Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Kombuļu Inese Jaunajā vilnī

Sāku rakstīt šo rakstu, skrienot Cēsu Eco Trail. Dienu pirms sacensībām uzzināju, ka mana misija ir iedvesmot. Ceru, ka  šis būs pirmais veiksmīgais mēģinājums to darīt šādā veidā!

Mani sauc Jānis Šnepste. Esmu 40 gadus jauns.

Esmu atkarīgs no skriešanas. Man ir 3 Lieliski bērni Kārlis Gustavs (14), Alberts Emīls (9), Elizabete Anna (7).  Jau 15 gadus esmu kopā ar savu sievu Baibu.

Kā viss sākās?

Līdz 2009.gadam pārsvarā darīju visu, lai bojātu veselību. Dienā izsmēķēju 1,5 paciņu cigarešu. Spītīgi to darīju 22 gadus. Svētdienas tika pavadītas guļus stāvoklī pēc jautriem un saviesīgiem pasākumiem. Tā teikt, nakts no piektdienas uz pirmdienu jeb patīkami atcerēties, bet kauns stāstīt. Protams arī karbonādei ar kartupeļiem frī, maķītim  bija īpaša vieta manā dzīvē.

Lielākais notikums bija smēķēšanas atmešana. Dēļ bailēm, ka varētu atsākt smēķēšanu, pieliku punktu arī sīvajam.  Parādījās daudz brīva laika. Manā dzīvē ienāca Svētdienas. Bija kaut kas jādara. Sāku ēst un skatīties Televizoru. Mans Svars bija 96 kg. Kaut kas bija jādara. 2011.gada vasarā beidzot aizvilkos līdz Magnētam (orientēšanās bija vienīgais sporta veids ar ko bērnībā nodarbojos apmēram vienu gadu). Pirmo distanci es nostaigāju. Man likās neiespējami noskriet visu distanci, turklāt ar 30 minūšu kļūdām uz punktu. Lēnām, pamazām sāku pamīšus iet un skriet, līdz beidzot varēju arī visu iesācēju distanci noskriet. Iespējams, ka labu pamatu ielika mana regulārā dalība Latvijas kausa sacensībās, kur es parasti biju pēdējais dalībnieks (visi punkti novākti,  dalībnieki meklē suņus, ar kuriem mani no meža izdzīt). Man bija konkurents Gints. Bet vienā brīdī es sapratu – lai uzvarētu Gintu, man ir vajadzīga skriešana. Jo labi orientieristi ir labi skrējēji, tā es biju novērojis.

2012.gada 2.aprīlis ir pirmais ieraksts GarminConectā. To tad arī varētu uzskatīt par oficiālo skriešanas sākšanu. Skrējēju kārtā iesvētīts, ar savu pulsometru. Pārlaimīgs.  Es novērtēju cilvēkus un skolotājus, kas ir ap mani. Man ir prieks, ka izdevās satikt Juri Beļinski. Viņš man ir ielicis izpratni par skriešanu, par treniņu procesiem. Par to, ka katram pašam ir jājūt sevi. Ar viņa palīdzību esmu saticis draugus un interešu biedrus.

Manas atziņas par skriešanu:

Taisnība vienmēr  ir pa vidu! Starp galējiem uzskatiem esi Tu.

Ķermenis ir Tavs templis! Nedari  viņam pāri! Ieklausies!

Man patīk treniņa process. Padari skriešanu par dzīves sastāvdaļu.

Snepste_blogs_3

Šis raksts ir par CET, tādēļ turpinājumā par šo. 

Ņemot vērā manu filozofiju, Pasākumam biju labi sagatavojies fiziski.  Pārlasīju visus garo distanču ieteikumus. Visur figurē – neeksperimentēt ar ēdienu (cik nav dzirdēts no paziņām par vēdergraizēm un brūnajām strīpiņām Rogainingos). Tātad jāēd un jādzer pašam savs (atskaitot ūdeni). Dzimst plāns nenest želejas, batoniņus un manu izotoniku. Bet sarunāšu atbalsta komandu, ka man krustojumos un dzeršanas punktos, būs „mājas ēdiens”. Vienkārši un ģeniāli. Uz piegādi mēģinu sarunāt skrējējus, bet nu 12h mani gaidīt gatavs nav neviens. Tad beigās pielaužu mīļo sievu. Izcils plāns, kamēr citi žļarkstēdami nesīs savas piena pakas, es viegli kā Laimonis ar mazu pudelīti varēšu nolidot 80 km.

Naktī pirms starta guļu labi. No rīta ar Baibu dodamies uz Cēsīm.

Startā parunājos ar Daini Limanānu un Nikolaju Lucānu (zīmīgi, ka finišēju starp abiem). Parunājamies par plānotajiem laikiem. Par savējo nerunāju (galvā 10h). Zinu ka viņi ir krietni pieredzējušāki un ātrāki.

Starts. 

Sāku mierīgi. Zinu, ka man būs nedaudz diskomforts, jo skrienu ar radzēm. Taču zinu, ka mežā un kalnos, tas var atmaksāties. Skan kā augstpapēdenes. Pārsvarā sākumā mani apdzen. Bet pat mana mazā sacensību pieredze liecina, ka tie, kas apdzen, ir vai nu no īsajām distancēm vai arī es apdzīšu viņus.

Taka ievijās mežā. Gaiss, smarža, bauda, endorfīni, adrenalīns. Mani apdzen arī visi mani konkurenti. Pieskrien arī Laimonis. Es viņam saku: man jau likās, ka par ātru skrienu. Viņš mēģina izlasīt manu vārdu uz Nr. Vai arī skatās kuru distanci skriešu. Atbild, ka viņš arī skrienot par ātru, ka viņš te patrenēties atskrējis.  Nedaudz paskrienam kopā, paskatos spidometrā, man par ātru un palaižu viņu…

~7 km. Lai arī skrienu lēni, distance iet ātrāk nekā plānots. Te jau arī krustojums, kurā satieku Sieviņu. Atdodu viņai cepurīti, saule šodien nebūs karsta, nevajadzēs. Dzeramā pudele pilna, želejas neēstas, batoni arī ne. Viss labi. Satiekamies Ērgļu klintīs, sieviņa nosauc. Skrienu, baudu. Sāku apdzīt pirmos saplīsušos. Domāju, cik superīgs skrējiens.  Skrienu jau pāri stundai, bet tā isti iesilis neesmu. Tiešām baudu savā lēnajā riksītī. Gar takām, gailenes un dažādas bekas. Ja man būtu grozs, būtu pielasījis pilnu. Galvā ik pa brīdim skan “Super Girl”.  Visbrīnišķīgākais skrējiens kāds jebkad bijis. Skrienam gar Gauju vai Gaujas pietekām, manas acis un prāts aprij skaistos skatus kā vislielākos saldumus.

~15 km. Ērgļu klinšu ēdināšanas punkts tuvojas. Paķeru želeju, jo patīk to noskalot ar svaigu ūdentiņu. Redzu rosību punktā. Dzirdu atbalsta vārdus. Sazīmēju GunuO, daudzus nepazīstamus, bet jaukus ļaudis. Bet tikai ne manu sievu. Tik daudz jaunas un smukas metenes man piedāvā padzerties, bet es nobļaujos, vai  mana sieva šeit nav? Apkārt atskan jautri smiekli, vai tad tik no sievas tu ņem? Esmu izsists no sliedēm. Izdzeru glāzi ūdens un sāku skriet. Pēkšņi dzirdu Gunas balsi, ka jāskrien uz citu pusi. Paņemu pareizo taku un sākās psiholoģiski grūtākie km distancē.

Kas noticis? Avārija? Vai mājās kaut kas noticis! Sīkie kaut ko sastrādājuši. Darbs ugunsdzēsējiem. Nu baigā, kad es Tevi satikšu… Tajā brīdī es sapratu, ka mani māca. Gribēji būt baigi gudrais, nenest savu piena paku, savas maizītes. Nu še Tev! Tātad dzert un ēst man nebūs mājas ēdienu, būs jāņem svešais, bet no labām rokām.

Mēģinu tikt vaļā no nevajadzīgajām domām. Apskatos pudeli, ka dzirai līdz Žagarkalnam vajadzētu pietikt. Nekāda kaifa no skrējiena, vienīgi smadzeņu kompostrēšana. Prātu nomierinu ar domu, ka ja ir kas noticis, tad tāpat es nevaru palīdzēt. Lai tie ugunsdzēsēji dara savu darbu, tu dari savējo. No stresa uzlec pulss, samazinu ātrumu. Ieķeros citos skrējējos. Sāku pārstrādāt plānu. Negaisa mākonis ir manā galvā.  Sāku meditēt, nolīdzsvaroju prātu.

Žagarkalnā jāpielej pilna mana pudele, jāpadzeras, jāpaēd, gan jau kaut kā tālāk tikšu.

Dzīvo šim brīdim, mani sveicina gailenes! Tik skaisti! Neesmu piekusis distance tikai sākusies.

Rit 20.km. Jūtu, ka ķermenis sāk iesilt. Jā, ir pāri 2h. Priekšā pamanu divus skrējējus. Jānoķer un jāpieāķējas. Pie katra krustojuma vēl ceru uz mājas ēdienu.

~25 km, krustojums.  Cerība mirst pēdējā. Pamanu balto Nissan Pulsāriņu. Būs ūdens, būs sisīts, būs izīts batoniņš. Saprotu, ka mana mīļā bija apmaldījusies. Jau pa gabalu rādu, ka viss ir kārtībā. Pielādēju želejas un batonu, dzeramo un traucos panāksniekos diviem kolēģiem.

Dzert un ēst pret kalnu ir ērtāk.  Jūtos, kā niere taukos.  Vienā brīdī jūtu, ka kāja sāk spiest. Pāršņorēju kurpi. Pēc 15 min viss ok. Esmu iesilis. Skrienu aiz žļarkstošās piena pakas. Sākas kāpumi. Kāpumā mans temps lielāks. Uzsaucu kolēģim, lai neatpaliek. Viņš man piedraud ar diviem Lieliem kalniem.

~32 km. Izklausīsies neticami, bet Žagarkalnā uzskrēju veikli. Tas ir pārpilnības rags. Varu izvēlēties, ko gribu, vai no svešām, vai no mīļajām rokām. Katrā dzeršanas punktā tāda laime negadās. No Žagarkalna pavērās skaists skats. Redzu bruņurupučus kāpjam kalnā. Viens kaut kāds zaļš, otrs Nikolajs, priekšā vēl kādi. Man tikai kalnā lejā, kalnā augšā un būšu klāt. Nikolaju satikt ir laba zīme, jo viņš ne pavisam nav nepieredzējis un lēns. Jānomedī tas zaļais bruņurupucis. Bet varbūt tas ir stirnu buks?  Kalnā lejā, kalnā augšā, kalnā lejā, kalnā atkal augšā un Zaļajam bruņurupucim klāt esmu. Pulss labs, kaut kur tālumā redzu  Nikolaju. Esmu viņam pietuvojies.

CeMa3056

~37 km, 3h44 min. Rakšos pamanu Balto Pulsāru. Mīļās acis un smaids mani pavada. Tomēr gudri bija izdomāts nenest piena paku un ēdienu.  Forši ir medīt citus skrējējus ar pilnu vēderu.

~ 40 km,  4h Skrienu pa mežiņu, ķeru kaifu. Puse jau noskrieta. Palicis tikai mazumiņš. Esmu nomedījis vēl vienu kolēģi. Pēkšņi Nikolajs ar kolēģi mani gandrīz notriec no kājām. Marķējuma tālāk neesot. Tikko vēl bija. Mēs abi orientieristi, taču neapmaldīsiemies. Četratā dzenam pēdas. Man nospiedumu liekas pa maz. Ir taču sacensības. Jābūt zīloņtakām. Pēkšņi parādās marķējums.  Skrienam kopā līdz ieskrienam mežā. Puiši ir uzmanīgi. Es lecu pāri kokiem, nevis eju apkārt. Varbūt pārgalvīgi, bet orientierista instinkti strādā. Vienā brīdī jūtu, ka man jāvelk . Man temps nedaudz par lēnu. Bet esmu uzmanīgs dēļ marķējuma. Ceturtais džeks pazuda kā akā iekritis. Pazuda arī marķējums. Jā, šeit laikam CET nelabvēļi dzīvo, nospriežam. Bet orientieristu veiksme mūs nepieviļ. Esam uz pareizā ceļa. Parādās arī marķējums. Un busiņš. Nikolajs iesmīn, re kur tas nelabvēlis brauc. Busiņš apstājas, logs atveras un parādās Vilmāra nopietnā sejas izteiksme. Vīri, vai marķējums kārtībā? Nē mūsu trio vienbalsīgi atbild. Pēc viena līkuma, no kalniņa aiztraucos pretī baltajam pulsāriņam.

~46 km, 4h38 Amatas tilts. Visdraudzīgākais dzeršanas punkts. Ina uzrunā, ka mēs esam pirmajā divdesmitniekā. Neticami. Mans plāns bija finišēt. Plāni mainās. Jūtu ķermeni piepildamies ar adrenalīnu. Paķeru glāzi ūdens un skrienu tālāk. Bet kur mana glābējkomanda. Ēdiens ir beidzies. Ūdens daži malki. Līdz mūsu tikšanās vietai Zvārtes iezī pietiks. Izskrienu pļaviņā un priekšā redzu Mihailu. Baigi viņš nesteidzas. Adrenalīns pieplūst vēl straujāk. Tuvojos viņam kā vilks. Viņš krīt, pajautāju,vai viss ok un aizlidoju garām. Jā, šobrīd saprotu, ka visticamāk esmu trešais savā grupā. Nu ir jāmin. Baudu Amatu, cik nu varu. Nesaceries, vecīt!

~ 49km, 5 h Zvārtes iezis. Neviena nav. Ūdens nav. Ēdiens nav . Sievas nav. Labi nav. Dabūs, ko gribēja. Pati varēs man braukt uz slimnīcu pakaļ. Nav tik traki, kā dažās kulta grāmatās. Tepat Amata blakus, dzer cik gribi. Vari arī iekāpt izpeldēties. Ak, laika nav? Pats vainīgs. Mute sāk riktīgi kaltēt. Vēders sāk sāpēt. Nu paņem ūdentiņu, varbūt pavisam sasāpēsies, tā, ka varēsi izstāties. Temps sāk kristies. Kādēļ domāji nelabas domas, kad ieraudzīji  Mihailu? Viņš pat pakrita. Nu piedod. Jūtu, nu nāk virsū Ušakovs. Pamanu tērcīti. Tam jābūt avotam. Piepildu pudeli. Skrienu malkojot svēto, garšīgo ūdeni. Nedaudz smiltis čirkst starp zobiem. Ceru, ka vēderam būs labi.

~58 km, 6:12. Priekšā  kāds tup. Domāju mežsargs. Nē fotogrāfs, kurš saka, ka pēc pusotra km būs dzeršana. Neko negribas. Ieskrienu bārā pie meitenēm, man pusi uz pusi. Bez uzkožamā. Ceru Kārļos beidzot ieraudzīt balto Nissan Pulsar. Jūtu nogurumu. Sāku rēķināt, ka pa 2h pusmaratonu noskriet ir tīrais nieks. Tātad varu pagūt iekļauties 8:30. Tad brīvā vieta uz brieža varētu būt manējā. Dzenu sevi. Kā pulss krītas, tad noperu sevi.

CeMa1515

~61 km, 6:36. Baltais Pulsārs vīd pa gabalu. Vietējie džeki ir piesējušies Baibai. Būs kautiņš. Esmu agresīvs. Pieskrienot tuvāk redzu, ka Baiba tikai tagad kāpj no mašīnas. Vietējie džeki ir līdzjutēji blakus mašīnā. Neviens nav piesējies. Viņi mani draudzīgi uzmundrina. Paķeru savu pudeli un batonu. Apriju želeju. Batons tā arī paliks neapēsts līdz beigām.

Dzenu sevi. Tiek ieslēgts laika paātrinātājs, lai būtu ātrāk galā. Mana mīļā uzrodas visās iedomājamās un neiedomājamās vietās. Ik pēc pāris km. Negribu neko. Man arī neko nevajag.  Skatos pulkstenī, 8:30 nespīd, būšu klāt 8:45. Arī labi. Kaut kāda policija, lauku ceļi. Neko nesaprotu. Skrienu.

Pēkšņi notiek brīnums. Esmu bērnībā 32 gadus atpakaļ. Redzu: rīta rosmi, taurētājus, bundzeniekus, pionierus, šausmu stāstus, pirmās mīlestības, disenes. Atceros, kā ar palielināmo stiklu dedzinājām dundurus. Lai Dievs piedod. Nē tās nav halucinācijas, esmu pionieru nomtnē, kur 3 gadus pēc kārtas pavadīju vasaras. Koki ir izauguši lieli. Ar acīm meklēju un atrodu otro un trešo korpusu. Un pēkšņi zīme “līdz finišam 3 km”. Man sanāk vismaz 5. Laikam no iepriekšējiem palicis. Pag, bet nevarētu būt, ka distances pēdējā daļa būtu katrai distancei savādāka.  Tad 8:30 iekļaušos.  Galvā nez kādēļ ieslēdzas “Super Girl” un bliežu, lai varētu pagūt uz 8:30. Policija, policija, kāzas, kalniņš, Gints Kalniņš un finišs 8:29.

Medaļas, bučas, eiforija, apbalvošana. Sajūta superīga.

Izrādās 3.vieta grupā. 14. Kopvērtējumā. Nav slikti pirmajai reizei.

Kopā ar Valdi un Laimoni uz Laktas, kur apbalvo Gedimins, jūtos kā Kombuļu Inese jaunajā Vilnī!

Pēc apbalvošanas ar Baibu dodamies pastaigā pa Cēsu parku un pilskalnu. Uzmundrinām finišētājus. Dīvaini, bet muskuļi vēl nesāp. Tas laikam no laimes.

CeMa1521

Kopsavilkums:

Izrādās, ka dzert man vajag mazāk nekā plānots.

Ēst arī. Ar vienu punktu uz 20km ir pietiekoši. Turpmāk izmantošu tikai oficiālos ēšanas punktus. Tie ir drošāki.

Paldies: Andžejam Stenclavam un Valteram Freidenfeldam par garajiem treniņiem, Limanānu ģimenei par Pārdaugavas koptreniņu organizēšanu. GunaiO, Inai  un pārējiem brīvprātīgajiem par svētīgo darbu. Paldies Baibai par pacietību un atbalstu treniņprocesā!

Ciemos pie Isostar Latvija

isostar

Isostar ir viens no mūsu kluba Lojalitātes kartes partneriem (kartes īpašniekiem, pērkot Isostar produktus internetā, ir 20% atlaide), par kuru iepazīšanās raksts bija līdz šim izpalicis. Lai gan ko tur brīnīties? Isostar ir sporta uztura pamatlicējs ar nu jau 36 gadu pieredzi – kurš gan viņus nezina? Zināt zina daudzi, bet ne visi no tiem pazīst, tādēļ ar tādu mērķi arī devos pie Isostar. Devos iepazīties. Lasīt tālāk.