Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Dejas ar grābekli

Nelielas pārdomas par tēmu, kādēļ nebiju Višķos un uz Ziloni, kādēļ neskriešu Cēsīs un kopumā – kādēļ tik maz skrienu un nemaz negrasos pretendēt uz Kefīra kausu.

Vienu lietu noskaidrosim uzreiz – traumas nav, jaunas kājas nevēlos (pagaidām savējās gana labas), paskriet varu. Kur tad problēma? Negribēšanā. Pirms pus gada visiem vēlēju nenoskriet skriešanas prieku, un viens un divi krietni paplucināju pati savējo. Mēneša skrējējas intervijā saņēmu arī jautājumu, vai tik daudz Ultru (tobrīd 5 gada laikā) nav par daudz, mana atbilde bija – nē, nav par daudz. Tagad saku – ir, ir par daudz! Īpaši, ja tādā garā turpina – pa ultriņai reiz 1-2 mēnešos. Kas par to liecina un kādēļ sajutos, kā ar grābekli pa pieri dabūjusi? Pirmkārt, dēļ prieka trūkuma. Pēdējā laikā sevi pieķeru pie domas, ka sacensības gaidu ar bažām un drīzāk gribu, lai tās paiet, nevis jūtu priecīgu satraukumu. Saaukstējos no katra sīkuma un ilgi netieku vaļā. Un pats galvenais – gandarījuma un prieka trūkums. Noskrēju Rīga-Valmiera, noskrēju Istras 110km. It kā viss labi, būtu jābūt lepnai un priecīgai, tā vietā iekšējs tukšums. Sekojot līdzi Laulasmaa ultra dalībniekiem, man pat nebija ne kripatiņas žēl, ka man nav numura, drīzāk ar žēlumu skatījos uz tiem, kas ar sāpju izteiksmi sejā un izmainītu soli turpināja riņķošanu. Vēl pirms gada nevarēju ko tādu iedomāties un tā riņķošana līdz galam man likās labākā doma pasaulē!

Kilometri ir gaužām devalvējušies un simtiņu var noskriet katrs, pie tam ne reizi vien. Varēt var, bet vai vajag? Vai ar biežo ultru skriešanu nemazinām īpašā pasākuma gaidīšanas prieku un prieku par sen izloloto finišu, prieku par sevis pārvarēšanu? Tas kļūst ierasti, un man par to ir žēl.

Joprojām ļoti apbrīnoju tos, kas var skriet daudz un bieži, kuriem nepiemetas šādas vārguļu prātuļošanas.

Lai visiem labi skrienas un grābekļi neiedauza pārāk sāpīgus punus.

P.S. Nav jau viss pa visam slikti, mans skriešanas prieks mani katru reizi sagaida Stirnu Bukos un kopumā skriet vēl aizvien patīk. Pēc pāris mēnešiem būs TDS, tur ceru atkal izbaudīt lieliskās ultru skriešanas sajūtas.