Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Kā uzvarēt Siguldas Kalnu maratonā jeb viss ir tikai galvā!

Par uzvaru es uzskatu 1. vietu savā vecuma grupā V40. Pagājušajā gadā man izdevās sasniegt pjedestāla otro pakāpienu.  2015. gada raksts  šeit!

Ja man kāds jautātu, kas es esmu par skrējeju, tad noteikti atbildētu: taku ultramaratonists. Par spīti tam gada plānā ierakstās Biksti 81km, Rīga Valmiera 107km, pusmaratons un maratons, lai novērtētu progresu, Cēsu Ecotrail 80km, UTMB CCC 101 km, Siguldas Kalnu maratons 70km. Kādā brīdī parādās vēlēšanās arī uzkāpt uz pjedestāla, un ka es uzvarēšu SKM!

Biksti.

Garais aerobais treniņš un pašpietiekamības pārbaude.

Ārā ir -14°C grādi. Sasnidzis plāns sniegs, diezgan nepatīkams, jo uz katru soli izslīd kājas. Mani apavi nav īpaši piemēroti šādam segumam. Nedaudz sāp žoklis, kožot sasalušos batonus. Ūdens atliekas pudelē ir sasalušas. Toties lampa uz galvas nespiež un sēž labi. Esmu noskrējis 51km bez apstāšanās dzeršanas punktos. Labs treniņš Monblāna skrējienam! Neviens neteica, ka Monblānā nesnigs.

Beidzot. Kaut, kur pēc dažiem simtiem metru ieraugu mašīnu. Mašīnai tuvojoties saprotu, ka nekad pilnvērtīgi neesmu izmantojis atbalsta punktus. Šāda laime katru dienu negadās! Savus ēdināšanas un dzeršanas pakalpojumus piedāvā Kristaps un Dainis (skrējēju pasaulē pazīstami kā Cukuriņš un Trakais, abi lieliski skrējēji un bieži viesi gan uz pjedestāliem, gan kā tempu turētāji). Piedāvātais sortiments ir dievīgs. Kola, tēja, lāčuki, rozīnes izkūst mutē! Tagad saprotu, ko es zaudēju sacensībās, kad jāskrien uz pilnu klapi! Atlikušie nieka 30 km tiek mierīgi noripināti.

Biksti, Rosols, medījuma Soļanka un dodamies uz mājam. Ballīte tiek palaista garām! Viena no gada lielākajām kļūdām.

1

Gripa.

Viņa atnāk neaicināta. Un ievieš korekcijas visa gada plānos. Mana attieksme pret to ir sekojoša. Slimība un sāpes ir Dieva dāvana. Tās mums liek atpūsties, ja mēs vēl iepriekš neesam sapratuši, ka mums ir jāatpūšas vai dzīvē kas jāmaina. Diemžēl neklausu savai attieksmei. Pēc gripas komplikācijas, blaknes no medikamentiem. Starpribu nervu  iekaisums. Kas var būt skaistāks par šo?!

Rīga – Valmiera atceļas. Martā sajūtas, ka jāmācās staigāt un elpot. Vienīgais, kas mierina – slimība arī ir treniņš. Slimošanas laikā ķermenim ir slodze cīnoties ar infekcijām, vīrusiem un visiem citiem, kas vēlas iemājot organismā bez saskaņošanas ar mums. Ja labi atjaunojies pēc slimības, tad izturību nezaudēsi.

Marta otrajā pusē sāku kvalitatīvus treniņus. Rīgas Rogainings garajiem treniņiem tieši laikā. Ar Valteru Freidenfeldu nonāku uz pjedestāla kopā ar triatlonistiem brāļiem Cimermaņiem un Latvijas jauniešu izlases orientieristiem. Parādās motivācija trenēties!

2

Svars.

Maijā konstatēju, ka man ir 8 lieki kilogrami. Esmu uzēdies līdz 80 kg. Ielādēju svara vērotāju aplikāciju, konsultējos ar dietoloģi, mēneša laikā samazinu svaru par 8kg. Svara samazināšanas principi – ēst vairāk (biežāk), ēst sabalansēti, ēst tīru un svaigu ēdienu, apēst mazāk nekā noskrien. Dažreiz vakaros jāēd klāt papildus ar varu, lai uzņemtu nepieciešamo daudzumu kaloriju.

Stirnu Buks!

+32°C Kuldīga. Man labāk patīk skriet karstumā, nevis aukstumā. Laika prognozes saka, ka Monblānā šogad varētu būt karsti. Šāds stirnu buks būs labs, lai iemēģinātu ekipējuma darbību karstumā, kā mans ķermenis reaģē uz ēšanas plānu, kā tam patiks jaunā tomātu sula. Visu 35km distanci turu 80 km tempu, nekautrējoties pasmelt ūdeni no tilpnēm un dzesējoties.

Kaut kur pēkšņi man garām pašaujas Guna (Bembelāts) un Miķelis Zumbergs. Kādā brīdī panāku viņus. Pēc brīža uzsāku jaunās tomātu sulas reklāmas kampaņu un piedāvāju cīņu biedriem testa proves. Jo sulas man ir daudz. Atzīstam par garšīgu. Vienā brīdī Guna nosaka, ka neesot viņas diena un norauj rokasbremzi. Mans Nokrautais Kuģis 80 km tempā peld uz Ventas rumbas pusi.

3

Cēsu Eco Trail!

Pēc pagājušā gada iegūtās 3.vietas V40 āķis lūpā. Cīnīšos par vietu uz laktas. Kādā brīdī, izlasot nolikumu, saprotu, ka V40 grupas šogad nav. Nu tad nolemju, ka skriešu Cēsis treniņrežīmā. Pārbaudīšu visu ekipējumu, ar kuru došos uz UTMB CCC. Konsultējos ar Andri (Droppy) par ēšanas plānu. Izmēģināšu praksē. CET skrienu prātīgi, bet jau sākumā pamanos divreiz nomaldīties.

4

Tas ir sods par to, ka šogad neesmu bijis uz nevienu magnētu! Vai arī, ka neesmu apguvis kartes ielādi Garminā. Visticamāk šeit labi redzams, kā dzīve pati mūs pieregulē un sagatavo svarīgākajiem notikumiem! Ekipējums strādā labi. Nekas lieki neberž. Taču kļūdas, no kurām nemācāmies, maksā dārgi. Skaistākais no CET ir iepazīšanās ar daudziem jaukiem cilvēkiem: Andi Gesti, Aināru Kumpiņu, Aigaru Lūsi un Normundu Lauci (vienu no sirsnīgākajiem un vienkāršākajiem cilvēkiem, ko esmu saticis).

5

UTMB CCC.

Vislabākais, kas ar mani ir noticis manā skrējēja karjerā. 101 km distance ar 6100 kāpuma metriem, garajiem noskrējieniem, +30°C skrējiens lieliski gan psiholoģiski, gan fiziski sagatavo Siguldas kalnu maratonam. Sigulda protams ir skaista, bet kur šeit ir kalni?

Chamonix apmeklēju Ultra izturības konferenci, kurā medicīnas profesori-ultramaratonisti dalījās zināšanās par to, kas ar mums notiek skrienot Ultramaratonus. Konference no mana skatu punkta bija vērtīga, jo uzzināju, kā aprēķināt uztura daudzumu slodzes laikā, atjaunošanās laikus, kas ir plaušu nogurums, kādas īpašības piemīt Ultramaratonistiem uzvarētājiem. 30 Eur par dalību atmaksājas kaut vai kafijas un kruasānu dēļ!

Zinātniskie pētījumi liecina, ka labi trenēta sportista ķermenis atjaunojas 2 nedēļu laikā pēc Ultramaratona. Tātad zinātnieki saka, ka Siguldas kalnu Maratonu varēšu noskriet. Sagatavoties kā speciāli gan vairs nesanāks vaļas.

6

Septembra vidus. Heijā! Mani sauc vīrusiņš. Vienu nedēļu iztieku ar viegliem treniņiem. Jo SKM vairāk tuvojas, jo mana pārliecība sāk uzdot muļķīgus jautājumus!

Paldies Dievam nedēļu pirms kalnu maratona Jūtos lieliski.

Kopsavilkums.

Šogad gada sākumā slimoju, garie treniņi veikti salīdzinot ar gadu iepriekš maz. Svars jau samazinājies līdz 70 kg.

Siguldas Kalnu Maratons 2016

Pēdējā diena pirms starta mierīga. Noskaņojums kaujiniecisks. Esmu definējis, ka jāņem jack pot. Nākošgad grupā nāks Andis Rumbenieks, tad iespējas mazināsies. Izrēķinu galvenos konkurentus. Iespējams arī Melnais Gulbis. 2 par mani ir ātrāki. Taču no teorijas un prakses zinām, ka ultramaratonos ne vienmēr uzvar ātrākie. Fotogrāfijā redzam, kas nosaka sportistu sniegumu Ultramaratonos.

7

Jo garāka distance, jo ātruma nozīme mazinās. Sacensību rezultātu ietekmē veiksme, ekipējums, psiholoģiskais stāvoklis, ezotērika, sāpju noturība un daudzi citi faktori. Jo garāka distance, jo citi faktori gūst virsroku!

Pirms starta kaujiniecisks noskaņojums. Kā stratēģiju izvēlos neizmantot atsvaidzinājuma punktus, skriet pašpietiekami. Mīnuss – viss jānes līdzi, pluss – viss ir pa rokai un kad nepieciešams.

Starts. Uzrāpjos Ziediņkalnā, sāku skriet lejā pa serpentīnu. Aizskrienu garām visiem konkurentiem. Monblāna prakse noskrējienos. Zinu, ka pa līdzeno viņi mani apdzīs. Tā arī ir. Tātad mana priekšrocība ir noskrējieni. Ar visu to, ka bremzēju sevi, saprotu, ka pulss ir augstāks nekā gadu iepriekš. Par dabasskatiem nerakstīšu. Lai baudītu to skaistumu, aizbrauciet, kamēr var baudīt zelta rudeni.

Sekoju grupai skrējēju, pēkšņi šamējie apstājas un sāk skatīties apkārt. Bāc, sāku skriet atpakaļ un pagriežu tos, kas seko man. 3 minūšu līkums pirmo reiz. Labi, ka mani pārliecina mans ātrums. Mierinu sevi, ka 3 minūtes nav daudz. Turpini cīnīties līdz galam, sev nosaku. Apdzenu skrējējus. Dusmu dēļ uzkāpinu tempu, pieskrienu pie Andra (ALX). Nokrekšķu, ka šogad esmu maldīšanās čempions. Domāju paskriet ar viņu kopā! Bet Andris neskrien lejā no kalna. Panāku arī Leldes brāli Matīsu. Dzirdu Medokas elpu. Arī nošņācu sāpi par apmaldīšanos un pievienojos grupai, kas kāpj kalnā. Rūgtums izplēn gaisā. Sanāk laba kompānija ar Andi Gesti. Man patīk viņa kompānija. Ir forši klausīties stāstus par viņa vecpuišu ballīti un kāzām. Lai viņam veicas laulības ostā, taču es esmu nerunīgs. Jo atcerējos no konferencē dzirdētā par plaušu nogurumu. Pēc brīža Andis pazūd, un pietuvojos citai skrējēju grupai. Šeit arī Valdis Ņilovs, kurš viegli atpūšoties, šūpolēs šūpojoties, neiespringstot pavada laiku. Pārāk līdzens viņam. Skrienu kopā ar kādu puisi, līdz pamanu priekšā Lietuvieti un kādu puisi. Ha, nopriecājos. Arī šie ir nomaldījušies. Džeki, Jūs kādu 2km cilpu esat nogriezuši. B….. Griežamies atpakaļ. Satieku Valdi jau kādu 3. reizi. Panāku atkal Matīsu un jau trešo reizi Valteru Kaminski. Labi arī, ka šī kļūda bija tikai uz 3-4 min. Labi, nekas nav zaudēts, Lietuvietis kādas 15 min priekšā. Jāiet līdz galam. Kad jāskrien lejā no kalna, ne Matīss, ne Valters to nedara. Noripoju lejā. Paskatos uz augšu, šie tikai pusē. Nu, atliek uzkāpt kalnā, jāiet otrajā aplī. Cīņa tikai tagad sāksies. Paķeru jau sagatavoto tomātu sulu un laižos lejā pa serpentīnu. Otro apli skrienu viens. Domas šādas: Cīnies līdz galam! Tu vari ātrāk! Citi arī var apmaldīties. Citiem arī var gadīties trauma, piemēram, lietuvietim. Kādā brīdī, šādi domādams, es jūtu, ka manas kājas zaudē saķeri, un es guļu uz kādas koka laipas. Galva vesela, tikai celis nobrāzts, ceļos un skrienu tālāk, bet jau uzmanīgi. Un tad Tu saproti, ka katra tava sliktā doma eksponējas uz Tevi pašu. Nepārprotiet mani, es nevienam neko sliktu nevēlu, taču runa ir par to, ka viss kas var gadīties. Sāku domāt labās domas. Ok, lietuvietis ir ātrs. Lai jau uzvar stiprākais. Ziniet, tajā brīdī atlaida. Un es sāku cīņu ar sevi. Līdzko bija neķītra doma, tā pats bams uz acīm. Uzmundrinu sevi ar labām domām. Pirms finiša kalnā redzu 3 vīrus finišējam. Tas nozīmē, ka kādus 3 gandrīz esmu noķēris. Kāpjot kalnā, redzu Mihailu. Dodu viņam pieci.

Tajā mirklī es sajūtu, ka mani atlaiž. Man ir piedots par manām grēcīgajām domām pagājušā gada CET. “Ti devjatij”, Mihails saka. Es saku, Da mnje njekuda spešitj. Nu nākamās balsis sauc: Jāni, te Tev nav nekāds Monblāns. Augšā esmu. Sajūta tīra, brīva. Medaļa, apelsīns, daudzi apelsīni un silta tēja. Pēkšņi pie manis pienāk skrējiena moderators un lūdz sniegt interviju. Man pieredze pēc Monblāna ir. Tur man vajadzēja kaut ko vietējai televīzijai atbildēt.

8

Moderators uzdod jautājumu, kā gāja. Piedodiet, bet slikti, divas maldīšanās, divi kritieni. Vai esmu speciāli šim pasākumam gatavojies. Saku, ka labāk sanāca sagatavoties Monblānam, nevis šīm. Ļoti jau gribēju labi sagatavoties. Moderators pasaka, ka esmu viens no V40 līderiem. Sajūta man ir, ka man ir trešā vieta, kāds Melnais Gulbis tomēr. Padzeros un kopā ar Normundu Lauci, ļoti vienkāršu, jauku un sirsnīgu cilvēku, V50 grupas uzvarētāju ejam pārģērbties un baudīt maltīti. Kamēr pļāpājam un ģērbjamies, ienāk viens puisis un saka, ka viņam 3. vieta V40. Man matemātika neiet kopā. Izrādās lietuvietis ir kritis, sasitis celi un izstājies. Man 1.vieta V40 grupā. Vēl uzzinu, ka sacensību uzvarētājs ir Andis Rumbenieks. Otrajā vietā Trakais. Kurš arī vēlas noslēgt vienu pagājušā gada lietu. Ļauju viņam sev iekniebt … Visi parādi nokārtoti.

9

Laimīgie vīru grupu uzvarētāji!

Secinājumi.

Lai uzvarētu, ir vajadzīga gribēšana, darbs un veiksme. Bet, kas veido veiksmi, lai par to strīdas zinātnieki.
Mans rezultāts kopvērtējumā – 9. vieta. Ja nebūtu maldījies, tad būtu 6. (kas būtu, ja būtu). Ātrums varētu būt audzis par 10 minūtēm, ņemot vērā stāvāko distanci šogad. Nekas diži neizklausās, bet bija pietiekoši, lai dabūtu augstāko vērtējumu savā grupā!

Paldies Normundam Lisovskim par pasākumu! Siguldas Kalnu Maratons tiešām ir kā odziņa sezonas noslēgumā!

Paldies sievai Baibai, paldies Jurim Beļinskim par plānu, paldies manai komandai un treniņu partneriem Andžejam, Līgai, Andrim, masierim Dmitrijam. Paldies Dainim un Ilzei Limanāniem. Paldies brīvprātīgajam. Paldies Matīsam un Droppy par padomiem un konsultācijām. Paldies visiem, kas bija tik pacietīgi un izlasīja līdz beigām.

Siguldas pusmaratons 2015 bildes

Si 01

Nāk rudens apgleznot Siguldu, bet Siguldā pusmaratons jānoskrien tik un tā. Lasīt tālāk.

Kā uzvarēt Siguldas kalnu maratonu jeb vai viss ir galvā?

2015-10-03 19.05.32

Protams, ka šajās sacensībās es neuzvarēju (par uzvaru šajās sacensībās es sauktu 1.vietu savā V40 vecuma grupā). Taču man ir sajūta, ka es zinu, kā to izdarīt. Es pielaidu divas kļūdas – vienu klasisko, otru īpašo, bet rupjo. Par to tad arī manā rakstā. Lasīt tālāk.

Dejas ar Keksiem!

5:15 zvana modinātājs. Paķeru pie gultas nolikto treniņtērpu. Dodos uz auto. Pie durvīm noliktas manas dzeramās pudeles, atjaunojošie dzērieni, mugursoma ar maiņas drēbēm. Neaizmirsti mani apliet ar ūdeni, Labrīt vietā mani uzrunā sisīša pudele. Piepildu tās ar ūdeni. Uzlieku Garminu un dodos uz mašīnu. Šodien būs gara un izcili skaista diena, domas spiedz no sajūsmas, tverot pirmos malkus rudenīgā gaisa. Tas piepildās ar rudens lapu smaržu. Nē, pēc āboliem vēl nesmaržo!

Ceru, ka neko neaizmirsu; Pulsāriņa dīzelīts vienmērīgā ritmā sāk nest mani uz priekšu.
Nāksies skriet bez pulsometra, uz Gaisa tilta, skatoties vienacainā antiradara, acī nāk atskārsme. Vai griezties atpakaļ? Nē, tā jau kavēju mūsu norunāto tikšanos ar Andžeju. Dabūšu pa ausīm no sava drauga. Zinu, ka pašam nepatīk kavēt. Jānosūta būs īsziņa.

Ziniet, Rīga ir skaistākā pilsēta pasaulē! It sevišķi sestdienas rītos, kad ielās var sastapt tikai taksometrus, piegādes transportu, iereibušus cilvēkus, kas lēnīgi dodas uz māju pusi vai pavada uz mājām ballītē iepazītas meičas. Vēl pa brīdim pamanu skrējējus. Ausīs iestampāti skaļruņi. Uz rokas Androīds, un Edmunds gaisā sūta Signālus. Kādēļ Androīds, ne Ābols? Nezinu, šim džekam nepiestāvētu Ābols.

Braucot pāri Juglas ezeram, gribas apstāties. Miglas vāli veļas pār ezeru. Skatos priekšā uz ceļu. Nodomāju, ka šeit ir labs 1,5km kāpums, kuru sestdienas un svētdienas rītos var izmantot. Auto satiksme ap 6:00 nav liela. Arī acis var pabaudīt ar ezerā notiekošo.

6:10 kopā Ar Andžeju dodamies uz Siguldu. Vienojamies atstāt auto uz Kaķīša saliektās muguras!

Nenožēloju, ka piecēlos Agri. Sigulda mūs sagaida ar Brīnišķīgu balvu. Gaujas senleja piepildīta ar cukurvati! Kāri ēdu to ar acīm! Paķeru telefonu. Varbūt sanāks kāda bilde. Bet tā jau nebūs dzīva. Es nevaru to Jums nodot. Mans foto gardās cukrvates vietā ir sanācis kā sasaldēts pelmenis.

IMG_20150815_065113
Mums paredzēts treniņš divus stundu garumā. Es pārteicos, nevis treniņš, bet bauda būt kopā ar draugu, baudīt vasaras izskaņu Siguldā un tvert neaizmirstamos skatus, kas tumšajos ziemas vakaros varēs piesildīt sirdi.

Skrienam gar Gauju. Pirmais, kas duras acīs – kāds pārkrāsojis klintis. Tās vairs nav pierastajā sarkanīgi dzeltenajā tonī, bet to papildinājusi violeta nokrāsa. Saule spēlējas ar krāsām kā bērns. Blakus klintij kā saplakuši krupji, kas ik pa brīdim izšauj mēli, lai noķertu kādu lidoni, sēž makšķernieki, pa vienam sēžot savās gumijas laivās un mētājot vizuļus.
Vien’ vārd’ sakot – treniņš sākās brīnišķīgi.

Bet tad, vienā brīdī viss izmainījās. Es šorīt norāvos, man paziņoja Andžejs. Apēdu brokastīs divus gabaliņus keksa. Tev es nemaz nepiedāvāju, jo man likās, ka sanācis pa sausu.

Kekss. Mans mīļākais saldais ēdiens no bērnības. Man brīžiem ir šķitis, ka dzīvoju tikai keksa dēļ, vai kekss regulē manu dzīvi. Orientieristu klubā Auseklis iespējams esmu tikai keksa dēļ. Citiem Lāči asociējas ar rupjmaizi, man ar keksu. Siguldā ir maiznīca Flora, kur arī cep Keksu. Laikam tādēļ patīk Sigulda.

Vai Kekss Auseklis bija par sausu? Tajā brīdī atskāršu savu kļūdu, jo Andžejs taču ir pasaulē labākais pavārs un kaut ko tādu viņš principā neēstu.

Vakar izcepu. Nu, bet tu tāds veselīgs un sportisks, Tu jau tādus neēd!

Man ir skaidrs, ka no Keksa atteikties es nebūtu varējis. Bet keksu tomēr gribas. Kā lai tiek pie Andžeja ceptā Keksa gabaliņa? Un šādus tipiņus sauc par draugiem?

Saprotu, ka dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Tieši vakar lasīju par NLP treniņu ar saldējumu, ka Tu vari vizualizēt un iestāstīt sev, ka esi vakar ēdis šokolādes saldējumu izbaudot vissmalkākās garšas nianses.

Ak, tad vakar izcepi keksu, pārjautāju Andžejam? Tāds pasauss sanāca? Vai ar rozīnēm? Jā ar rozīnēm, mandelēm un riekstiem. Tajā brīdī vizualizēju, kā es ēdu šo keksu, kā izgaršojas katrs riekstiņš, mandele un rozīnīte! Jūtu, kā man viss mutē izkūst! Sajūtu reālu sajūtu, ka esmu apēdis gabaliņu keksa. Saku Andžejam, Paldies par garšīgo keksu. Man tāds pasauss tieši garšo. Izskatās, ka vizualizācijas treniņš strādā un to var labi izmantot šad tad pamānot savu ķermeni sacensību laikā.

Divas stundas ir pagājušas nemanot. Patiesībā gandrīz divas ar pusi. Lieliski pavadīts laiks.

Mājās esmu ap 11:00. Mani sagaida pārsteigums sporta tērpā. Vienai skriet ir grūti, Baiba saka. Es viņas sniegumu novērtēju. Šonedēļ Baibiņa pārsteidz mani jau ceturto reizi.

Nobeigumā varu pateikt, ka dodamies uz Baibas radu salidojumu. Cienastā nopērku Arbūzu un Lāču Kēksu.

Nākamajā rītā dzirdu Striķu virtuvē, kāds kuļ olas.  Ko tu gatavo, jautāju Aijai, savai sievasmātei. Viņa tāda forša un vēl jauna. Domāju izcept Keksiņu ar rozīnēm un šokolādes glazūru.

Kēkss materializējas, nosmīnu domās pie sevis.

Papildus Bonuss pacietīgākajam lasītājam!

Stundu garš skrējiens paiet nemanot. Baiba brauc man blakus ar velo. Dzērves pulcējas mazos kāsīšos un pa brīdim uzsauc, Tu skrējēj, nāc un pievienojies mūsu mācību lidojumam. Palieku ar garu degunu. Jo nemāku lidot.

Pēc pārdzīvojuma atgūstos no svaigi pļauta kviešu lauka smaržas. Tas smaržo pēc tikko ceptas maizes. Patiesi.

Rapša lauki izskatās tā, it kā kāds itālis vēja spārniem būtu traucies pāri laukam un zemē sadurstījis miljoniem spageti.

Šo smaržu var sajust vēl tikai šonedēļ. Varbūt arī Stirnu bukā!? Kas to lai zin.

Lēciens pēc skrējiena

„Darīt ko traku, lai iegūtu ko vēl trakāku.” Tieši tā parastam cilvēkam no malas izklausās piedzīvojums, kurā devos 9. maijā nokāpjot no Valmieras kultūras nama skatuves, koru skates ietvaros.

Ziemā radās ideja, ka vajag izlekt ar gumiju. Tā kā galva man strādā, tad uzreiz ķēros pie domas – kā to izdarīt pēc iespējas baudāmāk. Nepagāja ne trīs dienas, kad īstā doma bija galvā. Sarunāšu ar Bungee.lv, kompāniju, kas piedāvā šāda veida lēcienus Siguldā, ka aizskriešu līdz viņiem no Valmieras ātrāk kā 7 stundās, to visu iemūžināšu, uzrakstīšu rakstiņu un pretī vēlos bezmaksas lēcienu ar gumiju. Domāts, darīts. Atbilde nebija ilgi jāgaida un, protams, tā bija pozitīva. Kārtējo reizi pierādās, ka trakās idejas tās labākās. Nu tad jau atlika vien nedaudz patrenēties, izdomāt kā skatāmi nofilmēt, un tad jau klāt ir maijs, kad tad viss notikās.

Safilmēto video piedāvāju jums šobrīd noskatīties.

VSK Noskrien tempa turētāji

tt_galva

„Tas nevarēja būt viegli: tempa turēšana ir tik nogurdinoša nodarbe, ka vienīgi ģimene, muļķi un sasodīti labi draugi ir pierunājami tajā iesaistīties” K.Makdugals. Dzimuši, lai skrietu.

Lasīt tālāk.