Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Kalnu vilinājums

01

Ja man jāatbild – kāpēc, es to varu pateikt trīs vārdos – tāpēc, ka kalni. Dalība tieši šajās sacensībās gan bija pilnīga nejaušība. Pagājušā gada oktobrī pārlūkoju MynextRun.com meklējot kādu maratonu Eiropā, ko varētu apvienot ar atvaļinājumu, kad nejauši uzdūros Marathon Du mont-Blanc. Paskatoties mājas lapu, varētu tikai jautāt – nu kurš gan nepavilktos uz kaut ko tādu. Vismaz man noskatoties āķis lūpā iecirtās neprātīgi dziļi. Tik ļoti, ka pirms jebkāda saprātīga lēmuma norezervēju apartamentus, tad pieteicos sacensībām, un tikai tad paskatījos, uz ko tad īsti pieteicos. Un tad sabijos, jo izskatījās skarbi. vienīgais mierinājums bija ilgais laiks līdz sacensībām.

02

Kā nu gāja ar treniņiem, tā gāja, bet braucot turp biju diezgan pārliecināta, ka kontrollaikā finišēšu. Sevi mierināju ar domu, ka tajos stāvajos kalnos jau nebūs jāmauc augšā pa taisno, bet pa serpentīnu, kas samazina stāvumu. Plāns A – finišēt tajā pašā dienā, respektīvi 27.06., plāns B – iekļauties kontrollaikā.

Ierodoties Šamonī no rīta paskatoties uz kalniem, tomēr paliek bail – stāvi un augsti. Pirmajā dienā gājām aplūkot ledāju. Taka diezgan stāva, bet šķiet pieveicama, iedomājoties, ka pa šādām takām jāskrien, liekas – ok, tas ir izdarāms. Vakarā aizgāju vēl paskriet uz to pusi, kur būs starts – jau pilsētā iela, kas ved uz pacēlāju, ir stāva, turpmākā taka pēc gabaliņa paliek lēzenāka, bet pa to jau mēs tālāk neskriesim…

Nākamajā dienā uzbraucām ar pacēlāju uz Aiguille Du Midi, kas ir 3842m augstumā. Tur jau straujāk pakustoties reibst galva, pēc brīža ir sajūta kā viegli iereibušam personāžam. Augšā trāpījām pelēkā mākonī, kas mūs sagaidīja ar sniegputeni. Nu labi, tas vismaz dod priekšstatu par to, kādi laikapstākļi var būt augšā. Tas, ka ielejā spīd saule, un ir +200C, neko nenozīmē 2500m augstumā, kur mākonī ir tikai +80C. Derīga pieredze.

Dienu pirms starta pavadām mierīgi, cenšoties maksimāli atpūsties. No rīta izņemam numurus, kurus izsniedz tikai tad, kad ir uzrādīts somas saturs un identificējošs dokuments. Numuru izsniedzēja mazliet nošokē pajautājot medicīnisko sertifikātu. Pēc nelielas skaidrošanās, ka tas ir nosūtīts e-pastā, un bez tā netiek apstiprināta dalība sacensībās, tomēr tieku pie sava numura. Izstaigājam EXPO, tieku pie foršas mīkstās pudelītes un galvas lakatiņa. Vakarā tiek sakrāmētas somas un cenšamies laicīgi aiziet gulēt, jo jāceļas ir jau 3 naktī. Starts paredzēts 4 naktī. Ap pusnakti tā jau trauslais miegs tiek izgaiņāts, kad futbola līdzjutēji skaļi taurējot, šķiet pamodina visus. Nezinu, kurš kuru vinnēja, jo visu nedēļu laimīgi nodzīvojām praktiski bez interneta un televīzijas.

Ejam uz startu. Pamazām visi saplūst vienuviet. Tā kā atnācām laicīgi, trāpāmies vidusdaļā. Priekšā pūlis, aiz muguras arī. Atskaite un starts! Sākumā skrienu kopā ar visiem, arī pa stāvo ielu, kas ved uz Planpraz pacēlāju. Kad jūtu, ka paliek grūti, pāreju soļos, jo priekšā taču garš augšupceļš uz Le Brevent – jāuzkāpj no 1000m ielejā uz 2500m virsotnē. Sākumā ceļš ir taka pa mežu. Esmu trāpījusies kopā ar diezgan straujiem vīriem, tāpēc negribas visus bremzēt, un nākas kāpt diezgan raiti. Manam pulsam gan tas nepatītk, pēc laika tiešām arī paliek grūti. Pamanos vēl sapīt kājas ar nūjām un sasitu vienu kāju. Neveiklā klupiena rezultātā izkrīt maizītes no somas kabatas, ko gādīgie līdzskrējēji paceļ un iestūķē atpakaļ manā somā. Tek asinis, bet nešķiet nekas nopietns, nobrāzta āda. Pēc laika, kur kaut kur sāk rasties sastrēgumi, kas ļauj nedaudz atvilkt elpu, bet jāturpina tik kāpt. Pamazām sāku laist garām steidzīgākos. Pašai jāpietaupās. Kad beidzas mežs, skatam paveras gara lampiņu virtene lejāk. Pavisam lejā redzama ieleja ar gaismiņām. Skaisti. Uz augšu neskatos, jo redzēt var tikai līdz nakošajam pagriezienam. Tā kāpjam, kamēr pamanu, ka ir jau gaišs, un lampu var izslēgt. No galvas nost gan neņemu, jo īsti nav kur apstāties un krāmēties ar somu. Taka pliek arvien stāvāka, īsti pat nav redzama, jo ir tikai akmeņi. Kaut kur skan liels govju zvans. Pavisam drīz arī esam augšā Le Brevent. Saule jau uzlēkusi, pretējā puse ielejais visa jau saulē, mums vēl ēna. Kad apejam apkārt virsotnei, saule ir arī mums. Taka sāk iet pa sniegu, kas ir diezgan slidīgs. Vienā vietā katrai kājai sava taka. Diezgan tizla sajūta. Uz leju jau iet ātrāk un pat brīžiem var paskriet, tikai potītei grūti – neveikli piezemējoties uz akmeņiem sāp. Drīz jau arī klāt Planpraz – pirmais dzeršanas punkts. Iedzeru glāzi kokakolas, glāzi ūdens, apēdu savu želeju, pārbaudu cik ir dzeramais un dodos tālāk, nav no kavēties, jo ir tikai 40 minūšu rezerve. Tagad gabaliņš uz leju, tad nedzudz uz augšu, un ir jau klāt nākošais dzeršanas-ēšanas punkts – La Flegere. Arī šeit īpaši nekavējos, dodos tālāk. Spīd saule, skaista diena, uztop viens selfijs. Jāpievienojas taču selfiju trakumam.

03

Sākas ceļš lejup. Akmeņi ir nežēlīgi – potīte sāp, un lai gan varētu skriet, nākas piebremzēt, jo negribas satraumēties. Vietām taka nemaz nav taka, bet diezgan gludi akmeņi. Labi, ka neslīd. Kaut kur kāpiens uz leju pa stāvu akmeni, kurā iedzītas divas metāla puspēdas uz kurām uzkāpt. Apsēžoties uz akmens izdodas veiksmīgi tikt lejā. Tālāk taka jau paliek kā taka, kājas kā cīsiņi pēc ilgā gājiena lejup, bet vietām skrienu, kur nav pārāk akmeņains. Drīz jau arī kalna leja. Šeit ir tūristi, kas katru uzmundrina saucot vārdā un aplaudējot, ir arī fotogrāfi. Tagad jau vairs nevar neskriet.

04

Uh, beidzot lejā. Kājas trīc, bet saņemos paskriet, kas palīdz. Lai gan jūtos nestabila, bet uz priekšu iet diezgan raiti. Fenix rāda, ka vidējais temps ap 7min/km. Pāri šosejai taka vijās pa mežiņu, gar upes malu. Izvēlos skriet gar upes malu, kur gandrīz ieveļos, jo zālē viltīgi noslēpies akmens, pa kuru sāpīgi iesperu, sasitu pirkstus un gandrīz  upē iekšā. Par laimu, noturu līdzsvaru, bet skriešanu uz brīdi atmetu, sasistie pirksti sāp. Pavisam drīz esmu arī sasniegusi jau nākošo dzeršanas – ēšanas punktu Le Buet. Paskatos, ka ir labi, gandrīz stunda rezervē. Uzpildu sistēmu, izmantoju ekoloģisko tualeti ar zāģu skaidām un instrukciju, ka mazajai lietai vienu kausiņu, lielajai – 2 vai 3 kausiņus skaidu jāuzber. Gribu jau doties tālāk, kad pamanu, ka Fenix izskatās uzkāries, uz pogām nereaģē. Izvelku lādētāju, pieslēdzu – par laimi „atkarās”. Tā arī turpinu skriet ar lādētāju. Bet ar visu sistēmas pildīšanu, tualeti un Fenixu esmu pazaudējusi 20 minūtes. Dodos prom no Le Buet. Pa ceļam kāds saka, ka tagad būšot sarežģīts posms. Sākums gan neko tādu neliecina – taka iet pa jauku, ēnainu mežu, gar upīti, šoreiz ir arī tilts pāri upītei. Pa ceļam atkal uzmundrinošie tūristi. Forši. Braši kāpju uz augšu, izdodas dažus apdzīt. Drīz mežs beidzas un kāpums paliek stāvāks. Un akmeņaināks. Vietām, lai uzkāptu pa akmeņaino taku, jāmeklē drošs atbalsts nūjām un kājas jāceļ ļoti augstu. Visu sarežģī arī tas, ka mežs ir beidzies un saule paliek nežēlīga – paliek karsts un ēnas vairs nav. Ir tikai daži koki, kuru ēnu izmanto atpūtai citi dalībnieki. Nu jau ik pēc laiciņa piestutēju dibenu uz akmeņiem atpūsties. Tā pat dara arī citi. Pakāpj, pasēž, atkal pakāpj. Visu laiku apmēram vienas un tās pašas sejas, ar kurām maināmies vietām – kad atpūšos, mani apdzen, bet vēlāk es apdzenu tos, kas piesēduši atpūsties. Nu jau liekas, ka drīz jābūt virsotnei, bet tiekot ap stūri paveras tikai stāva klinšu siena un cilvēciņi kaut kur tālumā, augšā. Gribas novaidēties, bet jākāpj vien tālāk. Vienā pusē klints, otrā stāvs kalns uz leju. Brrr, brīžos, kad gadās zaudēt līdzsvaru un sasvērties, nodomāju, ka jāuzmanās, šeit krist ir bīstami. Vienā vietā gar akmens sienu ķēdes, pie kurām turoties jārāpjas pa gludo akmeni augšā, citā vietā ķēžu nav, ir tikai plaisa akmenī, kurā ieķerties ar pirkstiem un atsperties uz pirkstgaliem. Priekšā ejošais francūzis pakāpj uz augšu un padod man savu nūju pie kā pieķerties, un pavelk mani uz augšu. Feini. Ir skaisti, bet paliek arvien grūtāk. Gribās apsēsties, lūkoties uz skaistajiem kalniem un tālāk nemaz neiet. Vienā brīdī pamanu, ka baigi ilgi pulkstenis rāda 7 stundas un kaut kādas minūtes, un tas 33. km arī baigi garais. Diemžēl fenix ir uzkāries un uz pogām nereaģē. Pamēģinu dažādas kombinācijas, bet nekas nepalīdz, mēģinu atkal uzlikt lādēties, bet arī tas nepalīdz. Nu neko, atmetu ar roku un eju tālāk. Atkal pagrieziens, un aiz tā kārtējais kāpums. Sasodīts, kur ir virsotne?

05

Pēc kārtējā kāpuma taka iet nedaudz uz leju, nonākam tādā kā mēness ielejā, kurā viss ir pelēks, zaļumu vairs nav nemaz. Izejam tai cauri, un sākas atkal kāpums. Šoreiz vēl stāvāks. Pēc katras otrās rāpšanās pa akmeņiem piesēžu atpūsties. Tālāk iet gribās arvien mazāk, ir sagurums. Sagurušie sēdētāji ir aizvien biežāk. Viens puisis paziņo, ka viņš esot „kaput”. Uzsitu uz pleca un eju tālāk, esmu gandrīz „kaput”. Iet pa sniegu ir vieglāk nekā kāpt pa stāvajiem akmeņiem. Sniegs drīz beidzas, toties nu jau var redzēt virsotni. Jē! Esam apgājuši kalnam apkārt.

06

Kamēr sēžu un ēdu savu sviestmaizi ar gaļu, un zvanu Arturam, lai pajautātu, cik tālu ir viņš, pienāk francūži un palūdz man telefonu, draugs esot tur lejāk salauzis kāju, jāizsauc helikopters.

Nu jau beidzot ir arī virsotne – Col Du Passet, ir sasniegts 2643m augstums, numura kontrole un ejam tālāk. Uz leju iet diezgan raiti, priekšā milzīgi sniega lauki. Priecājos par saviem Fellraiseriem, jo man neslīd, citi gan ik pa laikam krīt. Atstumjoties ar nūjām slēpoju uz leju. Iet ātri. Priekšā japāņu izcelsmes francūzis gan krīt kā ķiļķens ik pēc pieciem metriem.

07

Sniega lauki paliek arvien stāvāki, un parādās dibenšļūcēju iebrauktas renes. Daži šļūc uz dibena, nosmejos, bet pati slēpoju uz kājām. Negribu slapju dibenu. Bet tas vismaz ir smieklīgi. Sniegs beidzas, un uz leju iet raiti. Ik pēc brīža kādu apsteidzu. Aiz pagrieziena parādās milzu dambis – elektrostacijas aizsprosts un zili – zaļš ezers. Pēc neliela stāva kāpumiņa ir arī dzeršanas punkts Col Du Passet. Paskatos pulkstenī, un ir skaidrs, ka šeit esmu stundu par vēlu. Tā kā nesaprotu, ko man franciski saka numuru skenējošā kundzīte, pieņemu, ka tā kā kontrollaiks ir cauri, esmu noņemta no  trases, to arī apliecina citi dalībnieki, kuriem jautāju, vai tā ir. Pēc kāda brīža, tā pati numuru kundzīte kaut ko plātās, un saka frnaciski, pēc kā noprotu, ka laikam tomēr varēju turpināt ceļu uz Vallorcine, kur, kā vēlāk noskaidroju, bija īstā laika barjera, bet tā kā tajā brīdī biju nedaudz samulsusi, laiks iztērēts, tā arī paliku tur, un kopā ar palielu baru devos gaidīt autobusu.

08

Brīdī, kad noņēma no trases, jutu atvieglojumu, bet jau pavisam drīz pamazām radās milzīga vilšanās sajūta, ka neesmu trenējusies labāk un vairāk, lai gan arī iegūtā pieredze ir nenovērtējama, bet ir skaidrs, ka plānošanas nebija nekādas, un ka man atriebjas visi neuztaisītie pietupieni un spēka treniņi, mugursomā līdzi nesamo labumu bija pārāk daudz, un organisma enerģijas krājumus sacensību laikā arī vajadzēja papildināt cītīgāk, kaut gan nemaz īsti negribējās ēst. Bet tas nu tā – mācībai turpmākajām reizēm. Un ir skaidrs plāns nākošajam gadam – būs jābrauc nokārtot parāds.

15 komentāri rakstam Kalnu vilinājums

  • Sniega Rūķis Sniega Rūķis

    Šis izklausās ļoti foršs pasākums! Man prieks par Tevi, jo tomēr esi malacis! :)

  • dot dot

    Sarēķināju, ka mana mugursoma varēja būt vismaz par 2,7 kg vieglāka. Un dzeramo varēja plānot tā, lai knapi pietiek līdz nākošajam dzeršanas punktam. Mugursomās mēs iepakojam savas bailes – izmirkt un nosalt, izslāpt un izbadēties. Bet skatoties no otras puses – iepriekš nevarēja zināt, cik ēdams būs orgu piedāvātais un jāēd ir arī starp ēdināšanas punktiem.

  • Maikijs Maikijs

    Paldies,Inga par jauko stāstījumu.No sirds novēlu Tev pieveikt šo distanci.Tu,to varēsi!!:)

  • Hiēna essnee

    Nākamajā gadā jau būs pieredzes bagāža un varēs atriebties tiem kalniem! :)

  • Nedaudz iebildīšu, kalniem atriebties nevajag pat domās. Ja vēlas baudīt ko vairāk par kalnu skaistumu, tad līdzēs tikai cieņa pret tiem, ne atriebība. Kalnos ir pārāk daudz burvības, lai būtu savādāk

  • Rasels.

    Tev Inga jāpiestrādā pie dažām tehniskām lietām, un tad nākošreiz viss būs OK!

  • Ilze FM Ilze FM

    Drosmīgi un neprātīgi.:) Lasot sirds sāka pukstēt straujāk.:)
    Papētīju trasi, nedaudz zinot turienes takas, tam jābūt izcili skaistam skrējienam! Redzot Tevis saskrieto kilometrāžu, esmu droša, ka nākamgad izdosies. Jau ar jaunu pieredzi un spēkiem.

    Un jā, pievienojos Matīsam, ar vēlmi atriebt vai pieveikt, kalnos iet nevajag.;)

  • Inga_K Inga_K

    Jā, atriebties var tikai sev, par savu fizisko nabadzību un pieredzes trūkumu :D
    Kalni ir pārāk skaisti, lai tiem gribētos atriebties.
    Ilze, tur gribējās palikt sēdēt augšā, lūkoties uz kalniem un lejā nemaz nekāpt, tiešām skaisti.

  • Ilze FM Ilze FM

    Inga, kā es saprotu piesēst vēlmi! Neba velti Šamonī ir vieta, kas velk vēl un vēl. Pērn trāpīju tur tieši uz Cosmojazz festivālu (www.cosmojazzfestival.com) ar koncertiem augstumā. Vienreizēja pieredze – paej, paskrien, paej…tad piesēdi, palūkojies uz kalniem, ļauj sirdij apmest kūleni, tad izbaudi koncertu kalnu pļavā virs Le Tour vai pie Montenveras un skrien tālāk….:) Bet nu jau nobīdījos no tēmas.:)

    Vēl atķēros, ka esmu taču izcilpojusi gandrīz visu Tava skrējiena trasīti, tikai pa kripatiņai vien. Domās mēģinu gabaliņus sastellēt kopā, vienā piegājienā….nu traka Tu esi.:D Cepuri nost!

  • Kvaki Kvaki

    Ja drīkst ieteikt-rezervē nedēļu pirms skrējiena aklimatizācijai tur.Un Tu to varēsi.Jo aklimatizācija ir pat svarīgāka par fizisko sagatavotību kalnos.
    Pārējais jau Tev viss bija līmenī.
    Aller!Aller!:)

  • RimantsL RimantsL

    Šādi stāsti it skaisti un indīgi! Paldies, Inga!

  • Čingons no Babītes Chingons no Babites

    Pēc kaujas jau visi gudri dot padomus – bet vienalga, mans ieteikums ir bez aklimatizācijas atvēlēt vēl vismaz 3-4 dienas konkrēto taku iepazīšanai, nedēļa vai dienas desmit jau būtu nopietnāk!
    Protams, apsveicu ar paveikto un iegūto pieredzi!

  • Liesma

    Mēs ar vīru turējām par jums īkšķus! Malači!
    Abi noskrējām savas distances – es – krosu, vīrs – maratonu.
    Paskaties šo labām atmiņām un iedvesmai! :)
    https://www.youtube.com/watch?v=bu-QKIcTqy0

    Man gribas atkal uz kalniem, kad to skatos! :)
    Turpinam trenēties! ;)

  • Inga_K Inga_K

    Paldies par padomiem un īkšķu turēšanu :)

  • guncha guncha

    Eh, tie dabas skati ir tik skaisti, ka uz kādu trekingu noteikti parakstītos!!!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.