Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Dejas ar Keksiem!

5:15 zvana modinātājs. Paķeru pie gultas nolikto treniņtērpu. Dodos uz auto. Pie durvīm noliktas manas dzeramās pudeles, atjaunojošie dzērieni, mugursoma ar maiņas drēbēm. Neaizmirsti mani apliet ar ūdeni, Labrīt vietā mani uzrunā sisīša pudele. Piepildu tās ar ūdeni. Uzlieku Garminu un dodos uz mašīnu. Šodien būs gara un izcili skaista diena, domas spiedz no sajūsmas, tverot pirmos malkus rudenīgā gaisa. Tas piepildās ar rudens lapu smaržu. Nē, pēc āboliem vēl nesmaržo!

Ceru, ka neko neaizmirsu; Pulsāriņa dīzelīts vienmērīgā ritmā sāk nest mani uz priekšu.
Nāksies skriet bez pulsometra, uz Gaisa tilta, skatoties vienacainā antiradara, acī nāk atskārsme. Vai griezties atpakaļ? Nē, tā jau kavēju mūsu norunāto tikšanos ar Andžeju. Dabūšu pa ausīm no sava drauga. Zinu, ka pašam nepatīk kavēt. Jānosūta būs īsziņa.

Ziniet, Rīga ir skaistākā pilsēta pasaulē! It sevišķi sestdienas rītos, kad ielās var sastapt tikai taksometrus, piegādes transportu, iereibušus cilvēkus, kas lēnīgi dodas uz māju pusi vai pavada uz mājām ballītē iepazītas meičas. Vēl pa brīdim pamanu skrējējus. Ausīs iestampāti skaļruņi. Uz rokas Androīds, un Edmunds gaisā sūta Signālus. Kādēļ Androīds, ne Ābols? Nezinu, šim džekam nepiestāvētu Ābols.

Braucot pāri Juglas ezeram, gribas apstāties. Miglas vāli veļas pār ezeru. Skatos priekšā uz ceļu. Nodomāju, ka šeit ir labs 1,5km kāpums, kuru sestdienas un svētdienas rītos var izmantot. Auto satiksme ap 6:00 nav liela. Arī acis var pabaudīt ar ezerā notiekošo.

6:10 kopā Ar Andžeju dodamies uz Siguldu. Vienojamies atstāt auto uz Kaķīša saliektās muguras!

Nenožēloju, ka piecēlos Agri. Sigulda mūs sagaida ar Brīnišķīgu balvu. Gaujas senleja piepildīta ar cukurvati! Kāri ēdu to ar acīm! Paķeru telefonu. Varbūt sanāks kāda bilde. Bet tā jau nebūs dzīva. Es nevaru to Jums nodot. Mans foto gardās cukrvates vietā ir sanācis kā sasaldēts pelmenis.

IMG_20150815_065113
Mums paredzēts treniņš divus stundu garumā. Es pārteicos, nevis treniņš, bet bauda būt kopā ar draugu, baudīt vasaras izskaņu Siguldā un tvert neaizmirstamos skatus, kas tumšajos ziemas vakaros varēs piesildīt sirdi.

Skrienam gar Gauju. Pirmais, kas duras acīs – kāds pārkrāsojis klintis. Tās vairs nav pierastajā sarkanīgi dzeltenajā tonī, bet to papildinājusi violeta nokrāsa. Saule spēlējas ar krāsām kā bērns. Blakus klintij kā saplakuši krupji, kas ik pa brīdim izšauj mēli, lai noķertu kādu lidoni, sēž makšķernieki, pa vienam sēžot savās gumijas laivās un mētājot vizuļus.
Vien’ vārd’ sakot – treniņš sākās brīnišķīgi.

Bet tad, vienā brīdī viss izmainījās. Es šorīt norāvos, man paziņoja Andžejs. Apēdu brokastīs divus gabaliņus keksa. Tev es nemaz nepiedāvāju, jo man likās, ka sanācis pa sausu.

Kekss. Mans mīļākais saldais ēdiens no bērnības. Man brīžiem ir šķitis, ka dzīvoju tikai keksa dēļ, vai kekss regulē manu dzīvi. Orientieristu klubā Auseklis iespējams esmu tikai keksa dēļ. Citiem Lāči asociējas ar rupjmaizi, man ar keksu. Siguldā ir maiznīca Flora, kur arī cep Keksu. Laikam tādēļ patīk Sigulda.

Vai Kekss Auseklis bija par sausu? Tajā brīdī atskāršu savu kļūdu, jo Andžejs taču ir pasaulē labākais pavārs un kaut ko tādu viņš principā neēstu.

Vakar izcepu. Nu, bet tu tāds veselīgs un sportisks, Tu jau tādus neēd!

Man ir skaidrs, ka no Keksa atteikties es nebūtu varējis. Bet keksu tomēr gribas. Kā lai tiek pie Andžeja ceptā Keksa gabaliņa? Un šādus tipiņus sauc par draugiem?

Saprotu, ka dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Tieši vakar lasīju par NLP treniņu ar saldējumu, ka Tu vari vizualizēt un iestāstīt sev, ka esi vakar ēdis šokolādes saldējumu izbaudot vissmalkākās garšas nianses.

Ak, tad vakar izcepi keksu, pārjautāju Andžejam? Tāds pasauss sanāca? Vai ar rozīnēm? Jā ar rozīnēm, mandelēm un riekstiem. Tajā brīdī vizualizēju, kā es ēdu šo keksu, kā izgaršojas katrs riekstiņš, mandele un rozīnīte! Jūtu, kā man viss mutē izkūst! Sajūtu reālu sajūtu, ka esmu apēdis gabaliņu keksa. Saku Andžejam, Paldies par garšīgo keksu. Man tāds pasauss tieši garšo. Izskatās, ka vizualizācijas treniņš strādā un to var labi izmantot šad tad pamānot savu ķermeni sacensību laikā.

Divas stundas ir pagājušas nemanot. Patiesībā gandrīz divas ar pusi. Lieliski pavadīts laiks.

Mājās esmu ap 11:00. Mani sagaida pārsteigums sporta tērpā. Vienai skriet ir grūti, Baiba saka. Es viņas sniegumu novērtēju. Šonedēļ Baibiņa pārsteidz mani jau ceturto reizi.

Nobeigumā varu pateikt, ka dodamies uz Baibas radu salidojumu. Cienastā nopērku Arbūzu un Lāču Kēksu.

Nākamajā rītā dzirdu Striķu virtuvē, kāds kuļ olas.  Ko tu gatavo, jautāju Aijai, savai sievasmātei. Viņa tāda forša un vēl jauna. Domāju izcept Keksiņu ar rozīnēm un šokolādes glazūru.

Kēkss materializējas, nosmīnu domās pie sevis.

Papildus Bonuss pacietīgākajam lasītājam!

Stundu garš skrējiens paiet nemanot. Baiba brauc man blakus ar velo. Dzērves pulcējas mazos kāsīšos un pa brīdim uzsauc, Tu skrējēj, nāc un pievienojies mūsu mācību lidojumam. Palieku ar garu degunu. Jo nemāku lidot.

Pēc pārdzīvojuma atgūstos no svaigi pļauta kviešu lauka smaržas. Tas smaržo pēc tikko ceptas maizes. Patiesi.

Rapša lauki izskatās tā, it kā kāds itālis vēja spārniem būtu traucies pāri laukam un zemē sadurstījis miljoniem spageti.

Šo smaržu var sajust vēl tikai šonedēļ. Varbūt arī Stirnu bukā!? Kas to lai zin.

Dejas ar grābekli

Nelielas pārdomas par tēmu, kādēļ nebiju Višķos un uz Ziloni, kādēļ neskriešu Cēsīs un kopumā – kādēļ tik maz skrienu un nemaz negrasos pretendēt uz Kefīra kausu.

Vienu lietu noskaidrosim uzreiz – traumas nav, jaunas kājas nevēlos (pagaidām savējās gana labas), paskriet varu. Kur tad problēma? Negribēšanā. Pirms pus gada visiem vēlēju nenoskriet skriešanas prieku, un viens un divi krietni paplucināju pati savējo. Mēneša skrējējas intervijā saņēmu arī jautājumu, vai tik daudz Ultru (tobrīd 5 gada laikā) nav par daudz, mana atbilde bija – nē, nav par daudz. Tagad saku – ir, ir par daudz! Īpaši, ja tādā garā turpina – pa ultriņai reiz 1-2 mēnešos. Kas par to liecina un kādēļ sajutos, kā ar grābekli pa pieri dabūjusi? Pirmkārt, dēļ prieka trūkuma. Pēdējā laikā sevi pieķeru pie domas, ka sacensības gaidu ar bažām un drīzāk gribu, lai tās paiet, nevis jūtu priecīgu satraukumu. Saaukstējos no katra sīkuma un ilgi netieku vaļā. Un pats galvenais – gandarījuma un prieka trūkums. Noskrēju Rīga-Valmiera, noskrēju Istras 110km. It kā viss labi, būtu jābūt lepnai un priecīgai, tā vietā iekšējs tukšums. Sekojot līdzi Laulasmaa ultra dalībniekiem, man pat nebija ne kripatiņas žēl, ka man nav numura, drīzāk ar žēlumu skatījos uz tiem, kas ar sāpju izteiksmi sejā un izmainītu soli turpināja riņķošanu. Vēl pirms gada nevarēju ko tādu iedomāties un tā riņķošana līdz galam man likās labākā doma pasaulē!

Kilometri ir gaužām devalvējušies un simtiņu var noskriet katrs, pie tam ne reizi vien. Varēt var, bet vai vajag? Vai ar biežo ultru skriešanu nemazinām īpašā pasākuma gaidīšanas prieku un prieku par sen izloloto finišu, prieku par sevis pārvarēšanu? Tas kļūst ierasti, un man par to ir žēl.

Joprojām ļoti apbrīnoju tos, kas var skriet daudz un bieži, kuriem nepiemetas šādas vārguļu prātuļošanas.

Lai visiem labi skrienas un grābekļi neiedauza pārāk sāpīgus punus.

P.S. Nav jau viss pa visam slikti, mans skriešanas prieks mani katru reizi sagaida Stirnu Bukos un kopumā skriet vēl aizvien patīk. Pēc pāris mēnešiem būs TDS, tur ceru atkal izbaudīt lieliskās ultru skriešanas sajūtas.

Manas apaļās 1024 dienas

Happy_Monkey

Laiks pagājis nemanot, un apaļas 1024 dienas, kopš es šeit reģistrēju skrējienus, ir pagājušas. Pag, pag! Kāpēc apaļas? Pavisam vienkārši. Tāpēc, ka divnieku skaitīšanas sistēmā 1024 tiek rakstīts kā 10 000 000 000! Ir taču apaļš skaitlis, vai ne? Pie tam ar 10 nullēm, kas arī ir apaļš skaitlis. Nu labi. Ko tur liegties! Patiesībā tās tādas atrunas par to apaļumu vien ir, jo es gluži vienkārši palaidu garām to datumu, kad vajadzēja būt 1000 dienām.

Kā es vispār nonācu līdz 06.04.2012 un skrējienu reģistrēšanas uzsākšanai noskrien.lv lapā? Daudziem drošvien viss sākās uzreiz tajā brīdī, kad tika uzzināts par šādas lapas eksistenci. Manā gadījumā viss bija daudz sarežģītāk. Biju jau kādu gadu diezgan regulāri apgrozījies VSK noskrien lapā. Vadīt skrējienus šeit man sākumā likās kaut kas neiespējams, jo visādus GPS, garminus un tāda veida gadžetus principiāli neizmantoju, nepirkšu un pat dāvinājumus netaisos pieņemt. Pie tam es pat tā īsti toreiz nemaz nebiju nomērījis un nezināju, cik garš ir mans klasiskais meža aplis, pa kuru es lielākoties skrēju. Un galu galā tā liekas diezgan nopietna prasība vadīt obligāti pie skrējiena noskrietos kilometrus, tāds apgrūtinājums, jo, manuprāt, svarīgākais it tas, kas izdarīts skrējiena laikā nevis km skaits. Kvalitāte ir primārais, un km skaits vairāk ir statistikai un izklaidei. Tos km, pavisam lēni skrienot, var savākt krietni vairāk nekā man ir šobrīd, taču tāds nav mans mērķis. Tā nu es kādu laiciņu savā slepenajā rūtiņu kladītē pierakstīju izdarīto, piemēram, ļoti lēns atjaunošanās skrējiens 1h vai 30 min fartleks, vai stadionā ļoti ātri 10x300m utt. Bet daži sāka interesēties, kā tad es trenējos, cik bieži skrienu. Nu neko. Pienāca 2012. gada aprīlis. Iepriekšējie mēneši bija briesmīgi: 2 reizes saaukstējos (pirms tam 3 gadus neslimoju), smags kritiens skriešanas laikā. Bet nu pienāca aprīlis, atsāku rakstīt kladītē savus skrējienus. Sapratu, ka nav tomēr pārāk pārskatāmi. Un ir taču 21. gs. Tad nu domāju, ka varētu varbūt tomēr rakstīt ekselī. Hmm, bet varbūt pašam izveidot datorā labāku veidu, kā pārskatāmi vadīt un apskatīt skrējienus. Bet kāpēc izdomāt jaunu divriteni? Šai brīdī nonācu līdz Signim un noskrien.lv piedāvātajām iespējām. Tur taču ir ļoti pārskatāmi kalendāra veidā viss redzams! Viss, kas nepieciešams. Vēl tikai atlika izdomāt, kā lai vada iekšā noskrietos kilometrus, jo bez tā jau nu nekādīgi. Šeit ieraudzīju, ka ir tāds noskrietā aprēķinātājs. Tur savus klasiskos maršrutus izmērīju. Un galu galā pietiekoši liela pieredze man jau tad bija, lai arī pēc noskrietā laika ar labu precizitāti saprastu, cik km esmu noskrējis. Un tā nu es galu galā nonācu līdz vēsturiskajam datumam 06.04.2012, kad uzsāku visu savu skrējienu reģistrēšanu.

6. aprīlis bija būtisks pavērsiens manā skrējēja karjerā. Sapratu, ka nemaz tik grūti jau nav reģistrēt skrējienus. Lielākoties jau skrienu pa vienām un tām pašām meža takām. Neatkarību nebiju zaudējis, jo VSK noskrien visas šīs 1024 dienas ir pakļāvies man nevis otrādi. Es savus maršrutus nemainīju tikai tāpēc, lai vieglāk reģistrēt skrējienu vai apaļāks kilometru skaits. Visu laiku esmu skrējis pa tādiem maršrutiem un tādā veidā, kā būtu skrējis arī iepriekš  Arī nozīmītes mani neietekmēja, jo nekad neesmu devies laukā skriet tikai nozīmītes dēļ. Ir bijis tieši otrādāk: esmu paskrējis un, skat, vēl viena nozīmīte nopelnīta. Piemēram, esmu skrējis 38 dienas pēc kārtas, bet 39. dienā organisms prasīja atpūtu. Būtu vēl 4 dienas noskrējis, būtu nozīmīte, bet šāda nozīmīte manā skatījumā nebūtu pelnīta, jo galu galā organisms prasīja atpūtu. Protams, ir bijuši diezgan daudz tādu skrējienu, kad nu galīgi nav skaidrs, cik km noskrieti. Nu piemēram sprinti pa kādu meža stigu, neskaitot reizes. Citreiz tīri pēc noskrietā laika reģistrēju, jo gadās skriet pa takām, kuras nav izmērītas. Bet, gadījumos, ja ir abi kopā: neizmērītas takas un hronometrs palicis mājās, tādās situācijās ir pavisam drūmi. Tādos gadījumos nākas vien paļauties uz intuīciju, cik tad km man reģistrēt. Protams, šādu reižu nemaz tik daudz nav, un, ja vienreiz ar kilometriem kļūdos uz vienu pusi, otrreiz uz otru pusi, beigās jau tā summa pēc lielā skaitļu likuma būs tuvu realitātei. Patiesībā jau šīs 1024 dienas varēja arī nebūt. Bijušas dienas, kad liekas, ka labāk vajadzētu pārtraukt skrējienu reģistrēšanu un atgriezties pie rūtiņu kladītes. Galu galā arī ļoti daudzi elites skrējēji nemaz neskaita savus kilometrus pat aptuveni. Bet es tomēr saprotu, ka pēc kāda laiciņa to var nākties nožēlot. Dažu neērtību dēļ jau nevajadzētu pārtraukt šo visu.

Kas tālāk? Pirmkārt, pēc šīm 1024 dienām beidzot saņēmos no saviem arhīviem izvilkt laukā senākus skrējienus un tos šeit reģistrēt, cik nu tas ir iespējams. Ja iepriekš biju ievadījis tikai vienu 2011. gada rudens pusmaratonu, tad tagad esmu VSK Noskrien profilā sācis skriet 2007. gadā. Varētu vēl dažus gadus agrāk, bet tiem dažiem antīkajiem skrējieniem, kas ir manā blociņā, nav pierakstīts klāt datums… Turpmāk gan būs izmaiņas. Laikam tādus pavisam lēnākus skrējienus zem 5:30min/km vairs īpaši nereģistrēšu, ja šāda skrējiena noskrietais km skaits nav būtiski liels. Atsildīšanās km pārsvarā neskaitīšu. Tas ir tikai lieks apgrūtinājums to visu uzskaitīt, jo, piemēram, nav jau īpaši būtiski, vai pēc ātruma treniņa atsildījos ar 2 pavisam lēniem km vai tomēr 4 km vai vispār staigāju nevis lēni tipināju. Svarīgākais atsildīties tik daudz, cik organisms prasa. Un tai nemaz obligāti nav jābūt skriešanai. Reizēm iešanu aizstāju ar lēnu skriešanu, lai gluži vienkārši ātrāk nokļūtu no punkta A līdz punktam B. To arī vairs nereģistrēšu. Spiedīšu uz kvalitatīvo skrējienu uzskaiti. Laiks mainīties! Lai atvieglotu dzīvi, reizēm vajag sevi pārkārtot un pārstrukturēt. Bet nākamās 1024 dienas pavisam noteikti būs. Nekur jau es nelikšos, un nekādas citas ārzemju lapas, kur atzīmēt savus skrējienus, mani nesaista. Ar ko tad Signis un noskrien.lv sliktāki?

Noskrien!

Pārdomas pirms Nordea Rīgas maratona

Nordea Rīgas maratons šogad solās būt īpašs. Arī man. Tāpēc uzrakstīju savas pārdomas gan par vēsturi, kas mūs saista, gan par šī gada maratonu.

marathon_end2013

http://surikati.blogspot.com/2014/05/nordea-rigas-maratons.html

Stipro Skrējiens 2014

Tikko esmu atgriezies no Stipro Skrējiena un tas ir labs iemesls, lai uzrakstītu mazu atskaiti par šo pasākumu.

Pats piedalījos pirmo reizi. Individuālajā distancē. Grūtākais trasē laikam bija laika apstākļi, spriežot pēc auto termometra, varēja būt ap 6-8 grādiem plusā. Dažas reizes uznāca arī maza krusa. Visi šķēršļi bija pārvarami, bet aukstums bija visgrūtāk pārvaramais. Individuālajā distancē man pie šķēršļiem īpaši gaidīt nenācās, tāpēc daudz nenosalu, bet redzēju, ka komandas, jo īpaši tās, kas uz beigu galu dažviet dabūja gaidīt visai ilgi. Trasē redzēju daudzus ļoti nosalušus cilvēkus. Trase kopumā bija aptuveni tāda, kādu to biju iedomājies. Biju saklausījies stāstus par grūtāko šķērsli – leģendāro „stikla sienu” (ar striķa palīdzību jārāpjas pa virsmu ~45% leņķī), praksē tas bija visai vienkārši. Man pat paveicās, jo šo atrakciju izņēma no trases vēl pirms komandu starta, domāju, ka pat daudzi vīri to nemaz nedabūja izmēģināt, jo stiķi esot trūkuši un cilvēki krituši zemē un traumējušies. Starp citu, es labprāt uzzinātu ātrās palīdzības statistiku, jo redzēju ļoti daudzus cilvēkus ar krampjiem, ļoti daudzus trīcošus un drebošus un ticu, ka kāds arī kaut kur nogāzās un kaut ko satraumēja.

Pēc nedaudz biedējoša sākuma turpināšu. Kad biju beidzis savu distanci, gāju mazgāties uz dušu. Kas, protams, bija auksta (kā jau iepriekš solīts), bet problēma bija tāda, ka dušā nebija ūdens, nostāvēju labu laiku pilinot pa pilei ūdeni no dušas, kas nedarbojās, līdz pēc kāda laika ugunsdzēsēji attapās, ka var pamazgāt cilvēkus no šļūtenēm. Dabūju salt gaidot auksto ūdeni. Tās dušas tā arī laikam vairāk nedarbojās, nekā darbojās. Tas tā nepatīkami. Vēl par organizāciju varu pateikt, ka prasījās norādes par to, kur atrodas reģistrācija, jo atrast nebija viegli. Un runā, ka bija nolaista pamatīga laža ar komandu startiem, jo daudzas komandas startēja stipri pirms starta līnijas. Organizatori to pieļāva. Tas noteikti ietekmēja rezultātus. Uz negodīguma pusi.

Daži secinājumi par ekipējumu. Skrēju garajās biksēs, garajā augšiņā, skriešanas apavos un darba cimdos. Optimāli. Garais ietērps palīdzēja ne pret aukstumu, bet pret saskrāpējumiem un nedaudz pret sasitumiem, skriešanas apavi, manuprāt, ir daudz labāki par kedām, jo stingrāka zole šur tur prasījās un darba cimdi arī noderēja, jo īpaši virvju atrakcijās. Apavu tīšanu ar izolācijas lentu, kā to praktizēja daudzi, gan es nesapratu. Domāju, ka bezjēdzīgi. Sašņorēt pareizi gan vajadzēja.

Redzēju arī daudzus nelaimīgus un pārsalušus cilvēkus, kuri pēc finiša nebija sev nodrošinājuši normālu apgādi ar siltām drēbēm, dvieli un pārtiku un dzērieniem. Stāvēja tādi trīcoši, dubļaini un bezpalīdzīgi. Par tādām lietām gan vajag padomāt. Darbojās arī mantu glabātuve, to izmantoja visai maz cilvēku, bet tas, manuprāt, bija ļoti labs situācijas risinājums. Man noderēja. Daudz arī ziņoja pa mikrofonu par to, ka kaut kādi nosalušie gaida kaut kādus nenosalušos ar mašīnas atslēgām.

Par pozitīvo. Jā, bija arī pozitīvais. Tas, ka tomēr ļoti daudzi cilvēki šo distanci pārvarēja par spīti visām grūtībām. Kā teicis kāds prātīgs cilvēks: „Mīkstie sēž un komentē, stiprie skrien tālāk!” (tas ir citās no organizatoru mājas lapas). Jo īpaši cieņa meitenēm. Varu tikai apbrīnot tās, kas pieveica distanci. Pozitīvi bija arī tas, ka dalībnieki viens otram palīdzēja – pastūma uz priekšu, padeva roku. Neskatoties uz to, ka tomēr formāli visi bija viens otram konkurenti. Pozitīvais atsver visus negatīvos (nu… ja vien tu nesatraumējies).

Pašam gāja labi, pārāk nenomocījos, traumu nav. Ja neskaita mazus uzsitumus un švīkas uz pieres (iebraucu ar seju kaut kādās bezsakarīgās dzeloņdrātīs). Vēl viens secinājums par rezultātiem. Domāju, ka lielāko daļu rezultāta varēja izveidot pirmajos metros un pirmajos dažos šķēršļos. Vēlāk jau iekļāvies plūsmā un vieta būtiski nemainījās. Īsāk – ja gribi labu rezultātu, jāstartē no pirmās rindas un jāskrien kopā ar līderiem – sākumā, jo ātrāk, jo labāk. Starp citu, relatīvi maz noskrieniešu atzīmējušies šajā skrējienā. Redzēju arī daudz svaru zālē trenētu vīru, kuri laikam iedvesmojušies no tā, ka skrējiens ir „stiprajiem”, bet godīgi sakot, lielāks uzsvars bija uz izturību, nevis uz spēku. Tieši tāpēc – pamaz noskrieniešu…

Kopumā man patika, bija interesanti. Ar nepacietību gaidu rezultātus. Jā, bilžu nav, selfiju arī nav, ticiet visam uz vārda!

Es vairs neskriešu!

Tā es teicu vakar pēc Siguldas kalnu maratona finiša un atšķirībā no citiem gadiem un sacensībām, pēc stundas, divām un trim, savu sakāmo nebiju mainījusi. Tad radās jautājums – kas šoreiz bija citādi, kā tās citas reizes, kāpēc šoreiz bija tik grūti, ka tiešām gribas teikt “nekad vairs”?

Kā tad tas bija? Gaidīju šo dienu veselu gadu – kopš pagājušā gada Siguldas kalnu maratona. Skrienot trasē grūtajos brīžos, kuru bija ļoti daudz, centos sev atgādināt: “Tu taču šo dienu tik ļoti gaidīji, nu tad izbaudi! Skaties, kādas skaistas ainavas, kāda migla mežā, kādi dubļi! Pasaka!”. Bet nez kādēļ, nejutos gan kā pasakā. Kājas kā ar svinu pielietas, pirmās sacensības, kurās tik daudz pārgāju soļos līdzenajos posmos. Jutos sevī vīlusies. Un kā glazūra visai šai kūkai bija finišs – savu trešo vietu nosargāju, bet, ja distance būtu vēl pārsimt metru garāka, es to būtu zaudējusi. Pēdējie metri bija izmisuma pilni – kārpījos pa kalnu augšā visām četrām, šķita, ka nekustu ne no vietas, bet konkurente neticamā tempā tuvojas… Trilleris!

10501903156_7e900a946c_b

Secinājumi

Aprunājoties ar citiem, konstatēju – labi jutās tie, kuri skrēja sev komfortablā tempā. Tātad secinājums skaidrs – nav ko močīt uz rezultātu, tad negribēsies trasē vismaz trīsreiz mirt. Bet kā tas ir? Kā var neskriet, cik spēka? To īsti neprotu. Tātad – tas jāmācās, vai arī… jātrenējas nopietnāk. Jāpiestrādā pie savu prioritāšu saraksta un jārūda raksturs, lai spētu pie tā arī pieturēties. Jo gan jau savu artavu kāju smagumā deva pirms nedēļas saskrietais personīgais rekords pusmaratonā, nesenā slimošana un gada pirmajā pusē pārpūlētās ceļgalu saites. Plāns tā kā būtu skaidrs, bet ir viens jautājums – vai es to vēlos?