena pēda sākusi sūrstēt – vai tiešām tulzna? Mani noķer Aija, nu protams, esmu salēninājusies,  vēja vairs nav un piemeties karstums. Tomēr vēl negribas mest skriešanu pie malas, turpinu tipināt. Arī Marta panesas garām kā vējš, vēlu viņai uzvaru. Bet ja tā labi ieskatās, Ingas siluets tālumā kļuvis labāk saskatāms  – vai tiešām esmu viņai pietuvojusies? Smiltis ir klātas ar kaut kādām gļotām un reizēm mani ieslidina jūrā. Pirksti pieķep ar smirdīgām jūras zālēm. Nākas paskriet pa ūdeni, lai tiktu no tām vaļā. Ai, man beidzies dzeramais! Izlūdzos ūdeni no kādas atbalstītājas trasē. Paldies viņai! Patiesībā visu laiku gribas dzert, kā nevienā citā skrējienā. Pēc Melnsila kontrolpunkta esmu apsteigusi gan Ingu, gan Aiju. Negaidīti, bet nekas vēl nav beidzies. Kontrolpunktā dod ļoti garšīgu sīrupūdeni ar ķirbju garšu, tomēr pietrūkst kolas. Tīrais sīkums, nav jau nekāds garais skrējiens un puse jau sen kā garām.

11816961_646290585473555_8595061723707483960_n

Sāku prātot, ja jau esmu tikusi tik tālu, tad varbūt ir vērts pacīnīties. Nav ne jausmas, cik meiteņu ir priekšā. Pamanu sievietes siluetu – skaistas muskuļotas kājas, bet kas tad tur galos uzmaukts – botas! Ķeru ciet un skrienu garām. Nepazīstu. Pirms starta dzirdēju, ka aiz Kolkas raga finišs esot visu laiku redzams, taču nenākot tuvāk. Pilnīgas mulķības! Tas tuvojas, pie kam strauji! Klāt Ģipka, kur saņemu apskāvienu no Inas. Papildinu dzeramā pudeli un uzzinu, ka esmu trešā. Hm, nav slikti, ja jau tik tālu mani palaidāt garām, tad te es arī palikšu. Skriešu tikai tik ātri, lai saglabātu trešo pozīciju, taču ne ātrāk, jo ikri jau ir sākuši no sāpēm vai gaudot. Tā arī daru. Satieku Laimoni, kas skrien pretējā virzienā. Tikšanās uzmundrina un saņemos finiša gabalam. Niedres, niedres, riebīgas niedres, kājas stieg smiltīs, bet arī tas reiz beidzas. Finišs ir redzams un skrējiens tiek pieveikts. 53 km pa baso ir noskrieti 5 stundās, 7 minūtēs 26 sekundēs, un trešā vieta ir mana. Parasti gan rezultātam nepiešķiru īpašu nozīmi, tomēr jāatzīst, ka ir patīkami. Pelde jūrā, pļāpas un apbalvošana, pastaiga pa molu. Skaista diena, milzum daudz pozitīvu emociju un viena liela tulzna.

Šis ir skrējiens, kurā piedalītos atkal, tikai žēl, ka tas pārklājas ar Monblāna izklaidēm. Tādu sapāroto gan atkārtot negribētos.

DSC_0869

Ak jā, kā domājiet cik ilgs laiks pagāja līdz aptvēru, ka man ir gana daudz punktu, lai pieteiktos Monblāna pilnajai distancei un es esmu gatava tos izmantot? Nez, to vispār var ārstēt?

25 komentāri rakstam No kalnu virsotnēm līdz Kurzemes piekrastei

  • ilZZuks ilZZuks

    Izcili uzrakstīts, skaista valoda, skaists varoņdarbs! Es tevi mīlu, pāraugusī Vāvere!!!!

  • cekamens cekamens

    … pietika spēka izkratīt tikai vienu botu … :D
    Nez, to vispār var ārstēt? :D
    Diemžēl nevar ārstēt, kā ir teicis kāds gudrs vīrs, ultru skriešana ir viņa m vienīgā zināmā legālā narkotika.

  • dot dot

    “Bet uz priekšdienām droši zinu, ka nekad vairs. Nevienu kalnu. Nopietni.”
    Un divas dienas vēlāk… “Ak jā, kā domājiet cik ilgs laiks pagāja līdz aptvēru, ka man ir gana daudz punktu, lai pieteiktos Monblāna pilnajai distancei un es esmu gatava tos izmantot?”
    Nekad nesaki nekad!

  • Dainis Mors Dainis Mors

    “Nez, to vispār var ārstēt?” Ar hipnozi varot pārprogrammēt uz vēlēšanos tamborēt!

  • Lasma3 Lasma3

    Brīnišķīga lasamviela! Apbrīnoju Tavas spējas to pieveikt

  • Inga_K Inga_K

    Kaut kas pazīstams tajā visā ir – īpaši – “nemūžam runčuk” un tajos plānos kas tiek kalti pāris dienas vēlāk :D
    Bet tas Monblāns baigi pievelk, vai ne?

  • aijach aijach

    Komentējot Daiņa komentāru – tas būtu traki – 30+ stundas taborēt, tad jau labāk skriet.
    Dacīt – normāla Tu neesi, bet iedvesmojoša gan. Un lasāviela atsauc atmiņā katru pagrieznu un katru kāpumu Tajā Distancē. Lai Monblāna izloze Tev labvēlīga!

  • Veiksmi PČ 100km ;) Kalnos asinis būs labi samaisījušās!
    un jā, Ņergas ar Tevi lepojas!

  • Mēs jau šito ar pāris skriešanas kolēģiem visu nedēļu apspriedām un mēģinājām uzminēt, ko Tu lieto un kā tas strādā. Tu un Edgars. :D

  • Lauma Lauma

    Dullā lapsa, laižam uz PTL, tik jāatrod kāds ar attiecīgu kvalifikāciju. Bet vispār apbrīnojami. Lasīju un atcerējos savu gadu – auksts, vējš, lietus un dubļi.

  • Ouj jēē… Šo rakstu es jau gaidīju, būs ko rīt palasīt.

  • july july

    Kolosāla lasāmviela! Apbrīnojamas spējas! Izturību PČ 100km sestdien!

  • Gatis.K Gatis.K

    Jā, zināmas sajūtas – Mīkstmiesis trases vidū, nekad vairs pēc finiša un pēc 3 dienām meklējam nākošās sacensības :) Veiksmi un izturību 6dien!

  • Ivars Ivars

    Neierakstās manā saprašanā… Visu Cieņu! Tomēr nepārforsē…

  • Jaudinieks manejais

    Labi izskatās, ilgi skrienas un ar smaidu lasās. :) Vien tāds nezinātājs kā es viegli ātri apjūku starp tiem lielburtiem CCC, TDS, PTL utt

  • bro bro

    Brīnišķīgi uzrakstīts!

    Noskriens ar Tevi lepojas :)

  • Spāre lido meža bite

    Vāks, kā šito var pieveikt!!? Ultralapsa turpina spridzināt:)
    Tev ir rakstnieces talants, gaidu grāmatu!

  • almav almav

    Trakā, trakā sieviete! :)

  • shahs shahs

    Dace jau mūs kādu laiku ir izlutinājusi ar dulliem skrējieniem un lieliskiem rakstiem. Es jau tev teicu, ko domāju par 54km pēc TDS, bet pati jau liela meitene un ne man tevi mācīt. Un galu galā, kas var pateikt kā ir labāk – nomocīts ķermenis, bet spīdošas acis vai otrādi? Vienīgi ceru, ka mīli sevi gana, lai ļautos labai atpūtai un relaksācijai pēc šādiem bliezieniem. Turies, uz tikšanos nākošos skrējienos. Ak jā, turēsim īkšķus PČ.

  • ai-jucis ai-jucis

    Kolosāla Tu esi!!! Prieks lasīt Tavus piedzīvojumus :)

  • Ina Ina

    Dacīt, nākošreiz braukšu līdzi ar apskāvienu :) Fantastisks stāsts!!!

  • Paldies par uzburtajiem iespaidiem! Izturību 100-kā!

  • svans svans

    Trakā Lapsa.. :)

  • Raksts vilties nelika. Kad redzēju, ka esi starp dalībniekiem jau gaidīju kvalitatīvu atskaite. Normāla tu neesi, bet tas ir labi, tas nozīmē, ka būs ko lasīt.

  • gatca gatca

    Neprātīgi un nežēlīgi, bet apbrīnojami un iedvesmojoši. Un es te uztraucos par savu pirmo maratonu, paldies par ieskatu kaut kur tālāk par vienkāršu maratonu. Novēlu veiksmi, izturību un apkārtējo atbalstu.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.