Biedriem

Spontānais pusmaratons un motivācijas atrašana

Dzinn!

Mans telefons izdod asu skaņu un brīdina, ka ir pienācis jauns ziņojums. Slinki pieeju pie tā un lasu ziņas saturu: “Kad Krustnagliņa padalīsies ar savu skriešanas pieredzi?”. Lieki teikt, ka esmu pārsteigta, prātā uzreiz iešaujas doma, ka esmu pilnīgs skriešanas iesācējs, un ko tad es varu pastāstīt par savu pieredzi, bet solījums ir dots – solījums ir jāpilda. Gandrīz gadu esmu VSK Noskrien un jau mazliet pāri gadam, esmu noķērusi mazu skriešanas atkarību.

Pirmām kārtām, kāpēc es sāku skriet? Primāri bija dabūt nost 20 liekos kilogramus, kurus biju jauki un lēni uzēdusi savā grūtniecības laikā. Pateicoties jaunajām māmiņu paziņām (tagad jau draudzenēm), sapratu, ka liekais svars 24 gados pavisam nav forši un, ka ir jāsāk darīt kas lietas labā. Sāku ar niecīgām piecu kilometru pastaigām, azarts auga un auga, līdz varēju jau dienā sasniegt 30km robežu, paralēli daudz vingroju, ēdu veselīgi, pusgada laikā atbrīvojos no liekiem 16kg. Biju apmierināta ar rezultātu, bet ar pastaigām kļuva pa īsu. Liekas, ka paliek pāri enerģija, kura transformējas negatīvās domās un darbībās, tāpēc arvien meklēju jaunu treniņu veidu. Tajā laikā daudzas paziņas pievērsās skriešanai, bet man skriešana vienmēr ir riebusies – riebusies tik ļoti, ka pamatskolā izvairījos no stundām , kurās vajadzēja skriet garos apļus, un vidusskolā gribēju raudāt, kad dzenāja mūs pa Imantas apkārtni, bet te cilvēks atnāk no sava brīvprātīgā skriešanas treniņa un staro, un saka, ka grib vēl skriet – brīnums. Nē, tas jāpamēģina arī man. Tā, es arī apmēģināju (rakstīju pamēģināju, bet apmēģināt raksturo labāk toreizējo darbību) . Tie bija agonijas pilni divi kilometri, man trūka elpas un sāpēja kājas, tas viss bija joprojām briesmīgi, bet atvelkoties mājās, nodomāju, ka jābūt kaut kādam apraktam sunim, un man noteikti tas suns ir jāizrok un jāizpēta. Tā nu es pamazām notipinājos līdz 4 kilometriem, ar sāpošiem ceļiem un visām saitēm, nospļāvos un šo nodarbi atliku, jo dēļ sāpēm kreisajā celī, nevarēju normāli paiet. Ar saviebtu seju, turpināju lasīt aprakstus, cik skriešana ir lieliska, cik ļoti tā trenē sirdi, cik ļoti kājas sāk palikt slaidākas, un cik ļoti garastāvoklis ir lielisks. Kad ceļa sāpes palika mazākas un biju izlasījusi šo to no teorētiskās daļas par skriešanu, es beidzot saņēmos iziet un izskriet piecus kilometrus. Nezinu, kas toreiz mani tā iedvesmoja, vai jauna dzīves vieta, vai beidzot sākusies vasara, bet tos piecus kilometrus es atceros kā pacilājošu sajūtu – eu, bet es noskrēju viņus, man nekas nesāp un es jūtos lieliski! Tā nu sākās manas attiecības ar skriešanu.

mežs tomēr ir mana mīļākā vieta, kur skriet

mežs tomēr ir mana mīļākā vieta, kur skriet

Izjutu skriešanas plusus, atbrīvojos vēl no liekajiem kilogramiem, sejas āda sāka palikt labāka un garastāvoklis bija burvīgs. Augustā, septembrī un oktobrī noskrēju diezgan daudz un apjomīgi. Pieteicos pirmajām skriešanas sacensībām, kurās arī noskrēju piecus kilometrus, atceros arī cīņu ar saviem pirmajiem desmit kilometriem, kas man likās toreiz ļoti daudz – Jūrmalas smilts, jūra un kaijas. Joprojām ciest nevaru skriešanu gar jūru, par to es pārliecinājos pēc šī gada Jūrmalas sporta svētkiem. Novembrī iegādājos pulsometru, jo sāku lasīt, cik tas tomēr ir svarīgi un noderīgi. Pēc šī pirkuma sapratu, cik ļoti beidzu nost savu sirdi, ar līdzšinējo skriešanas ātrumu. Ātrumu būtiski nācās nomest , atnāca arī ziemas laiks, tāpēc biju nospraudusi mērķi skriet lēni un gari. Tam tiešām vajadzēja lielu pacietību, bet man ar pacietību nav labas attiecības, tāpēc no janvāra sāku slinkot. Nu labi, cik nu slinkot, bet skriešanai atvēlēto laiku, arvien vairāk,  aizņēma darbs, taureņi vēderā un atkal darbs. Negribīgi arī pieteicos uz kādām skriešanas sacensībām, jo tajā mirklī motivācija bija pilnīgi aizgājusi kaut kur prom un savus skriešanas apavus nomainīju pret trenažieru zāles čībām, bet paldies Janai, kura mani pavilka uz minimumu.

Sieviešskrējiens 2017

Sieviešskrējiens 2017

Viens no šiem komerciālajiem minimumiem bija Sieviešu skrējiens Mežaparkā. Savus 10km noskrēju mazliet zem stundas, likās, ka esmu pamatīgi pazaudējusi spēku. Protams, šis fakts mani ļoti pat neiepriecināja, jo apzinājos, ja būtu cītīgi trenējusies, šo sezonu varētu sākt ar mazu gandarījumu un PB. Ar Janu runājām par LRM, kurā es noteikti neapsvēru dalību, un uzzināju, ka kopīga paziņa slimības dēļ atteiksies no savas dalības pusmaratona distancē. Jautājums bija, vai es nevēlos startēt zem šī numura, nu, lai tas neietu zudībā. Protams, ka fiziski un morāli nebiju tam gatava, bet nu, vai tad kāds domā ar galvu piesakoties spontānam pusmaratonam bez iepriekšējiem treniņiem? Nedēļu pirms starta biju satraukusies un izskatījās, ka veselais saprāts ir sācis pieslēgties. Visu laiku apdomāju, ka nespēšu kvalitatīvi noskriet, jo iepriekšējā mēneša skrējieni bija zem 10 kilometriem un tāpat tikai ar domu, ka vajag paelpot svaigu gaisu. Pēdējais garais skrējiens (20km) bija janvārī. Un arī kājas sāpēja pēc svaru celšanas trenažieru zālē, bet es jau neiešu bīties un svētdienas rītu sagaidīju ar pamatīgu satraukumu. Satraukums gan bija kā pirms randiņa, rūpīgi pārdomāju ko vilkšu, kā braukšu, kā izturēšos (lasīt – skriešu). Ierados Rīgā stundu pirms starta, sen nebiju izbaudījusi, ko nozīmē celties piecos no rīta, tāpēc izjutu saburzītas lapas sajūtu. Astoņos pievienojos VSK Noskrien kopbildei, izstāvējām garās tualetes rindas un bija jau laiks doties uz savu koridoru.

Sveiki, šodien būšu Simona

Sveiki, šodien būšu Simona

Starts bija ļoti pozitīvs. Pozitīvs ar cilvēkiem apkārt, ar svētku sajūtu un, ka saņēmos paņemt to Simonas numuru.  Tādi bija mani pirmie 10 kilometri un tad sākās mana mazā elle. Labi, elle sākās no 13. kilometra, kad sapratu, ka man vēl ir dēls ko audzināt, un vajadzētu būtiski ieņemt gliemeža tempu, tomēr galvenais vispār ir noskriet, un noskriet pusmaratonu priekš manis ir daudz. Pēdējie kilometri mijās ar pacilājuma sajūtu un sāpošām kājām – sāpošas kājas, pacilājums un ūdens. Nācās vairākas reizes pāriet uz soļiem un piespiest sevi skriet, cīņa ar Mīkstmiesi bija nežēlīga, bet tagad jau domāju, ko tad es nenoskrēju un sevi žēloju toreiz, tomēr negaidītais saules karstums, Krasta iela un sāpes kājās mani pilnīgi demotivēja. Pēdējie 200 metri bija ļoti laimīgi, finiša laiks mani pat neinteresēja, galvenais bija, ka es pieveicu to sasodīto distanci un dabūju zaļo medaļu. Apbrīnoju maratonistus. Priecājos, ka Simona nepieteicās uz maratonu.

Pirmā pusmaratona medaļa

Pirmā pusmaratona medaļa

Vakarā, pēc dušas un jaukām vakariņām, iekomentēju pie kopbildes Facebook: “Tici, vai nē, bet es jau domāju, kurš būs mans nākamais pusmaratons.”.

Šis spontānais un žēlais pusmaratons ir licis man atrast jaunu motivāciju skriešanai un treniņiem. Pie pirmajiem 21 km es noteikti neapstāšos. Paldies jums, VSK Noskrien, par iedvesmu, un paldies Signim, kurš iedrošināja mani šo tekstu uzrakstīt.

Rēzeknes pusmaratons. Iesācējas piezīmes

Pat neatceros, kāpēc, bet skriet sāku pagājušā gada pavasarī. Nekādu informāciju sākumā nemeklēju – vecās botes kājās un uz priekšu! Par “Noskrien.lv” lapu uzzināju, cenšoties noskaidrot, cik lielu gabaliņu katru reizi izdevies pieveikt. Ik pa laikam izlasīju arī pa kādam rakstam un pasmēlos iedvesmu. LIELS PALDIES!

Šoziem sapratu, ka esmu “noķērusi” īstu skriešanas prieku, un sāku skriet katru dienu. Kad tiku pie pirmās grāmatas par skriešanu, izdomāju, ka varētu arī joka pēc piedalīties kādās sacensībās. Pamatojoties uz grāmatas padomiem, tapa mēnesi ilgs treniņu plāns. Februāra beigās bija izdevies vienā skrējienā pievārēt 10 kilometrus, tāpēc nolēmu, ka varu “riskēt” un pieteikties 10,55 km skrējienam. Turklāt Rēzekne man ir ļoti īpaša pilsēta, tāpēc kur nu vēl labāku pirmo sacensību vietu!

Sirsnīgi ķēros pie treniņu plāna. Visu izpildīju un brīžiem pat “mierīgie skrējieni” izvērtās skrējienos ar personīgo rekordlaiku. Nedēļu pirms Rēzeknes noskrēju izmēģinājuma skrējienu un ieguvu priekšstatu: 10,5 km = 56:51,9 min. Man nereāli labs rezultāts (gadu iepriekš 10 kilometru noskriešana pat sapņos nerādījās). Pēdējā nedēļā jutos labi sagatavojusies. Nu jau pieticīgākā mērķa “finišēt” vietā bija precīzāks, bet pietiekami reālistisks mērķis – noskriet, iekļaujoties 6 min/km.

uzmanibu

8. aprīļa pēcpusdienā ierodos Rēzeknē. Iekārtojos viesnīcā, drīz vien piereģistrējos un saņemu sacensību numuru. Un pieļauju pirmās divas iesācēja kļūdas: aizeju kārtīgi izstaigāties pa pilsētu. Kurpes – ne pašas ērtākās (plāksteru krājumi gan man vienmēr ir līdzi), turklāt laiks šķiet tik silts un saulains, ka pavasara mēteli atstāju viesnīcā.

9. aprīlis, sacensību diena. Visai štruntīgas brokastis viesnīcā. Ļoti auksts rīts, bet esmu plānojusi skriet krekliņā ar īsām piedurknēm. Vienīgais džemperis ir pavisam nepiemērots skriešanai. Ek! Lēnām izeju distanci un nopētu, kur būs ūdens punkti. Nav ne jausmas, kā skrienot notiek tāda ūdens paķeršana, būs jāskatās, kā dara citi. Vakardienas pavasarīgā saule un šis aukstais rīts ir darījuši savu – sāk vilkt uz aizsmakumu. Vai tik tas netraucēs skrējienā?

Uzzinu, ko nozīmē noslēpumainais apzīmējums “stāšanās pēc norādījumiem starta koridoros”. Kopējais skrējēju noskaņojums ir labs, un laiks kļuvis siltāks (jau priecājos, ka tomēr “nesaorganizēju” un neuzvilku jaku).

12.00. Starts. Pirmajā kilometrā mēģinu saprast, kā nemīt nevienam uz kājām un atrast savu telpu lielā cilvēku barā. Otrajā – trešajā kilometrā tik traki sāk sāpēt sāns (treniņos tā gandrīz nekad nav bijis), ka visi citi mērķi nobāl, un pamatīgi salēninu soli, lai tikai izturētu līdz finišam. Arī krekšķošais kakls atgādina par sevi, tāpēc izmantoju ūdens paķeršanas iespēju (tā lieta iet!).

Pēc tam ir labākā trases daļa – ceļš pa asfaltēto Atbrīvošanas aleju tieši “Latgales Māras” virzienā. Visas sāpes un neērtības pārgājušas, smaidu līdz ausīm un izbaudu skaisto skrējienu. Pēc tam neliels loks pa parku un atgriešanās starta punktā otrajam aplim.

Nākamie divi kilometri nav ne viegli, ne grūti (atkal garlaicīgās padomju arhitektūras posms). Iedzeru pa malciņam brīvprātīgo dotā dzēriena (tikai brīnos, ka tas nav parasts ūdens, bet kaut kas traki salds).

Starts-Finish

Saule spīd, ceļš atkal pagriežas uz Māras pieminekļa pusi, bet nu jau kļūst grūtāk – sāku just nogurumu. Pirms tam līdzi rēķinātais temps kopš 7. kilometra ir nojucis, vienkārši skrienu, mēģinot turēties vienmērīgā ātrumā. Ap 9. kilometru atkal iegrieziens parkā, te atļaujos brītiņu paiet. Bet skatītājos atskan uzsauciens, lai nepadodoties. Saņemos – nu jau nieks vien palicis, un es noteikti finišēšu! Pulkstenī vairs skatos tikai lai saprastu, cik vēl jānoskrien. Pēdējo puskilometru noskrienu ar visu atlikušo spēku un, pārklūpot finiša līnijai, tik tikko varu noturēties kājās. Enerģija ir tik ļoti iztērēta, ka pirmā doma ir “Nekad vairs!”

medala

Pirmā finišētāja medaļa! Finiša/starta zonā parunājam ar komandas biedri, ar kuru iepazinos devītajā kilometrā. Silta tēja, oficiālā auzu putra un pavasara saule. Un man liekas, – es tomēr atkal skriešu.

Pilnam komplektam pieļauju vēl pēdējo iesācēja cienīgo kļūdu, plānajās skriešanas drēbēs labi ilgi nosēžot Rēzeknes vējainajā parkā. Nākamajā dienā klepoju kā malkas cirtējs un tā turpinu vēl visu nedēļu. Tagad zinu, ka sportisti jakas uzvelk praktisku apsvērumu dēļ, nevis lai palepotos ar komandas nosaukumu.

Mans 10,55 km rezultāts ir 1:02:50 jeb 5:57 min/km (un otrais aplis bijis ātrāks par pirmo). Mazie mērķi sasniegti, un pirmajām sacensībām iegūta visnotaļ cienījama vieta savas grupas pašā vidū.

Liriskā atkāpe. Patiešām brīnos, kāpēc rēzeknieši (ar “Goru” priekšgalā) neizmantoja šo vairāku tūkstošu cilvēku ierašanos kāda lieliska klasiskā koncerta/izrādes/jebkā-cita-interesanta sarīkošanai. Troki voi nu Rogovkys!

Pieliekot punktu slimošanai, tiklīdz būs kaut cik saulains, došos skrējienā uz apmēram 5 km attālo pļavu pēc pirmajiem šī gada tējas krājumiem. Ja līs, iztikšu ar ierastajiem maršrutiem.

Galvenais ir noskriet!