Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Iesācēja grēksūdze

Nu nav jau tā, ka man kāds būtu spiedis skriet.

Jau sen Reinis, dēvēts arī par Topiņu, mudināja sākt rakstīt par skriešanu, bet līdz šim vienmēr pretojos, jo šķita – kas tad es par skrējēju, pārsvarā tikai tipinu, treniņi neregulāri, un ko nu es rakstīšu par gadā reizi noskrietām sacensībām 10 km stundiņā vai pusmaratonu – divās. Ja arī kādam tas ir sasniegums, man – nē. Kas vispār to lasīs un kāpēc? Gana daudz tādu endorfīna caurstrāvotu ierakstu no cilvēkiem, kas uzraksta par savu pirmo noskrieto maratonu jeb piecu kilometru distanci, bet tad apklust, pazūd. Un tad ir tie, kas skrien no rīta līdz vakaram, zina visu par visu un piedalās desmitiem sacensībās gadā, tie tiem pirmajiem ir guru, kam jautāt visu par visu. Bet vai tad starp pirmajiem un otrajiem nekā nav? Kas notiek pēc pirmā maratona, un kāda ir dzīve pēc pirmajām sacensībām mūžā?

Gan jau ir cilvēki, kas ir līdzīgā lomā – cenšas uzsākt skriet, bet atduras pret kārtējo neveiksmi, kārtējo sienu, kārtējo traumu. Tā īsti sev nespēj noticēt – noticēt pietiekoši, lai neļautu visām ķibelēm un šķēršļiem sevi atturēt pārkāpt tām, lasīt, sev pāri. Ticu, ka liela daļa, ja ne katrs “kārtīgais skrējējs” sākumā ir gājis cauri tam, kam es gāju (un eju), bet reti kurš par to atklāti raksta.

Ticu, ka ne viens vien bezbailīgais azbesta ultru skrējējs vai maratona čempions aiz savas ārēji spēcīgās, cietās čaulas slēpj ko dziļāku un skaļi neizteiktu. Ticu, ka daļa pieredzējušo skrējēju uzsākuši skriet, lai izjustu kaut ko, kā citādi pietrūkst, lai aizbēgtu no kaut kā. Lai izturētu. Lai aizmirstu. Lai atbrīvotos. Lai atrastu. Lai noticētu.

Līdz pat šim gadam lielākoties skrēju tāpēc, lai uzlabotu sirdsdarbību un vispārējo fizisko formu, un lai būtu iemesls vairāk laika pavadīt svaigā gaisā, rezultātiem bija pakārtota loma. Es kā Mežāzis gan esmu godkārīga, un doma, ka nākamajās sacensībās noskrietu lēnāk kā iepriekšējās, nosita vēlmi vispār piedalīties. Kolīdz radās šaubas par savām spējām, skriešana sāka uzdzīt riebumu, un trenējos ar sakostiem zobiem, ik pa reizei arī rijot rūgtas asaras par to, cik tas viss grūti, smagi un bezjēdzīgi. Bet visu pēc kārtas.

Pirmsākumi: zubrīte un sporta stundas

Pirmo reizi pēc pašas gribas (nosacīti) uzvilku sporta apavus un izgāju skriet ārpus skolas sporta stundām pirms devītās klases sporta ieskaites. Toreiz bija jānoskrien 1200 (vai 1600?) metrus stadionā. Neatceros, kāds bija kontrollaiks, un neatceros, vai vispār uzzināju toreiz savu finiša laiku – tas bija vairāk kā ķeksītis – vai nu noskrien, vai nē, un toreiz jau tikai noskriet, nepārejot soļos, bija izaicinājums.

Skolas laikā savu brīvo laiku nekad neveltīju nekādām sportiskām aktivitātēm, vecāki neuzskatīja, ka kas tāds būtu sevišķi vajadzīgs, un pašai arī viss, kas saistījās ar sportu, šķita nevajadzīgi nogurdinošs un bezjēdzīgs. Es labāk sēdēju istabā un lasīju grāmatas. Sporta stundās piedalījos ar sakostiem zobiem, un, ja man kāds toreiz jautātu, vai skolas programmā sports vispār jāietver, es ar visām četrām būtu bijusi pret. Bieži slimoju un izmantoju katru iespēju nepiedalīties nodarbībās, kaut arī ģimnāzijas pedagogi bija ļoti atsaucīgi un jaukāku sporta skolotāju vidusskolā kā Ivetu Daudi diez vai var vēlēties, tomēr sports vienkārši nebija priekš manis, un viss. Visvairāk grūtību sagādāja tās disciplīnas, kur vajadzēja jebkādi piepūlēt sirdi (tātad praktiski viss). Sirds netika radināta pie slodzes, reti uzturējos svaigā gaisā, par maz uzņēmu D vitamīnu… galu galā vidusskolā ģimenes ārsts konstatēja anēmiju (jeb mazasinību, dzelzs trūkumu un tamlīdzīgi). Lietoju visādus vitamīnus un ar savu “slimību” pati sev atrunājos, ka man taču ir grūti paskriet, kāda es vārga un tizla.

Pirmie soļi jaunā zemē

Uzreiz pēc vidusskolas, 2012. gadā, devos studēt uz Vāciju. Mainījās uzturs un pēc dažiem mēnešiem jutu, ka jāsāk kaut kas darīt, lai uzturētu sevi formā; gribējās kaut ko dzīvē mainīt, un, savā ziņā Topiņa iedvesmota, sāku šad tad skriet dažus kilometrus un vingrot. Nākamā gada aprīlī ielā, kurā dzīvoju, tika plānots pusmaratons, un šķita, ka, ja jau skrienu, būtu muļķīgi nepiedalīties. Tā nu pieteicos 21 km distancei un kādus trīs mēnešus gatavojos, kaut arī pirms tam garākā distance, ko treniņā biju noskrējusi, bija 11 kilometri (par godu 11. novembrim).

Famila_lauf_1

Kaut kur šajā starta pūlī esmu arī es. No apmēram 200 dalībniekiem es finišēju apmēram desmitā no beigām

Pirmās sacensības noskrēju apmēram 2:15, priecājos par finišu, bet, tā kā pirms tam nekad dzīvē nebiju skrējusi, visa tā skraidīšana sabeidza celi tiktāl, ka pēc tam apmēram gadu nevarēju paskriet vispār. Diemžēl toreiz tā arī neizdevās noskaidrot, kas tieši bija par vainu. Ne-sporta mediķi tikai grozīja galvas un vairāk par “nu jums tur ir piepampums” nevarēja pateikt un ieteikt.

Famila_lauf

Pirmā bilde dzīvē, kurā skrienu

Nākamajā gadā vairāk pievērsos HIIT treniņiem – intensīviem kardio un spēka treniņiem, kas neietver tieši skriešanu, bet visādas citādas (arī) lēkājošas kustības, un, visticamāk atkal pārforsēju, jo ceļa sāpes tā pavisam arī nepameta. Ilgu laiku domāju, ka skriešana manam organismam nav lemta.

Mērķi sacensībās

2015. gads nāca ar jaunu apņemšanos, kā jau jaunie gadi mēdz to darīt, celis beidzot bija saārstējies, un es sasparojos Rīgas maratonā noskriet 10 km – plāns A bija noskriet zem 51 minūtes, to gan izpildīt neizdevās (52:25). Reinis palīdzēja sastādīt treniņplānu, virtuāli asistēja un atbalstīja, apmēram bija skaidrs, ko, kā un kāpēc daru, bet lielākoties treniņi nāca grūti un negribīgi. Pēc tā posma nodomāju, ka 10 km distance nav priekš manis – es nevaru tik ātri paskriet, lai noskrietu tādā laikā, kā gribētos, neticēju, ka var arī sanākt labāk. Kaut arī regulāri skrēju, kardio nav lieta, ko netrenēts cilvēks var uztrenēt dažu mēnešu laikā, paiet gadi, līdz redzams reāls uzlabojums. Lielākā daļa laika paiet ļoti lēnos bāzes treniņos, kas ātrumu netrenē. Tā nu šī progresa trūkums mani atkal un atkal diezgan smagi nomāca, nereti gribējās visu to mest pie malas un miers, bet spītība neļāva tik vienkārši padoties. Kaut kas iekšā tomēr dīdīja pēc vēlmes noskriet ātrāk, gribēju tikt laukā no pašas sev iestādītā stereotipa, ka esmu tizla un nesportiska. Negribēju 30 gadu vecumā aizelsties, uzkāpjot uz trešo stāvu (jo es aizelsos jau 20 gados).

Nākamajā gadā spītības dzīta mēģināju atkārtot savu mērķi desmit kilometros, bet trīs nedēļas pirms sacensībām sapratu, ka neizdosies. Ātrums nav priekš manis, nekas nesanāk, nevaru, negribu, nafig, un pieteicos arī pusmaratonam (jo tā taču ir visloģiskākā lieta, ko darīt, ja saproti, ka nevarēsi noskriet 10 kilometrus, vai ne? Skriet gan pusmaratonu, gan 10k). Lattelecom Rīgas maratonā pusmaratonā finišs 1:50:02, desmitnieku ar Topiņu lēnā garā prieka pēc noskrējām 57:30. Diezgan lielais uzlabojums (par apmēram 25 minūtēm) kopš pirmā pusmaratona beidzot manī viesa reālu cerību, ka tomēr esmu progresējusi. Temps bija lēnāks kā biju trenējusies 10 kilometriem, bet divtik garākā distance nesagādāja tik lielas grūtības, kā būtu bijis skriet desmitnieku ātrākā tempā.

Prieks par veiksmīgo startu Rīgā

Prieks par veiksmīgo startu Rīgā

Pēcsacensību eiforijā pirmajā nedēļā pēc tām izgāju taisīt vingrinājumus, skrēju vēl kaut kādus ātrumus, un viss tas kopā beidzās ar shin splint, lasīt, satraumējos uz diviem mēnešiem. Šie divi mēneši, kā jebkura cita trauma, ko nākas piedzīvot skrējējam, nozīmēja kārtējo pārliecības zudumu, un reizē kārtējo bedri regulāros treniņos. Tā nu rudenī Valmieras pusmaratonā piedalījos pirms tam trenējoties tikai dažas nedēļas – nebiju pat skrējusi kārtīgus intervālus, vien dažas reizes garākus treniņus, pārsvarā lēnas bāzes. Skriet vasarā man un manai sirdij itin nemaz nepatīk. Neskatoties uz to, Valmierā izdevās PB ar rezultātu 1:49:50.

Lapsene_Lucavsala

Izskrien Rīgu Lucavsalas posms augusta svelmē

Tas, ka īpaši nopietni netrenējoties varu jau noskriet pusmaratonu zem 1:50, lika padomāt atkal un apņemties 2017. gadā saņemties. Šoreiz tā pa īstam – sak’, nekas sliktāk par kārtējo neizdošanos jau nebūs. Tā nu nemanot skriešana ir kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, un saspringtais treniņu grafiks vainagojās panākumiem, bet par to vairāk nākamajā rakstā.

Nopietna koncentrēšanās pirms Valmieras skrējiena

Nopietna koncentrēšanās pirms Valmieras skrējiena

ITBS dienasgrāmata

Jau agrā bērnībā apgūstam prasmi – pieturēt (-ties) un palaist – tad, kad, mēģinot nostāvēt, izdomājam, kad jāpieturas pie gultiņas malas un kad to var droši laist vaļā. Šī prasme lieti noder pieaugušo dzīvē, kad ir jāatlaiž lietas, kas uz brīdi traucē vai apgrūtina. To var teikt gan par nestrādājošām attiecībām, nepatīkamu darbu, kaitīgiem ieradumiem, gan vēl virkni visādām citām lietām. Man jaunais gads lika palaist vaļīgāk skriešanu un 2016.gadā sasapņotos skriešanas mērķus, piespēlēdams iliotibiālās saites iekaisumu jeb ITBS. Var teikt, ka citādāk kā vien no savām kļūdām es nemācos. Tad nu no šī es beidzot saprotu, ka plika skriešana nekam neder – jāstiprina arī pārējie muskuļi, kas skrienot netiek īpaši nodarbināti. Īsāk sakot – pie ITBS izredzes tikt ir tiem skrējējiem, kam vāji dibena un augšstilbu aizmugures un sānu muskulatūra.

itbs

Iliotibiālā saite

Problēmas būtība īsumā un amatieru valodā. ITB ir gara saite, kas stiepjas gar kājas augštilba ārpusi no gurna līdz celim. Skrējējiem lielākoties skriešanas laikā tiek trenēti kvadricepsi un ikri. Ja netiek taisīti speciālie vingrinājumi, tad sēžamvietas un augšstilbu sānu un aizmugures muskulatūra nav diez ko attīstīta un skrējiena laikā nestrādā, liekot “pārstrādāties” pieminētajai saitei. Kad šī pārstrādājas, sāk sāpēt, visbiežāk ceļgala ārmalā. Pārstrādāties var neadekvātas slodzes laikā, kā, piemēram, man gadījās – vecgada pēdējā dienā noskriet 98.2 km. Iespētais cēla manu pašapziņu un bravūrību, tamdēļ neveltīju pietiekami ilgu laiku atpūtai un ķēros pie nākamajiem varoņdarbiem, kā, piemēram, Babītes ezera apskriešana divas nedēļas vēlāk, kas laikam arī izrādījās liktenīgais skrējiens. Kaites saārstēšanai jāierēķina 2-6 mēneši, kas nav maz, piekritīsiet.

31.12.2015. Notešu savas dzīves varoņdarbu – 98.2 km Laulasmaa, bez īpašam problēmām. Skriešana pa 1km garu apli, visu laiku uz rinķi vien.

01.01. 1km jeb stīvā jūdze Tallinā, nevaru paskriet, sāp ceļi, ātri eju.

03.01. 4km lēnām kopā ar Andu, neatceros ko īpašu no sajūtām.

Drīz sāka sāpēt labā pēda un saite, taču ātri pāriet. Nekādas īpaši garas distances neskrienu.

17.01. Apkārt Babītes ezeram 37km, jau ap 24.-26. km diskomforts, bet uz beigām vēl izdodas uzsprintot. Nenolasu šo kā brīdinājumu, ka vajadzētu iepauzēt.

21.01. Aizskrienu gan uz, gan no darba pa 7km katrā virzienā.

23.01. 24 km Priekuļos. Pēc diviem apļiem 16.km asas sāpes kreisajā celī. Turpinu, kas, iespējams, ir liela kļūda. Dur ik pa laikam atlikušajos 8km līdz finišam. Brīžam pāreju soļos, tas nepakavē tikt pie otrās vietas starp dāmām. Sāp arī pēc skrējiena.

Pa nedēļu skrienu vairākas reizes līdz 10km bez problēmām. Vienīgi vienu dienu skrienu gan uz, gan no darba, atpakaļceļā celis drusku smeldzīgs.

31.01. Izgāju uz garo, ap 16.km saka sāpēt, mocīju vēl 2km līdz mājām. Sāpīgi ļoti. Man sāk pielekt, ka kaut kas nav ok.

01.02. 40km ar riteni, drusku jūt celi. Visu nedēļu neskrienu. Naiva cerība, ka ar to būs pietiekami, lai atgūtos.

06.02. Centiens apskriet Lubānu, sanāk tikai 7.5 km, sāk sāpēt. Daļa vēl ar velo, pēdējā daļa ar auto.

DSC_0882.jpg

Ap Lubānu, optimistiskais sākums

07.02 Magnēts, jūt jau pirmajos km, lielāko daļu nostaigāju.

08.02. Sarunāju ar InguK aizņemties viņas rulli, kamēr manējais ceļo no Ķīnas.

09.02. Dodos pie Ingas dziedināties ar tautasdziesmu un ietrāpu arī Om healing sesijā. Lai iet netradicionālā medicīna!

10.02. Noskrienu 5km, nesāp.

11.02 Beidzot uzrunāju vairākus skrējējus, kas arī ar šo ir saskārušies, iztaujāju par pieredzi. Jēziņ, cik mūsu ir daudz! Piesakos pie Kristīnes ciemos uz Kustību telpu uz masāžu un teipošanu. Skrienu no kino uz mājām, jau pēc ceturtā km sajūta, ka celis pulsē, pēdējais km sāp.

13.02. Magnēts – lielāko daļu noskrienu, kopā gandrīz 8km. Nesāp.

Jau vingroju kādu nedēļu, rullējos, vakar sāku dzert tabletes, lieku Olfen plāksteri.

Katja saka, ka skrienot sadzīst ātrāk.

14.02. Magnēts – noskrienu 10, nesāp, lai gan kaut ko drusku jūtu.

16.02. Skrienu uz darbu, pēc piektā km viegla smeldzīte ir, bet līdz sāpēm nenonāku.

Visu laiku pārdomas, ko darīt ar NZ2 – pārrakstīties uz 8 vai arī skriet garo un izstāties tad, kad sāk sāpēt? To laikam sauc par kluso cerību, taču dušā sev šorīt saku: “Piekāst reitingus!”

Vakarā aizeju uz masāžu, tieku pie zilumiem un smuka teipa.

teips.jpg

Teips, ar kuru pat gribas valkāt svārkus un caurspīdīgas zeķubikses

17.02. Izlemju no rīta, ka pārreģistrēšos 8 km. Tieši tā – piekāst reitingus! Vakarā pie Valtera eju pirtī un āliņģī, lai gan fizioterapeite īsti neieteica teipa dēļ.

18.02. No rīta uz darbu veļuks, vakarā pie un no Vizbulītes taisos skriet. Vēl neesmu pārreģistrējusies no 24 uz 8km. Pie Vizbulītes no problem, mājup – uz beigām jau iemetās smeldzīte. Solis liekas tizls, kaut kā jocīgi liekas un lēns temps galīgi.

19.02. No rīta neskrienu uz darbu, kā biju plānojusi, bet gan braucu ar trambuli. Pa dienu ar ričuku pie Kristīnes pavingrot. Jēziņ, kā nomocījos! Un šitais tagad būs jādara katru dienu? Atpakaļ knapi atminos un atlikusī diena drusku tāds stand by stāvoklis. Motivēju sevi, ka tuvojas vasara un dibens izskatīsies labāk. Nopietni jāpadomā, vai rīt pirms Priekuļiem šito eksekūciju izveikt (nevarēs tak paskriet!). Robertam aizrakstīju, lai pārreģistrē, šis saka, lai rīt pieejot. Man jau aizdomas, ka nepieiešu, bet izstāšos kaut kad.

20.02. Es tomēr saņēmos un pārreģistrējos. Nobliezu vienu apli bez nekādām problēmām, augšā, lejā, augšā, lejā, pagriezieni, viss, kā nākas. Sāpe mani nenoķēra, laikam skrēju pārāk ātri. Bišku smeldzīte laikam uz beigām piezagās gan, tamdēļ laimīga finišēju pēc viena apļa. Atkal apstiprinās tas, ka mīkstais segums ir ok. Tieku pat pie otrās vietas grupā. Pirts un upīte ir super duper. Vakarā saņemos ITB vingrinājumiem, pēc tam tik vakariņas.

21.02. Pastaiga ar varzu pa Ziemassvētku kauju vietām. Vakarā ITB vingrojumi. Pabeidzu Airtal pretiekaisuma tablešu kursu.

22.02. Varu atzīmēt, ka jau mēnesi kopā esmu pavadījusi ar ITBS, kopš pirmo reizi man gauža sāpe iedūrās Noskrien ziemu pirmajā posmā. Ar velo uz darbu, iešu pie Kristīnes masēties. Visu laiku jūtu teipu, patīkama sajūta. Pēc masāžas kāja reāli zila, varēs vakarā nerullēties. Noņem man teipu, vakarā skrienu mājās bez. Protams, ap kādu 6.km smeldzīte ir klāt. Izvingrojos uz vella paraušanu, nav tik traki vairs jāsten. Uzlīmēju Olfen plāksteri, drošs paliek nedrošs, notinu ar skoču, lai pa nakti nenokrīt. Esmu īgna, jo sev iedevu mēnesi laika tikt atpakaļ uz strīpas.

23.02. No rīta jāskrien atpakaļ uz darbu. Veselais saprāts saka, ka prātīgāk būtu tramvajs (jo ritenis palika darbā), bet man tukšs e-talons un visas jakas un mēteļi jau ir aizvizināti šitādā veidā uz darbu. Startēju agrāk, lai varu pagūt arī aiziet, ja nu kas. Ap 5.km smeldzīte ir klāt, taču līdz darbam tieku. Vajadzētu vienreiz saņemties un nomest to asfaltu, palikt tik pie meža ceļiem. Mjā, un smeldzīte ir ar mani arī atlikušo dienu. Nez, vai prātīgi rīt pievienoties uz treila skrējienu, varbūt labāk pameditēt. Vakarā izmetu garāku lociņu ar velo, pavingroju un dodos drīz pie miera.

24.02. Šodien pirmā fizikālā terapija ar ultraskaņu. Šķiet, ka smeldz visu dienu un baidos, ka Rīgas rogainingā komandai “Eža kažociņš” var nākties startēt kā “Eža puskažociņš”. Vakarā tomēr nepievienojos uz Dzintara treilu, dodu celim atpūtu. Novingrojos atkal līka.

25.02. Otrā fizikālā terapija, no paša rīta, aizripoju ar velo. Pagaidām vēl 4 min, drīz jau palielinās dozu un ilgumu. Šovakar gribu pa zemi paskriet, laikam ņemšu priekšā Daugavmalu pie Dienvidu tilta. Aizbraucu tomēr uz Biķerniekiem un skrienu pa tumšo mežu ar lukturi. Patīk! Izspiežu nepilnus 9km, beigas smeldzīgas. Eh, skumīgi. Mājās jāsaņemas uz vingrošanu, jo šķiet – kāda gan jēga.

26.02. Trešā fizikālā terapija, nu jau 6 min. Ritenis mans draugs abos virzienos. Gribu skriet, bet liedzu to prieku – rīt izskriešos mežā. Pieņemu lēmumu rogainingā startēt 4h nevis 6h distancē. Piereģistrēju komandu “Visneiedomājamākie šķībšķautņi”. Vingroju sparīgi gandrīz stundu. Viktors atsūta peptalk: “Relax, it’s Friday!” Man jāsmejas.

27.02. Noskrienu Magnētā 8.6km un nepieredzu arī smeldzi. Bija gan kalnā augšā, gan lejā. Lieliski!:) Pēcpusdienā saņemos uz īso vingrošanu.

28.02. Sešītis Biķerniekos, drusku pamoku slīpo smilšu stadionu, nepatīk, liekas, ka būs smeldzīgs. Vakarā drusku apātija, bet saņemos uz garo vingrošanu.

29.02. Ceturtā fizikālā, arī 6 min. Uz darbu un no minos, šodien neskriešu. Celis liekas mazliet jutīgs tāpat. Pēc vingrošanas pie spoguļa pamanu, ka man ir presīte! Aiziet diskusija pie workouta, ka mūsos katrā slēpjas sešpaka.

01.03. Piektā fizikālā, 6 min. Ar māsiņu parunājam par riteņbraukšanu, viņa ieinteresējās, skatoties uz manu ietērpu. Man nepatīk, ka vakar ceļa ārpuse šķita smeldzīga. Vispār man tas pasākums sāk krist uz nerva. Izskatās, ka nākamā NZ arī būs īsā versija. No otras puses nav sirdsapziņas pārmetumu par to, ka neskrienu. Šodien arī neplānoju un rīt visticamāk arī nesanāks. Aizvilkos uz pastu pēc sava putu ruļļa un atdevu Ingai viņas kopā ar cepumiņiem.

Ar privāto moku rīku

Ar privāto moku rīku

02.03. Sestā fizikālā, 6 min. No rīta velo, vakarā pirts un kanāls, pēc tam minimālā rehabilitācijas programma (vingrošana).

03.03. Uz ARS un darbu skrienu. Protams, sasāpas. Pirmos km visu laiku gaidu, kad tad nu sāpēs, un arī sagaidīju. Septītā US terapija 6 min. Jūtu to celi visu dienu. Vakarā ar velo uz kino un pašā vakarā pavingroju. Man ir apņemšanās, kamēr sāp, darīt to katru dienu. Dienas atziņa (un ne jau pirmo reizi) – jāizvairās no asfalta. Piesakos uz NZ 8km.

04.03. Velo uz ARS. Vakarā paskrienam pie Mareka 4km, sāpi nenoķeru, karsēšanās pirtiņā, pēc tam arī vingroju.

05.03. Uz Magnētu, bišku zem 10, nesāp, bet smeldz biki. Pēc tam velo un vingrojumi.

06.03. Tomēr arī šodien sagribu paskriet pa mežu. Kopumā tik labi jūtos, ka pēc garās distances vēl atsildos un kopā savācu mazliet vairāk nekā 12km. Urā! Vakarā, protams, prieks tiek atzīmēts ar vingrošanu.

07.03. Velo uz ARS fizikālo terapiju, darbu, vakarā trambuls mājā. Vingrojam un rullējamies, ciskas zilumainas no iepriekšējās reizes.

08.03. Uz ARS un darbu nākas skriet, jo ritenis palika darbā. Skrienu pēc iespējas pa zālienu, varbūt, ka puse uz pusi sanāk. Nekas nesāp, nekas nesmeldz. Saņemu pēdējo FT celim. Izskatās, ka ļaunākais ir jau aiz muguras. Protams, prāts vēl neatslābst, un skrienot šķiet, ka tūliņ, tūliņ būs sāpīte klāt, bet šoreiz ne… 8.marts tak, superpozitīvi!:) Līdz galam noticēšu, kad varēšu 20km noskriet un nekas nesāpēs. Šodien ir apritējis akurāt mēnesis un 2 nedēļas, kuru laikā esmu noskrējusi 210km. Pēcpusdienā aizbraucu pie Kristīnes vēlreiz noteipoties, šoreiz drusku mazāks teips, tiek arī īkšķim kreisajam.

09.03. Diena bez velo un bez skriešanas, vakarā tikai vingrošana. Diezgan intensīva, piere slapja.

10.03. Kājas jau dīžājas, gribas skriet pār tiltiem. Vēl svārstos un sevi mazliet atrunāju, bet man šķiet, ka lūzīšu. Man tak jāsaprot, kādā stāvoklī esmu!

Bļāviens!!!!!! MR uzrāda kaut kādu meniska plīsumu. Man liela bēda, skumjas un bezjēdzīguma sajūta. Aizskrienu, drīzāk aizvelkos mājās, jau pirms skrējiena šķiet, ka celis sāp visās iespējamās malās. Pierakstos uz nākamo dienu pie ārsta. Vakarā savu skābumu mēģinu likvidēt ciemojoties, bet drusku vēl ir. Pavingroju īso programmu, paguļu uz adatu matracīša un gaidu jaunu dienu.

11.03. No rīta aizguļos (bāc, es tak aizmirsu modinātāju uzlikt!), skrienu tempo un nokavēju darbu tik par 10 min. Uz beigām man šķiet, ka mazā smeldzītē iedzīvojos. Gandrīz vai patīk, ka vismaz sāp tā kaite, ko ārstēju. Aizdodos ar savu MR disku un izrakstu pie ārsta. Viņš iepriecina! Jaunais MR aparāts esot tik jaudīgs, ka uzrādot bieži to, ko vecie neierauga. Tas īsti neesot pat plīsums, bet izmaiņas struktūrā. Tas turklāt vēl atrodas taja meniska daļā, kas ir apasiņota, tātad teorētiski var sadzīt. Tagad neko nevajag darīt. Jāsāp vispār būtu otrā pusē, ja šis man ko kaitētu. Jēeeij! Prieks ir atkal atpakaļ! Turpināt darboties pie ITBS dziedināšanas. Vakarā atkal dziedināšos ar tautasdziesmām.

12.03. Braucam uz Priekuļiem noskriet ziemu trešo reizi. Skriešu īso distanci un esmu pārliecināta, ka pareizs lēmums. Es tak varēšu ilgāk mierīgi sutināties pirtiņā! Noskrienu kā trešā. Āķis drusku lūpā pa vidam iemetas un es mačojos ar pāris SUUNTO dāmām. Vienai ielieku, otrai neizdodas. Pēc tam vēl drusku uztipinu, šķiet, ka maza smeldzīte ir. Vakarā izlaižu vingrinājumus, jo aizeju uz kino un pārāk vēlu esmu mājās.

13.03. Magnēts Šmerlī. Pa mežu man patīk skriet, saskrienu kopumā 14 km. 20nieks vairs nav tālu.:) Pēcāk vingroju pa pilnu programmu, arī par vakardienu.

14.03. Diena bez skriešanas, īsā vingrošanas programma.

15.03. Mājup skriešu un beidzot nebaidīšos palaist pāri pa tiltiem. 12.8km.

16.03. Neko fizisku nedaru, tik pavingroju vakarā.

17.03. Skrienu no rīta uz darbu, šķiet, ka mazliet smeldz. Īsti nevar saprast. Iespringstu par to, ko stāstīt skriešanas skolā mazliet. Vakarā neplānoti ar velo 40km, vingrošanu izlaižu.

18.03. No rīta atbraucu ar riteni. Pēcpusdienā mašīnai koks uz kapota. Nepatīkami. Vakarā pirts. Vingrošana un  skriešana tiek izlaistas, cenšos pirtī relaksēties.

19.03. Tieku galā ar mašīnu (aizvedu uz servisu), Lattelecom skriešanas skolu un izlieku uzkrāto neforšo saspringumu pa promenādi 10km. Asfalts un nesāp! Vakarā zemes stundas ietvaros 1h pavingroju.

20.03. Iešana uz bibliotēku kopā ar brāļiem, māsu (varza) un pēc tam Magnēts. Nepilni 14km. Labi skrējās. Nepavingroju, jo izrubījos ap 20.

21.03. Skrienu uz darbu. Vakarā ar velo pārsalstu pa ceļam uz tiešās pirkšanas pulciņu pēc produktiem un uz mājām. Saņemos pusstundiņu pavingrot.

22.03. Neskrienu un nevingroju.

23.03. Piecītis pēc darba, bez starpgadījumiem.

24.03. Noskrienu 11km ar pieklājīgiem tempa km. Nekas nesāp. Es jau sen priecājos, ka esmu atbrīvojusies no ITBS.

25.03. Neskrienu un nevingroju, izpeldos.

26.03. Rīgas rogainings 4h ar noskrietiem 38 km. Urā! Es oficiāli esmu vesela.

 —
Pētot cauri, kad pēdējo reizi man ir sāpējis, secinu, ka atlabšana aizņēma 1.5 mēnešus jeb sešas nedēļas. Tā laikā cītīgi katru dienu vingroju un skrēju mazāk, pienākot sāpēm, metu mieru. Kopumā man šķiet, ka ITBS nāca kā svētība – pateicoties rehabilitācijas vingrinājumiem, būšu daudz labākā vispārējā fiziskajā formā uz sev nozīmīgiem startiem, nekā būtu tad, ja šo traumu nepiedzīvotu. Plus ieraudzīju savu presīti. Atceros, ka sākumā bija grūti izšķirties, kas labāk, ko pirmo – teipoties, fizikālā terapija ar ultraskaņu, masēties? Skriet, neskriet, cik? Vadījos pēc sajūtām. Teipi vizuāli ļoti skaisti, man patīk. Turpināšu vingrot un rullēties kā minimums reizi nedēļā, bet ideālā gadījumā saņemšos uz divām reizēm. Tā kā mīļie draugi gargabalnieki (īpaši, R-V pieveicēji) – esiet uzmanīgi, atpūtieties un šad tad pavingriniet arī citus muskuļus. Lai labi ripo!

© https://gunao.wordpress.com

Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! jeb traumas.

Kuram gan patīk traumas? Tās ir fiziskas sāpes, tās ir šķērslis uz sava mērķa sasniegšanu, tās demobilizē un liek atklāt sevī nenovīdību, redzot citu sporta aktivitātes.

Būtībā katru gadu mani piemeklē kāda trauma, kas liek iepauzēt uz mēnesi līdz diviem, vismaz pēdējos 3 gadus tā ir bijis un ir arī šobrīd. Protams, ka es vienmēr „besos”, bet … Saka, ka nav nepareizi laika apstākļi, ir nepareizs apģērbs. Par traumām es varu teikt ko līdzīgu – attieksme.

Trenējoties daudzas lietas tiek pakļautas sportam – ballītes, satikšanās ar draugiem un ģimeni, sevis palutināšana, kultūras baudīšana. Vienīgi darbs nav „cietis” – kādam galu galā par šīm izklaidēm ir arī jāmaksā. Nav jau, protams, tā, ka tikai sportoju, bet godīgi nākas atzīt, ka vienmēr, apsveru kā mana izklaide ietekmēs treniņus dienu pirms un pēc. Vai paspēšu tādu vai šādu treniņu, vai būs kur, vai būs pietiekams atjaunošanās laiks (tas jo īpaši attiecas uz ballītēm). Nerunājot nemaz, ka visiem maniem hobijiem nemaz nepietiek laika – piemēram, pagājušo ziemu dēļ intensīvās peldēšanas un skriešanas, kāpšana ir palikusi novārtā. Nevar noliet, ka bieži atlieku kosmetologa, friziera vai masiera apmeklējumu. Iekšēji jau reizēm gribas paslinkot uz dīvāna ar vīna glāzi rokās, aizraujošas filmas un talantīgu aktieru sabiedrībā, nu, bet tie treniņi…

Un tad uzrodas kāda trauma. Pirmā sajūta – kā! Ārprāts, ko es tagad darīšu? Sezonas sacensības nāk tuvāk, bet es netrenējos. Nīgrums sāk izdzīt pirmos dīgstus, tie lēnām graužas cari tavam ķermenim, smacējot nost. Kā vilciņš trinos 2 nedēļas, uz „ripām” noskrēju maratonu, jo tas bija viens no šī gada mērķiem, kaut zinu – kādas 2-3 nedēļas atkal būšu ārpus aktīvas skriešanas…

Līdz vienā dienā saprotu – tagad man ir pilnīgi legāls laiks darīt visas tās lietas, kurām nepietiek laika, turklāt bez sirdsapziņas pārmetumiem. Pavadīt visu pēcpusdienu ar krustbērniem, vazājoties pa mežu, kāpelējot un ložņājot pa priežu saknēm, bez steigas un stresa par nepieciešamību vēl noskriet, nopeldēt… Vēlu vakarēt ezera krastā ar dienasgrāmatu rokā… Tā ir fantastiska sajūta ar savām čaukstenēm malkot burbuļojošu dzērienu, „paklačoties” un neraizēties, kādu ietekmi uz rītdienas treniņu atstās tā „pēdējā” glāze. Viens gan ir skaidrs – ja nebūtu treniņu „nodeva”, diez vai spētu tik ļoti izbaudītu traumas laiku.

Jau šobrīd, sarakstot uz papīra visas lietas, ko vēlos padarīt, ir skaidrs, ka skriešanas „atvaļinājums” būs par īsu, tāpēc nāksies izvēlēties būtiskāko no vēlmju saraksta – rakstīt studiju pieteikumu, kāpt, kosmetologs, masieris, pedikīrs, bezglutēna kulinārijas apgūšana, draudzeņu vakari, pārpeldēt Ķīšezeru, vingrot, velo tūre, grāmatas – daudz, kas jau ir saplānots, daudz kas vēl jāsaplāno… atliek vien to visu paspēt.

Atpūtas laiku var izmantot arī tālāko sportisko sapņu noskatīšanai. Te iedegās sarkana lapiņa – bīstami. Kā rāda prakse – māku es sev atrast ne tos pašus vienkāršākos mērķus, patiesībā jau galvā salicies 2016. gada plāns un ieskicējas 2017, atliek tik cerēt, ka apstākļi un viss cits ļaus tos realizēt.

Ja nevar darīt to, ko mīli, iemīli to, ko dari, bet galvenais, lai vējš matos un smaids sejā. Par pirmo parūpējusies gausā vasaras atnākšana, par otro – atbildīgo personu redzu spogulī.

Maratons? Aizmirstiet!

Pirmajām lietām dzīvē ir savs šarms tomēr… Pirmā skolas diena, pirmā mīlestība, pirmā piedzeršanās, pirmais auto, attiecīgi pirmā avārija, utt. Lietas, ko atceras uz mūžu (nu varbūt vienīgi no tās piedzeršanās ir bezfilma, tad tikai no nostāstiem var attīt).

Nu bija pienācis laiks pirmajam maratonam. Manā gadījumā gan kā pārpratums – galīgi negaidīti, gadiem neloloti un patiesībā lielā mērā šajā ceļā līdz pirmajam ir tik daudz lietu, ko nu galīgi nevajadzēja savam organismam nodarīt, ka, domāju, ir vērts pastāstīt.

Nelielai atkāpei – esmu velo cilvēks, galīgi ne skrējējs. Nu vismaz tā es domāju līdz pagājušā gada novembrim, kad ziemas formas uzturēšanas nolūkos sāku skriet. Līdz tam bija 2, varbūt 3 izskrējieni tīri kompānijas pēc. Tā kā skriet tā vienkārši galīgi nebija ne intereses, ne motivācijas, ieviesu kaut kādu spēles elementu – skriešu tik km, kāds ir datums. Tātad 1. novembris – 1km, 2. – 2km, 10. – 10km utt. Bez nekādām ilūzijām, ka varētu izvilkt līdz mēneša beigām, tīri lai pārbaudītu sava organisma robežas. Beigas iestājas jau 14. novembrī, kad laimīgas sakritības pēc vēl jādodas mazā ceļojumā uz Kopenhāgenu, kur nu ir tik lopiski laika apstākļi, ka galīgi nerosina vēlmi iet ārā. Bet neskatoties uz to visu, es jau otrajā nedēļā saķeru to sajūtu, kad saprotu, kapēc viņi skrien. Ir, ir tā baudas sajūta, endorfīnu efekts, sakārtotas domas utt. Bet… pēc šīs epopejas uz kādu nedēļu ir miers, jo organisms ar vieglu slimību tomēr protestē pret šādu režīmu. Vai no tā es gūstu kādu mācību? Protams, ka ne.

Decembris. Draugi, redzot manu plosīšanos, saka – skrien lēnāk. Ok, paklausu, skrienu lēnāk.. Bet.. tālāk. Ja pirms tam tāds standartiņš bija +/- 10km, tad tagad sortimentā ienāk arī pusmaratoni. Ļoti prātīgi ar mēneša skriešanas pieredzi, vai ne? Šad tad uznāk kādas sāpes, bet ieturu 2-3 dienu pauzi un atkal viss ir labi. Patiesībā ap šo laiku jau ir būtiski noregulējies pulss un elpošana un es nemaz netaisos apstāties pie sasniegtā. Nākamā lielākā pauze seko pēc 31. decembra, kad ar velo izbaudu ledus burvību. Kaut kādā veidā gan nomoku visu tajā dienā paredzēto trakā tusiņa distanci pa Carnikavas sniegotajiem mežiem, bet pēc tam gan viss. Paiet nevar.
POSTER-WHAT-DOESNT-KILL-YOU-MED-295x400
Janvāri, jeb jauno gadu iesāku klibojot – ar savu sāpošo gūžu mokos nedēļu, divas. Kaut kādā brīdī steidzos pēc bērna uz bērnudārzu, pāreju no soļiem vieglā riksī un sev par pārsteigumu konstatēju, ka skriet ir mazāk sāpīgi, nekā iet. Atkal kāds brīdis, kad var izbaudīt skriešanu. Prieki gan nav ilgi, jo no tā paša bērnudārza iemantoju gripu, kas atkal noraksta pusmēnesi.

Februāris.. Sāku pārdomāt šī gada sportiskos mērķus. Kā viena no trakajām idejām ir – a kā būtu ar maratonu? Man ir 43 gadi, mazliet gan nokavēju, lai iekļautos ar pirmo maratonu 42 gados, bet tās jau tikai nianses. Šajā brīdī gan galīgi nedomāju par kaut kādu nebūt rezultātu – vienkārši noskriet kaut kur ap 4h. Tā teikt ķeksītim. Domāts darīts – motivācijas palielināšanas nolūkos uzveidoju treniņplānu endomondo, piereģistrējos noskrien.lv un tā interesantākā daļa var sākties. Te gan jau kārtējo reizi uzkāpju uz grābekļiem, jo mēģinot abas šīs lietas kopā – gan maratona treniņplānu ar intervālu treniņiem nedēļas sākumā un garajiem sapārotajiem brīvdienās, gan vēl ņemot cieņas cīņas pārāk nopietni, savācas tāda normāla kilometrāža un es jau ar prātu saprotu, ka kaut kad atkal būs lūziens, bet vienalga turpinu. Mēnesi šādā režīmā gan izturu – marts – 416km..

Aprīlis, jeb mēnesis, kad nu jau galīgi vairs nevar sagaidīt to maratonu. Esmu jau pārgatavojies. Pamazām sāk līst lielākas, dziļākas sāpes ārā, pie kam pilnīgā randomā – tad celis, tad gūža, tad potīte un sazin vēl kas. Savā dienas plānā iekļauju fizioterapeitu, lai kaut cik paspētu atjēgties līdz maijam plus vēl tomēr kaut ko paskriet, lai galīgi nepazaudētu uzdzīto formu. Kaut cik tas viss palīdz, lai arī galīgi vairs nemēģinu pārforsēt – šoreiz jau tā ļoti piesardzīgi attiecos gan pret treniņiem, gan pret sekojošo atjaunošanos. Pa starpu gan arī stirnu buks tiek nobizots, loģiski, ka garākajā distancē, kā gan savādāk.

Maijs. Acīmredzot par vēlu es nonāku pie atziņām par prātīgāku režīmu, jo maijs nāk ar nākamo pārsteigumu.. Tieši uz garajām maija brīvdienām ellīgi sāk sāpēt cirksnis un uzmetas kaut kādas pumpas uz gūžas. Parokoties pa internetu, saprotu, ka sāpīgā figņa ir limfmezgli (jā tādi ir arī kājās). Vēl izlasu, ka sāpoši limfmezgli, tas ir ļoti nopietni, pēc iespējas ātrāk jāatrādās ārstam. Ir brīvdienas, pie ģimenes ārsta attiecīgi netieku, improvizēju un aizvelkos uz tuvējās slimnīcas uzņemšanu. Komunikācija jau no paša sākuma ir gana interesanta – piemēram, sākas ar jautājumu – “nu, kas tad jums tāds mirstams ir atgadījies, ka meklējat palīdzību neatliekamajā?”. Pēc nelielas apskates tiek izsecināts, ka STS tas šoreiz tomēr nebūšot. Seko uzvedinošais jautājums – “a jūs gadījumā neesiet pēdējā laikā pārpūlējies, vai stresojis”? Nākas atzīties, ka skrienu.. Un skrienu pietiekami. Uz ko seko šīs vizītes spārnotākā frāze – “Maratons? Aizmirstiet!” Tādā ar pilnu nopietnību izteiktā intonācijā. Paskaidrojot – redz, es savu organismu esmu nodzinis tik tālu, ka imunitāte ir sačakarēta, līdz ar to esmu ļāvis pamosties faktiski mūsos visos mītošam herpes vīrusam (kurš visa cita starpā dzīvo nervu šūnās), kā rezultātā esmu iedzīvojies labumos, ko tautā sauc par jostas rozi (herpes zoster). Tiesa gan esmu pie ārsta atpēries ļoti laicīgi, līdz ar to arī tieku cauri vieglā formā. Uz papīrīša, kas man tiek nodots, vienīgā salasāmā lieta ir – “saudzīgs miera režīms 2 nedēļas” + ripas par eiro gabalā 5x dienā 10 dienas pēc kārtas… Šis, tātad ir 3. maijs… Tā tīri matemātiski izrēķinu, ka laika ta pietiek – nu lai izietu kursu + atgrieztos uz strīpas pirms maratona. Bet… sabijies esmu un 10 dienas miera pat kaut kā ar mokām izturu. Pēc tam pāris treniņi, lai kaut cik atgādinātu kājām, kā tās lietas notiek.

Te droši vien būtu jautājums – vai tiešām ir tik svarīgi tiešām skriet to maratonu, zinot, cik tālu ir bijis nodzīts organisms? Tagad, pēc maratona, es tādu konkrētu atbildi nevaru sniegt. It kā liekas, ka varētu arī neskriet, bet kāpēc neskriet, ja var noskriet. Faktiski pēdējo naglu izdzina kaut kur tepat izlasītais teksts, ka pats maratons jau ir tikai balva par pirms tam ieguldīto darbu. Protams, būtu žēl tagad neskriet maratonu, zinot kādus kilometrus un pārbaudījumus ir nesis viss šis gatavošanās laiks. Es noteikti justos slikti, ja neskrietu. Šobrīd nožēlas galīgi nav, ir tikai prieks un gandarījums – gan par noskriešanu, gan arī rezultātu. Zinot, kādi neprātīgi cilvēki te apgrozās, domāju, ka sagaidīšu arī saprotošas ausis.

Jā, es lieliski apzinos, ka tas nav ne pareizi, ne atbalstāmi, tapēc arī viss šis stāsts un mācība, ko esmu guvis un gribu nodot arī tālāk – nedariet pāri savam organismam, tas mums ir ne tikai pirmais, bet arī vienīgais.

Jaunās māmiņas piezīmes #10. Gandrīz 10 mēneši apkārt.

Mana, kā māmiņas dzīve, kļūst aizvien interesantāka. Hannai ir jau gandrīz 10 mēneši, viņa ir kļuvusi visnotaļ mobīla (un līdz ar to stingrāk vaktējama), aktīvi rāpo pa māju un nu jau arī mēģina celties kājās. Droši vien, nav aiz kalniem tas laiks, kad mana skriešana bieži notiks bērnam pakaļ.

Plānošana

Saplānot skriešanu vienlaicīgi ir kļuvis gan vieglāk, gan grūtāk. Vieglāk tāpēc, ka bērns joprojām labprāt sēž ratos un skatās apkārt, īpaši, ja skrienam pilsētvidē, ne pa parkiem un mežiem. Hannu pilsētā interesē viss – cilvēki, mašīnas, skatlogi, suņi… Tāpēc bieži vien apvienoju skrējienus ar iepirkšanos pilsētā vai kādām darīšanām. Vieglāk ir kļuvis arī tāpēc, ka Hanna tagad ilgāk guļ – no stundas līdz divām, līdz ar to visu miega laiku var skriet. Pierēķinam pusstundu pirms miega un kādu kriksīti pēc un mums jau sanāk līdz pat 3h garš laika sprīdis. Tik ilgam skrējienam lēnajā bāzes zonā man pagaidām ar ratiem reti pietiek pacietības, bet 2h izskrējienus taisu regulāri.

Grūtāka plānošana ir tāpēc, ka ar skriešanu tagad konkurē visādi citādi mani hobiji, kuriem jādala bērna miega laiks. Kā jau pavasarī ir sākušies dārza darbi un visa joga tika nomainīta ar dārza lāpstu, dakšām un grābekli. Varbūt ne gluži līdzvērtīgs aizstājējs priekš stiepšanās, bet patrenēt rokas, muguru un arī kājas sanāk tīri labi. Visticamāk, ka kādu laiku dārzs konkurēs ar skriešanu diezgan spēcīgi, jo no 61 kokiem, kas jāiestāda dzīvžogam šobrīd zemē ir tikai 25 (nevienam nav vēlmes patēlot meža stādītāju? ;)) Papildus tam kolēģi ir palūguši manu palīdzību pie pāris projektiem un es kā neizārstēts darbaholiķis atteikt, protams, nevarēju. Līdz ar to tagad pāris stundas nedēļā es veltu profesionālajām lietām. Kas, starp citu, man ļoti palīdz saglabāt sevi pašu, līdzīgi kā skriešana.

Kilometrāža un ātrumi

Šobrīd es necenšos audzēt kilometrāžu, kaut kā pietrūkst motivācijas (iespējams tāpēc, ka nav garu mērķu), bet saglabāju to patīkamo 25-35km nedēļā robežās. Daļu no tā sastāda pusgarie bāzes skrējieni ap 12-16km, daļu – Magnēts, vēl daļu – īsie riņķojumi pa rajonu (kas pēdējā laikā gan mazinājušies). Bāzes skrējienu ātrums aug – un tas mani priecē un piedod pārliecību, ka treniņi strādā – šobrīd jau ar ratiem palienu zem 8:00min/km. Bez ratiem ir gadījies izskriet vien pāris reizes un tad ātrums pieaug līdz 6:45min/km pie pulsa zem 143 (noteiktā laboratorijā robeža), kas ir jau tīri skrienams ātrums.

Veselība, atjaunošanās un traumas

Pēcdzemdību atjaunošanās tomēr nenotiek tik ātri, kā man gribētos. Esmu atsākusi cīņu ar dzelzs trūkumu. Kādu laiku sekoju līdzi ēdienam, pierakstīju visu un analizēju. Secinājums – ar saviem tekošajiem ēšanas paradumiem dzelzi pietiekami neuzņemu pat ikdienas vajadzībām, nerunājot par deficīta likvidāciju. Kaut ko pamainīju, pārstāju dzert melno tēju, dzelzs saturošajās ēdienreizēs neēdu piena produktus, bet tik un tā – es nespēju pārtikt tikai no dzelzs saturošajiem produktiem. Līdz ar to atsāku ideālā uztura papildinātāja meklējumus. Un šķiet, ka šoreiz būšu atradusi produktu, kas vismaz man strādā. Ja nu kādam vēl noder – tas ir Biotēkā nopērkamais True Food Easy Iron. Mēneša laikā man ir normalizējies hemoglobīns un arī dzelzs ar feritīnu ir sākuši uzkrāties.

Kādu brīdi arī trūka enerģijas, jo meklējot, kas ir bērna alerģijas cēlonis, biju izslēgusi no uztura riekstus. Izrādās, ka no tiem uzņemu diezgan daudz kalorijas un enerģijas – pa tām divām nedēļām, ko neēdu, svars nokrita līdz “ultru treniņu svaram” un es sāku uztraukties. Par laimi, savas piebarojuma kļūdas sapratu, atrastais alergēns nav rieksti un es atsāku uzņemt enerģiju ar riekstiem.

kneesArī ar traumām viss neiet tik gludi. Izskatās, ka bērna nēsāšana apkārt, pietupieni vietā un nevietā, lai paceltu bērna nomestās mantas, gulēšana kopā ar Hannu ne vienmēr ērtās man pozās nebūs nākuši par labu maniem ceļgaliem. Tie sākuši mani trobelēt jau ap ceturto Hannas mēnesi, toreiz norakstīju visu uz pārāk neseno laiku pēc grūtniecības un, iespējams, kādu vitamīnu/minerālu trūkumu, atstājot visu pašplūsmā – gan pats saārstēsies. Bet pāris nedēļas atpakaļ problēma saasinājās līdz tam, ka kļuva grūti naktīs gulēt. Tad es, kā pēc mācību grāmatas – samazināju visu fizisko slodzi, pieslēdzu pie lietas putu rulli, masāžas bumbiņu un zirgu smēri, pierakstījos pie fizioterapeites un sāku gaidīt manas aktīvās darbošanās rezultātus. Vienu brīdi biju samasējusi sev ceļgalus līdz ādas noberzumiem, tik ļoti centos. Pierakstu pie speciālista joprojām gaidu, tikmēr atradu viduslaiku spīdzināšanas cienīgu Iyengar jogas pozu priekš ceļgaliem, kas man ļoti labi strādā. Pāris dienu laikā sāpes ir krietni mazinājušās, brīžiem pat aizmirstu, ka viņas bija, bet turpinu vakaros sēdēt ar slotaskātu zem ceļgaliem (skat. attēlu). Starp citu, pamanīju arī, ka pēc pastaigām/skriešanas ceļgali jūtas daudz labāk, tāpēc skriet tomēr atsāku.

Nākotnes plāni

Pavisam tuvi – izskriet Rīgas Rogainingu (varbūt). Tad – LSC pusmaratons, kas veidos tā saucamo baseline – gribas novērtēt, kur šobrīd esmu ar savām spējām un iespējām. Un tad jau varēs plānot sezonas sacensības. Gribas, protams, gan šo, gan to, bet tik brīva savā izvēlē kā agrāk vēl nejūtos. Ļoti gan ceru šogad aizbraukt uz Višķiem, tusiņa pēc. Ļoti esmu sailgojusies pēc ultru gaisotnes.

Nobeigumā

Šorīt skatoties pa logu, vērojot kā krīt sniegpārsliņas un mēģinot sevi morāli noskaņot braukt skriet ar ģimeni Rīgas Rogainingu, īsti neesmu pārliecināta, ka 6 dienu neskriešanas nogrieznis tiks pārtraukts. Pēdējās pāris dienas bija labi attaisnojumi – sākumā lielais dārza darbu apjoms, tad saaukstēšanās (pavasara saule un vējš ir mānīgi un mani dārzā sapūta), arī – ja negribas, nav jāskrien. Bet bail atkal ieslīgt dīvānā. Tāpēc arī rakstu jums, līdzatkarīgajiem, ar cerību, ka jūsu komentāri man virtuāli uzvilks kedas vai vismaz paklās jogas paklājiņu.

 

Problēma “Rīga-Valmiera.” Sestā epizode

tricky_b

Man ir sarakstītas tēmas gandrīz desmit epizodēm. Vienīgā problēma, ka visas tās ir saistītas ar to, ka skrienu. Nu skrienu no rītiem, jo vakaros ir jāpieskata bērni. Ka es skrienu vakaros, jo no rītiem paskrējis, vakaros nespēju neaizmidzis pieskatīt bērnus. Sestdien no rīta noskrienu pusmaratonu un tieši to pašu izdaru svētdienas rītā. Jā, jā, tas ir labs plāns – priekš garām distancēm trenēties ar sapārotiem skrējieniem. Bet es neskrienu.

Par ko var runāt stundām ilgi divi satikušies skrējēji? Par savām skriešanas traumām. Man ir paredzēta tēma par to, ka skrienot un tiekot līdz aptuveni sešpadsmitam kilometram, man iesāpas mugura. Dara to aptuveni piecas minūtes un pēc tam viss – vairāk nesāp. Man ir sastādīta speciāla programma muguras muskuļu nostiprināšanai – četri dažādi vingrinājumi un vienam ir ļoti netikls nosaukums. Bet diemžēl man mugura nesāp. Un pat tā kājas pēdas sāpēšana, kas citiem skrējējiem ir laupījusi pusi sezonas, man pārgāja divās nedēļās. Cerēju jau, ka pēdējais ledus skrējiens to nodarīs atkal, bet nekā. Pat pēc tās trakās Jaunā gada sagaidīšanas trešājā dienā biju kā gurķītis. Sasodīts.

Pirms dažām nedēļām izdomāju, ka piedalīšos skrējienā uz Bikstiem. Kaut kad taču jātrenējas. Visus astoņdesmit kilometrus neskriešu, lai nesabojātu Rīga-Valmiera vienreizīgumu, bet nu maratonu varētu. Nāca tuvāk skriešanas diena, nāca vairāk visādi varianti, lai neskrietu. Iepriekšējā naktī sarežģīti darbi, saslimuši bērni, vakarā interesanta ballīte pilsētā un vēl tieši skrējiena laikā jābūt pieejamam dažu minūšu laikā pie datora un tādas lietas. Viss, kas skrējējam tieši vajadzīgs, lai neskrietu.

Bet laikam jau tam kliņķim ir varens spēks un kā te šonedēļ izskanēja – kliņķis asarām netic. Sarežģītie nakts darbi kļuva vienkāršāki, bērni veselāki, ballītes lielpilsētās sākas tikai pēc pusnakts un brīvprātīgie ņems un to datoru pievedīs tur, kur vajadzēs, ja būs tāda vajadzēšana.

Šodien man bija tikšanās sakarā ar skriešanu un, pēc pusstundas sarunas, pie sevis nodomāju – baigi gribu skriet. Vienkārši iziet ārā un skriet, jo atgriezusies ir motivācija. Un mana sarunas partnere to pateica skaļi. Tāpēc, ja tev nav tā sajūta, ka vajadzētu iet un vienkārši skriet, tad neskrien, bet ja gribi to sajūtu, tad aprunājies ar kādu par skriešanu. Par savām traumām, plāniem, piedzīvojumiem un kaut vai par kedām. Noskrien.