Mēneša skrējējs. Riebīgais

• riebīgais
• sāka skriet - 11/05/2013
• noskrieti - 12160 km, laiks - 1223:35:55 h
• labākais maratons - 3:27:30 (Rīgas maratons - 14/05/2017)
• 2024. gadā noskrieti 227.2 km
• vidēji šogad 13.4 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 10.78 km

Esi noskrējis jau vairāk nekā 1270 dienas pēc kārtas. Visgrūtākais brīdis, lai sēriju turpinātu?

Vienu gadījumu izdalīt grūti. Būtībā visas tās situācijas, kas zināmas jebkuram skrējējam – nogurums pēc darba vai garākām sacensībām, aizņemts laika grafiks, nav sporta tērpa, nepiemērota vieta, slikti laika apstākļi, slimība, trauma u.tml. Par dažiem smagākiem gadījumiem rakstīju blogā.

Atrunas varētu piemeklēt. Bet jau kādu laiku trūkst rakstura, lai pateiktu – šodien neskriešu.

Vistīrākā mietpilsonība. Ja godīgi, dominē 3.34 km (11 km tikai pēdējā laikā). Tas ir viens maršruts dažādos izpildījumos – labāks par citām alternatīvām, jo izved ārā no pilsētas un netraucē satiksme. Bet kopumā nekā interesanta – mazdārziņi, dažas upes un garš gājēju celiņš gar Dobeles šoseju.

Kurās valstīs šo 3,5 gadu laikā ir izdevies paskriet?

Sacensībās ne pārāk daudz – ja neskaita kaimiņu Igauniju un TDS Itālijas daļu, tad divas reizes Francijā un divas reizes Spānijā. Ārpus sacensībām esmu paskrējis arī Lietuvā, Beļģijā, Slovākijā, Austrijā, Lielbritānijā, Gruzijā, Armēnijā/Karabahā, Peru.

Interesantākie skrējieni bijuši, piemēram, ap vulkāna krāteri Armēnijā, pa kanjona klintīs iecirstām takām Spānijā, Peru džungļos, kur ik pa laikam apkārt kaut kas mūk un kliedz. Ir bijuši arī vienkāršāki, bet ne mazāk forši skrējieni smukās mazpilsētās un dabas objektos. Nesen sanāca bizot ar somu pa Stanstedas lidostas stāvvietu (terminālā bija pārāk daudz bruņotu policistu).

Ko skrējējs redz vairāk nekā tūrists parastais?

Skrējējs mēdz braukt ceļojumos, lai skrietu. Diez vai “tūristam parastajam” bieži sanāk iemaldīties tajās nomaļajās un skaistajās takās, kur ievilina kalnu ultras. Atšķirība varētu būt arī parastā ceļojumā – iznāk ieskriet kādā ieliņā vai uzskrien kādā kalnā, kur citādi nekad nebūtu iedomājies iet.

Cik metru virs jūras līmeņa ir Tavs augstākais skrējiens?

Pirms dažiem mēnešiem bija divi augstuma un apstākļu ziņā līdzīgi skrējieni Peru.

Izdomājām izmēģināt El Misti vulkānu (5800 m) – laikam viens no augstākajiem kalniem pasaulē, kur var kāpt bez sniega. Dienas sākumā bija garš pārbrauciens ar sabiedriskajiem, tāpēc kāpt sākām tikai vēlā pēcpusdienā, un jākustas bija ātri. Līdz tumsai tikām 4100 metros, kur jau manāmi trūka elpa un reiba galva. Slīpumā uzslējām teltis, un nācās meklēt, kur paskriet. Atradu un kādas 10 minūtes skraidīju pa mazliet lēzenāku posmu augšup-lejup. Īss, bet viens no grūtākajiem skrējieniem sērijā.

El Misti

Līdzīgs skrējiens sanāca dažas dienas vēlāk Santa Cruz pārgājiena laikā (apmēram 50 km pa Cordillera Blanca masīvu). Draugi no manas “koncentrācijas nometnes” jau bija noguruši, tāpēc gāju viens ar mērķi tikt galā ātri un noķert pārējos. Pirmajā dienā tiku pāri augstākajam punktam (Punta Union 4750 m), bet tempa dēļ atkal izbaudīju augstuma slimības jaukumus. Tumsa noķēra nedaudz aiz pārejas, un “skrēju” pa slīpu taku 4300 metros. Pārgājiena temps gan bija turēts labs – ja neskaita gulēšanu, izgāju 14 stundās (tūristu tūres ir 4-5 dienām).

Vispār augstuma ietekme uz organismu bija Peru atklājums, jo vairumā kalnu skrējienu takas tomēr tik augstu nekāpj. El Misti tā arī netiku – ap 5100 metriem pat ar vairākiem mēģinājumiem vairs nespēju sakarīgi nolasīt augstuma rādījumus no telefona. Viens no mūsējiem uzrāpās, bet, spriežot pēc bilžu satura un kompozīcijas, arī viņš tur augšā īsti adekvāti neuzvedās. Tam tipam ir laba bilde no iepriekšējā ceļojuma Ekvadorā, kur, rāpjoties līdzīgā augstumā, viņš sev no sausas zāles novijis ligzdu nakšņošanai.

Vienkāršāk sakot – vairs nav jautājumu, kāpēc tie alpīnisti tā velkas.

Ar ko sākās Tava skrējēja karjera?

Nordea Rīgas maratona pusītes. Kaut kad masu ietekmē pieteicos. Nākamajā gadā pusīti paturpināju līdz 29 km, vēl pēc gada caur milzīgu sienu nomocīju pirmo maratonu. Treniņi, protams, bija “nopietni”, un sākās jau dažas nedēļas pirms sacensībām. VSK Noskrien ieklīdu caur Igaunijas pēdējās nakts sapni.

Trīs vīri un Džeimsona kungs. Paavo Nurmi maratons Somijā

Bez skriešanas ir arī vēl citas sportiskas aktivitātes?

Nu jau kādu gadu tikai skrienu. Senāk bērnībā spēlēju basketbolu un braucu BMX, bet visvairāk laika esmu veltījis tuvcīņai. Ziedu laikos pāris reizes nedēļā braukājām uz Helmaņa militārās tuvcīņas skolu Ogrē. Kaut kas no tā noder arī skriešanā. Esmu lēns, bet iegūtais sāpju slieksnis ļauj sevi mocīt diezgan ilgi. Tāpat noder arī akrobātika, sevišķi spēja mīksti nokrist. Vēl nesen Spānijā sacensībās aizķēros un lidoju, bet veiksmīgi izslīdēju kūlenī, un pat apstāties nevajadzēja.

Pastāsti ko vairāk par Falcotrailu.

Biju aizbraucis decembra sākumā. Notiek Spānijā, Mursijas apkārtnē – starts un finišs Cehegin pilsētiņā. Ap 100 km un 5 tūkstoši vertikālo metru. Cik saprotu, tas ir arī Spain Ultra Cup noslēdzošais posms, tāpēc tur grozījās visa vietējā elite.

Tiem, kas meklē iespaidīgus kalnus, šī laikam nebūs īstā vieta (augstākais punkts nedaudz virs 1000 m). Arī trase lielākajā daļā nav pārāk grūta – samērā daudz grants ceļu un skrienamu taku. Starts bija vakarā, lija (no rīta jau pamatīgi). Laika apstākļu dēļ izņēma vienu virsotni. Pēdējos divdesmit kilometros jau gatavojos finišēt, bet tie izrādījās sarežģītākais posms manā līdzšinējā pieredzē. Ļoti stāvi kāpumi pa dubļiem, klinšu bluķiem un korēm, dažās vietās pat bija jālaižas lejā ar virvēm, citur takas bija kļuvušas par pamatīgām straumēm.

Pašā tehniskākajā posmā garām palidoja divi spāņi. Paspēju apjautāties un saņemt apstiprinājumu, ka viņi lido maratonu. Vēlāk izpētīju, ka tie bija Pau Capell un Luis Hernando. Pēc viņiem sekoja citi maratonisti, un sākās murgs ar nepārtrauktām apdzīšanām un pilnīgi izbradātām takām. Bet nu galā tiku manai fiziskajai nabadzībai tīri pieklājīgā laikā.

Mājas lapā redzēju, ka Pau Capell šo novērtējis kā labāko kalnu maratonu, kurā viņam nācies skriet. Pēdējais posms tiešām bija labs, kaut gan tanī brīdī tā nelikās.

Kādi plāni šogad Monblānā?

Manā gadījumā finišēt joprojām ir labs plāns. Tā kā pagājušajā gadā loterijā nepaveicās, un aizvietošanai kaut ko stipri līdzīgu (UT4M) jau apēdu, droši vien šogad jāmēģina to izdarīt ātrāk (zem 40 h). Vispār man labāk veicas, ja nekādus īpašos plānus neizvirzu – mazāk stresa, labāks miegs, Šveika cienīgāks soļojums.

UTMB vēl nav kabatā – tik garā distancē var satikt amazones vai ceļu var nobloķēt atkritumu briesmonis (bija padomju laikos tāda šausminoša multfilma). Bet pēc Karaļa labi iederētos kāds vietējas nozīmes Galma Āksts, ko pats sev varētu sarīkot.

Pēc kura skrējiena ir bijis lielākais gandarījums?

Laikam TDS. Tāpēc, ka pirmā kalnu ultra…

Māžošanās no tuvcīņas laikiem. Mums krāsainu jostu nebija – piešķīrām pakāpes atkarībā no spējas otru sāpināt. Skaidra gradācija netika izstrādāta, bet sākās laikam ar “mīļumiņu” un virspusē bija “kretīns” vai kaut kas tamlīdzīgs (pēc vajadzības viņam varētu piešķirt arī krāsas). Pārnesot uz skriešanu, kaponkulis ir tāds, kas velkas visiem no muguras un aprok kritušos, bet riebīgajam jau ir tumši nodomi citus sāpināt apdzenot, bet spējas vēl netiek līdzi.

Tavs ekstrēmākais skrējiens?

Kaut kad bērnībā. Joprojām ar šausmām atceros, ko toreiz darījām – labi, ka beidzās bez nopietnām sekām. Kad ķēra, bija jāskrien tiešām ātri. Ar tādu atdevi nekad vairs neesmu skrējis.

Kas ir Tava motivācija vissmagākajos brīžos?

Varētu jau nomirt, bet kurš tad manā vietā skums.

Novēlējums kluba biedriem.

Sadraudzēties ar savu Mīkstmiesi. Viņš tomēr ir lāga zēns un jautrs sarunu biedrs. Kamēr diskutē, nemaz nepamani, ka atkal kāds gabaliņš noskriets.

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.