Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Baso pēdu nospiedumi Mazirbes, Kolkas un Ģipkas pludmalē

 DSC5243-202x300Šī gada pēdējā augusta sestdienā notika jau trešais Baltijas Baso pēdu ultramaratons. Kā jau ierasts, visiem interesentiem piedāvājām iespēju pārbaudīt savus spēkus 53 km, 34 km un 11 km distancēs, skrienot pa skaisto Kurzemes pludmali. Šogad bijām vēl kuplākā pulkā nekā pērn – sacensības pulcēja vairāk kā 170 dalībniekus, skrējējus un nūjotājus, tai skaitā sportistus no Slovākijas, Lietuvas un Lielbritānijas. Turklāt sacensības izdevās rekordiem bagātas – tika laboti pieci no sešiem trases rekordiem.

Bet par visu pēc kārtas! Mums, BBPU organizatoru komandai, ceļš uz sacensību startu sākas jau iepriekšējā dienā – rosības pilnajā piektdienā, kad ar balvām un kontrolpunktu našķiem pārpildītais VW Kausa busiņš dodas savā garajā ceļā uz Mazirbi. Tai pat dienā startē arī otrs busiņš, kurā vienkopus satiekami daudzi mūsu lieliskie brīvprātīgie palīgi. Ceļš ir garš, bet interesants, un galamērķis ir ceļā pavadītā laika vērts – Mazirbe mūs kā ierasts sagaida ar zvaigžņotu debesu segu, turklāt šoreiz pilnais, apaļais Mēness apspīd naksnīgo pludmali kā prožektors. Saviļņotā jūra šādos apstākļos izskatās īpaši skaista! Bet pietiks izklaižu – esam braukuši rūpēties par skrējēju labsajūtu. Tā turpmākais vakars paiet darbīgā rosībā – numuri, finiša komplekti, kuponi, diplomi… Visa liekas tik daudz, salīdzinot ar pirmo gadu, kad dalībnieku skaits bija trīs reizes mazāks!

Pēc rosīgās nakts skaistais Mazirbes rīts pienāk īpaši ātri! Daba jau otro gadu mūs lutina ar skaisti saulainu laiku un zilām debesīm. Saņemam ziņas no “trases” jeb autobusa, kas virzās Mazirbes virzienā – esot pilns ar skrējējiem. Tā mums ziņo brīvprātīgie, kas brauc ar šo pašu busu. Mēs viņus visus jau gaidām!Šoreiz autobuss mums atved vēl kuplāku skrējēju pulku nekā pērn. Visi izskatās smaidīgi, bet rosīgi – jāgatavojas lielajam startam! Numuri tiek izdalīti, sapulce aizvadīta saulainā pļavā un laiks doties uz pludmali, lai startētu un ar dziesmu dotos 53 km ceļā. Šoreiz skrējējiem pievienojas jau divi drosmīgi nūjotāji, kas godam veic visus 53 km!

DSC4835-1024x683

Vērojam, kā krāsainais dalībnieku pūlis dodas ceļā – mati vien plīvo sāļajā piejūras vējā! Bet ne tikai dalībniekiem jāskrien – arī mēs skrienam, mums jādodas uz Vaidi un Kolku gaidīt skrējējus ar dzērieniem un uzkodām.

Kolka kā vienmēr ir skaista. Arī šoreiz uzreiz aiz Kolkas raga sākas šķēršļu josla – jātiek pāri nogāztajiem kokiem, vai arī tie jāapskrien pa meža taciņu. Arī Kolkas startā ir kupls skrējēju pulks, turklāt to vidū daudzi nūjotāji un viens jubilārs, Gunārs, kas savā jubilejā startē mūsu sacensībās. Esam pagodināti!

Atskan starta dziesma un svilpes signāls, un jau nākamais dalībnieku pūlis ir devies ceļā. Viņiem jāmēro 34 skaisti kilometri pa gleznaino liedagu, jāpārbrien Melnsila upe (kas šogad bija īpaši sekla), jānogaršo kontrolpunktos lauku siers un gardā marmelāde un jādodas uz Roju satikt zilo Rojas pludmales cūciņu.

DSC5147-655x1024

Tikmēr mūs jau gaida Ģipka, kur dosim startu 11 km distancei. Tieši Ģipkā šogad pulcējies vislielākais dalībnieku pulks, arī liels skaits nūjotāju un vēl viens īpašais dalībnieks – jubilāre Sabīne! Jau atkal jūtamies īpaši lepni redzēt jubilāri uz BBPU starta līnijas.

Neliela uzruna, iesildīšanās, un nu jau viss lielais pūlis ir trasē – 11 km saulainas pludmales, ko pievarēt! Startā ikvienu sagaida mūsu tiesneši, brīvprātīgie palīgi un, protams, zilā Rojas cūciņa…

DSC5762-1024x683

Šogad BBPU suvenīrs ir saulesbrilles, kurās nobildēties, kamēr vēl ir saulains un Augusts. Kad tas izdarīts, ir jādodas viesnīcas “Roja” virzienā nogaršot zivju zupu, iedzert alu un apēst tortes gabaliņu. Šogad tortes cepējas bija īpaši pacentušās, veidojot kūkas dizainu! Paldies jums!

Picture-950-300x225

Pēc vakariņām ir laiks apbalvošanas ceremonijai, kurā šogad daudz pārsteigumu – pieci no sešiem trases rekordiem ir laboti! Un nu nedaudz skaitliskas informācijas..

53 km distancē kā pirmais finišēja Jānis Actiņš ar laiku 3:50:11. Otrais finišēja Kristaps Broks (3:56:44), bet trešais Mārtiņš Puriņš (3:59:47). Ātrākie baskāji vīriešu konkurencē bija Mārtiņš Puriņš (3:59:47), Miķelis Zumbers (4:02:52) un Edgars Rencis (4:16:48). Savukārt dāmu konkurencē 53 km trases rekordu laboja Līva Medne (4:43:14), kam sekoja Marta Zumberga (4:54:26) un Dace Veipa (5:07:26) – visas basām.

Tāpat arī 34 km distances trases rekords vīriešiem tika pārspēts. To paveica Uldis Kļaviņš (2:15:12), kam sekoja pērnā gada 53 km uzvarētājs Jānis Saulīte (2:17:26) un Pēteris Kaļiņins (2:40:38). Savukārt dāmu konkurencē uzvarēja Guna Meistere (2:51:47), kam sekoja spraiga cīņa par otro vietu starp Inesi Gulbi (3:16:43) un Ilvu Kārkliņu (3:16:51). 34 km trases rekords dāmām, ko pirmajā skrējienā uzstādīja Marta Zumberga, šogad vienīgais palicis nepārspēts. Visi 34 km distances ātrākie skrējēji distanci veica basām pēdām.

DSC6618-695x1024

Tikmēr 11 km distancē ar jaunu trases rekordu triumfēja pērnā gada uzvarētājs Gundars Rusovs (41:52), otrajā vietā atstājot slovāku skrējēju Gabrielu Štefanaku (43:42) un trešajā – Gunti Rasimu (44:29). Savukārt 11 km trases rekordu laboja pērnā gada trešās vietas ieguvēja Gunta Amoliņa (45:01), kam sekoja Jūlija Kuzņecova (50:10) un Ance Ziediņa (51:23). Arī visi 11 km distances ātrākie skrējēji distanci veica basām pēdām.

Par to, ka arī šogad mums bija iespēja rīkot Baltijas Baso pēdu ultramaratonu, esam īpaši pateicīgi mūsu atbalstītājiem: Vibram FiveFingers Latvia, Rojas novada pašvaldība, Dundagas novada pašvaldība, Kolkas rags, Banga, Red Bull, Malum, Volkswagen komerctransports, Moller autocentrs, veikals „42 km 195 metri”, Cēsu alus ar „Vitamin perfomance”, Libertu bio vīns, Rāmkalni, Garīši, G. Rusova ortopēdijas centrs, Dion Sportlab, Greenwalk.eu, Latvijas Maiznieks un Balticovo.

Turklāt šogad Baltijas Baso pēdu ultramaratons ir iekļauts Volkswagen kausa vērtējumā, kā arī Latvijas ultra garo distanču kopvērtējumā Kefīra Kauss. Šis fakts mums lika justies īpaši atbalstītiem un novērtētiem!

Īpašu paldies mēs vēlētos teikt arī mūsu lieliskajiem brīvprātīgajiem palīgiem – Agnesei Vēzei, Laimonim Skadiņam, Inai Graudiņai, Agrim Vahitovam, Mārcim Bokmanim, Jānim Ābolam, Lāsmai Āboliņai, Intai Amoliņai, Ērikam Dovnarovičam, Jurim Gubam, Jānim Incenbergam, Lindai Lejai, Evitai Ločmelei un Jūlijai Zagorskai. Jūsu nesavtīgā palīdzība un atbalsts ir tas, no kā mēs varam mācīties un smelties iedvesmu nākamajiem pasākumiem! Paldies jums!

Tāpat paldies mūsu aizrautīgajiem fotogrāfiem – Aivaram Auniņam un Sandrai Rencei, kas parūpējās par to, lai ikviens BBPU dalībnieks taptu iemūžināts! Ar viņu veikumu varat iepazīties BBPU Facebook lapā un BBPU vēstures sadaļā.

Tā tas notiek – BBPU, ko mēs gatavojam visu gadu, paiet ātri un atstāj mums jaunus iespaidus, idejas un emocijas, arī jaunas mācības. Ja Tev ir idejas, kā uzlabot vai padarīt interesantāku BBPU, vai varbūt ir kāda bilde no pasākuma, ar ko padalīties, neatstāj komentāru sadaļu tukšu!

Uz tikšanos – koptreniņos, skrējienos un, protams, 4. Baltijas Baso pēdu ultramaratonā!

 

No kalnu virsotnēm līdz Kurzemes piekrastei

IMAG0479

Mēģinu saprast, kurā mirklī man iešāvās prātā trakā ideja pieteikties skrējienam. Laikam šo joku ar mani izspēlēja daudzu savstarpēji saistītu un nesaistītu pamudinājumu kopums. Liela nozīme bija „kaitīgajiem” rakstiem noskrien.lv portālā, protams, arī Monblāna leģendu – Laimoņa un Matīsa stāstiem, kā arī nostāstiem par viņiem. Pavisam neuzkrītoši, dziļi iekšā iesēdās maza, mazītiņa domiņa, ka gribētu to kādreiz pamēģināt. Nenoliedzami mani spēcīgi ietekmējuši arī Edgara stāsti. Tas, ka viņam acīs šķiļas uguntiņas, runājot vien par kalniem un Monblāna skrējieniem, man lika domāt, ka tur kaut kam tiešām ir jābūt. Izlemts: neraugoties uz to, ka pavasarī jau ieplānota Kanāriju ultra, pieteicos TDS distancei arī pati. Kāpēc tieši TDS nevis CCC – uz TDS nav konkursa. Vienkārši – piesakies un skrien. Lasīt tālāk.

Brīnumainais, brīnums – basām

Sestdienas rīts… Jāceļas un jāgatavojas braukt… Uzlieku skaistumlietas no Neļa Streņģe Gems (Dzeltenas, dzeltenas… Pieskaņojot biksēm)! Gatava braukt uz Roju… Kaimiņiene, kuru iedvesmoju skriet, līdz un arī kursabiedrs, kurš palicis ļoti ātrs, ka ne panākt… Sēžamies manā auto un laižam. (Ar auto jābrauc, lai var paspēt uz Prāta Vētras koncertu) Kaimiņiene zin ceļu, tāpēc pat neesmu izpētījusi ceļu… Viņa stāsta un es tik braucu…

Kad esam Rojā, skatos uz to un pilnīgi nemaz neatpazīstu… Liekas, ka pirmo reizi te… Bet tak pagājušo gadu ar biju… Nu neko, pajautājam kur autoosta, lai laistu uz Mazirbi un kaimiņiene uz Ģipku.. (Liekas, traki, ka kaimiņienei tik ilgi jāgaida līdz startam… Bet īsti par to nepadomāju, jo satraukums par startiņu).

Liekas tik brīdis jābrauc un jau esam tur… Saņemam numuriņus… Mans numurs 1!!! Paldies, bija patīkami tādu likt sev pie krūtīm!!!

Tad aprunāšanās ar citiem skrējējiem (kā man patīk šī socializēšanās, jo visi cilvēki apkārt ir tik kolosāli, reizēm šķiet, ka skrienu tāpēc, lai man apkārt būtu šādi cilvēki)

Tad jau esam uz starta un dziedam dziesmiņu ar īstu diriģentu – Bēdu manu lielu bēdu! Un starts… Varam skriet… Vejš no aizmugures piepalīdz… Piepalīdz tiešām nopietni… Vējš purina manas skaistuma lietas un visu laiku iepriecina ar savu saulaino izskatu…

11942374_10204778949700062_1072879893_o

(Paldies par foto, Aivars Auniņš)

Skrienu un nemanu ka skrienu ļoti ātri… Varbūt sākumam par ātru.. Bet ir tāds patīkams vieglums kājās… Tāpēc turpinu… Līdz pirmajam kontrolpunktam, tad eju padzerties pie brīvprātīgajiem (ēst vēl negribas, tik padzeros) tālāk, man pievienojas Dzintars no Kandavas, kas pagājušā gadā pavadīja mani 20 km, domāju atkal būs viegli 20 km, jo Dzintars daudz runā un liekas ļoti ātri aiziet kilometri… Bet šoreiz Kolkā jau atpaliek… Aptuveni 10 km noskrējām kopā… Tālāk turpinu viena, bet ik pa laikam ar kādu sanāk paskriet, pa kādam gabaliņam.. Pirmajos km liekas, ka priekšā nav pārāk daudz meiteņu ar basām.. Bet tad mani apdzen Inga Ziediņa, pēc neilga brīža arī Dace Veipa un visbeidzot arī Marta Zumberga… Saprotu, ka neesmu vairs godalgotā vietā, sāku mazliet palaist tempu un skriet lēnāk un baudīt dabu… Visas apdzinušās ir ļoti atrāvušās no manis… Bet tad saņemos un saku, sev nu paskriesim, tad panācu, Daci, bija palikusi lēnāka, un tad arī Ingu… Liekas.. oooo… Man sanāk labi… Spēka gan nav baigi daudz… Kājiņas sāk teikt, ka ir pagurušas un ir sāpīgas pēdiņas, laikam jau temps arī samazinājies… Dacīte mani panāk un apdzen… Un apdzen par krietnu gabaliņu… Bet kaut kā iekšēji priecājos par sajūtu, ka es skrienu… Auskariņi vēl arvien iepriecina ar parādīšanos manā redzes lokā…

Pēdējais kontrolpunkts… Tāds uzmundrinošais kontrolpunkts… Inta Amoliņa un Lāsma Āboliņa mani tā uzmundrina, tāpat arī Gunta… Paldies, milzīgs par uzmundrinājumu!!! Man likās, ka man vairs nav spēka… Patipināju, tiešām lēnu… Dace vairs nav redzama… Tas nozīmē, ka tālu priekšā.. Esmu 3 vai 4 nospriežu… Skatos uz aizmuguri, Inga redzama… Ahhhh… Jāmūk.. Ja esmu 3. tad varu to pazaudēt… Un ziniet, nez no kurienes parādījās spēks… Un nelikās, ka kājas vairs tik ļoti sāp… Skrēju visus pēdējos km… Likās, ka ātri iet km uz priekšu… Pretī skrēja Čingonis… Ahhh.. Super iedeva padzeries un pateica, ka man vē 3 km palikuši.. Saņemos vēl pēdējiem km… Un skrienu… Ik pa laikam uzmetot aci uz atpakaļu… Esmu priecīga, ka km iet tā uz priekšu… Un ieraugu finišu… Esmu sajūsmā… Tūlīt, tūlīt jau būšu galā un varēšu atpūsties. Es to būšu izdarījusi otro reizi un uzlaboju rezultātu… Par veselām 29 minūtēm!!!! Bija plāns 20 minūtes ātrāk, sanāca labāk nekā cerēju… Ar to gan nepietika, lai būtu godalgota vieta, bet biju ceturtā!!! Kolosāls piedzīvojums…

Pēc skrējiena, apgulšanās liekas kaut kas brīnišķīgs un saulenes, bija tieši laikā, lai nespīdētu acīs saulīte… Piestāvēja manam krekliņam… Brīnišķīgas dāvanas…. :)

11960413_10204778948380029_24213762_o

(Paldies par foto, Aivars Auniņš)

Organizatoriem, brīvprātīgajiem un visiem, kas saistīti ar skrējienu… Milzīgs paldies… Brīnumains skrējiens!!! Izjusts ar sirdi, ar pēdiņām un actiņām… Paldies!!!

Pēc skrējiena nespēju saprast, kā esmu varējusi noskriet pēdējos km, ja pēc finiša knapi varu paiet… Ļoti savilkti muskuļi un pēdiņas surstošas, un tomēr tulzniņu ir mazāk nekā pagājušā gadā.

Pēc apbalvošnas steidzamies mājās, lai paspētu vēl lielisko Prāta Vētru redzēt dzīvajā!!! Kaifīgi, koncerts bija superīgs, tik likās ļoti ātri beidzās (nokavējām sākumu)… Kaut arī kājiņas sāpēja, tik un tā varēja izdziedāties līdz… Uuuu… Tas bija brīnumains, lieliskas dienas, nobeigums!!!

Un šodien kāju sāpes nav, tikai pēdiņu surstēšana… Un mazliet potīte ir traumēta… Tāpat esmu priecīga!!!

Trīs ultras pusotrā mēnesī

Lieta tāda, ka par saviem pirmajiem ultramaratoniem katru reizi cītīgi uzrakstīju pa rakstiņam, jo ultras likās kaut kas īpašs. Un šis īpašums jau nekur nav zudis, vēl aizvien man tās šķiet kā īpašs piedzīvojums, ne tikai kārtējās sacensības. Tāpēc nolēmu tomēr saņemties un kaut ko uzrakstīt arī par savām trim pēdējām ultrām, par kurām iepriekš nebiju saņēmies – Višķu 50 km skrējienu, Cēsu 80 km taciņskrējienu un, protams, 2. Baltijas Baso pēdu ultramaratona 53 km desojienu.

Šoreiz viss vienā rakstā, enjoy – http://oreman.wordpress.com/2014/09/05/tris-ultras-pusotra-menesi

P.S. Neskatoties uz pilnīgu un absolūtu (un faktiski arī totālu) nomaldīšanos Cēsu apkārtnē, kefīra kauss man vēl joprojām aktuāls!