VSK Noskrien

Dzinn!

Mans telefons izdod asu skaņu un brīdina, ka ir pienācis jauns ziņojums. Slinki pieeju pie tā un lasu ziņas saturu: “Kad Krustnagliņa padalīsies ar savu skriešanas pieredzi?”. Lieki teikt, ka esmu pārsteigta, prātā uzreiz iešaujas doma, ka esmu pilnīgs skriešanas iesācējs, un ko tad es varu pastāstīt par savu pieredzi, bet solījums ir dots – solījums ir jāpilda. Gandrīz gadu esmu VSK Noskrien un jau mazliet pāri gadam, esmu noķērusi mazu skriešanas atkarību.

Pirmām kārtām, kāpēc es sāku skriet? Primāri bija dabūt nost 20 liekos kilogramus, kurus biju jauki un lēni uzēdusi savā grūtniecības laikā. Pateicoties jaunajām māmiņu paziņām (tagad jau draudzenēm), sapratu, ka liekais svars 24 gados pavisam nav forši un, ka ir jāsāk darīt kas lietas labā. Sāku ar niecīgām piecu kilometru pastaigām, azarts auga un auga, līdz varēju jau dienā sasniegt 30km robežu, paralēli daudz vingroju, ēdu veselīgi, pusgada laikā atbrīvojos no liekiem 16kg. Biju apmierināta ar rezultātu, bet ar pastaigām kļuva pa īsu. Liekas, ka paliek pāri enerģija, kura transformējas negatīvās domās un darbībās, tāpēc arvien meklēju jaunu treniņu veidu. Tajā laikā daudzas paziņas pievērsās skriešanai, bet man skriešana vienmēr ir riebusies – riebusies tik ļoti, ka pamatskolā izvairījos no stundām , kurās vajadzēja skriet garos apļus, un vidusskolā gribēju raudāt, kad dzenāja mūs pa Imantas apkārtni, bet te cilvēks atnāk no sava brīvprātīgā skriešanas treniņa un staro, un saka, ka grib vēl skriet – brīnums. Nē, tas jāpamēģina arī man. Tā, es arī apmēģināju (rakstīju pamēģināju, bet apmēģināt raksturo labāk toreizējo darbību) . Tie bija agonijas pilni divi kilometri, man trūka elpas un sāpēja kājas, tas viss bija joprojām briesmīgi, bet atvelkoties mājās, nodomāju, ka jābūt kaut kādam apraktam sunim, un man noteikti tas suns ir jāizrok un jāizpēta. Tā nu es pamazām notipinājos līdz 4 kilometriem, ar sāpošiem ceļiem un visām saitēm, nospļāvos un šo nodarbi atliku, jo dēļ sāpēm kreisajā celī, nevarēju normāli paiet. Ar saviebtu seju, turpināju lasīt aprakstus, cik skriešana ir lieliska, cik ļoti tā trenē sirdi, cik ļoti kājas sāk palikt slaidākas, un cik ļoti garastāvoklis ir lielisks. Kad ceļa sāpes palika mazākas un biju izlasījusi šo to no teorētiskās daļas par skriešanu, es beidzot saņēmos iziet un izskriet piecus kilometrus. Nezinu, kas toreiz mani tā iedvesmoja, vai jauna dzīves vieta, vai beidzot sākusies vasara, bet tos piecus kilometrus es atceros kā pacilājošu sajūtu – eu, bet es noskrēju viņus, man nekas nesāp un es jūtos lieliski! Tā nu sākās manas attiecības ar skriešanu.

mežs tomēr ir mana mīļākā vieta, kur skriet

Izjutu skriešanas plusus, atbrīvojos vēl no liekajiem kilogramiem, sejas āda sāka palikt labāka un garastāvoklis bija burvīgs. Augustā, septembrī un oktobrī noskrēju diezgan daudz un apjomīgi. Pieteicos pirmajām skriešanas sacensībām, kurās arī noskrēju piecus kilometrus, atceros arī cīņu ar saviem pirmajiem desmit kilometriem, kas man likās toreiz ļoti daudz – Jūrmalas smilts, jūra un kaijas. Joprojām ciest nevaru skriešanu gar jūru, par to es pārliecinājos pēc šī gada Jūrmalas sporta svētkiem. Novembrī iegādājos pulsometru, jo sāku lasīt, cik tas tomēr ir svarīgi un noderīgi. Pēc šī pirkuma sapratu, cik ļoti beidzu nost savu sirdi, ar līdzšinējo skriešanas ātrumu. Ātrumu būtiski nācās nomest , atnāca arī ziemas laiks, tāpēc biju nospraudusi mērķi skriet lēni un gari. Tam tiešām vajadzēja lielu pacietību, bet man ar pacietību nav labas attiecības, tāpēc no janvāra sāku slinkot. Nu labi, cik nu slinkot, bet skriešanai atvēlēto laiku, arvien vairāk,  aizņēma darbs, taureņi vēderā un atkal darbs. Negribīgi arī pieteicos uz kādām skriešanas sacensībām, jo tajā mirklī motivācija bija pilnīgi aizgājusi kaut kur prom un savus skriešanas apavus nomainīju pret trenažieru zāles čībām, bet paldies Janai, kura mani pavilka uz minimumu.

Sieviešskrējiens 2017

Viens no šiem komerciālajiem minimumiem bija Sieviešu skrējiens Mežaparkā. Savus 10km noskrēju mazliet zem stundas, likās, ka esmu pamatīgi pazaudējusi spēku. Protams, šis fakts mani ļoti pat neiepriecināja, jo apzinājos, ja būtu cītīgi trenējusies, šo sezonu varētu sākt ar mazu gandarījumu un PB. Ar Janu runājām par LRM, kurā es noteikti neapsvēru dalību, un uzzināju, ka kopīga paziņa slimības dēļ atteiksies no savas dalības pusmaratona distancē. Jautājums bija, vai es nevēlos startēt zem šī numura, nu, lai tas neietu zudībā. Protams, ka fiziski un morāli nebiju tam gatava, bet nu, vai tad kāds domā ar galvu piesakoties spontānam pusmaratonam bez iepriekšējiem treniņiem? Nedēļu pirms starta biju satraukusies un izskatījās, ka veselais saprāts ir sācis pieslēgties. Visu laiku apdomāju, ka nespēšu kvalitatīvi noskriet, jo iepriekšējā mēneša skrējieni bija zem 10 kilometriem un tāpat tikai ar domu, ka vajag paelpot svaigu gaisu. Pēdējais garais skrējiens (20km) bija janvārī. Un arī kājas sāpēja pēc svaru celšanas trenažieru zālē, bet es jau neiešu bīties un svētdienas rītu sagaidīju ar pamatīgu satraukumu. Satraukums gan bija kā pirms randiņa, rūpīgi pārdomāju ko vilkšu, kā braukšu, kā izturēšos (lasīt – skriešu). Ierados Rīgā stundu pirms starta, sen nebiju izbaudījusi, ko nozīmē celties piecos no rīta, tāpēc izjutu saburzītas lapas sajūtu. Astoņos pievienojos VSK Noskrien kopbildei, izstāvējām garās tualetes rindas un bija jau laiks doties uz savu koridoru.

Sveiki, šodien būšu Simona

Starts bija ļoti pozitīvs. Pozitīvs ar cilvēkiem apkārt, ar svētku sajūtu un, ka saņēmos paņemt to Simonas numuru.  Tādi bija mani pirmie 10 kilometri un tad sākās mana mazā elle. Labi, elle sākās no 13. kilometra, kad sapratu, ka man vēl ir dēls ko audzināt, un vajadzētu būtiski ieņemt gliemeža tempu, tomēr galvenais vispār ir noskriet, un noskriet pusmaratonu priekš manis ir daudz. Pēdējie kilometri mijās ar pacilājuma sajūtu un sāpošām kājām – sāpošas kājas, pacilājums un ūdens. Nācās vairākas reizes pāriet uz soļiem un piespiest sevi skriet, cīņa ar Mīkstmiesi bija nežēlīga, bet tagad jau domāju, ko tad es nenoskrēju un sevi žēloju toreiz, tomēr negaidītais saules karstums, Krasta iela un sāpes kājās mani pilnīgi demotivēja. Pēdējie 200 metri bija ļoti laimīgi, finiša laiks mani pat neinteresēja, galvenais bija, ka es pieveicu to sasodīto distanci un dabūju zaļo medaļu. Apbrīnoju maratonistus. Priecājos, ka Simona nepieteicās uz maratonu.

Pirmā pusmaratona medaļa

Vakarā, pēc dušas un jaukām vakariņām, iekomentēju pie kopbildes Facebook: “Tici, vai nē, bet es jau domāju, kurš būs mans nākamais pusmaratons.”.

Šis spontānais un žēlais pusmaratons ir licis man atrast jaunu motivāciju skriešanai un treniņiem. Pie pirmajiem 21 km es noteikti neapstāšos. Paldies jums, VSK Noskrien, par iedvesmu, un paldies Signim, kurš iedrošināja mani šo tekstu uzrakstīt.