Biedriem

Komanda piedalās

Maratons, kurš nenotika

ny_maratons_2012

Ir septembris. Sēžu mašīnā blakus šoferim un dodos Siguldas virzienā. Esmu dažas dienas precējies, man ir dzimšanas diena un jaunā sieva ved mani saņemt dāvanu. Izklausās ļoti romantiski – pastaiga zelta rudens priekšvakarā, Siguldas izslavētie SPA un restorāni. Nē. Mašīnā ir arī bērni un suns. Un jau kopš uzzināju, ka saņemšu dāvanu un ka vajadzēs braukt, sapratu, ka būs sūdi. Man nepatīk augstums, ātrums un bīstamas lietas. Esmu bijis vairākas reizes Disnejlendās un nekad neesmu braucis ar tiem trakiem karuseļiem. Bet man ir traka sieva. Kāzās ielecām dīķi ar visām drēbēm, lai tiktu pie labas bildes, biju pamēģinājis veikbordu, longbordu, un zināju, ka tas ir mūsu laulības nosacījums. Būs jādara lietas, ko nedaru. Tieši stāsts par ielekšanu dīķi ir iemesls kāpēc mācījos uzstāties – mana sieva to stāstīja sava LevelUp kursa beigās un no viņas iedvesmojos. Paldies, mīļā. Lasīt tālāk.

SKM 2018

Pirms

Lai arī sākotnēji esmu paredzējis sezonu noslēgt oktobra beigās ASV, ķibeles ar potīti un daži citi nedaudz pozitīvāki notikumi liek man pārdomāt, un izlemju sezonu piebeigt tepat dzimtenē, skrienot Siguldas Kalnu Maratonu.

Tiklīdz uzzinu, kāda būs trase, dodos to izpētīt, un pēc dažiem veiksmīgiem treniņiem tajā ir skaidrs, ka mērķi jāuzstāda augsti. SKM šajā gadā ir arī Latvijas čempionāts, un tas nozīmē spēcīgu konkurenci. Uz to šoreiz nekoncentrējos. Tā vietā izvirzu sev mērķi noskriet zem 6h, bet, jo tuvāk nāk sacensības, jo pārāk viegls šis mērķis sāk šķist. No treniņos piedzīvotā nojaušu, ka 5:40 vai 5:45 būs ļoti grūti sasniedzams, bet tomēr gribas riskēt un beigās izvēlos vidusceļu. Vakarā pirms sacensībām, saliekot kopā plānu pa trases etapiem, man sanāk 5:50, un pie tā arī nolemju turēties.

Skriešana 5:50 robežās nozīmē apļu laikus 0:05 (Ziediņam); 1:10; 1:42; 1:42; 1:11. Plāns, kur nav paredzēts ātruma kritums, ir izveidots apzināti, šādi mēģināšu sevi trenēt skriet ilgstoši augstā intensitātē, viena no lietām, kas man biežāk nesanāk, nekā sanāk, bet, kuru uztrenējot, ultru pasaulē var sasniegt ļoti daudz.

Riekstu blice pirms starta

Pirmais aplis

1.aplis
Distance: 15km
Laiks distancē: KP0 -> KP1
1. Andris Ronimoiss 1:12:46 1. Andris Ronimoiss 1:12:46
2. Artūrs Vadzis 1:18:10; +5:24 2. Artūrs Vadzis 1:18:10; +5:24
3. Pēteris Grīviņš 1:19:13; +6:27 3. Pēteris Grīviņš 1:19:13; +6:27

Ziediņa pakājē sāku mierīgi un bez skriešanas. Jau pirmajos metros man priekšā aizskrien daudzi, bet arī ar visu nesteigšanos līdz augšai tieku kā astotais no visiem 70km distances veicējiem. Ilgi šajā pozīcijā neesmu un, tiklīdz esam noskrējuši lejā pa Pilsētas trasi un nonākam uz takas, kas ved gar Gaujas krastu, man priekšā ir tikai 2 dalībnieki no 35km distances. Vienu no tiem, Jāni Kūmu, esmu paredzējis pirmajos divos apļos izmantot kā tempa turētāju. Vispirms gan viņš ir jānoķer un to izdaru vien tad, kad pieskrienam pie Kordes kalna.

Šeit neloloju nekādas cerības par skriešanu un jau no pirmajiem stāvajiem metriem kāpju. Ja par Jāņa tikšanu man līdzi uz taisnes un noskrējienos nešaubos, tad par kāpumiem esmu nedaudz bažīgs, bet par laimi Kordes kalnā ātrums mums sakrīt, un augšā nonākam kopā. Netālu no mums ir vēl viens 35km distances skrējējs, kuram kāds no atbalstītājiem piedāvā padzerties un citas ekstras, bet mēs ar Jāni vienbalsīgi norūcam: “Palīdzība nav atļauta!”

Kordes kalns vienmēr ir trenēts pretējā virzienā, tāpēc ir nedaudz kaitinoši skriet lejā pa lēzeno, bet kokiem piegāzto taku. Šeit Jānim aiz manas muguras ir garlaicīgi, jo šķēršļu skriešanā vienmēr esmu bijis vājš, taču, būdams pieklājīgs, garām viņš man neskrien.

Līdz Kaķīškalnam skrienam kopā, bet, tiklīdz sākās kāpums, saprotu, ka nekāda kopīgā skriešana nesanāks, jo Jānis no manis nedaudz atpaliek. Arī uz taisnes viņš mani nenoķer un pie Ķeizarkrēsla nonāku viens. Skriešana lejup no Ķeizarkrēsla ir pirmais riebīgais noskrējiens. Uz kāpnēm šeit kāpt nedrīkst, jo tās ir nejēgā slidenas, bet maliņas blakus kāpnēm ir pašauras un vēl neiemīdītas. Ļoti nesteidzos un lejā nonāku bez problēmām.

Arī kāpums uz Laurenču skolu un noskrējiens aiz slēpošanas trases aizrit bez lieliem pārdzīvojumiem un, sasniedzot 5.8km esošo laika ņemšanas ierīci, redzu, ka esmu priekšā savam grafikam 2 minūtes. Nav slikts sākums!

Jau skrienot pa taisno gabalu līdz Kājinieku tiltam, labi redzu, ka Jānis jau ir krietni iepalicis, bet savas distances  skrējējus vairs neredzu. Pēdējo reizi viņus redzēju Kaķīškalnā, bet Jāni pēdējo reizi redzu brīdī, kad esmu pārskrējis pāri Kājinieku tiltam. Jau tagad ir pilnīgi skaidrs, ka atlikušie 65 kilometri man būs jāveic vienam un vienīgās cīņas būs ar sevi un pulksteni.

Pa taisnēm iet ātri

Kāpumu aiz Kājinieku tilta pieveicu skrienot, bet pie sevis nedaudz sāku satraukties, jo nerodas sajūta, ka šādi varēšu darīt vēl trīs reizes. Nolemju, ka šeit vienkārši sevi kārtīgi jāmotivē un nākamajos apļos ir jādara viss, lai te skrietu.

Skriešana pa balkona mulčas taku ir nomācoša. It kā nekā grūta te nav, bet segums ir nedaudz mīksts un kājām tas nepatīk. Lai arī tie ir tikai divi kilometri, realitātē tas posms liekas garāks, un man tas nepatīk nevienā no apļiem.

Visinteresantākais noskrējiens seko pēc balkona noskriešanas brīdī, kad pie Mednieku namiņa ir jāpagriežas pa labi lejup. Speru šeit pirmos soļus un saprotu, ka esmu uz slidotavas. Katra kāja aiziet savā virzienā, bet savācos. Atlikušo noskrējienu mēģinu stingri turēties blakus kāpnēm, bet viegli tas nav, jo vieta ir šaura un nedaudz mežonīga.

Ticis galā ar kāpnēm, esmu nonācis pļaviņā, kur ir dzeršanas punkts. Lepni paskrienu tam garām un mirkli vēlāk jau cītīgi kāpju pa kāpnēm atpakaļ augšā uz balkonu. Šīs ir vienīgās nopietnās kāpnes visā aplī un šoreiz man tās problēmas nesagādā.

Vēl mirkli vēlāk esmu uz Vecā Serpentīna un šeit lejā lidoju labā tempā. Līdz šim uz taisnēm esmu vilcis 3:40min/km ātrumā, bet šeit izdodas vēl ātrāk un šeit arī sasniedzu ātrāko kilometru visā trasē 3:30min/km.

Gaujas tilts un jau atkal esmu pie Ziediņa. No augšas līdzjutēji mani sveic un es, lai arī ļoti nesteidzoties, ātri uzkāpju augšā. 1:12:46 un ar prieku varu secināt, ka esmu 2 minūtes priekšā grafikam.

Otrais aplis

2.aplis
Distance: 20km
Laiks distancē: KP1 -> KP2
1. Andris Ronimoiss 2:54:00 1. Andris Ronimoiss 1:41:14
2. Artūrs Vadzis 3:13:38; +19:38 2. Kristaps Magone 1:54:14; +13:00
3. Pēteris Grīviņš 3:13:47; +19:47 3. Pēteris Grīviņš 1:54:34; +13:20

Otrais aplis sākās ar aizķeršanos, Lelde nav pareizi sapratusi manas norādes, un palieku bez sāls tabletes. Par laimi šādiem gadījumiem esmu gatavs, un sāls man ir arī līdzi somā. Apēdu to tikai Kordes kalnā, jo līdz tam īsti laika šādai nodarbei nav. Joprojām turos labā tempā, bet, kāpjot Kordes kalnā, parādās pirmās pazīmes par nepatikšanām. Augšā neiet tik viegli, kā gribētos, un lielais stāvums ļoti piedzen ikrus.

Neskatoties uz to, ka pirms Kaķīša ir jāstājās, lai aizšņorētu vienu no apaviem, tempu neesmu zaudējis un Laurenču laika ņemšanas vietā esmu priekšā savam grafikam 2.5minūtes. Arī uz sekojošajām taisnēm tempu izdodas noturēt tādu pašu kā pirmajā aplī, un kāpums pēc Kājinieku tilta, lai arī ne bez grūtībām, tiek pieveikts skrienot.

Kāpnēs, kas ved no Mednieku namiņa uz dzeršanas punktu, atkārtojas pirmā apļā scenārijs. Pirmos soļus levitēju, bet pēc tam turos blakus kāpnēm. Otrajā aplī taciņa blakus kāpnēm ir kļuvusi plašāka un skriet ir vieglāk.

Dzeršanas punktam atkal skrienu garām neapstājoties, bet uz kāpnēm, kas ved atpakaļ uz balkonu, šoreiz iet vieglāk. Ja pirmajā aplī kāpšana augšā šeit bija kārtīga spolēšanās, tad tagad vairāki simti skrējēju, kas šeit ir gājuši pāri, kāpnes ir nodubļojuši un tas saķeri padara krietni vien labāku.

Ieskrienot ekstra cilpā, kas jāveic tikai otrajā un trešajā aplī, pamanu, ka atšņorējies arī otrs skriešanas apavs. Taisni vēl noskrienu tāpat, bet pirms sekojošā kāpuma apstājos un sašņorējos.

Pats kāpums man nepatīk. Tas nav ne īsti stāvs, ne grūts, bet man kaut kā nepadodas. Vietām šeit prasītos pēc skriešanas, bet man neizdodas kājas pierunāt uz šādu rīcību. Ticis augšā, atkal esmu vietās, kur var kārtīgi paskriet. Temps turas labs un līdz Vikmestes gravai, kur sākās jau kārtējais kāpums, nonāku ātri. Esmu priecīgs, ka šī daļa ir garām, jo pa ceļam šeit ir vairākas privātmājas un, esot pirmajam, uzrauties uz suni šeit ir vislabākās izredzes.

Kārtējo reizi gatavojoties Ziediņam

Arī ar sekojošajiem kāpumiem un dubļaino noskrējienu tieku galā viegli un jau atkal tuvojos Ziediņam. Šeit trauksmes zvani iezvanās otreiz. Kalnā augšā tieku salīdzinoši ātri, bet tas galīgi nenāk viegli un, nonācis augšā, nolemju apstāties, lai kārtīgāk iestiprinātos. Tieku gan pie sāls, gan kolas, gan apelsīniem. Nevarētu teikt, ka ļoti gribas skriet, bet dažas minūtes atpūsties, ceļos un dodos trešajā aplī. Ieskrienot kontrolpunktā, esmu trīs minūtes priekšā savam grafikam un, lai arī nedaudz no sava pārsvara esmu zaudējis, mērķis joprojām ir sasniedzams.

Trešais aplis

3.aplis
Distance: 20km
Laiks distancē: KP2 -> KP3
1. Andris Ronimoiss 4:49:14 1. Andris Ronimoiss 1:55:14
2. Kristaps Magone 5:23:51; +34:37 2. Kristaps Magone 2:07:19; +12:05
3. Artūrs Vadzis 5:28:31; +39:17 3. Anete Švilpe 2:08:52; +13:38

Arī trešā apļa sākums ir cienīgs. Taisnē gar Gauju joprojām spēju noturēt tempu zem 4min/km un, lai arī tas vairs tik viegli nenāk, nav arī tā, ka galīgi mirstamais klāt.

Nonācis uz Kordes kāpuma, dabūju vēlreiz kārtīgi iekšā. Nu jau augšā iet pavisam lēnām, un man ir kārtīgi jāpiespiežas, lai neapstātos kustībā uz priekšu. Veicis sekojošo noskrējienu, joprojām neesmu atguvies un nolemju par labu zaļās pieturas pauzei. Tā nedaudz palīdz, esmu atguvies un atkal raiti kustos, bet Kaķīškalnā augšā atkal iet ļoti smagi.

Nonācis Laurenču laika ņemšanas vietā, zinu, ka esmu minūti aiz grafika, un zinu, ka saņemties, lai zaudēto atgūtu, būs ļoti, ļoti grūti. Arī taisnēs pirms Kājinieku tilta pamanu, ka temps ir krities ievērojami un tagad kustos vien 4:10min/km robežās, lai arī iepriekš te skrēju 20 sekundes ātrāk.

Pēdējais lūzuma punkts ir kāpumā aiz Kājinieku tilta. Pieskrienu pie tā un aizmirstu visas sevis motivēšanas metodes, un tā vietā, lai sāktu tajā skriet augšā, es pāreju soļos.

Nonācis augšā, es vēl kādu mirkli nespēju saņemties skriešanai, bet tad beidzot aiziet, un balkonu veicu pieklājīgā ātrumā. Diemžēl bez apstāšanās skriet nespēju un te novēroju interesantu parādību. Man ir divi ātrumi – vai nu es eju, vai nu es skrienu uz 4:00min/km. Kāda velna pēc es nevaru atrast kādu vidusceļu un noskriet visu?

Arī trešajā aplī kāpnes no Mednieku namiņa ir ar ekstrēmiem pirmajiem soļiem, bet, nonācis dzeršanas punktā, es šoreiz apstājos. Padzeros gan kolu, gan ūdeni un galīgi negribu steigties prom. Fonā Juris mēģina mūs kopā iemūžināt selfijā un, lai arī es neesmu ļoti atvērts piedāvājumam, kadrā tomēr tieku.

Kāpnes atpakaļ uz balkonu ir elle. Sākumā kāpju kā ierasts, bet ātri vien jūtu, ka vienu no augšstilbiem man sāk vilkt krampī. Nedaudz nometu tempu, bet tā vietā, lai paliktu labāk, pēc mirkļa pievienojas otrs. Pilnai laimei kāpnes ir pilnas ar tiem, kas atpaliek par apli, un tas nozīmē, ka kāpņu nomīdītā un neslidenā daļa ir aizņemta un man pārsvarā ir jākāpj pa slideno daļu – krampjiem tas nepalīdz.

Nonācis augšā, saņemu komentāru no kādas skrējējas. Viņa teic, ka reiz esot prasījusi kaimiņam, vai Ronimoiss arī šādās vietās skrien? Tagad viņa zinot atbildi. Pretī tik norūcu, ka Ronimoiss šodien ir švaks un nu jau ne tikai uz stāvām kāpnēm neskrien.

Paiet pāris metri, kamēr atjēdzos, tomēr pēc mirkļa atsāku skriešanu un lejā pa serpentīnu pēdējo reizi šajā trasē sasniedzu kilometru zem 4:00min/km. Tiesa, uz taisnes atkal neiet viegli un jāiegulda ļoti daudz spēka, lai nepārietu soļos.

Kāpums aiz Gūtmaņa alas šajā aplī liekas vēl riebīgāks. Sākot to kāpt, man priekšā mani pamana kāds tūristu puika, kurš, mani ieraudzījis, metās bēgt. Es pat nespēju pasmaidīt, gan jau izskatos kā sūds, un puika baidās, ka tas ir lipīgi.

Krimuldas daļā kāds no mašīnas aizmugures dala kolas. Man nepiedāvā un es arī neņemtu, bet no saviem atbalstītājiem, kas ik pa laikam trasē mani uzmundrina, uzzinu, ka tuvākajiem sekotājiem esmu priekšā 26 minūtes. Tas man ir svarīgi. Ja pirmajos apļos negribēju neko dzirdēt par savu pārsvaru, tad brīdī, kad salūzu, man tas pēkšņi kļuva ļoti aktuāli un tagad ir prieks, ka pārsvars ir liels. Skaidrs, ka ar savu plānu vairs īsti necīnos un tagad vienīgais mērķis ir palicis finišēt pirmajam.

Vikmestes gravā satieku vairākas pazīstamas sejas, ko izdodas apdzīt par apli. Uz viņu un citu skrējēju uzmundrinājumiem reaģēju vāji un labākajā gadījumā paldies pasaku pēc kārtīgas aiztures. Abi Vikmestes kāpumi gan man nesagādā ļoti lielas problēmas un, lai arī tie nav tik ātri kā pirmajā reizē, daudz laika te nezaudēju un drīz jau tuvojos Ziediņam.

Vēl tālu?

Augšā uzvelkos ievērojami lēnāk kā iepriekšējās reizēs, bet, nonācis kontrolpunktā, tieku pie ierastā komplekta. Šoreiz iet prom gribas vēl mazāk un kontrolpunktā pavadu vairākas minūtes. No grafika atpalieku 10 minūtes, aiz muguras tuvākais sekotājs pēc pēdējām ziņām ir 28 minūtes, un tas viss galīgi nemotivē kustēties. Labā ziņa, ka palikuši vien nieka 15 kilometri, un tos jau nu man vajadzētu spēt pievarēt.

Ceturtais aplis

4.aplis
Distance: 15km
Laiks distancē: KP3 -> KP4
1. Andris Ronimoiss 6:18:31 1. Andris Ronimoiss 1:29:17
2. Kristaps Magone 6:59:33; +41:02 2. Ainārs Kumpiņš 1:29:35; +0:18
3. Pēteris Grīviņš 7:09:35; +51:04 3. Kristaps Magone 1:35:42; 6:25
3. Dainis Limanāns 7:09:35; +51:04

Pārsteidzošā kārtā taisne gar Gauju man atkal padodas labi un temps atkal tuvojas 4min/km. Ilgi, protams, šie prieki nav, jo tuvojās stulbā Korde, un tur mans rumpis jau dzied pavisam skumju dziesmu. Liekas, ka stāvu uz vietas, man tas dubļu pikucis ir riktīgi apnicis.

Līdzīgi mokos augšā arī Kaķīškalnā. Šeit pamanos arī izlīdzēt Tarzāna darbiniekiem. Viens no tiem man lejā palūdz uznest augšā atslēgas un es savā apjukumā piekrītu. Puika gan noteikti nenojauš, ka es savā nogurumā neesmu gatavs veikt nevienu lieku soli, bet, par laimi, persona, kas augšā atslēgas gaida, to saprot un nedaudz panāk man pretī.

Kāpjot augšā uz Laurenču skolu, mani Facebook live materiālā noķer Mareks. Galīgi nav vēlmes ne runāties, ne filmēties un uz jautājumu, kā jūtos, es atbildu tikai ar vienu burtu – D.

Klunkurēju uz priekšu kā nu vien sanāk un pēdējo reizi cienīgu kilometra tempu uzrādu pirms Kājinieku tilta. Visu šo taisni gribas pāriet soļos, bet brīnumainā kārtā spēju sevi nomotivēt to nedarīt. Jau sākot ceturto apli, esmu izdomājis sistēmu, kā es sapratīšu, vai man izdosies noturēt pirmo vietu. Es mēģināšu noskriet pēc iespējas vairāk kvalitatīvus kilometrus. Tā, piemēram, pirmais gar Gauju – ieskaitīts, nākamais pirms Kordes – ieskaitīts, Korde – neieskaitīts! Jo vairāk kvalitatīvo, jo labākas izredzes.

Tajā pašā laikā saprotu, ka gandrīz pusstundas pārsvars ir liels un ir brīži, kad sevi nomotivēt nesanāk. Kāpums pēc Kājinieku tilta ir nejēgā lēns un es pārvietojos līdzīgā tempā kā tie, kurus apdzenu par apli. Uz sekojošās taisnes es atkal atraujos, bet skaidrs, ka citiem ir grūti tikt līdzi manai taktikai – skrien uz 4:00min/km vai slāj kā lamzaks.

Noskrējienā pēc Mednieku namiņa iegūstu vēl vienu neieskaitīto kilometru. Ticis gandrīz lejā, paslīdu uz kāda no viltus pakāpieniem, noliekos uz dibena un abi augšstilbi atkal ir krampī. Tūristi uz mani skatās lielām acīm, bet es, cītīgi lamādamies, mēģinu atgūt spēju kustēties.

Protams, ka piestāju arī dzeršanas punktā. Kārtīgi nočammājos un tikai tad dodos pretim pēdējiem 4 kilometriem. Jau kādu laiku esmu dzinies pakaļ Ievai un ar kaunu jāatzīst, ka sekojošajās kāpnēs viņa ir ātrāka. Jau ceru, ka viņa paspēs iesprukt ekstra cilpā un man viņa nebūs jāapdzen, bet uz Serpentīna mūsu ātrumi atšķirās pārāk ievērojami. Viņa smaida. Vai nav nejauki? Cerams, ka ne par manu neģīmi.

Taisnes līdz Ziediņam pēkšņi ir kļuvušas tūristu pilnas. Skaidrs, ka tādā vidē ļoti lielu vājumu parādīt nevar un, cik nu spēju, es skriedams lavierēju starp viņiem. Nonācis jau pavisam tuvu Ziediņam, es nedaudz pastaigāju, lai pietiktu spēka pēdējam kāpumam. Tagad liekas smieklīgi, bet pirms mačiem vizualizēju, kā pēdējo Ziediņu uzskriešu. Pirmie pieci metri man pat izdodas, bet tad saprotu, ka nafig, un pāreju soļos.

Viss ir labi, līdz pēkšņi vairs nav. Kopš pēdējā dzeršanas punkta neesmu dzēris, man pēkšņi ir karsti, man pēkšņi sāk griezties galva un es saprotu, ka es esmu nepatikšanās. Tempu nometu pavisam. Labi apzinos, ka sevis spiešana var novest pie atslēgšanās un tas pēdējā kalnā varētu būt diezgan skumjš skats. Nekāds priecīgs gan arī nesanāk. Brīžiem apstājos, lai nenorubītos, un jau laicīgi ziņoju uz augšu, ka man vajadzēs ūdeni. Nonācis augšā, knapi pārveļos pāri finiša līnijai un, pat nesaņēmis medaļu, metos zālītē atpūsties.

Finišs

Pēc

Nākamās minūtes nav skaistas. Kārtīgi sadzeros šķidrumus, nedaudz paguļu, bet pēc tam, kad nolemju, ka esmu gatavs doties uz dušām, dažus soļus vēlāk esmu uz visām četrām un pirmo reizi savā skriešanas pieredzē, atbrīvojos no vēdera satura. Izlemjam par ātro mašīnas apmeklēšanu, kur, lai arī neko ļoti daudz neizdara, diezgan ātri paliek labāk. Tiesa, nelabumu sajūta saglabājās līdz pat pirmdienai.

Kas nogāja greizi? To, protams, ir grūti tā konkrēti noteikt. Temps pirmajos apļos bija tiešām augsts, un es jau no starta gāju uz pilnu banku. Temperatūra, lai arī bija vien padsmit grādi, bija krietni vien augstāka kā visas iepriekšējās dienas, un es ilgu daļu no trases noskrēju ar cimdiem un rociņām un attiecīgi nedaudz pārkarsu. Arī ūdens trūkums ir iespējamais faktors. Ja pirmajā aplī atgriezos Ziediņā ar pusizdzertu pudeli, tad nākamajos apļos ūdens beidzās attiecīgi 2km, 3km un 4km pirms beigām. Tas nozīmē, ka pēdējā aplī 11km esmu izdzēris 0.5l ūdens, bet ar to ķermenim ir bijis par maz. Te, protams, uzreiz iespējama otra galējība, iespējams, ka ūdens bija par daudz un tas izdzina ārā nepieciešamos sāļus, kurus, lai arī es uzņēmu, iespējams bija par maz. Lai vai kā, laba mācība gan par to, ka nedrīkst pārvērtēt savus spēkus un tiekties pēc rezultāta, kas lielā mērā ir nereāls. Tāpat arī šis bija labs atgādinājums, ka dažas ietaupītas minūtes startā parasti noved pie daudzām pazaudētām minūtēm finišā.

3. un 4. aplis vs 1. un 2. aplis
1. Anete Švilpe +8:04
2. Ainārs Kumpiņš +9:52
3. Igors Trofimenko +13:30
16. Andris Ronimoiss +30:31

Lai nepabeigtu uz skumjas nots, jāatzīmē, ka es vienalga esmu lepns Latvijas čempions. Tiesa, tāds, kurš guvis vērtīgas mācības, ko paņemt līdzi uz nākamajiem startiem.

Medaļnieki

Kā uzvarēt Siguldas Kalnu maratonā jeb viss ir tikai galvā!

Par uzvaru es uzskatu 1. vietu savā vecuma grupā V40. Pagājušajā gadā man izdevās sasniegt pjedestāla otro pakāpienu.  2015. gada raksts  šeit!

Ja man kāds jautātu, kas es esmu par skrējeju, tad noteikti atbildētu: taku ultramaratonists. Par spīti tam gada plānā ierakstās Biksti 81km, Rīga Valmiera 107km, pusmaratons un maratons, lai novērtētu progresu, Cēsu Ecotrail 80km, UTMB CCC 101 km, Siguldas Kalnu maratons 70km. Kādā brīdī parādās vēlēšanās arī uzkāpt uz pjedestāla, un ka es uzvarēšu SKM!

Biksti.

Garais aerobais treniņš un pašpietiekamības pārbaude.

Ārā ir -14°C grādi. Sasnidzis plāns sniegs, diezgan nepatīkams, jo uz katru soli izslīd kājas. Mani apavi nav īpaši piemēroti šādam segumam. Nedaudz sāp žoklis, kožot sasalušos batonus. Ūdens atliekas pudelē ir sasalušas. Toties lampa uz galvas nespiež un sēž labi. Esmu noskrējis 51km bez apstāšanās dzeršanas punktos. Labs treniņš Monblāna skrējienam! Neviens neteica, ka Monblānā nesnigs.

Beidzot. Kaut, kur pēc dažiem simtiem metru ieraugu mašīnu. Mašīnai tuvojoties saprotu, ka nekad pilnvērtīgi neesmu izmantojis atbalsta punktus. Šāda laime katru dienu negadās! Savus ēdināšanas un dzeršanas pakalpojumus piedāvā Kristaps un Dainis (skrējēju pasaulē pazīstami kā Cukuriņš un Trakais, abi lieliski skrējēji un bieži viesi gan uz pjedestāliem, gan kā tempu turētāji). Piedāvātais sortiments ir dievīgs. Kola, tēja, lāčuki, rozīnes izkūst mutē! Tagad saprotu, ko es zaudēju sacensībās, kad jāskrien uz pilnu klapi! Atlikušie nieka 30 km tiek mierīgi noripināti.

Biksti, Rosols, medījuma Soļanka un dodamies uz mājam. Ballīte tiek palaista garām! Viena no gada lielākajām kļūdām.

1

Gripa.

Viņa atnāk neaicināta. Un ievieš korekcijas visa gada plānos. Mana attieksme pret to ir sekojoša. Slimība un sāpes ir Dieva dāvana. Tās mums liek atpūsties, ja mēs vēl iepriekš neesam sapratuši, ka mums ir jāatpūšas vai dzīvē kas jāmaina. Diemžēl neklausu savai attieksmei. Pēc gripas komplikācijas, blaknes no medikamentiem. Starpribu nervu  iekaisums. Kas var būt skaistāks par šo?!

Rīga – Valmiera atceļas. Martā sajūtas, ka jāmācās staigāt un elpot. Vienīgais, kas mierina – slimība arī ir treniņš. Slimošanas laikā ķermenim ir slodze cīnoties ar infekcijām, vīrusiem un visiem citiem, kas vēlas iemājot organismā bez saskaņošanas ar mums. Ja labi atjaunojies pēc slimības, tad izturību nezaudēsi.

Marta otrajā pusē sāku kvalitatīvus treniņus. Rīgas Rogainings garajiem treniņiem tieši laikā. Ar Valteru Freidenfeldu nonāku uz pjedestāla kopā ar triatlonistiem brāļiem Cimermaņiem un Latvijas jauniešu izlases orientieristiem. Parādās motivācija trenēties!

2

Svars.

Maijā konstatēju, ka man ir 8 lieki kilogrami. Esmu uzēdies līdz 80 kg. Ielādēju svara vērotāju aplikāciju, konsultējos ar dietoloģi, mēneša laikā samazinu svaru par 8kg. Svara samazināšanas principi – ēst vairāk (biežāk), ēst sabalansēti, ēst tīru un svaigu ēdienu, apēst mazāk nekā noskrien. Dažreiz vakaros jāēd klāt papildus ar varu, lai uzņemtu nepieciešamo daudzumu kaloriju.

Stirnu Buks!

+32°C Kuldīga. Man labāk patīk skriet karstumā, nevis aukstumā. Laika prognozes saka, ka Monblānā šogad varētu būt karsti. Šāds stirnu buks būs labs, lai iemēģinātu ekipējuma darbību karstumā, kā mans ķermenis reaģē uz ēšanas plānu, kā tam patiks jaunā tomātu sula. Visu 35km distanci turu 80 km tempu, nekautrējoties pasmelt ūdeni no tilpnēm un dzesējoties.

Kaut kur pēkšņi man garām pašaujas Guna (Bembelāts) un Miķelis Zumbergs. Kādā brīdī panāku viņus. Pēc brīža uzsāku jaunās tomātu sulas reklāmas kampaņu un piedāvāju cīņu biedriem testa proves. Jo sulas man ir daudz. Atzīstam par garšīgu. Vienā brīdī Guna nosaka, ka neesot viņas diena un norauj rokasbremzi. Mans Nokrautais Kuģis 80 km tempā peld uz Ventas rumbas pusi.

3

Cēsu Eco Trail!

Pēc pagājušā gada iegūtās 3.vietas V40 āķis lūpā. Cīnīšos par vietu uz laktas. Kādā brīdī, izlasot nolikumu, saprotu, ka V40 grupas šogad nav. Nu tad nolemju, ka skriešu Cēsis treniņrežīmā. Pārbaudīšu visu ekipējumu, ar kuru došos uz UTMB CCC. Konsultējos ar Andri (Droppy) par ēšanas plānu. Izmēģināšu praksē. CET skrienu prātīgi, bet jau sākumā pamanos divreiz nomaldīties.

4

Tas ir sods par to, ka šogad neesmu bijis uz nevienu magnētu! Vai arī, ka neesmu apguvis kartes ielādi Garminā. Visticamāk šeit labi redzams, kā dzīve pati mūs pieregulē un sagatavo svarīgākajiem notikumiem! Ekipējums strādā labi. Nekas lieki neberž. Taču kļūdas, no kurām nemācāmies, maksā dārgi. Skaistākais no CET ir iepazīšanās ar daudziem jaukiem cilvēkiem: Andi Gesti, Aināru Kumpiņu, Aigaru Lūsi un Normundu Lauci (vienu no sirsnīgākajiem un vienkāršākajiem cilvēkiem, ko esmu saticis).

5

UTMB CCC.

Vislabākais, kas ar mani ir noticis manā skrējēja karjerā. 101 km distance ar 6100 kāpuma metriem, garajiem noskrējieniem, +30°C skrējiens lieliski gan psiholoģiski, gan fiziski sagatavo Siguldas kalnu maratonam. Sigulda protams ir skaista, bet kur šeit ir kalni?

Chamonix apmeklēju Ultra izturības konferenci, kurā medicīnas profesori-ultramaratonisti dalījās zināšanās par to, kas ar mums notiek skrienot Ultramaratonus. Konference no mana skatu punkta bija vērtīga, jo uzzināju, kā aprēķināt uztura daudzumu slodzes laikā, atjaunošanās laikus, kas ir plaušu nogurums, kādas īpašības piemīt Ultramaratonistiem uzvarētājiem. 30 Eur par dalību atmaksājas kaut vai kafijas un kruasānu dēļ!

Zinātniskie pētījumi liecina, ka labi trenēta sportista ķermenis atjaunojas 2 nedēļu laikā pēc Ultramaratona. Tātad zinātnieki saka, ka Siguldas kalnu Maratonu varēšu noskriet. Sagatavoties kā speciāli gan vairs nesanāks vaļas.

6

Septembra vidus. Heijā! Mani sauc vīrusiņš. Vienu nedēļu iztieku ar viegliem treniņiem. Jo SKM vairāk tuvojas, jo mana pārliecība sāk uzdot muļķīgus jautājumus!

Paldies Dievam nedēļu pirms kalnu maratona Jūtos lieliski.

Kopsavilkums.

Šogad gada sākumā slimoju, garie treniņi veikti salīdzinot ar gadu iepriekš maz. Svars jau samazinājies līdz 70 kg.

Siguldas Kalnu Maratons 2016

Pēdējā diena pirms starta mierīga. Noskaņojums kaujiniecisks. Esmu definējis, ka jāņem jack pot. Nākošgad grupā nāks Andis Rumbenieks, tad iespējas mazināsies. Izrēķinu galvenos konkurentus. Iespējams arī Melnais Gulbis. 2 par mani ir ātrāki. Taču no teorijas un prakses zinām, ka ultramaratonos ne vienmēr uzvar ātrākie. Fotogrāfijā redzam, kas nosaka sportistu sniegumu Ultramaratonos.

7

Jo garāka distance, jo ātruma nozīme mazinās. Sacensību rezultātu ietekmē veiksme, ekipējums, psiholoģiskais stāvoklis, ezotērika, sāpju noturība un daudzi citi faktori. Jo garāka distance, jo citi faktori gūst virsroku!

Pirms starta kaujiniecisks noskaņojums. Kā stratēģiju izvēlos neizmantot atsvaidzinājuma punktus, skriet pašpietiekami. Mīnuss – viss jānes līdzi, pluss – viss ir pa rokai un kad nepieciešams.

Starts. Uzrāpjos Ziediņkalnā, sāku skriet lejā pa serpentīnu. Aizskrienu garām visiem konkurentiem. Monblāna prakse noskrējienos. Zinu, ka pa līdzeno viņi mani apdzīs. Tā arī ir. Tātad mana priekšrocība ir noskrējieni. Ar visu to, ka bremzēju sevi, saprotu, ka pulss ir augstāks nekā gadu iepriekš. Par dabasskatiem nerakstīšu. Lai baudītu to skaistumu, aizbrauciet, kamēr var baudīt zelta rudeni.

Sekoju grupai skrējēju, pēkšņi šamējie apstājas un sāk skatīties apkārt. Bāc, sāku skriet atpakaļ un pagriežu tos, kas seko man. 3 minūšu līkums pirmo reiz. Labi, ka mani pārliecina mans ātrums. Mierinu sevi, ka 3 minūtes nav daudz. Turpini cīnīties līdz galam, sev nosaku. Apdzenu skrējējus. Dusmu dēļ uzkāpinu tempu, pieskrienu pie Andra (ALX). Nokrekšķu, ka šogad esmu maldīšanās čempions. Domāju paskriet ar viņu kopā! Bet Andris neskrien lejā no kalna. Panāku arī Leldes brāli Matīsu. Dzirdu Medokas elpu. Arī nošņācu sāpi par apmaldīšanos un pievienojos grupai, kas kāpj kalnā. Rūgtums izplēn gaisā. Sanāk laba kompānija ar Andi Gesti. Man patīk viņa kompānija. Ir forši klausīties stāstus par viņa vecpuišu ballīti un kāzām. Lai viņam veicas laulības ostā, taču es esmu nerunīgs. Jo atcerējos no konferencē dzirdētā par plaušu nogurumu. Pēc brīža Andis pazūd, un pietuvojos citai skrējēju grupai. Šeit arī Valdis Ņilovs, kurš viegli atpūšoties, šūpolēs šūpojoties, neiespringstot pavada laiku. Pārāk līdzens viņam. Skrienu kopā ar kādu puisi, līdz pamanu priekšā Lietuvieti un kādu puisi. Ha, nopriecājos. Arī šie ir nomaldījušies. Džeki, Jūs kādu 2km cilpu esat nogriezuši. B….. Griežamies atpakaļ. Satieku Valdi jau kādu 3. reizi. Panāku atkal Matīsu un jau trešo reizi Valteru Kaminski. Labi arī, ka šī kļūda bija tikai uz 3-4 min. Labi, nekas nav zaudēts, Lietuvietis kādas 15 min priekšā. Jāiet līdz galam. Kad jāskrien lejā no kalna, ne Matīss, ne Valters to nedara. Noripoju lejā. Paskatos uz augšu, šie tikai pusē. Nu, atliek uzkāpt kalnā, jāiet otrajā aplī. Cīņa tikai tagad sāksies. Paķeru jau sagatavoto tomātu sulu un laižos lejā pa serpentīnu. Otro apli skrienu viens. Domas šādas: Cīnies līdz galam! Tu vari ātrāk! Citi arī var apmaldīties. Citiem arī var gadīties trauma, piemēram, lietuvietim. Kādā brīdī, šādi domādams, es jūtu, ka manas kājas zaudē saķeri, un es guļu uz kādas koka laipas. Galva vesela, tikai celis nobrāzts, ceļos un skrienu tālāk, bet jau uzmanīgi. Un tad Tu saproti, ka katra tava sliktā doma eksponējas uz Tevi pašu. Nepārprotiet mani, es nevienam neko sliktu nevēlu, taču runa ir par to, ka viss kas var gadīties. Sāku domāt labās domas. Ok, lietuvietis ir ātrs. Lai jau uzvar stiprākais. Ziniet, tajā brīdī atlaida. Un es sāku cīņu ar sevi. Līdzko bija neķītra doma, tā pats bams uz acīm. Uzmundrinu sevi ar labām domām. Pirms finiša kalnā redzu 3 vīrus finišējam. Tas nozīmē, ka kādus 3 gandrīz esmu noķēris. Kāpjot kalnā, redzu Mihailu. Dodu viņam pieci.

Tajā mirklī es sajūtu, ka mani atlaiž. Man ir piedots par manām grēcīgajām domām pagājušā gada CET. “Ti devjatij”, Mihails saka. Es saku, Da mnje njekuda spešitj. Nu nākamās balsis sauc: Jāni, te Tev nav nekāds Monblāns. Augšā esmu. Sajūta tīra, brīva. Medaļa, apelsīns, daudzi apelsīni un silta tēja. Pēkšņi pie manis pienāk skrējiena moderators un lūdz sniegt interviju. Man pieredze pēc Monblāna ir. Tur man vajadzēja kaut ko vietējai televīzijai atbildēt.

8

Moderators uzdod jautājumu, kā gāja. Piedodiet, bet slikti, divas maldīšanās, divi kritieni. Vai esmu speciāli šim pasākumam gatavojies. Saku, ka labāk sanāca sagatavoties Monblānam, nevis šīm. Ļoti jau gribēju labi sagatavoties. Moderators pasaka, ka esmu viens no V40 līderiem. Sajūta man ir, ka man ir trešā vieta, kāds Melnais Gulbis tomēr. Padzeros un kopā ar Normundu Lauci, ļoti vienkāršu, jauku un sirsnīgu cilvēku, V50 grupas uzvarētāju ejam pārģērbties un baudīt maltīti. Kamēr pļāpājam un ģērbjamies, ienāk viens puisis un saka, ka viņam 3. vieta V40. Man matemātika neiet kopā. Izrādās lietuvietis ir kritis, sasitis celi un izstājies. Man 1.vieta V40 grupā. Vēl uzzinu, ka sacensību uzvarētājs ir Andis Rumbenieks. Otrajā vietā Trakais. Kurš arī vēlas noslēgt vienu pagājušā gada lietu. Ļauju viņam sev iekniebt … Visi parādi nokārtoti.

9

Laimīgie vīru grupu uzvarētāji!

Secinājumi.

Lai uzvarētu, ir vajadzīga gribēšana, darbs un veiksme. Bet, kas veido veiksmi, lai par to strīdas zinātnieki.
Mans rezultāts kopvērtējumā – 9. vieta. Ja nebūtu maldījies, tad būtu 6. (kas būtu, ja būtu). Ātrums varētu būt audzis par 10 minūtēm, ņemot vērā stāvāko distanci šogad. Nekas diži neizklausās, bet bija pietiekoši, lai dabūtu augstāko vērtējumu savā grupā!

Paldies Normundam Lisovskim par pasākumu! Siguldas Kalnu Maratons tiešām ir kā odziņa sezonas noslēgumā!

Paldies sievai Baibai, paldies Jurim Beļinskim par plānu, paldies manai komandai un treniņu partneriem Andžejam, Līgai, Andrim, masierim Dmitrijam. Paldies Dainim un Ilzei Limanāniem. Paldies brīvprātīgajam. Paldies Matīsam un Droppy par padomiem un konsultācijām. Paldies visiem, kas bija tik pacietīgi un izlasīja līdz beigām.

Siguldas pusmaratons 2015 bildes

Si 01

Nāk rudens apgleznot Siguldu, bet Siguldā pusmaratons jānoskrien tik un tā. Lasīt tālāk.

Kā uzvarēt Siguldas kalnu maratonu jeb vai viss ir galvā?

2015-10-03 19.05.32

Protams, ka šajās sacensībās es neuzvarēju (par uzvaru šajās sacensībās es sauktu 1.vietu savā V40 vecuma grupā). Taču man ir sajūta, ka es zinu, kā to izdarīt. Es pielaidu divas kļūdas – vienu klasisko, otru īpašo, bet rupjo. Par to tad arī manā rakstā. Lasīt tālāk.

Dejas ar Keksiem!

5:15 zvana modinātājs. Paķeru pie gultas nolikto treniņtērpu. Dodos uz auto. Pie durvīm noliktas manas dzeramās pudeles, atjaunojošie dzērieni, mugursoma ar maiņas drēbēm. Neaizmirsti mani apliet ar ūdeni, Labrīt vietā mani uzrunā sisīša pudele. Piepildu tās ar ūdeni. Uzlieku Garminu un dodos uz mašīnu. Šodien būs gara un izcili skaista diena, domas spiedz no sajūsmas, tverot pirmos malkus rudenīgā gaisa. Tas piepildās ar rudens lapu smaržu. Nē, pēc āboliem vēl nesmaržo!

Ceru, ka neko neaizmirsu; Pulsāriņa dīzelīts vienmērīgā ritmā sāk nest mani uz priekšu.
Nāksies skriet bez pulsometra, uz Gaisa tilta, skatoties vienacainā antiradara, acī nāk atskārsme. Vai griezties atpakaļ? Nē, tā jau kavēju mūsu norunāto tikšanos ar Andžeju. Dabūšu pa ausīm no sava drauga. Zinu, ka pašam nepatīk kavēt. Jānosūta būs īsziņa.

Ziniet, Rīga ir skaistākā pilsēta pasaulē! It sevišķi sestdienas rītos, kad ielās var sastapt tikai taksometrus, piegādes transportu, iereibušus cilvēkus, kas lēnīgi dodas uz māju pusi vai pavada uz mājām ballītē iepazītas meičas. Vēl pa brīdim pamanu skrējējus. Ausīs iestampāti skaļruņi. Uz rokas Androīds, un Edmunds gaisā sūta Signālus. Kādēļ Androīds, ne Ābols? Nezinu, šim džekam nepiestāvētu Ābols.

Braucot pāri Juglas ezeram, gribas apstāties. Miglas vāli veļas pār ezeru. Skatos priekšā uz ceļu. Nodomāju, ka šeit ir labs 1,5km kāpums, kuru sestdienas un svētdienas rītos var izmantot. Auto satiksme ap 6:00 nav liela. Arī acis var pabaudīt ar ezerā notiekošo.

6:10 kopā Ar Andžeju dodamies uz Siguldu. Vienojamies atstāt auto uz Kaķīša saliektās muguras!

Nenožēloju, ka piecēlos Agri. Sigulda mūs sagaida ar Brīnišķīgu balvu. Gaujas senleja piepildīta ar cukurvati! Kāri ēdu to ar acīm! Paķeru telefonu. Varbūt sanāks kāda bilde. Bet tā jau nebūs dzīva. Es nevaru to Jums nodot. Mans foto gardās cukrvates vietā ir sanācis kā sasaldēts pelmenis.

IMG_20150815_065113
Mums paredzēts treniņš divus stundu garumā. Es pārteicos, nevis treniņš, bet bauda būt kopā ar draugu, baudīt vasaras izskaņu Siguldā un tvert neaizmirstamos skatus, kas tumšajos ziemas vakaros varēs piesildīt sirdi.

Skrienam gar Gauju. Pirmais, kas duras acīs – kāds pārkrāsojis klintis. Tās vairs nav pierastajā sarkanīgi dzeltenajā tonī, bet to papildinājusi violeta nokrāsa. Saule spēlējas ar krāsām kā bērns. Blakus klintij kā saplakuši krupji, kas ik pa brīdim izšauj mēli, lai noķertu kādu lidoni, sēž makšķernieki, pa vienam sēžot savās gumijas laivās un mētājot vizuļus.
Vien’ vārd’ sakot – treniņš sākās brīnišķīgi.

Bet tad, vienā brīdī viss izmainījās. Es šorīt norāvos, man paziņoja Andžejs. Apēdu brokastīs divus gabaliņus keksa. Tev es nemaz nepiedāvāju, jo man likās, ka sanācis pa sausu.

Kekss. Mans mīļākais saldais ēdiens no bērnības. Man brīžiem ir šķitis, ka dzīvoju tikai keksa dēļ, vai kekss regulē manu dzīvi. Orientieristu klubā Auseklis iespējams esmu tikai keksa dēļ. Citiem Lāči asociējas ar rupjmaizi, man ar keksu. Siguldā ir maiznīca Flora, kur arī cep Keksu. Laikam tādēļ patīk Sigulda.

Vai Kekss Auseklis bija par sausu? Tajā brīdī atskāršu savu kļūdu, jo Andžejs taču ir pasaulē labākais pavārs un kaut ko tādu viņš principā neēstu.

Vakar izcepu. Nu, bet tu tāds veselīgs un sportisks, Tu jau tādus neēd!

Man ir skaidrs, ka no Keksa atteikties es nebūtu varējis. Bet keksu tomēr gribas. Kā lai tiek pie Andžeja ceptā Keksa gabaliņa? Un šādus tipiņus sauc par draugiem?

Saprotu, ka dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Tieši vakar lasīju par NLP treniņu ar saldējumu, ka Tu vari vizualizēt un iestāstīt sev, ka esi vakar ēdis šokolādes saldējumu izbaudot vissmalkākās garšas nianses.

Ak, tad vakar izcepi keksu, pārjautāju Andžejam? Tāds pasauss sanāca? Vai ar rozīnēm? Jā ar rozīnēm, mandelēm un riekstiem. Tajā brīdī vizualizēju, kā es ēdu šo keksu, kā izgaršojas katrs riekstiņš, mandele un rozīnīte! Jūtu, kā man viss mutē izkūst! Sajūtu reālu sajūtu, ka esmu apēdis gabaliņu keksa. Saku Andžejam, Paldies par garšīgo keksu. Man tāds pasauss tieši garšo. Izskatās, ka vizualizācijas treniņš strādā un to var labi izmantot šad tad pamānot savu ķermeni sacensību laikā.

Divas stundas ir pagājušas nemanot. Patiesībā gandrīz divas ar pusi. Lieliski pavadīts laiks.

Mājās esmu ap 11:00. Mani sagaida pārsteigums sporta tērpā. Vienai skriet ir grūti, Baiba saka. Es viņas sniegumu novērtēju. Šonedēļ Baibiņa pārsteidz mani jau ceturto reizi.

Nobeigumā varu pateikt, ka dodamies uz Baibas radu salidojumu. Cienastā nopērku Arbūzu un Lāču Kēksu.

Nākamajā rītā dzirdu Striķu virtuvē, kāds kuļ olas.  Ko tu gatavo, jautāju Aijai, savai sievasmātei. Viņa tāda forša un vēl jauna. Domāju izcept Keksiņu ar rozīnēm un šokolādes glazūru.

Kēkss materializējas, nosmīnu domās pie sevis.

Papildus Bonuss pacietīgākajam lasītājam!

Stundu garš skrējiens paiet nemanot. Baiba brauc man blakus ar velo. Dzērves pulcējas mazos kāsīšos un pa brīdim uzsauc, Tu skrējēj, nāc un pievienojies mūsu mācību lidojumam. Palieku ar garu degunu. Jo nemāku lidot.

Pēc pārdzīvojuma atgūstos no svaigi pļauta kviešu lauka smaržas. Tas smaržo pēc tikko ceptas maizes. Patiesi.

Rapša lauki izskatās tā, it kā kāds itālis vēja spārniem būtu traucies pāri laukam un zemē sadurstījis miljoniem spageti.

Šo smaržu var sajust vēl tikai šonedēļ. Varbūt arī Stirnu bukā!? Kas to lai zin.