Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Dolomiti Extreme Trail 103km +7150m -7060m

Jau pērnā gada novembrī, liekot kopā sacensību plānu 2017. gadam, tieši šis treils tiek nolikts par 2017. gada sacensībām, par to cik tas būs grūts un sarežģīts jau liecina pāris atslēgvārdi – “extreme”, “103km” un “+7150m”. Noskatos 2016. gada DXT sacensību video, jā, neviena jauna gurķa nav, visi atzīst, ka smags skrējiens utt., neiespringstu un neko daudz nedomājot piereģistrējos. Paldies tēva brālim Aivaram, kas iepazīstināja ar šo skrējienu, par kuru iepriekš neko nebiju dzirdējis. Pieredzes kalnos principā vispār nav, tikai tik, cik slēpots Itālijas Alpos, nemaz nerunājot par skriešanu! Sazinos ar treneri Andri Ronimoisu, vaicājot, ko viņš domā par šo skrējienu, vai būs pa spēkam. Reāli nekādas bāzes nav kalnu skrējieniem, ja neskaita pāris Latvijā noskrietas ultras  – CET 80km, SKM 70km, Zilonis tumsā 63km. Uz ko saņemu atbildi – ka tāds vairāk survival pasākums būšot, spriežot pēc augstummetriem attiecīgi pret kilometrāžu un manas “lielās” pieredzes kalnu ultrās. Īsāk sakot, maz skrienams. Nu forši, atliek vien trenēties, reāls pamats sapņot par finiša sasniegšanu man nav, un nemaz vēl par to nedomāju, vairāk koncentrējos uz treniņprocesu un, pat ja nefinišēšu, būšu skrējis īstu kalnu ultru un kļuvis daudz labāks treniņprocesa laikā!

Treniņprocesā tiek iekļautas 2 ultras – 28. janvārī Rīga- Biksti 81km un 20. maijā apostīt kalnu gaisu un pie reizes izmēģināt ekipējumu Polijas kalnos – Beskidzki Topor 43km, +1900m. Papildus skriešanas treniņiem neiztikt arī bez treniņiem ar savu svaru, ar dziļajiem muskuļiem jeb heroes workout, treniņiem, kur melns gar acīm griežas – skrienot Siguldas serpentīnā, un vēl visam klāt trakie trepju treniņi Grīziņkalnā pirmdienās! Paldies heroes pulciņam, cik šis viss ir ļoti palīdzējis, es tikai izjutu un sapratu Dolomītos, kad garajos kāpumos apdzinu neskaitāmus dalībniekus.

Kad Polijā aizvadīts veiksmīgs starts – ekipējuma, sajūtu un finiša laika ziņā, pirmo reizi tā pa īstam noticu, ka itāļu Dolomītu skrējiens varētu būt pa spēkam un nolieku sev mērķi – finišs 20 stundās (kontrollaiks 28,5h). Atliek vien izpētīt trasi un saplānot uzturu.

altimetria 103 km

Visa uzmanība izsaukuma zīmēm – ar tām tiek atzīmēti tehniski bīstami noskrējieni – noskrējieni ir tik bīstami, ka drošībai savilktas troses – pie kurām turoties, tad lēnām ir jāveic šis posms. Ha, kā man tas patika, nekāds lēnām, bet šūpojoties auduma trosēs un akmeņiem ripojot slīdēju lejā.

Kad garais treniņplāns gandrīz aizvadīts un atvaļinājums sācies, krāmēju somas un braucu ciemos pie tēva brāļa uz Beļģiju. Lidostā negaidīti palieku bez trekinga nūjām. Izrādās viena no nūjām ir 5cm par garu. Tieši tai vienai nūjai ir iestrēdzis viens posms, kuru jau kādu gadu nevaru dziļāk iesist neparko. Nebiju domājis, ka 5cm dēļ palikšu bez nūjām. Par pusotras nedēļas nūju uzglabāšanu lidostā prasa 20 eiro, tieši tik es samaksāju, pērkot lietotās nūjas kādu laiku atpakaļ. Negribīgi, bet esmu spiests atdot nūjas lidostas miskastei. Agri vai vēlu tāpat būs jāpērk jaunas, ja jau esmu nolēmis sacensties kalnos! Beļģijā sapērkam atlikušo trūkstošo ekipējumu. Par jaunām nūjām, ļoti negribīgi, bet atdodu 135 eiro. Nūjas ir vieglas, izturīgas, 3 daļās saliekamas – sen jau gribēju tieši tādas! Aizvadām pēdējos treniņus, pastaigājamies pa ogļraktuvju izmešu kalniem un beigu beigās lidostā satiekam mūsu trešo ceļa biedru – Raimondu un kaujas gatavībā laižam uz Itāliju!

OGĻRAKTUVJU IZMEŠU PAKALNIŅI

OGĻRAKTUVJU IZMEŠU PAKALNIŅI

Itālijā ierodamies 3 dienas pirms starta. Apmetamies mājiņā, kas izrādās ir pilnīgi blakus sacensību starta koridoram, atliek vien nokāpt no trešā stāva, un, nokāpjot no pēdējā kāpņu pakāpiena, esi starta koridorā, nu lieliski, vismaz bez lieka stresa un steigas varēs laicīgi iziet startā! Pirmās divas dienas pavadām staigājot kalnos – apostam kalnu gaisu, iepazīstam trases marķējumu, baudām skatus un gardo ēdienu itāļu kalnu restorānos.

19417136_1572825729447431_2200060445093405023_o

19025292_1555800911149913_332734144360597784_o

Kad līdz startam atlikušas vien 24h, aizvadām pēdējo treniņu ar Raimondu – pulss zemāks nekā parasti, skrienas viegli, jūtos spēcīgāks kā jebkad. Organisms atpūties ļoti jūtami, pēdējo nedēļu laikā samazinot treniņu apjomu!

pēdējais īsais treniņš, dienu pirms starta

pēdējais īsais treniņš, dienu pirms starta

Kad dienu noslēdzam ar lieliskām itāļu vakariņām, atliek vairs tikai sakravāt somu ar visu skrējienam nepieciešamo un vēlreiz pārliecināties vai ir viss no organizatoru puses prasītā obligātā ekipējuma, kurā ietilpst – ūdens noturīga vējjaka, šorti – vismaz līdz ceļiem garumā, krekls garām rokām, 2 galvas lukturīši ar rezerves baterijām, mirgojoša sarkana gaisma, kas piestiprināta uz muguras – pie somas, telefons, krūze, cepure vai bandana, elastīgā saite, svilpe, folijas sega, enerģijas batoniņi vai enerģijas želejas, ūdens pudeles ar minimālo tilpumu 1L, mugursoma un cimdi.

Kad tas viss ir sastūķēts somā, tā tiek uzvilkta un pēc Aivara ieteikuma pārbaudu vai rokas vēzējot nekur neberž, vai visas nepieciešamākās lietas ir parocīgi saliktas tuvākajās kabatās. Pēdējais, ko nodomāju pirms somas vilkšanas nost – bļāviens, ellīgi smaga, nav skriets ar tādu svaru. Ai, ko nu vairs, būs jau labi, pavisam nav īstais laiks apšaubīt savas spējas! Es nezinu, kas man tā pa modi, bet kārtējo reizi pulsa jostu nolemju atstāt viesnīcā, tiešām negribu redzēt to pulsu kalnos – tas tikai radītu lieku stresu un satraukumu, nolemju paļauties uz sajūtām! Nometu somu un ļaujos pēdējai atpūtas naktij, jo nākamajā jau saule rietēs sviedriem pilot uz zemes un sirdij kaujoties kā vēl nekad!

Rītam pienākot iepazīstos ar pirmo mīnusu dzīvojot starta koridorā. Tā ir mūzikas testēšana. Kāds pārsteigums! Nepaiet ne 5 minūtes, kā domas mainās, jo itāļu mūzikas vietā tiek atskaņots kaut kas pazīstams un tas ir Coldplay – Adventure Of a Lifetime, nu nereāli! Izkāpju pa 3. stāva logu un apsēžos uz jumta, veroties Dolomītos, skrien tirpiņas visas dziesmas garumā. Jūtos tiešām kā paradīzē un tieši tāds noskaņojums ir nepieciešams starta dienai, visas šaubas un bailes pār lielajiem kalniem izgaist un dungodams, atlaidies uz jumta pavadu bezrūpīgo rītu!

Kā jau katru rītu, arī sacensību starta dienu iesākam ar viesnīcas bagātajām brokastīm, tās vienmēr ir tik gardas un par daudz, ka bez powernap’a neiztikt. Atlicis vairs tikai sakrāmēt divus maisus, kurus organizatori aizvedīs uz maisu uzglabāšanas punktiem – viens maiss ceļo uz 53. kilometra kontrolpunktu un otrs uz finišu! Maisus piepildu ar sausām drēbēm un papildus pārtikas krājumiem! Kad viss sakārtots, ņemam maisus un braucam uz organizatoru rīkoto pre-race pasta party. Gardi notiesājam pēdējo pirms sacensību maltīti un palūdzu, lai mani aizved atpakaļ uz numuriņu – ir jāpaguļ, cik vien iespējams līdz startam!

Sacensību drudzis sācies, aizmigt nevar. Blakus mājai, sacensību starta koridorā, ballīte rit pilnā sparā, mūziku uzgriezuši uz urrā. Pēc vairāku stundu neveiksmīga mēģinājuma aizmigt, vārtīšanās gultā jāmet mierā un jāpārbauda vēlreiz soma un ekipējums. Pārliecinos, ka iepriekšējā dienā darbiņš paveikts lieliski un nekas nav aizmirsts – viss smuki salikts. Lieku somu uz pleciem un dodamies uz starta ballīti!

img_4172

Starts 103 km distancei 19:30 vakarā, kas pulcē ~200 skrējējus. Kādu emociju bagāžu var paņemt jau tikai no starta vien. To nevar aprakstīt, tas katram pašam jāpiedzīvo uz savas ādas, spalvām uz rokām ceļoties stāvus, īsāk sakot  – fantastiska! Apkārt tik daudz skrējēju un visi kā viens smaida, staro un ir pozitīvu emociju pārņemti! Mani māc uztraukums, šis ir solis ārpus visiem maniem rāmjiem, es neesmu skrējis ilgāk par ~11h un kur nu vēl tādos kalnos. Te rēķinos uz 20h+ nezinu, kas mani sagaida – tas priecē un reizē arī biedē, bet tāpēc esmu te – jaunas pieredzes medībās!

Mirklis pirms starta /19:30 Starts/

Mirklis pirms starta /19:30 Starts/

19:30 vakarā, atskanot starta šāvienam un itāļu mūzikas pavadījumā fonā, sākam savu lielo piedzīvojumu. Kopā ar Aivaru izskrienam caur vietējo ciematiņu. Vietējo un skrējēju atbalstītāju pūļa gavilēs to pametam, un turpmāk seko lēzens noskrējiens lejup uz pirmo tuneli, kas mūs aizvedīs uz pirmo garo kāpumu!

img_3057

img_4193

Izskrienot tuneli, sākoties pirmajam kāpumam, Aivara veiksmes vēlējumos, turpinu trasi viens. Aivars traumas dēļ plāno veikt 1/3 trases distanci, līdz ar to temps ir piesardzīgāks un sacensības noteikti arī baudāmākas! Tā nu, novēlot viens otram veiksmi, katrs turpinām savā tempā un norunājam, ka tiksimies trases vidusdaļā – 54. kilometrā, kur Aivars jau man palīdzēs kā supports! Kāpums turpinās vairāku stundu garumā, šķiet, tas nekad nebeigsies, pirmo reizi dzīvē pieredzēju tik garu kāpumu, un tas bija tikai sākums! Kāpjam, kāpjam, lecam pāri strautiem, skrienam pāri no baļķiem veidotiem tiltiem, pāri upēm un, galvenokārt, baudām skatus!

Aivars noķēris lielisku kadru veicot pirmo kāpumu!

Aivars noķēris lielisku kadru veicot pirmo kāpumu!

img_4197

1_1

Īstenībā garo kāpumu pat izbaudīju, tas padevās visai viegli – pie tā bija labi pastrādāts mājās, it sevišķi, pēdējā gada garumā – treniņi jūtami nesuši augļus! Kāpuma laikā uzrunāju itāli, kas sacensībās izlikts ar 2. numuru, pārprasu par trasi, kura būs tā tehniski smagākā daļa. Viņš DXT skrienot jau 3. gadu un droši saka, ja izdzīvosi pirmo pusi, tad pavisam droši vari cerēt uz finišu, tālāk esot tehniski vieglāk un vairāk jāskrien pa meža takām. Kad itālim paziņoju, ka šī ir mana pirmā 100+km kalnu ultra, šis pārsteigts pārprasa – kur tu, tik jauns būdams, esi tā prātu noskriet paspējis? Uz ko atbildu – man patīk kalni, man patīk skriet kalnos. Un, ka gribu noskaidrot, cik tālu ir mans izturības limits, neesmu skrējis vairāk par ~11h, šoreiz skriešu divtik, būs okey! Itālis pasmīn, novēl veiksmi un izturību, un ātri vien pazūd, skrienot kāpumā.

1

Kad jau sāk satumst un temperatūra sāk kristies, sāk parādīties pirmās noguruma pazīmes, šoreiz tas ir miegs, kas satumstot nomāc organismu. Šo problēmu ātri atrisinu ar kofeīna enerģijas želejām, tās uzmundrina uz urrā. Tiek lēnām slēgti galvas lukturīši, un sāk veidoties skrējēju jāņtārpiņu ķēdes, Z-veida takas kāpumā uz kalna virsotni skats fantastisks gan augšup, gan lejup. Jāņtārpiņu virknes pa kalnu izkaisītas! Pēc ~1100 augstummetru un 15km pieveikšanas, ieskrienu pirmajā kontrolpunktā (Rifugio Pramparet 1857m+), kurā beidzot redzu ēdienu! Tiešām bagāts galds, ar visādiem gardumiem, ko vien sirds kāro! Izsalkums nav liels, bet zinu, ka jāēd un apēdu 2 bļodiņas ar pastu buljonzupā. Dievīgi! Somas kabatās sabāžu cepumus un šokolādes, paķeru pa ievārījummaizei aiz katra vaiga un, gremojot un piekārtojot ekipējumu, dodos atpakaļ kalnos tumsā!

Turpmāk seko 5km garš tehnisks noskrējiens, par ko potītes vēlāk nebūs sajūsmā. Jau no pirmajiem kilometriem bija plāns turēties kopā ar citiem, nepalikt vienam tumsā, apmaldīties te ir visai viegli. It kā esmu ielādējis trases gpx failu pulkstenī, un tiklīdz novirzītos no trases pulkstenim vajadzētu par to ziņot ar atkārtotiem pīkstieniem, bet tie pīkstieni ir tik bieži pat atrodoties uz trases, ka vairs nepievēršu uzmanību tam visam!

Noskrējiena takas ir bedru un apaļu akmeņu pilnas, 5km laikā pagūstu izmežģīt abas potītes vismaz pa divām reizēm. Joprojām noskrējienos tieku apdzīts neskaitāmas reizes, tur ir vēl daudz ko mācīties un strādāt tehnikas uzlabošanā! Kas mani pārsteidza noskrējiena laikā šķietami bezcerīgās situācijās, kad nu nav kur sprukt no kritiena, kaut kā tomēr noturos kājās, un tā neskaitāmas reizes. Pie līdzsvara arī tika strādāts papildus treniņos un tikai tagad tiešām reāli izjutu to treniņu nepieciešamību! Kad noskrējiens, šķiet, ir beidzies, taka novirza mūs no kalna uz milzīgu akmeņu lauku, kur skriešana pārtop par lēkāšanu, lēkājot no viena akmeņa uz otru, piezemējoties ar abām kājām! Te nu varēja dzirdēt izsaucienus ne ar to skaistāko leksiku. Kad esam izbļaustījušies un izlēkājuši ekstrēmo akmeņu lauku, palieku pilnīgi viens, viss, ko redzu 1 metra rādiusā – luktura gaismu un pusi spoža mēness, kas jau puspazudis lēnām krīt aiz kalna kores. Izskrienu no kalniem, un trase turpinās cauri pamestai pilsētai, viss tik kluss, nevienas skaņas, tik dzirdu, kā ekipējumā viss čaukst skrienot. Pavisam nedaudz uz priekšu, novirzoties no pilsētas, ieskrienot atpakaļ mežā, pārņem sajūta, ka esmu nomaldījies – neviena marķējuma, neviena dalībnieka ne priekšā, ne aizmugurē un pat apstājoties, klausoties apkārt, joprojām kapa klusums. Nolemju vēl paskriet kilometru, divus, cītīgāk meklējot marķējumu, līdz ieraugu tālu mežā spožu laternu, kurai pieskrienot klāt, sagaida vīrietis, kurš man apstiprina, ka esmu uz trases un norāda turpmāko virzienu. Uzreiz nogriežoties, seko dzirdināšanas punkts, atviegloti nopūšoties, pasniedzu abas 0,5 pudeles un palūdzu, lai vienā iepilda ūdeni, otrā kolu. Kamēr brīvprātīgie gāž iekšā šķidrumus, piekārtoju somu, izvācot izlietotās želejas, un izvelku beidzot vējjaku, sāk palikt tiešām neizturami vēss, atliek vien pastāvēt pāris minūtes, un sāk kratīt drebuļi. Pasakos par uzpildītājām pudelēm, un ar veiksmes vēlējumiem tieku aiztriekts prom.

2

Atskatos uz aizmuguri – neviena nav, priekšā arī tāpat, esam labi izretojušies, kas arī nav pārsteigums, esot ~200 cilvēkiem uz 103km distanci. Sākas pirmie piedzīvojumi mežā – taku krustojumi vai vispār skriešana bezceļos, kas ātri vieš paniku, ka esi nomaldījies no trases. Nemitīga galvas grozīšana, meklējot kādu atstarojošu elementu uz zemes vai kokos, tik haotiski salikts marķējums, ka liekas – kāds speciāli to izmētājis. Orientējos lieliski, un viss izdodas līdz brīdim, kad, grozot galvu, uzspīdinu uz koka, kam virsū trases marķējuma lenta un tai blakus divas acis, kas spīd un skatās virsū. Nu ir vāks… Bagātā iztēle nostrādā un, protams, pirmais, kas ienāk prātā – tas tak ir fucking lācis vai vilks, fuck it – strauji pa taku lejā un tempā prom, patīkama adrenalīna pārņemts, skrienot, kur deguns rāda, ka tik tālāk prom, visam vēl pa virsu pulkstenis pīkst, ka esmu novirzījies no trases, radot papildus stresu. Pēc pārsimts metriem nolemju apstāties un paklausīties, kas notiek apkārt. Klusums, viss droši. Sasmejos, domājot, ka tas nabaga dzīvnieks no manis vairāk nobijās nekā es no viņa, kad sāku nesties prom zariem lūstot.

Izskrienu no meža uz pļavas, un turpmāk ~2km seko pa klaju lauku, kur neuzmanības dēļ kreisā kāja iekrīt bedrē, un vēl stiprāk izmežģīju jau tā samocīto potīti. Kamēr skatījos pār plecu, vai ir kāds sekotājs, kreisā kāja pazuda līdz celim bedrē, labajai kājai paliekot augšā uz takas. Tajā brīdī likās, ka nu viss beidzies pat īsti nekam nesākoties, sāpes trieciena brīdī bija kā ar nazi iedurtu potītē. Par laimi, izvelkot kāju, paceļot to un izapļojot, gandrīz neko nejūtu, viegli šur tur iesāpējās, bet tas pats bija pēc iepriekš veiktā 5km tehniskā noskrējiena. Lieliska mācība būt uzmanīgākam turpmāk. Trase ir tiešām pārsteigumu pilna.

Te nu seko pirmais lielais kontrolpunkts ar laika barjeru, kuru nepārvarot, tavas sacensības ir beigušās (lai turpinātu skrējienu, līdz šim KP bija jānokļūst 8h30min laikā).

*KP 30km (Duran – 1733m) 66. vieta, laiks – 06:06:59                                                                

Te nu turpinās kārtējā izēšanās pirms viena tehniski stāva kāpuma. Bariņš konkurentu jau sēž, vareni stumjot iekšā lādiņu, ko izšaut kāpumā! Paveroties uz priekšu, redzu neskaitāmi daudz lukturīšus, no kalna lejas līdz virsotnei, izkaisītus kāpumā, lēnām kārpoties augšup! Lēnām izdzeru divas buljonzupas ar makaroniem, paķeru svaigas apelsīna šķēles, uzpildu šoreiz abas pudeles tikai ar ūdeni un dodos pretim nākamajam kāpumam. Lai arī kāpums ir vien 400 augstummetri, tas ir nepieredzēti stāvs un akmeņu pilns, slidens un nepateicīga reljefa, kur ķeras gan nūjas, gan kājas. Nosolos sev, ka apstāšos tikai pašā virsotnē, lēnām, bet bez apstājas to veikšu, kas arī veiksmīgi izdodas ar līdz šim jūtami lielāko spēku patēriņu. Pa ceļam, kāpumā apdzenu vismaz 10 dalībniekus, kas bija izvēlējušies to veikt saudzīgāk, ar visām atpūtas, sēdēšanas pauzēm utml. Var jau būt, ka arī man tā būtu labāk, bet, zinot savas sliktās noskrējiena prasmes, kaut kur ir jākompensē kaut daļa zaudētā laika, ko kāpumos, manuprāt, lieliski pieprotu.

Kad esam virsotnē, sākas viens no smagākajiem noskrējieniem trasē līdz šim. Stāvs, akmeņains, līkumains, bedru un sakņu pilns. Turpinu mežģīt potītes, vairākas reizes izslīdot no takas, no kalniem sabirušo apaļo akmeņu dēļ. Vietām tiešām ir sajūta kā uz ledus ar gumijas zābakiem, tik spēj vēzēt rokas, lai neiekristu akmeņu jūrā. Gandrīz katrā noskrējiena kilometrā kaut kur aizķeros, apdauzīti nagi un izbļauti visi skaistie vārdi, ko ikdienā paturu pie sevis. Ne velti Andris minēja treniņos, ka tās kājas ir jāceļ augstāk skrienot. Tagad tik saprotu, kā ir paveicies, ka neviena nopietna kritiena nebija, tur ar pāris būtu pieticis, lai brauktu mājās ar neizsapņotu sapni, nožēlas pilns. Vēl joprojām, skrienot lejā, noķeru kādu, priecājos, ka ir kāds, kas tomēr ir sliktāks par mani arī noskrējienos. Šeit nolemju paturēt viņu redzes lokā kā tempa turētāju, jo mums visai vienādi tizli skrienās noskrējiens, abi bieži kaut kur aizķeramies, un, šķiet, temps ir tieši laikā. Viss ir forši līdz brīdim, kad biedram temps ļoti sarūk, un tad seko virkne pirdienu, ok, šitam kuņģis atteica, lecu garām un skrienu ķert nākamo. Līdz pat noskrējiena beigām vairs nevienu nemanu, bet arī nepalaižu garām. Noskrējienu pieveicot, mūs apbalvo ar kārtējo kontrolpunktu, šoreiz tas ir šķidrumu pilns un nekā vairāk. Maziem malkiem vairākas reizes padzeros ūdeni, papildus apēdot kofeīna želeju. Šoreiz izmantoju izdevību atpūsties nedaudz vairāk kā iepriekš, kārtīgi atelpojos un noskaņojos visgarākajam un tehniski smagākajam kāpienam trasē  – kāpums ir 5km garš un ar ~850 augstummetriem.

Šis ir viens no kāpumiem, kuram neredz galu, un tiklīdz izskatās, ka tūlīt jau būsi virsotnē, uzkāpjot paveras skats uz nākamo kāpumu, un tā neskaitāmas reizes. Joprojām kāpjot jūtos spēcīgāks par citiem un ik pa laikam apdzenu bariņu pēc bariņa, kas knapi velkas vai jau, uz koka celmiem atsēdušies, uzkrāj spēkus turpmākajam ceļam augšup. Ik pa laikam uzpeld kāds pārsteigums kāpumā, piemēram, milzīgs divstāvīgs akmens, kuru jāpārkāpj, lai tiktu uz trases nākamās takas, vai arī spēcīgi stāvs vertikāls kāpums, kur, lai neslīdētu lejā, katru soli ir ar 2-3 reizēm jāiesit zemē. Pirzdami, slīdēdami, ķeroties pie kokiem, vietām palīdzot viens otram, lēnām kārpījāmies uz kārtējo – brīžiem likās – neaizsniedzamo virstoni. Visai kupls bariņš cīnījāmies pret šo kāpumu, likās, ka visi esam iestrēguši uz labu laiku un knapi kustamies uz priekšu. Te pat labs apavu protektors nepalīdzēja, arī ar tiem slīdēja. Manā gadījumā nūjas izglāba, kāpums šķita – nekad nebeigsies. Jau biju atmetis ieradumu celt galvu un skatīties, nu cik tad vēl līdz tai virsotnei. Nodūris galvu un smagi elsdams, situ spēcīgi nūjas zemē un spēru soli pa solim tām klāt. Šķita, ka jau biju ticis līdz savai sāpju maksimālajai robežai, runājot par šo tēmu. Biju lasījis, un iesaku visiem skriešanas entuziastiem izlasīt, japāņu rakstnieka Haruki Murakami grāmatu “Par ko es runāju, runādams par skriešanu”, izlasot prātā visspilgtāk palika skrējējas Ann Trason atziņa – “It hurts up to a point, then it doesn’t get any worse” –, es beidzot to izjutu. Ātri vien pie sāpēm pieradu un vienā tempā kāpu uz augšu. Sasniegdams virsotni un reizē sacensību augstāko punktu (Rif.Coldai 2350m+), pirmo reizi pieredzējis, pārcietis vējaino un vēso nakti kalnos, varu baudīt vienreizīgus skatus, saulei austot! Tie skati tiešām atsver šķietami pārmocīto organismu, dod papildus enerģiju virzīties tālāk, pretī nākamajai virsotnei, pēc jauniem skatiem!

3

Turpmāk seko solītais bīstamais noskrējiens, kas trases profilā 40. kilometrā atzīmēts ar izsaukuma zīmi.

altimetria-103k-dxt-2016-e1501647416575

Biju sagatavojies tiešām kam bīstamam, bet nekā – gar kalnu grēdu novilkta virve un stāvs kritums lejup. Ieķēries virvē jautri slīdēju lejup pa segumu, kas klāts ar apaļiem akmeņiem, kas noskrējienu padarīja vēl jautrāku, izbļaujot vairākas reizes frāzi – woohoo!!! Beidzoties šim virvju noskrējienam, atrodu sev jaunu, varbūt pat tempa ziņā par ātru, tempa turētāju. Interesanta paskata holandiešu sievieti, kura skrien svārkos un tai mati sasieti kā Pepijai Garzeķei. Noskrējiens turpinās gar kalnu grēdu, un vietām akmeņaino šķembu segumu nomaina sniegs.

img_3083

Sniegā pārsteigumu netrūkst, ja vietām tas ir ciets, un saķere ir lieliska, tad pēkšņi tas var būt mīksts un var iekrist līdz pat pusmetram. Vairākas reizes arī man izdodas iekrist, vienā no reizēm, kad iekrītu ar abām kājām, tur arī palieku kādu minūti, ļaujot atdzesēties kājām, aizberot savu bedri pilnībā ar sniegu, kas blakus. Ar elpošanu arī smagāk paliek, šajā augstākajā sacensību punktā sāku izjust retināto gaisu. Tā arī pavisam mierīgi ļauju sev atelpoties un kājām atsilt, nekur nesteidzoties! Turpinu noskrējienu, atkal noķerot holandiešu Pepiju, gaidu ar nepacietību noskrējiena kontrolpunktu, kas ir novietots virsotnes Rif Coldai 2132m+ noskrējiena vidusdaļā, jūtami pašam sēžas baterijas – gribu buljonu, kolu, šokolādi, ai, visu gribu! Skrienot pēc trases marķējuma, pamanos aizskriet garām kontrolpunkta mājiņai, bet, atskatoties atpakaļ, redzu, ka skrējēji visi kā viens pazūd mājā iekšā, viss skaidrs, metu riņķī un uz mājiņu! Izēšanās kā vēl nekad trasē, garais kāpums un kritums ir paņēmis daudz, un ar enerģijas želejām neesmu tik labi atguvis spēkus, kā gribētos! Pametot kontrolpunktu, pēc metriem 100 jūtu, ka kaut kas trūkst, kaut kas nav labi… ā, jā, nūjas! Metu atkal atpakaļ, atslietas pret mājas sienu tās mani gaida! Metos atpakaļ pakaļ Pepijai. Pēc 3km un noskrējiena beigās gaida nākamais kontrolpunkts, ne tik ēdiena bagāts, bet ūdeni vai sulas uzpildīt varēšot. Paskatos garminā, tas ziņo, ka 50km jau garām, tas nozīmē, ka tam vajadzētu būt trases viduspunkta lielajam kontrolpunktam, un tas savukārt nozīmē, ka varēšu satikt Aivaru un beidzot pārģērbt sausas, siltas drēbes. Garais noskrējiens paņem savu, un kājas nu pavisam vairs nejūtas labi, tieši skriešana lejup sagādā vislielākās problēmas. Ieskrienot kontrolpunktā, nemanu ne Aivaru, ne arī norādes uz sūtītajām bagāžām, kuras nodevām pirms starta, kuras organizatori solījās nogādāt 53. kilometra kontrolpunktā. Pārprasu brīvprātīgajiem pie uzkodu galdiem, kurā kontrolpunktā es atrodos un kur ir mana bagāža!? Izrādās esmu 44. kilometra kontrolpunktā un līdz bagāžai vēl 9km. Pārprasu, kā tas var būt, es neesmu nomaldījies tik daudz, un garmins rāda saskrietus 52,5km!? Uz ko man atbild, ka neesmu vienīgais, kam tāda problēma, ka vainīgi esot kalni un to grēdas, gps signāls neesot precīzs. Nu neko darīt, aizmetu Aivaram SMS, ka tomēr esmu citā kontrolpunktā, lai gaida mani pēc 1,5-2h. Pa ceļam mani gaida divi 100m kāpumi un viens stāvs 300m kāpums, kuram sekos noskrējiens uz ilgi gaidīto 53. kilometra kontrolpunktu. Kamēr izrunājos, Pepija jau lido prom, joprojām mēģinu turēt līdzi, cik vien spēka. Ja noskrējienos viņa strauji attālinās, tad kāpumos es viņu panāku un apdzenu. Tā arī maināmies lomām līdz pat pašam kontrolpunktam. Pēdējā noskrējienā pirms lielā kontrolpunkta beidzot satieku Aivaru, un noskrējiena atlikušos pāris simtus metru noskrienam kopā (lai turpinātu skrējienu līdz šim kontrolpunktam bija jānokļūst 16h30min laikā, joprojām ir visai liela rezerve).

4

img_4259

*KP 54km (Staulanza – 1733m) 48. vieta, laiks – 12:07:26 

Kontrolpunktā visi kā viens tiek sagaidīti ar ovācijām, nu jau vairāk kā pusceļš veikts! Beidzot var apsēsties un pārģērbt sausas drēbes. Lai nezaudētu laiku, Aivars tikmēr supporto – uzpilda ūdeni pudelēs un iztukšo somu no visa liekā. Paralēli tam eju lēnām gar garo un bagāti klāto uzkodu galdu un ēdu visu pēc kārtas. Pie galda mani uzrunā sieviete latviski, vaicājot, vai esmu no Latvijas, uz ko ar pilnu muti pārsteigts, apstiprinoši pakratu galvu! Patīkami, ka savējos var satikt pat Itālijas Dolomītos. Īsu brīdi aprunājamies, izrādās – viņas vīrs arī piedalās skrējienā, tikai 23km distancē. Nav laika daudz runāt, jāiet piekrāmēt soma atlikušajiem 50km! Kamēr pārkrāmēju nogādātā maisa saturu somā, Aivars iesmērē kājas ar atvēsinošo gēlu un izmasē piedzītos augšstilbus, pat nejutu, ka viss ir tik traki piedzīts, līdz apsēdos, un līdz brīdim, kad Aivars mēģināja izmasēt muskuli.

img_4265

Nedrīkst sēdēt, ir jāiet atpakaļ kalnos, soma atpakaļ uz pleciem, un turpinu ceļu ārā no kontrolpunkta ar viegliem drebuļiem, kā dēļ nolemju paturēt vējjaku arī turpmāk trasē un, lai arī tā ir slapja, tāpat to uzvelku pa virsu sausajam garo roku kreklam. Diena jau sāk iesilt, ir padsmit grādi, bet joprojām viegls drebulis krata, un turpinu skriet ar maiku garām rokām + vējjaku, kamēr daži labi jau atļaujas bliezt ar īso roku maikām!

Tālāk trase mijās 103k distances un 53km distances dalībnieku mikslī. Turpinām kāpt, kāpt un vēlreiz kāpt. Taisno gabalu tik pat kā vispār nav – vai uz augšu, vai uz leju visu laiku! Kāpumi uz noguruma fona liekas krietni garāki kā tie reāli ir. Sāk jau parādīties pirmie miega kritušie, kas atpūšas atspiedušies pret koku. Arī es nevarētu teikt, ka miegs nenāk, bet pret to joprojām labi palīdz kofeīna želejas, stundā pa vienai gremoju nost, un mundrums neizsīkst.

7_1

Kalnainās, akmeņu pilnās takas nomaina mašīnu lauku ceļi, beidzot var arī uzskriet, nemežģījot potītes, un nedaudz atslābt no uzmanības pievēršanas katram sīkumam uz takas. Diena kalnos sāk pamatīgi iesilt, un drebuļi ir beidzot pārgājuši, pienācis laiks novilkt vējjaku, tā ir pilnīgi slapja. Ārā ir tuvu 20 grādiem un solās būt vēl krietni siltāks. Viens no retajiem posmiem, kas ir gandrīz līdzens un pat skrienams, sajūtas ir lieliskas, temps gan briesmīgs ~6min/km, bet ātrāk ne par ko nesanāk. Garie noskrējieni ir paņēmuši savu, kājas kā pārvārīti makaroni. Kājas turās līdz brīdim, kad seko noskrējiens, lai arī tas ir caur mežu, pa mīkstu segumu, ceļi sāk protestēt, un lejup skriešana paliek ellīgi grūta. Brīžiem, pat trasei vedot lejup, pāreju soļos un dzesēju ceļus pie pirmās izdevības kalnu strautā vai pat ar savu ūdeni. Kā noskrējiens beidzas, uzreiz tam seko kāpums, kur sagaida 59. kilometra KP, sapņoju jau kā ēdīšu itāļu sierus un desas, un kola… kā man gribās kolu… Kad ūdeni vairs nevaru dabūt iekšā, nolemju to mainīt pret sulām jau nākamajā kontrolpunktā. Kāpums pievarēts bez problēmām, un atkal varu darīt to, kas šai dienā man padodas vislabāk – ēst, ēst un vēlreiz ēst!

Tālāk seko 500 augstummetru smags noskrējiens, šoreiz smags, nevis tāpēc, ka taka ir tehniska, bet sajūtu ziņā – augšstilbi ir brutāli cietuši jau no iepriekšējiem noskrējieniem, līdz ar to šis ir viens vareni smags punkts trasē, nekad nebūtu domājis, ka, skrienot uz leju, būšu tik bezspēcīgs, pie tam, skrienot pa platu, tehniski vieglu meža taku. Temps ir drausmīgs ~6:30 min/km, un ātrāk ne par ko nevaru. Tieku apdzīts neskaitāmas reizes, līdz kāds dalībnieks pieskrien un uzrunā – parunājam par dzīvi, par skriešanu, par mājām no kurām esam atbraukuši. Izrādās – šis ir francūzis un arī pirmo reizi šeit. Nu super, šis bija tieši laikā – domas no sāpēm novirzītas, un abi runājoties veicam noskrējienu, ieskrienot 65. kilometra kontrolpunktā. Nolemju dzērienu ziņā neko nemainīt un uzpildu ūdens pudeles ar apelsīnu sulu ūdens vietā, papildus piemetot pa sāls tabletei, garšas ziņā gandrīz kā fanta sanāca!

5

Pametot kontrolpunktu, sekos trīs visai gari kāpumi, kopā 900 augstummetri, par to man tikai prieks, jo tieši kāpumi man šobrīd sagādā vismazāk problēmas! Ir pulksten deviņi rītā, un diena jau ir patīkami iesilusi, ir tieši kā vajag – ne par karstu, ne par aukstu! Katrs pieveiktais kāpums atalgos ar jaunu skatu panorāmu. Šis trases posms no Zoppè di Cadore uz Monte Rite (2160m) virsotni esot skaistākais trasē!

altimetria-103k-dxt-2016-e1501564551729

Sazinos ar Aivaru un vēl pēdējo reizi sarunājam tikties Rif Talamini – 70. kilometra kontrolpunktā. It kā tie ir nieka 6km no Zoppè di Cadore līdz Rif Talamini kontrolpunktam, bet šoreiz esmu ieberzies ar sulas izvēli, tā ir melleņu sula, kuru jau pēc padsmit minūšu prombūšanas no kontrolpunkta vairs nevaru dabūt iekšā, brutāli rauj uz augšu, ne par ko neiet lejā! Līdz pat 71. km ātri nostaigāju nemaz neskrienot, mēģinot tikt vaļā no mazliet sliktās dūšas un kuņģa sulas kāpšanas uz augšu. Noskrējiens uz kontrolpunktu seko pa it kā noslēgtu automašīnu ceļu, kurā Aivars pamanījies kaut kā iebraukt, lai palīdzētu kontrolpunktā (lai turpinātu skrējienu, līdz šim kontrolpunktam bija jānokļūst 16h laikā).

img_4290

 KP 71km (Rif.Talamini – 1582m) 51. vieta, laiks – 14:34:42 

Izskalojam pudeles no melleņu sulas, nolemju vairāk neriskēt ar sulām, un piepildu vienu pudeli ar ūdeni, otru ar izotonisko sporta dzērienu. Vēl pēdējo reizi kājas un locītavas iesmērējam ar atvēsinošo gēlu, un dodos augšup, uz sacensību otru augstāko virsotni – Monte Rite (2160m).

Ceļš uz Monte Rite virsotni

Ceļš uz Monte Rite virsotni

img_4298

fs__9802

Nonākot virsotnē paveras 360° skatu panorāma, griezies, kur gribi – visapkārt kalnu grēdas, fantastiski!

Nonākot virsotnē paveras 360° skatu panorāma, griezies, kur gribi – visapkārt kalnu grēdas, fantastiski!

Kāpieni padevās visai viegli, bet visu ceļu, kāpjot augšup, nomāca domas par noskrējienu, kur lai tam atrod spēku. Katrs spertais solis lejup kā ar nazi dur augšstilbos un ceļgalos. Kad Monte Rite (2160m) virsotne sasniegta, jāveic viegls lēzens noskrējiens līdz kontrolpunktam. Kontrolpunktā atļaujos apsēsties, izmasēju kājas, atdzesēju ceļus un dodos uz skarbo 600 augstummetru noskrējienu, pa akmeņiem un bedrēm pilnu, tehnisku S veida taku, kas vijas cauri mežiem līdz pat pašam ciematam, kas sagaida ar nākamo kontrolpunktu pašās noskrējiena beigās. Te nu sākas viegls lūzuma punkts, paskriet lejā nevar, paiet arī īsti nē, sāpju slieksnis minimāli atšķiras skrienot vai ejot. Tad nu nolemju turpināt miksēt skriešanu ar iešanu, bet vairāk strādāt ar rokām, ar nūjām pārnesot svaru, radot mazāku triecienu ceļiem, kas ir palikuši jutīgi uz katru pieskārienu zemei. Zobus sakodis nomoku šo šķietami bezgalīgo čūsku lejup uz vietējo ciematu. Pieveicot noskrējienu, seko kontrolpunkts.

4.KP 84km (Cibiana pass – 1536m) 57. vieta, laiks – 17:17:56   (lai turpinātu skrējienu, līdz šim KP bija jānokļūst 19h30min laikā)

Šis noskrējiens ir paņēmis tik daudz, ka atļaujos atpūsties, apsēžoties uz ~10min. Skatos, kā brīvprātīgais aiz uzkodu galdiem dzer aliņu. Skatos nekaunīgi virsū un tik ilgi līdz viņš man piedāvā aukstu 0,4l aliņu. Nu tik lielie prieki, esmu tik pārkarsis, ka uz doto brīdi neko labāku par aukstu aliņu nevar vēlēties! Atrodu ēnu, apsēžos uz zemes – vienā rokā itāļu gardie sieri, otrā auksts alus, un kalnu panorāma tieši pretī – laime pilnīga! Paliek tik viegli, ka aizmirstu par skrējienu, visu steigu kontrolpunktos un vienkārši ļaujos mirkļa burvībai!

Pieceļoties noķeru vieglu reiboni, pabāžu galvu zem ūdens šļūtenes, jūtu, ka ir palicis daudz labāk. Nākamie 6km pret kalnu ar 400 augstummetriem. Trasē esmu jau ~18h un piedzīvoju pirmās halucinācijas. Koku saknes pārvēršas par čūskām, paši koki – par cilvēkiem. Ik pa brīdim sadzirdu, ka kāds man skrien astē, paeju malā, dodot ceļu uz šaurās takas, atskatos un neviena nav. Nu vēl tik tādu problēmu trūka – jūtos kā narkomāns, kas sametis dažāda tipa narkotikas, gaidot defektu vai efektu!

altimetria-103k-dxt-20163-e1501735169637

Kad piedzīvojumu bagātais kāpums ir galā, paveras fantastisks skats un lejup redzams visbīstamākais noskrējiens trasē, te arī ir solītās dzelzs troses, šauras takas, skrējiens lielā slīpumā, smilšaini, akmeņaini, bezceļš, pauguru pilni segumi. Nu, īsāk sakot, daudz lamatas, aiz kurām aizķerties ar manām kājām, kas jau viegli šļūc pa zemi, ķerot līdzi akmeņus. Noskrējienu veicam nu jau trijatā, divi vietējie itāļi man pievilkuši, un noskrējiens izskatās viņiem nesagādā nekādas problēmas. Mēģinu turēt līdzi, bet kārtējo reizi aplaužos savā tehnikā, kas īsti vairs nav kontrolējama. Pie ceļu sāpēm jau esmu pieradis, lai arī kā tie iebilstu pret katru nākamo soli, metru, kilometru, tie palīdz aizmirst par citām sāpēm – tulznām zem abiem īkšķiem, izmežģītajām potītēm un rokām, kuras jau arī ir atdevušas savu garajos kāpumos. Kaut kādā veidā, neskaitāmas reizes aizķeroties, nostreipuļoju noskrējienu.

Vēl viens kāpums un atpūtas pauze mani gaida pirms pēdējā kontrolpunkta. Nopriecājas, ka pēc trases profila kāpums nav no tiem garākajiem, bet ātri prieks pazūd redzot, cik tas ir stāvs. Te nu bija, pirmais kāpums, kas mani salauza neskaitāmas reizes. Atpūtos, atspiedies pret nūjām, ik pēc 10-15 spertiem soļiem augšup. Veicis aptuveni pusi kāpuma, esmu palicis vēl bez ūdens, raugos apkārt, meklējot kādu strautu vai kādu dalībnieku trasē, bet nekā. Mirkli vēlāk atrodu brīvprātīgo, nabagam iedalīja posteni tik stāva kalna beigu daļā. Nodomāju – viņam noteikti būs ūdens. Pieeju un priecīgs jautāju pēc ūdens – saņemu noraidošu atbildi, vien saņemot pretī veiksmes vēlējumus un virzienu, kā ātrāk nokļūt uz kontrolpunktu pēc ūdens, taka kā tāda neeksistē šajā kāpumā. Takas segums ir viss lapām klāts, tāds kārtīgs lapu spilvens, vēl jo vairāk sarežģījot kāpumu, kājas slīd, un vairākas reizes uz ceļiem iekrītu lapu kaudzēs.

Jau tā lēnais temps paliek vēl lēnāks, vairs neskatos pulkstenī, sapņojot par finiša laiku. Tagad veltu uzmanību ātrākai nokļūšanai kontrolpunktā vai strauta atrašanai, dehidrēties te var ļoti ātri, tik spēcīgā saulē un plus vēl slodzē, ejot pret tik spēcīgi stāvu kalnu. Tā arī, meklējot ūdeni un nesameklējot, nonāku kontrolpunktā. Tur jau gaida vairākas ūdens vannas, kur ūdens jau ir sasilis, bet vienalga, nevilcinoties galva pazūd zem ūdens. Kad beidzu laistīties, man paziņo, ka aiz mājas ir aukstais ūdens, kas tek no šļaukas, tieši tas kas vajadzīgs. Noleju sevi no galvas līdz kājām, mēģinot kaut nedaudz nosist pārkarsušo ķermeņa temperatūru, locītavas ir pārkarsušas kā nekad, kājas piepampušas un viss liecina par to, ka iet uz beigām. Ne tikai trase, bet arī ķermeņa resursi, kā vēl nekad tērētie! Atgūstu kaut nedaudz spēkus pēc vēsās ūdens dušas, miegs arī vairs nenāk. Dodos vēl pēdējo reizi pie uzkodu galda, pielādēju sevi un somu atlikušajiem 15 trases kilometriem!

Sākās pēdējais, 4km garais un ne mazāk tehniskais noskrējiens, ~400 augstummetri lejup. Par laimi, tas iet cauri mežam un pa lapām klātām takām. Lai viss nebūtu tik skaisti – zem lapām vietām paslēpušās koku saknes! Te vairs nestrādā ne iešana, ne skriešana, nedz arī nūjošana, katra kustība lejup prasa maksimālu atdevi un reizēm pāris izbļautus lamuvārdus. Brīžiem pamēģinu paskriet sāniski vai iet atmuguriski. Vieglāk paliek, bet drausmīgi lēni tā kustos uz priekšu. Nolemju skriet īsiem, ātriem soļiem, tas kaut nedaudz noņem sāpes ceļos un augšstilbos. Līdz noskrējiena pusei ticis, esmu paspējis piebļaut pilnu mežu, atsist pēdējos neatsistos nagus pret saknēm un akmeņiem, pieskriet pilnas botas ar smiltīm un zemēm. Te sākas moments, kad piebirušie gruži botās sāk brutāli berzt un veidojas jaunas tulznas. Esmu par slinku, lai stātos, vilktu tās nost un kratītu visu ārā. Cik tad tur vairs ~12km palicis. Otra noskrējiena puse turpinās ārā no meža, atklātā saulē un dienas posmā, kad karstums sasniedz griestus. Pie karstuma jau sāku pierast, ik pa brīdim novelku cepuri, ieleju tur ūdeni un, liekot atpakaļ uz galvas, kaut nedaudz atdzesēju sevi. Paliek pavisam grūti, un nolemju izvilkt telefonu, palasīt ziņas no draugiem, iepriekš zonu noķerot, pīkstēja kā traks tas telefons. Meklēju kaut mazāko uzmundrinājumu, jo viss ir slikti, kustēties uz priekšu kustos, bet gribu ātrāk, bet ne par ko nevaru! Tik tālos laba vēlējumos ir spēks, un, palasot ziņas, paliek vieglāk, un prātā ir tikai un vienīgi finiša sarkanais paklājs, visas problēmas jāaizmirst! Noskrējienu veicot, līdz finišam atliek vien 10km.

Kad liekas garākais un reizē smagākais noskrējiens dzīvē ir pieveikts, seko skrējiens pāri ~10m platai upei. Ātri vien apstājos un piesmeļu pilnu cepuri, noskaloju sāļu klāto seju un atdzesēju locītavas. Ūdens ir tieši laikā un tas ir fantastiski ledaini auksts! Šķērsojot upi, seko pēdējais garais kāpums, kas jau morāli kāpjas daudz vieglāk, zinot, ka tas ir pēdējais. Kāpums ir atklātā saulē, un laikapstākļi nežēlo, saule spiež pie zemes ar vien vairāk. Par spīti, jau ~20h pavadītām trasē, jūtos visai labib un kāpums padodas bez problēmām, protams, temps ir ļoti lēns, bet man galvenais mērķis šobrīd trasē ir saglabāt kustību uz priekšu, un tas arī izdodas lieliski. Uzkāpjot pēdējā virsotnē, atļaujos iepauzēt, izbaudīt kārtējo kalnu panorāmas skatu un apēst no kontrolpunkta kabatās sabāztos cepumus, rozīnes un jau sakusušo sieru. Laimīgs ēdu un noskaņojos noskriet pēdējo noskrējienu bez iešanas pauzēm!

Protams, tas neizdodas, jau pirmajos pārsimts noskrējiena metros iemetas krampji augšstilbos, apstājos, izmasēju tos kārtīgi un turpinu. Nu ok, iešu lejā, ja nevaru paskriet. Lēnām ķermeni sāk pārņemt viegla eiforijas stadija, ik pa brīdim pāriet tirpiņas utml. Jo cik tad nu palicis, lai izsapņotu mazo sapni par lielo finišu! Pēdējais pusgads, kas mājās pavadīts, intensīvi strādājot, gandrīz bez brīvdienām no treniņiem, ir veltīts tieši šai dienai, un tās emocijas kāpj ar katru turpmāko kilometru. Kamēr prātoju par finišu un uzturu domas uz pozitīvas nots, aizmirstu par sāpēm. Uz mirkli to vairs nav. Dzirdu telefonu atkal pīkstam, nu jau trešā reize, ja nemaldos, 10min laikā. Slinkums to vilkt ārā, tas atrodas kabatā starp nu jau izlietotām enerģijas želejām, lipīgs un pavisam aizmirsts. Sekojot nākamam ziņu pīkstienam, apstājos un izvelku to – kaut kas ir noticis. Visas 3 sms no 3 dažādām personām, ziņo par vienu un to pašu – Ostapenko ir uzvarējusi Simonu Halepu “French Open” finālā! DAMN, DAMN DAMN, kādu enerģiju iedeva šī ziņa. Ielieku nūjas somā un sāku skriet, uz emociju uzplūduma sāpes kājās zudušas, un pēkšņi paliek ļoti viegli. Noskrējiens pieveikts nemaz to nemanot, un ierodos pēdējā dzirdināšanas punktā. Te sagaida vairākas ūdens vannas, kur nevilcinoties metos iekšā ar galvu zem ūdens. Laistos ar ūdeni kā mazs bērns, kārtīgi atvēsinājies un pārprasījis brīvprātīgajiem, cik tad vēl līdz finišam atlicis, skriešus dodos prom atlikušajos 7km, kur mani sagaida vairāki skrienami kāpumi un noskrējieni.

Tagad jau apzinos, ka varu šaut to bāku sausu, līdz finišam šā vai tā tikšu – kaut rāpus! Pēdējie kilometri ir bez apstājas augšup un lejup, un atkal esam izdzīti atklātā saulē. Brīžiem skrienamā taka sāk migloties, apstājos, nofokusēju skatu un, samazinot tempu, skrienu tālāk. Sākoties stāvākam kāpumam, viegli grīļodamies turpinu ātru staigāšanu, redzu jau pilsētu, kurā gaida finišs, tā vīd arvien tuvāk.

Mirkli vēlāk uzeju zīmi “100km”, prieks un laime, pirmais simtnieks, un pie tam kāds vēl!

7

Pieveicot pašu pēdējo noskrējienu, redzu zīmi “1km” un zīmi – pa kreisi finišs. Dzirdu jau, kā pilsētiņā sagaida finišētājus ar troksni un ovācijām. Jūtu, kā acis piepildās asarām, vispatiesākajām prieka un darba asarām. Manī tik ilgi krājušās emocijas, ka nevaru vairs tās ne brīdi paturēt sevī. Redzu vēl vienu sievieti metrus 100 attālumā. Aiziet finiša spurtu vienu – slīpumā, augšup pilsētā uz sarkano paklāju! Aiz lielās laimes, ka tūlīt viss galā un ieraugot Aivaru ar jau sagatavotu Latvijas karogu, un vēl Roberts ar savu sirdsdāmu, skaļi atbalstot kliedz – sarauj, sarauj! Emocijas uzsprāgst un visu ķermeni pārņem tirpiņas.

DCIM100GOPROGOPR1818.

Sagrābju karogu, apdzenu sievieti un lidoju pa starp barjerjām norobežoto finiša ceļu! Sākoties barjerām, seko atbalstītāju pūļi, kas joprojām gaida savus mīļos, bet katru skrējēju finišā atbalsta kā savējo – ar skaļām ovācijām un pastieptām rokām, dodot klasisko “high five”. Aiz galvas lepni pacēlis Latvijas karogu, skrienu finišā nepieredzētu emociju pārņemts – kā vienīgais latvietis un jaunākais trases dalībnieks, kas nofinišē 103km distanci šeit šogad! Ar visskaļāko bļāvienu un karoga uzvēzēšanu gaisā finišēju! – Finish 68. vieta, laiks – 22:46:40

10

DCIM100GOPROGOPR1823.

13

*Ar ko man ir īpašs šis skrējiens – pirmā ultra, kuras laikā nebija nevienu brīdi prātā izstāties, nevienu brīdi nebija galvā klasiskais “nekad vairs”. Es zināju, ka būs grūti, bet bija vēl reizes 10 grūtāk, kā biju iedomājies, rezumē – MAN PATIKA UN ES GRIBU ATPAKAĻ UZ KALNIEM, VĒL UN VĒL!

*Es gribētu pabeigt šo stāstu ar citātu no Mārtiņa Zvīdriņa – pasakas par mākoņkilometru tirgotāju!

“Nekad neatkāpjaties no mērķa, jo mērķis ir solījums. Solījums ir mūsu vārds, un mūsu vārds ir viss, kas mums ir un kas padara mūs par to, kas esam. Mūs var aprakt, bet ne mūsu vārdu.”
“…pasaka nekad nebeigsies, kamēr kalni un zvaigznes vien būs. Dzīve ir skaista!”

Trail World Championships 2017

19055575_1292955504163964_6475605068737404718_o

2017. gada Pasaules čempionāts taku skriešanā manos šī gada skriešanas plānos ienāca strauji un negaidīti mazāk nekā divus mēnešus pirms tā norises, ieviešot savas korekcijas sacensību plānos. Bēdāties gan par to ne tuvu nebēdājos. Pārstāvēt Latvijas izlasi ir bijis mans sapnis, un te nu tas bija. Tika iegādātas biļetes, sarunāts atvaļinājums, un palika tikai nedrošība par to, vai to dažu nedēļu laikā var pagūt pienācīgi sagatavoties. Ja nebūtu sākusi kopš gada sākuma kārtīgi apmeklēt Supervaroņu treniņus, būtu krietni grūtāk.

Sagatavošanās posms noritēja veiksmīgi un kā plānots – ar labām sajūtām treniņrežīmā noskriets Rīgas maratons, pēc kura visu plānošanu un domāšanu nodevu Džokera jeb ultru slepkavas Andra Ronimoisa rokās. Atlika tikai darīt. Tālāk sekoja lieliski noskriets Madonas Stirnubuka posms ar elpu aizraujošu finišu, pārsteidzot pašai sevi un kāpjot uz pjedestāla vairāk kā biju radusi. Domāju, ka šīs pozitīvās sajūtas un iegūtā pārliecība par saviem spēkiem spēlēja nozīmīgu lomu arī Itālijas takās.

Tad pienāca pēdējā nedēļa pirms PČ, atnesot arī lielākos sagatavošanās posma pārbaudījumus mājās atnesta baciļa formā, kas lika treniņa vietā doties uz aptieku, paņemt pāris brīvdienas un gaidīt, kas nu būs. Viegli nebija – ja pirms pāris dienām ar sajūsmu un bailēm vienlaicīgi izgaršoju mērķi būt par ātrāko Latvijas meiteni, tagad brīžam nesapratu, vai vispār iziešu uz starta, kur nu vēl domāt par finišēšanu. Grūtāk gan laikam bija vīram, kam ar šo visu vēl bija jāsadzīvo, un galīgi viņu neapskaužu! Tagad zinu, ka piesardzība bija pareizā izvēle, jo jau lidojot uz Boloņu jutos kā dzīvotāja un atgriezās sajūta, ka līdz galam tikšu. Lēnām atgriezās arī pārliecība, ka varu vairāk kā tikai finišēt.

Supervaroņu patruļa ieņem Badia Prataglia.

Supervaroņu patruļa ieņem Badia Prataglia.

Ceļš uz Badia Prataglia nekādus pārsteigumus nesagādāja, taču pietika ar visiem pārsteigumiem tur uz vietas. Latvijas izlase mitinājās klosterī vismaz 10km attālumā no sacensību centra, kas nebūtu liela problēma, ja vien itāļi prastu noorganizēt transportu un viņiem nebūtu attieksmes problēmas vairākos jautājumos. Nebūtu dažiem no mūsu komandas privātais transports, uz dopinga kontroli izlases līderi netiktu, kā arī bez itāliski runājošās Vivianas visai komandai būtu daudz, daudz grūtāk. Tāpat šis klosteris atradās tādā nekurienē, ka tā apkārtnē tik vietām varēja atrast mobilo sakaru zonu ar pavisam švaku E pārklājumu, kas deva vairāk cerību kā jēgas. WiFi arī bija pieejams tikai izredzētās vietās un bija dozēts pa 2h. To visu varētu pieciest, ja vismaz ēdināšana būtu bijusi sakarīga, taču klostera personālam bija ļoti zemas zināšanas par to, ko gribētos ēst sportistiem un kādā apjomā. Daļa no ikdienas ēdienkartes bija sažuvusi maize, savītuši āboli un ne pārāk piemērots menu pēdējām dienām pirms sacensībām. Viegla bada sajūta līdz pat atklāšanas ceremonijai bija diezgan ierasta, tāpēc priecājos, ka vēders godam izturēja visu šo piedzīvojumu. Laikam jau ne velti tā zona tur bija tik slikta, lai grūtāk pačīkstēt ārpasaulei. Pie vīna gan varēja tikt katrā ēdienreizē, un to arī nekavējāmies ņemt līdzi un izmantot afterparty.

Visu mīļotais klosteris.

Ierados norises vietā trešdienā, kas atstāja divas dienas, lai iejustos, sagatavotos un noskaņotos. Ceturtdienas rītā ar meitenēm mazliet patipināju pa klostera apkārtni, kas bija arī vienīgā paskriešana pirms starta. Abas dienas kopā ar Riekstu (vai arī Supervaroņu?) patruļu Andra virsvadībā devāmies izpētīt dažādas trases daļas. Apskatījām gan 5km garo kāpumu pie Ridracoli Dam trases 25.km, gan pirmos 3km un pēdējos 5km. Lai nebūtu tik garlaicīgi, viens no šiem pārgājieniem iekļāva pat ērces noņemšanas operāciju Riekstmobilī. Šo pārgājienu laikā arī tapa sacensību plāns un mērķis – 600 ITRA punkti jeb finišs 6h30min. Veselība bija atgriezusies, un jutos diezgan droša, ka tas ir izdarāmi. Izaicinoši, jā, bet tverami.

Pieveicot kāpumu pēc Ridracoli Dam KP.

Piektdienas pēcpusdienā pirms došanās uz atklāšanas ceremoniju tika salikta soma, tad tikām vesti uz Poppi, kur +30°C karstumā notika nāciju parāde, ko pārdzīvot ļāva tikai cerība par solīto pasta party. Pasta party bija tiešām labs, pēc mūsu pārkrautajiem šķīvjiem laikam varēja nojaust sūros dzīves apstākļus klosterī. Atgriežoties bezzonā, vairāki komandas biedri tika sateipoti, tika saliktas pēdējās mantas un varēja doties adrenalīna piepildītā miegā. Organisms izdomāja izmantot šo nakti, lai izspēlētu vēl vienu joku, bet vismaz pieceļoties bija skaidrs, ka no šī brīža var būt tikai labāk. Jau kopš ierašanās Itālijā bija skaidrs, ka nav vērts sacepties par to, ko nevar ietekmēt, tad nu centos šo attieksmi saglabāt, nemeklēt attaisnojumus un drīzāk koncentrēties uz to, ko varu darīt, un cīnīties.

Latvijas izlase atklāšanas ceremonijā

Latvijas izlase atklāšanas ceremonijā

Glābjamies no saules jeb jautrība sit augstu vilni

Glābjamies no saules jeb jautrība sit augstu vilni

Lielāko mandrāžu biju pārdzīvojusi jau piektdienas rītā, tāpēc tās pāris stundas starp modinātāju un startu pagāja samērā mierīgi. Piecelties, saģērbties, paēst, paņemt mantas, sēsties autobusā, noklausīties britu sarunas, ka jātiek vietā, kas augstāka par numuru (spoileris: darīts!), nolikt mantas, mazliet patirināties, iziet ekipējuma pārbaudi, nobildēties… un tad jau arī atskaite līdz nullei, palaižam garminu un aidā! Izskrienu caur vārtiem un paspēju tik nodomāt, ka nekāda īpašā wow sajūta nav, taču emocijas apcerēt nav laika, jo sākas kāpums un jāsāk strādāt.

IMG_6048

Daļa Latvijas izlases pirms starta.

Jau no paša sākuma man priekšā ir Laura un Liene, taču skrējiens ir tikko sācies, un īpaši par to neuztraucos. Kilometri paiet ātri, bet kāpums tik reti kur ir skrienams maniem spēkiem, tomēr spēju soļot pret kalnu tikpat ātri kā apkārtējie tipina. Vien Matīss kādā brīdī panāk mani, taču, sākoties noskrējienam, es no viņa uzreiz atraujos un vairs trasē nesatieku. Gandrīz visu laiku priekšā redzu arī abas meitenes, taču atšķirību samazināt izdodas tikai noskrējienā pēc 1. KP (9km), kad aiznesos garām Lienei. Nu esmu 2. vietā, taču noskrējiena tehniskajā daļā esmu lēna, mani apdzen vairāki skrējēji un arī Lauru vairs neredzu. Pāris reizes pārbaudu līdzsvaru un modrību, taču pārāk neriskēju, jo negribas pirmajā kārtīgajā noskrējienā nogalināt augšstilbus, jo zinu, ka finiša noskrējienā tie vēl lieti noderēs. Jau varu iztēloties, kā skrienu lejā uz finišu, un negribas šo vīziju sabojāt ar, piemēram, iešanu atpakaļgaitā.

IMG_5968

Jauki šādu paziņojumu ieraudzīt trasē, vai ne?

Drīz pēc 2. KP (15km) sākas īss, taču stāvs un nežēlīgs kāpums, kas mazliet grauj noskaņojumu līdz brīdim, kad turpat priekšā ieraugu Lauras spilgtās zeķes un zilo somu. Sāk likties, ka kāpumi nav man tie švakākie, pat ja kārpoties augšā liekas, ka ar šādu tempu es nemūžam savā mērķa laikā neiekļaušos. Mazliet depresīvāks ir tikai tas brīdis, kad pēc kāpuma vietām seko tāds noskrējiens, ka tāpat nekāda dižā lidošana nesanāk, vismaz ne tik ātri, cik cerēts.

IMG_5948

Skaista tā trase! Labi, ka bija trases izpētes pārgājieni, kad to izbaudīt un sabildēt.

3. KP distances vidū bijā tā vieta, kur skrienot varēja aizmirst par to, ka ir grūti, jo apkārt bija fantastiski skati. Milzu ezers ar tirkīzzilu ūdeni un gigantisks dambis, kam pa (riebīgām) trepēm noskriet tieši lejā. Tieši te saprotu, ka jāievieš korekcijas uztura plānā pirms nav par vēlu. Ieskrienot KP, Laura vēl ir priekšā, bet drīz vien dodas trasē, kamēr es vēl brīdi uzkavējos tur. Patiesi novērtēju to, ka šajā punktā ir atbalsts, ar ko vismaz parunāties, un priecājos, ka Aiva nav uzjaukusi ogļhidrātu dzērienu. Uzpildu tikai ūdeni, iedzeru kolu un dodos pretī ceturtdien apskatītajam kāpumam. No vienas puses labi, ka zinu, ko sagaidīt, taču tai pat laikā tieši tas arī ir nomācoši, jo zinu, ka turpmākos 5km varēs elst, pūst un skriet daudz mazāk kā gribētos. Kāpju kopā ar divām meitenēm, un vismaz ir motivācija būt kādam priekšā. Nonākot pie kalna galā ilgi gaidītā krusta, nopriecājos, ka tur nav neviens no Riekstu patruļas, kam sadot pa pakaļu, tāpēc atliek tik ieslēgt citu ātrumu un atstāt savu kompāniju. Lai arī tie pāris kilometri pēc kāpuma nav tik naski, cik gribētos, es vismaz jūtu, ka vēders ir nomierinājies, un būs viss labi. Neilgi pēc kāpuma atceros, ka nepamanīju nevienu no diviem brīdinājumiem par agresīvu suni, un saprotu, ka laikam esmu kāpusi pamatīgā autopilotā un skatīties apkārt nav bijis spēka.

IMG_1603

Ridracoli Dam KP trases 25.km. Jau neesmu sajūsmā par priekšā gaidāmo kāpumu.

Briesmīgi akmeņainajā noskrējienā uz 4. KP (35.km) panāku Lauru, un pēdējos km līdz KP pavadam kopā. Vienā brīdī gan sajūtu tik asas sāpes pēdā, ka ir skaidrs, ka KP būs jāpaņem pauze un jānolīmē pēkšņi sāpēt sākusī tulzna, citādi uz 1.5 kājas nebūs nekāda skriešana. Pietika ar to nelielo gabalu līdz KP, lai justu otras kājas augšstilbu strādājam dubultā, lai tik izvairītos no sāpēm.  Lai arī Laura KP pameta pirmā, un es atgriezos jau iesildītajā 2. vietā, jutos droša, ka tas nav uz ilgu laiku. Jutos labi, biju atradusi ritmu, un mazliet paildzinātā pauze KP bija viss nepieciešamais, lai psiholoģiski noskaņotos trases beigām. Tieši skrējienu otrā daļā mēdzu justies visspēcīgākā, un šī reize nebija nekāds izņēmums.

Screen Shot 2017-06-15 at 20.45.28

Trases profils

Trase veda augšup pa pašu kalna kori, taču es tikai daļēji spēju to novērtēt. Bīstamās vietas nopietnību un to, ka patiešām vajadzēja kārtīgāk pieturēties pie tās virves, sapratu tikai pēc tam, kad jau biju garām un ieraudzīju glābējus rīcības gatavībā. Eh, vairs jau neko. Drīz panācu Lauru un kādu lietuvieti, kuri apsprieda problēmas ar vēderu, atsaucot atmiņā Andra blogā lasīto “ar vēderu ultru nevar uzvarēt, bet pazaudēt gan”, taču drīz viņus apdzinu, panācu horvātu, ko pēc kāda laika arī apdzinu, tad nākamā rindā uz apdzīšanu bija argentīniete, ar kuru kopā nomocījām līdz kāpuma galam, un pirmajā līdzenajā vietā es no viņas tā atrāvos, ka liekas, ka viņa tur vienkārši apstājās un palika. Drīz vien uz takas biju viena, cik vien tālu redz priekšā un aizmugurē.

Ielidoju priekšpēdējā KP (41.km), kur nepaguvu pat aizskriet līdz tukšajam Latvijas izlases galdam, kad mani jau pie sevis sauca Īrijas pārstāvji, uzpildīja pudeles, pacienāja ar kolu un aizsūtīja trasē. Tas bija forši un iedeva krietnu devu pacilājuma, kas noderēja pēdējos kilometros līdz ilgi gaidītajam noskrējienam. Vispār līdzjutēji bija lieliski, un lielākā daļa brīvprātīgo neskopojās ar ūdens krājumu papildināšanu arī ārpus kontrolpunktiem. Tik pārsvarā nespēju atbildēt ar neko vairāk kā paceltu īkšķi, jo tomēr bija grūti. Tik, sajūtot finiša tuvumu, mazliet atžirgu un varēju gan uzsmaidīt, gan šad tad pateikt grazie. Kāpjot augšā pašā pēdējā kāpumā, paguvu iemest ziņu PČ whatsapp grupā, lai kaut mazliet novērstu domas no tā, cik ļoti gribas lidot uz leju, bet trase ved tikai uz augšu un garmins arī rāda, ka pietrūkst vēl vairāki desmiti augstummetru. Tajā brīdī man jau bija skaidrs, ka 6h30min finišu vairs nenoķert. Būs tuvu, bet neiekļausies.

IMG_5986

Labi, ka šeit distances beigās bija jāskrien tikai lejup.

Kāda laime bija ieraudzīt līdzenu taku un pēdējā KP teltis! Zināju, ka no šī mirkļa trase vedīs tikai un vienīgi uz leju. Uzreiz izlēju ūdeni no pudelēm, lai vieglāk, un ar platu smaidu izskrēju caur KP pat neapstājoties. Vēl iepriekšējā dienā, izpētot šo trases daļu, likās, ka nemaz tik viegli un ātri te lejup neskriesies, taču realitātē biju apmierināta, un pat paguvu dažus apdzīt. Ieslēdzu nākamo ātrumu, jo finišs ir tuvu, un vairs nav ko taupīt, tagad tik uz leju vien līdz meža taku nomaina akmens šķembas, kas drīz vien top par asfaltu. Pagrieziens aiz pagrieziena, līdz aiz viena ir Riekstu trio, ko ieraudzīt ir laime, paspēju uzsist high five Andrim, vēl mazliet un jau sarkanais paklājs. IR! Pulkstenis rāda 6:34:48, kad pārskrienu finišu.

Pēdas deg un augšstilbi pulsē, bet ir! Mans pirmais Pasaules čempionāts ir noskriets, un esmu sasniegusi gandrīz visus izvirzītos mērķus. Esmu finišējusi kā ātrākā Latvijas meitene, mazāk kā piecas minūtes pietrūkušas līdz mērķa laikam, izcīnīti gribētie 600 ITRA punkti, un esmu laimīga. Uldis mani sabildē un saņemos vēl pēdējam kāpienam līdz Riekstu patruļai, kur beidzot mazliet atvelku elpu, un dalāmies iespaidos par piedzīvoto. Tagad gan vajag mazliet laika līdz aptveru, ka tas patiesi izdarīts un tā, ka varu lepoties.

Finišs! Laime pilnīga

Viena gan es šo nevarētu paveikt, un liels paldies jāsaka vīram, ģimenei, draugiem, kolēģiem par atbalstu. Paldies cīņubiedriem Supervaroņu treniņos, ar ko kopīgi svīdām un kļuvām stiprāki, paldies Riekstiem un Vāverēm par līdzjušanu un uzmundrinājumiem, paldies Andrim par trenēšanu un tādu mērķu izvirzīšanu, kam es pati varbūt vēl nenoticētu, ka varu sasniegt.

Šī bija nenovērtējama pieredze, un gan jau lielākās atziņas nāks vēl vēlāk nekā nākamajā dienā, kad, nīkstot visu dienu Frankfurtes lidostā un cenšoties atgriezt dzīvību kājās un pēdās, top šis raksts. Tomēr viens ir skaidrs: nevajag baidīties no šķietami pārdrošiem mērķiem, un tagad var pasapņot, kur tēmēt tālāk. Tik sapņojot nedrīkst aizmirst arī kārtīgi patrenēties.

Fiasko Itālijā

Pēc noskrietā Valmieras maratona (2014) sēdējām krodziņā pretī teātrim un lepni spriedām, kādus nākamos maratronus skriesim. Visi bijām pacilāti, viens noskrējis pirmo, viens godam noturējies savā tempa turētāja pozīcijā, cits pierādījis, ka vēl joprojām nav zemē metams, cits guvis apmierinājumu par grūtību pārvarēšanu, ievelkot kārtējo maratona ķeksīti nepavisam ne sliktā laikā. Tā mēs četri finišētāji sakūdījām viens otru Gardas ezera maratonam, jo esot varen labs – smuka daba, labs vīns un, galvenais, visu laiku jāskrienot it kā no kalna. Būšot 11.oktobrī, trešais Valmiermuižas alus, ciešs rokasspiediens un lieta darīta.

Gads pagāja nemanot. Ziemā pulsa treniņi. Martā Ozolniekos neticami izskrieti 10 km zem 50 minūtēm, aprīlī Aizkraukles pusītē labots personīgais rekords par 5 minūtēm, maijā Rīgas maratons noskriets 15 minūtes ātrāk (4:05) nekā Valmierā.

Biļetes uz Milānu nopirktas. Kaut arī līdz oktobrim vēl tālu, sāku apsvērt uztrenēšanās metodes, par kurām zināju vien tik daudz, ka jāskrien daudz un ka jāskrien arī gari skrējieni.

Jūnijā pēc īsās nakts skrējiena Biķerniekos sāka pastiprināti pieteikt sevi papēža sāpes, kā dēļ 4 nedēļas izvairījos no treniņiem, tik vien kā katru nedēļu pa vienam izskrējienam, lai nepieviltu CC dalībniekus (jo ķeksēt traumu negribējās, nepieņemot, ka tā varētu būt nopietna) un lai periodiski testētu, vai tik nav jau atkal labi palicis. Kad secināju, ka labi nav palicis, bet iestājies jau augusts, un Gardas ezera maratons tuvojas, tad sāku tīt papēdi/potīti ar saiti un atsāku kārtīgi skriet, turklāt apzinīgi ieplānojot katru nedēļu vienu ātrumnieku un vienu garo. Papildus, izmantojot iespēju, ja jau reiz jātrenējas tik un tā, nolēmu sakrāt 42 dienu nozīmīti.

Šeit vēlos piebilst, ka tā saites tīšana ir devusi rezultātus. Neesmu tik labs skrējējs, lai domātu par kādām gudrām ortozēm (par kuru efektivitāti nešaubos), tāpēc tinu ar saitēm, un ziniet – ieguvu uzlabojumus. Pēc ilgstošām sāpēm un diskomforta Gardas maratonu noskrēju bez tāda veida sarežģījumiem, bez nekādām saitēm uz potītēm, vien tikai ar Maximā par 4.50 nopirktu ceļa uzmavu. Gatavošanās laikā nesatraucos arī par to, ka sāpe no labā papēža pārgāja uz kreiso, jo tas, manuprāt, nozīmēja, ka mana metode nes augļus. Šobrīd, kad rakstu šo tekstu, es domāju tieši tāpat, jo pēc tam, kad ar labo papēdi, kas pirmais  sāka protestēt, 3-4 mēnešu laikā sākām jautājumus atrisināt, tad sāpe pārgāja uz kreiso. Jāskrien vairāk un būs labi.

Tai laikā, kad cītīgi gatavojāmies Itālijas skrējienam, noskaidrojās, ka itāļi tā vienkārši pārcēluši Gardas maratonu par nedēļu uz priekšu – uz 18.oktobri. Bet man ģimenei četras biļetes uz Milānu jau nopirktas, citiem arī, jo ar biļetēm tā ir, ka agrāk pērkot sanāk lētāk. Šitādas itāļu mazās piečakarēšanas sajutu visā turpmākajā Itālijas epopejā. Nu un tā mēs, brašie maratonisti, pārvērtāmies par tūristiem – vīna baudītājiem.

Vēlāk notika negaidīta veiksme. AirBaltic, laikam jau apvienojot divus reisus vienā, mainīja lidojuma laikus. Protams, klientam nedraudzīgā formā saņēmu aicinājumu piekrist lidojuma laiku izmaiņām, kas bija man nelabvēlīgas, jo norāva pusi dienas ieplānotā ceļojuma sākumā un pusi beigās. Ja jau reiz braucu ar ģimeni, tad šoreiz tas ir svarīgi. Tai skaitā norāva arī ieplānoto maratonu, tāpēc kļuvu aktīvs un piezvanīju uz AirBaltic, lai paprasītu, kas man jādara, ja nepiekrītu (jo piedāvājumā bija tikai viena poga – piekrist). Izrādās, ok, jūs varat mainīt savus lidojuma laikus 30 dienu robežās. Es šo iespēju izmantoju un atkal kļuvu par Gardas maratona potenciālo dalībnieku.

Turpināju skriet katru dienu. Skrēju gan intervālus, gan garos, gan tempo. Pilnīgi dumjš vairs neesmu, tāpēc nedēļā man bija viens vai nu tempa vai intervālu treniņš. Raizējos par to savu 4 nedēļu pārtraukumu papēža dēļ, vai tas nenodarīs kādu skādi manam maratona rezultātam, jo kārtīgiem treniņiem pēc pauzes bija sanākušas tikai 8-10, nevis 12-16 nedēļas. Rādītāji uzlabojās, varēju jau skriet 10-20 kilometrus ar tempu un pulsu, kas man pirms gada sapņos nebūtu pat rādījies. 20, 25, 28 km skrējieni ar tempu zem 6:00 min/km un pulsu 125-135 bpm. Pats par sevi priecājos, pārliecība auga, mērķus Itālijas maratonam pacēlu augstāk.

Citi mani kompanjoni ar lidmašīnas biļešu mainīšanu vilcinājās, vilcinājās un atkrita viens pēc otra. Juzdams ko nelāgu, turpināju trenēties. Skrēju katru dienu. Temps bija baigi labs, pat pieauga. Nebija grūti. Pulss smieklīgi zems. Laikam jau vajadzēja man mazliet padomāt, kāpēc nepabeidzu Jelgavu, kāpēc izstājos Salaspilī. Likās, tā tāda mirkļa sagadīšanās, par maz atpūtas iepriekšējās dienās. Tagad pēc Itālijas nojaušu, ka atpūta jāplāno ne tikai iepriekšējās dienās, bet regulāri visā gatavošanās ciklā.

Beigās arī mans galvenais kompanjons atkrita iegūtas traumas dēļ, un es varēju plānot savu skrējienu cēlā vientulībā, neskaitot, protams, savus dedzīgos atbalstītājus. Pārbaudījumu ar reģistrēšanos izturēju – reģistrēšanās kaut kādā skrējēju portālā, apgūstot itāļu valodu ar googles tulkotāju, paroles neautomātiska saņemšana pēc vairākkārtīgiem e-pastiem,  piereģistrēšanās pašam maratonam, samaksa 30 EUR, jo biju starp pirmajiem 300 dalībniekiem, ārsta izziņa, ka atbilstu kaut kādiem tur Itālijas vieglatlētu veselības standartiem, kas vēlāk nevienu tur neinteresēja. Tas aizņēma kādu nedēļu, tomēr beigās saņēmu apliecinājumu, ka esmu reģistrēts ar 259. numuru ne-sacensību grupā, kas vēlāk arī atspoguļojās rezultātu tabulā, kurā man ir tikai laiks, bet nav iegūtā vieta. Tas viss bija sarežģīti un brīžiem likās, ka itāļi visādi cenšas apgrūtināt piereģistrēšanās procesu.

Ievads sanāca tāds pagarš.

Brauciens

Maratons 18.oktobrī, izlidojam 16.oktobrī. Milānā Malpensas lidostā pēc stundas gaidīšanas dabonu savu rezervēto Audi A3, kas materializējies VW Touran formātā. Nomas maksa jau samaksāta, tomēr viņi iečārdžo karti par 1600 EUR, pašriska summa katram gadījumam, lai arī man visi pašriski, izņemot salona pievemšanu, ir pārapdrošināti. 2 stundas pa autobāni ar nelielu nomaldīšanos un esam nonākuši Gardas ezera dienvidu krastā pilsētiņā Peschiera. Smuka tā Pesčera, mūsu viesnīca ir cietokšna iekšpusē. Otrā rītā, kamēr ģimene dzīvojas pa Garda Land, kas esot lielākais atrakciju parks Itālijā, bet kā sieva saka, tāds pats mēsls kā Parīzes Disnejlenda, es aizbraucu 60 km uz ziemeļiem, lai iereģistrētos maratonam un iepazītos ar apstākļiem, mazliet izpētītu trasi. Jau tuvojoties pilsētiņai Torbole, kurā ir expo un kurā būs finišs, ievēroju ceļa malā spilgtas kilometru norādes, secinu, ka trase tiešām laba, ļoti lēzena, tikai ap 14.km tāds pagarāks kāpums. Daudz tuneļu. Expo visai necils, toties dod krekliņus. Pirms tam gan pie citas letes jāsaņem numurs, kur pretēji izsūtītajai informācijai nekādi dokumenti nav jāuzrāda, tik vien kā jāparaksta viena formāla veidlapa. Mantu maisiņā daudz reklāmas, kaut kāda Gore kakla siksniņa vai sunīšu saite un arī viena želeja. Krekliņš gan labs. Nopērku vēl želejas (trīspaka 4.40 EUR). Iečekojos viesnīcā. Pārģērbjos skriešanas drēbēs un braucu pakaļ savējiem.

Ceļš skaists, šaurs, līkumains, lēns. Ceļš pilns ar riteņbraucējiem, ezers – ar sērfingistiem un kaitotājiem. Sportisks reģions. Vēlāk secinājām, ka pilsētelēs lielākā daļa veikalu pārdod riteņbraukšanas vai ūdenssporta inventāru, pārtikas veikalu atrast grūti. Noparkojos privātā teritorijā neatļautā vietā netālu no Garda Land, jo tās tuvumā stāvvietas nav atļautas. Lielā stāvvieta ir krietnu gabaliņu tālāk, un tur iebraucot jāmaksā par visu dienu, bet man tikai pusstundiņu vajag. Kamēr manējie vēl pēdējā atrakcijā, paskrienu 3,5 km, gribējās apskriet apkārt atrakciju parkam, tomēr nebija iespējams. Visādas rūpnieciskas teritorijas, sargi (ei, sinjor, non parle italiano? Go out! Private!). Viss komercializēts, ierobežojumi vienkāršajam cilvēkam, bet nekāda ražošana, rosība jau nenotiek, kluss un mierīgs, tikai apsardze. Ak tā, sestdiena taču. Skrienot secinu, ka ir diezgan karsts, kaut arī laika prognozes bija aukstas un lietainas.

Sagaidu ģimeni, atbraucam uz viesnīcu, paēdam picu, pabarojam pīles, nopērkam man garās bikses, kas aizmirsušās mājās, un uzklausu pārdevēja ieteikumus rīt skriet noteikti garajās biksēs, jo būs auksti.

SONY DSC

Mana atbalsta komanda

Pilsētiņa Torbole pilna ar skrējējiem. Iegriežamies Pasta party paviljonā, bet tur vēl makaronus nedod, viss sāksies tikai 20:00, mums tas par vēlu. Maratona ietvaros notiek arī nakts skrējiens, un mēs pa viesnīcas numura logu visu labi dzirdam, jo esam 100 metrus no finiša vārtiem. Rīt šie vārti arī man būs jāsasniedz.

Sakrāmēju rītdienai drēbes. Kā ģērbties – īsās bikses vai garās? Biju brīdināts, ka pirms starta nāksies pasalt, uzvilku abas – divās kabatiņās būs vairāk vietas iecerētajām četrām želejām.

Maratona rīts

No rīta plkst.6:50 jābūt piestātnē, lai ar kuģi brauktu uz Malčezīni, kurā būs starts. Mazs uztraukums ar laika nesaprašanu. Saku sievai, lai ceļas, esmu nokavējis kuģi, būs jāved mani ar mašīnu. Beigās tomēr saprotu, ka mans pulkstenis, vakar sinhronizējot skrējienu, pārlecis atpakaļ uz datorā iestādīto Latvijas laiku. Banānu apēst aizmirstu, toties, ārā ejot, redzu, ka viesnīcas restorāns jau vaļā un pilns ar penšukiem. Ieeju un paķeru bumbieri, noderēs.

Kuģis atbrauc savlaicīgi, salādē kādus 1000 skrējējus un dodas ezera plašumos. Ezers vispār liels – 50x15km, 350m dziļš, 65m virs jūras līmeņa. Sāk svīst gaisma, un, izkāpjot Malčezīnē, mūs sagaida lietus, kas ātri pierimst. No piestātnes garā, garā skudru rindā dodamies uz starta vietu, redzu brazīļus, čehus, vāciešus. Bet pārsvarā, protams, la italiano. Gājiena garā čūska lokās pa piekrastes celiņu kāda kilometra garumā. Par garo gājienu priecājos, ātrāk paies laiks līdz startam, mazāk būs jāsalst. Paejam garām lielai pilij ezera krastā un nonākam laukumā pie municipalitātes ēkas. Pulkstenis knapi pusastoņi, starts 9:00. Auksts. Aiz ēkas daudz konteineri skrējēju mantu maisiem, ko vedīs uz finišu Torbolē. Uz konteineriem dalībnieku numuri no-līdz, tāpēc varu saskaitīt, ka 15km skrējēju ir ap 800, 30km – ap 650, un maratona – ap 550. Kopā ap 2000.Pils

Neviens negrib konteineros neko likt, jo ir auksts, siltās drēbes jāpatur iespējami ilgāk. Municipalitātes pagalma krūmiņi palēnām tiek piečurāti. Uz visiem soliņiem notiek kaut kāda tīstīšanās, ģērbšanās un tuntulēšanās, konteineri palēnām sāk pildīties. Laukumā pie starta vārtiem aktīva fitnesiste ABBA dziesmu pavadījumā iesilda salstošos skrējējus. Diktors ziņo, ka nu tagad gan jāliek mantas konteineros, jo drīz vedīs prom. Negribīgi noģērbjos arī es un uzvelku sev polietilēna maisu, vismaz drusku siltāk. Tā bumbulējot un vērojot cilvēkus laiks paiet, tuvojas 9:00, un redzu, ka nekas nenotiek. Sāku lēnām saklausīt kaut ko, kas varētu nozīmēt, ka starts tomēr būs 9:30. Jā, tiešām, tā arī ir. Atsūtīt uz telefonu vai e-pastu informāciju orgiem ir bijis pārāk sarežģīti. Sīkums. Pasalšu vēl pusstundiņu. Divas stundas pavadot starta zonā tādas lietas kā nojumes, teltis, silta tēja neredzu. Tualešu dažas būdiņas pamanu tikai pašās beigās, bija labi noslēptas.

laukums

Skrējiens

Pistoles šāvienu redzēju vēlāk video. Bet, tā kā tauta sāk kustēties, tad es velku nost savu plēves maisu un iekļaujos plūsmā. Sākums, lai arī pašaurs, tomēr pabrīvs, jo neviens nekāpj uz papēžiem un negrūstās. Pirmajā pusē vajadzētu turēties uz 5:30. Zinu, ka es to varu, jo Aizkrauklē man bija 5:20, un pēc tam es neapšaubāmi esmu progresējis. Mans visiem izziņotais plāns A ir iekļauties 4 stundās. Pašam man ir skaidrs, ka tas ir par maz, tāpēc mans iekšējais plāns B ir 3:50.  Trase vedīs no Malčezīnes uz dienvidiem 8.5 km, pēc tam atpakaļ uz ziemeļiem pa šoseju un taisni līdz Torbolei, finiša vārtiem garām un vēl līkumiņš ap 12 km. Viss labi, reljefs līdzens, būs viegli skriet.

trase

Apkārt sportiski, skaisti cilvēki, kustība notiek, viss ir labi. Skrienu mierīgi. Pirmā kilometra atzīme, paskatos pulkstenī. Izskatās, ka par lēnu, mazliet jāpiespiež. Kļūda, kļūda, kļūda. Kalni, ezers, augstie mūri, sarežģītais ģeoprofils, Polar M400, cits kaut kas, bet mani pulksteņa cipari melo, ko tajā brīdī vēl nezinu. Tagad redzu, ka 2. un 3.km esmu skrējis ar 5:10, bet tajā brīdī domāju, ka 5:35.

6-7Parādās pirmās bažas, jo skrienam pa pašu ezera malu, pa šauriem celiņiem ar dažādu segumu – no asfalta līdz nelīdzenam bruģim un oļiem, ar īsiem stāviem kāpumiem un kritumiem, ar asiem daudziem secīgiem pagriezieniem, pakāpieniem un citiem neērtumiem. Es teiktu, ka pirmie 8,5 km vairāk saucami par treilu. 9.kilometrā, izgriežoties ārā uz šosejas un uzsākot atpakaļceļu, kam vajadzēja būt īpaši patīkamam un visu laiku it kā no kalniņa, es nekādu labsajūtu nesajūtu. Sāk iezagties pirmās domas, ka kaut kas nav riktīgi. Kārtējā kilometru atzīme, secinu, ka mans pulkstenis rāda krietni vairāk, nekā ir patiesībā.

Vēl 3-4 kilometrus turos, bet skaistie vingrie augumi, ar kuriem kopā esmu skrējis, sāk attālināties, un tos nomaina mazāk skaisti un ne tik vingri. Tādi kā es. Manas kājas uz priekšu liekas ar grūtībām, augšstilbi sāk degt, un katrā solī celis uz priekšu jāstumj ar spēku. Man tā nekad nav bijis, vienīgi dažreiz Stirnubukā. Manas cerības ir sabrukušas, plāni tiek izmesti miskastē. Vēl pirms garā lēzenā kāpuma pie 14.kilometra zvanu sievai un saku, ka nevaru paskriet. Viņa šausminās. Parunājam, pastāstu, kā man iet. Viņa saka, mēs iesim tev pretī. Es saku, man līdz jums vēl 16 kilometri, viņa saka, mēs iesim.

SONY DSC

Mana atbalsta komanda

Tāpēc es neizstājos, bet skrēju tālāk. Ne jau ar domu finišēt, bet ar domu tikt līdz savai ģimenei. Kad ar šo situāciju biju apradis, tad arī kļuvu mierīgāks, sāku labāk uztvert apkārt notiekošo, atguvos. Vidējais temps ap 6:00. Dzeršanas punkti tiešām izcili. Ik pēc 5 kilometriem gari galdi ar glāzītēm un pudelēm (jā, ūdeni deva arī pudelītēs, ko laikam vieglāk padzert un ilgāk var nest līdzi). Ap 20.kilometeru jau parādās enerģijas dzērieni, banāni, āboli, cepumi. Ļoti bagātīgi, sterili un izpalīdzīgi. Trase, var teikt, ir ideāla. Tiešām it kā no kalniņa. Retajos lēzenajos kāpumiņos atļaujos paiet. Centīgi eju arī tuneļos, kur esmu satelītam apslēpts. Visus šos padsmit kilometerus skrienu ar domu tikt līdz ģimenei, bet kad jau ir tuvu, saprotu, ka būs jāskrien līdz galam. Es taču neatteikšos no jau noskrietajiem 26 kilometriem, cik tad bieži skrienam maratonus. Ir jānoskrien, vienalga kā 4:30, 4:40, nav svarīgi. Jāpabeidz.

Mana Jolanta laikam dikti raizējas par mani. Tuvojoties tikšanās momentam, viņa pēc 4 noietajiem kilometriem ir atstājusi bērnus ceļa malā, lai ātrāk satiktu mani. Bērni ir čakli gājēji, bet ne lielos attālumos. Atstāt bērnus nav bīstami, jo ceļš ir automašīnām slēgts. Tā nu mēs satiekamies kādus 5 kilometrus no Torboles, kopā paskrienot, īsu brīdi aprunājamies, atsakos no piedāvātā magnija un skrienu tālāk. Tikšanās nav emocionāla, jo savu kaunu jau es esmu pieņēmis, ar situāciju saradis. Grūti man vairs nav, jo es vairs nekur nesteidzos. Nepateicu paldies. Tagad saku. Paldies Tev, mīļā! Tu, iespējams, izglābi manu maratonu.

20151018_133926

Vēlāk satieku bērnus, arī viņi mazliet paskrien man līdzi. Arī viņi man piedāvā padzerties un cepumus, bet man negribas. Viss kārtībā, es skrienu tālāk. Es savu šodienas darbu izdarīšu. Tā skrienot ievēroju, ka arī augšštilbu muskuļi vairs tā nesāp un solis kļuvis vieglāks. Daudz nekas vairāk nav stāstāms. Izskrienu cauri Torbolei pie 30.km, izskrienu vēl vienu līkumu gar benzīntankiem, tiltiņiem, tuneļiem, vīna dārziem un foreļu fermām. Savu tempu vispār neskatos. Brīžiem paskrienu ātrāk, brīžiem lēnāk. Brīžiem paeju soļiem. Cītīgi ēdu un dzeru katrā barošanas vietā. Tā palēnām tuvojos finišam. Bez noguruma pazīmēm, bet ar nolaistu asti.

Palielu gabalu pirms finiša atkal priekšā sieviņa, jautā, vai grūti, saku nē. Viņa skrien man līdzās un saka, ka tas ir par ātru.

Tās kilometru norādes trasē ir tik ļoti aptuvenas, ka 39.kilometrs man sanāk 600 metri, savukārt pēdējais 42.kilometrs – kādi 1300 metri. Pēdējā barošanas punktā pie 40 km atzīmes mani tiešie konkurenti, kas kopā ar mani iepriekš nebija kautrējušies uzkavēties un pēc tam savāktos labumus, lēnām ejot, izlietot, grābj glāzītes skrējienā. Nu tad man arī jāsāk domāt par finiša laiku. Labi, ka kādus 100 metrus pirms finiša man atkal pievienojas bērni, jo es tajā brīdī jau esmu kārtīgi izpumpējies, ticēdams kilometru norādēm, daudz par agru esmu sācis pirmsfiniša paātrinājumu.

20151018_135642

Finišs un plastmasas medālis dzijas striķītī. Pie galdiņiem cepumi, banāni, ūdens, krāsains dzēriens. Tas pats, kas trasē. Gandarījums nav, bet izdarīta darba sajūta tomēr ir. 4:15:56. Vakariņas nopelnītas. Tomēr finiša zonā makaronus man nedod, jo nevaru uzrādīt pasta party talonu.

SONY DSC

Pēc padarīta darba

likne

Uzvarēja itālis gados ap 50 ar 2:26:05. Dāmām uzvarētājai bija 3:04. Pēteris Kaļiņins no Latvijas, ar ko nejauši iepazinos jau pēc skrējiena, noskrēja ap 3:20.

Secinājumi

Personīgā motivācija ir nepietiekama. Ja viss neizdodas kā iecerēts, tad mīkstmiesis ir stiprāks par motivāciju. Līdzjutēju atbalsts ir ļoti nozīmīgs, palīdz cīnīties ar mīkstmiesi. Atbalsts noderētu ne tikai epizodiski, bet visā trases garumā, vēlams ne tikai no līdzjutējiem, bet arī no personīgi pazīstamiem līdzskrējējiem, kuru priekšā izjūtamā atbildība motivāciju ievērojami pastiprinātu. Tā bija šogad Rīgā un arī manā pirmajā maratonā Valmierā. Šeit es lielu daļu distances jutos pamests viens ar mīkstmiesi.

Treniņu darbs ir jāorganizē kvalitatīvāk. Par to man pārāk maz zināšanu. Šoreiz man likās, ka esmu izcili sagatavojies, tomēr alojos. Skriešanas bāze jau arī uzaugusi pieklājīga – 5000 km kopā, šogad jau 2000 km. Vēl joprojām uzskatu, ka sportiskā forma man ir labāka nekā bija maijā uz LRM, tomēr kaut kas nenostrādāja.

Pašdisciplīna, nu ko tur teikt. Cilvēks ir slinks un alkatīgs. Es jo īpaši. Gribas visu dabūt bez piespiešanās, bet tā, diemžēl, nenotiek.

Ceļojuma turpinājums

Nākamajā dienā sēžamies mašīnā un dodamies izpētīt kalnus. Metam līkumu caur Riva del Garda piebraucam pie Grotta Cascata Varone, kur upe caur klints grotu gāžas lejā varēnā kaskādē no 100 metru augstuma. Tālāk uz Tenno ezeru, kura zilos ūdeņus veido tikai un vienīgi kalnu ledāju atkušņi.

SONY DSC

Pie Tenno ezera

Tālāk uz Ponte Arche, kurā tiešām ir sens gājēju tilts uz trīs arkām, un kuram ļoti dīvaini trīs metru attālumā uzcelts jauns tilts automašīnām.

SONY DSC

Ponte Arche abi tilti

Tālāk uz apgabala centu Trento, palielu pilsētu ar universitāti, lai apmeklētu modernu zinātnes muzeju MUSE. Esam dikti apbēdināti, jo muzejs ir ciet.

SONY DSC

Pa kalnu serpantīniem

Dodamies atpakaļ pa kalnu serpantīniem uz Gardas ezeru, un paliekam nakšņot jaukā rietumu krasta pilsētiņā Limone, kuru itāļi daudzinot kā tālāko vietu ziemeļos, kurā audzējot citronus. Tiešām daudzos kokos ir nogatavojušies, nenogatavojušies un pārgatavošies citrusaugļi, suvenīru bodītēs dominē citronu tematika. Autostāvvietas iebūvētas klintīs iekšā. 20151020_113013

Nākamā diena caur Toskolano Maderno, kurā ražo papīru un kuru apsēduši serfingisti uz Salo – pilsētiņu ar skaistu ostmalu un garšīgu kafiju.

SONY DSCTurpinām cauri nesmukai Desenzano ar sastrēgumiem uz tūristu iecienīto Sirmioni, kuras centrs ir 3 km ezerā iekšā. Atkal nepaveicas, jo pussalas galā esošās pils drupu muzejs ir nezināmu iemeslu dēļ pirms pusstundas aizslēdzies.

Braucam meklēt viesnīcu, kas ir izaicinājums, jo gribas tādu, kur apkārt ir cilvēki un veikaliņi un kurā ir jūtama aura. Tādu atrodam iepriekš caurbraucot izbrāķētajā Desenzano, kas tomēr mūs iepriecina ar omulīgu senatnīgu centru, skaistu jahtu ostu, promenādi gar ezeru, daudz veikaliņiem un kafejnīcām. No rīta uz lidostu izbraucam savlaicīgi un tiešām labi, ka tā, jo uz autobāņa ir vairāki sastrēgumi, kas mūsu ceļu uz Malpensas lidostu pagarina no 2 stundām līdz 3 stundām. Ļoti nepatīkama sajūta, kad 4 joslas ir pilnas ar stāvošām mašīnām, cik vien tālu redzi, bet lidmašīna izlido pēc pāris stundām. Vienam 10 km sastrēgumam iemesls bija vienas joslas remonts, otram īsam, bet masīvam sastrēgumam – sīka avārija ar nolauztu spogulīti. Milānas tuvumā satiksme ļoti lēna gan turpbraucot, gan atpakaļceļā, varbūt saistībā ar World Expo, ko tā arī neiebraucam apskatīties.

Lidostā auto nodošanas stāvvietu pēc visur saliktajām norādēm atrast viegli, auto nodošana aizņem 3 minūtes. Drošības kontrole, Limonchello veikalā, lidmašīna, RIX, taksis, un kāpjam katrs savā mašīnā – sieva ar bērniem 55 km uz mājām, es 255 km uz Rēzekni, kur nākamjā dienā man seminārs.

Atkal par skriešanu

Pēc maratona četras dienas neskrēju. Negribējās nemaz domāt par to. Bet piektajā dienā, kad aizvedu puiku uz futbola treniņu, vilku vien kājās kedas un pariņķoju pa Zemgales Olimpiskā centra stadionu, noskrienot ceturto daļu no maratona ar tempu 5:35, bez noguruma pazīmēm ar pilnīgi mierīgu elpu un zemu pulsu. Likās, ka tā varētu turpināt arī pārējās trīs ceturtdaļas. Tātad paskriet varu. Atkal liekas, ka maratonu zem 4 h noskriet varu noteikti, varbūt pat zem 3:50.

Endomondo par Gardas skrējienu biju ierakstījis, ka gribēju noskriet maratonu, bet sanāca labs garais treniņš. Vai tiešām meklēt vēl kādu maratonu novembrī/decembrī, lai izmantotu šobrīd labo fizisko kondīciju? Nezinu. Bet maijā Rīga skriešu noteikti. Gribētu sev kompānijā kādu, kas skries ar līdzīgu mērķi kā man (3:50-4:00), lai varam viens otru uzmundrināt un viens no otra kaunēties par haltūrēšanu. Ir jau tempa turētāji, bet man līdz šim ir bijis tā, ka sākumā nespēju viņus noķert, pēc tam vidusdaļā nākas apdzīt un tad beigu daļā censties, lai neapdzen mani.

Šāda nu ir mana atskaite par Itālijā piedzīvoto fiasko. Ņemiet par labu. Uz tikšanos trasē!

Lavaredo Ultra Trail

Pierodam pie augstuma

Pierodam pie augstuma

Pirms starta

Lēmumu startēt Lavaredo Ultra Trail pieņēmu jau diezgan agri pagājušajā rudenī. Pēc tam, kad bija pievarēti Cēsu Eco Trail un daļēji Stirnu buks, āķis lūpā uz treiliem bija pamatīgs un atlika tikai izvēlēties, kur braukt. Tā kā ap Jāņiem ar draugiem pēdējos gados dodamies ceļojumos pa Eiropu, tika nolemts, ka šoreiz ceļojums jāapvieno ar kādu kārtīgu skrējienu. Lasīt tālāk.

Brešas mākslas maratons

TURĪNA. MARATONS. 2014.

b3

Neliels atskats hronoloģiskā secībā uz Turīnas maratonu 2014.

Četri mēneši līdz startam: šļūkāju pa plašajām interneta dzīlēm, laicīgi plānoju, kā nosvinēt Latvijas dzimšanas dienu. Veselas četras brīvas dienas nedrīkst izniekot, tās pavadot kā parastas brīvas dienas. Varbūt tepat pa latvju ārēm aizceļot, varbūt kur tālāk, varbūt kādu maratonu noskriet… Tā nu šļūkājot pa noskrien.lv kalendāru, nonāku pie Turīnas maratona. Turīna izklausās šur tur dzirdēta, Itālijā nav būts, jebkurš maratons man joprojām ir svētki, pasākums varētu būt izdevies.

Trīsarpus mēneši līdz startam. Ehh, nav ko vilkt garumā, piereģistrējos un tad jau izštukošu, kā es tur tikšu, ko vēl darīšu utt. Nolikumā sacīts – ja esmu itālis un un esmu kādā tur IIAF sporta klubā, tad piedalos competitive race (aptuvens tulkojums – konkurētspējīgā sacensība), ja ne tad  –  non competitive race – es, protams, piederu pie otrajiem, bet distance un trase visiem viena, man maza nozīme, pie kādas grupas mani pieskaita. Man, ka tik paskriet. Lasīt tālāk.