Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Fiasko Itālijā

Pēc noskrietā Valmieras maratona (2014) sēdējām krodziņā pretī teātrim un lepni spriedām, kādus nākamos maratronus skriesim. Visi bijām pacilāti, viens noskrējis pirmo, viens godam noturējies savā tempa turētāja pozīcijā, cits pierādījis, ka vēl joprojām nav zemē metams, cits guvis apmierinājumu par grūtību pārvarēšanu, ievelkot kārtējo maratona ķeksīti nepavisam ne sliktā laikā. Tā mēs četri finišētāji sakūdījām viens otru Gardas ezera maratonam, jo esot varen labs – smuka daba, labs vīns un, galvenais, visu laiku jāskrienot it kā no kalna. Būšot 11.oktobrī, trešais Valmiermuižas alus, ciešs rokasspiediens un lieta darīta.

Gads pagāja nemanot. Ziemā pulsa treniņi. Martā Ozolniekos neticami izskrieti 10 km zem 50 minūtēm, aprīlī Aizkraukles pusītē labots personīgais rekords par 5 minūtēm, maijā Rīgas maratons noskriets 15 minūtes ātrāk (4:05) nekā Valmierā.

Biļetes uz Milānu nopirktas. Kaut arī līdz oktobrim vēl tālu, sāku apsvērt uztrenēšanās metodes, par kurām zināju vien tik daudz, ka jāskrien daudz un ka jāskrien arī gari skrējieni.

Jūnijā pēc īsās nakts skrējiena Biķerniekos sāka pastiprināti pieteikt sevi papēža sāpes, kā dēļ 4 nedēļas izvairījos no treniņiem, tik vien kā katru nedēļu pa vienam izskrējienam, lai nepieviltu CC dalībniekus (jo ķeksēt traumu negribējās, nepieņemot, ka tā varētu būt nopietna) un lai periodiski testētu, vai tik nav jau atkal labi palicis. Kad secināju, ka labi nav palicis, bet iestājies jau augusts, un Gardas ezera maratons tuvojas, tad sāku tīt papēdi/potīti ar saiti un atsāku kārtīgi skriet, turklāt apzinīgi ieplānojot katru nedēļu vienu ātrumnieku un vienu garo. Papildus, izmantojot iespēju, ja jau reiz jātrenējas tik un tā, nolēmu sakrāt 42 dienu nozīmīti.

Šeit vēlos piebilst, ka tā saites tīšana ir devusi rezultātus. Neesmu tik labs skrējējs, lai domātu par kādām gudrām ortozēm (par kuru efektivitāti nešaubos), tāpēc tinu ar saitēm, un ziniet – ieguvu uzlabojumus. Pēc ilgstošām sāpēm un diskomforta Gardas maratonu noskrēju bez tāda veida sarežģījumiem, bez nekādām saitēm uz potītēm, vien tikai ar Maximā par 4.50 nopirktu ceļa uzmavu. Gatavošanās laikā nesatraucos arī par to, ka sāpe no labā papēža pārgāja uz kreiso, jo tas, manuprāt, nozīmēja, ka mana metode nes augļus. Šobrīd, kad rakstu šo tekstu, es domāju tieši tāpat, jo pēc tam, kad ar labo papēdi, kas pirmais  sāka protestēt, 3-4 mēnešu laikā sākām jautājumus atrisināt, tad sāpe pārgāja uz kreiso. Jāskrien vairāk un būs labi.

Tai laikā, kad cītīgi gatavojāmies Itālijas skrējienam, noskaidrojās, ka itāļi tā vienkārši pārcēluši Gardas maratonu par nedēļu uz priekšu – uz 18.oktobri. Bet man ģimenei četras biļetes uz Milānu jau nopirktas, citiem arī, jo ar biļetēm tā ir, ka agrāk pērkot sanāk lētāk. Šitādas itāļu mazās piečakarēšanas sajutu visā turpmākajā Itālijas epopejā. Nu un tā mēs, brašie maratonisti, pārvērtāmies par tūristiem – vīna baudītājiem.

Vēlāk notika negaidīta veiksme. AirBaltic, laikam jau apvienojot divus reisus vienā, mainīja lidojuma laikus. Protams, klientam nedraudzīgā formā saņēmu aicinājumu piekrist lidojuma laiku izmaiņām, kas bija man nelabvēlīgas, jo norāva pusi dienas ieplānotā ceļojuma sākumā un pusi beigās. Ja jau reiz braucu ar ģimeni, tad šoreiz tas ir svarīgi. Tai skaitā norāva arī ieplānoto maratonu, tāpēc kļuvu aktīvs un piezvanīju uz AirBaltic, lai paprasītu, kas man jādara, ja nepiekrītu (jo piedāvājumā bija tikai viena poga – piekrist). Izrādās, ok, jūs varat mainīt savus lidojuma laikus 30 dienu robežās. Es šo iespēju izmantoju un atkal kļuvu par Gardas maratona potenciālo dalībnieku.

Turpināju skriet katru dienu. Skrēju gan intervālus, gan garos, gan tempo. Pilnīgi dumjš vairs neesmu, tāpēc nedēļā man bija viens vai nu tempa vai intervālu treniņš. Raizējos par to savu 4 nedēļu pārtraukumu papēža dēļ, vai tas nenodarīs kādu skādi manam maratona rezultātam, jo kārtīgiem treniņiem pēc pauzes bija sanākušas tikai 8-10, nevis 12-16 nedēļas. Rādītāji uzlabojās, varēju jau skriet 10-20 kilometrus ar tempu un pulsu, kas man pirms gada sapņos nebūtu pat rādījies. 20, 25, 28 km skrējieni ar tempu zem 6:00 min/km un pulsu 125-135 bpm. Pats par sevi priecājos, pārliecība auga, mērķus Itālijas maratonam pacēlu augstāk.

Citi mani kompanjoni ar lidmašīnas biļešu mainīšanu vilcinājās, vilcinājās un atkrita viens pēc otra. Juzdams ko nelāgu, turpināju trenēties. Skrēju katru dienu. Temps bija baigi labs, pat pieauga. Nebija grūti. Pulss smieklīgi zems. Laikam jau vajadzēja man mazliet padomāt, kāpēc nepabeidzu Jelgavu, kāpēc izstājos Salaspilī. Likās, tā tāda mirkļa sagadīšanās, par maz atpūtas iepriekšējās dienās. Tagad pēc Itālijas nojaušu, ka atpūta jāplāno ne tikai iepriekšējās dienās, bet regulāri visā gatavošanās ciklā.

Beigās arī mans galvenais kompanjons atkrita iegūtas traumas dēļ, un es varēju plānot savu skrējienu cēlā vientulībā, neskaitot, protams, savus dedzīgos atbalstītājus. Pārbaudījumu ar reģistrēšanos izturēju – reģistrēšanās kaut kādā skrējēju portālā, apgūstot itāļu valodu ar googles tulkotāju, paroles neautomātiska saņemšana pēc vairākkārtīgiem e-pastiem,  piereģistrēšanās pašam maratonam, samaksa 30 EUR, jo biju starp pirmajiem 300 dalībniekiem, ārsta izziņa, ka atbilstu kaut kādiem tur Itālijas vieglatlētu veselības standartiem, kas vēlāk nevienu tur neinteresēja. Tas aizņēma kādu nedēļu, tomēr beigās saņēmu apliecinājumu, ka esmu reģistrēts ar 259. numuru ne-sacensību grupā, kas vēlāk arī atspoguļojās rezultātu tabulā, kurā man ir tikai laiks, bet nav iegūtā vieta. Tas viss bija sarežģīti un brīžiem likās, ka itāļi visādi cenšas apgrūtināt piereģistrēšanās procesu.

Ievads sanāca tāds pagarš.

Brauciens

Maratons 18.oktobrī, izlidojam 16.oktobrī. Milānā Malpensas lidostā pēc stundas gaidīšanas dabonu savu rezervēto Audi A3, kas materializējies VW Touran formātā. Nomas maksa jau samaksāta, tomēr viņi iečārdžo karti par 1600 EUR, pašriska summa katram gadījumam, lai arī man visi pašriski, izņemot salona pievemšanu, ir pārapdrošināti. 2 stundas pa autobāni ar nelielu nomaldīšanos un esam nonākuši Gardas ezera dienvidu krastā pilsētiņā Peschiera. Smuka tā Pesčera, mūsu viesnīca ir cietokšna iekšpusē. Otrā rītā, kamēr ģimene dzīvojas pa Garda Land, kas esot lielākais atrakciju parks Itālijā, bet kā sieva saka, tāds pats mēsls kā Parīzes Disnejlenda, es aizbraucu 60 km uz ziemeļiem, lai iereģistrētos maratonam un iepazītos ar apstākļiem, mazliet izpētītu trasi. Jau tuvojoties pilsētiņai Torbole, kurā ir expo un kurā būs finišs, ievēroju ceļa malā spilgtas kilometru norādes, secinu, ka trase tiešām laba, ļoti lēzena, tikai ap 14.km tāds pagarāks kāpums. Daudz tuneļu. Expo visai necils, toties dod krekliņus. Pirms tam gan pie citas letes jāsaņem numurs, kur pretēji izsūtītajai informācijai nekādi dokumenti nav jāuzrāda, tik vien kā jāparaksta viena formāla veidlapa. Mantu maisiņā daudz reklāmas, kaut kāda Gore kakla siksniņa vai sunīšu saite un arī viena želeja. Krekliņš gan labs. Nopērku vēl želejas (trīspaka 4.40 EUR). Iečekojos viesnīcā. Pārģērbjos skriešanas drēbēs un braucu pakaļ savējiem.

Ceļš skaists, šaurs, līkumains, lēns. Ceļš pilns ar riteņbraucējiem, ezers – ar sērfingistiem un kaitotājiem. Sportisks reģions. Vēlāk secinājām, ka pilsētelēs lielākā daļa veikalu pārdod riteņbraukšanas vai ūdenssporta inventāru, pārtikas veikalu atrast grūti. Noparkojos privātā teritorijā neatļautā vietā netālu no Garda Land, jo tās tuvumā stāvvietas nav atļautas. Lielā stāvvieta ir krietnu gabaliņu tālāk, un tur iebraucot jāmaksā par visu dienu, bet man tikai pusstundiņu vajag. Kamēr manējie vēl pēdējā atrakcijā, paskrienu 3,5 km, gribējās apskriet apkārt atrakciju parkam, tomēr nebija iespējams. Visādas rūpnieciskas teritorijas, sargi (ei, sinjor, non parle italiano? Go out! Private!). Viss komercializēts, ierobežojumi vienkāršajam cilvēkam, bet nekāda ražošana, rosība jau nenotiek, kluss un mierīgs, tikai apsardze. Ak tā, sestdiena taču. Skrienot secinu, ka ir diezgan karsts, kaut arī laika prognozes bija aukstas un lietainas.

Sagaidu ģimeni, atbraucam uz viesnīcu, paēdam picu, pabarojam pīles, nopērkam man garās bikses, kas aizmirsušās mājās, un uzklausu pārdevēja ieteikumus rīt skriet noteikti garajās biksēs, jo būs auksti.

SONY DSC

Mana atbalsta komanda

Pilsētiņa Torbole pilna ar skrējējiem. Iegriežamies Pasta party paviljonā, bet tur vēl makaronus nedod, viss sāksies tikai 20:00, mums tas par vēlu. Maratona ietvaros notiek arī nakts skrējiens, un mēs pa viesnīcas numura logu visu labi dzirdam, jo esam 100 metrus no finiša vārtiem. Rīt šie vārti arī man būs jāsasniedz.

Sakrāmēju rītdienai drēbes. Kā ģērbties – īsās bikses vai garās? Biju brīdināts, ka pirms starta nāksies pasalt, uzvilku abas – divās kabatiņās būs vairāk vietas iecerētajām četrām želejām.

Maratona rīts

No rīta plkst.6:50 jābūt piestātnē, lai ar kuģi brauktu uz Malčezīni, kurā būs starts. Mazs uztraukums ar laika nesaprašanu. Saku sievai, lai ceļas, esmu nokavējis kuģi, būs jāved mani ar mašīnu. Beigās tomēr saprotu, ka mans pulkstenis, vakar sinhronizējot skrējienu, pārlecis atpakaļ uz datorā iestādīto Latvijas laiku. Banānu apēst aizmirstu, toties, ārā ejot, redzu, ka viesnīcas restorāns jau vaļā un pilns ar penšukiem. Ieeju un paķeru bumbieri, noderēs.

Kuģis atbrauc savlaicīgi, salādē kādus 1000 skrējējus un dodas ezera plašumos. Ezers vispār liels – 50x15km, 350m dziļš, 65m virs jūras līmeņa. Sāk svīst gaisma, un, izkāpjot Malčezīnē, mūs sagaida lietus, kas ātri pierimst. No piestātnes garā, garā skudru rindā dodamies uz starta vietu, redzu brazīļus, čehus, vāciešus. Bet pārsvarā, protams, la italiano. Gājiena garā čūska lokās pa piekrastes celiņu kāda kilometra garumā. Par garo gājienu priecājos, ātrāk paies laiks līdz startam, mazāk būs jāsalst. Paejam garām lielai pilij ezera krastā un nonākam laukumā pie municipalitātes ēkas. Pulkstenis knapi pusastoņi, starts 9:00. Auksts. Aiz ēkas daudz konteineri skrējēju mantu maisiem, ko vedīs uz finišu Torbolē. Uz konteineriem dalībnieku numuri no-līdz, tāpēc varu saskaitīt, ka 15km skrējēju ir ap 800, 30km – ap 650, un maratona – ap 550. Kopā ap 2000.Pils

Neviens negrib konteineros neko likt, jo ir auksts, siltās drēbes jāpatur iespējami ilgāk. Municipalitātes pagalma krūmiņi palēnām tiek piečurāti. Uz visiem soliņiem notiek kaut kāda tīstīšanās, ģērbšanās un tuntulēšanās, konteineri palēnām sāk pildīties. Laukumā pie starta vārtiem aktīva fitnesiste ABBA dziesmu pavadījumā iesilda salstošos skrējējus. Diktors ziņo, ka nu tagad gan jāliek mantas konteineros, jo drīz vedīs prom. Negribīgi noģērbjos arī es un uzvelku sev polietilēna maisu, vismaz drusku siltāk. Tā bumbulējot un vērojot cilvēkus laiks paiet, tuvojas 9:00, un redzu, ka nekas nenotiek. Sāku lēnām saklausīt kaut ko, kas varētu nozīmēt, ka starts tomēr būs 9:30. Jā, tiešām, tā arī ir. Atsūtīt uz telefonu vai e-pastu informāciju orgiem ir bijis pārāk sarežģīti. Sīkums. Pasalšu vēl pusstundiņu. Divas stundas pavadot starta zonā tādas lietas kā nojumes, teltis, silta tēja neredzu. Tualešu dažas būdiņas pamanu tikai pašās beigās, bija labi noslēptas.

laukums

Skrējiens

Pistoles šāvienu redzēju vēlāk video. Bet, tā kā tauta sāk kustēties, tad es velku nost savu plēves maisu un iekļaujos plūsmā. Sākums, lai arī pašaurs, tomēr pabrīvs, jo neviens nekāpj uz papēžiem un negrūstās. Pirmajā pusē vajadzētu turēties uz 5:30. Zinu, ka es to varu, jo Aizkrauklē man bija 5:20, un pēc tam es neapšaubāmi esmu progresējis. Mans visiem izziņotais plāns A ir iekļauties 4 stundās. Pašam man ir skaidrs, ka tas ir par maz, tāpēc mans iekšējais plāns B ir 3:50.  Trase vedīs no Malčezīnes uz dienvidiem 8.5 km, pēc tam atpakaļ uz ziemeļiem pa šoseju un taisni līdz Torbolei, finiša vārtiem garām un vēl līkumiņš ap 12 km. Viss labi, reljefs līdzens, būs viegli skriet.

trase

Apkārt sportiski, skaisti cilvēki, kustība notiek, viss ir labi. Skrienu mierīgi. Pirmā kilometra atzīme, paskatos pulkstenī. Izskatās, ka par lēnu, mazliet jāpiespiež. Kļūda, kļūda, kļūda. Kalni, ezers, augstie mūri, sarežģītais ģeoprofils, Polar M400, cits kaut kas, bet mani pulksteņa cipari melo, ko tajā brīdī vēl nezinu. Tagad redzu, ka 2. un 3.km esmu skrējis ar 5:10, bet tajā brīdī domāju, ka 5:35.

6-7Parādās pirmās bažas, jo skrienam pa pašu ezera malu, pa šauriem celiņiem ar dažādu segumu – no asfalta līdz nelīdzenam bruģim un oļiem, ar īsiem stāviem kāpumiem un kritumiem, ar asiem daudziem secīgiem pagriezieniem, pakāpieniem un citiem neērtumiem. Es teiktu, ka pirmie 8,5 km vairāk saucami par treilu. 9.kilometrā, izgriežoties ārā uz šosejas un uzsākot atpakaļceļu, kam vajadzēja būt īpaši patīkamam un visu laiku it kā no kalniņa, es nekādu labsajūtu nesajūtu. Sāk iezagties pirmās domas, ka kaut kas nav riktīgi. Kārtējā kilometru atzīme, secinu, ka mans pulkstenis rāda krietni vairāk, nekā ir patiesībā.

Vēl 3-4 kilometrus turos, bet skaistie vingrie augumi, ar kuriem kopā esmu skrējis, sāk attālināties, un tos nomaina mazāk skaisti un ne tik vingri. Tādi kā es. Manas kājas uz priekšu liekas ar grūtībām, augšstilbi sāk degt, un katrā solī celis uz priekšu jāstumj ar spēku. Man tā nekad nav bijis, vienīgi dažreiz Stirnubukā. Manas cerības ir sabrukušas, plāni tiek izmesti miskastē. Vēl pirms garā lēzenā kāpuma pie 14.kilometra zvanu sievai un saku, ka nevaru paskriet. Viņa šausminās. Parunājam, pastāstu, kā man iet. Viņa saka, mēs iesim tev pretī. Es saku, man līdz jums vēl 16 kilometri, viņa saka, mēs iesim.

SONY DSC

Mana atbalsta komanda

Tāpēc es neizstājos, bet skrēju tālāk. Ne jau ar domu finišēt, bet ar domu tikt līdz savai ģimenei. Kad ar šo situāciju biju apradis, tad arī kļuvu mierīgāks, sāku labāk uztvert apkārt notiekošo, atguvos. Vidējais temps ap 6:00. Dzeršanas punkti tiešām izcili. Ik pēc 5 kilometriem gari galdi ar glāzītēm un pudelēm (jā, ūdeni deva arī pudelītēs, ko laikam vieglāk padzert un ilgāk var nest līdzi). Ap 20.kilometeru jau parādās enerģijas dzērieni, banāni, āboli, cepumi. Ļoti bagātīgi, sterili un izpalīdzīgi. Trase, var teikt, ir ideāla. Tiešām it kā no kalniņa. Retajos lēzenajos kāpumiņos atļaujos paiet. Centīgi eju arī tuneļos, kur esmu satelītam apslēpts. Visus šos padsmit kilometerus skrienu ar domu tikt līdz ģimenei, bet kad jau ir tuvu, saprotu, ka būs jāskrien līdz galam. Es taču neatteikšos no jau noskrietajiem 26 kilometriem, cik tad bieži skrienam maratonus. Ir jānoskrien, vienalga kā 4:30, 4:40, nav svarīgi. Jāpabeidz.

Mana Jolanta laikam dikti raizējas par mani. Tuvojoties tikšanās momentam, viņa pēc 4 noietajiem kilometriem ir atstājusi bērnus ceļa malā, lai ātrāk satiktu mani. Bērni ir čakli gājēji, bet ne lielos attālumos. Atstāt bērnus nav bīstami, jo ceļš ir automašīnām slēgts. Tā nu mēs satiekamies kādus 5 kilometrus no Torboles, kopā paskrienot, īsu brīdi aprunājamies, atsakos no piedāvātā magnija un skrienu tālāk. Tikšanās nav emocionāla, jo savu kaunu jau es esmu pieņēmis, ar situāciju saradis. Grūti man vairs nav, jo es vairs nekur nesteidzos. Nepateicu paldies. Tagad saku. Paldies Tev, mīļā! Tu, iespējams, izglābi manu maratonu.

20151018_133926

Vēlāk satieku bērnus, arī viņi mazliet paskrien man līdzi. Arī viņi man piedāvā padzerties un cepumus, bet man negribas. Viss kārtībā, es skrienu tālāk. Es savu šodienas darbu izdarīšu. Tā skrienot ievēroju, ka arī augšštilbu muskuļi vairs tā nesāp un solis kļuvis vieglāks. Daudz nekas vairāk nav stāstāms. Izskrienu cauri Torbolei pie 30.km, izskrienu vēl vienu līkumu gar benzīntankiem, tiltiņiem, tuneļiem, vīna dārziem un foreļu fermām. Savu tempu vispār neskatos. Brīžiem paskrienu ātrāk, brīžiem lēnāk. Brīžiem paeju soļiem. Cītīgi ēdu un dzeru katrā barošanas vietā. Tā palēnām tuvojos finišam. Bez noguruma pazīmēm, bet ar nolaistu asti.

Palielu gabalu pirms finiša atkal priekšā sieviņa, jautā, vai grūti, saku nē. Viņa skrien man līdzās un saka, ka tas ir par ātru.

Tās kilometru norādes trasē ir tik ļoti aptuvenas, ka 39.kilometrs man sanāk 600 metri, savukārt pēdējais 42.kilometrs – kādi 1300 metri. Pēdējā barošanas punktā pie 40 km atzīmes mani tiešie konkurenti, kas kopā ar mani iepriekš nebija kautrējušies uzkavēties un pēc tam savāktos labumus, lēnām ejot, izlietot, grābj glāzītes skrējienā. Nu tad man arī jāsāk domāt par finiša laiku. Labi, ka kādus 100 metrus pirms finiša man atkal pievienojas bērni, jo es tajā brīdī jau esmu kārtīgi izpumpējies, ticēdams kilometru norādēm, daudz par agru esmu sācis pirmsfiniša paātrinājumu.

20151018_135642

Finišs un plastmasas medālis dzijas striķītī. Pie galdiņiem cepumi, banāni, ūdens, krāsains dzēriens. Tas pats, kas trasē. Gandarījums nav, bet izdarīta darba sajūta tomēr ir. 4:15:56. Vakariņas nopelnītas. Tomēr finiša zonā makaronus man nedod, jo nevaru uzrādīt pasta party talonu.

SONY DSC

Pēc padarīta darba

likne

Uzvarēja itālis gados ap 50 ar 2:26:05. Dāmām uzvarētājai bija 3:04. Pēteris Kaļiņins no Latvijas, ar ko nejauši iepazinos jau pēc skrējiena, noskrēja ap 3:20.

Secinājumi

Personīgā motivācija ir nepietiekama. Ja viss neizdodas kā iecerēts, tad mīkstmiesis ir stiprāks par motivāciju. Līdzjutēju atbalsts ir ļoti nozīmīgs, palīdz cīnīties ar mīkstmiesi. Atbalsts noderētu ne tikai epizodiski, bet visā trases garumā, vēlams ne tikai no līdzjutējiem, bet arī no personīgi pazīstamiem līdzskrējējiem, kuru priekšā izjūtamā atbildība motivāciju ievērojami pastiprinātu. Tā bija šogad Rīgā un arī manā pirmajā maratonā Valmierā. Šeit es lielu daļu distances jutos pamests viens ar mīkstmiesi.

Treniņu darbs ir jāorganizē kvalitatīvāk. Par to man pārāk maz zināšanu. Šoreiz man likās, ka esmu izcili sagatavojies, tomēr alojos. Skriešanas bāze jau arī uzaugusi pieklājīga – 5000 km kopā, šogad jau 2000 km. Vēl joprojām uzskatu, ka sportiskā forma man ir labāka nekā bija maijā uz LRM, tomēr kaut kas nenostrādāja.

Pašdisciplīna, nu ko tur teikt. Cilvēks ir slinks un alkatīgs. Es jo īpaši. Gribas visu dabūt bez piespiešanās, bet tā, diemžēl, nenotiek.

Ceļojuma turpinājums

Nākamajā dienā sēžamies mašīnā un dodamies izpētīt kalnus. Metam līkumu caur Riva del Garda piebraucam pie Grotta Cascata Varone, kur upe caur klints grotu gāžas lejā varēnā kaskādē no 100 metru augstuma. Tālāk uz Tenno ezeru, kura zilos ūdeņus veido tikai un vienīgi kalnu ledāju atkušņi.

SONY DSC

Pie Tenno ezera

Tālāk uz Ponte Arche, kurā tiešām ir sens gājēju tilts uz trīs arkām, un kuram ļoti dīvaini trīs metru attālumā uzcelts jauns tilts automašīnām.

SONY DSC

Ponte Arche abi tilti

Tālāk uz apgabala centu Trento, palielu pilsētu ar universitāti, lai apmeklētu modernu zinātnes muzeju MUSE. Esam dikti apbēdināti, jo muzejs ir ciet.

SONY DSC

Pa kalnu serpantīniem

Dodamies atpakaļ pa kalnu serpantīniem uz Gardas ezeru, un paliekam nakšņot jaukā rietumu krasta pilsētiņā Limone, kuru itāļi daudzinot kā tālāko vietu ziemeļos, kurā audzējot citronus. Tiešām daudzos kokos ir nogatavojušies, nenogatavojušies un pārgatavošies citrusaugļi, suvenīru bodītēs dominē citronu tematika. Autostāvvietas iebūvētas klintīs iekšā. 20151020_113013

Nākamā diena caur Toskolano Maderno, kurā ražo papīru un kuru apsēduši serfingisti uz Salo – pilsētiņu ar skaistu ostmalu un garšīgu kafiju.

SONY DSCTurpinām cauri nesmukai Desenzano ar sastrēgumiem uz tūristu iecienīto Sirmioni, kuras centrs ir 3 km ezerā iekšā. Atkal nepaveicas, jo pussalas galā esošās pils drupu muzejs ir nezināmu iemeslu dēļ pirms pusstundas aizslēdzies.

Braucam meklēt viesnīcu, kas ir izaicinājums, jo gribas tādu, kur apkārt ir cilvēki un veikaliņi un kurā ir jūtama aura. Tādu atrodam iepriekš caurbraucot izbrāķētajā Desenzano, kas tomēr mūs iepriecina ar omulīgu senatnīgu centru, skaistu jahtu ostu, promenādi gar ezeru, daudz veikaliņiem un kafejnīcām. No rīta uz lidostu izbraucam savlaicīgi un tiešām labi, ka tā, jo uz autobāņa ir vairāki sastrēgumi, kas mūsu ceļu uz Malpensas lidostu pagarina no 2 stundām līdz 3 stundām. Ļoti nepatīkama sajūta, kad 4 joslas ir pilnas ar stāvošām mašīnām, cik vien tālu redzi, bet lidmašīna izlido pēc pāris stundām. Vienam 10 km sastrēgumam iemesls bija vienas joslas remonts, otram īsam, bet masīvam sastrēgumam – sīka avārija ar nolauztu spogulīti. Milānas tuvumā satiksme ļoti lēna gan turpbraucot, gan atpakaļceļā, varbūt saistībā ar World Expo, ko tā arī neiebraucam apskatīties.

Lidostā auto nodošanas stāvvietu pēc visur saliktajām norādēm atrast viegli, auto nodošana aizņem 3 minūtes. Drošības kontrole, Limonchello veikalā, lidmašīna, RIX, taksis, un kāpjam katrs savā mašīnā – sieva ar bērniem 55 km uz mājām, es 255 km uz Rēzekni, kur nākamjā dienā man seminārs.

Atkal par skriešanu

Pēc maratona četras dienas neskrēju. Negribējās nemaz domāt par to. Bet piektajā dienā, kad aizvedu puiku uz futbola treniņu, vilku vien kājās kedas un pariņķoju pa Zemgales Olimpiskā centra stadionu, noskrienot ceturto daļu no maratona ar tempu 5:35, bez noguruma pazīmēm ar pilnīgi mierīgu elpu un zemu pulsu. Likās, ka tā varētu turpināt arī pārējās trīs ceturtdaļas. Tātad paskriet varu. Atkal liekas, ka maratonu zem 4 h noskriet varu noteikti, varbūt pat zem 3:50.

Endomondo par Gardas skrējienu biju ierakstījis, ka gribēju noskriet maratonu, bet sanāca labs garais treniņš. Vai tiešām meklēt vēl kādu maratonu novembrī/decembrī, lai izmantotu šobrīd labo fizisko kondīciju? Nezinu. Bet maijā Rīga skriešu noteikti. Gribētu sev kompānijā kādu, kas skries ar līdzīgu mērķi kā man (3:50-4:00), lai varam viens otru uzmundrināt un viens no otra kaunēties par haltūrēšanu. Ir jau tempa turētāji, bet man līdz šim ir bijis tā, ka sākumā nespēju viņus noķert, pēc tam vidusdaļā nākas apdzīt un tad beigu daļā censties, lai neapdzen mani.

Šāda nu ir mana atskaite par Itālijā piedzīvoto fiasko. Ņemiet par labu. Uz tikšanos trasē!