Septembris mums bija raibs – čempionāti, daudzdienu sacensības, maratoni, kalnu skrējieni un vienkāršas sacensības. Žūrijai jautājām:
kas bija spilgtākais notikums un sasniegums septembrī?
- essnee 10h06min Pasaules čempionātā 100km?
- shahs 3 dienu piedzīvojumi Britu salās, pieveicot 216 km?
- Kampara atgriešanās ierindā ar 2:46 maratonu Latvijas čempionātā (Valmierā)?
- vai CET uzvarētāja Droppy 4.vieta Norvēģijas kalnu 84 km?
Žūrija balsoja un lēma, ka kronīti par piedzīvojumiem septembrī liksim dāmai, kura prot atrast visādus interesantus pasākumus, jo viņai nepatīk skriet pakaļ modei. Tāpēc viņa aizskrēja uz Bikstiem nevis Valmieru, iespējams, tāpēc pērn brauca uz Lavaredo nevis Monblānu. Un šogad viņa pavēra jaunus apvāršņus, piedaloties swim-run sacensībās Norvēģijas fjordos. Varbūt kāds teiks, kas gan tas par sasniegumu, jo meitenes nefinišēja, nespējot iekļauties kontrollaikā, bet uzskatām, ka sasniegums tāpat ir iespaidīgs. Kaut vai uzdrošināšanās un treniņu dēļ vien. Nu un tagad – septembrī viņa atkal pieveica ko netradicionālu – trīsdienu skrējienu, kurā pievarēja 216km. Jūsu uzmanībai mūžam smaidīgā un neatkarīgi no distances garuma un noguruma pakāpes trasēs mūžīgi dejojošā shahs jeb Inese Gulbe.
- shahs
- sāka skriet - 21/09/2013
- noskrieti - 5967 km, laiks - 779:40:20 h
- labākais maratons - 3:57:52 (2015)
- 2024. gadā noskrieti 0 km
- vidēji šogad 0 km/nedēļā
- pēdējais sen ar 8.05 km
Nosūtīt vēstuli
Tik daudz Tev to aizraušanos, vai maz atceries, ar ko tas sākās – kas bija pirmais, kas radīja Tevī to eksperimentētājas un piedzīvotāju meklētājas garu?
Manuprāt, tas ir mans raksturs, personība apvienojumā ar audzināšanu – vecāki nekad nav baidījuši ar kļūdām, drīzāk tās uztverot par normālu parādību izaugsmes procesā. Jo, kas tad ir piedzīvojumu gars – nepieciešamība sevis realizēt aktīvā formā. Mācīšanās, profesionālā izaugsme, sports – cēlonis ir viens, vajadzība sevi izaicināt, izzināt un arī izklaidēt, padarot dzīvi interesantāku. Runājot kulinārās līdzībās – ir zupa, pamatēdiens, salāti un deserts. Katrs ir pilnīgi citāds, bet pilda vienu un to pašu funkciju. Tajā pašā laikā visu laiku ēst vienu un to pašu būtu dumji – gan no uzturvērtību viedokļa, gan tāpēc, ka pasaulē ir tik daudz dažādu un interesantu ēdienu. Vajag tikai mazliet atvērtu prātu un reizēm drosmi (nu tiem gadījumiem, kad kāds no šķīvja miedz ar aci). Ar piedzīvojumiem ir tāpat.
Kurā brīdī es to apjautu? Nezinu. Varbūt tad, kad tiku galā ar pirmajām paniskajām bailēm un iemācījos peldēt tik labi, lai uzdrošinātos peldēt tur, kur krietni pāri galvai. Kad uzvari tādas bailes, ir neizsakāms iekšējs pacēlums, ap tevi atbrīvojas pašapziņas telpa, radot sajūtu, ka viss ir iespējams, ja vien pats esi tam gatavs.
Kāda būs nākamā dullība, ko no tevis sagaidīsim?
Pēc šī jautājuma saprotu, ka no manis sagaida tikai dullības, bet es esmu apņēmusies būt prātīga. Ja nopietni – ir šis tas padomā, tomēr par dullībām to nesauktu. Es gan labprātāk paturētu to noslēpumā. Swim – run sakarā pārliecinājos, ka man tīkamāka ir zināma noslēpumainība. Nav tā, ka rūpīgi cenšos ko slēpt, tajā pašā laikā netiecos arī pēc plašas publicitātes.
Kā pie tevis atnāk idejas darīt ko vēl nebijušu?
Es esmu emociju cilvēks, tieši emocijas man ļauj sajust, ka esmu dzīva, un šeit nav viena recepte. Gadījums no gadījuma atšķiras. Ir bijušas reizes, kad vajag sev kaut ko pierādīt. Tā tas bija ar pirmo maratonu. Nevarēju Sardīnijā izkāpt maršrutus, sajutos nevarīga un sāku pukojoties jokot, ka trenēšos maratonam. Šis joks pārvērtās realitātē. Maijā, kad varēju vien bez apstājas noskriet 3km, sāku trenēties un septembrī izgāju uz starta. Prātīgi jau tas nebija – izdarīju visu to, ko iesācējiem parasti nerekomendē. Tomēr domāju, ka no avantūras izgāju ar pluss zīmi – līdz tam pārmetu sev, ka neesmu pietiekoši mērķtiecīga, bet spēja sevi piespiest 4 mēnešus turēties pie plāna lika apjaust ko citu.
Ir reizes, kad uz kaut ko pavelk apkārtējie, piemēram, orientēšanās ievilka bijušais draugs, piedzīvojumu sacensībās – Resnais susurs komandai nebija meitene. Nevainīgs jautājums: „Vai bez skriešanas tu dari arī ko citu?” noveda pie tikpat nevainīgas atbildes, līdz attapos dziļos mežos, krāšņos saulrietos, mēness izgaismotos purvos vai lakšu laukā saullēktā. Arī ultra skriešana lielā mērā ir rezultāts šo pašu cilvēku iedvesmai – viņi pārliecināja mani, ka esmu pietiekoši stipra, lai noskrietu Siguldas kalnu maratonu un pamēģinātu Prāgu (ultragarš skrējiens – pārgājiens ar orientēšanās elementiem – Pražská stovka – red.). Zinu, ka citiem Prāga palikusi atmiņā kā sūrs piedzīvojums, bet man ir ļoti siltas atmiņas par spīti aukstajām ziemas naktīm, jo tā bija viena no reizēm, kad saproti – varēšanas robeža ir pabīdīta krietni, krietni tālāk. Man šķiet, ka mēs tik ļoti sevi ar prātu ierobežojam, apgriežot paši sev iespējas, tāpēc, ka baidāmies, vai neuzdrošināmies atkāpties no „normālā”. Tiklīdz mēs šīs aizsargbruņas nometam, paveras plašs skats un nebijušu emociju iespējas. Gluži kā svaiga gaisa malks dzestrā vasaras rītā. Tādā ziņā man ir paveicies satikt cilvēkus, kuri palīdzējuši noticēt sev, iedvesmojuši un atbalstījuši.
Ir savukārt reizes, kad manī pašā pamostas Dullā Daukas sindroms un gribas noskaidrot, kas tad ir aiz tā horizonta. Noskrien 100km, rodas jautājums, vai var vairāk? Vai var skriet vairākas dienas no vietas? 24h piedzīvojumu sacensības izturēju, kas notiek ar manām domām un ķermeni pēc tam? Kad šie jautājumi manī noformulējas, sāku meklēt veidus, kā uz tiem atbildēt, un tad jau tas ir tikai tehniskas dabas jautājums – kur un kā? Google. Vienu lietu gan es zinu – man vajag izaicinošus mērķus, lai visu laiku paliek šaubas par savu varēšanu – tas piešķir spēles elementu un palīdz saņemties, kad šķiet – vairāk nevaru.
Viens no izaicinājumiem bija swim – run sacensības. Ir āķis lūpā? Atkārtosiet? Ir vēl citur līdzīgi pasākumi bez Norvēģijas?
Ir, ir. Tas ir viens no brīnišķīgākajiem sporta veidiem – disciplīnu maiņa palīdz būt možam gan fiziski – nepiedzenās kājas, gan morāli – skaistums ir dažādībā. Swim – run, manuprāt, ir visstraujāk augošais izturības sporta veids šobrīd un prognozēju, ka tuvāko gadu laikā popularitāte turpinās augt. Piemēram, 2014. gadā bija reģistrētas 19 sacensības 3 valstīs, tad 2015. gadā jau 52 „gonkas”. Protams, vēsturisku iemeslu dēļ šis sporta veids ir populārāks Skandināvijā – swim – run pirmsākumi meklējami tieši Zviedrijā. Šobrīd sacensības notiek jau Somijā, Krievijā, Lielbritānijā, Francijā u.c. valstīs. Braucot mājās no Siguldas kalnu maratona, radās doma, ka varbūt vajadzētu uztaisīt tādu kā draugu swim-run. Es gan neko neapņemos, jo pasākumu organizēšana nav mana stiprā puse, un zinu, cik liels darbs tajā ir jāiegulda, bet iespējams, ka neformālu peld-skrējienu draugiem Pierīgā varētu uzorganizēt.
Par daudzdienu skrējieniem. Velsā 3 dienas ir pamēģinātas. Nav padomā, piemēram, TransAlpu skrējiens?
Patiesībā TransAlpu skrējiens bija padomā pirms Velsas. Bet nu pamēģiniet kādam iestāstīt, ka paņemsiet atvaļinājumu, lai nedēļu no vietas skrietu kalnos. Ticiet man, jūs nesapratīs ne kolēģi, ne ģimene. Arī dalības maksa nebija motivējoša, turklāt, ja vēl nav absolūti ne mazākā sajūta, vai es vispār to varu, tad nosliecos uz vienkāršotāku variantu. Turklāt Britu salu zaļie stāvkrasti mani vienmēr ir vilinājuši, nezinu pat kāpēc, bet tā sajūta manī ir bijusi.
Tev ar Baibu ir izveidojusies ideāla komanda. Kā iepazināties, kas bija jūsu abu pirmais kopīgais starts?
Ar Baibu iepazinos, pateicoties kāpšanai. Viņa treniņos kāpa kopā ar vēl vienu spēcīgu un zināmu kāpēju/skrējēju – Jāni Viškeru, kuru jau pazinu pirms tam. Kopīgie kāpšanas treniņi piektdienas vakaros pamazām ievirzīja arī sarunas par un ap skriešanu, tomēr draudzība vairāk nostiprinājās, kad pirms 2 gadiem kopīgi sākām braukāt uz Siguldu, lai gatavotos Siguldas kalnu maratonam. Lai gan tas liekas neticami, bet mūsu vienīgais kopīgais starts zem viena nosaukuma ir bijis swim – run. Īstenībā komandas biedram ir ļoti liela nozīme garajos mačos, un man ir krietni paveicies startēt ar uzticamiem un lieliskiem komandas biedriem – Māri, Ilmāru, Daci, Laimoni un citiem.
Tavā kontā ir orientēšanās, rogainingi, piedzīvojumu sacensības, peldēšana, velo. Ko mēs vēl nezinām?
Nezinu. Varbūt faktu, ka 9 gadus spēlēju basketbolu. Tā gan nebija apzināta izvēle, bet lauku skolā vienīgās pieejamās treniņnodarbības. Atnākot dzīvot uz Rīgu, pievērsos dejošanai. Taisnību sakot, man vēl aizvien ir pārsteigums, kā mani toreiz uzņēma – nebija īsti ne ritma izjūtas, ne stājas, bet konkursā piedalījās krietns bariņš meiteņu un uzņēma vien kādas 7-10. Vienā no pirmajiem treniņiem man tika pateikts, ka es nekad nedejošu uz skatuves. Tomēr ar gatavību strādāt, neatlaidību, ieinteresētību un pacietību var izdarīt ļoti, ļoti daudz. Domāju, ka šobrīd man nebūt nav jākaunas par savu ritma izjūtu vai dejas tehniku, kas, protams, ar gadiem sāk „ierūsēt”, jo dejas ziņā neko īsti šobrīd nedaru. Nav jau tā, ka es tikai bizoju riņķī pa pasauli. Ļoti labprāt lasu grāmatas, it īpaši par jaunāko laiku vēsturi un piedzīvojumiem. Dažkārt izvēršu eksperimentus virtuvē. Vasarā biju aizrāvusies ar vegānu – svaigēdāju desertiem, lielā mērā, lai paplašinātu redzesloku, jo man likās neiespējami uztaisīt kūku bez olām, miltiem un cepšanas. Tagad varu teikt, ka esmu par piecām kapeikām gudrāka.
Starp savām interesēm esi norādījusi tieši džeza deju. Kas tajā tik īpašs?
Kaut kā tas stils mani uzrunā visvairāk – gan savulaik dejojot, gan arī skatoties. It īpaši modernā džeza deja, jo tur nav klasiskās dejas uzliktie kanoni, tajā pašā laikā tehniski no dejotāja prasa ļoti daudz. Džeza deja man pirmkārt asociējas ar skaistām, graciozām līnijām un augstu tehniku. Labu džeza deju es varu vērot arī sēžot uz maza, mazītiņa ķeblīša, teātra pēdējās rindās, kājas pierāvusi pie krūtīm. Pēc tādiem koncertiem mājās nevis aiziet, bet aizlec. Tā, ka, ja kāds mani redz pa ielu dejojam vai pāri peļķēm lecam Grand Jete – tas ir normāli, un esmu tikai iedvesmojusies. Vispār es mēdzu dejot visur un bieži. Ja dejošana ar putekļu sūcēju būtu olimpiskā disciplīna, es būtu cienījams konkurents.
Kā radās interese par kalniem? Nopietnākie sasniegumi šajā laukā?
Hmmm…. labs jautājums. Iespējama pirmā neapzinātā interese radās no bilžu atlanta. Viņš bija tik krāsains un skaists, ka 9-10 gados no galvas zināju visas lielākās kalnu grēdas un vairāk nekā simts aktīvos vulkānus. Apzināti Kalnu grupā pieteicos, lai pārvarētu savas paniskās bailes no augstuma – jo vairāk zini, jo vairāk pārliecības par sevi un bailēm jāatkāpjas. Tā kā sevi uzskatu par sliktu kāpēju, nekādus skaļus sasniegumus nenosaukšu. Viss jau dzīvē ir par izvēlēm – ja kaut kam mēs sakām „jā”, automātiski kaut kam citam – „nē” un šobrīd biežāk “jā” saņem skriešanas nevis kāpšana. Bet esmu apņēmības pilna.
Mani kalnos vilina nezināmais, pirmatnējais, pilnīgā atbildības sajūta par to, ko dari šeit un tagad. Pieredzes bagātākais laikam ir Tadžikistānas brauciens, kad sanāca nakšņot zem klajas debess un lasīt ļoti vecus, nepilnīgus maršrutu aprakstus, kā rezultātā labi „ieberzāmies” un gandrīz atkārtoti sanāca „aukstā” nakšņošana. Savukārt Norvēģijas ledus kāpšanas brauciens izvērtās par vienu sportisku ballīti 10 dienu garumā, kā rezultātā iepazinos ar daudziem foršiem cilvēkiem.
Cik un kuros kalnos esi uzrāpusies un kādi vēl noteikti jāpieveic?
Maz jau sanācis kāpt. Atvaļinājumi ir tik, cik ir, un pēdējos gados tos esmu veltījusi skrējieniem. Sicīlija, Sardīnija, Spānija (Costa Blanka) – klinšu kāpšana, Tadžikistāna Varzobes ieleja, tur gan man ir viena nepadarīta darba sajūta. Neatceros virsotnes nosaukumu, bet kāpšana bija pa korīti un abās pusēs varēja redzēt citu ieleju. Trakoti skaisti, tikai mēs pārāk vēlu izčammājāmies, un nācās maršruta vidū nolaisties. Ir arī neveiksmīgs mēģinājums kāpt Monblānā. Bet mani nevilina tās „skaļās” un zināmās virsotnes, drīzāk mazāk zināmas, bet tehniskākas – lielāka atbildība un fun. Tomēr no visiem kāpšanas veidiem sirdij vistuvākā ir ledus kāpšana. Atceros, ka Kalnu grupas ietvaros braucām kāpt ledu – riebās man toreiz, domāju, kas tas par ārprātu – dzelkšņi pie kājām un visu laiku kaut kur var aizķerties, rokās cirtņi, skaties tik sev pa pieri netrāpīt. Tomēr Norvēģijā, Rjukan šo nodarbi patiesi iemīlēju. Ir jau bailīgi, ir, bet tie skaistie, cēlie un sasalušie ūdenskritumi liek elpai aizrauties, štrunts, ka brīžiem jālamājas vismaz trīs valodās.
Man nav tādi „noteikti” jāpieveic kalni. Kalnu nevar pieveikt, pie viņiem var tikai aizbraukt ciemos. Bet mani ļoti saista Čīle. Ceru, ka reizi dzīvē sanāks tur būt – kāpt vai skriet – tas būtu sekundāri.
Pašreiz apgūsti treneres gudrības. Tas vairāk sev vai arī redzi tām profesionālu pielietojumu nākotnē?
Sev. Šis atkal ir mistrojums starp Dullā Daukas sindromu un vajadzību līdz saknēm izprast lietas. Nekādus nākotnes plānus nekaļu, un pagaidām man pietiek ar to sajūtu, ka no lekcijām mājās braucu piepildīta un smaidīga. No otras puses – labu laiku kolēģi, draugi vai paziņas, kas nolēmuši uzsākt skriet, vēršas pie manis ar jautājumiem, tā ka – kas to lai zina. Tikai nezināms ceļš var aizvest līdz jaunām vietām.
Kādas sportiskās aktivitātes vēl vēlētos izmēģināt?
Oi, šobrīd gan sevi krietni bremzēju, knapi tieku līdzi esošajām interesēm. Šovasar kāja gandrīz paslīdēja uz vindsērfingu, bet es vēl turos. Galvenais neuzķerties uz vārdiem: „Pamēģini, tev patiks!” Tomēr, ja zinātu vietu Rīgā, kur pieaugušie var apgūt daiļslidošanu – mani būtu ļoti grūti apturēt.
Novēlējums kluba biedriem
Nebaidieties būt paši. Saprotiet, kas jūs dara patiesi, ne šķietami laimīgus, un tiecieties uz to ar visiem spēkiem, atmetot lieko – bailes, citu viedokļus, vispārējos pieņēmumus. Pamēģiniet un jūs sapratīsiet, cik pasaule ir krāsaina un mums daudz sniegto iespēju.
Un otra lieta, ko gribas novēlēt – būt iecietīgākiem, tolerantākiem vienam pret otru.
Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.
Urā, urā, urā! Sveicieni, Inesīt! Tu jau sen to biji pelnījusi! Prieks Tevi pazīt un par to, ka esi paraugs trako lietu atrašanas ziņā Tu jau zini! Tagad rīta tēja un darba dienas iesākumam Tava intervija! Paldies par to!
brīnišķīgs dienas iesākums pie rīta kafijas.
Tu esi tik iedvesmojoša!!!
Atceros to, kā shahs 2014.gada CET beigu daļā (strādāja kā brīvprātīgā) sirnīgi atbalstīja atbalstīja dalībniekus – šī epizode viņu labi raksturo. Cilvēks ar superpozitīvu enerģiju, plašu redzesloku un prātīgu pārliecību. Tā tik turpināt!
Sveicieni Inesei! Atkal viena feina intervija un atklājas nezināmas šķautnes :)
Daudzveidība spridzina! Personība ar lielo burtu!
Forša meitene :) allaž pasmaidot gan par dzīvi, gan sevi.
Treneru kursi nudien ir forši, pat ja nedomā strādāt par treneri.
Interesants niks.
Labs novēlējums.
Kad bailes pārvarētas un sev noticēts, dzīvot kļūst interesanti.
Apsveicu! Tavi sasniegumi iedvesmo :) Pozitīvisma lādiņš sabiedrībai :)
Lieliski, ievesmojoši, skaisti! Prieks lasīt!
Kad izaugšu liela, tad gribu līdzināties Inesei un Baibai! Apbrīnoju, iedvesmojos un priecājos kopā! Dzimšanas diena kopā ar manu dēlu, cerams, ka viņš ar būs tik pozitīvs un dzīves vitāls. Apsveicu ar kronīti!
Nobrīnījos, ka tik tagad tiec pie kronīša (vai tad tiešām viņai vēl nav???), sumināta, pozitīvi trakā meitene! Apbrīna un prieks aizveļas Tavā virzienā. :) Lai spēja smelties prieku un enerģija nekad nepāriet!
Apsveicu ar kronīti! Ir pelnīts!
Paldies par novēlējumiem un iedvesmojumu!
Super, ideāli, ģeniāli! Pilnīgi sagribējās šahu uzspēlēt! :)
Forš – apsveicu!!! Par kalnu “apciemošanu” un modernā džeza deju vislabāk patika! ;)
To kāpienu Monblānā atminos, Prāgu arī. Bet kaut kā neiet ārā no prāta tas senais gadījums, kad apņēmīgā Inese baseinā ierodās ar noteipotiem ceļiem – treniņš neizpalika ;)
Sveiciens kronētai!
Šah, suminu! Ar nepacietību gaidu, kad varēs pierakstīties Tavā peldētapmācības grupā pie šitik dulnas trenerītes!!!
Apsveicu! Arī es vienmēr iedvesmojos pat no satikšanas sacensībās, bet īpaši no rakstiem/blogiem!
Lieliski. noskrien.lv ir liels ieguvējs – viņas brīnišķīgie piedzīvojumi vienmēr rezultējas izcilā lasāmvielā. Inese, nākamais gājiens?
Sveiciens trakajiem rīta cīruliem! :D
Superpozitīvi un pārsteidzoši! :)
Apsveicu! Tas trīsdiennieks pa salu ir kaut kas grandiozs! :)
Teikshu godiigi- nezinaaju,ka niks Shahs ir Inesei :D Bet par Ineses uznjeemiigo un piedziivojumu kāro raksturu gan esmu ne vienreiz vien dzirdeejis :) Lai nekad nepietruukst ideju un speeka jauniem piedzivojumiem! Apsveicu ar kronīti! :)
Apsveicu!Atceros,kādu gadu iepriekš tiku informēts par daiļā dzimuma pārstāvi vārdā Inese Gulbe.
Gribētos uzzināt nezināmo,kā radās tāds niks Shahs?
Ļoti aizraujošs piedzīvojums lasot Ineses intervijas aprakstu:)
Kronītis ir pelnīti Inesei jo darītais līdz šim un panākumi ārpus saprāta robežām ir apbrīnas vērti:)
Inese ar entuziasmu aizrauj citus:)
Jaunu pieredzes pārpilnu dzīvi arī nākotnē:)
Lai piepildās sapņi un ieceres :)
Superīgi…. tik daudz no sevis izlasīju, sevišķi tā dejošana skrejiena laikā :) … tikai Tu vēl esi drosmīgāka un vairāk uzdrošinies.. Malacis!
Novēlu, lai izdodās visas intereses un vēlmes sabalansēt tā, lai visam pietiek laika! Katra Tava aizraušanās padara Tevi bagātāku, interesantāku un enerģijas pilnāku! :)
Noguris? Nav motivācijas? Dzīve pelēka? Pēc saviem ieskatiem izlasi jebkuras 3 mēneša skrējēja intervijas (no visām pieejamajām)! Īpaši labi strādā no rītiem! Universāla recepte pret dajebko pesimistiku.
p.s. Cik gan mēs esam forši un dažādi:)
Malacītis (nu dulla, kas dulla) :)
Mazā laiviņā ar vienu airi pa Daugavu pret straumi uz Baltkrieviju – kopā ar Inesi nekad neatteikšos!
Apsveicu! Tev nu gan ir iekšas!
paldies Jums visiem par labajiem vārdiem un novēlējumiem, ņemšu vērā :)
Intervija, kas atgādina, ka pēc cepures neko nepateiksi. Tik sakārtotu dvēseli pazīt ir patiešām prieks.
Apsveicu ar kroņkārtu un novēlu tikpat skaisti turpināt baudīt dzīvi! Cepumi vecākiem par iedrošināšanu izzināt pasauli. Un gan jau kāds starp rindiņām izlasīs, ka Inese jāved uz dejām citādi vēl ņems un aizslīdēs daiļslidošanā līdz olimpiskajam zeltam. :)