Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Siguldas kalnu maratons 2012 (ar sniegu)

Atvainojos visiem, ka nācās mani tik ilgi gaidīt finišā. Nebiju rēķinājies ar to, ka katrā aplī trases grūtības līmenis pieaugs un katram nākošajam vajadzēs par pusstundu vairāk kā iepriekšējam. Kompensācijai maza atskaite.

Как я докатился до такой жизни?*

* — Kā es nolaidās uz šādu dzīvi? (c) Gūgles transleiteris

Gada plāns bija piedalīties pēc iespējas vairākās Noskrien reitinga sacensībās. Viļņas 100niekam jūlijā nebiju gatavs un jau pirmajā skriešanas gadā braukāt pa ārzemju mačiem ir par dārgu. Jāatstāj arī kaut kas nākošajam gadam. Ārzemes tomēr sanāca paskriet. NikeRigaRun treniņos nopelnīto braucienu uz Stokholmu izmantoju dalībai Hellasloppet.
Par Siguldas kalnu maratonu (turpmāk – SKM) vienīgās šaubas bija par distanci — 33 vai 55 km? Sākumā saprāts ņēma virsroku un pieteicos uz 33 km. Bet tad uzzināju, ka medaļas dos tikai 55 km un jau nākošajā dienā lūdzu laumiic izmainīt pieteikumu.

Priekš kam šitā mocīties?

Pagājušogad izstaigāju 95% no īsā 11km apļa ar fotoaparātu rokā. Tāpēc nebija pārāk lielu ilūziju par šo Siguldas zelta rudens izklaidi. Artūra Veica intervijā izlasīju:
“Gatavojoties Monblānam, galvenais akcents ir sagatavoties skriešanai pa stāviem kalniem. Noteikti vajag aizbraukt uz Siguldu paskraidīt pa serpentīna ceļu. Augšā noteikti vajadzētu skriet, lejā pa asfaltu ātri skrienot gan var sačakarēt visu ko. Un uzsvaru vajadzētu likt, nevis skrienot garos gabalus pa asfaltu Rīgā, bet mēģināt paskriet pa kalniem augšā lejā. Man bija treniņi, kad aizbraucu uz Siguldu, un to pašu serpentīna ceļu augšā lejā noskrēju desmit reizes.”
Gribējās arī nedaudz uztrenēt lejā skriešanu, lai nav jārāpo atmuguriski no kalna lejā, kā daži to izpildīja pagājušogad uz Kaķīškalna. Tāpēc matiss piedāvājums trešdienu vakaros paskraidīt pa Krimuldas serpentīnu bija kā kulaks uz acs. Arī trīskārtēja jaunās trases izskriešana ar karti rokā stiprināja pārliecību, ka nebūs jau tik traki.

Priekšspēle

No rīta slidinoties pa apledojušo asfaltu līdz Brīvības ielai, liekas, beidzot sapratu, kāpēc tauta panikā pirka naglenes. Gaidot eees sudraba limuzīnu, klusi sevi mierināju, ka arī mani Asics Lahar 3 GTX nav nemaz pats sliktākais variants. Piebrauc auto ar eees, dzinchathegreat un treneris iekšā un vairs nav laika domāt drūmās domas. Pa ceļam vēl uzņemam GunaO un ceļojums var sākties. Pa ceļam uzēdam otrās brokastis. Izrādās, ka mana brokastu un sacensību ēdiena izvēle — šerbets ir visai populāra. Līdz Siguldai vēl paspējam iemācīties dažus vārdus no kādas Sound Poets dziesmas:

Siguldas svētku laukumā valda rosība un liekas, ka esmu iemaldījies mazohistu ballītē. Visi mirdzošām acīm raugās pār kalna malu un priecīgi berzē rokas. Viens rāda uz sniegu un jautā: “Vai varētu būt vēl krutāk?” Otrs atbild: “Protams! Varēja būt kā vakar — sniegputenis, krusa un pērkona negaiss.” http://twitpic.com/b8fmlo Vēl jāpaspēj nolikt mantu maiss starpfiniša zonā un tad jau varēs lēnām doties lejā pa Ziediņa trasi starta virzienā. Maisā – divas dzeršanas pudeles un divi termosi, no kuriem uzpildīt dzeršanas sistēmu, kopā 3,2 litri Ultima Replenisher ar apelsīnu garšu. Tad vēl paciņa ar šerbetu, pieres lukturis un biezais džemperis, ko pārvilkt pēc finiša. Uz muguras Camelbak Octane XCT ar trīslitrīgo “plaušu”, kurā šļankājas divi litri dzēriena. Mugursomas kabatās pieci šerbeta gabaliņi – ēšanai pa vienam pēc katra dzeršanas punkta + viens rezervē un četras magnija ampulas – divas man un divas chingonam no Babītes. Tad vēl visādi sadzīvē noderīgi sīkumi – karte, telefons, ibumetīns, pāris lati, leikoplasts, otrs pulsometrs, rezerves baterijas lukturim, rezerves baterija pulsometra jostiņai. Izlasīju http://www.santjagocels.lv/?p=591 “visas bailes, visi “what if?” ir salikti somā, tāpēc tā ir tik smaga”. Manas bailes svēra apmēram 3,5 kg. Diez kur chingons, ka viņu nekur nemana? Izrādās viņš aizskrējis iesildīties līdz serpentīna barošanas punktam, lai noliktu tur savu dzēriena pudeli. Nu nekas – gan jau pirms starta vēl satikšu. Tikai vēlāk trasē atcerēšos, ka varēju taču chingonam piezvanīt. (facepalm)

1. aplis

Optimistiskais plāns – 3 stundas, pesimistiskais – 3,5 stundas.
Pēc starta signāla visi aiznesas. Cenšos nepārķert startu, bet vienalga augšā tieku apmēram piecās minūtēs. Tagad, pētot Endomondo un Garmin grafikus, sanāk kā tās bijušas sešas minūtes, bet viņu precizitāte ir ar divu minūšu soli. Kā jau tika iepriekš prognozēts, pirmais korķis ir pie slimnīcas noskrējiena Lakstīgalu gravā. Neskatoties uz korķi, tur izdodas dažus apdzīt un vēl dažus uz Gaujmalas taciņas. Nākošais korķis uz Kaķīškalna, bet augšā iet ļoti ātri un ar augstu pulsu. Lejā no Ķeizarkrēsla arī bez bremzēm – pat iedomāties nevar, kā te izskatīsies nākošajos apļos! Augšā uz Ķeizarskatu bez problēmām, lejā pa sānisko slīpumu gan ne tik ātri – spēcīga sānslīde. Dzirdināšanas punktā paskrienu garām elie. Pa ceļam uz Kājnieku tiltu var atkal ieskrieties un pārmīt kādu vārdu ar blakusskrējējiem. Pie Velnalas klintīm dažas 14 km meitenes joko: “Slimnīcai jau esam garām, bet uz kapiem pašu spēkiem tiks tikai stiprākie.” Kritenes bebra taka slīkst dubļos, bet tāda tā bija arī treniņos – nekādu pārsteigumu. Pagrieziens no lielās pļavas uz augšu ir labi pamanāms un taciņa jau kārtīgi iemīdīta. Vidējā taka ar daudzajiem tiltiņiem ir mazliet dubļaināka kā parasti un tiltiņi zem sniega slēpj savus cauros zobus. Takas galā pirms serpentīna Ing_a ar fotoaparātu – jāsmaida!

Reversajā kustībā uz serpentīna pasveicinu dažus paziņas. Pie Vikmestes pilskalna uz leju vairs neiet tik naski. Pamatīgi slīd un var tikai nobrīnīties par “pašnāvnieku šortkatiem” stāvās taciņas līkumos. Tepat arī viens no resnajiem kokiem, zem kuriem jārāpo pa apakšu. Šis ir viskrutākais, jo procesā tiek samērcēts gan vēders, gan degungals. Ohō, forši! Pie pašām Krimuldas pilsdrupām augšā jākārpās pa gravu nevis taciņu ar pakāpieniem. Aidā lejā pa serpentīnu un pāri Gaujas tiltam. Vēlāk, skatoties bilžu albumus, pamanu, ka visi ir skrējuši pa brauktuvi, tikai es kā idiots malos pa kunkuļaino sniegu uz trotuāra. Pie trepītēm uz Siguldas pilskalnu pirmais lielais pārsteigums – jāskrien ir augšā Krusta kalnā nevis kā treniņos taisnais ceļš pa Gaujmalu līdz Paparžu gravai. Augšā iet raiti, lejā… OMG! Kaut kā lēnām un pamazām dūšīgi visur pieturoties notipinu uz leju pirmo slīpumu. Tad mani panāk elie, kas notupstas uz papēžiem un nošļūc kā no slidkalniņa – man lielas acis! Es tā nemāku, tāpēc šļūcu uz dibena. Cerams, ka neviena sakne bikses neuzšķērdīs. Tālāk jau pa ierasto maršrutu līdz Kropotkina kapiem un tad jau var mazliet paskriet līdz Gleznotāju kalnam. Trepītes lejā uz Kraukļa aizu tikpat stāvas kā parasti, tik nedaudz vēl papostītas. Tagad vēl augšā gar Satezeles kanjonu un seko plakanais posms pa Līvkalna ielu. Skrienot garām dzirdinātavai atceros, ka jāapēd kārtējais šerbeta gabaliņš. Vēl mazais līkums pa dīvaino mežu ar ķinķēziņiem un pie Siguldas pilsdrupām pēdējais lejupceļš. Tad ātrais posms līdz starta kalnam. Starta kalnā tieku augšā apmēram astoņās minūtes, apļa laiks 03:25:23.60 – bīstami tuvu plānam B. Laikam pārsteigums ar Krusta kalnu būs pie vainas.

2. aplis

Optimistiskais plāns – 3,5 stundas, pesimistiskais – 4 stundas.
Pitstopā ieraugu elie, tātad vēl ir cerības viņu noķert. Noņemu dzeršanas sistēmu, lai uzpildītu. No diviem litriem palicis puslitrs. Sasodīts! Ar slapjiem cimdiem nevaru atskrūvēt termosu. Labi, ka blakus ir onka, kas palīdz. Papildinu šerbeta krājumus, izdzeru magnija ampulu un chingonam domātās nolieku maisā – nav ko staipīt līdzi lieku smagumu. Tā, tagad vēl tikai vitamīni un varēs doties. Vitamīnu tabletēm vajag kaut ko uzdzert. Tepat blakus taču ir dzeršanas punkts – to vajag izmantot! Kamēr baudu remdenu tēju, dzeršanas punktā parādās laumiic. Ja tagad pasteigšos, varbūt viņa mani nepanāks. Es vēl nezinu, ka laumiic ir tikko izstājusies. Nūjas rokā un aiziet! Pēc Endomondo datiem sanāk, ka esmu pavadījis pitstopā desmit minūtes! Joprojām nesaprotu, ko es varēju tur tik ilgi sadarīt?

Esmu pamatīgi atdzisis un vējā salst pirksti gan sviedros un dubļos izmirkušajos cimdos, gan sasvīdušie kāju pirksti pagaidām vēl nepiesmeltajos goretexa Laharos. Nu kāpēc? Kāpēc es maiņas cimdus atstāju mugursomā mašīnā? (facepalm) Pirms slimnīcas dāmīte augstpapēžu zābakos mēģina noturēt aizgūtnēm rejošu baltu mīluli neliela teļa izmērā. Pie sevis klusi domāju, kā pareizi turēt nūjas gadījumā, ja mīlulim izdosies izrauties. Skrienot lejā pa Lakstīgalu gravu, viegli sastiepju potīti. Sasodīts! Vakar taču speciāli gāju teipot potīti, lai nekas tāds nevarētu notikt! Tālāk kustos jau daudz uzmanīgāk, kas maksā ne vienu vien vērtīgo minūti. Mani par apli apdzen pirmie līderi. Apbrīnoju kādā ātrumā viņi lido lejup. Liekas, ka viņiem dubļi speciāli neslīd, bet tad dubļi attopas un man slīd dubultā. Pie sevis dungoju Labvēlīgā Tipa dziesmiņu: “dubļi, mani dubļi / pilna mute dubļu”. Nevar saprast, vai hamstringi grib pamazām vilkties krampī, vai vienkārši ciskas nosalušas. Krutās 66° North ūziņas ir piesūkušas ar sviedriem un dubļiem kļūstot tik smagas, ka ne retāk kā reizi stundā jāatpogā dzeršanas sistēma un bikses jāsavelk augstāk uz vēdera. Kaķīškalnā uzkāpjas apbrīnojami viegli. Laikam esmu pārāk atpūties uzmanoties no kritieniem un mežģījumiem. Nokāpiens pie Ķeizerkrēsla ir pilnīgs JTM. Izskatās, ka šīs trepes būs lietojamas ne agrāk kā pavasarī. Augšā uz Ķeizarskatu iet uz urrā. Novērtēju, ka augšup kustos ne sliktāk kā par apli apdzenošie bez nūjām. Lejupiešana gan ir pārāk lēna, jo tagad dubļainas un spīdīgas ir visas iespējamās slīpās virsmas, bet plakanās ir vienkārši dubļos līdz potītēm. Apļa sākumā ielietais siltais dzēriens sistēmā ir jau paspējis atdzist līdz ledus aukstumam. Nedaudz sanāk paskriet līdz Kājnieku tiltam un Velnalas klintīm, bet tālāk jau atkal dziedu: “dubļi, mani dubļi”. No apdzenošajiem mēģinu uzzināt cik vēl ir skrējēju aiz manis, bet saņemu visai pretrunīgas atbildes: “daudzi”, “daži” un slaveno “mmm… nezinu”. Kritenes bebra taka nav īpaši manījusies, tikai dažas laipas vairāk salūzušas un dubļu lauki uzkulti nedaudz dziļāki. Atsākt skriet var tikai lielajā pļavā. Uzrāpšanās no pļavas līdz vidējai takai ir pārvērtusies par jautru atrakciju ar turēšanos pie kokiem, jo neslīdīgās vietas sāk izbeigties. Pa taku ar daudzajiem tiltiņiem nekāda dižā skriešana nesanāk, tagad arī šeit ir vienmērīgi izmīcīti dubļi. Panāku treneri, mani panāk matiss, kurš sūdzas par krampjiem. Atdodu viņam sev taupīto magnija ampulu. Pēc serpentīna, uz Krimuldas ielas mani panāk Ainārs, chingons un laikam Stereotips. Chingonam domātās magnija ampulas esmu pārlicis mantu maisā (facepalm) un šobrīd varu tikai noplātīt rokas. Chingons vēl paspēj pažēloties, ka viņam ir beidzies pat ibumetīns un prom viņi ir. Saprotu, ka man drīz sāks aptrūkties laika un līdz Vikmestes pilskalnam skrienu cik varu. Esmu darījis pareizi, jo burvīgā taka apburtajā mežā ir kļuvusi vēl burvīgāka. Kad tiesnesim lejā pie tiltiņa priecīgi paziņoju, ka mēs tiksimies vēlreiz, viņš pārsteigts atbild: “Nu tu, vecīt, ZB jau!” Pie Krimuldas pilsdrupām zelta rudens baudītāji vulgaris kaut ko neapmierināti tērgā, kamēr es kārpos augšā pa gravu. Nolidoju lejā pa serpentīnu, pāri tiltam un pa kreisi. Pie sevis murminu: “šī ir pēdējā reize, te vairs neatgriezīšos”. Kad tiesnesei pirms trepītēm paziņoju, ka mēs redzamies pēdējo reizi, viņa mani palabo: “Vēlreiz jau atpakaļ skriesi.” Šļukšana no Krusta kalna šoreiz jau izdodas nedaudz veiklāk, bet vēlāk veiksmīgi izmantoju jaunapgūto tehniku ar turēšanos pie vēl nenolauztajiem kokiem. Vispār ir diezgan vientuļi. Tiesnese kapos mani pārsteidz nesagatavotu ar jautājumu: “Vai tu esi pēdējais?” Ceļā uz Gleznotāju kalnu redzu dažus mierīgos iedzīvotājus, bet tā gandrīz vienīgie satiktie dzīvie cilvēki ir tiesneši. Tiesnesis pie Gleznotāju kalna man paziņo, ka man ir ļoti jāpieliek, lai paspētu līdz kontrollaikam astoņos. Paskaidroju, ka kontrollaiks ir līdz deviņiem un man vēl daudz laika. Pretī saņemu veiksmes vēlējumus.
Trepes, trepītes lejup, tiltiņš, trepes, trepītes augšup. No tiesnešiem Satezeles pilskalnā uzzinu, ka aiz manis ir vēl kādi 5-6 dalībnieki un pēdējais no tiem nupat ienācis cilpā, bet priekšējais ir tālu priekšā un viņu noķert nav reāli. Sāk krēslot. Pielieku soli un paspēju izskriet ķinķēziņu mežu pirms satumst pavisam. Redzu, ka otro apli pabeigšu mazliet pāri septiņarpus stundām. Sāk piezagties domas, ka mani starpfinišā varētu noņemt no distances paziņojot, ka trešo apli nepaspēšu izskriet ātrāk kā divarpus stundās. Ai, nu labi – kā būs, tā būs! Starta kalnā uzkāpju apmēram astoņās minūtēs tāpat kā pirmā apļa beigās. Otrā apļa laiks 04:14:33.70, kopējais laiks 07:39:57.30.

3. aplis

Optimistiskais plāns – 2,5 stundas, pesimistiskais – 3 stundas, neviens no tiem nav izpildāms, jo palikušas tikai 2 st. 20 min.
Pirmkārt jānomaina pulsometrs, jo nabadziņš jau visu pēdējo stundu ik pa brīdim atgādināja par savu drīzo nāvi un, kamēr otrs pulsometrs ķers satelītus, varēs izdarīt pārējo. Pirksti galīgi neklausa – vitamīnu maisiņu nākas plēst vaļā ar zobiem. Varbūt aiziet līdz mašīnai un paņemt rezerves cimdus? Bet dzinchathegreat noteikti vēl nav finišējis un mašīnas atslēgas ir pie viņa. :( Apēdu vitamīnus, uzdzerot pārpalikumu dzeršanas sistēmā. Izdzeru magnija ampulu (chingonam jau vairs nevajadzēs). Pienāk Aivars703 un jautā: “Nu kā gāja?” Negribu teikt neko rupju tāpēc klusēju. (Piedod, Aivar! Man tobrīd nebija ne laika, ne patikšanas saviesīgām sarunām.) Saleju pēdējos krājumus dzeršanas sistēmā – remdenu no termosa un ledusaukstu no parastās pudeles, kopā 1,5 litrus. Somas kabatās salieku pēdējos šerbeta gabaliņus, kopā sešus – varēs uzēst kādu arī starp dzeršanas punktiem. Tā! Vēl tikai pieres lukturis un varēs jau doties. WTF? Pulsometrs joprojām nav atradis satelītus. Satelīti atrodas kamēr uzvelku pieres lukturi un dodos pēdējā aplī. Pitstopā pavadītas astoņas minūtes, līdz kontrollaikam 2 st. 12 min.

Skrienot līdz slimnīcai atkal salst roku pirksti. Kāju pirksti vairs nesalst, laikam būs jau atsaluši, cerams bez paliekošām sekām. Ir pamatīga migla un katra izelpa kā milzīgs mutulis aizsedz visu luktura staru. Lakstīgalu gravā atkal nožaujos un saprotu, ka neskatoties uz (pat pārāk) sataupītajiem spēkiem un nevairīšanos no dziļajiem dubļiem, nekāds dižais ātrums nesanāks. Pēdējā kuslā cerība iekļauties kontrollaikā izplēn miglā – divās stundās nonākšu tikai pie serpentīna. Atlikušajās divpadsmit minūtēs izskriet apburto mežu pie Vikmestes pilskalna nav reāli un tad vēl tāds nieks kā aizskriet līdz un uzrāpties starta kalnā. Lukturis dod spēcīgu gaismu, bet vienalga mežs ir nedaudz spocīgs un pēkšņi 20 cm no sejas parādījies zars vai pat nūju lences var sabaidīt. Tiesnešiem arī ir lampiņas un viņus var pamanīt no liela attāluma. Tie tiesneši, kuri pieraksta numurus ir priecīgi, kad paziņoju, ka esmu trīsdesmit septītais. Laikam aiz manis neviena vairs nav un esmu kā zīme, ka viņu darbs ir galā. Pēc Ķeizarkrēsla dabūnu pa pieri ar zaru un pazūd gaisma. Taustu lukturi – ir vietā! Mēģinu ieslēgt – ieslēdzas! Fūūū! (atvieglota nopūta) Tā kā dzeršanas sistēmā dzēriens ir labi atdzesēts, dzirdinātavā jautāju, vai viņu dzēriens ir gana silts. Saņemu atbildi, ka viņiem visu laiku ir bijis tikai auksts. Nu ja, pareizi! Siltie dzērieni ir tālajā punktā pēc serpentīna, bet līdz tam vēl ir kā līdz Mēnesim. Starp citu, ir liels un balts pilnmēness. Skaisti! Šerbets ir dīvaini lipīgs un ar nelielu smilšu piegaršu. Laikam beidzot esmu kritis dubļos arī uz labā sāna, kur somas kabatā šerbets. Līdz Kājinieku tiltam izdodas nedaudz paskriet, bet pie Velnalas klintīm jau atkal atsākas muļļāšanās pa dubļiem. Kritenes bebra takas dubļi nav kļuvuši dziļāki, bet, liekas, ir parādījušās dažas milzīgas peļķes, ko agrāk nemanīju. Lielajā pļavā nonākot esmu priecīgs, ka atkal var skriet. Tiesnesis pļavā jau vāc nost trases marķējumu. Šerbets pat ar smiltīm garšo lieliski! Mīcot vidējās takas dublīšus domāju, kā tas būs, ja mani pie serpentīna noņems no trases. Jācenšas tur nokļūt pirms kontrollaika, jo, tikko būšu iegājis Vikmestes-Krimuldas cilpā, atpakaļ pagriezt mani vairs nevarēs. Bet varbūt labāk piebremzēt un nonākt pie serpentīna pēc kontrollaika? Tiesnesis varbūt būs jau aizgājis mājas un varēšu mierīgi pieveikt trases atlikušo daļu. Nu jā, bet tad finišā nebūs kam atdot čipu un no manis varbūt mēģinās iekasēt 35 latu soda naudu. Nu nē! Čipu tak varēs atdot citu dienu, kaut pa pastu aizsūtīt. Zvana telefons. Nē, tagad es nevilkšu nost dzeršanas sistēmu, lai izvilku no muguras kabatas telefonu un papļāpātu ar kādu, kurš izdomājis uzzināt, ko es daru sestdienas vakarā. Ziniet, es te esmu nedaudz aizņemts! Piezvaniet vēlāk, vai vēl labāk rīt! Pat, ja ir sācies pasaules gals un man tagad ar steigu būtu jāmeklē dators, lai glābtu internetu no pilnīgas iznīcības, to varēs darīt arī mazliet vēlāk. Bet varbūt zvana eees, lai uzzinātu vai tā gadījumā nav mana soma uz viņas mašīnas priekšējā sēdekļa? Likt gaidīt mani līdz desmitiem nebūs godīgi pret līdzbraucējiem. Viņi tur nabadziņi salst kalna galā pilnīgā neziņā un skatās tālumā, tumsā gaidot, kad kundziņam labpatiksies beigt izklaidēties un beidzot vilkties uz Svētku laukumu. Laumiic pirms gada rakstīja, ka Monblānā vissliktākais, kas var notikt ir, ka tiesnesis pienāk un paziņo, ka esi diskvalificēts. Nekad agrāk neesmu izstājies tāpēc nezinu, kā tas ir. Cerams, ka tas nav pārāk sāpīgi un nesākšu raudāt. Tā, vēl pēdējais pagrieziens un tiesneša nav! Urāā! Ak, nē! Tas tomēr vēl nav serpentīns. Pēc īsa brīža beidzot arī serpentīns un tiesnesis ir bargs: “Līdz kontrollaikam palikušas astoņas minūtes. Trase tiek vākta nost. Lūdzu, dodieties pa taisno uz Svētku laukumu, tur jūs jau gaida.” Nu labi, vismaz vairs nav jāmokās neziņā. Skrienot pa serpentīnu, izdomāju nelidot lejā pa taku uz dzeršanas punktu, bet izmest lēzenu līkumu līdz serpentīna beigām. Mani pamana gaismiņa lejā pie dzeršanas punkta un mēģina pasaukt atpakaļ sakot, ka esmu pašāvis garām pagriezienam. Es atbildu, ka viss kārtībā – es pie viņiem neiešu, bet skriešu apkārt ar līkumu. Atkal zvana telefons. Tagad vairs nav tik ļoti jāsteidzas tāpēc ņemu nost sistēmu nu ķeksēju āra telefonu. Hmm… divi neatbildēti zvani no nezināma numura. Atzvanu, tas izrādās dzinchathegreat ar paskaļu trobeli fonā. “Cik tālu esi?” Atbildu: “Esmu pie serpentīna.” Kamēr runājām esmu jau nost no serpentīna uz veloceliņa. Smilšains un lipīgs šerbets ar ledusaukstu sporta dzērienu garšo vienkārši fantastiski! Varbūt kāpt augšā pa trepēm uzreiz pēc tilta līdz gaisa tramvajam? Svētku laukums ir turpat blakus. Tas būs ātrāk, bet tad sagaidītājiem izpaliks šovs ar manu kārpīšanos augšā pa Ziediņa trasi. Šovam ir jābūt! Žēl, protams, ka nedabūšu piemiņas medaļu un punktus Noskrien reitingā, bet diskābelis ir un paliek diskābelis. Pirms tilta, kur sadalās trases, pēdējais tiesnesis vāc nost virzienu norādes. Pēc Gaujas tilta nez no kurienes uzrodas un apdzen kā stāvošu onka gaiši brūnā kreklā garām rokām. Viņš būtu bijis mazajā cilpā un tagad steidzas uz finišu? Varbūt tikai atsildās. Nonākot pie starta kalna, onka brūnajā kreklā ir kaut kur nozudis, bet toties ir dzirdamas pamatīgas gaviles. Padzeros un sāku kāpt augšā. Esmu desmit stundas labi atpūties, tāpēc augšā iet raiti. Atkal zvana telefons, laikam sagaidītāji grib pārliecināties, ka tas tiešām esmu es. Tā ir Inga_K: “Nu kā? Vai esi jau finišējis?” “Nē! Es vēl neesmu finišējis. Grrrrr!” un pārtraucu sarunu. Visstāvākajā slīpumā vēl pamanos pēdējo reizi nogāzties. Tad vēl pēdējie metri un esmu augšā. Tas prasīja apmēram astoņas minūtes – tieši tikpat, cik iepriekšējo apļu beigās. Nu ko, vēl tikai jāatrod kam atdot čipu un varam doties mājup, t.i. uz pirti. Matiss nez kāpēc ved mani uz finiša zonu, pa ceļam skaidrojot, ka neesmu pēdējais, bet noslēdzošais. It kā tam ir būtiska nozīme! Sūda smaka nemainās no tā, kā viņu nosauc. Finišā man paziņo kopējo laiku 10:21:29 un lūdz atdot čipu. Izliekos, ka esmu šausmīgi noguris un palūdzu, lai kāds cits noņem čipu.

Pēcdzīve

Eju uz starpfinišu savākt mantu maisu. Uz mana maisa uzliktas svešas, melnas skrienambikses un šalle. Izbrīnīts veros apkārt, kam lai atdod. Man liek tās mest zemē. Beidzot varu apsēsties un novilkt slapjos cimdus. Izdzeru pēdējo magnija ampulu un man rokās iespiež tējas glāzi un bulciņu ar magonēm. Tēja tā pati, kas pirmā apļa beigās, laikam karkadē? Atceros, ka lukturīti var izslēgt – šodien vairs nevajadzēs. Jāaiziet vēl uzēst zupu. Mēģinu no kabatas izvilkt zupas talonu, bet man neļauj – došot zupu tāpat. Tas ir – kā nevajag? Es taču vēl, starta aploksnē neatrodot zupas talonu, speciāli gāju uz reģistratūru bičot jaunu. Nākamajā dienā pazudušais talons brīnumaini atradīsies starta aploksnē. Tagad man ir divi zupas taloni – kādam nevajag? Katrā ziņā soļanka bija garšīga un galvenais – silta. No papildporcijas laipni atteicos aizbildinoties, ka neesmu izsalcis. Protams, kā gan varētu būt izsalcis ar šerbeta pilnu vēderu? Pēc zupiņas piebeidzu arī aizkosto bulciņu un tēju. Eju uz mašīnu pārģērbties sausās drēbēs, bet man arī to neļauj. Esot ātrāk jābrauc uz pirti un tas ir tepat netālu – nieka astoņi kilometri. Nepaspēšu atdzist un tūlīt jau pirtī atsildīšos. Laumiic vēl ietin mani čaukstošā folijas sedziņā. Pa ceļam mēģinām sazvanīt pirtētājus un pierunāt kādu aizbraukt pakaļ Svētku laukumā bez transporta palikušajiem, bet neviens šoferis vairs neesot braucošs. Tas izklausās neticami, jo, ja visi šoferi ir iedzēruši, kurš visu to baru vedīs mājās? Egoisti, viņiem nav sirds krūtīs! Izrādās, ka neviens no mūsu ekipāžas tā īsti precīzi nezin ceļu uz pirti. Esot jābrauc astoņi kilometri un tad pa labi lauka vidū būs slīps sānceļš ar māju nosaukumu “Grotiņi”. Vienu tādu sānceļu atrodam, bet uzraksta nav un smilšainajā ceļā ir tādas rises, ka eees sudraba limuzīns tur iestigs līdz asīm pāris sekundēs. Mazliet uz priekšu ir autobusa pietura “Igauņi”. Mēģinām no pirtētājiem noskaidrot, vai šī ir īstā vieta, bet viņi vairs nav sazvanāmi. Nu neko darīt, braucam tālāk meklēt nākošo pļavu. Pļavas nav, bet ir autobusa pietura “Turaidas skola”. Protams, precīzus kilometrus no Silguldas neviens neskaitīja, bet pēc sajūtām tas jau ir pāri astoņiem kilometriem. Tāpēc griežam apkārt un braucam atpakaļ. Pēc brīža jau atkal esam pie pļavas ar bīstamo sānceļu. Dzinchathegreat aiziet izlūkos. Atgriežas un saka, ka pēc visam pazīmēm šis ceļš tomēr ir īstais. Nu neko darīt – jāmet krusts un jābrauc iekšā. Pēc 100 metriem uzsēžamies un sāk smirdēt pēc deguma. Pabraucam vēl mazliet un atkal uzsēžamies. Nekas cits neatliek kā kāpt ārā un stumt. Bez pasažieriem mašīna ir vieglāka un ir cerība, ka tā neiestigs. Mani kā visnosalušāko tomēr iesēdina mašīnā. Trīcošām sirdīm izbraucam līdz vietai, kur rises beidzas un pagaidām pārējos. Neesot vairs tālu – viņi aiziešot ar kājām. Un labi vien ir, ka gāja kājām, jo iebraucot mežā atkal sākas dziļās rises un mašīnas laušana. Tagad kļūst skaidrs, kāpēc neviens negrib braukt pakaļ palicējiem uz Svētku laukumu. Piebraucam pie mājām, kur noparkotas vairākas mašīnas. Ap mašīnu skraida suns – interesanti, vai viņš kož? Jāpagaida pārējie, lai pasaka, vai šī ir īsta vieta. Tikmēr piebrauc taksometrs, bet aizbrauc tālāk, tad pabrauc atpakaļ. Izrādās, tie ir palicēji. Tad jau šī būs īstā vieta. Mūsu kājāmgājēji arī tuvojas. Paņemam mantas un ejam uz pirti. Ejam pa vienu pusi saimniecības ēkai – nav. Ejam pa otru pusi sētā iekšā – arī nav. Nu, kur tad ir tā pirts? Izrādās – pirts ir noslēpusies mazliet aiz stūra dziļāk meža virzienā. Beidzot esam klāt! Te ir silti un omulīgi. Beidzot varu pārģērbties sausās drēbēs un nolikt pažāvēties Laharus. Lai gan ir līdzi viss nepieciešamais priekš pirtēšanās, izdomāju, ka labāk pirtī neiešu, bet pļāpāšu ar noskrieniešiem. Dzeru līdzpaņemto kokakolu un kaifoju. Kad jādodas Rīgas virzienā izrādās, ka botas žūstot ir sarāvušās un ne pa kam negrib maukties virsū kājām. Šņores arī nevar palaist vaļīgāk, jo tās ir iekļautas biezā sakaltušu dubļu kārtā. Pārvelku plānākas zeķes un kaut kā tomēr iemānu pēdas apavos. Atvadāmies no tiem, kas nakšņos pirtī. Vēl vienu reizi izbraucam šausmu ceļu, kā par brīnumu neatstājot uz tā izpūtēju. (eees, cerams skāde nebija tik liela kā baidījies) Tālāk jau viss ir mierīgi un garlaicīgi. Nepamanu pa kuru brīdi ir klāt mājas un piedzīvojums ir beidzies.

Kopsavilkums

Izdzerti 5l sporta dzēriena, izsviedrēti 7l sviedru. Apēsti 20 šerbeta gabaliņi – 5 pirms sacensībām, 13 sacensību laikā, 2 pēc sacensībām. Mājās pārnesti apmēram 320 grami Gaujas dubļu – 100g uz botām, 150g uz biksēm, 50g uz džempera, 5g uz mugursomas un 15g uz nūjām. Traumu nav. Divas dienas ir iekšēji apaukstēts kakls, klepus, sapampušas pēdas un sāpoši roku muskuļi, it kā es būtu staigājis uz rokām, nevis skrējis un rāpojis. Pēc tam divas dienas atpūtos aizbildinoties ar klepu. Trešajā dienā izskrēju Juglas apli. Sākumā vienkārši gribējās lidot, nekādu saguruma pazīmju. Tomēr pēc divdesmitā kilometra kājas sāka čīkstēt un prasīties mājās. Bet es neļāvos provokācijām un izskrēju līdz galam. Vidējais ātrums pie tāda paša pulsa pat labāks kā pirms SKM. Cerams, nākošgad trase būs garāka!

Piedzīvojuma autors – dot.

50 komentāri rakstam Siguldas kalnu maratons 2012 (ar sniegu)

  • Ainīc Ainīc

    Uhh, cik uzmundrinošs un pozitīvs apraksts! Tik labi uzrakstīts, bija ļoti interesanti lasīt! Lasot izskrēju vēlreiz šo distanci! :)
    Žēl, ka nesanāca tevi sagaidīt, jo pāris minūtes pirms tava finiša nācās braukt prom! Nekas, nākamgad varbūt finišēsim kopā! :)
    Visu cieņu par tavu milzīgo apņēmību!

  • Jekaterina Jekaterina

    Lielisks apraksts, atsevišķas daļas lasīju kolēģiem priekšā skaļi! Paldies!

  • mtiger mtiger

    Ainīc, tad jau gandrīz vai jānožēlo, ka Tevi tik ātri aizvedām. Bet vismaz paspēji uz Jelgavu :)

  • Ainars Ainars

    Artūr, domāju, ka tava raksta izmantošanas tiesības mierīgi var pie Normunda Lisovska iemainīt pret, piemēram, bezmaksas dalību nākamā gada mačā:)

  • snadis snadis

    Iedvesmojoši, taisi vai žēl ka tipināju tikai viedējo distanci.

  • elie elie

    Foršs apraksts! Man jo īpaši patika tā vieta, ko aprakstīji, kā es laidos lejā pa kalniņiem.. :D Es tiešām tur neredzēju citu veidu, kā tikt lejā, jo sevišķi 2. aplī.
    Žēl, ka tev neļāva beigās izskriet to pēdējo cilpu. Sākumā trasē ļoti piefiksēju, kad tu mani apdzen, kad es tevi apdzenu, jo gribējās turēties ar kādu vismaz aptuvneni kopā, bet pēc 1. apļa tevi pazaudēju un ilgāku laiku tā īsti nesapratu, vai esi man priekšā vai aizmugurē.
    Es ilgu laiku domāju, ka pati nepaspēšu iekļauties kontrollaikā, bet man bija tāda doma – galvenais noskriet vismaz aptuveni to distanci, lai esmu sev pierādījusi, ka to varu.
    Malacis, ka turpināji distanci pēc 2 apļiem, nevis izstājies, kad bija skaidrs, ka pēdējo apli nevarēs īsti paspēt! Tas piedzīvojums pa tumsu bija tā vērts :)

  • Rozamunde Rozamunde

    Asaras pa gaisu pie salīdzinājuma ar mazohistu ballīti un “slimnīca jau garām, bet līdz kapiem saviem spēkiem tiks tikai izturīgākie”!!! Reāli labais apraksts!

  • Artūr,
    Starp citu, arī Tev izkalām medaļu – par neatlaidību! Tiesnešiem maratona beidzamās pāris stundas pagāja nepārtraukti pieminot 37. numuru (5037) – cik tālu ticis, kad var sākt vākt vienu vai otru marķējuma posmu utml. Un sāpošām sirdīm :) pieņēmām lēmumu piespiedu kārtā saīsināt Tev distanci par pāris Vikmestes gravas kilometriem, jo acīmredzami kavēji kontrollaiku. Nešaubāmies, ka Tu viņus un vēl neskaitāmus citus pievārētu, ja vien ļautu :)
    Tā kā, esi iekļauts medaļnieku sarakstā, kas šobrīd atrodas SPORTLAND veikalā, Alfā. Paldies un tiekamies nākamajos mačos,
    Normunds / RAID.lv

  • LauraX LauraX

    Juhūūū – Tu tiešam esi pelnījis medaļu!

    Vēl pakavējoties pie Tava tekstuālā saldēdiena mani šis īpaši sasmīdināja: “Pirms slimnīcas dāmīte augstpapēžu zābakos mēģina noturēt aizgūtnēm rejošu baltu mīluli neliela teļa izmērā. Pie sevis klusi domāju kā pareizi turēt nūjas gadījumā, ja mīlulim izdosies izrauties.”

  • LauraX LauraX

    Sveiciens visiem SKM dalībniekiem un jo īpaši dot no <>, tas bija nedēļu pirms mazohistu party run:
    http://www.flickr.com/photos/82125436@N05/8144685500/in/set-72157631902343561

  • LauraX LauraX

    Sveiciens no – Siguldas Apburtā meža – ! (:

  • guncha guncha

    Izlasīju, padomāju, bet nē uz šādu varoņdarbu es laikam nebūtu spējīgs, tad jau labāk 24h rikšot/klibot viss viens cilvēkos, bet ziemas apstākļos tumsā kārpīties Siguldas kalniņos – nu nē.Artūrs medaļu godam nopelnījis.Fantastiska apņēmība,un pēc pāris dienām skriet it kā nekas nebūtu bijis.RESPECT!!!

  • Darya Darja

    Mani arī fascinē tas, ka viņš pēc pāris dienām jau skrien diezgan lielo attālumu un ar lielo ātrumu :)) Piem. es joprojām nevaru pat staigāt ))

  • in

    Apbrīnojami ir tas, ka turpināji skriet līdz pēdējam. Ne visi spēj pieņemt šādu lēmumu, redzot, ka neiekļausies kontrollaikā. Turklāt vēl apņemties piedalīties arī nākamgad.
    Iespaidīgi.
    Un arī apraksts labs :) [Tava distance ir krietni vien iespaidīgāka par manējo ;)]

  • Stereotips Stereotips

    Gaidīju RAID.LV reakciju un sagaidīju. Ar pasauli viss šodien ir kārtība, vaļi uzelpo, dubļi turpina žūt un sirdis straujāk pukstēt. ;)

    P.S.
    “Cerams, nākošgad trase būs garāka!” -dot

  • Edgars Simanovičs Edgars Simanovičs

    raid.lv cepuri, tfuj atvainojos, krosenes nost! :)
    Malači! :)

  • m.jordan m.jordan

    A kāpēc mocīties 55 km pa dubļiem,tumsu utt? Jo 33 km arī ir gara distance.

  • in

    Normunda reakcija ir pareiza – dot finisheejaa garajaa distancee. Nedaudz saiisinaataa, bet finisheeja. Nevis pa vieglaako celju ieradaas finishaa, lai izstaatos.
    Tikai peec shii atklaasmes mirklja naakamgad triks ar chipu var neizdoties :D
    (Shai ieriicei, ko shobriid izmantoju, latvieshu burti nav pieejami…)

    Kaapeec mociities 53 km, ja ir 33 km distance pieejama? Tikpat labi var pavaicaat, kaapeec vispaar skriet, ja var seedeet pie TV un veerot snuukeru. Katram savs. Un garaas distances, kaa var redzeet, ir gana pieprasiitas. Tie, kam taas ir tikai mociibas, otrreiz neko taadu nemeegjina. Kam ir arii citas izjuutas, tie daudzi atkaarto.

  • kekss k3kss

    Eu, paga paga. Kas tev pret snūkeru? :)

  • m.jordan m.jordan

    Skriet jau vajag tas veselīgi,bet reāli jāvērtē savas iespējas-kādu distanci vari veikt bez lielām problemām.Tad man tāds piemērs-es ar auto braucu,bet rallijā nepiedalos,jo zinu savas iespējas.Ja izdomātu piedalīties,būtu ļoti daudz jātrenējas.

  • Aivars703 Aivars703

    Dot, Tev pienākas īpaša balva – par neatlaidību. Ir grūti uzvarēt, bet vēl grūtāk ir cīnīties līdz galam, nezaudēt cīņassparu un NEIZSTĀTIES. Piedod, ka nebiju pārāk attapīgs pēc tava 2.apļa. Tev vajadzēja būt pozitīvi nekaunīgākam – vajadzēja riktīgi uzbļaut un pateikt savas vēlmes. Tāpēc jau ir domāti līdzjūtēji, lai grūtā brīdī palīdzētu – būtu palīdzējis ar dreramā uzpildīšanu, edāmā uzpildi – vajadzēja tikai pabļaut ko tev vajag. Jebkurā gadījumā maza balva no manis. Par piegādi sarunāsim.

  • .Linda Lindams

    dot- visu cieņu! Es arvien vairāk sāku cienīt tieši lēnos skrējējus, manuprāt, tas ir reāli grūtāk – trasē pavadīt maksimāli ilgāko laiku, nekā ātri nofinišēt.
    m.jordan – lai piedalītos rallijā, Tev vispirms vajadzētu lieeeelu naudu, braukšanas prasmes, lai piedalītos nav primārās. Lai uzvarētu – gan. Bet vai kāds saka, ka dot grib uzvarēt? Nē, bet viņš grib piedalīties, to dara un ne tajā vieglākajā veidā. Par to viņam pārējo cieņa un apbrīna!

  • in

    Nekas man nav pret snūkeru, pati esmu kādreiz skatījusies ;)
    Vienkārši – it visu var noreducēt uz “kāpēc to darīt?” Ja jau būtu plika mocīšanās, tad netaptu tik iespaidīgs apraksts.

  • Aivars703 Aivars703

    Lindams, vienā lietā Tu kļūdies. Patiešām, Dots, arī es un daudzi ‘lēnie’ skrējēji, necīnās par pirmajām vietām. Bet visi cīnās par UZVARU. Pārspēt sevi (pabeigt grūto distanci), savu iepriekšējo rezultātu, apsteigt skrējēju(s), kuriem parasti zaudēts – tā ir uzvara. Un šī uzvara ir tikpat nozīmīga kā noskriet pirmajam.

  • Lauma laumiic

    Reizēm ir jāpieņem vēl drosmīgāks lēmums – izstāties (pēc tam paliek neatbildētais jautājums kā būtu ja būtu). It īpaši tad, ja skaidri zināms, ka kontrollaikā nepaspēs iekļauties. Tolerance pret tiesnešiem un organizatoriem.

  • Aivars703 Aivars703

    Izstāšanās arī ir dažādas. Saprotu, ka pieņemt šo lēmumu Tev bija ļoti grūti.

  • Lauma laumiic

    Nē, tā nebija, noteicošais bija vairāku apstākļu sakrtība.
    Te drīzāk katram ir jāpadomā un pēc savām spējām jāizvērtē, kāpēc sacensībās ir domāts kontrollaiks.

  • .Linda Lindams

    Aivar, šoreiz ar uzvaru biju domājusi cīņu par godalgām un pjedestālu. Bet tajā vispārīgajā uzvaras traktējumā piekrītu Tev – katras sacensības katram ir sava veida mazā uzvara.

  • Vakarvakarā pirms Helovīn-koptreniņa 3. daļas kliņģera Alfas Sportland veikalā nevarēja īsti saprast, vai dot priecājas, ka ir medaļnieku sarakstos, vai tomēr ir nedaudz vīlies. Viņš kaut ko bubināja, ka neesot iekļāvies kontrollaikā :) Tiesa, pases nebija līdzi un kārotā medaļa oktobrī netika izņemta.
    Prieks bija redzēt Artūru trešdienu vakaros KSK (Krimuldas serpentīna koptreniņos), ceru, ka tie palīdzēja ceļā uz sasniegumu ;) Un lielumlielais paldies par magnija devu, kad skrēju garām. Tik tiešām, līdz sestdienai varēju raustīt plecus klausoties runās par krampjiem. Ja par šerbertu, tad piedzīvojumu mačos esmu ar to barojies ne reizi vien un ne tikai komandas biedrus, bet arī tiesnešus. Halvas batoniņi pie zema tempa/pulsa arī nesmādējami un tiks ņemti līdzi uz decembra Prāgu ;)

    Nākamgad Tu noteikti nebūsi noslēdzošais, jo skola ir rokā, atliks tikai pienācīgi sagatavoties ;)

  • Easyrider

    Jautājums kurš lielāks varonis, kurš ilgāk distancē vai kurš pats ātrākais ir atklāts. Tam, kas cīnās līdz galam un šādā distancē pavada/cīnās 2x vairāk laika kā uzvarētājs tiek mana balss. Pārvarēt sevi un iet līdz galam uz savu mērķi-skaisti.
    Man, protams, vienmēr interesē jautājums -kāpēc, bet tas jau ir …šķirīgs

    Piekrītu arī Laumiic – izstāties bieži vien var būt vēl grūtāka izvēle.

    Jebkurā gadījumā apsveikumi dot!

  • Bez iekšām var palikt lasot šo tragikomēdiju trīs cēlienos. Ļoti labs raksts. Top arī skaidrs kā sauc tās gleznainās vietas, kur nācās savu kāju spert divas vai pat trīs reizes.

    Interesanti arī pēc laikiem pasekot līdzi, kāda ir reāla situācija trasē. Brīdī, kad biji uzrāpies starta kalnā pirms pēdējā apļa, es ar GunuO sāku kāpienu augšup. Un Aivara jautājums starpfinišā (kā es saku – izspārda visas konservu bundžas un arī kaķus pie vietējām miskastem). Vispār priekšdienam laba mācība visiem ekipāžas dalībniekiem apmainīties ar telefona numuriem.

    Bet nu ko tur daudz, statistika ir savākta, par šo paskrējienu un apstakļi nebija neko viegli. Nākamgad noteikti finišēsi ar rezervi. Pie medaļas par neatlaidibu arī esi ticis. Aspveicu! Negribas nemaz jautāt kuru sacīkšu organizētājus Tu kā nākamos taisies šitā biedēt. :)

  • dot dot

    Paldies! Medaļu saņēmu. Medaļa ir izcila, tāpat kā pats pasākums.

  • Jautājums kurš lielāks varonis, kurš ilgāk distancē vai kurš pats ātrākais ir atklāts. Tam, kas cīnās līdz galam un šādā distancē pavada/cīnās 2x vairāk laika kā uzvarētājs tiek mana balss. Pārvarēt sevi un iet līdz galam uz savu mērķi-skaisti.

    Varonis? Varonis nav neviens. Abi ir malači. Un cīnīties ar sevi un konkurentiem distancē ir tā mazākā malacīguma daļa, tā lielākā ir pirms tam regulāri doties paskriet uz serpentīnu. Pārvarēt sevi, ilgstoši saņemoties treniņiem, nepalaižoties, skrienot arī tajās dienās, kad ne tik ļoti gribās (mums visiem tādas ir), neatlaidīgi iet uz savu mērķi — skaisti!

  • Gints Lasmanis Gints Lasmanis

    Vakar beidzot sameklēju veikalā Tevis izslavēto, man nezināmo šerbertu! Ir ok :)
    Skrienam forumā parādās vārds – rallijs, šito es negaidīju! :D

  • Ainars Ainars

    Jebkura veida uzvaras – gan pār sevi, gan tās ar pjedestāliem nāk daudz vieglāk, līdz ko pārtrauc par tām cīnīties.
    “Cerams, nākošgad trase būs garāka!” -dot

  • eees eees

    Beidzott tiku pie izlasīšanas- pēdēja apļa pārdomas lieliskas! Apbrīnoju, ka neizstājies un apbrīnoju tos, kam ir spēks izstāties :)
    Prieks, ka nelaupīji mums iespēju redzēt Tavu uzvaru pār finiša kalnu, Tu esi malacis! :)

    P.S. Ar mašīnu bija tik slikti cik domāju-sabojājām karteri, no kura eļļa nokļuva izpūtējā, kur sadega un smirdēja + arī motora piekari biku satraumējām- smagi bijām :) Bet tagad viss ok-karteris nomainīts, apskate izieta, vienīgais naudas, kas paredzēta atvaļinājumam kļuva mazāk, bet nekas, nākamreiz zināsim, ka visiem jāiet kājām, nevis jābrauc neceļos :)

  • Ilona Ilona

    Labs un interesants apraksts. Man ļoti patika.

    Par medaļu. Nekā personīga, bet mans viedoklis laikam atšķiras no lielākā vairākuma. Es uzskatu, ka medaļu ir pelnījis cilvēks kurš finišē iekļaujoties kontrollaikā. Manuprāt, nav pareizi un ir diezgan egoistiski likt tiesnešiem/ organizatoriem gaidīt uz sevi, skaidri apzinoties, ka konrollaiks nespīd. Tā ir tāda klaja nerēķināšanās ar pārējiem. Protams, ka gribās pierādīt pašam sev, ka tu to vari. Bet vai tas ir jādara sacensībās? Un vai par centību/ apņēmību būtu jādod medaļa? Man nav žēl. Vienkārši man šķiet, ka tā nav pareizi. Tik pat labi varētu dot medaļas arī daļai DNF – gan jau ka kādam bija trauma sāpīga un tāpēc viņš bija spiests izstāties (medaļa par sāpēm), gan jau, ka kāds zināja, ka neiekļausies kontrollaikā (medaļa par pareiziem aprēķiniem un rēķināšanos ar citiem) utt.

    No organizatoru puses – pareizi darīja, ka izkala un piešķīra medaļu.
    No medaļas saņēmēja puses – nezinu. Es personīgi nekad negribētu šādu medaļu, jo tai ir nedaudz tāda kā žēlastības un līdzjutības piegarša. Es to gribētu nopelnīt.

    Es esmu redzēju dot serpentīnā. Viņš skrēja kad mēs ieradāmies, un palika skriet kad mēs aizbraucām. Apbrīnas vērta apņēmība.

  • kekss k3kss

    Nu sava daļa taisnības Ilonai ir, bet, manuprāt, tas ir katram individuāli. Ja es, piemēram, dabūnu medaļu, esmu priecīgs par paveikto un viss, uz citiem neskatos. Nav jau žēl, ja kādam iedod tādu individuālo par īpašiem sasniegumiem. Tā jau ir katra darīšana, cik ļoti viņš jūtas gandarīts par paveikto un cik augsti viņš to iegūto medaļu vērtēs.

  • in

    Pēc pieredzes piedzīvojumu sacensībās – itin bieži ir bijis, ka komanda neiekļaujas kontrollaikā – nevar pagūt iziet visu distanci. Tas nenozīmē, ka komanda automātiski izstājas vai tiek diskvalificēta. Nē, vienkārši tiek novirzīta saīsinātajā distancē. Rezultātu listē šādas komandas ir pēc tām, kas izgājušas visu distanci. Kaut arī finišu sasniedza varbūt agrāk.

    Asfalta maratonos mēdz būt norādīts, ka pēc kontrollaika beigām satiksme tiek atjaunota. Droši vien arī dzeršanas punkti novākti. Bet dalībnieks drīkst turpināt savu ceļu uz finišu.

  • Prāgā gan nebūs kontrollaika, tamdēļ neķeram stresu! To pat ir sapratis Andrejs, kurš Siguldā finišēja 10min pirms kontrollaika un brauks baudīt čehu treiliņu decembrī ;)

    stc, Raid.lv lapā publicēti kopvērtējuma rezultāti http://www.raid.lv/piedzivojums/sac/027raid_mar12/rez_mar12_53km_abs.pdf
    kur salikti kopā visas vecumgrupas un dzimumi. Interesanti apskatīties, jo pērn tā arī nesaskaitīju savu vietu

  • Stereotips Stereotips

    Par nekā personīga.
    Ilona, kad tu organizēsi sacensības, tev būs visas tiesības izstrādāt nolikumu ar pilnvarām to grozīt un papildināt un dalīt medaļas pēc saviem ieskatiem, vērtībām un reklāmas budžeta.

    Par matemātiku.
    Tā nav nekāda nerēķināšanās ar organizatoriem, jo viņi ir tiesīgi pieņemt visus lēmumus, laist vai nelaist pēdējā aplī vai noņemt no trases pie jebkura tiesneša. Dalībnieks vienkārši piedalās līdz beigām. dot jau nebija piesējies pie ēdienu galda vai apēdis kontrolčipu, vai darījis ko citu, lai aizkavētu organizatorus novākt trasi un slēgt pasākumu. Viņi visu kontrolēja un viņiem noteikti bija interesanti. Tos bez lukturīšiem gan vajadzētu kārtīgi “izdupsēt” un uz pāris gadiem iedodot SKM diskābeli, jo drošībai vienmēr ir jābūt svarīgākai kā ieskriešanai pirmajā desmitniekā.

    P.S.
    Lai par šo tēmu nebūtu tukšas runas, vēlreiz pārlasam RAID.LV komentāru.

    P.P.S.
    Aiz jebkura uzņēmuma, pasākuma un lēmuma vienmēr ir CILVĒKS, VIENMĒR. Svinēsim cilvēcību! ;)

  • m.jordan m.jordan

    Vai tiešām neviens nepiekrīt-ja nevari iekļauties kontrollaikā, distance tev ir par grūtu?

  • Andulis

    1. Iepriekš nebija droši zināms – iekļausies vai nē. Ir lietas, kas noskaidrojamas tikai eksperimentāli. ;)

    2. Ir pamats domāt, ka nākamreiz iekļausies.

    3. Piesienoties vārdiem: pati DISTANCE jau, acīmredzot, par grūtu nebija… :))

  • Darya Darja

    Andulis

    02/11/2012 at 20:56
    ” 3. Piesienoties vārdiem: pati DISTANCE jau, acīmredzot, par grūtu nebija… :))”

    Varu iebilst. Tas ka kuram. Godigi teikshu, man bija drausmigi gruti.

  • Andulis

    Darja, varbūt pārāk miglaini uzrakstīju.

    Gribēju pateikt: kilometri un kalni paši par sevi nebija tie, kas dot radīja problēmu – cik nu es saprotu. Problēma bija atvēlētais LAIKS. :)

    Organizators Normunds labi pateica savā komentārā: “Un sāpošām sirdīm :) pieņēmām lēmumu piespiedu kārtā saīsināt Tev distanci par pāris Vikmestes gravas kilometriem, jo acīmredzami kavēji kontrollaiku. Nešaubāmies, ka Tu viņus un vēl neskaitāmus citus pievārētu, ja vien ļautu :)

    Vienlaikus, protams, dažiem varēja būt VISPĀR par smagu. To netaisos noliegt. Tik tiešām – kā kuram. (Pašam man arī īsti viegli neklājās.)

  • Darya Darja

    Varbut mana (un ari dazu citu) problema bija ta, ka nebijas trenejushies shi tipa trasei. Bet Andulis visu cienu, redzeju Tevi video raid.lv, Tu tur neizskatijes ipashi noguris. To pashu ari varu teikt par Ainaru703 :))

  • dot dot

    Ilona, es neapvainotos ne par kapeiku, ja paliktu bez medaļas. Ko man tagad darīt – sūtīt medaļu atpakaļ orgiem?

    Trase nebija par grūtu, bet strauji palika par lēnu. Esmu pārliecināts, ka ar papildus diviem litriem dzeramā un četriem šerbeta gabaliņiem varēju noskriet vēl vienu pilnu apli, bet šobrīd tas vairs nav svarīgi.

  • turiburu turiburu

    dot,Tev nekas nav jādod atpakaļ. SKM orgi Tev medaļu izkala vislabāko nodomu un jūtu vadīti. Cepuri nost viņu priekšā!Un Tu viņu saņēmi ar tādām pašām emocijām. Kā rakstīja Stereotips- svinēsim cilvēcību. Protams,katrā komentārā ir savs racionālais grauds,katram komentētājam ir sava taisnība.Bet domāju ka orgiem ir tik daudz ko pārdomāt pirms nākamā gada kalnenieka,ka maz neliekas – spliti,distances garums,u.t.t. Un mums,skrējējiem ,savukārt ir daudz ko ieteikt.Ieteikt lai 2013.gada oktobra beigās svētki ir gan dalībniekiem,gan organizatoriem.
    P.S. Medaļa gan skaista! Paldies!
    P.S.1. Sniegs šī gada maratonam bija kā kulaks uz acs.

  • ktn

    Tāda kā “Born To Run” pēdējās nodaļas īsā, latviskā versija! :) Labi uzrakstīts!

  • Kvaki Kvaki

    “Pirms slimnīcas dāmīte augstpapēžu zābakos mēģina noturēt aizgūtnēm rejošu baltu mīluli neliela teļa izmērā. Pie sevis klusi domāju, kā pareizi turēt nūjas gadījumā, ja mīlulim izdosies izrauties.”:))))
    Viss teksts liek smaidīt.
    Bet pie šī citāta smejos pa visu māju un dzīvi to iztēlojos.
    Paldies!
    P.S.dot uz sezonas beigām ir stipri mainījis savu fizisko veidolu.
    ceru,ka tas veselībai nekaitē

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.