Mēneša skrējēja. shahs

Septembris mums bija raibs – čempionāti, daudzdienu sacensības, maratoni, kalnu skrējieni un vienkāršas sacensības. Žūrijai jautājām:

kas bija spilgtākais notikums un sasniegums septembrī?

• essnee 10h06min Pasaules čempionātā 100km?
• shahs 3 dienu piedzīvojumi Britu salās, pieveicot 216 km?
• Kampara atgriešanās ierindā ar 2:46 maratonu Latvijas čempionātā (Valmierā)?
• vai CET uzvarētāja Droppy 4.vieta Norvēģijas kalnu 84 km?

• shahs
• sāka skriet - 21/09/2013
• noskrieti - 5967 km, laiks - 779:40:20 h
• labākais maratons - 3:57:52 (2015)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 8.05 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

Tik daudz Tev to aizraušanos, vai maz atceries, ar ko tas sākās – kas bija pirmais, kas radīja Tevī to eksperimentētājas un piedzīvotāju meklētājas garu? 

Manuprāt, tas ir mans raksturs, personība apvienojumā ar audzināšanu – vecāki nekad nav baidījuši ar kļūdām, drīzāk tās uztverot par normālu parādību izaugsmes procesā. Jo, kas tad ir piedzīvojumu gars – nepieciešamība sevis realizēt aktīvā formā. Mācīšanās, profesionālā izaugsme, sports – cēlonis ir viens, vajadzība sevi izaicināt, izzināt un arī izklaidēt, padarot dzīvi interesantāku. Runājot kulinārās līdzībās – ir zupa, pamatēdiens, salāti un deserts. Katrs ir pilnīgi citāds, bet pilda vienu un to pašu funkciju. Tajā pašā laikā visu laiku ēst vienu un to pašu būtu dumji – gan no uzturvērtību viedokļa, gan tāpēc, ka pasaulē ir tik daudz dažādu un interesantu ēdienu. Vajag tikai mazliet atvērtu prātu un reizēm drosmi (nu tiem gadījumiem, kad kāds no šķīvja miedz ar aci). Ar piedzīvojumiem ir tāpat.

Kurā brīdī es to apjautu? Nezinu. Varbūt tad, kad tiku galā ar pirmajām paniskajām bailēm un iemācījos peldēt tik labi, lai uzdrošinātos peldēt tur, kur krietni pāri galvai. Kad uzvari tādas bailes, ir neizsakāms iekšējs pacēlums, ap tevi atbrīvojas pašapziņas telpa, radot sajūtu, ka viss ir iespējams, ja vien pats esi tam gatavs.

Kāda būs nākamā dullība, ko no tevis sagaidīsim? 

Pēc šī jautājuma saprotu, ka no manis sagaida tikai dullības, bet es esmu apņēmusies būt prātīga. Ja nopietni – ir šis tas padomā, tomēr par dullībām to nesauktu. Es gan labprātāk paturētu to noslēpumā. Swim – run sakarā pārliecinājos, ka man tīkamāka ir zināma noslēpumainība. Nav tā, ka rūpīgi cenšos ko slēpt, tajā pašā laikā netiecos arī pēc plašas publicitātes.

Kā pie tevis atnāk idejas darīt ko vēl nebijušu?

Es esmu emociju cilvēks, tieši emocijas man ļauj sajust, ka esmu dzīva, un šeit nav viena recepte. Gadījums no gadījuma atšķiras. Ir bijušas reizes, kad vajag sev kaut ko pierādīt. Tā tas bija ar pirmo maratonu. Nevarēju Sardīnijā izkāpt maršrutus, sajutos nevarīga un sāku pukojoties jokot, ka trenēšos maratonam. Šis joks pārvērtās realitātē. Maijā, kad varēju vien bez apstājas noskriet 3km, sāku trenēties un septembrī izgāju uz starta. Prātīgi jau tas nebija – izdarīju visu to, ko iesācējiem parasti nerekomendē. Tomēr domāju, ka no avantūras izgāju ar pluss zīmi – līdz tam pārmetu sev, ka neesmu pietiekoši mērķtiecīga, bet spēja sevi piespiest 4 mēnešus turēties pie plāna lika apjaust ko citu.

Ir reizes, kad uz kaut ko pavelk apkārtējie, piemēram, orientēšanās ievilka bijušais draugs, piedzīvojumu sacensībās – Resnais susurs komandai nebija meitene. Nevainīgs jautājums: „Vai bez skriešanas tu dari arī ko citu?” noveda pie tikpat nevainīgas atbildes, līdz attapos dziļos mežos, krāšņos saulrietos, mēness izgaismotos purvos vai lakšu laukā saullēktā. Arī ultra skriešana lielā mērā ir rezultāts šo pašu cilvēku iedvesmai – viņi pārliecināja mani, ka esmu pietiekoši stipra, lai noskrietu Siguldas kalnu maratonu un pamēģinātu Prāgu (ultragarš skrējiens – pārgājiens ar orientēšanās elementiem – Pražská stovka – red.). Zinu, ka citiem Prāga palikusi atmiņā kā sūrs piedzīvojums, bet man ir ļoti siltas atmiņas par spīti aukstajām ziemas naktīm, jo tā bija viena no reizēm, kad saproti – varēšanas robeža ir pabīdīta krietni, krietni tālāk. Man šķiet, ka mēs tik ļoti sevi ar prātu ierobežojam, apgriežot paši sev iespējas, tāpēc, ka baidāmies, vai neuzdrošināmies atkāpties no „normālā”. Tiklīdz mēs šīs aizsargbruņas nometam, paveras plašs skats un nebijušu emociju iespējas. Gluži kā svaiga gaisa malks dzestrā vasaras rītā. Tādā ziņā man ir paveicies satikt cilvēkus, kuri palīdzējuši noticēt sev, iedvesmojuši un atbalstījuši.

Ir savukārt reizes, kad manī pašā pamostas Dullā Daukas sindroms un gribas noskaidrot, kas tad ir aiz tā horizonta. Noskrien 100km, rodas jautājums, vai var vairāk? Vai var skriet vairākas dienas no vietas? 24h piedzīvojumu sacensības izturēju, kas notiek ar manām domām un ķermeni pēc tam? Kad šie jautājumi manī noformulējas, sāku meklēt veidus, kā uz tiem atbildēt, un tad jau tas ir tikai tehniskas dabas jautājums – kur un kā? Google. Vienu lietu gan es zinu – man vajag izaicinošus mērķus, lai visu laiku paliek šaubas par savu varēšanu – tas piešķir spēles elementu un palīdz saņemties, kad šķiet – vairāk nevaru.

Viens no izaicinājumiem bija swim – run sacensības. Ir āķis lūpā? Atkārtosiet? Ir vēl citur līdzīgi pasākumi bez Norvēģijas?

Ir, ir. Tas ir viens no brīnišķīgākajiem sporta veidiem – disciplīnu maiņa palīdz būt možam gan fiziski – nepiedzenās kājas, gan morāli – skaistums ir dažādībā. Swim – run, manuprāt, ir visstraujāk augošais izturības sporta veids šobrīd un prognozēju, ka tuvāko gadu laikā popularitāte turpinās augt. Piemēram, 2014. gadā bija reģistrētas 19 sacensības 3 valstīs, tad 2015. gadā jau 52 „gonkas”. Protams, vēsturisku iemeslu dēļ šis sporta veids ir populārāks Skandināvijā – swim – run pirmsākumi meklējami tieši Zviedrijā. Šobrīd sacensības notiek jau Somijā, Krievijā, Lielbritānijā, Francijā u.c. valstīs. Braucot mājās no Siguldas kalnu maratona, radās doma, ka varbūt vajadzētu uztaisīt tādu kā draugu swim-run. Es gan neko neapņemos, jo pasākumu organizēšana nav mana stiprā puse, un zinu, cik liels darbs tajā ir jāiegulda, bet iespējams, ka neformālu peld-skrējienu draugiem Pierīgā varētu uzorganizēt.

Par daudzdienu skrējieniem. Velsā 3 dienas ir pamēģinātas. Nav padomā, piemēram, TransAlpu skrējiens? 

Patiesībā TransAlpu skrējiens bija padomā pirms Velsas. Bet nu pamēģiniet kādam iestāstīt, ka paņemsiet atvaļinājumu, lai nedēļu no vietas skrietu kalnos. Ticiet man, jūs nesapratīs ne kolēģi, ne ģimene. Arī dalības maksa nebija motivējoša, turklāt, ja vēl nav absolūti ne mazākā sajūta, vai es vispār to varu, tad nosliecos uz vienkāršotāku variantu. Turklāt Britu salu zaļie stāvkrasti mani vienmēr ir vilinājuši, nezinu pat kāpēc, bet tā sajūta manī ir bijusi.

Tev ar Baibu ir izveidojusies ideāla komanda. Kā iepazināties, kas bija jūsu abu pirmais kopīgais starts? 

Ar Baibu iepazinos, pateicoties kāpšanai. Viņa treniņos kāpa kopā ar vēl vienu spēcīgu un zināmu kāpēju/skrējēju – Jāni Viškeru, kuru jau pazinu pirms tam. Kopīgie kāpšanas treniņi piektdienas vakaros pamazām ievirzīja arī sarunas par un ap skriešanu, tomēr draudzība vairāk nostiprinājās, kad pirms 2 gadiem kopīgi sākām braukāt uz Siguldu, lai gatavotos Siguldas kalnu maratonam. Lai gan tas liekas neticami, bet mūsu vienīgais kopīgais starts zem viena nosaukuma ir bijis swim – run. Īstenībā komandas biedram ir ļoti liela nozīme garajos mačos, un man ir krietni paveicies startēt ar uzticamiem un lieliskiem komandas biedriem – Māri, Ilmāru, Daci, Laimoni un citiem.

Tavā kontā ir orientēšanās, rogainingi, piedzīvojumu sacensības, peldēšana, velo. Ko mēs vēl nezinām? 

Nezinu. Varbūt faktu, ka 9 gadus spēlēju basketbolu. Tā gan nebija apzināta izvēle, bet lauku skolā vienīgās pieejamās treniņnodarbības. Atnākot dzīvot uz Rīgu, pievērsos dejošanai. Taisnību sakot, man vēl aizvien ir pārsteigums, kā mani toreiz uzņēma – nebija īsti ne ritma izjūtas, ne stājas, bet konkursā piedalījās krietns bariņš meiteņu un uzņēma vien kādas 7-10. Vienā no pirmajiem treniņiem man tika pateikts, ka es nekad nedejošu uz skatuves. Tomēr ar gatavību strādāt, neatlaidību, ieinteresētību un pacietību var izdarīt ļoti, ļoti daudz. Domāju, ka šobrīd man nebūt nav jākaunas par savu ritma izjūtu vai dejas tehniku, kas, protams, ar gadiem sāk „ierūsēt”, jo dejas ziņā neko īsti šobrīd nedaru. Nav jau tā, ka es tikai bizoju riņķī pa pasauli. Ļoti labprāt lasu grāmatas, it īpaši par jaunāko laiku vēsturi un piedzīvojumiem. Dažkārt izvēršu eksperimentus virtuvē. Vasarā biju aizrāvusies ar vegānu – svaigēdāju desertiem, lielā mērā, lai paplašinātu redzesloku, jo man likās neiespējami uztaisīt kūku bez olām, miltiem un cepšanas. Tagad varu teikt, ka esmu par piecām kapeikām gudrāka.

Starp savām interesēm esi norādījusi tieši džeza deju. Kas tajā tik īpašs?

Kaut kā tas stils mani uzrunā visvairāk – gan savulaik dejojot, gan arī skatoties. It īpaši modernā džeza deja, jo tur nav klasiskās dejas uzliktie kanoni, tajā pašā laikā tehniski no dejotāja prasa ļoti daudz. Džeza deja man pirmkārt asociējas ar skaistām, graciozām līnijām un augstu tehniku. Labu džeza deju es varu vērot arī sēžot uz maza, mazītiņa ķeblīša, teātra pēdējās rindās, kājas pierāvusi pie krūtīm. Pēc tādiem koncertiem mājās nevis aiziet, bet aizlec. Tā, ka, ja kāds mani redz pa ielu dejojam vai pāri peļķēm lecam Grand Jete – tas ir normāli, un esmu tikai iedvesmojusies. Vispār es mēdzu dejot visur un bieži. Ja dejošana ar putekļu sūcēju būtu olimpiskā disciplīna, es būtu cienījams konkurents.

Kā radās interese par kalniem? Nopietnākie sasniegumi šajā laukā? 

Hmmm…. labs jautājums. Iespējama pirmā neapzinātā interese radās no bilžu atlanta. Viņš bija tik krāsains un skaists, ka 9-10 gados no galvas zināju visas lielākās kalnu grēdas un vairāk nekā simts aktīvos vulkānus. Apzināti Kalnu grupā pieteicos, lai pārvarētu savas paniskās bailes no augstuma – jo vairāk zini, jo vairāk pārliecības par sevi un bailēm jāatkāpjas. Tā kā sevi uzskatu par sliktu kāpēju, nekādus skaļus sasniegumus nenosaukšu. Viss jau dzīvē ir par izvēlēm – ja kaut kam mēs sakām „jā”, automātiski kaut kam citam – „nē” un šobrīd biežāk “jā” saņem skriešanas nevis kāpšana. Bet esmu apņēmības pilna.

Mani kalnos vilina nezināmais, pirmatnējais, pilnīgā atbildības sajūta par to, ko dari šeit un tagad. Pieredzes bagātākais laikam ir Tadžikistānas brauciens, kad sanāca nakšņot zem klajas debess un lasīt ļoti vecus, nepilnīgus maršrutu aprakstus, kā rezultātā labi „ieberzāmies” un gandrīz atkārtoti sanāca „aukstā” nakšņošana. Savukārt Norvēģijas ledus kāpšanas brauciens izvērtās par vienu sportisku ballīti 10 dienu garumā, kā rezultātā iepazinos ar daudziem foršiem cilvēkiem.

Cik un kuros kalnos esi uzrāpusies un kādi vēl noteikti jāpieveic?

Maz jau sanācis kāpt. Atvaļinājumi ir tik, cik ir, un pēdējos gados tos esmu veltījusi skrējieniem. Sicīlija, Sardīnija, Spānija (Costa Blanka) – klinšu kāpšana, Tadžikistāna Varzobes ieleja, tur gan man ir viena nepadarīta darba sajūta. Neatceros virsotnes nosaukumu, bet kāpšana bija pa korīti un abās pusēs varēja redzēt citu ieleju. Trakoti skaisti, tikai mēs pārāk vēlu izčammājāmies, un nācās maršruta vidū nolaisties. Ir arī neveiksmīgs mēģinājums kāpt Monblānā. Bet mani nevilina tās „skaļās” un zināmās virsotnes, drīzāk mazāk zināmas, bet tehniskākas – lielāka atbildība un fun. Tomēr no visiem kāpšanas veidiem sirdij vistuvākā ir ledus kāpšana. Atceros, ka Kalnu grupas ietvaros braucām kāpt ledu – riebās man toreiz, domāju, kas tas par ārprātu – dzelkšņi pie kājām un visu laiku kaut kur var aizķerties, rokās cirtņi, skaties tik sev pa pieri netrāpīt. Tomēr Norvēģijā, Rjukan šo nodarbi patiesi iemīlēju. Ir jau bailīgi, ir, bet tie skaistie, cēlie un sasalušie ūdenskritumi liek elpai aizrauties, štrunts, ka brīžiem jālamājas vismaz trīs valodās.

Man nav tādi „noteikti” jāpieveic kalni. Kalnu nevar pieveikt, pie viņiem var tikai aizbraukt ciemos. Bet mani ļoti saista Čīle. Ceru, ka reizi dzīvē sanāks tur būt – kāpt vai skriet – tas būtu sekundāri.

Pašreiz apgūsti treneres gudrības. Tas vairāk sev vai arī redzi tām profesionālu pielietojumu nākotnē? 

Sev. Šis atkal ir mistrojums starp Dullā Daukas sindromu un vajadzību līdz saknēm izprast lietas. Nekādus nākotnes plānus nekaļu, un pagaidām man pietiek ar to sajūtu, ka no lekcijām mājās braucu piepildīta un smaidīga. No otras puses – labu laiku kolēģi, draugi vai paziņas, kas nolēmuši uzsākt skriet, vēršas pie manis ar jautājumiem, tā ka – kas to lai zina. Tikai nezināms ceļš var aizvest līdz jaunām vietām.

Kādas sportiskās aktivitātes vēl vēlētos izmēģināt? 

Oi, šobrīd gan sevi krietni bremzēju, knapi tieku līdzi esošajām interesēm. Šovasar kāja gandrīz paslīdēja uz vindsērfingu, bet es vēl turos. Galvenais neuzķerties uz vārdiem: „Pamēģini, tev patiks!” Tomēr, ja zinātu vietu Rīgā, kur pieaugušie var apgūt daiļslidošanu – mani būtu ļoti grūti apturēt.

Novēlējums kluba biedriem 

Nebaidieties būt paši. Saprotiet, kas jūs dara patiesi, ne šķietami laimīgus, un tiecieties uz to ar visiem spēkiem, atmetot lieko – bailes, citu viedokļus, vispārējos pieņēmumus. Pamēģiniet un jūs sapratīsiet, cik pasaule ir krāsaina un mums daudz sniegto iespēju.

Un otra lieta, ko gribas novēlēt – būt iecietīgākiem, tolerantākiem vienam pret otru.

 

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.