Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Kāpēc man sāp kāja?

Baskāju skriešana ir dabiska un skaista (bilde nav mana, bet gan ņemta no tīmekļa)Tieši ar šādu jautājumu iesākās bijušā Associated Press kara reportiera un pazīstamā rakstnieka Kristofera Makdugala stāsts “Dzimis, lai skrietu” jeb oriģinālvalodā – “Born To Run“. Tagad, domājot pretēji hronoloģiskajai lietu kārtībai – šo grāmatu pēc kāda laika būšu izlasījis arī es, pagaidām esmu to tikai knapi iesācis, Ziemassvētkos ieguvu to savā īpašumā, vēl pirms dažiem mēnešiem ieguvu savā īpašumā šo grāmatu audio formātā, bet nenoklausījos, vēl pirms kāda laika pirmo reizi dzirdēju, ka tāda vispār eksistē (un šķita saistoša, tādēļ radās vēlme pie tādas tikt), bet vēl agrāk – ap 2010. gada pavasara sezonu – par šādu grāmatu vēl nebiju dzirdējis vispār neko.

Un tomēr – 2010. gada februāra mēneša izskaņā arī mans prāts pēkšņi bija spiests nodarbināt sevi ar šo pašu jautājumu – kāpēc man sāp kāja? Uzdevu šo jautājumu lielākiem skriešanas speciālistiem par sevi (pats tikai salīdzinoši nesen biju uzsācis nodarboties ar šo hobiju), saņēmu dažādas atbildes, par kurām esmu visiem pateicīgs, taču pa īstam ar situāciju mierā nebiju..

Vai man jālieto glukozamīns, lai spētu skriet bez sāpēm? Vai man tiešām ik pēc pusgada jāpērk jauni skriešanas apavi, lai izvairītos no savainojumiem? Ja gribu ar skriešanu nodarboties regulāri un daudz, vai man tiešām nāksies samierināties ar kortizona injekcijām un pieņemt to kā normu? Vai tiešām papildus sāļu šķidrumiem jālieto vēl arī atjaunošanās šķīdumi, ja gribu skriet katru dienu? Vai patiešām gan pirms, gan pēc ikkatra skrējiena nepieciešams tik dikti staipīties, ja negrib sastiept kādu muskuli vai atkal savainoties citā veidā? Vai tiešām visu mūžu man skriešanas (un arī iešanas) apavos būs jānēsā iekšzoles, kas koriģēs manu “nepareizo” pēdu? Tas nelikās ne īsti normāli, ne dabiski.. Vai tiešām cilvēks ir vienīgā dzīvības forma uz šīs planētas, kas nespēj skriet dabīgi, neizmantojot visas šīs iepriekš minētās lietas un piesardzības formas? (Atzīstos, ka šī doma šādā formā manā galvā tolaik vēl noformulējusies nebija, tā klīda apkārt visai nenoformulētā veidā, bet tagad nesen to šādā formā kaut kur izlasīju).

Nespēdams rast mieru, sāku rakņāties tīmeklī, meklējot dažnedažādu informāciju par skriešanu, lasot visvisādus rakstus, cilvēku domas, pieredzi, ziņas un jaunumus, ēšanas paradumus un vēl daudz, daudz citu lietu – pāris mēnešu laikā, šķiet, izlasīju par skriešanu tik daudz jauna kā visas savas iepriekšējās dzīves laikā.. Faktiski jau vēl vairāk… Tīmeklis, kā zināms, ir pilns drazu, tādēļ arī informācija bija daudzbrīd pretrunīga, reizumis nederīga, nācās izšķirot graudus no pelavām, tā teikt.

Pēc kaudzes informācijas uzsūkšanas Eiropas dienā man tapa raksts par skriešanu basām kājām. Atsaucot atmiņā tā laika redzējumu, biju sapratis, ka visu laiku esmu skrējis pilnīgi greizi, piezemējoties uz papēža, no kā tad arī bija radušās visas manas problēmas. Skrienot basām kājām, gaita gluži dabiski pati pārveidojas uz normālo – tas ir, piezemēties sanāk vairāk uz pēdas priekšpusi (neticiet – pamēģiniet paskriet pa meža taku). Gluži loģiski – jūtot dabīgo saikni ar segumu, caur pēdu informācija tiek nodota ne tikai vienā virzienā – uz leju (tas ir – “tagad sper soli un piezemējies kā Tev sanāk!”) -, bet arī pretējā virzienā – atpakaļ uz smadzenēm. Pēda jūt segumu, un mēs iegūstam atpakaļejošo saiti (to, ko angliski sauc par feedback) par seguma stāvokli un citām lietām, kā rezultātā spējam koriģēt savu soli un pielāgot to dabiski vajadzīgajam. Mēs nevis vienkārši truli dodam kājām komandas kustēties uz priekšu, lai tur vai kas (jo caur apavu jau nezinam, “tur vai kas”), bet rīkojamies loģiskāk.

Tāpat gluži loģiski arī ir tas, ka, gadu gadiem dzīvojot apavos, mēs esam savas pēdas un vispār kājas lejasdaļu tik tālu atrofējuši un visas saites padarījuši neelastīgas, ka tās vairs nespēj normāli dabiski funkcionēt. Gluži loģiski, ka, paskrienot basām kājām pa cietu segumu, saites un muskuļi dabūs ciest, jo tie pavisam noteikti nav gatavi šādām darbībām. Pēda ir pieradusi pie stabilizācijas un amortizācijas, un visām pārējām tehnoloģijām, ko sniedz mūsdienu apavi. Ja no tā visa pēkšņi atsakāmies, pēdas tiek pakļautas stresa stāvoklim – ko nu darīt, ierastā vide ir mainījusies!

Taču, lai arī pirmās vēsmas par skriešanu basām kājām mani skāra jau maijā, tolaik vēl nepiederēju pie tiem, kas baskāju skriešanu uzskata par vienīgo pareizo skriešanas veidu. Domāju – ļoti labi būtu ik pa reizītei šad un tad paskriet ļoti īsus gabaliņus pa pietiekami mīkstu segumu bez apaviem, lai stiprinātu pēdas un kājas lejasdaļas saites un muskuļus, bet neko vairāk – pamata kilometrāžu, protams, veikšu ar apaviem. Kāpēc – LAI IZVAIRĪTOS NO TRAUMĀM!

Tagad, domājot par šo iemeslu, protams, nāk smiekli – es taču traumu biju ieguvis, tieši skrienot ar apaviem… Bet nu tajā brīdī man viss likās loģiski – iekļāvu savā treniņu programmā iknedēļas izskrējienus basām kājām aptuveni vienas jūdzes garumā ar domu varbūt ar laiku nedaudz šo garumu palielināt. Kopš tā laika līdz pat šim brīdim patiešām neesmu vairs iedzīvojies nevienā traumā, taču laikam jau ne tādēļ, ka ar jūdzi nedēļā būtu pietiekami. Paralēli šai jūdzei, protams, turpināju vākt informāciju un ar katru nedēļu manī tomēr auga pārliecība par to, ka basiņām skriet tomēr ir ļoti labi, nevis tikai mēreni labi.

Šobrīd esmu sev nospraudis mērķi ar laiku (ne pārāk tālu nākotnē) pakāpeniski pāriet uz skriešanas treniņiem (un vispār jau arī sacensībām) tikai basām kājām un to arī iekļāvis savā darāmo darbu sarakstā! Jā, pirms pievēršamies visa ļaunuma saknei – apaviem – vēl jāpiemin tā sauktie baskāju apavi jeb minimālie apavi. Pie šīs sugas pieder tādi apavi, kuros ir darīts viss, lai izvairītos no mūsdienu tehnoloģiju ieviešanas (pamatā – stabilitāte un amortizācija) un kuri paredzēti tikai pēdas saudzēšanai ekstrēmos apstākļos – vai nu skrienot pa ekstrēmu (asu, …) segumu vai arī ekstrēmos (aukstos, pa sniegu) laika apstākļos. Ir dažādu kategoriju minimālie apavi, kas atšķiras ar to, cik daudz ražotājam ir izdevies atteikties no visādu `bonusu` ieviešanas – arī vairākiem tradicionālo apavu ražotājiem (Nike, Adidas, …) ir savas minimālo apavu sērijas, bet tajās tomēr šis tas no “tradīcijām” ir saglabāts. Mana minimālo apavu topa augšgalā šobrīd ir Vibram firmas FiveFingers apavu sērijas ražojumi, no kuriem vienu modeli – KSO – pat esmu pacenties sev sagādāt kā jaunā gada dāvanu. Par maniem pirmajiem iespaidiem ar šiem apaviem iespējams izlasīt šeit! Tātad – ja es saku, ka plānoju pilnībā pāriet uz baskāju skriešanu, tas nozīmē, ka pamatā savus treniņus un sacensības vēlos aizvadīt bez apaviem, bet izņēmumu kārtā (ziemā vai citos apstākļos) nesmādēšu arī savus Vibramus. Nezinu, cik ilgu laiku man prasīs šī pāreja, bet neizslēdzu, ka tā varētu būt paveikta jau pirms mana pirmā maratona. Arī ziemas sezonā nav izslēgta skriešana basām kājām, kā jau to nedaudz esmu mēģinājis darīt. Skaidrs, ka baskāju skrējēji ir ļoti mazā īpatsvarā starp visiem skrējējiem, bet tie, kas basām kājām skrien ziemā, sastāda vēl krietni mazāku īpatsvaru starp visiem baskāju skrējējiem. Gribēju būt viens no viņiem, un šo domu vēl neesmu atmetis..

Vibram FiveFingers KSO

Vibram FiveFingers KSO

Tātad – kas tad vainas tradicionālajiem skriešanas apaviem, ka iepriekšējā rindkopā esmu tos nodēvējis par visa ļaunuma sakni? Tā jau vainas nekādas – smuki izskatās, diezgan ērti lietojami, samērā ilgi tomēr arī kalpo un reizēm, kad var dabūt ar atlaidēm, arī nemaz tik dārgi nemaksā. Tikai viena lieta – tie bojā mūsu kājas! Labi, labi, nepārsteigsimies ar pēkšņu satraukšanos, manis lamāšanu un tējas nejaušu izlaistīšanu, teikšu piesardzīgāk – ir pamats domāt, ka tie bojā mūsu kājas. Neesmu speciālists ne apavu ražošanā, ne mārketingā, ne fizioterapijā un medicīnā, tāpēc negribu šo viedokli šeit ļoti aizstāvēt pats, labāk lai manā vietā runā fakti, kurus savā grāmatā “The Barefoot Running Book” apkopojis un izanalizējis ultramaratonists Džeisons Robillards, kura dzīvesstāsts par skriešanu un pievēršanos baskāju skriešanai ir ļoti līdzīgs visiem pārējiem, kuri no apaviem atteikušies pamatā traumu dēļ, kuras iegūtas apavu valkāšanas rezultātā:

– Valkājot apavus, trūkst jebkādas atgriezeniskās saites no pēdas atpakaļ uz smadzenēm. Rezultātā katrā solī pēda tiek triekta pret zemi ar ļoti lielu spēku, jo zinām, ka apavā ir iestrādātas augstās tehnoloģijas – “gan jau iebūvētā amortizācija mūs pasargās”. Skrienot basām kājām, organisms spēj par sevi padomāt un katrs solis tiek sperts daudz “mīkstāk” un pārdomātāk.

– Ļoti liela problēma apavu valkātāju vidū ir tā sauktais “overstriding” jeb pārlieku lieli soļi. Jo lielāks solis, jo vairāk laika mums jāpavada gaisā, jo augstāk mums katrā solī nākas uzlēkt, savukārt, vertikālā virzienā vērsta kustība ir pilnīgi nelietderīga spēku izšķērdēšana. Basām kājām solis pilnīgi dabiski iznāk īsāks un skriešana – daudz ekonomiskāka. Paskaitiet, cik soļus jūs sperat minūtes laikā (to sauc par kadenci). Vēlamā kadence ir vismaz 180. Pirms nepilna gada mana vidējā kadence bija ~160, bet nu jau tā ir normāla – ap 180 – 185.

– Vislielākā problēma ir ar piezemēšanos uz papēža. Protams, to var novērst arī, neatsakoties no apaviem – gluži vienkārši vajag mēģināt piedomāt pie savas gaitas un mēģināt piezemēties uz purngala vai vismaz pēdas vidusdaļas, jo, piezemējoties uz papēža, iznāk divas sliktas lietas – kustība uz priekšu uzreiz tiek bremzēta, jo, piezemējoties uz papēža, piezemēšanās punkts sanāk priekšā smaguma centram, kā arī līdz ar to tiek uzreiz saņemts liels trieciens uz ceļgaliem. Varam jau domāt, ka apavi spēs ar šo triecienu tikt galā, bet vai tiešām? Piezemējoties uz pēdas priekšpuses, savukārt, piezemēšanās punktam vajadzētu sanākt apmēram zem smaguma centra, līdz ar ko kustība netiek bremzēta un trieciens uz ceļgaliem arī ir mazāks. Pēdai pašai par sevi vajadzētu spēt dabiskā veidā tikt ar šo triecienu galā (daļēji tas tiek uztverts jau pēdā, izlīdzinot tālāk soli līdz papēdim, un daļēji tas tiek absorbēts ar Ahilleja cīpslu un ikriem, ja visas šīs komponentes nav atmirušā stāvoklī – baskāju Teds trāpīgi apavus sauc par pēdu zārciņiem).

– Kā jau minēju, piezemēties uz purngala teorētiski ir iespējams arī, skrienot apavos, tikai tas ir daudz grūtāk izdarāms, jo apavu papēdis parasti ir pacelts augstāk par purngalu dēļ tajā sabāztajiem triecienu slāpējošajiem materiāliem. Līdz ar to apavs it kā dabīgi uzspiež piezemēšanos uz papēža, un pie savas skriešanas gaitas nepieciešams īpaši piedomāt. Otrs lielais sliktums no paaugstināta papēža ir Ahilleja cīpslas darba trūkums. Jo augstāks papēdis, jo īsāka kļūst Ahilleja cīpsla. Staigājot tai normāli vajadzētu staipīties un tādējādi visu laiku uzturēt sevi elastīgu, taču, valkājot apavus ar paaugstinātu papēdi, šī cīplsa netiek staipīta vispār, un tādējādi var rasties lielas problēmas brīdī, kad tā beidzot sāk normāli strādāt (staigājot basām vai ar apaviem, kuri purngalam un papēdim rada vienādu pacēlumu).

– Nav bijis neviens zinātnisks pētījums žurnālā, kur raksti tiek recenzēti, par to, ka skriešanas apavi tiešām ļautu izvairīties no traumām. Toties ir bijuši kaudzēm pētījumi par to, ka tas tā nav, un par to, ka skriešana (un vispār dzīvošana) basām kājam attīsta kāju un patiešām samazina traumu gūšanas risku. Vienīgais, kas ir par apavu skriešanu – kaudzēm mārketinga materiālu, saukļu un labu reklāmu. Ir arī tas ilustratīvais materiāls par to, kā ola, krītot no augstuma uz apavu zoles materiāla, spēj nesaplīst, bet arī tas esot tikai apmāns. Neteikšu, ka šo esmu ļoti labi sapratis, tāpēc atļaušos šajā sakarā tikai citēt Robillarda kungu un atturēties no komentāriem:

It wasn’t till the mid-eighties that some researchers smelled something rotten in the athletic footwear world and it wasn’t just dirty socks. Footwear manufacturers were well aware that impact was the cause of running injuries and reasoned that the way to attenuate impact was to interpose a soft impactabsorbing midsole between the foot and the ground. The first major problem was the method used by essentially all the footwear development labs to test the impact absorption of footwear mid-soles. Dr. Benno Nigg from the University of Calgary showed that machine testing of these materials by dropping a 5-kg object onto the shoe-sole and measuring the impact on a pressure-plate did not accurately predict human impact with the same materials. In fact the correlation turned out to be inverse, that is when you drop a 5-kg ball on materials of increasing softness, you measure decreasing impact. However, when the impact from a running human is measured, the result is the reverse, and the impact increases with softer materials! WHOOPS!

– Protams, jau iepriekš minētās lietas par pēdas dabisko spēju vājināšanu. Radot atbalstu pēdas velvei, tiek novājināta potītes locītava. Rezultātā atkal notiek akla paļaušanās uz apavu – ja kādā momentā, uzkāpjot uz saknes vai tamlīdzīgi, apavs tomēr nenostrādā kā nākas, potīte vairs nespēs jūs glābt no savainojuma..

– Un vēl, un vēl, šo sarakstu varētu turpināt, bet domāju, ka ieskatu esmu Jums, manu dārgo lasītāj, devis

Baskāju skriešana ir dabiska un skaista (bilde nav mana, bet gan ņemta no tīmekļa)

Baskāju skriešana ir dabiska un skaista (bilde nav mana, bet gan ņemta no tīmekļa)

Nobeigumā – negribu aicināt nevienu tagad un tūlīt novilkt savus apavus un iziet uzskriet kādu pusmaratonu. Gluži pretēji – ja parastam apautam skrējējam iesācējam savu ik nedēļas kilometrāžu tiek ieteikts palielināt ne vairāk kā par 10%, tad ar baskāju skriešanu jābūt vēl uzmanīgākam – nevajadzētu to palielināt vairāk kā par kādiem 3-5%. Tāpat arī ātrumu nevajadzētu palielināt vairāk kā par 10 sekundēm uz kilometru nedēļā. Ja vismaz ikdienā esat visu laiku pietiekami daudz staigājuši basām kājām (kaut vai pa māju un vasarā pa pludmali un citur), tad, protams, Jūsu pēdas nebūs vēl pavisam “nomirušas.” Es, piemēram, pa māju plikām kājām staigāju visu laiku, visu cauru gadu, bet gada siltajās sezonās cenšos to pēc iespējas darīt arī citur. Šobrīd apsveru domu arī uz darbu un pārējās ikdienas darīšanās doties vai nu basām kājām vai vismaz Vibramos :) Lai nu vai kā – ja ir radusies tāda vēlme, ikvienam ir iespējams savas pēdas atdzīvināt un atkal padarīt normālas. Ja nestaigājat ikdienā basām nekur, tad pirmās pāris nedēļas vajadzētu atturēties no skriešanas bez apaviem un tikai veikt pastaigas – vislabāk to sākt darīt pavasarī, kad sniegs jau nokusis. Ja pēc dažu nedēļu pastaigām kāja jūtas labi, var mēģināt sākt lēnām skriet. Paralēli, protams, varat turpināt uzturēt savu parastās (apautās) skriešanas kilometrāžu. Galvenais treneris baskāju skriešanā Jums būs Jūsu paša organisms – ieklausieties savā ķermenī, ieklausieties, ko Jūsu pēdas saka par skrējienu, kādu atpakaļejošo saiti dod par segumu, un dariet tā, lai pēdas justos labāk. Ja sāp – pārtrauciet skrējienu un nogaidiet dienu vai divas. Ja skriešana nav komfortabla, kaut kas nav kārtībā ar gaitu vai piezemēšanos. Lai vai kā, neviens cits Jums nespēs palīdzēt labāk kā Jūs pats! Lai Jums visiem veicas un varbūt tiekamies plikās pēdās kādā skrējienā!

P.S. Ja nu kāds pēc šī visa vēl nejūtas pārliecināts, atļauts izlasīt 10 mītus par baso skriešanu šajā tīmekļa rakstā “7 basās skriešanas mīti“..

P.P.S. Jāatzīst, ka šis raksts tapa, pateicoties Signim, kuru kādu dienu nejauši sastapu trenažieru zālē un kurš mani rosināja kaut ko uzrakstīt par baskāju skriešanas lietām. Tagad nu būšu pateicīgs par jebkuriem ieteikumiem/pārdomām/citām lietām, kas citiem būtu sakāms par baskāju skriešanu un tās aspektiem, kurus varbūt vēl neesmu ņēmis vērā. Varat arī dalīties savos iespaidos par personīgo pieredzi, atsakoties no apaviem, un tamlīdzīgām lietām.

42 komentāri rakstam Kāpēc man sāp kāja?

  • edGars

    kritērijam “skaisti” atbilst, un tas ir daudz, gūst atsaucību arī sirdī, tātad labs.
    Jo tuvāk dabai, jo veselāks.
    Domāju, ka nākošgad paskriesim kkur basām. Laba lieta uz ko “panesties”.
    Esmu šad tad pastaigājis basām, drusku paskrējis.

  • Dainis Mors Dainis Mors

    Skriet ar plikām kājām vasarā un laukos ir patīkami. Pilsētā, pa asfaltu vai betonu, nu nevaru pat iedomāties! Pa meža ceļiem vai takām varētu pat skriet daudz. Tikai tādiem jābūt tuvumā dzīvesvietai un arī tad plikām kājām tie derīgi dažus mēnešus gadā. Skaidrs, ka apavi ne tikai aizsargā kājas, bet arī tām kaut kādā veidā traucē. Tas pats jau arī ir ar apģērbu, cimdiem, cepuri. Arī silta, ērta māja, plašā pārtikas izvēle pat tiem, kas vispār nekustas, sadzīves ķīmija – ir koks ar diviem galiem. Ja man būtu uzdevums pierādīt, ka skriešana basām kājām ir kaitīga veselībai – varētu par to savākt daudz faktus un pierādījumus. Tas pats spēkā arī pretējā gadījumā. Tomēr pasaules pirmie skrējēji skrien ar apaviem. Sacensībās izmanto vieglākus apavus ar mazāku amortizāciju, treniņos – ar lielāku amortizāciju.

  • pikols

    Nu pats leģendārākais maratonists pirmo olimpisko zelta medaļu ieguva tieši ar basām kājām, ja nemaldos Romas olimpiādē, vīņš arī skaitās mod3rnā maratona aizsacējs, kas pēc finiša nevārtās pa zemi gandrīz beigts, bet aprunāties spējīgs ar žurnālistiem, ar viņu sākās zinātniskā pieeja maratonskrējienam, kas vēlāk ļāva kļut šai nodarbei par masu pasākumu, līdz tam maratonus skrēja tikai atsevišķi ekstrēmisti, viņu sauc Abebikila, vīņš arī bija pirmā Etiopijas zvaigzne.

  • Ainars Ainars

    Tas absolūti sakrīt ar manu piegājienu un attieksmi prt treniņiem, treniņprogrammām, skriešanu un dzīvi vispār. Ķermenis ir viedāks par prātu, tam tikai jāļauj izpausties. Tikai mēs esam sev apkārt radījuši tādu vidi (radījuši ar prātu), ka dabiskajam praktiski nav vietas. Laikam jāvācas dzīvot uz laukiem:)

  • Kampars

    Basām kājām paskriet pa koptu, biezu zālāju (kā tajā bildītē) vai jūrmalas smiltīm ir ļoti patīkami un relaksējoši. Neatteikšos. Bet vai tiešām to pašu var attiecināt uz sacensībām pa asfaltu, bruģi, ledu. Nemūžam!:)

  • Kampars

    Pēdējā maratonā, kuru skrēju, arī bija viens skrējējs ar basām kājām. Nevarēju nekādi saprast, kāpēc viņš skrien bez apaviem. Tobrīd domāju – viņš vienkārši ‘iztaisās’. Tagad zināšu, ka ir baso kāju skrējēju entuziasti.

  • Didzis Didzis

    Tā ir pārgalvība skriet ar pilnīgi basām kājām.Jābūt pilnīgi pārliecinātam,ka nekādi stikli,nejaukumi nevar pārsteigt.Protams,skriet pa koptu ,zināmu mauriņu ir kolosāli.Pa asfaltu,bruģi tas man nav pieņemams.

  • Taisnība jau Didzim ir par stikliem un tādām lietām, to aizmirsu pieminēt, bet var iemanīties ļoti labi vērot savu ceļu. Ja uzmanīgi skatās, no asumiem var izvairīties. Līdzīgi kā ar auto braukšanu – ja uzmanīgi vērojam ceļu, mēs taču spējam izvairīties no gājējiem, vai ne? ;) Ar laiku tas kļūst par instinktu, nemaz speciāli visu laiku neveroties tieši uz leju.

  • Daini, par to, ka `Tomēr pasaules pirmie skrējēji skrien ar apaviem` –> nevar nepiekrist, lai arī jāņem vērā fakti, kurus minējis pikols. Tomēr kāds tam ir iemesls – visiem elites skrējējiem parasti ir sponsori, un sponsori uzliek savas prasības..

  • Aivars703 Aivars703

    Vienus mačus es ar tevi noskrēju basām kājām – Jūrmalas bruņurupuci. Tikai man bija atšķirīgs motīvs skriet bez čībām – pamatīgi noberzts papēdis (nevarēju normāli nevienu čību uzvilkt).
    Pagāšvasar vairākas reizes pa pludmali paskrēju basām kājām. Vienreiz skrienot lielāku gabalu dabūju pamatīgas tulznas zem pirkstiem no skriešanas pa mitro jūras smilti.

  • Aivars703, nu jā, Tu jau uzreiz 19 km skrēji, cik atceros, to nu nenosauksi par pakāpenisku pieeju ;) Bet nu jā, smiltis jau arī dara savu darbu tulznu veidošanas procesā.

  • desmits desmits

    Kad studiju laikā nodarbojos ar vieglatlētiku un pa laikam gadījās potītes sačakarēt, baskāju skrējiens pa neasfaltētu pamatu bija viens no galvenajiem rehabilitācijas veidiem. Citādāk nostiprināt dzīslas un tikt vaļā no saitēm nevarēju. Arī pērn basketbolā pagriezto potīti nostiprināju, skraidot pa mežu.

  • Izskatās, ka arī manai potītei noderēs baskāju skrējieni. Jāgaida vasara.

  • kofeins kofeins

    esmu PAR

  • baskaajis baskaajis

    Asfalts nav tas sliktākais segums, ja vien tas nav stipri vecs un grubuļains. Daudz sāpīgāk ir skriet basajā pa akmentiņiem vai priežu čiekuriem. Man vasaras beigās sanāca apdauzīt kājas skraidot pa meža takām uz saknēm. Laikam jau pietrūka pakāpeniskuma un tobrīd tie 14km bija stipri par daudz, pēc tam vairāk kā mēnesi neskrēju bez apaviem, pēdas pie īkšķu pamatnēm arī plānākos apavos pa saknēm skrienot mazliet sāpēja.
    Vēl varu piebilst, ka sākot skriet basām kājām derētu arī veikt vingrojumus pēdu un apakšstilbu nostiprināšanai. Vienkāršs un efektīvs vingrojums ir celšanās pirkstgalos, kāja nedaudz saliekta ceļgalā. Sākumā var uz abām kājām, pēc tam uz vienas. Var arī taisīt lēcienus, piezemējoties uz pēdas priekšpuses. Protams to visu labāk darīt bez apaviem, vai vismaz ar pēc iespējas lokanāku zoli.

  • Indra

    Vasara, jūrmala, smiltis, saule… tieši kā sākt palēnām skriet basām :)

  • IlzeP ilksy

    Pret čiekuriem un akmentiņiem pēdas pakāpeniski norūdās, tas ir,tām uzaug bizāka āda. Turpretī staigāšana ar basām kājām pa istabu (gludu grīdu) bieži tiek uzskatīta par vēl nedabīgāku un neveselīgāku, nekā apautām kājām.

  • Jā, baskājis taisnība par pēdas vingrinājumiem, tie ļoti nāk par labu, bet aizmirsu tos rakstā pieminēt. Celšanās pirkstgalos jūtami attīsta pēdas lokanību. Pēc katra skrējiena es arī izmantoju priekšrocību, ka dzīvoju 4. stāvā, un izmantoju trepes, lai pa tām palēkātu – līdz 2. stāvam uz vienas kājas (piezemējoties katrā pakāpienā, protams, uz purngala), līdz 3. stāvam uz otras kājas.

    Kā jau ilksy pareizi norādīja, pie visa var pierast. Tagad, ziemā, kad pēdas sāk atrast no skriešanas pa sīkiem akmentiņiem un citiem tādiem nekaitīgiem asumiem (ja vispār kādreiz bijušas pie tādiem pieradušas), derīgs vingrinājums ir tā saucamā maršēšana pa oļiem – pieber plastmasas veļas bļodu ar oļiem un mīcās pa tiem basām kājām, piemēram, skatoties TV vai darot paralēli ko citu. Tā var dažus minūšu desmitus katru dienu pamīcīties, pēc tam var oļus nomainīt pret asākiem akmentiņiem. Bet, ilksy, no kurienes informācija par to, ka pa istabu staigāt neveselīgi? Ko tādu gan pirmo reizi dzirdu..

    Indra, tā varētu likties loģiski, ka sākt vislabāk pa smiltīm vai mīkstu zālāju, bet te jārēķinās ar stabilitāti – ātri vien var izļodzīt potīti un savainoties. Stabilitātei vajadzētu pievērst pat lielāku uzmanību nekā seguma cietībai. Daudzi pat iesaka sākt savas baskāju nodarbības tieši ar asfaltu, noskrienot pārsimts metru pa to pirmajā dienā un tad pamazām vairāk līdz kilometram vai vēl vairāk. Ja mēs saprotam, ka asfalts ir ciets, tad darām visu iespējamo, lai piezemētos pēc iespējas mīkstāk.. Un arī ļoti minimāla iespēja saļodzīt potīti dēļ nestabilitātes. Viens baskāju skriešanas guru (momentā neatcerēšos, kurš tieši) bija ieteicis principu – treniņi pa cietām virsmām, lai pēc tam skriešana pa mīkstu zālīti un tml. būtu kā deserts :)

  • in

    Bērnībā pa māju staigāju basām/zeķēs. Vasarā ne tikai pa māju – visur, izņemot kultūras pasākumus.
    Tas gan man netraucēja tikt pie plakanās pēdas un supinatoriem šodienas zābakos… Bet tad bija vienalga, kur skriet – pieblietēta zeme, asfalts vai meža čiekuri.

  • in

    Āa, un kādu laiku (13-20 gadu vecumā) sastieptas potītes bija – vismaz viena gadā. Parasti gan – vairāki viegli sastiepumi un viens nopietnāks.

  • Ivars Ivars

    Mani jau pasen nodarbina jautājums – kāpēc tad, kad ar skriešanu nodarbojos NENOPIETNI – 3x nedēļā ar vecām krosenēm, kurām vietām bija caura zole ( :)), neatceros nekādas traumas vai nepatīkamas sajūtas. Tagad, kad nodarbojos NOPIETNI – tāpat 3x nedēļā, tikai reģistrējot skrējienus un skrienot ar NIKE ZOOM Vomero par 100 Ls, ceļus un citas vietas jūtu pastāvīgi. Arī pirmās vizītes pie sporta ārsta jau esmu izpildījis.

    Kaut kā ļoti sakrīt ar to B. Marti pētījumu – jo dārgākas tupeles, jo bīstamākas kājai…

  • Indra

    Man laikam stulbas kājas, vēl līdz maniem 43 nav bijušas problēmas ar ļodzīšanos un sastieptām potītēm :))

  • vai tikai tajos laikos nebiji jaunāks un zāle nebija zaļāka un mīkstāka, bet asfalts ar mazāku bedru skaitu?:)

  • Ivars Ivars

    Nu jā, tas jau gan fakts, ka zāle ar katru gadu izbalē :)

  • Aigars Aigars

    Labs raksts. Paldies autoram!
    Lai arī zemapziņā, kautkāda doma par šo visu sēdēja, bet tā konkrēti un nopietnāk nebiju aizdomājies.
    Gandrīz jāsliecas piekrist tam, ko saka Ivars,
    par tām dārgajām tupelēm.

  • Aigars Aigars

    Pēc šā raksta izlasīšanas tīri neviļus ienāca prātā veikt tādu nelielu eksperimentu savām pēdām (bez apaviem).
    Paņēmu veco-labo lecamaukliņu, lai palēkātu, un konstatēju, ka … tās ir reāli nomirušas (ieskaitot saites utml)vai vismaz ļoti tuvu tam. Ir man ar ko salīdzināt, jo padsmit gadu atpakaļ, mācoties vēl universitātē, sanāca labu laiku trenēties klasiskajā boksā, un tur, kā zināms, treniņi ar aukliņu ir kā visu pamatu pamats.
    Esmu, maigi sakot – šokā! Jo īpaši tāpēc, ka neuzskatu sevi par galīgi plānu papīru,
    šo pēdējo gadu laikā daudz dzenāts kalnu velosipēds, pēdējā gadā liku uzsvaru tieši uz skriešanu. BET tas viss ir darīts vienīgi apavos.
    Tas nozīmē tikai vienu, pēdā un pārējā kājai piederošajā apaksdaļā, ja tā nav trenēta, slēpjas pamatīgas, neizmantotas rezerves savu skrējienu laiku uzlabošanai un PLUSS tam visam (patiesībā pat vissvarīgākais) ir samazināt iespējamo traumu risku.
    Vismaz tā es to saprotu.

    P.S. Šeit piereģistrējos pavisam nesen, priecē veselīgā atmosfēra un apziņa, ka neesmu viens tāds trakais, kas nesmādē pat dažreiz slidkalniņam līdzīgo ceļa virsmu, iet un skrien, nemaz negaidot uz pavasari un “normāli” skrienamo asfaltu.

  • Prieks par vēl vienu kārtējo apstiprinājumu, tā teikt, izbaudīto `uz savas ādas` no Aigars puses. Ar nepacietību gaidu pavasari, lai varētu normāli atsākt/uzsākt basos treniņus!

  • Vakar aptaustīju FiveFingers. Tādas stilīgas kūts galošas vien ir.

  • Dainis Mors Dainis Mors

    Kalošas – labi teikts. Vai tik šo apavu reklamēšana un pārdošana neļauj nopelnīt daudz vairāk naudas? Jo cenas daudz maz sakrīt ar standarta skriešanas apavu cenām, bet ražošanā tie ir vienkāršāki un ar mazāku izejmateriālu patēriņu. Interesanti, vai ar tiem var skriet pa grants ceļu? Vai akmeņi uz pēdas būs jūtami vai to ietekme stipri tiek mazināta? Cik bieza ir tā pēdas gumija?

  • Akmeņi pēdai būs jūtami pavisam noteikti, vismaz sākumā, kamēr pēda vēl vārga un jūtīga. Nezinu, cik gumija bieza, varētu būt daži milimetri.

  • Lasu tagad to `Born To Run`, tur gadījās labs salīdzinājums, citēju (tulkojums mans): `Pakļaut savu pēdu amortizācijai (cushioning) ir tas pats, kas savā mājā atteikties no dūmu detektoriem..` (ar domu – skāde vienalga tiek nodarīta, tikai mēs par to netiekam laicīgi informēti, tiekam informēti tikai tad, kad jau ir par vēlu..)

  • Dainis Mors Dainis Mors

    Vislabākais variants varētu būt zelta vidusceļš. Lai nostiprinātu pēdu, paskriet ar plikām, nodarboties ar austrumu cīņām, bet tālākus skrējienus taisīt ar standarta apaviem. Varbūt ir izcili eksemplāri, kas var skriet 50-70 km nedēļa ar plikām kājām nesabojājot muguru. Es noteikti pie tiem nepiederu.

  • Aigars Aigars

    Varbūt kāds zina, vai Rīgā ir kāds veikals, kur šos FiveFingers tipa brīnumu(-us) var aptaustīt klātienē?

  • Aigars Aigars

    … nejauši uzskrēju virsū viena džeka atsauksmei pēc FiveFingers lietošanas un diskusijai par/ap.
    http://redrocksbluesky.com/2009/03/16/450-miles-on-vibram-five-finger-ksos/
    Skats gan tāds, kā pēc skrējiena kaimiņdārzā pēc āboliem cauri ērkšķogkrūmu audzei :D
    tas gan ir vecs, 2009.gada posts… pieņemu, ka tehnoloģijas šo, gandrīz 2 gadu laikā, ir gājušas uz priekšu.

  • Aigars, cik man zināms, nav tāda veikala ne Rīgā un pat ne Latvijā vēl.. Bet jā, par izturību ir arī dzirdēti dažādi stāsti – dažam pēc nelielas lietošanas jau jūk ārā, dažam gluži pretēji. Redzēs, kā būs man. Pagaidām esmu ar saviem VFF noskrējis vēl tikai 61.6 km, tā kā vēl, protams, grūti spriest jebko par izturību..

  • OreMan, bet kā ir ar ērtumu? :) pēdas nesāp?:)

  • Mošķis, nē, nekas nesāp. Bet jāsaka, ka vēl neesmu skrējis pa tādām īsti akmeņainām vietām, kur sīkāki akmentiņi, kas varētu spiesties pēdā. Pa grants ceļu it kā paskrēju, bet ziemā jau viss nogludināts. Jāgaida pavasaris, lai varētu reālākus testus dot. Bet pirms šiem apaviem tomēr vajadzētu paskriet kādu laiku basām kājām, lai izveidojas pareizais solis un pēdas nesāpētu jau no nepareizā soļa vien. Es to jau pērnajā vasarā un rudenī tiku darījis, tā kā tagad problēmu nav.

  • Edgars Purins edgars.purins

    Par šiem apaviem dzirdēju no viena pasaules TOP fizioterapeita – viņš arī skrien tikai ar šādiem apaviem.
    Pats neesmu mēģinājis, bet visas indikācijas runā tiem par labu.

    OreMan – vai Tu šos pasūtīji pa taisno uz Latviju ?
    Es arī pamēģināšu. Kad pavadīju atvaļinājumu pie jūras Bernātos gāju skriet gar jūrmalu ar basām kajām. Sajūtas nebija pārāk iepriecinošas, bet ari nekādas traumas nebija. Pieņemu, ka nepieciešams kāds laiks, lai pierastu.

  • Edgar Puriņ, jā gan, pasūtīju pa taisno uz Latviju. Tā kā sūtīšana notika no Honkongas, tad bija jābrauc uz lidostu veikt atmuitošanu, bet izdarāma tā lieta ir.

  • Ivars Ivars

    Nu tā atmuitošana laikam gan atmaksājas, jo sūtot no Eiropas cena šīm modelim ir ap 100 EUR. Treksport, kas manā vēlmju listē, vēl dārgāk.

  • meitenezeltene

    Savulaik maza skreju tik atri,ka sporta pedagogi bij shokaa. Man liekas, ka mans rekords joprojam nav parspets, ko noskreju netrenejoties speciali. Pec tam, kad jau lielaka vidusskolas laika strateju nopietnakas sacensibas – uz pirmajam vietam netiku. Skrejiena laiki bija daudz sliktaki. Kad vienreiz domaju – ta ari neizdomaju – kadel. Varbut atshiriba bija tiesi tajaa, ka del trukuma man neviens super duper apavus nepirka mazakai. Skreju basam kajam. Tikai sacensibas vilku vienkarsi prastas kedas,visletakas, kadas vareja dabut.Jo taja laikaa un vecumaa neakptetu skrieshanu bez kedam. Es pat speciali netrenejos, bet vareju noskriet garus gabalus pa grantetu celju ljoti atri. Par cik man vecamate dzivoja vairak ka 5 km mums – tas bij tads biezs pasakums – piemeram, aizskriet pie vecamates pec kanelja, jo mammai beidzies. Ar brali bij tas pats. Vinsh citiem likas daudzsolossh:D
    Bet vidusskolas laikaa jau bij daudz maz normali treninja apavi u.c Ta ari nekad vairs nesasniedzu tadus atrumus, ka sika budama:D Var jau but, ka kads dabu plakano pedu basam kajam staigadams, bet nu man nebij un nav. Skriet es vairs neskrienu. Ar riteni braucu. Skrieshai par slinku esmu palikusi.

    Man liekas, ta isti varetu novertet atshiribu skrieshanai basam kajam un apaviem tad, ja butu vienadi cilveki, vienadi augushi, trenejushies. Bet tas nereali, tapec tas visas tikai teorijas.Cilveks viennozimigi dabiskak jutas staigajot, skrienot ar basam kajam. Bet manuprat, tikpat dabiskam jabut segumam. Es esmu megjinajusi skrietpa asfaltu – nu sorii, ta kaju chakareshana.

  • a

    par to olu kka nevaru piekrist,jo esu pabijis visadas apmacibas un ari testejis to ko sauc par asika amortizaciju (GEL) ! Sis Gel tika testets daudz savadak.Tika izveidota liela plaksne so Gel kuru nolika uz zemes un,tad metot olu no 6 stava tikai pieradits,ka sis gels ir draudzigs un amortizejos musu kajai,bet neviens jau neteica-ja sis ir The Best un tikai to jums,man un vinam vajag.Protams varu pateikt 100% drosi,ka nav vel tadu apavu kas lautu mums skriet un skriet un nakotne neatstajot sekas.Protams atstas un bus jutamas sekas,bet ja sak domat kas mums cilvekiem ir kaitigs,tad jau varbut vispar ieslegties istaba un vienkarsi est gurkus un tomatus ceriba ,ka esat pasargats un vesals.Jebkurs sports un apavs kko dod un kko panem.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.