Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Dejas ar grābekli

Nelielas pārdomas par tēmu, kādēļ nebiju Višķos un uz Ziloni, kādēļ neskriešu Cēsīs un kopumā – kādēļ tik maz skrienu un nemaz negrasos pretendēt uz Kefīra kausu.

Vienu lietu noskaidrosim uzreiz – traumas nav, jaunas kājas nevēlos (pagaidām savējās gana labas), paskriet varu. Kur tad problēma? Negribēšanā. Pirms pus gada visiem vēlēju nenoskriet skriešanas prieku, un viens un divi krietni paplucināju pati savējo. Mēneša skrējējas intervijā saņēmu arī jautājumu, vai tik daudz Ultru (tobrīd 5 gada laikā) nav par daudz, mana atbilde bija – nē, nav par daudz. Tagad saku – ir, ir par daudz! Īpaši, ja tādā garā turpina – pa ultriņai reiz 1-2 mēnešos. Kas par to liecina un kādēļ sajutos, kā ar grābekli pa pieri dabūjusi? Pirmkārt, dēļ prieka trūkuma. Pēdējā laikā sevi pieķeru pie domas, ka sacensības gaidu ar bažām un drīzāk gribu, lai tās paiet, nevis jūtu priecīgu satraukumu. Saaukstējos no katra sīkuma un ilgi netieku vaļā. Un pats galvenais – gandarījuma un prieka trūkums. Noskrēju Rīga-Valmiera, noskrēju Istras 110km. It kā viss labi, būtu jābūt lepnai un priecīgai, tā vietā iekšējs tukšums. Sekojot līdzi Laulasmaa ultra dalībniekiem, man pat nebija ne kripatiņas žēl, ka man nav numura, drīzāk ar žēlumu skatījos uz tiem, kas ar sāpju izteiksmi sejā un izmainītu soli turpināja riņķošanu. Vēl pirms gada nevarēju ko tādu iedomāties un tā riņķošana līdz galam man likās labākā doma pasaulē!

Kilometri ir gaužām devalvējušies un simtiņu var noskriet katrs, pie tam ne reizi vien. Varēt var, bet vai vajag? Vai ar biežo ultru skriešanu nemazinām īpašā pasākuma gaidīšanas prieku un prieku par sen izloloto finišu, prieku par sevis pārvarēšanu? Tas kļūst ierasti, un man par to ir žēl.

Joprojām ļoti apbrīnoju tos, kas var skriet daudz un bieži, kuriem nepiemetas šādas vārguļu prātuļošanas.

Lai visiem labi skrienas un grābekļi neiedauza pārāk sāpīgus punus.

P.S. Nav jau viss pa visam slikti, mans skriešanas prieks mani katru reizi sagaida Stirnu Bukos un kopumā skriet vēl aizvien patīk. Pēc pāris mēnešiem būs TDS, tur ceru atkal izbaudīt lieliskās ultru skriešanas sajūtas.

47 komentāri rakstam Dejas ar grābekli

  • Jekaterina Jekaterina

    Guna, novēlu Tev atgūt skriešanas prieku! Tikmēr var arī neskriet :)

  • Man ar tāpat (tikai izņemot saaukstēšanās punktu). Tāpēc Višķos skrēju `tikai pusīti` un tāpēc 27. augustā neskriešu vispār. Siguldā droši vien arī varētu pārmaiņas pēc paskriet kādus ~30 km, un Cēsīs prātoju par pārreģistrēšanos uz ko īsāku. Bet domāju, ka pa ziemu atpūtīšos un jauno gadu sākšu ar jaunu sparu.

  • Lasma3 Lasma3

    Ir tāds teiciens “kas par daudz, tas par skādi”. Ja svētki ir par biežu, tad tie vairs nav svētki, jo tad tie jau iekļaujas iekdienas rutīnā. Lai izdodas atrast citas sajūtas, kas atgriež skriešanas prieku!

  • Agy Agy

    Šad tad ir vērts paņemt pauzi! Bet tādu, lai var paspēt noilgoties, lai pēc tam ar svaigu sparu atkal ķertos klāt.

  • Ainars Ainars

    Man tā jau otro gadu. Punkts 1. Skriešanas prieks taču Tev nav zudis. Punkts 2. Kad Tu izzini sajūtas, kādas rodas pārkāpjot savai varēšanai, otrā, trešā un padsmitā reize vairs nesniedz tādu gandarījumu kā pirmā. Pieredzei pietiek ar pirmo. 3. Apsveicu Tevi ar nokļūšanu jaunā pakāpē. Mēs esam šeit, lai gūtu pieredzi. Tā Tev ir, liec lietā jebkurās citās dzīves jomās un skrien tikai savam priekam.

  • Andulis

    “Arī tas pāries”. Universālais teiciens šādiem gadījumiem :)

    Laikam katram atkarīgajam (katrai atkarīgajai) ir savs optimālais kilometru un ultriņu skaits gadā, kas vienkārši ir jānoskaidro eksperimentāli. Varbūt Tev nevajag 5 gadā, pietiek ar 3. Varēsi tagad pārbaudīt, kā īsti ir :)

    Kilometri ir gan devalvējušies, tomēr iebildīšu – ne TIK ļoti, ka “simtiņu var noskriet katrs”. Tā kaut kā sanācis, ka simtiņa skrējēji ir arī pļāpīgākā jeb rakstošākā VSK Noskrien daļa ;) Varbūt tāpēc šķiet, ka “visi” tos 100niekus deso.
    Patiesībā joprojām zināmas tikai 18 dāmas visā Latvijas vēsturē, kas ir sacensībās klasiskos šosejas 100 km pieveikušas. Ja pieskaita arī pērno simtiņu Hānjas pauguros, pārsvarā krosa trasē, tad vēl trīs klāt – Tevi, Guna, ieskaitot. Taču arī 21 nav daudz.
    Ja nu pieskaita arī visas kalnu mīļotājas, kas tik “zemu” (līdz plakanam asfaltam) nenolaižas nemaz, kā arī skrien (un kāpj) vairāk par 100 – jā, tad gan kuplāks pulks salasīsies. Paldies par ideju, tiešām vajadzētu visas “100+” apkopot… nezinu tik, vai/kad izdosies :)

  • pulvermuca pulvermuca

    Guna, ar Tevi viss kārtībā- Tu joprojām skrien un tas ir forši :)
    Es esmu nogājusi pagrīdē un nezinu, kad līdīšu laukā- skriešanu aizstājusi mājas labiekārtošana, senāk pirmdienās bija manāms stīvums pēc sacensībām, tagad pirmdienās kaulos stīvums no fiziska darba darīšanas.
    Sekoju līdzi noskrieniešu gaitām un neteiktu, ka skauž :)Kā jau Ainārs minēja – vislielāko gandarīju sniedz pirmā reize. Nekas nav pārspējis mana pirmā maratona emocijas, ne Daugavpils 50km, ne Laulasmāa 84.4…
    Ir dzīve bez skriešanas, ir :) Galvenais kustēties!

  • Vančuks Vančuks

    Kā reiz, vakar braucot mājup no lieliskām skriešanas svētku brīvdienām aizdomājos, cik ilgi tas tā varētu būt, cik ilgi pēc katra pasākuma jutīšos gandarīts :) Un kā lai sabalansē šo skriešanas svētku skaitu, lai neapniktu pārāk ātri. Zinu, ka agri vai vēlu man visticamāk būs līdzīgas izjūtas.
    Tiekamies TDS ;)

  • Aivars703 Aivars703

    No savas pieredzes varu apgalvot ka ceļš uz ultru skrējieniem ir grābekļu nokaisīts… Ja izdodas neuzkāpt uz pirmā pagadījušā, tad gan jau uz kāda nākošā uzķersies.
    Ko Tev skumt – Tu noskrēji. Es gatavodamies savam pirmajam gludajam 100-am izlaidu jauko Ventspils pasākumu, jaukajā Īsākās nakts skrējienā piespiedu kārtā pusi no laika nocietos neskrējis un finālā tāpat SIMTNIEKU NENOSKRĒJU. Tirliņiem (tas par mani) 100-ieks nav lemts. Jātrenējas nopietnāk.
    NOSKRIEN! (drusciņ)

  • Lauma Lauma

    Izbaudi TDS :)

  • Guna Guna

    Ar mani viss ir labi, neskumstu :) šīs drīzāk bija domāts kā aicinājums nepārforsēt ar ultru skaitu, nebūt negaušiem un jaunatklāšanu izbaudīt ilgāk. Pagaidām domāju, ka 1-2 gadā varētu būt optimāli. Zinu, ka kalnus man noteikti gribēsies, skriešus vai citādi, tad jau redzēs. Aivars705, man kaut kā atmiņa saka, ka šis “tirliņš”ir ticis ti 100km atzīmei pāri kādus pāris gadus atpakaļ. Varbūt asfalts nav īstais formāts.

  • frišais frišais

    Kāds var pačukstēt, kas ir TDS?

  • Frišais – http://www.ultratrailmb.com/en/page/22/TDS%C2%AE.html
    Guna, šitais pāriet ;)Esmu tur bijusi (šķiet, pagājušajā gadā arī ierakstīju blogos par “nodzerto” skriešanas prieku). Bet tas atgriežas, varbūt mazliet transformējies, bet atgriežas. Mērenība laikam ir tā atslēga, bet to Tu jau esi sapratusi.

  • ansiso ansiso

    Domāju, ka vaina ir tajā, ka sacensību ir pārāk daudz. Agrāk jau vispār daudz maz masveidīgas sacensības (ar retiem izņēmumiem) bija tikai Kuldīgā un Rīgas maratonā. Bet nu nosacīti masveidīgas, jo piemēram 2006. gadā Kuldīgā bija kopā 119 skrējēji
    http://www.kuldigas-pusmaratons.lv/assets/Uploads/Rezultati/KuldigaHM2006.pdf
    Sanāk jau tāda rutīna, skrienot visas ultras pēc kārtas. Man gan ir tieši otrādi. Gribās trenēties un skriet tā, ka nevaru vairs kājās noturēties, tā ka pēc tam nākamajā rītā no gultas nevar izkāpt, bet organisms pagaidām nav gatavs tik lielām slodzēm, kā pašam gribētos.

  • Andulis

    “Tirliņš” ar rezultātu :) … Un saņemot diplomu, bet nešķiroties no Drauga :))

  • Aivars703 Aivars703

    Andul, tas bija kas cits (tāpat kā Rīga-Valmiera) – ilga pastaiga ar skriešanas elementiem. Man dikti gribas gludo – īsto (kas saucas Latvijas Čempionāts).
    Bet kā rāda TV reklāmās – NIKNS, BET DZĪVS.
    Nākošgad skriešu atkal. Un ceru, ka Guna sastādīs kompāniju.

  • in

    Pamēģini ko īsāku, varbūt būs priecīgs satraukums pirms kāda Ozolnieku 5km, piemēram?

  • guncha guncha

    Tas laikam ir skrējēju “izdegšanas” sindromiņš. Kā saka, kas par daudz tas par skādi. Negribu būt tas “Grinčš” no amerikāņu filmas, bet kopš Latvijā (varbūt tieši ar noskrieniešu pūlēm) sācies ultru bums, jaunie censoņi( kas pieveikuši labi ja pāris maratonus, vai pat ne tik daudz) par visu vari vēlas pierādīt, ka pieveikt ultru ir nieks.., par sekām nemaz neaizdomājoties (kurš gan par tām domā 20-30 gadu vecumā) :(. Diemžēl nekas nepaiet bez sekām, agri vai vēlu par to ir jāmaksā, kam tā saprašana atnāk ar fiziska rakstura sekām (traumas utt.), kam psiholoģiska rakstura problēmas (līdz pat pilnīgai apātijai utt.) SARGIET sevi un Nedariet sev pāri :) ,sakrājiet pieredzi un rūdījumu īsākās distancēs, ultras nekur nepaliks!!!

  • Spāre lido meža bite

    Paldies par rakstu un par komentāriem, ļoti vērtīgi! Man arī šogad skrienas mazāk un retāk, vispirms ārstēju traumu,bet tad sapratu, ka velo braukšanu un grāmatu lasīšanu par labu skriešanai negribu mazināt un patīk darīt visu pa drusciņai. Un pārāk biežas skriešanas sacensības man arī mazina skriešanas prieku.

  • Cik gados vai pec kadu distanchu, vai kādas kilometrazas pieveikshanas vajadzetu cilvēkam pieversties ultrām, Guncha? :)

  • guncha guncha

    Druupij, katram savs, bet 3-4 gadus jāpaskrien maratoniņi (kaut kur par to lasīju :)). Ultras jau skaitās 40-gadnieku distances.
    Pats biji PČ bija iespēja parunāt ar lielajiem “zēniem”. ultrai gatavoties no vienas puses ir viegli (vnk jāskrien daudz un bieži :)
    Ar tādu ātrumu kā Tev es blieztu pa Baltijas valstu maratoniem ( Kauņā 3.vieta 2:52., Pērnavā 1.v.2:46) varbūt ir vērts padomāt?) Vnk žēl skatīties, kā Jūs ar Voļdu izniekojat savas iespējas :).

  • Skriešanas prieks taču ir vēl? Kas gan var būt jaukāks, kā pirms darba basām kājām izskriet pāris kilometrus un nesatraukties par treniņplāna bojāšanu, kad gribas apstāties pie ziedoša jasmīna vai miglas ielejā.

    Skriet ir forši. Starp citu, es nevaru noskriet simtiņu. Tu gan vari. Forši!

  • topinjs topinjs

    Treniņi ir, progress ir, personiski rekordi ir, uzvaras arī. Gandarījuma par to visu nav. Tas “kāpēc” pēdējā laikā arvien biežāk uzmācās. Neatceros, kad pēdējo reizi tāpat vien izskrēju prieka pēc.

    Es arī nevaru simtu. Pagaidām neprasās, bet varbūt vajag?

  • jaudzin jaudzin

    Manuprāt, tas ir tikai normāli, ka pienāk laiks “dejām ar grābekli”.
    Svarīgi ir padauzīties un apdauzīties, vēl svarīgāk ir zināt un apzināties to, ka tas nav galamērķis (beigu punkts, aiz kā vairs nekā nav!), bet tikai maziņš ceļa posms, kas ļauj kaut ko iemācīties! ;)

  • Mangusts Mangusts

    Interesants raksts. Piekrītu vairākiem, kas šeit rakstīja – gan par to, ka sacensību daudz un daļa skrējēju piedalās visur vai gandrīz visur, bet vēl citi – vismaz man tā, šķiet – nav īsti gatavi tādām distancēm, kādās viņi piedalās. To Guna labi uzrakstīja – samocītie ģīmji skrienot kārtējo distanci. Manuprāt, šajos gadījumos mocības un sevis tērēšana ir pārāk liela un pagurums kādā brīdī soli pa solim atņem fiziskās un mentālās spēka rezerves. Pats pagājušā gada augustā pieļāvu kļūdu, piedaloties pārāk daudz sacensībās. Tas beidzās ar ļoti samocītu sniegumu pēdējā no šīm trim distancēm. Tāpēc šogad sacensību grafiks ir stingrāks un, piemēram, Stirnu bukā vispār nepiedalos. Skaidri zinu, ka nespētu sevi izlikt katrās sacensībās par 100%, taču skriet “tāpat vien” man nav interesanti. Nav iespējams visur skriet ar maksimālu atdevi un prieku, jo nav nedz fiziskā spēka, nedz sacensību emociju, ka notiek kaut kas īpašs. Es tomēr domāju, ka ir iespējams izvairīties no uzkāpšanas uz grābekļa – tikai ir jāsaprot, ja nav pa spēkam noskriet kaut kādu distanci, tad nevajag to darīt. Pretējā gadījumā tas atgriezīsies dubultā kā apātija. Kā jau rakstīja, ja grib skriet ultru, tad labāk dažus gadus maratonus, nevis pēc viena maratona 100 km distanci.

  • Rasels Rasels

    guncha, dēļ Tava vieduma gribēju pirms Rīga-Valmiera pasākuma uzsūtīt Tev uz konsultācijām vienu jauno talantu. Bet viss beidzās laimīgi tāpat, kliņķi viņa sasniedza un vēl ar smaidīgu skatu.

  • Ultru neprotu un kādu laiku nepratīšu, bet man liekas, ka sāpe slēpjas arī tajā, ka to sacenību vienkārši par daudz. Pirms daudziem gadiem vienīgais “gada prieks” bija Rīgas maratons un vēl šādi tādi skrējieni nestandarta distancēs (kross?). Tagad katra pilsēta uzskata par vajadzīgu rīkot pusmaratonu, vairāki seriāli, beigās visi vīkendi aizsisti, visur nepaspēt, visu nepagūt, izvēlēties nevar, ārpus aprites palikt arī negribas. Besis.
    Tad jau labāk uzlikt visam mīksto un izvēlēties vienu, max divus “sacensību” skrējienus gadā un pārējo laiku pavadīt gatavojoties vai vnk aizejot padesot. kad gribas.
    Bet nu ja autorei Stirnu buks sagātā prieku, tad labi ka tāds ir. Man ar sagādā prieku, vismaz kautkas interesants visādi citādi pelēkajā šajā padsmit mazpilsētu pusmaratonu klāstā. Rogainings ar izklausās interesanti. Tik nedaudz meinstŗīmīgi.

  • Andulis

    Topinjs: ja neprasās simts, tad nevajag. Tas nu gan ir diezgan droši!

    Precizējam:
    a) ja klusībā urda jautājums “varētu taču pamēģināt, nez, kā tas ir?”, ja domas regulāri pie tā atgriežas un neviļus sāc jau plānot un rēķināt – tad “varbūt vajag”. Vai pat, ticamāk – “droši vien, ka vajag”.
    b) bet, ja šādas domas neparādās, arī pēc līdzatkarīgo rakstu izlasīšanas vai sarunām ar viņiem – tad nevajag. Pavisam vienkārši.

    Vispār jau skatos uz Tavu progresu, rekordiem un priecājos. Mazliet dīvaini tāpēc liekas, ka pats paliec bez gandarījuma?! … Nu, ņem tad un izskrien “prieka pēc”, teiksim, reizi nedēļā. Gan jau Tev kāds “easy run” plānos ir paredzēts. Lai tad tas ir pavisam easy – nekoncentrējoties uz tempu, ilgumu vai distanci, bet rikšojot, kurp deguns rāda. Kā gribas un cik gribas. Apstājoties pie ziedoša jasmīna (Ievas vārdiem) – ja gribas apstāties. Vai neskrienot nemaz, ja konkrētajā dienā galīgi nevelk. Tas nebūs kauns, bet saprātīga izvēle ;)
    Tāda būtu mana – sliņķa pieeja šādai situācijai :)

  • Andulis

    ThA-BuNnY: gribētos gan teikt drusku citādi. Sāpe nav tajā, ka sacensību par daudz – tirgus piesātinājums ir gluži normāla lieta. Tā arī jābūt.

    Sāpe drīzāk tur, ka tagad, kad vairs nevaram visu paspēt, jāmācās izvēlēties un atteikties. Jā, grūti, mazliet neierasti, kādam varbūt kaitinoši (man arī!). Laikam to sauc par pieaugšanu :)))

    Biju gada sākumā jau iegādājies “Skrien Latvija” abonementu, kad apjēdzu – tāds būs arī topošajam Stirnubuka seriālam. Bišķi žēl ir, taču saprotu, ka abus reizē nepavilkšu – ņemot vērā, ka pa vidu arī kādu ultriņu gribas, bet enerģijas, laika, naudas u.t.t. ir tik, cik ir. Negribas arī visus vīkendus ar sacensībām aizpildīt; vienu no 3 vai 4 derētu tomēr brīvu atstāt. (Par to var dažādi uzskati būt, protams.) Lai tad SB šogad attīstās un nobriest, nākamgad [varbūt] došu tam lielāku prioritāti.

  • Vizbuliite Vizbuliite

    Man šķiet, ka te bija izplatījies tāds “ultru vīruss”. Izskatās, ka daļa to ir veiksmīgi pārslimojusi un sākuši domāt atbilstoši savai varēšanai, iespējām un gandarījumam. kā saka: nepamēģināsi – nezināsi. Un ja pats nesaprot, tad traumas piebremzē.
    Kaut kādas fiziskās aktivitātes cilvēkam ir nepieciešamas. Šobrīd ir aktualizējušies pasākumi, kas prasa no cilvēka milzīgu izturību un resursus. Ja pirms 1-2 gadiem es daudz nedomājot labprāt piedalījos visos iespējamos pasākumos, tad tagad stratēģija mainās. Izvēlos distances, kas vēl nav skrietas; vietas, kur nav skriets vai patīk skriet. Pievēršu uzmanību kontrollaikiem un skrienu tikai tādā tempā, kas ļauj man justies labi.
    Un vēl – man tomēr labāk patīk iet. Ja sākumā gribēju forsēt 7 dienas pēc kārtas, tad pēc pavasarī noietā posma Demene-Daugavpils-Līksna-Rožupe-Atašiene 3 dienās. Secināju, ka lielāku baudu sagādā iešana bez noteiktas laika atskaites. Vnk ej un ja kaut kur ļoti patīk, uzkavējies ilgāk. Un patiesībā pietiek arī ar 3 dienām.

  • Ultralapsa Veipaskundzite

    Man gan liekas, ka par to skriešanas prieka zaudēšanu nemaz ar nevajag iespringt. Kamēr skriet gribas un patīk, tikmēr tas ir jādara izbaudot ik mirkli. Kad skriešana prieku vairs nesagādās, tad noteikti parādīsies kaut kas tāds, kas šo vietu aizpildīs un noskrieto prieku nemaz ar nevajadzētu būt žēl. Viss taču reiz pāriet un paiet, bet priekšā noteikti gaida kas cits, vēl aizraujošāks. Nu tas tā, varbūt ne man par to spriest – es savu prieku vēl noskrējusi neesmu un negausīgi metos virsū katrai ultrai, ko vien varu ietūcīt savā plānotājā :)

  • Hiēna essnee

    Es tā reiz lasīju, ka īsta skrējēja pazīme ir dažreiz padomāt: “Vai tas vispār maz man patīk?” :)
    Tas jau ir tikai normāli, ka kādreiz uznāk slinkais.

  • aijach aijach

    Viss notiek tā kā tam jānotiek – cikliski.
    Gribās – negribās; sanāk – nesanāk, skrienu – neskrienu; ir motivācija vai nav.
    Šopavasar uz savas ādas izmēģināju, cik ļoti labi motivāciju atjauno kāds ilgi plānots, rūpīgi gatavots un neizdevies pasākums. Nav tā kā to ļoti ieteiktu kā tādu standartmetodi, tomēr – pašcieņas atjaunošanai atkal kādu smuku ultru gribās :))
    Starp citu Guna – mēs taču sarunājām – Tu vari atļauties kaut 10 gadus pauzi. Droši vien tik ilgi nebūs jāgaida – nevar būt, ka kāds Tevi nepavilks uz kaut ko jaunu un pilnīgi noteikti lielisku!

  • topinjs topinjs

    Anduli – vakar tā arī izdarīju – izskrēju pa mežu, kur deguns rāda. Īpaši labāk nepalika, taču jābūt pacietīgam; maksimālista daba neļauj piebremzēt un sirdsapziņa neļauj slinkot, bet laikam tas vēl jāiemācās.

    Par 100nieku – klusi kaut kur urda ziņkāre un nepadarīta darba sajūta – ceru šī gada nogalē aizbraukt klases ekskursijā un ievilkt ķeksīti, sirdsmieram.

  • Kamēr ir progress, tikmēr interese saglabājas. Kā būs tad, kad progress beigsies? Mani tas dara bažīgu. Piemēri ar mūsu slavenajiem un cienījamiem veterāniem ir, tomēr kā būs pašam – Dies vien zin.

  • in

    Atminējos domu, ka 42. dzimšanas dienā varētu skriet 42. maratonu. Šī raksta ietekmē paskaitīju, cik laika paliks, kad tuvākie ieplānotie būs noskrieti. Ja doma prasīsies tikt realizēta, tad sanāks mazāk nekā maratons mēnesī. Gana reāli. Un ne tā, lai apnikums uznāktu.

  • guncha guncha

    p.s. Guna, pamēģini kādus mazāk reklamētus pasākumus ar īsākām distancēm un ne tik spēcīgu dalībnieku sastāvu (igauņos (konkurence tur tiešām nav tika augsta) un leišos šādu pasākumu ir diezgan daudz). Izcīnīts panākums ātri vien atgriež skriešanas prieku (pats par to pārliecinājos savos 47 gados uzvarot Pērnavas pusmaratonā 2014.gadā pat ne ar to labāko rezultātu) :)

  • trololo Rolands

    “Vājais raksturs” sāk zust, laikam lēnām norūdīts :D

  • Lauma Lauma

    Bez skriešanas prieka ir taču vēl daudz citas nodarbes – velo, slēpošana, kulinārija, grāmatu lasīšana, pārgājieni utt. Galvenais attast īsot īstajā brīdī.

  • Guna Guna

    Vājais raksturs tiešām sāk rūdīties :D
    Mana problēma nav prieka trūkumā, drīzāk dažādu prieku pārpilnībā, negausībā un fiziskā nevarēšanā. Kad nav spēka, bet mēģina, tad jau tā prieka vairs nav. Par to laiakm arī bija stāsts – ka ja var, tas nenozīmē, ka var bieži. Lāsma ļoti pareizi uztvēra – ja svētki katru dienu, tie vairs nav svētki un sāk mocīt “pārēšanās ” sajūta. Prieka avotu bez gala – pārgājieni, joga, vingrot arī patīk, un skriet arī. Ja enerģijas rezerves rūpīgi neizplāno, tad var, nemanot, ātri iztērēt. Ar motivāciju pagaidām viss kārtībā, fiziskie spēciņi jāsakārto :)
    Gunca, ieteikums noteikti labs, bet, cin nu sevi pazīstu, vietas un rezultāti uzdzen stresu nevis palielina prieku un motivāciju, man galvenais ir piedzīvojums. Pagaidām grasos savu prieku meklēt takās un kalnos un enerģiju taupīt tieši sādiem pasākumiem.
    Paldies visiem par atbalstu un ieteikumiem :)

  • Man stresu uzdzen tas,ja ir jaacenshas skriet uz savu maksimumu ar meerkji sasniegt PB vai vnk augstu rezultaatu,bet ja savaa komforta tempaa skrien un rezultaataa laba vieta finishaa,tad kur tur stress?
    Bet par paarpuuli- jaa… Lai par kaut ko vareetu vairaak priecaaties,no kaut kaa cita jaatsakaas..

  • druupij, tās divas lietas [vairumam] ir nesavienojamas – skriet komforta tempā un finišā būt labā vietā.. :)

  • Vīlīte Vīlīte

    Tas drošvien neattiecas tikai uz ultramartoniem, domāju, ka pārmērīga skriešana visās sacensībās agri vai vēlu noved pie pārdomām. Protams ir izņēmumi. Bet balansam dzīvē ir jābūt.

  • Oreman- Dziivs piemeers savienoshanai vakar Stirnu bukaa luusha distancee bija Kristīne Grzhibovska… Finisheeja leenaam mieriigi peec 4h 32min (8min./km tempaa) un dabuuja 3. Vietu grupaa..

  • Redzēju Kristīnes finišu vakar! Izskatījās priecīga! :)

  • Ønske Ønske

    Mēs nedzīvojam, lai skrietu, bet skrienam, lai dzīvotu….Mēs dzīvojam, lai darītu to, kas tajā brīdī šķiet vajadzīgākais, interesantākais, noderīgākais. Reizēm skriešana nav vairs vissvarīgākais.
    ps par tempa apspriešanu….kenijieši ātrumu zem 4 min uz km uzskata par soļošanu ….

  • Artūro

    Ekonomikā (laikam arī dažās citās zinātnēs) to sauc par piesātinājuma punktu.

    Taisam klubiņu? :D Nesaucot vārdos, zinu vēl dažus potenciālos biedrus. Un šogad ir vērojama arī spoža atgriešanās no aizkrāsnes, kur rezultāti kopumā nepārsteidz, bet vienkārši ir prieks ;D

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.