Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

“God damn Brexit”, jeb kā es izskrēju no Eiropas Savienības

Titul

Ir 31.janvāris un ir Lielbritānijas pēdējā diena Eiropas Savienībā. Pavisam neliela „slimnieku”  grupa 217 cilvēku sastāvā Britu salās šo dienu „atzīmē” nedaudz savādāk kā pārējā pasaule. Ir klāt Lielbritānijas grūtākais ultramaratons jeb „Arc of attrition 2020” (AoA).

Kā paši organizatori raksturo šo sacensību, tad AoA ir ekstrēmas ziemas skriešanas sacensības 167 kilometru garumā ar 4720 kāpuma metriem, gar ārkārtīgi bīstamo Atlantijas okeāna piekrasti no pilsētas Coverack līdz pilsētai Porthtowan. Sacensības notiek sarežģītos ziemas apstākļos, kur vidējais nefinišējušo dalībnieku skaits sastāda 54%.

Lasīt tālāk.

Prāgas piedzīvojumi jeb Pražská stovka.

Ar skatu uz Vyhlídka Máj

Ar skatu uz Vyhlídka Máj

Ir 2012.gada decembris.

Vēl nebija pievarēts šī gada pirmais kalnu skrējiens, kad tika kalti jauni plāni par šī gada trešo kalnu skrējienu Prāgā – Pražská stovka, jeb vienkāršā valodā runājot – par Prāgas simtiņu decembrī. Lasīt tālāk.

Septiņi Vecgadi

Capture

Tradīcijas manī vienmēr izraisījušas divējādas sajūtas – no vienas puses tā ir tāda drošības sajūta, stabilitāte, piesaiste kaut kam, jo vienmēr zini, ko darīsi konkrētā laikā un vietā, zini, kas tur notiks, un tev ir sajūta, ka piedalies notikumā, kas ir lielāks par tevi, par paaudzēm, par visu citu mainīgo ikdienas ritmā.

Bet no otras puses man vienmēr pakausī ir bijis jautājums – kāpēc es piedalos kādas tradīcijas turpināšanā? Kāpēc mēs katru gadu turpinām vienu un to pašu, kas varbūt ir iesācies pavisam nejauši un jēgpilni, bet vienā brīdī kļūst vienkārši par rutīnas lietu un vairs tajā nemeklējam jēgu un neuzdodam jautājumu “kāpēc tieši šādi?”, un turpinām to darīt tikai tāpēc, ka tā esam darījuši iepriekš.
Lasīt tālāk.

24 stundas

80834045_2215844581850042_7480355608126816256_n

Ieelpa, izelpa. Rokas ir sasprindzinātas, un uz apakšdelnām izspiežas asinsvadi. Piegājiens beidzies, rūpīgi tiek nolikts svaru stienis, un viegli novibrē telefons. Pienākusi ziņa no Matīsa, kuru lasot mana sirds sāk pukstēt straujāk. Latvijas izlase? Pasaules čempionāts? Uzreiz saprotu, ka šo garām laist nevarēs. Sākumā gan mēģinu izturēties piesardzīgi, bet sirdī jau biju izlēmis, ka mēs dosimies uz mazo Francijas pilsētiņu Albi. Satraukums, protams, pamatīgs. Pirmo reizi dzīves laikā man ir iespēja pārstāvēt Latvijas izlasi. Tomēr uzreiz nākas nolaisties uz zemes. Lasīt tālāk.

Madeira 2019

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu

To, ka šogad ziemā nebūs nekādas Kanāriju salas, jau zināju pērn pēc finiša. Tāpēc Daces provokācijai vasarā par to, kura no mums ātrāk finišēs tajā trakajā skrējienā, nepadodos. Nav jau tā, ka es tur negribētu atgriezties, es gribēju pērn un gribu aizvien, bet ne šogad. Taisnības labad jāsaka, ka janvāra vidū pavisam nedaudz pietrūka, lai es pamestu visu pusratā, apmaksātu TGC360° dalību, nopirktu aviobiļetes un pazustu nekurienē uz nedēļu. Mani no tā paglāba ziema, sniegs un distanču slēpošanas sacensības.   Lasīt tālāk.

Mozart 100, 2019

Louzan Trail vienā bildē.

Louzan Trail vienā bildē.

Līdz domai par startēšanu Mozart100 nonāku vēl ziemā. Esot sacensībās Portugālē, pētu kalendāru atlikušajam gadam un atrodu brīvu nedēļas nogali jūnijā, un no visām iespējamajām sacensībām tieši Mozart100 uzrunā visvairāk. Tas ne tikai ir Pasaules tūres posms, bet arī notiek valstī, kuras Alpi man ir ļoti tuvi, un notiek reģionā, kur man vēl nav gadījies būt. Uzrakstu organizatoriem un jau drīz esmu dalībnieku sarakstā. Ceļš līdz Mozart100 nav vienkāršs un te man laikam jāveic palielāka atkāpe, galu galā, pēdējo reizi par sacensībām esmu rakstījis pagājušā gada oktobrī, bet pa vidu ir noticis ļoti daudz. Lasīt tālāk.