Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

When you’re in pain, when you think you’ve had enough – Don’t ever give up

Kārtējais gads ir aizvadīts un kā jau ierasts, tad maijā notiek lielā skrējēju ballīte jeb Lattelecom Rīgas maratons. Ja pēc pērnā gada sacensībām šī gada LRM gaidīju ar ļoti lielu optimismu, tad pērnās sezonas laicīgi neārstētie savainojumi lika visu Ziemu pavadīt bez skriešanas un zaudēt visu optimismu. Skriet pamazām atsāku februārī, bet nopietni gatavoties sezonai – tikai martā. Par kaut kādu nopietnu rezultātu LRM jau biju atmetis domu līdz Aizkraukles pusmaratonam, kuru noskrēju tīri kā testa skrējienu maratona tempā. Izdevās uzstādīt jaunu PB pusmaratonā (1:17:19) un iegūt ticību, ka varu mēģināt 2:35 izskriet jau Rīgā. Pārējā sagatavošanās jau tika pakārtota Rīgas maratonam. Pēc sajūtām jutu, ka fiziskā forma nav tik laba kā gadu iepriekš, bet tanī pašā laikā jutu, ka, pateicoties vingrošanai, ķermenis ir krietni spēcīgāks. Pirms paša maratona, kā jau ierasts, piektdienā jāapmeklē maratona EXPO, bet sestdien Pasta party, kas pārmaiņas pēc šogad nenotika Ģ30, bet M8 pie Limanāniem, kas dod cerības, ka varētu tikt laicīgi gulēt. Diezko laicīgi gan tas nenotiek, jo jānoskatās vēl Latvijas hokejistu cīņa pret “Kanādstānu” un Justa priekšnesums Eirovīzijā. It kā stresa nav, jo esmu nolēmis, ka šis būs tikai mēģinājums, un īstais skrējiens būs tikai rudenī, bet tomēr iemigt uzreiz neizdodas.

Tad jau pienāk pats maratona rīts. Mājās vēl tiek ieturētas vieglas brokastis, un vecāki noinstruēti, kuru somu man vajadzēs finišā. Tā kā paredzētas 3 komandu kopbildes pirms starta, tad ar māsu nolemjam, ka iesildīsimies skrienot uz krastmalu. Ieskatos pulsometrā – pulss ir augstāks nekā tam vajadzētu būt. Paldies Tev, zemapziņa, ka tu par mani uztraucies. Bilde ar Riekstiem, ar VSK Noskrien komandu un ar Ārlietu Ministrijas komandu un tad jau uz starta koridoru.

Atskan starta šāviens, un tūkstošiem maratonistu un pusmaratonistu dodas trasē. Man sākotnējais plāns ir skriet kopā ar maratona sieviešu līderēm, jo, izpētot pērno gadu rezultātus, viņu finiša laiki varētu būt tādi, kā man vajag. Diemžēl sākotnējais temps ir man par lēnu [3:45], un jau 3. kilometrā pievienojos elites pusmaratonistēm, kurām temps variē no 3:30- 3:40.

Cukurins_Marhele_4

Pēc Ķīpsalas tālākā punkta sajūtu, ka kājas vairs negrib tik ātri kustēt, tāpēc pametu pusmaratonistes un atgriežos pie maratonistēm. Uz Vanšu tilta viena no viņām “Zaķim” pasaka, ka vajag dzīt nost pusmaratonistes, tad nu šie divatā arī aiznesas, bet es palieku kopā ar otru maratonisti aptuveni 200m aiz pusmaratonistēm. Kā izrādījās, tad šī mana pavadone beigās izcīnīja uzvaru. Skriet kopā ar viņu gan bija jocīgi, jo sajūta viņas auguma dēļ, bija kā skriet kopā ar bērnu, un pie sevis vēl nodomāju, ka viņai gan ir viegli skriet, jo sver gan jau ka pusi no mana svara.

Cukurins_4

Tā mēs kopā aizskrējām līdz krasta ielas garajai taisnei, kur viņa sāka ķert rokā līderi. Savukārt man šeit sāka jau kājas neklausīt. Fiziski jūtu, ka varu paskriet ātrāk, bet kājas par to neko negrib dzirdēt. Brīžiem ir neliels pretvējš, kas vēl vairāk nosit tempu, brīžiem pat temps nokrīt līdz 3:50. Pie apgriešanās punkta mani noķer viens lietuvietis, kuram tad es arī iesēžos astē. Pusmaratonu pieveicu 1:18:40. Neslikti, bet vajadzēja ātrāk. Nedaudz esmu vīlies starpfinišā, kur nevienam neinteresē tie, kas aiziet 2. aplī, bet tikai līksmo par tiem, kas ieskrien finišā. Pērn tieši tādēļ, ka starpfinišā tiku uzmundrināts, temps šajā posmā pieauga.

Cukurins_5

Nākamajā dzeršanas punktā tieku informēts, ka es noteikti esmu top5 latvietis. Jauki, bet sāku just, ka kreiso kāju sāk vilkt. Dažus kilometrus tālāk tas pats sāk notikt arī ar otru kāju un kļūst pavisam jauki. Pie Arēnas man pienāk klāt mediķis un pajautā, vai es negribu piestāt un atpūsties. NOPIETNI? Tātad izskatos briesmīgi. Jāsaka, ka pēc maratona, skatoties bildes, tiešām izskatos briesmīgi. Mediķim gan atbildu, ka pēc stundas es ar lielāko prieku atpūtīšos. Kājās gan labprāt būtu jau tagad izbaudījušas masāžu. Pēc 30. km kājas jau sāk palikt pavisam stīvas, bet temps jau ir brīžiem virs 4min. Jebkādi plāni tiek atmesti, un tagad sākas tik cīņa par finišēšanu. Lai cik tas absurdi nebūtu, tad fiziski jūtos ļoti labi, bet ir tikai divas koka kājas. Izrēķinu, ka līdz finišam ir atlicis tikai viens trešdienas rīta skrējiens, vai tad tu nevari vienu trešdiennieku noskriet? Uz Vanšu tilta tieku noinformēts, ka esmu 4. latvietis. Līderi ir 23 minūtes priekšā, bet Macuks tikai 9 minūtes. Paldies, Ivar, bet 10 kilometros 9 minūtes ar koka kājām pat sapņos nerādās atspēlēt. Patiesībā, kas tāds pat sapņos nerādās arī ar veselām kājām. Noskrienot no Vanšu tilta, pret Olimpiju redzu 36km atzīmi, tātad jāiztur Ķīpsala, un tad tikai viens pirmdienieks būs palicis. Skrienu un “priecājos” par katru nelīdzenumu Ķīpsalas ielās. Kaut kā izdodas izturēt un esmu sasniedzis gaidīto 36km atzīmi, tātad jāpieveic vairs tikai viens pirmdienas rīta skrējiens. When you’re in pain, when you think you’ve had enough – Don’t ever give up!, ar šādu tekstu galvā es devos pēdējo reizi šķērsot Vanšu tiltu. Patirda arī neliela vēlme pāriet soļos, bet zinu, ja pāriešu soļos, tad vairs skriet neuzsākšu. Principā jau ir vienalga, kas notiek apkārt, tik kustēt uz priekšu. Sasniedzot Brīvības ielas tālāko galu, nopriecājos, ka tas ir viss, vairs tikai pēdējā taisne un tad jau aiz līkuma ir finišs. Velns ar arā!  Pirmajā aplī ar tā taisne bija tik gara un Vecrīgā tas bruģis tik nelīdzens? Pagriežoties uz finišu ieraugu hronometru un secinu, ka ar visām kāju problēmām būs jauns PB maratonā. Cik nu vēl tanī brīdī spēju, tik arī cenšos paātrināties. Finišs sasniegts 2h43m43s, PB maratonā labots par 15 sekundēm, bet prieks pilnīgi nekāds.

Pēc finiša tieku nointervēts organizatoru vajadzībām, un tad jau stājos rindā uz masāžu, kas par laimi šogad maratonistiem nav kopā ar pusmaratonistiem, un principā tieku noguldīts uz galda uzreiz. Gribētos jau, lai masē spēcīgāk, bet nu pēc pārsimt kājām masieriem entuziasms ar ir izsīcis. Tālāk jau seko čilošana 42km atpūtas zonā līdz brīdim, kad jādodas sagaidīt finišā māsa. Pasākums ir noorganizēts godam, bet rezultātu gribējās labāku. Tiekamies pēc gada.

Tad kad ir pagājušas pāris dienas, un maratonā piedzīvotais prātā pārcilāts, tad arī esmu nonācis pie varbūtējajiem iemesliem, kāpēc kājas atteicās ar mani sadarboties:

  • Skriešana sacensību apavos, kas ir cietāki par tiem, ar ko skrienu ikdienā, un reizi nedēļā ir par maz, lai kājas pierastu;
  • Pārāk maz tika dzerts ūdens, jo katrā punktā paķēru 1 glāzi, no kuras padzerties varēja ~100-200ml, bet tikai 3 punktos tika paķerta papildus enerģijas dzēriena glāze;
  • Ne pārāk ilgs miegs naktī pirms maratona;P
  • Pietrūka garo treniņu virs 30km. Šoreiz apzināti gatavojos pēc Droppy taktikas, ka nav vajadzīgi obligāti gari treniņi, lai sagatavotos garam skrējienam;
  • Maratona nedēļā haltūrēju ar vingrošanu un rullēšanos.

P.S. Liels PALDIES visiem kuri trasē uzmundrināja! Dzirdēju visus, tik apzināti spēku taupīšanas nolūkā uz vairumu nereaģēju, bet jūs ļoti palīdzējāt.