Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Baso pēdu nospiedumi Mazirbes, Kolkas un Ģipkas pludmalē

 DSC5243-202x300Šī gada pēdējā augusta sestdienā notika jau trešais Baltijas Baso pēdu ultramaratons. Kā jau ierasts, visiem interesentiem piedāvājām iespēju pārbaudīt savus spēkus 53 km, 34 km un 11 km distancēs, skrienot pa skaisto Kurzemes pludmali. Šogad bijām vēl kuplākā pulkā nekā pērn – sacensības pulcēja vairāk kā 170 dalībniekus, skrējējus un nūjotājus, tai skaitā sportistus no Slovākijas, Lietuvas un Lielbritānijas. Turklāt sacensības izdevās rekordiem bagātas – tika laboti pieci no sešiem trases rekordiem.

Bet par visu pēc kārtas! Mums, BBPU organizatoru komandai, ceļš uz sacensību startu sākas jau iepriekšējā dienā – rosības pilnajā piektdienā, kad ar balvām un kontrolpunktu našķiem pārpildītais VW Kausa busiņš dodas savā garajā ceļā uz Mazirbi. Tai pat dienā startē arī otrs busiņš, kurā vienkopus satiekami daudzi mūsu lieliskie brīvprātīgie palīgi. Ceļš ir garš, bet interesants, un galamērķis ir ceļā pavadītā laika vērts – Mazirbe mūs kā ierasts sagaida ar zvaigžņotu debesu segu, turklāt šoreiz pilnais, apaļais Mēness apspīd naksnīgo pludmali kā prožektors. Saviļņotā jūra šādos apstākļos izskatās īpaši skaista! Bet pietiks izklaižu – esam braukuši rūpēties par skrējēju labsajūtu. Tā turpmākais vakars paiet darbīgā rosībā – numuri, finiša komplekti, kuponi, diplomi… Visa liekas tik daudz, salīdzinot ar pirmo gadu, kad dalībnieku skaits bija trīs reizes mazāks!

Pēc rosīgās nakts skaistais Mazirbes rīts pienāk īpaši ātri! Daba jau otro gadu mūs lutina ar skaisti saulainu laiku un zilām debesīm. Saņemam ziņas no “trases” jeb autobusa, kas virzās Mazirbes virzienā – esot pilns ar skrējējiem. Tā mums ziņo brīvprātīgie, kas brauc ar šo pašu busu. Mēs viņus visus jau gaidām!Šoreiz autobuss mums atved vēl kuplāku skrējēju pulku nekā pērn. Visi izskatās smaidīgi, bet rosīgi – jāgatavojas lielajam startam! Numuri tiek izdalīti, sapulce aizvadīta saulainā pļavā un laiks doties uz pludmali, lai startētu un ar dziesmu dotos 53 km ceļā. Šoreiz skrējējiem pievienojas jau divi drosmīgi nūjotāji, kas godam veic visus 53 km!

DSC4835-1024x683

Vērojam, kā krāsainais dalībnieku pūlis dodas ceļā – mati vien plīvo sāļajā piejūras vējā! Bet ne tikai dalībniekiem jāskrien – arī mēs skrienam, mums jādodas uz Vaidi un Kolku gaidīt skrējējus ar dzērieniem un uzkodām.

Kolka kā vienmēr ir skaista. Arī šoreiz uzreiz aiz Kolkas raga sākas šķēršļu josla – jātiek pāri nogāztajiem kokiem, vai arī tie jāapskrien pa meža taciņu. Arī Kolkas startā ir kupls skrējēju pulks, turklāt to vidū daudzi nūjotāji un viens jubilārs, Gunārs, kas savā jubilejā startē mūsu sacensībās. Esam pagodināti!

Atskan starta dziesma un svilpes signāls, un jau nākamais dalībnieku pūlis ir devies ceļā. Viņiem jāmēro 34 skaisti kilometri pa gleznaino liedagu, jāpārbrien Melnsila upe (kas šogad bija īpaši sekla), jānogaršo kontrolpunktos lauku siers un gardā marmelāde un jādodas uz Roju satikt zilo Rojas pludmales cūciņu.

DSC5147-655x1024

Tikmēr mūs jau gaida Ģipka, kur dosim startu 11 km distancei. Tieši Ģipkā šogad pulcējies vislielākais dalībnieku pulks, arī liels skaits nūjotāju un vēl viens īpašais dalībnieks – jubilāre Sabīne! Jau atkal jūtamies īpaši lepni redzēt jubilāri uz BBPU starta līnijas.

Neliela uzruna, iesildīšanās, un nu jau viss lielais pūlis ir trasē – 11 km saulainas pludmales, ko pievarēt! Startā ikvienu sagaida mūsu tiesneši, brīvprātīgie palīgi un, protams, zilā Rojas cūciņa…

DSC5762-1024x683

Šogad BBPU suvenīrs ir saulesbrilles, kurās nobildēties, kamēr vēl ir saulains un Augusts. Kad tas izdarīts, ir jādodas viesnīcas “Roja” virzienā nogaršot zivju zupu, iedzert alu un apēst tortes gabaliņu. Šogad tortes cepējas bija īpaši pacentušās, veidojot kūkas dizainu! Paldies jums!

Picture-950-300x225

Pēc vakariņām ir laiks apbalvošanas ceremonijai, kurā šogad daudz pārsteigumu – pieci no sešiem trases rekordiem ir laboti! Un nu nedaudz skaitliskas informācijas..

53 km distancē kā pirmais finišēja Jānis Actiņš ar laiku 3:50:11. Otrais finišēja Kristaps Broks (3:56:44), bet trešais Mārtiņš Puriņš (3:59:47). Ātrākie baskāji vīriešu konkurencē bija Mārtiņš Puriņš (3:59:47), Miķelis Zumbers (4:02:52) un Edgars Rencis (4:16:48). Savukārt dāmu konkurencē 53 km trases rekordu laboja Līva Medne (4:43:14), kam sekoja Marta Zumberga (4:54:26) un Dace Veipa (5:07:26) – visas basām.

Tāpat arī 34 km distances trases rekords vīriešiem tika pārspēts. To paveica Uldis Kļaviņš (2:15:12), kam sekoja pērnā gada 53 km uzvarētājs Jānis Saulīte (2:17:26) un Pēteris Kaļiņins (2:40:38). Savukārt dāmu konkurencē uzvarēja Guna Meistere (2:51:47), kam sekoja spraiga cīņa par otro vietu starp Inesi Gulbi (3:16:43) un Ilvu Kārkliņu (3:16:51). 34 km trases rekords dāmām, ko pirmajā skrējienā uzstādīja Marta Zumberga, šogad vienīgais palicis nepārspēts. Visi 34 km distances ātrākie skrējēji distanci veica basām pēdām.

DSC6618-695x1024

Tikmēr 11 km distancē ar jaunu trases rekordu triumfēja pērnā gada uzvarētājs Gundars Rusovs (41:52), otrajā vietā atstājot slovāku skrējēju Gabrielu Štefanaku (43:42) un trešajā – Gunti Rasimu (44:29). Savukārt 11 km trases rekordu laboja pērnā gada trešās vietas ieguvēja Gunta Amoliņa (45:01), kam sekoja Jūlija Kuzņecova (50:10) un Ance Ziediņa (51:23). Arī visi 11 km distances ātrākie skrējēji distanci veica basām pēdām.

Par to, ka arī šogad mums bija iespēja rīkot Baltijas Baso pēdu ultramaratonu, esam īpaši pateicīgi mūsu atbalstītājiem: Vibram FiveFingers Latvia, Rojas novada pašvaldība, Dundagas novada pašvaldība, Kolkas rags, Banga, Red Bull, Malum, Volkswagen komerctransports, Moller autocentrs, veikals „42 km 195 metri”, Cēsu alus ar „Vitamin perfomance”, Libertu bio vīns, Rāmkalni, Garīši, G. Rusova ortopēdijas centrs, Dion Sportlab, Greenwalk.eu, Latvijas Maiznieks un Balticovo.

Turklāt šogad Baltijas Baso pēdu ultramaratons ir iekļauts Volkswagen kausa vērtējumā, kā arī Latvijas ultra garo distanču kopvērtējumā Kefīra Kauss. Šis fakts mums lika justies īpaši atbalstītiem un novērtētiem!

Īpašu paldies mēs vēlētos teikt arī mūsu lieliskajiem brīvprātīgajiem palīgiem – Agnesei Vēzei, Laimonim Skadiņam, Inai Graudiņai, Agrim Vahitovam, Mārcim Bokmanim, Jānim Ābolam, Lāsmai Āboliņai, Intai Amoliņai, Ērikam Dovnarovičam, Jurim Gubam, Jānim Incenbergam, Lindai Lejai, Evitai Ločmelei un Jūlijai Zagorskai. Jūsu nesavtīgā palīdzība un atbalsts ir tas, no kā mēs varam mācīties un smelties iedvesmu nākamajiem pasākumiem! Paldies jums!

Tāpat paldies mūsu aizrautīgajiem fotogrāfiem – Aivaram Auniņam un Sandrai Rencei, kas parūpējās par to, lai ikviens BBPU dalībnieks taptu iemūžināts! Ar viņu veikumu varat iepazīties BBPU Facebook lapā un BBPU vēstures sadaļā.

Tā tas notiek – BBPU, ko mēs gatavojam visu gadu, paiet ātri un atstāj mums jaunus iespaidus, idejas un emocijas, arī jaunas mācības. Ja Tev ir idejas, kā uzlabot vai padarīt interesantāku BBPU, vai varbūt ir kāda bilde no pasākuma, ar ko padalīties, neatstāj komentāru sadaļu tukšu!

Uz tikšanos – koptreniņos, skrējienos un, protams, 4. Baltijas Baso pēdu ultramaratonā!

 

Klāt pavasaris – jaunā baspēdošanas sezona

Pēdējā laikā sāk aktivizēties cilvēki, kuri, pamodušies no ziemas miega, vēlas atsākt vai uzsākt baspēdošanu. Daži to darījuši jau iepriekš, bet atmetuši ar roku. Dažiem apnicis cīnīties ar traumām, un viņi vēlas pamēģināt, kā būtu paskriet basām pēdām. Dažos pamodies senais senču gars, tāpēc tie vēlas atjaunot savu saikni ar dabu. Lai vai kā, daudzi no viņiem galu galā nonāk manā e-pastā.. Jautājumi jau parasti ir standarta – kā labāk uzsākt, kā atsākt, ko darīt, kur skriet, kādus apavus izvēlēties utt.

Nav jau tā, ka man būtu grūti atbildēt katram individuāli – nepavisam ar ne, es tikai priecājos par augošo interesi. Tomēr, šķiet, būtu derīgi šīs pamata lietas kaut kur izlasīt, tāpēc uzrakstīju par tām nelielu rakstiņu Latvijas Baskāju skriešanas biedrības tīmekļa vietnē un nu dalos tajā ar jums. Protams, tas neaizliedz iespēju turpināt interesēties arī pie manis klātienē :)

Tātad – kā pareizi sagaidīt pavasari!

P.S. Starp citu, jau pavisam drīz tiks rīkots ikgadējais Latvijas Baskāju draudzības skrējiens, kurā varēsim par šo un to parunāt klātienē. Atzīmējiet savos kalendāros, ka tas [ar ļoti lielu varbūtību], kā parasti, notiks Māmiņdienas nedēļas nogalē – 9. maijā, ap 11:00. Bet sekojiet līdzi informācijai!

 

Mans ceļš līdz rekordam un pēc tā

Otrdien būs pagājis jau mēnesis kopš šī gada 24. janvāra, kad mēģināju labot Ginesa pasaules rekordu 5 kilometru skrējienā basām kājām pa sniegu vai ledu. Taču kaut ko uzrakstīt par to – tas jau nebūtu es, ja nevilktu garumā.. Par pašu skrējienu varējām izlasīt, noklausīt un apskatīt dažādās ziņās, to nebūtu jēgas vēlreiz pārstāstīt. Par skrējiena organizatorisko daļu arī jau organizatore ierakstīja Latvijas Baskāju skriešanas biedrības tīmekļa vietnē. Tāpēc man nācās pieiet šim pasākumam vēl no trešā skatu punkta – izdomāju aprakstīt savu ceļu līdz oficiālajam skrējienam. Kā tas vispār ienāca prātā, kā sāku trenēties, kā gāja, kādas saistītas lietas mēģināju darīt un tamlīdzīgi. Sauksim to par rekorda hronoloģiju. Varat ar to iepazīties manā emuārā.

Starp citu, kas interesanti – šajā hronoloģijā nav pieminēts tas, ka vakarā tieši pēc šī raksta publicēšanas saņēmu ziņu no Ginesa cilvēkiem, ka viņi esot manu sūtījumu saņēmuši un nu sāks to izskatīt..

 

Valmieras maratons – mans pirmais BASAIS maratons

Man ļoti patika tas, ko Aija Rulle atbildēja intervijā pēc 2. Baltijas Baso pēdu ultramaratona, kurā viņa ieguva pirmo vietu starp baskājēm garākajā distancē, uz jautājumu: `Kāpēc?`. Viņa teica kaut ko no sērijas `Tāpēc, ka to nevar visi. Un tā sajūta ir laba, ka neviens cits to nevar!` Citreiz ir grūti atbildēt uz visiem `Kāpēc?`, bet es gribētu aizņemties šo skaidrojumu, ja man kāds jautātu, kāpēc Valmierā šogad skrēju basām. Tas tiešām der!

Jā, Valmieras maratonu gan noskrēju, gan aprakstīju. Tiesa, šajā aprakstā neatradīsiet emocionālas vaimanas par to, cik drausmīgi grūti man gājis katrā kilometrā, kad iestājies lūziens, kad gribējies stāties ārā un tādas lietas, jo šoreiz biju gatavojies skriet tādā kā atpūtas režīmā. Taču ceru, ka, neskatoties uz šo emociju iztrūkumu, raksts tomēr patiks kaut nedaudz labāk par manu Viļņas atskaiti..

Raksts lasāms manā emuārā.

 

1. Baltijas Baso pēdu ultramaratons

Nu jā, kā saka – labāk vēlāk, nekā pāragri. Ap šo brīdi laika posms, kurā atskata publicēšanu uz pasākumu, kas notika septembrī, vēl varētu saukt par pāragru, varētu būt noslēdzies, tāpēc daru zināmu, ka esmu uzrakstījis aprakstu par to, kā šajā unikālajā (jo pirmajā) pasākumā veicās man pašam.

No otras puses prasījās arī tāds vairāk vispārējs apskats par pasākumu kopumā, bet tam biju par slinku, tāpēc ar to nācās nodarboties mūsu lieliskajai kolēģei minikin, kura uzrakstīja pasaku par 1. Baltijas Baso pēdu ultramaratonu. Ar šo nododu abus rakstus publikas kritiskajai acij.

 

Kāpēc man sāp kāja?

Baskāju skriešana ir dabiska un skaista (bilde nav mana, bet gan ņemta no tīmekļa)Tieši ar šādu jautājumu iesākās bijušā Associated Press kara reportiera un pazīstamā rakstnieka Kristofera Makdugala stāsts “Dzimis, lai skrietu” jeb oriģinālvalodā – “Born To Run“. Tagad, domājot pretēji hronoloģiskajai lietu kārtībai – šo grāmatu pēc kāda laika būšu izlasījis arī es, pagaidām esmu to tikai knapi iesācis, Ziemassvētkos ieguvu to savā īpašumā, vēl pirms dažiem mēnešiem ieguvu savā īpašumā šo grāmatu audio formātā, bet nenoklausījos, vēl pirms kāda laika pirmo reizi dzirdēju, ka tāda vispār eksistē (un šķita saistoša, tādēļ radās vēlme pie tādas tikt), bet vēl agrāk – ap 2010. gada pavasara sezonu – par šādu grāmatu vēl nebiju dzirdējis vispār neko.

Un tomēr – 2010. gada februāra mēneša izskaņā arī mans prāts pēkšņi bija spiests nodarbināt sevi ar šo pašu jautājumu – kāpēc man sāp kāja? Uzdevu šo jautājumu lielākiem skriešanas speciālistiem par sevi (pats tikai salīdzinoši nesen biju uzsācis nodarboties ar šo hobiju), saņēmu dažādas atbildes, par kurām esmu visiem pateicīgs, taču pa īstam ar situāciju mierā nebiju..

Vai man jālieto glukozamīns, lai spētu skriet bez sāpēm? Vai man tiešām ik pēc pusgada jāpērk jauni skriešanas apavi, lai izvairītos no savainojumiem? Ja gribu ar skriešanu nodarboties regulāri un daudz, vai man tiešām nāksies samierināties ar kortizona injekcijām un pieņemt to kā normu? Vai tiešām papildus sāļu šķidrumiem jālieto vēl arī atjaunošanās šķīdumi, ja gribu skriet katru dienu? Vai patiešām gan pirms, gan pēc ikkatra skrējiena nepieciešams tik dikti staipīties, ja negrib sastiept kādu muskuli vai atkal savainoties citā veidā? Vai tiešām visu mūžu man skriešanas (un arī iešanas) apavos būs jānēsā iekšzoles, kas koriģēs manu “nepareizo” pēdu? Tas nelikās ne īsti normāli, ne dabiski.. Vai tiešām cilvēks ir vienīgā dzīvības forma uz šīs planētas, kas nespēj skriet dabīgi, neizmantojot visas šīs iepriekš minētās lietas un piesardzības formas? (Atzīstos, ka šī doma šādā formā manā galvā tolaik vēl noformulējusies nebija, tā klīda apkārt visai nenoformulētā veidā, bet tagad nesen to šādā formā kaut kur izlasīju). Lasīt tālāk.