Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

PČ taku skriešanā (Jānis Kūms)

 Latvijas izlase atklāšanas parādē ar MINT print sarūpētām parādes formām.

Latvijas izlase atklāšanas parādē ar MINT print sarūpētām parādes formām.

Pagājis nedaudz vairāk kā mēnesis pēc mana šī gada svarīgākā starta. Laiks uzlikt kaut ko arī uz papīra, lai no pieļautajām kļūdām varētu mācīties uz priekšdienām.
PČ taku skriešanā šogad norisinājās Portugālē. Distance relatīvi īsa (44km) un ar mazu vertikālo kāpumu (2125m). Tā kā janvārī lielāko un grūtāko distances daļu biju izskrējis, tad ļoti labi zināju, kas mani tur sagaida un gatavošanās procesu pēc 10milas stafetes aizvadīju diezgan labu. Praktiski visus galvenos treniņus biju izpildījis un pēdējo divu nedēļu ātruma darbu arī veicu ar progresējošu līkni. Likās, ka PČ esmu sagatavojis ļoti labi, bet beigu beigās sanāca kārtīga izgāšanās. Kāpēc tā?! Par visu pēc kārtas, bet pa priekšu par pašu PČ skrējienu.

Uz Portugāli devāmies pietiekoši laicīgi, ierodoties dzīvošanās vietā trešdienas vakarā un pat paspējot uz vakariņām. Pilsētu Coimbru nedaudz biju iepazinis jau iepriekš, jo savā pirmajā braucienā uz orientēšanās nometni Portugālē tālajā 2010. gadā biju šajā pilsētā dzīvojis un tā mani ar neko īpašu pārsteigt nevarēja. Pēdējās dienas pirms starta aizritēja diezgan relaksētā gaisotnē (varbūt pat pārāk), bet galvenos uzdevumus, kas bija vēl jāizdara, arī īstenojām par 100%. Ceturtdiena pagāja ar trases pēdējā noskrējiena iepazīšanu no Gondramaz ciematiņa līdz Espinho un atpakaļ. Pirmās pazīmes, ka kaut kas varētu neizdoties šajā PČ, bija manāmas šajā treniņā, jo nevis jutos saguris, bet jutos reāli vājš. Sevi mierināju ar domu, ka arī citreiz pirms mačiem organisms ieiet tādā kā saudzējošā režīmā, lai taupītu enerģiju, bet maču dienā pēc iesildīšanās “atverās”. Sevi mierināju ar domu, ka tas būs tieši tāpat! Kas vēl liecināja, ka īstenībā būs ziepes?! Mans progresējošais klepus. 25.maijā, kad notika Inov-8 trail race, es samērcēju kājas, nedaudz nosalu un dabūju kakla sāpes, kas vēlāk pārgāja iesnās, bet tieši otrdienā pirms izbraukšanas uz Portugāli sāka kasīties kaklā…krekšķis progresēja un diezgan pamatīgi traucēja skriešanai, bet es atkal cerēju, ka siltais laiks Portugālē palīdzēs ātri tikt veselam. Izrādījās, ka karstuma vilnis no Portugāles ir aizgājis, un tur bija krietni vēsāks nekā Latvijā, toties skriešanai tas bija daudz derīgāk… Nekādus īpašos medikamentus nelietoju, bet centos kaklu nomierināt ar tam paredzētām sūkājamām tabletēm. Piektdien no rīta ar Didzi izskrējām īsos kāpinājumus, un tad priekšā bija atklāšanas parāde. Pasākums ne pārāk garš, toties laikapstākļi diezgan mainīgi – silta saulīte, lietus piles, vējš un atkal saulīte. Atlikusī dienas daļa tika veltīta atpūtai, tehniskās informācijas apkopošanai un inventāra sagatavošanai. Mentāli joprojām biju nobriedis cīnīties un izdarīt maksimumu. Skatoties prognozētu uzvarētāju laiku 3h45min, saliku savu laika plānu uz 4h25min. Plāns bija nezaudēt uzvarētājam vairāk kā 40min!

Sestdiena – starta diena. Cēlāmies 6:00, devāmies paēst brokastis, kas man īsti neizdevās, jo kaut kā īsti negribējās neko no brokastu piedāvājuma. Iespējams, ka tas bija tāpēc, ka iepriekšējās dienās bija ļoti daudz ēsts un vēders vēl nebija iztukšojies no iepriekšējām vakariņām. Pēc tam jau organizatoru transports uz starta pilsētu Miranda do Corvo. Neliela panīkšana, iesildīšanās un 9:00 starta šāviens. Šoreiz biju ņēmis vērā to, ka uz starta koridoru jāiet nedaudz agrāk, lai bez stresa izietu ekipējuma pārbaudi un tiktu krietni tuvāk starta līnijai. To veiksmīgi realizēju un savas 10min varēju mierīgi gaidīt startu.

Pirms starta apņēmības pilns.

Pirms starta apņēmības pilns.

Starts – CP1 Vila Nova – 7,1km; 280+m.
Pirmie 7km plānojās diezgan ātri, jo  kāpuma metru maz, daudz jāskrien pa samērā lieliem ceļiem/takām. Pirmā aplaušanās notika jau šeit, jo šo posmu iepriekš nebiju veicis un nezināju, ka viena daļa iet gar mazu upīti, kur taka ir tik šaura, ka apdzīt nebūs iespējams. Kopumā mans skriešanas temps bija atbilstošs tam, kā biju to plānojis, bet bažas radās par to, ka katrs solis burtiski ir jāizspiež no sevis, nevis tie paši ripo. Parasti tā notiek distances beigās, bet šeit es par to jau domāju no paša starta šāviena. Tas katrā ziņā neliecināja par ko labu. Nospraustais laika mērķis uz CP1 bija 32′. Apkārt ļoti daudz skrējēju. No latviešiem redzu sev priekšā Kristapu Magoni, kādu laiku skrienam kopā arī ar Artūru Vadzi. Neredzu Didzi, bet pieļauju, ka viņš noteikti ir man priekšā, jo viņam šāds sākums ir kā radīts. Ar mani kopā skrien arī daži stipri džeki, pie 5km esmu kopā ar Portugāli, kurš finišēja 10.vietā.. Tuvojoties pirmajam CP, redzu, ka esmu nedaudz aiz laika plāna, bet tā kā neplānoti iestrēgu aiz lēnāku skrējēju muguras šaurajā takas posmā, tad īpaši nepārdzīvoju. Nezināju, ka priekšā man ir viena dāma, kas, kā beigās izrādījās, bija arī dāmu uzvarētāja.
Kāpumā pēc CP1 vēl smaidu.

Kāpumā pēc CP1 vēl smaidu.

CP1 Vila Nova – CP2 Senhora Da Piedada – 8,8km; 620+m.
Šo posmu biju veicis treniņā nākošajā dienā pēc Louzantrail 44km un 3000+m pieveikšanas. Zināju, ka posms nav īpaši smags, izņemot to, ka agrā pavasarī noskrējiens uz kontrolpunktu bija mega tehnisks, jo lielākoties viss bija slapjš un akmeņi slīdēja. Praktiski šis posms sastāvēja no divām daļām – kāpums un noskrējiens. Kāpumā nejutos olimpiski, garām palaidu 3 dāmas, kuras kustējās raitāk par mani. Nākošā problēma sākas ar vēderu – tas iestājās pozā un negribēja ņemt pretī nekādu želeju. Bija sajūta, ka vēdera darbība ir apstājusies. Iespējams, ka šīs bija sekas iepriekšējo dienu “rīšanas” festivālam, kurā tika apēstas ļoti daudz un dažās kūciņas, jo Portugāļi bija izdomājuši sportistus lutināt ar ļoti plašu kūciņu izvēli. Vienīgā cerība atjaunot vēdera darbību bija CP2, kur tiktu pie coca-colas. Tuvojoties kāpuma augšai, sajūtas nedaudz uzlabojās un noskrējienā uz kontrolpunktu beidzot sāku atvērties. Sāka parādīties sajūta, ka beidzot varēšu skriet. Neskatoties uz lēno sākumu un mokošajām sajūtām, CP2 ierados veselas 11′ ātrāk kā biju plānojis. Kā izrādījās, tad visi šo posmu skrēja ātrāk kā bija plānots un principā šis bija posms, kurš ietekmēja arī organizatoru plānoto uzvarētāju laiku par tām pašām 10′. CP2 mūs visus sagaidīja Alma, kas bija uzklājusi galdu. Apēdu pāris apelsīnus, pasūdzējos, ka vēders nesadarbojas ar mani, izdzēru divas glāzes kolas. Noskaidroju, ka priekšā ir trīs latvieši (Didzis 3-4′, Kristaps 2′, Artūrs 1′ robežās). CP2 pieļāvu nākošo kļūdu – tā kā beidzot jutos daudz maz normāli, tad līdzi nepaņēmu sajauktu sāļu ūdeni, pat nepadzēros to. Tas vēlāk atspēlējās un kā vēl!
Pēc CP2 bija līdz šīm labākais fanu atbalsts, kuru esmu piedzīvojis taku skriešanā.

Pēc CP2 bija līdz šīm labākais fanu atbalsts, kuru esmu piedzīvojis taku skriešanā.

CP2 Senhora Da Piedade – CP3 Mestrinhas – 12,9km; 900+m. 
Arī šo posmu biju veicis treniņā un tas man kopumā likās perfekti radīts man. Tehnisks sākums pret kalnu, kur īsti skriet nebija iespējams, bet pēc tam līdz pat pašam kontrolpunktam bija apvidus, kas atgādināja Līgatnes Stirnu Buku. Bez stāviem kalniem un praktiski viss skrienams ļoti labā tempā. Treniņā to mēs tā arī bijām realizējuši un to pašu es gaidīju, ka atkārtošu PČ. Pirmajos 4km pēc CP jutos tik tiešām labi. Pametot CP, pamatīgi uzlādēja sanākušie skatītāji, kas atbalstīja tik pamatīgi, ka bija sajūta, ka skrienu leģendāro Zegama skrējienu. Ļoti ātri noķēru Artūru, kurš teica, ka viņam uz augšu galīgi neiet, pa līdzeno un uz leju vēl varot paskriet. Sākoties nākošajam nelielajam kāpumam, Artūrs no manis atpalika un es sev priekšā ieraudzīju Kristapu. Diezgan ātri sadzinu rokā arī viņu, kurš pasūdzējās, ka jūtas pilnīgi tukšs. Ātri vien arī Kristaps iepalika, un es biju iesēdies astē vienam polim, kurš diezgan spēcīgi tipināja uz augšu, un man viņa ritms patika. Tuvojoties kāpuma beigām, tas palika diezgan lēzens un te atkal parādījās mans vājums. Es nespēju skriet lēzenā kāpumā. Noskrieta bija gandrīz puse distances. Sākumā vēl centos, bet, kad no aizmugures man pienāca klāt Ruth Croft no Jaunzēlandes (beigās finišēja 2.vietā) un Silvia Rampazzo no Itālijas, ātri vien nācās dot viņām ceļu. Un tad es arī salūzu – no skriešanas pārgāju soļos. Garām sāka skriet diezgan daudz sportistu, to skaitā arī aizvien vairāk dāmas. Centos sevi motivēt, bez biju demotivēts. Vēders turpināja protestēt, un uz priekšu sevi virzīt nācās tikai ar pierunāšanu. Motivēju sevi ar to, ka pēc virsotnes praktiski vairāk uz augšu izteiktu kāpumu nebūs, tikai neliels kāpums pēc CP3. Sasniedzot kalna virsotni, piestāju uz zaļo pieturu. Garām paskrēja Kristaps, kurš bija iesēdies labā vilcieniņā un es, ilgi nedomājot, arī iesēdos šī vilcieniņa astes galā. Ritms man patika un noskrējienā centos drusku relaksēties, kas maksāja ar to, ka pamatīgi nomaucos un atsitu labo īkšķi. Nu cik var! Kārtēja samaksa par savu paviršību. Un no šī brīža man pilnvērtīgi uz leju skriet traucēja labais īkšķis…Vienā no noskrējiena posmiem Kristaps neveiksmīgi pagrieza potīti, tik nosakot, ka šī jau bija otrā reize. Šis bija posms līdz CP, kur organizatori nez kāpēc bija izdomājuši, ka laiku nefiksēs viss CP, bet laika kontroli bija uzlikuši 2km pirms CP. Līdz ar to viss laika plāns nobruka, jo bija jāsāk rēķināt galvā, kas pie noguruma fona nebija īpaši labākā nodarbe. Tuvojoties CP, atspēlējas visas šajā pasākumā pieļautās kļūdas ar uzturu – kārtīgi nepaēstās brokastis, vēdera problēmas un tas, ka CP1 nepaņēmu savu sagatavoto sāļo dzērienu. Burtiski km pirms CP burtiski izslēdzos. Skrējām vienā bariņā 4 latvieši, jo no aizmugures bija pienācis arī Ainārs Kumpiņš, kurš tik apjautājās, vai ar mani viss labi, jo izskatoties diezgan bāls. CP3 sasniedzu burtiski soļojot, bet zināju, ka man vēderā ir jāieliek cieta pārtika, jāsadzeras kola un tad es atdzīvošos, lai varētu vismaz finišēt šajā PČ. CP3 biju ieradies nu jau ar 3′ deficītu pret plānoto laiku, tātad šajā etapā biju pazaudējis 14′ pret savu laika plānu. CP ēšanas punktā izpaudos diezgan pamatīgi, pavadot tur gandrīz 3′. Kristaps, Artūrs un Ainārs CP jau bija pametuši. Šajā brīdī ballīte varēja arī beigties, jo manu ēšanu bija pamanījuši organizatori un paprasīja, vai gadījumā man nevajadzētu sacensības beigt šeit, ņemot vērā CP pavadīto laiku un manu bālo seju. Es tikai atbildēju, ka paēdīšu un padzeršos, tad būšu gatavs skriet tālāk!
Pēc CP3 varu tikai plātīt rokas un teikt, ka šodien nebūs.

Pēc CP3 varu tikai plātīt rokas un teikt, ka šodien nebūs.

CP3 Mestrinhas – CP4 Gondramaz – 5,3km; 290+m.
Kārtējais posms, kuru biju veicis treniņā. Arī nekas sarežģīts. Uzkāp augšā pavisam nedaudz, noskrien lejā un atkal nedaudz augšā uz CP4. CP3 pametu vēl diezgan švaks, jo ēdiena pārstrādei vajag laiku. Kāpumu tad pievarēju, bet problēmas bija noskrējienā, kurš principā bija nu jau līdz pašam finišam. Katrs solis ar labo kāju beidzās ar sāpēm, jo sasistais īkšķis atspiedās pret apava priekšgalu un neļāva ne tuvu izmantot pēdējo maču trumpi – noskrējienu. Pēc paēšanas CP, jutos diezgan normāli. Vēders arī bija ieslēdzies un nu darbojās uz pilnu jaudu. Tuvojoties CP4, pamanījos vēlreiz pamatīgi nomaukties. Šis kritiens bija īpaši jaudīgs, jo pamanīju, ka uz ceļa stāv skatītāji un izdomāju sakārtot savu cepuri, lai izskatītos nedaudz labāk, nekā patiesībā. Un tajā brīdī attapos, ēdot Portugāles kalnu smiltis. Labi, ka īpaši neko nesasitu. Pašam sanāca pasmieties, jo skatītāji prasīja:” Are you OK?” Uz ko es atbildēju, kas tas bija mans triks priekš viņiem. Ņemot šo visu vērā, es CP4 ierados tikai 5′ aiz sava laika plāna. CP arī ilgi neuzkavējos, padzēros kolu un salēju ūdeni uz galvas.
Gondramaz - cenšos skriet.

Gondramaz – cenšos skriet.

CP4 Gondramaz – Finišs – 10,3km; 60+m.
Tā kā pusi no pēdējā posma bijām noskrējuši treniņā, tad principā man bija iespēja vēl atgūt laiku, bet ne šajos apstākļos, kad noskrējienā varēju tikai skriet ar vienu kāju. Un tas tā tracināja! Centos kaut kā kulties uz priekšu, bet nu uz leju negāja. Labā kāja negribēja, ka lieku īkšķi uz leju. Labi, ka pēdējie 5km bija praktiski taisni un te nu mēģināju vēl skriet, cik nu varēju. Par to, ka mēģināju skriet, liecina arī km laiki (4:26; 4:15; 4:49; 5:23; 4:24). Lēnākais km bija pēdējā nelielajā kāpumā, kuram motivāciju uzskriet neatradu. Šajā posmā nezaudēju nevienu pozīciju un pat izdevās apsteigt vienu dāmu. Beigās savam laika plānam zaudēju 13′ (finišā 4h:38min:19sek), bet, ņemot vērā, ka ceļš uz CP2 prasīja par 10′ mazāk praktiski visiem, tad īstenībā manam optimālajam finiša laikam bija jābūt 4h15min. Šo rezultātu izskrēja Didzis, un es uzskatu, ka tas ir labs rezultāts, par ko liecina ITRA reitinga punkti. Izcils skrējiens būtu bijis zem 4h10min, perfekts skrējiens – finišēt pirms pirmās dāmas.
Atklāšanas parāde ar MINT print sarūpēto parādes formu. No vairāku valstu pārstāvjiem saņēmām komplimentus, ka formu dizains un krāsas ir ļoti skaistas!

Atklāšanas parāde ar MINT print sarūpēto parādes formu. No vairāku valstu pārstāvjiem saņēmām komplimentus, ka formu dizains un krāsas ir ļoti skaistas!

Pēcgaršas pēc šī PČ nav vispār. Ir tikai secinājumi par pieļautajām kļūdas. Pieļautā kļūdu virkne pēdējās 2 nedēļās pirms PČ sabojāja visu ieguldīto darbu un principā rezultējās ar to, ka nestartēju arī Monblāna maratona 23km distancē jūnija beigās, jo biju spiests iziet antibakteriālo kursu (izdzert antibiotikas, jo viss šis beidzās ar deguna blakus dobumu iekaisumu).
Kļūdas:
* Man pēc slimības pirmajām pazīmēm bija jāmet miers un jātiek uz kājām, bet es turpināju trenēties pēc plāna, skriet plānotos intervālu un tempa treniņus, kas vēl vairāk nosēdināja manu imunitāti, t.sk. nevajadzēja skriet Amber race swimrun taku skrējienu, kurā es jutos ļoti spēcīgs, bet startēju ar kakla sāpēm un iesnām.
* Kūciņu maratons pirms PČ. Nedrīkst mainīt ēšanas paradumus tikai tāpēc, ka par to ir samaksāts un teiksim tā – tas tagad ir par brīvu, tad nu es varu izpausties.
* Kārtīgu brokastu nepaēšana 3h pirms starta, kas jau ir sekas iepriekšējai kļūdai.
* Minerālu-sāls dzēriena nepaņemšana CP1.
* Nekoncentrēšanās visas distances garumā, kas beidzās ar diviem kritieniem un sasistu labo īkšķi, kas traucēja noskrējienos. Taku skriešanā koncentrēšanās ir jāsaglabā no starta līdz finišam, t.sk. arī līdzenos posmos!
Galu galā finišā man absolūti bija 159.vieta no 363 dalībniekiem, kas finišēja. Priekšā palaidu 24 dāmas, kas ir diezgan apkaunojuši! Ceru, ka pieņemšu pieļautās kļūdas un izmantošu tās izaugsmei, nevis nolikšu plauktiņā un pieļaušu atkal…
Paldies visiem, kas atbalstīja un palīdzēja nokļūt Portugālē!
Finansiāli – Apes novada domeGaujienas pagasta pārvalde.
Inventārs un apavi – OSveikals.lvInov-8.
Kompresijas apģērbs – Compressporttakusports.lv.
Latvijas izlases skriešanas forma – MINT print.
Sporta uzturs – Isostar.
Laika atskaite, vertikālie metri – Suunto.
Taku skriešanas komanda Stirnubukā – pulsometrs.lv / SOS bērnu ciemati.

Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

4 komentāri rakstam PČ taku skriešanā (Jānis Kūms)

  • Juve Juve

    “Priekšā palaidu 24 dāmas, kas ir diezgan apkaunojoši!”

    khm.

  • Foršs apraksts, kļūdas pieļauj arī tādi taku skriešanas meistari kā Ronimoiss, tā ka degunu augšā un gaidīsim nākamajās gonkās :)

  • .Linda .Linda

    Skarbi, bet tā krājas pieredze…
    Cepums par atklātību! :)

  • maffija maffija

    Nākamreiz skrien vien ar to žiglo dāmu un būs izcili ;)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.