Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Ko darīt ziemā jeb kā noskriet ziemu?

Atzīmējot Divplākšņu 180.koptreniņu, tusējām “uz 6 krēsliem” un pārrunājām dažādus notikumus, tostarp tuvojošos Skrējēju balli un Divplākšņu gada noslēguma tusiņu. Kādā brīdī manas acis pievērsās Hiēnas bagātīgajam medaļu plauktiņam. Kā eglīšu rotājumi priekšpusē mirdzēja taku skrējienu seriāla “Noskrien ziemu” medaļas. Tās toreiz netika katram finišētājam, medaļas – tikai tiem, kas kāpa uz pjedestāla.

Kavējoties atmiņās par gada sākuma pirmajām sacensībām, sākām kalkulēt, vai 2017.gada taku skrējiena “Noskrien ziemu” sezonai varam izveidot Divplākšņu komandu. Hiēna un Antruks noteikti skriešot visos posmos, pārējie dziļdomīgi saskatās. Kādu posmu jau noskriet varētu, bet vai sevi “iekalt važās” un apsolīt skriet visos posmos? Jāpadomā.

Man vienmēr ir licies, ka ziemā ir jābauda tie prieki, ko var baudīt tikai ziemā, kad ir sniegs un sals. Manuprāt, brīvdienu izklaidēm ziemā priekšroka dodama distanču slēpēm, kalnu slēpēm, slidām vai kamaniņām. Ja nu nav tā sniega, tad var jau arī paskriet.

Pērnā gada ballēs vairāki Divplākšņi bija laimējuši dalību, dažādos seriāla “Noskrien ziemu” posmos. Bet, kur dodas viens Divplāksnis, tur visticamāk līdzi sekos arī citi.

Kad šī gada janvārī Divplākšņi sāka posties uz Noskrien ziemu 1.posmu, Priekuļos bija gan sniegs, gan sals. Pasākums notika biatlona trasē. Nolēmu, ka skriešanu varētu apvienot ar slēpošanu. Tādā veidā izrādītu godu gan skriešanai, gan ziemai, vienlaikus iemēģinot slēpes februāra sākumā plānotajam Eiropas meža biatlonam.

Domāts, darīts. Pieteicos 8 km distancei un iepakoju mašīnā slēpes. Sacensību dienā temperatūras stabiņš rādīja – 15°C. Auksti. Šīs dienas galvenais uzdevums bija trasē nepaslīdēt un sāpīgi nenokrist. Slideni pakalni, bīstami strautiņi un veiksmīgs finišs. Sildoties omulīgajā namiņā pie siltas tējas un Agy pieskatītajiem pīrādziņiem, nemaz vairs negribējās domāt par slēpēm. Tomēr, kad siltums ķermenī atgriezās, pieliku tās pie kājām un pabraukāju pa trasi, uzmundrinot garās distances skrējējus.

Īso distanci finišējušie Divplākšņi sagaida finišā garās distances skrējējus

Īso distanci finišējušie Divplākšņi sagaida finišā garās distances skrējējus

Salīdzinoši ar man nesen radušos skriešanas prieku, ir man vēl kāds senāks ziemas prieks. Tas kāds ikgadējs ziemas sporta pasākums ar senām tradīcijām, kurā es piedalos gandrīz ik gadu. Tas ir Eiropas meža biatlons (starptautiskais nosaukums ir smalkāks. Saīsinājumā – EFNS). Distanču slēpošanas sacensības ar šaušanu, kurā piedalās ar meža nozari saistīti ļaudis un viņu ģimenes no visas Eiropas. Pasākums, kur sportiskās aktivitātes tiek apvienotas ar meža nozari un vietējo kultūru izzinošām ekskursijām, kā arī semināriem par nozarei saistošām tēmām.

Šogad pasākums notika Oslo, Norvēģijā Holmenholenas biatlona trasē. Šajā pasākumā gluži kā lielajos skriešanas pasākumos piedalās ļoti dažādas sagatavotības dalībnieki. Pasākums ļoti bieži notiek trasēs, kur notikušas gan ziemas olimpiādes, gan pasaules kausi biatlonā. Holmelholenas biatlona trase ir viena no tām, bet ar savu sarežģīto profilu tā pārsteidza visus. Vienreizēja uzkāpšana uz slēpēm Priekuļu trasē un vēl kāda reize Biķerniekos nepalīdzēja šo trasi nobraukt bez kritiena.

Bet, kad paskriets un paslēpots Norvēģijā, bija jāgatavojas Noskrien ziemu 2.posmam. Slēpes atstāju mājās, to vietā mašīnā atbrīvojās vieta vēl kādam Divplāksnim. Šoreiz es atcerējos, ka man skapī kaut kur stāv 15 gadus senas orientēšanās čības ar naglām. Tās varētu būt piemērotas Priekuļu kalniņiem un sacensību organizatoru īpaši sarūpētajiem “Danger” posmiem. Šī jau bija pavisam cita, krietni stabilāka skriešana. Skrējiens notiek pretējā virzienā. Šādi man patīk labāk. “Danger” posmi ir sākumā un kopumā trase šķiet vieglāka, mazāk skrējienu pret kalnu. Arī lēzenās vietas vairāk iet uz leju. Pēc noskrietās īsās distances, nedaudz ar skaudību noskatos, kā Lauma paņem slēpes un dodas slēpot. Nekas. Kamēr garākās distances skrējēji vēl trasē, es devos uz pirtiņu. Tur sava pēcsacensību atmosfēra. Pēc karsēšanās uz lāvas, katrs cenšas, kā nu māk, tikt pie ūdens. Cits ieguļas upītē, cits izvārtās sniegā, cits mēģina ledu izkausēt. Kopumā jautri.

Lai arī ziema šķiet silta un Rīgā daudz sniegu neredz, Priekuļos sniegs un ledus turas ilgi. Tas ir sastopams arī Noskrien ziemu trešajā posmā, lai gan kopumā šis ir īpašais dubļu posms. Dubļi ir visur – gan startā, gan trasē, gan sacensību centrā. Šoreiz trase ir nedaudz garāka ar papildus iekļautiem grūtības posmiem, kur vienā pat jāizmanto virve, lai kalnā augšā tiktu. Man šis posms ir palicis atmiņā ar to, kā sacentos ar vairākiem spriganiem nūjotājiem. Lēzenajās vietās es tomēr biju ātrāka.

Noskrien ziemu 3.posms.

Noskrien ziemu 3.posms.

Līdz ar šī posma noskriešanu beidzās arī “Noskrien ziemu” seriāls. Gunta ar Antru saņēma savas godam nopelnītas skaistās medaļas.

Lepojamies!

Lepojamies!

Divplākšņi ziemā neskrien tikai taku skrējienā “Noskrien ziemu”. Divplākšņiem ziemā koptreniņi notiek iknedēļu un ziema ir arī Divplākšņu īpašo un garo brīvdienu koptreniņu laiks. Pērnajā ziemā Divplākšņu koptreniņiem parādījās jaunas iezīmes un ievirzes. “Pitstops” ar sildīšanos un karstu tēju jau kļuva par neatņemamu koptreniņu sastāvdaļu.

Žogi vairs Divplākšņiem nav šķērslis, lai turpinātu skrējienu uz priekšu

Žogi vairs Divplākšņiem nav šķērslis, lai turpinātu skrējienu uz priekšu

Pitstops acālijās

Pitstops acālijās

Reiz, cenšoties noskriet Observatorijas ielu, nonācām ciemos pie astronoma

Reiz, cenšoties noskriet Observatorijas ielu, nonācām ciemos pie astronoma

... un Antras ceptās cielaviņas ēdām 12 metrus zem zemes

… un Antras ceptās cielaviņas ēdām 12 metrus zem zemes

Ziemā Divplākšņi dažkārt skrien arī lēnos garos koptreniņus.

 Divplākšņi ciemos pie Guntas Ķemeru kūrortā

Divplākšņi ciemos pie Guntas Ķemeru kūrortā

Divplākšņi aplido lidostu un noskrien gada pirmo 30nieku

Divplākšņi aplido lidostu un noskrien gada pirmo 30nieku

Šogad ziemas sezonu beidzām martā, bet kā būs nākamgad?

Divplākšņi turpina skriet. Tiem nedaudz pietrūkst “jaunas asinis”, bet koptreniņi notiek un piedzīvojumi neizsīkst.

Jaunā skriešanas sacensību sezona sākas jau decembrī. Noskrien ziemu 1.posms jau pavisam tuvu. VSK Noskrien Divplākšņu komandas pamatsastāvs veiksmīgi ir nokomplektēts. Organizatori sola, ka ikviens varēs tikt pie skaistās medaļas, ja vien piedalīsies trīs posmos. Bet, ja vēlies piedalīties vismaz trīs posmos, tad izdevīgi ir iegādāties sezonas biļeti. Man 1.posms iet secen, jo šais brīvdienās ģimenei ziemas nometne, kur godā tiks liktas slēpes, slidas un citi slīdelementi. Atlikušos trīs posmus, iespējams, gribēsies noskriet, bet cenu starpība starp sezonas biļetes un atsevišķu posmu maksu nav tik liela, lai es “kaltu sevi važās”.

Baudām ziemu!

Nedēļas 3 km skriešanas prieks Šveicē

 DCIM100GOPROGOPR0576.

Skrējiens saulrietā

Jau tradicionāli kopā ar meža nozares kolēģim un tiem pietuvinātām personām braucu ziemā slēpot. Katru gadu braucam uz citu vietu un citu valsti, mainīgā kompānijā un tomēr tādā, kurā gūti ieraudzīt nepazīstamas sejas. Šogad devāmies uz Šveici, lai piedalītos Eiropas mežinieku slēpošanas sacensības ar biatlona elementiem (mēs tās saucam par „meža biatlonu”). Vakar, pāršķirstot bildes, neviltotu prieku izraisīja tās, kuras nebija saistītas ar slēpošanu un bija neraksturīgas šai kompānijai.

Interesanti notikuma pavērsieni jau sākas Polijā. Necerēti agri mēs ierodamies plānotajā nakšņošanas vietā. Vēl pirms ierašanās Latvijā, šajā vietā ir paviesojusies vētra Fēliks (bet varbūt cita vētra), un visā ciemā nav elektrības. Autobusā sākas burkšķēšana, ko mēs te darīsim? Rosinu, ka jāiet skriet. Šķiet ar šo ideju es samulsināju daudzus, tomēr tā tiek pieņemta. Motelī elektrības nav, citu ideju, ko darīt, arī nav, jāiet skriet. Šoferīšiem par izbrīnu grādīgo dzērienu vietā čemodānos un slēpju maisos tiek meklētas skriešanai piemērotas drēbes un apavi. Moteļa saimniecei apjautājamies, kurā virzienā ir mežs, un dodamies skrējienā. Nonākot mežā, secinām, ka esam dabas parkā, kur uz stenda plakātiem var iepazīties ar informāciju, ka šajā mežā aug mellenes, brūklenes un citas Latvijā bieži sastopamas dabas vērtības. Paskrējuši pa parku, uzskrējuši augstākajā paugurā, secinām, ka mežā uzturēties tomēr nav droši. Vējš joprojām kokiem lauž zarus. Atgriežamies ciematā, satiekam citu skrienošu kompāniju, kura mums iesaka aizskriet līdz upītei un baznīcai. Skrienot garām vīna veikalam, atceramies, kā citu gadu esam tajā iepirkušies, lai papildinātu dzērienu krājumus. Ciemata centrā satiekam vēl vienu skrienošo kompāniju. Ideja par skriešanu ir bijusi lipīga.

Skrienot iepazīstam apkārtni arī Šveices ciematā Parpanā, kas ir mans šīs nedēļas skriešanas prieks. Šoreiz tā nav mana ideja, bet, ja kāds rosina iet skriet, tad jāiet.  Tā nu mēs visas četras kopīgā apartamentā dzīvojošas meitenes pēc slēpošanas treniņa dodamies paskriet, pa ceļam satikto puisi pavelkam līdzi.

DCIM100GOPROGOPR0570.

Skriešanas prieku baudošā kompānija.

Tā kā dzīvojam kalnu ciematā, tad reljefs te nemaz nav līdzens, tomēr necenšamies nokļūt ciemata augstākajos un zemākajos punktos. Šajā ciematā slēpošanas trases sākas no katras mājas namdurvīm.  Pat tām var arī staigāt, bet kopumā vairāk pa tām brauc ar distanču vai kalu slēpēm. Noskrienam gar pacēlāju un slēpju nomu. Kas par trakām cenām! Skaidrs, ka kalnu slēpošanas priekus te nevarēs atļauties katru brīvu brīdi. Palīkumojam pa mazajām ciemata ieliņām, secinām, ka ciematā ir tikai viens mazs veikaliņš, toties milzum daudz restorānu, kurus gan nav plānots apmeklēt. Kad ciemata ģeogrāfija apgūta, mūsu skriešanas prieks izved ārpus tā. Skrienam pa šauru kalnu ielejas celiņu, kurš brīžam ir kā slidotava, bet brīžam aizputināts.

 DCIM100GOPROGOPR0575.

Slidināmies

Nolemjam, ka varētu taisīt vingrošanas pauzi, tomēr vējš ir tik liels, ka staipīšanās vietā mēs aizslēpjamies aiz egles kārtējai foto sesijai.

DCIM100GOPROGOPR0566.

Satupstam zem eglītes

Atceļā secinām, ka mūsu turpceļā iebristās pēdas jau aizputinātas. Ātri gan tas te kalnos notek.

DCIM100GOPROGOPR0582.

Pa aizputināto ceļu

Mēs noskrējām nedaudz vairāk par 3 km, iegūstot fantastisku emocionālo prieka lādiņu.

6..bilde

Prieks

P.S. Lepni ievadīju savus noskrietos 3 km VSK Noskrien lapā, un nodomāju, ka vajadzētu šajā nedēļā vēlreiz paskriet, lai būtu izpildījusi savu apņemšanos skriet vismaz 2 reizes nedēļā. Tā īsti nesanāca. Pārskatu savas nedēļas aktivitātes – 10 km pārgājiens ar sniega kurpēm, laikam nav skriešana, 20+ km distanču slēpošana – arī tā kā nav. Par kalnu slēpošana vispār kaut kur forumā bija pieminēts, ka tā domāta slinkajiem un bagātajiem. Tā kā pie bagātajiem sevi pieskaitīt nevaru, tad šos priekus baudīju tikai vienu dienu. Pastaiga pa Alpu kalnu ziemas takām bez skriešanas elementiem ar tā kā nebūtu skriešana. O, atbalstot biatlona stadionā savus un citu valstu kolēģus, pārvietošanās no viena trases vietas uz citu gan bija ar skriešanas elementiem. Pat nocilpotais laiks un distance ir uzņemta ar endomondo un mugurā man bija sporta tērps un botas.

7..bilde

Cilpojot pa biatlona stadionu.

Smieklīgi un nenopietni! Tad vien jāsecina, ka 2015. gada apņemšanos vienā punktā jau neesmu izpildījusi gada 3.nedeļā, toties esmu baudījusi sev sen solīto „ziemas miegu”.

Nepakās cieņas cīņu rosolā!

Rosols

„Nepakās cieņas cīņu rosolā!” – tāds nosaukums tika dots manai pagājušās nedēļas cieņas cīņai.

Lēnām biju ceļā, lai ieslīgtu „ziemas miegā”. Skrējienu skaits un pieveiktie attālumi samazinājās un likumsakarīgi tam sekoja arī pārvietošanās uz zemāku CC divīziju. Gaidīju, ka, nonākot zemākā divīzijā, pretiniekos iegūšu tādu pašu „ziemas miegā” snauduļojošu cīņas biedru. Bet kas tev deva? Pretiniekos iegūstu tieši pretējo – no Sigņa problēmas „Rīga – Valmiera” pamodinātu Trako. Pasmaidu par paredzamo CC rezultātu!

Šai cīņai vajadzēja sākties un beigties tāpat kā visām tām cīņām, kurās pretiniekos nonāk nelīdzvērtīgi cīnītāji. Tomēr, neraugoties uz nelīdzsvaru, mans pretinieks pirmdienas rītā „met kārti galā” ar izaicinājumu, ka šonedēļ plāno noskriet virs 100 km. Vēl, pieminot, ka attieksme pret cīņas biedru būs cieņpilna. Hm…, ko tas tagad nozīmē? Prasās pēc atbildes. Visticamāk arī no manis tiek gaidīta cieņpilna attieksme pret cīņas biedru. Bet, kas tā par traku ideju – skriet 100 km Ziemassvētku nedēļā? Bet varbūt jāpieņem izaicinājums un svētkos jāuzdāvina sev virtuālā nozīmīte „100 km nedēļā”?

Kad attapos, ka savas domas esmu publiskojusi un ka sarakste CC komentāros nav tikai dialogs starp diviem cīņu biedriem, bija jau par vēlu. Komandas biedri – Matīsa, Dziņas un Anduļa personās jau bija paspējuši ne tikai nobalsot par skriešanu pēc Ziemassvētku dāvanas – 100 km nozīmītes, bet arī mudināja citus sekot tam līdzi.

Mēģināju vēl bruģēt atkāpšanās ceļu. Vienlaikus arī izrēķināju, ka būs jānoskrien vidēji 14,3 km dienā, lai tiktu līdz mērķim. Varbūt tas nebūtu arī nekas traks, ja vien šī nebūtu svētku nedēļa, kurā tik daudz citu pasākumu. Izaicinājums tiek pieņemts. Tad jau manīs, kas no tā visa beigās sanāks.

Šīs nedēļas plānā: 2 darba dienas, 4 Ziemassvētku viesības ar „rosolu” ēšanu, 3-dienu ģimenes ziemas sporta nometne ar slēpošanu, slidošanu un citām ziemas sporta aktivitātēm, 1 skriešanas pasākums – Divplākšņu koptreniņš. Stingri nolemju, ka tikko pieņemtais izaicinājums nedrīkst ietekmēt vai izmainīt šīs nedēļas plānus.

Pirmdiena. 22.decembris.

Entuziasma pilna vakarā pēc darba devos skrējienā pa Pārdaugavas ielām. Uzdevums bija noskriet vismaz 14,3 km, bet vēlams vairāk, lai uz nedēļas beigās atliktu pēc iespējas mazāks skrienamais gabals.  Ķīpsalā pie Vanšu tilta tiesa satikts arī skrienošs CC biedrs.

Noskriets 21km. Nav slikti.

Otrdiena. 23.decembris.

Pirmā rosola ēšana. Neliels Ziemassvētku pasākums darbā. Neliels stresiņš pēdējo dāvanu iegādē. Iepirkšanās laikā tiek sarunāts koptreniņš, kas vēlāk gan tiek atcelts. Skriet devos pavisam vēlā vakara stundā. Ar lielu piespiešanos pierunāju sevi noskriet 3 apļus ap māju jeb 14 km.

Trešdiena. 24.decembris.

Divplākšņi skrien skaistu neglīti. Jutu zināmu nogurumu pēc iepriekšējo dienu skrējieniem, bet tikšanās ar Divplākšņiem uzmundrina. Kāds eglītes zariņš tika noskriet īsāks, kāda svecīte vai bumbiņa izskrieta mazāka. Vampīrkalniņā ar burkāniem un āboliem tika izdekorēta priedīte, uzēstas piparkūkas un mandarīni. Viss bija pa svinīgi un smuko. Skrienot egles galotnīti, tika nolemts aizskriet arī līdz Hapakam. Tur tilta būvnieki darbojās. Iztaujājām viņus, kāpēc tie strādā svētku laikā, un devāmies atpakaļ ceļā. Neplānoti, bet noskrieti gandrīz 17 km.

Divplākšņi rotā priedīti

Tālāk ceļš veda pie Minhauzena uz Dunti pašaut pīles un uzēst pīrāgus, bet vakarā – uz Ogri pie mammas, kur gaida Ziemassvētku mielasts ar neiztrūkstošo rosolu.

Ceturtdiena. 25.decembris. Pirmo Ziemassvētku rīts.

Bija jāīsteno iepriekš izdomātais plāniņš. Ja no rīta galva būs skaidra, tad jāizlavās laukā paskriet, pirms saime modusies. Tas tiek arī īstenots. Laukā pārsteigums – sals, apkārt viss balts. Skaisti! Pieskrienu pie vārtiņiem, bet tie iesaluši un nevaru dabūt vaļā. Ko nu? Vectēvs māju ir uzcēlis kalnā. Zinu, ka lejā ir vēl vieni vārtiņi. Varbūt tos var atvērt? Noskrienu lejā un tieku brīvībā. Biju iecerējusī paskriet pa Špakovska parku, kurā nesen viesojās ar SSV koptreniņa dalībnieki, bet skriet atpakaļ kalnā gan nav dukas. Paskrienu gar mazo Urgu, kura šī rudens lietavās bija izraisījusi vērienīgus plūdus. Tad pretējā virzienā izskrienu Lazdukalnu pavasara krosa trasīti un nokļūstu Lazdukalnā pa lēzeno pusi, uzkāpju tornī, uztaisu pāris „selfijus” un dodos mājup. Noskrieti 5 km. Lai neatpaliktu no grafika – šodien būtu jānoskrien vēl 9 km.

Ziemassvētku rīts Ogrē

Pēcpusdienā plānotas nākamās Ziemassvētku svinības, kur bērni un mazbērni tiek mīļi sagaidīti ar „rosola” bļodu. Dzejoļi, dziesmas, dejas, dāvanas un varam doties mājup. Ēsts un dzerts ir gana, vajadzētu iet to noskriet. Skrējās grūti, bet 2 apļi ap māju tika pieveikti un 9 km noskrieti. Šie noskrietie kilometri vēlāk nezkāpēc izraisīs CC pretiniekā vainas apziņu.

Piektdiena. 26.decembris. Otrie Ziemassvētki.

Jāpošas uz ziemas sporta nometni. Bet tā kā tikšanās ar pārējiem ir sarunāta tikai pl. 12.00, nolemju, ka no rīta vēl varētu paspēt noskriet dienas normu – 14.3 km. Pamostos un saprotu, ka šorīt nebūs 14 km skrējiena. Vārtos pa gultu un cenšos sevi pierunāt aizskriet līdz Māras dīķim (salasītos kādi 7-8 km). Laiks rit, joprojām atrodos gultā. Nu vajadzētu vismaz apskriet vienu apli ap māju (4,5 km). Nekā. No gultas izlienu vien tad, ka laiks ir palicis tikai tik daudz, lai pagatavotu ģimenei brokastis un veikli sapakotu līdzi ņemamās mantas. Jūtu, ka šajā cīņā „rosols” būs uzvarējis, jo mans nākamais skrējiens visticamāk būs iespējams tikai svētdienas vakarā, bet atlikuši vēl vairāk nekā 33 km.

Pakojot mantas starp augstpapēžu kurpēm, slēju zābakiem, slidām un baseina čībām, iemetu arī kedas, ja nu tomēr…

Sporta nometne sākas Reiņa trasē, šosezon pirmo reizi uzkāpšanu uz kalna slēpēm. Vakarā ballē ar svētku mielastu, rosolu, dāvanām, dziesmām un dejām līdz rītam. Noskrieti 0 km.

Sestdiena. 27.decembris. Manam bērnam vārdadiena.

Nometnes atklāšanā tikām informēti, ka brokastis būs pl.10.00 un rītarosme veicama katram pēc saviem ieskatiem. Rītarosme! Man patīk šis vārds. Šo laiku varētu izmantot, lai noskrietu kādu kilometru. Piecēlos pēc pl.8.00 un devos pildīt „rītarosmi”. Visapkārt balsts, aust saulīte, viesu nama saimnieks tīra uz aizsalušā dīķa izveidoto hokeja laukumu. Skaisti! Dodos skrējienā. Kur var būt tik nelīdzens reljefs? Visu laiku lauku ceļš veda tik augšā un lejā. Neraugoties uz to, saullēkta laikā tika pieveikti baudpilni 11 km. Dienas turpinājumā distanču slēpošana pa aizsalušo ezeru, bērna vārda dienas ballīte ar bagātīgu svētku mielastu, pirts un peldes.

Saullēkts Ziemassvētkos

Svētdiena. 28.decembris.

Skaidrs, ka „rītarosme” ir jāatkārto. Šis rīts ir apmācies un pamosties ar nav tik viegli kā iepriekšējā rītā, tomēr saņemos un 9 km tiek noskrieti. Priecīgi kļūst ap sirdi. Tos atlikušos 13 km jau nu gan es vakarā pirms gulētiešanas pieveikšu. Nometnes trešā diena, kā ierasts, ir nedaudz gurdena. Tā kā lielie veči uz hokeja laukumu šodien vairs neplāno doties, tad laukums vairāk vai mazāk tiek atvēlēts arī meitenēm. Apāvu slidas un lēnām atguvu slidošanas iemaņas.

skrienamtrase

Nometne beidzās, un atgriezāmies mājās. Vienīgā vēlme – iekrist gultā un aizmigt. Pēc brīža puika modināja: „Mammu, uzsmērē man sviestmaizi! Tu taču teici, ka iesi skriet.” Ak, jā vēl tie 13 km. Nu labi, bet tikai 3 apļus ap māju!

Tā nu cīņa bija galā! Rosols neuzvarēja. Es arī ne, bet pēc savas Ziemassvētku dāvanas – virtuālas 100 km nozīmītes – gan aizskrēju. Paldies, Trakais, par cīņu un visiem pārējiem, kas šai cīņai sekoja.

Laimīgu un skriešanas baudpilnu Jums visiem 2015 gadu!

P.S. Šajās dienās beidzas mans pirmais aktīvais skriešanas gads. Gada sākumā es nezināju, ka pastāv tāds VSK Noskrien skrējēju klubs. Janvārī es nevarēju noskriet pat jēdzīgus 5 km. Šī gada laikā esmu pamanījusies kopā ar jums noskriet gandrīz 2500 km, piedalīties 15 sacensībās, no tām noskriet 5 pusmaratonus, kā arī pieveikt Stirnu buka Lūša distanci un vienu maratonu. Tas noteikti nebūtu noticis bez VSK noskrien virtuālās lapas un tās biedru atbalsta. Paldies, Jums, jo īpašs paldies Rozamundei, IlgaisC, July, IlZZuks un visiem pārējiem Divplākšņiem! Ceru, ka pēc pamošanās 1. janvārī, neapjautīšu, ka šis gads ir bijis tikai sapnis.

Kas jāievēro trenējoties aukstā laikā?

Skriešanai aukstā laikā, protams, galvenais faktors, kas jāņem vērā, ir aukstums, taču, ja mēs ar auksto laiku saprotam ziemas sezonu kopumā, tad uzmanība būtu jāpievērš arī pamatam zem kājām. Aukstums nozīmē to, ka skrienot ģērbjamies siltāk un nedaudz biezāk kā vasaras sezonā, līdz ar to kustības varētu būt nedaudz ierobežotākas, taču jāatceras, ka, lai skrietu aukstumā, nebūt nav jāsatuntulējas tikpat silti kā ejot uz veikalu vai vienkārši pastaigāties. Skrienot ķermenis ražo pietiekami daudz siltuma, līdz ar to, ja vien skrējiens nav ar apstāšanās pārtraukumiem, kuros ķermenis varētu sākt atdzist, skriešanai ziemā pietiek ar 2-3 visnotaļ plānām apģērba kārtām. Tā kā ķermenis skrienot sasilst pamazām, tad izejot no mājas vēlamāk būtu, ja ir sajūta, ka esi saģērbies nedaudz par plānu, citādi, ja silts būs jau no sākuma, ķermenim uzsilstot būs pārāk karsts. No komforta un patiesībā arī veselības viedokļa vēlamāk būtu, ja virsējā būtu vēju aizturoša, jo vēl lielāks risks par vienkārši aukstumu ir vējš kombinācijā ar aukstumu, kad vidēja stipruma vējš var radīt sajūtu, ka temperatūra ir pat par 10 grādiem zemāka par to, ko rāda termometrs (precīzas tabulas var atrast internetā ar terminu ‘windchill’), kas nozīmē, ka vējainā laikā ziemā tikt pie apsaldējumiem ir daudz vieglāk. Tāpēc vējš un vēja virziens būtu jāņem vērā, plānojot treniņa virzienu, lai sākuma daļā sanāktu skriet pret vēju un beigās pa vējam, nevis otrādi, jo pretējā gadījumā ķermenis sākotnēji pārkarsīs, bet pēc tam stiprā pretvējā atdzišana notiks pārāk strauji.

Attiecībā uz segumu zem kājām – sniegs ir tas, kas padara treniņus ziemā grūtākus, jo pamats vairs nav līdzens, saķere un atspēriens vairs nav ideāli, līdz ar to pie tās pašas piepūles, ar ko skrienam vasarā, ziemā ātrums ir lēnāks. Taču šo apgrūtinājumu var pārvērst arī pozitīvā efektā, jo, it īpaši skrienot pa dziļāku sniegu, iespējams gan attīstīt spēku kājās, gan arī nostiprināt kāju locītavas, kurām, skrienot pa nelīdzenu pamatu, slodze ir krietni lielāka. Taču īpaši uzmanīgiem jābūt attiecībās ar ledu. Ledus var būt ne tikai atklāti redzams, bet tas var slēpties arī zem sniega, tāpēc katru brīdi jābūt gatavam, ka pēkšņi var izslīdēt kāja, kas nozīmē, ka daudz lielāka nozīme ir koordinācijai; daudz prātīgāk ir jāskrien pagriezienos, kur izslīdēšana var būt īpaši bīstama, kam var arī sekot nepatīkams kritiens.

Aukstums, kā arī sniega un ledus pamats skriešanu ziemā padara lēnāku, un, lai arī tieši šī iemesla dēļ ziemā ir pierasts treniņos vairāk pievērsties garāku un lēnāku skriešanai, tomēr laiku pa laikam arī vēsajā laikā būtu vēlams paskriet arī nedaudz ātrāk – ne tik intensīvi kā ātrajos treniņos siltajā sezonā, bet tomēr tik daudz, lai kājas ziemā pavisam neaizmirstu ko nozīmē ātrāka skriešana.

SPAIO termoveļa

actins_velaaKad vasaras – rudens skriešanas sezonu nomaina ziema, tad parasti aktīvākā skrējēju daļa meklē skapī atbilstošu ekipējumu, lai varētu turpināt veikt šo visnotaļ patīkamo aktivitāti svaigā gaisā un sporta klubu apmeklēt tikai pavisam ekstrēmos laika apstākļos. Lasīt tālāk.

2.Mispo Ziemas maratons

Siguldas kalnu maratons pievarēts gandrīz pa visu naudu. Pateicoties Somijai mēneša sākumā, oktobrī tika sasniegti 300km/mēnesī. Novembris. Ko tālāk? Vai nolikt skrienam apavus uz plauktiņa un gaidīt ziemu? Tā nejauši pārskatot jaunumus izlasīju Santas ierakstu: „Vakar radās doma, ka vajag aizbraukt pēc zeķēm” it kā man zeķes pietrūktu. Nolemts, jābrauc.

Piektdienas diena izvērtās sniegota. Ir sarunāts, ka 16:00 tiekamies pie MySport un braucam. Zvans Aivaram ar kodu un smiedamās jautāju, kurā sniega kupenā palikuši. Bet šis visā nopietnībā atbild, ka pēc divdesmit minūtēm viņu savāc pie Mākslas akadēmijas. Hmm, ziema un ko tagad es? Izbraukšana no Rīgas aizkavējas par divām stundām. Ceļš paiet prātīgi braucot un pļāpājot. Līdz saruna ievirzās par baltajām tiesībām, autovadītāja apliecību, ID karti un pasi. Un te pēkšņi es aptveru, ka mana pase ir mājas, bet mēs jau aiz Saulkrastiem… Īsti pareizi nav, bet kopistiski nolemjam, ka autovadītāja apliecība derēs. Nedaudz pirms Salacgrīvas zvana IngaZā un jautā kāds ir mūsu mašīnas numurs. Izradās viņa jau kādu labu laiku mums seko. Aiz Salacgrīvas pretī braucošie auto mums miedz ar aci. Skaidrs, ka kaut kur krūmos garlaikojas kartības uzraugi. Mēs tiekam apstādināti. Policijas mašīna tā nav. „Labdien! Robežsardze. Jūsu autovadītāju apliecību un tehnisko pasi.” Āāā, mani nedaudz pārņēma panika, jo mēs esam pierobežā un šeit ir vajadzīga pase. Pieņemsim, ka mēs tikai līdz Ainažiem. Ainažos vakariņ-uzkodas. Pēteris raksta: „Esmu objektā. Vakariņās došot makaronus, arī brokastis būs. Jāiet izskriet 2 dienu slinkums..” Ej, nu tagad saproti, ko viņš ar vakariņām domājis. Turpmākais plāns arī skaidrs. Pa ceļam iebraucam Pērnavā, jo Aivaram vajag kārtējo „B” vitamīna devu, bet dažiem vajag papildināt euro krājumus pirms gadu mijas. Un tad jau prom uz Vendru. Pēc veikala vēl jautrībai izbraucām cauri visai pilsētai tā vietā, lai nogrieztos pa labi un tiktu uzreiz ārā uz šosejas. Tad vēl gandrīz 50km, naktsmājas sasniegtas.

MM_01

Naktsmājas mūs sagaida diezgan pavēsas. Iekšā ēdamtelpā patīkami ir uzturēties ar vaļēju virsjaku. Saimnieks mūs sagaida ar vārdiem nāciet vakariņās – makaroni ar gaļu, tēja, kafija, salāti, torte (ar Loretu viennozīmīgi nospriedām, ka citiem labāk negaršot), banāni, mandarīni, maizītes. Tad skaidrs, ko Pēteris bija domājis ar vakariņām. Es tomēr izvēlos pārbaudītas vērtības tēju, griķu putru ar sauso zupiņu. Īss izklāsts. Par nakti 10€, par vakariņām un brokastīm 5€. Istabiņas divreiz pa četrām gultam. Labi mūsējā ir sešas, bet Joel teica, ka abās ir četras, lai nu tā būtu. Sildītājs darbojas uz pilnu klapi. Tā kā ir vēls vakars visi dodas gulēt. Aizmigt neizdodas – te spilvens pa cietu, te sega pa šauru, te šādi nav ērti līdz modinātājs nedaudz pirms astoņiem visus ar savu zvanīšanu pamodina. No rīta pie brokastu galda izrādās, ka hostelī nakšņojuši ap divdesmit dalībnieku. Brokastīs auzu pārslu putra, tēja, kura beigusies un kafija.

Līdz starta vietai 5minūtes gājiens. Un beidzot mans veselais saprāts atgriezās. Ar Aivara starpniecību tiek nokārtots, ka skriešu vidējo, ne garāko iespējamo distanci. Saņemama numuru, čipu. Istabiņās noris pārrunas par to, ko kurš vilks mugurā un ar kādām botām skries. Jāpiebilst, ka Vendrā ielas ir nedaudz apledojušas un vietām manāma sniega kārtiņa. Divas kārtas biksēm, divas plānas augšas, kam ir – ziemas botes, kam nav – tās pašas asfaltnieces. Šeit gan mēs vēl nezinājām, ka trasē negaidīti uznāks sniegputenis. Mašīnu novietojam tuvāk startam. Satiekam pārējos latviešus, čalas un smiekli.

MM_02

Starts. Nedaudz prātīgi! Slidens. Iesākumā „mazais aplis”. Visi skrējēji pagriežas uz šosejas pa labi, aizskrien garām zīmei „Kobra” un skrien „Lelle” virzienā. Viena dāma man noprasa maratons/pusmaratons? Atbildu, ka pusīte. Ai, tad jau neesot viņas ātrums. Pēc kāda brīža visi maratonisti griež apkārt uz šosejas, bet pusītes skrējējus novirza tālāk. Te tev nu bija. Toties var ērti redzēt cik un kas ir priekšā. Pamanu, ka pirms manis ir trīs dāmas, tai skaitā, IngaZie. Aiz manis tuvumā pagaidām Ingrīda, aiz viņas drošā attālumā vēl pāris. Ilgi nebija jāgaida, kad Ingrīda mani apdzina un atstāja kā piekto. Netālu ir citi skrējēji, ja gribēs – apsteigs, ja negribēs vai nevarēs, tad arī labi. Skrienot mazo cilpu atpakaļ, manāms kāds lēnīgs maratonists, kurš tikai tagad pagriežas. Skrienam pa šoseju Nr.5, kur blakus skrienošajiem dalībniekiem vizinās policijas ekipāža. Ir izlikta informatīva zīme, ka notiek sacensības, un braukšanas ātrums ierobežots līdz 50km/h. Abās pusēs šosejai balti piesnieguši lauki. Spīd dūmakaina saule. Tālumā sev priekšā redzami skrējēji. Šoseja normāli skrienama. Tuvāk pagriezienam pa kreisi – grubuļains, sasalis sniegs. Ceļš ved nedaudz augšup. Pretī nāk pāris mašīnas. Šis ceļš ir grubuļains, ar risēm. Ik pa brītiņam kāds tiek apdzīts. Dažubrīd apdzen arī mani. Bija zīme Vendra 2km, tas nozīme, ka drīzumā jābūt arī starta/finiša zonai un kaut kam dzeramam. Kilometri paskrien diezgan ātri t.i. diezgan netipiski ātrā tempā. Starta/finiša zonā skan jestra igauņu mūzika. Ar enerģijas dzēriena glāzīti izlīkumoju cauri stāvlaukumam. Drošā attālumā sev priekšā aizvien redzu InguZie. Kas tad tas? Lielā vairuma priekšā čāpo nūjotāji/gājēji. Izlīkumoju cauri. Otrais aplis pa kreisi. Snieg. Jaka tiek aiztaisīta un piedurknes nolocītas uz leju. Šoseja sniegaina. Jāskatās, kur likt kāju. Foršāk skriet ir nevis pa malu, bet pa ielas braucamo daļu. Pretī vizinās pāris mašīnas. Ja iespējams, sekoju līdzi IngasZie mugurai, citus pazīstamos nekur nemanu. Sniegs pārstāj snigt. Paliek silti (ārā +2°C). Pagrieziens vēl 2km līdz kārtējā apļa beigām. Ātrums otrajā aplī nemainīgs 5:09min/km. Starpfinišs. Oranžais dzēriens. Stāvlaukums. Ir! Temps krītas. Vējš. Nedaudz snieg. Augšup. Pulkstenis rāda 5:26min/km, bija jau tādas aizdomas, ka 12km tik ātri skriet nav prātīgi. Neko rēķināt par finiša laiku nav vērts. Jāskrien. Te ātrāk, te lēnāk. Bet tik, cik lēni ir, tik ir. Izdodas gan dažu skrējēju noķert un apdzīt. Trešajā aplī atkal priekšā gājēji/nūjotāji, tik šoreiz uz šosejas. Manam vēderam, šķiet, nepatīk brokastis, taisnība jau ir – putra negaršo un kafija ikdienā netiek dzerta. Sarunāju, ka līdz galam jātiek. Paliek labāk. Kārtējais pagrieziens uz Vendru. Jūtu, ka astē kāds iesēžas. Brīžiem uz ilgu laiku, brīžiem tik nedaudz uz brītiņu. Īsti jau neko nesapratu, bet šķiet, ka vienas dāmas kompanjons noteica, lai skrien man līdzi.

Urā, aiziet ceturtais aplis. Paķeru glāzīti, kur bija jābūt tējai. Fuij, pē – alus. Griežos atpakaļ pēc ūdens. Zaudētas „dārgas” sekundes. Aiz stāvlaukuma uznāk tāds sniegputenis ar lielam, baltām pārslām, ka apkārt jeb tālāk par 300m neko nevar redzēt. Saule pazudusi sniega mākonī, skrējēji tāpat. Cīņa notiek ne tikai ar sevi, bet arī ar sniegu. Aizejot pēdējā aplī, IngasZie mugura manāma nepieklājīgi tuvu. Bet varbūt tomēr izdodas noķert? Pāris pārrunu vārdi ar savu vēderu. Pēdējais pagrieziens. Ir. Temps lēnām, bet pieaug. Es zinu, ka finišs ir pavisam netālu. Ar pēdējiem spēkiem skrienu uz priekšu. Šis vēl jāapdzen, vēl šis arī. Atskatos – IngaZie ir iepalikusi no manis. Nosmeju pie sevis, ja noķertu Ingrīdu būtu trešā. Finišs. Medaļa. Tante satraukti vaicā/teic, ka neesmu samaksājusi. Cik nu varu tad „skaidrā” krievu valodā skaidroju, ka 15€ par dalību godīgi samaksāju. Drīz finišē arī IngaZie. Jāatgūst zaudētais. Cienājos ar kolu, čipsiem un hematogenu. Iekšā smaržo zupa, apkārt skan sarunas un valda jautrība. Gribu pasēdēt. Zupu vēlāk. Atdodu savu čipu un tieku pie sava maisiņa ar čību, sulu un alu. Zupa, tēja, sarunas. Ik pa brītiņam parādās vēl kāds finišētājs. Paralēli notiek apbalvošana. Izrādās Ingrīda atskrējusi pirmā no dāmām. Finiša protokols ir nepielūdzams – pusotra minūte līdz zemākajam pakāpienam. Varbūt kādreiz…

MM_03

Pamazām dalībnieki sāk izklīst, kurš uz pirtiņu/baļļā, kurš uz mašīnu, lai dotos mājās. Kamēr Aivars trasē, viņam tiek atdotas citu liekās alus bundžiņas. Ārā vairs nesnieg. Kamēr pārējie vēl skrien, citi ļaujas pirts priekiem. Santa ar Jolantu – zābakos, aptinušās ar dvieli un jakās, ejot cauri ēdamtelpai, izpelnās neviltotas ovācijas. Viņas uz baļļu. Kārtējā aplī aizskrien IngaZā. Drīz viņai seko Aivars. Šis piestāj pie baļļas, kur Ivars Aivaram pasniedz želeju un enerģijas dzērienu. Kamēr Aivars skrien pēdējo apli, IngaZā tiek apbalvota par 3.vietu starp dāmām maratona distancē. Vēl pēc brītiņa finišē arī Aivars. Santa lēnām sāk raisīt sarunas par došanos mājup. Pēc ilgas prātošanas nolemjam Aivaru atstāt pie lāčiem (IngasZā auto), ja jau tik ilgi skrien. Mājupceļš. Apraudzījām „Kobru” līdz „Lellei” neaizbraucām. Pa tukšo, balto šoseju aizvien pārvietojas vientuļi skrējēji. Sarunas, sarunas, sarunas – kā katram no mums ir gājis. Jo tuvāk robežai, jo baltāks. Pēc pāris stundu braukšanas klāt Latvijas robeža. Tagad jau vairs nav ko satraukties, protams, ja vien tās divas robežsardzes mašīnas… Ainažos sniegs nav, Salacgrīva, Saulkrasti pavisam balti. Skaidrs ziema šeit no piektdienas vakara ir turpinājusies.

MM_04

Nobeiguma vietā. Reizēm pavisam maz vajag, lai pavilktos uz muļķībām. Varbūt tāpēc es priecājos, ka man ir tikai 6 UTMB punkti. Jā, jā. Es labi atceros, ko teicu par 7 punktiem…